15.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 209/19


Prasība, kas celta 2008. gada 16. aprīlī — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-160/08)

(2008/C 209/27)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. Kellerbauer un D. Kukovec)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prasītājas prasījumi:

atzīt, ka, nepublicējot paziņojumus par piešķirtajām līguma slēgšanas tiesībām un neizsludinot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, t.i., pārskatāmā veidā nepiešķirot tiesības slēgt pakalpojumu līgumu neatliekamās palīdzības jomā, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Direktīvās 92/50/EEK (1) un 2004/18/EK (2) paredzētos pienākumus, kā arī ir pārkāpusi brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principus (EK līguma 43. un 49. pants);

piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija norāda, ka tās uzmanību ir piesaistījušas vairākas sūdzības par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas praksi neatliekamās palīdzības jomā Vācijas Federatīvajā Republikā. Šajās sūdzībās bija apgalvots, ka līgumu slēgšanas tiesības šajā jomā parasti tiek piešķirtas, neizsludinot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, un nepārskatāmā veidā. Komisija uzskata, ka kopumā nelielais izsludināto uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā neatliekamās palīdzības jomā skaits, ko Eiropas līmenī izsludinājušas vietējās pārvaldes iestādes kā par neatliekamās palīdzības nodrošināšanu atbildīgās iestādes (13 paziņojumi par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu sešu gadu laikā, ko izsludinājuši tikai 11 no vairāk nekā 400 Vācijas apgabaliem un pilsētām ar apgabala statusu), liecina par Vācijā izplatīto praksi nepiešķirt šo neatliekamās palīdzības līgumu slēgšanas tiesības saskaņā ar Eiropas publisko iepirkumu reglamentējošo direktīvu prasībām un Kopienu tiesību pamatprincipiem. Šo līgumu slēgšanas tiesības turklāt tika piešķirtas, neveicot pasākumus atbilstošas pārskatāmības nodrošināšanai un diskriminācijas novēršanai.

Īstenojot šādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas praksi, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Direktīvās 92/50/EEK un 2004/18/EK paredzētos pienākumus, kā arī ir pārkāpusi EK līguma 43. un 49. pantā paredzētos brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principus, un it īpaši šajos principos ietverto diskriminācijas aizliegumu.

Vietējās pārvaldes iestādes kā par neatliekamās palīdzības nodrošināšanu atbildīgās iestādes ir uzskatāmas par līgumslēdzējām iestādēm Direktīvas 92/50/EEK 1. panta b) apakšpunkta un Direktīvas 2004/18/EK 1. panta 9. punkta izpratnē. Tāpat neapstrīdami ir tas, ka neatliekamās palīdzības jomā piešķirtie līgumi ir uzskatāmi par valsts līgumiem pret atlīdzību, kas ietilpst šo direktīvu piemērošanas jomā un kas acīmredzami pārsniedz šo direktīvu piemērošanai noteikto robežvērtību. No šiem apsvērumiem izriet, ka attiecīgo pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības bija piešķiramas saskaņā ar minētajās direktīvās paredzētajām procedūrām un ievērojot tajās ietvertos vispārīgos noteikumus par vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju.

Tā kā šajā lietā runa ir par līgumiem, kuriem ir acīmredzama pārrobežu nozīme, nepārskatāmā veidā piešķirot līguma slēgšanas tiesības, papildus Direktīvās 92/50/EEK un 2004/18/EK paredzētajiem pienākumiem, ir pārkāpti arī EK līgumā paredzētie vispārīgie brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principi.

Neatliekamās palīdzības pakalpojumi tāpat kā transporta pakalpojumi un ārstniecības pakalpojumi neatliekamās medicīniskās palīdzības kontekstā neietilpst EKL 45. pantā, lasot to kopā ar EKL 55. pantu, paredzētajos izņēmuma noteikumos, saskaņā ar kuriem attiecībā uz konkrētām dalībvalstīm EK līguma nodaļu par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību nepiemēro tādās darbības jomās, kas attiecīgās valstīs kaut netieši ir saistītas ar valsts varas īstenošanu. EK līguma 45. pantā paredzētais izņēmuma noteikums, kas kā izņēmums no pamatbrīvībām ir interpretējams šauri, attiecas vienīgi uz tām darbībām, kas pašas par sevi ir uzskatāmas par tiešu un konkrētu līdzdalību valsts varas īstenošanā. Uz jautājumu par to, vai pastāv valsts varas īstenošana, nevar atbildēt, atsaucoties uz attiecīgās darbības publisko tiesību raksturu, bet noteicoša drīzāk ir iespēja izmantot valsts varu un piespiedu mehānismu pret pilsoņiem.

Komisija ir pārliecināta, ka līgumu slēgšanas tiesību neatliekamās palīdzības jomā piešķiršanas praksi, pat tad, ja piedalās arī ārvalstīs dibināti pakalpojumu sniedzēji, ir iespējams organizēt tādā veidā, ka visā valsts teritorijā tiek nodrošināti visaptveroši, ātri un augstas kvalitātes neatliekamās palīdzības pakalpojumi.


(1)  OV L 209, 1. lpp.

(2)  OV L 134, 114. lpp.