21.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 69/19


Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T-405/05 Powerserv Personalservice GmbH/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) 2008. gada 16. decembrī iesniegusi Powerserv Personalservice GmbH, iepriekšējais nosaukums — Manpower Personalservice GmbH

(Lieta C-553/08 P)

(2009/C 69/35)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Powerserv Personalservice GmbH, iepriekšējais nosaukumsManpower Personalservice GmbH (pārstāve — B. Kuchar, advokāte)

Citi lietas dalībnieki: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi), Manpower Inc.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt pārsūdzēto Pirmās instances tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T-405/05 un atzīt preču zīmi CTM 76059 par spēkā neesošu attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem;

pārsūdzēto Pirmās instances tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T-405/05 atcelt tiktāl, ciktāl tas attiecas uz neiesniegtu preču zīmes CTM 76059 iegūtas atšķirtspējas pierādījumu, un lietu nosūtīt atkārtotai izskatīšanai;

katrā ziņā piespriest ITSB un Kopienas preču zīmes īpašniecei segt savus un atlīdzināt prasītājas izdevumus, kas radušies procesā ITSB Apelāciju padomē, kā arī tiesāšanās izdevumus Pirmās instances tiesā un Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Šī apelācijas sūdzība ir vērsta pret Pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (turpmāk tekstā — “ITSB”) Apelāciju ceturtās padomes 2005. gada 22. jūlija lēmumu par Kopienas preču zīmes “MANPOWER” atzīšanu par spēkā neesošu. Pirmās instances tiesa esot nospriedusi, ka attiecībā uz pieteiktajām precēm un pakalpojumiem Kopienas preču zīme “MANPOWER” esot aprakstoša tikai Apvienotajā Karalistē, Vācija un Austrijā, un apstiprinājusi Apelāciju padomes lēmumu, saskaņā ar ko dalībvalstīs, kurās tā ir aprakstoša, apstrīdētā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā.

Par apelācijas sūdzības pamatu tiek izvirzīts Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 51. panta 2. punkta, skatot tos kopā ar 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 7. panta 3. punktu, pārkāpums.

Pretēji Pirmās instances tiesas viedoklim un atbilstoši pareizajam ITSB Apelāciju padomes vērtējumam, apzīmējums “MANPOWER” esot aprakstošs arī Nīderlandē, Zviedrijā, Dānijā un Somijā, kā arī visās pārējās dalībvalstīs, kuras Kopienai bija piederīgas pirms 2004. gada 1. maija. Ja Pirmās instances tiesa būtu izvērtējusi apstākli, ka saskaņā ar Eiropas Komisijas statistiku 47 % relevanto personu Kopienā runā angļu valodā, tai būtu bijis jāizdara secinājums, ka bez Vācijas un Austrijas preču zīme “MANPOWER” ir aprakstoša arī citās ES valstīs, it īpaši Nīderlandē, Zviedrijā, Somijā un Dānijā. Arī attiecībā uz citām Kopienai pirms 2004. gada 1. maija piederīgajām valstīm Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā, ka katrā no šīm dalībvalstīm relevantajai visu iedzīvotāju daļai, ņemot vērā obligāto skolas izglītību, ir pietiekamas angļu valodas zināšanas, lai uztvertu pamata vārdu krājuma, tāda kā vārdi “MAN” un “POWER”, jēdzienisko saturu un tādējādi vārdu “MANPOWER” attiecība uz preču zīmes īpašnieces precēm un pakalpojumiem atzītu par aprakstošu. Pirmās instances tiesa ne tikai neesot sniegusi nekādu pamatojumu, kāpēc attiecībā uz iedzīvotājiem ārpus Apvienotās Karalistes un Īrijas tiek noliegtas pat angļu valodas pamatzināšanas, bet esot arī nonākusi pretrunā ar savu līdzšinējo judikatūru, kas noteic, ka saistībā ar preču zīmes uztveri arī iedzīvotāju kopumam ārpus Apvienotās Karalistes un Īrijas tiek atzītas zināmas angļu valodas pamatzināšanas.

Saistībā ar izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo, salīdzinot ar Apelāciju padomes lēmumu, tā konkrēto sabiedrības daļu esot paplašinājusi, esošos atšķirtspējas iegūšanas pierādījumus neizvērtējot no jauna. Pat piekrītot Pirmās instances tiesas secinājumiem, ka reputācijas pierādījums ir iesniedzams tikai attiecībā uz Apvienoto Karalisti, Īriju, Vāciju un Austriju, sabiedrības daļas paplašināšanas dēļ Apelāciju padomes lēmums šajā punktā būtu bijis jāatceļ un lieta būtu no jauna jānosūta Apelāciju padomei. Pirmās instances tiesa esot arī pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot Apelāciju padomes uzskatu par strīdīgās preču zīmes iespējamās reputācijas “paplašināšanās efektu” no Apvienotās Karalistes uz Īriju, lai gan nevarot pieņemt nedz to, ka preču zīmes reputācija “paplašinās” no vienas dalībvalsts uz otru, nedz arī to, ka tā “paplašinās” no kādas preces vai pakalpojuma uz citu preci vai pakalpojumu.