Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā T-141/05 Internationaler Hilfsfonds e.V./Eiropas Kopienu Komisija 2008. gada 7. augustā iesniedzis Internationaler Hilfsfonds e.V.

(Lieta C-362/08 P)

(2008/C 272/20)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Internationaler Hilfsfonds eV (pārstāvis — H. Kaltenecker, advokāts)

Cita lietas dalībniece: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Pirmās instances tiesa apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību atcelt Komisijas lēmumu, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējam tika atteikta piekļuve noteiktiem dokumentiem attiecībā uz līgumu LIEN 97-2011 par Kazahstānā organizētas medicīniskās palīdzības programmas līdzfinansēšanu, esot noraidījusi kā nepieņemamu ar šādu pamatojumu: prasība attiecoties uz pasākumu, ar ko tika vienīgi apstiprināts spēkā stājies iepriekš pieņemts lēmums, un gadījumā, ja apstrīdētais akts nebūtu uzskatāms tikai par apstiprinošu pasākumu, to tāpat nevarot uzskatīt par lēmumu, pret kuru var vērsties ar prasību Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē.

Gan tiesību ziņā, gan arī no apstākļu novērtēšanas viedokļa spriedumam esot būtiski trūkumi.

Pirmkārt, attiecībā uz apstrīdētā akta kvalifikāciju Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi, ka Komisijas paziņojums, ko tā kā atbildi uz atkārtotu pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punkta izpratnē apelācijas sūdzības iesniedzējam bija nosūtījusi agrāk, būtu bijis jāuzskata par spēkā neesošu, jo to neesot sastādījis Komisijas Ģenerālsekretārs un tajā neesot bijis iekļauts nedz pamatojums, nedz arī tiesību izklāsts. Tādējādi, tā kā šī atbilde esot spēkā neesoša, šī vēstule nevarot būt prasības atcelt aktu priekšmets. Tādēļ par galīgu lēmumu esot uzskatāms tikai apstrīdētais akts, tas ir, Komisijas atbilde uz jaunu apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumu, pirms kura pieņemšanas, pretēji Pirmās instances tiesas izpratnei, Komisija faktiski esot veikusi jaunu un pilnīgu situācijas izskatīšanu. Tātad, apstrīdētais akts nevarot būt “vienīgi apstiprinošs pasākums”, jo no juridiskā viedokļa neesošas lietas apstiprināšana esot absurda. Diemžēl Pirmās instances tiesas bezdarbības dēļ agrākā Komisijas paziņojuma tiesiskā spēkā esamība neesot tikusi pārbaudīta, kas esot novedis pie apstrīdētā Komisijas pasākuma nepareizas kvalifikācijas.

Otrkārt, Pirmās instances tiesas pieņēmums, ka apstrīdētais akts esot atbilde uz pirmo pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē un tādēļ to nevarot uzskatīt par lēmumu, ko var apstrīdēt ar prasību, esot balstīts uz nepareizu Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punkta interpretāciju. Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi, ka ar šo normu atkārtota pieteikuma iesniegšana gan esot iespējama, bet ne obligāti nepieciešama. Ņemot vērā šo faktu un ievērojot visa procesa laikā izrādīto Komisijas noraidošo attieksmi, apelācijas sūdzības iesniedzējam vairs neesot bijis pienākuma iesniegt turpmākus pieteikumus. Procesa gaitā apelācijas sūdzības iesniedzējs esot izteicis lūgumu savu norādi par šīs normas raksturu iekļaut tiesas sēdes protokolā, jo attiecība uz šo punktu tas esot bijis nepilnīgs. Noraidot pieteikumu par kļūdu labojumu protokolā, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi arī procesuālo tiesību pārkāpumu.