Apelācijas sūdzība, ko 2008. gada 26. jūnijā iesniedzis Deutsche Telekom AG par Pirmās instances tiesas (piektā palāta paplašinātā sastāvā) 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T-271/03 Deutsche Telekom/Komisija

(Lieta C-280/08 P)

(2008/C 223/48)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Deutsche Telekom AG (pārstāvji — U. Quack, Rechtsanwalt, S. Ohlhoff, Rechtsanwalt, M. Hutschneider, Rechtsanwalt)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Kopienu Komisija, Arcor AG & Co. KG, Versatel NRW GmbH, pirms tam Tropolys NRW GmbH, pirms tam CityKom Münster GmbH Telekommunikationsservice, EWE TEL GmbH, HanseNet Telekommunikation GmbH, Versatel Nord-Deutschland GmbH, pirms tam KomTel Gesellschaft für Kommunikations- und Informationsdienste mbH, NetCologne Gesellschaft für Telekommunikation mbH, Versatel Süd-Deutschland GmbH, pirms tam tesion Telekommunikation GmbH, Versatel West-Deutschland GmbH & Co. KG, pirms tam VersaTel Deutschland GmbH & Co. KG

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda šādus pamatus savas apelācijas sūdzības par iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu atbalstam.

Spriedums pārkāpj EKL 82. pantu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ņemot vērā to, ka šajā lietā nebija objektīvi pārmetams minētā noteikuma pārkāpums un ka apelācijas sūdzības iesniedzējas vaina netika pierādīta. Spriedumā tiesībās noteiktajā veidā nav ņemtas vērā atkārtotās pārbaudes par apgalvoto tarifu šķēru efektu, ko veikusi Regulierungsbehörde für Telekommunikation und Post (Telekomunikāciju un pasta regulatora iestāde, turpmāk tekstā –“RegTP”), kura tolaik bija Vācijas regulatora iestāde, kuras kompetencē bija apelācijas sūdzības iesniedzēja. RegTP atkārtoti pārbaudīja tarifu šķēru efekta esamību attiecībā uz neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai un nonāca pie secinājuma, ka šāda efekta nebija. Šādā situācijā regulētā uzņēmuma atbildību attiecībā uz tirgus struktūru aizstāj un ierobežo kompetentās regulatora iestādes atbildība. Ņemot vērā regulatora iestādes lēmumu, apelācijas sūdzības iesniedzējai bija tiesības vadīties no principa, ka tās rīcība nebija pret konkurenci vērsta. Pieņēmums, ka, palielinot tās ADSL tarifus, apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja samazināt apgalvoto tarifu šķēru efektu, ir pretrunā Pirmās instances tiesas apgalvojumam, ka “savstarpējā subsidēšana” starp dažādiem tirgiem nav ņemama vērā, pārbaudot tarifu šķēru efekta esamību. Turklāt Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu, neievērojot faktu, ka Komisija nebija pārbaudījusi, vai ADSL tarifu palielinājums katrā ziņā būtu samazinājis apgalvoto tarifu šķēru efektu.

Spriedums pārkāpj arī EKL 82. pantu, tādējādi, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini pārbaudīja šī noteikuma būtisko nosacījumu izpildi. Šajā lietā tarifu šķēru efekta analīze a priori nebija piemērota, lai pierādītu ļaunprātīgas rīcības esamību. Ja (kā tas ir šajā lietā) starppakalpojumu tarifus obligātā kārtā nosaka kompetentā regulatora iestāde, šī analīze būtu varējusi novest pat pie pret konkurenci vērstiem rezultātiem.

Šajā sakarā Pirmās instances tiesas pārkāpa arī savu pienākumu pamatot spriedumu.

Attiecībā uz Komisijas izmantoto metodi tarifa šķēru efekta pārbaudei apstrīdētais spriedums ir kļūdains arī vairākos svarīgos aspektos. Pirmkārt, tādēļ, ka izmantotais “As-Efficient-Competitor-Test” (tikpat efektīva konkurenta kritērijs), ko Pirmās instances tiesa uzskatīja par vienīgo vispārēji derīgo kritēriju, uz ko bija vērts pamatoties, katrā ziņā nav atbilstošs, ja tirgū dominējošs uzņēmums un tā konkurenti veic (kā šajā lietā) savu darbību reglamentētos un būtiski atšķirīgos apstākļos. Otrkārt, tādēļ, ka tarifu šķēru efekta analīzē ņem vērā tikai pieslēguma tarifus, lai gan citu telekomunikāciju pakalpojumu tarifi, kas balstīti uz starppakalpojumiem (tostarp saziņas), netiek ņemti vērā. Arī sprieduma konstatējumos par apgalvoto tarifu šķēru efektu ir vairākas tiesību kļūdas un Pirmās instances tiesa nepārbauda cēlonisko sakarību starp apgalvoto tarifu šķēru efektu un tās konstatējumiem attiecībā uz tirgus struktūru.

Vispirms, Pirmās instances tiesa savā spriedumā neievēro EKL 253. panta noteiktās prasības attiecībā uz Komisijas lēmumu pamatošanu.

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa ir arī kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, neapstrīdot Komisijas veiktā naudas soda aprēķinu, lai gan Komisija kļūdaini atkāpās no principa par smaga pārkāpuma esamību, tā netika pienācīgi ņēmusi vērā tarifu regulēšanu apelācijas sūdzības iesniedzējas nozarē un ka tai turklāt bija tiesības uzlikt simbolisku naudas sodu. Tādejādi Pirmās instances tiesa nav juridiski pareizi ņēmusi vērā visus būtiskos faktus un juridiski pienācīgi pārbaudījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītos argumentus, lai panāktu naudas soda atcelšanu vai samazinājumu.

(1)  OV L 263, 9. lpp.