Prasība, kas celta 2008. gada 6. oktobrī — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-442/08)

(2009/C 6/17)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — A. Caeiros un B. Kotschy)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prasītājas prasījumi:

Prasības pamati un galvenie argumenti

Kopš 1994. gada saskaņā ar Eiropas nolīgumā starp EK un Ungāriju noteikto muitas tarifu preferenču sistēmu no Ungārijas Vācijā tika ievestas automašīnas. Ar 1998. gada 26. jūnija paziņojuma par savstarpēju administratīvo sadarbību Komisijas Krāpšanas apkarošanas birojs (turpmāk tekstā — OLAF) informēja dalībvalstis par to, ka Ungārijas iestādes, noslēdzot to pēcmuitas pārbaudes, ir atzinušas par nederīgiem paziņojumus par 58006 automašīnu izcelsmi (no tiem no Vācijas — 19123 automašīnas). Ar vēstuli, kas Vācijas iestādēm angļu valodas redakcijā tika iesniegta 1998. gada 13. jūlijā un vācu valodas tulkojumā — 1998. gada 26. maijā, OLAF nosūtīja dokumentus un datus, kas ir saistīti ar šo paziņojuma par savstarpēju administratīvo sadarbību, cita starpā ar 1998. gada 26. maija vēstuli, ar kuru Ungārijas iestādes esot informējušas OLAF par pēcmuitas pārbaužu rezultātiem un norādījušas uz to, ka Ungārijas ražotājs ir iesniedzis apelāciju par Ungārijas iestāžu lēmumiem Ungārijas tiesā. Ar vēl vienu 1999. gada 27. oktobra paziņojumu par savstarpēju administratīvo sadarbību OLAF esot informējis dalībvalstis par šīs tiesvedības rezultātiem. Paziņojumu par izcelsmi novērtēšanas no jauna, kas bija kļuvusi nepieciešama pēc Ungārijas tiesas sprieduma, rezultātā vēl 30771 automašīnu paziņojumi par izcelsmi tika atsaukti kā nederīgi.

No Komisijas misijas par pašu resursu kontroli Vācijā rezultātiem un no Vācijas iestāžu datiem esot izrietējis, ka šai nodokļa summai EUR 408735,53 apmērā par automašīnu importu, kuru paziņojumi par izcelsmi arī pēc vērtējuma no jauna atbilstoši Ungārijas tiesas nolēmumam palika atsaukti, esot ļauts noilgt. Pašu resursus, kas ir parāds par šīm noilgušajām muitas prasībām, Vācijas iestādes pēc Komisijas 2005. gada 31. oktobra uzaicinājuma, tātad pēc Regulā Nr. 1552/89 (vai, attiecīgi Regulā Nr. 1150/200) paredzētā termiņa beigām, gan esot nodrošinājušas, bet iestādes esot izvairījušās pēc šī nokavētā pašu resursu kredīta maksāt nokavējuma procentus.

Šo prasību Komisija būtībā pamato ar diviem pamatiem, proti, pirmkārt, ar nokavēto pašu resursu maksājumu, kā arī, otrkārt, uz izvairīšanos maksāt ar to saistītos nokavējuma procentus. Komisija uzskata, ka visas dalībvalstis katrā ziņā no 1998. gada 18. augusta (datuma, kad tika iesniegta 1998. gada 18. augusta paziņojuma par savstarpēju administratīvo sadarbību pēdējās valodas redakcijai piederīgie dokumenti un dati) spēja noteikt nodokļa parādniekus un prasību apmēru un tāpēc ne vēlāk kā šajā brīdi tām bija jāveic vajadzīgie pasākumi, lai vēlāk piedzītu attiecīgās nodokļa summas un konstatētu ar to saistītos pašu resursus un tos samaksātu. Ievērojot atbilstošu trīs mēnešu termiņu, lai uzsāktu šos pasākumus, Komisija esot vadījusies no tā, ka dalībvalstīm, kas neveica šos pasākumus, ir jāgarantē visas kopš 1998. gada 18. novembra noilgušās nodokļa summas.

Attiecībā uz Komisijas pirmo prasības pamatu, tas ir, nokavēto pašu resursu kredītu, no atbilstošajām Regulas Nr. 1552/1989 (vai, attiecīgi, Regulas Nr. 1150/2000) normām, kā arī no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums konstatēt Kopienu pašu resursus un ka šis pienākums pastāv neatkarīgi no tā, vai faktiski ir atbilstoši iekasētas nodokļa summas, tas ir, vai nodokļa summa faktiski ir varēta vēlāk piedzīt no nodokļa parādnieka. Principā no muitas parāda rašanās izriet arī Kopienu prasība par ar šo muitas parādu saistītajiem tradicionālajiem pašu resursiem, un proti arī tad, ja konkrētajā gadījumā nav notikusi nodokļa summas atbilstoša iekasēšana vai tās vēlāka piedziņa no nodokļa parādnieka. Brīdis, kurā pašu resursi ir jākonstatē, ir nosakāms atkarībā no tā, kad valsts muitas iestādes spēj aprēķināt no muitas parāda izrietošo nodokļa summu un noteikt nodokļa parādnieku.

Jautājums, kā ir jārīkojas dalībvalstu muitas iestādēm, ja preces ir importētas ar paziņojumiem par izcelsmi, kuri pēc pecmuitas pārbaudes procedūras ir atsaukti kā nederīgi, nevar tikt atbildēts, pamatojoties uz attiecīgās trešās valsts tiesībām. Tā kā Asociācijas nolīguma starp EK un Ungāriju 4. protokols arī neietver noteikumus, kas norādītu šajā virzienā, ir jāpārbauda citi Kopienu tiesību avoti attiecībā uz to, kas dalībvalstīm ir jādara sakarā ar paziņojumu par pēcmuitas pārbaudes rezultātiem, kurš rada šaubas par preču izcelsmi. Tā Regulas Nr. 2913/92 78. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstu muitas iestādēm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai atrisinātu situāciju, pamatojoties uz zināmajiem jaunajiem apstākļiem. Tāpat arī šī regula uzliek pienākumu dalībvalstīm pēc muitas parāda rašanās nekavējoties veikt piedziņas procesu un, proti, gan šī procesa sākuma daļu, kad tiek iegrāmatota nodokļa summa, kā arī tā piedziņas no nodokļa parādnieka fāzi.

Turpinājumā saskaņā ar Regulas Nr. 2913/92 244. pantu pārsūdzības iesniegšana par dalībvalsts muitas iestāžu pieņemto lēmumu, izņemot izņēmuma gadījumus, neaptur tā izpildi. Iespējamā izpildes atlikšana ir parasti atkarīga no nodrošinājuma esamības. Tādējādi gadījumos, kuros muitas parāds ir radies, atsaucot paziņojumus par izcelsmi saistībā ar pēcmuitas pārbaudi, pārsūdzības esamība, pēc Komisijas uzskata, nekavē importētājas dalībvalsts muitas iestādes (vēlāk) iekasēt nodokļa summas. Tā kā preces jau ir ievesta Kopienā un tā kā tiesvedība var ilgt vairākus gadus, šāda apturēšana varētu sarežģīt muitas parāda piedziņu gadījumā, ja pārsūdzība tiek noraidīta.

Visbeidzot, attiecībā uz Komisijas otro prasības pamatu, tas ir, izvairīšanos no nokavējuma procentu maksāšanas, no Regulas Nr. 1552/1989 11. panta vai, attiecīgi, Regulas Nr. 1150/2000, kā arī no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir jāmaksā nokavējuma procenti arī tad, ja tās nav konstatējušas pašas resursus. Šajā gadījumā strīdīgā pašu resursu summa bija ne vēlāk kā divus mēnešus pēc 1998. gada 18. novembra, pirmajā darba dienā pēc šī mēneša 19. datuma (t.i., 1999. gada 20. janvārī), jākreditē. Tā kā Vācijas iestādes to izdarīja tikai 2005. gada 31. oktobrī, Vācijas Federatīvā republika ir nokavējusi un par to ir jāmaksā nokavējuma procenti.

(1)  OV L 155, 1. lpp.

(2)  OV L 130, 1. lpp.