26.4.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/19

1)

Vai 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987 (1) 3. un 4. pants — tiktāl, ciktāl tie paredz apmaksu darbinieku prasībām attiecībā uz darba samaksu — atļauj šādām prasībām, kad tās kļūst par piedzenamām no garantijas iestādes, atņemt to sākotnējo — prasību attiecībā uz darba samaksu — raksturu un tās pārkvalificēt par sociālā nodrošinājuma prasībām tikai tāpēc, ka to apmaksu dalībvalsts ir deleģējusi sociālā nodrošinājuma iestādei, un tādēļ atļauj jēdzienu “darba samaksa” valsts tiesībās aizstāt ar jēdzienu “sociālā nodrošinājuma pabalsts”?

2)

Vai saistībā ar direktīvas sociālo mērķi ir pietiekami valsts tiesībās izmantot darbinieka sākotnējo prasību attiecībā uz darba samaksu tikai kā salīdzinājuma bāzi, lai per relationem noteiktu ar garantijas iestādes intervences starpniecību garantējamā pabalsta apmēru vai arī ir paredzēts, ka darbinieka prasība attiecībā uz darba samaksu pret maksātnespējīgu darba devēju ir jāaizsargā ar garantijas iestādes intervences palīdzību, nodrošinot, kā tās apjoms, garantijas un laika ierobežojumi, kā arī tās īstenošanas procedūras ir tādas pašas, kā tās, kas pieejamas atbilstoši jebkurai citai nodarbinātības prasībai tajā pašā tiesību sistēmā?

3)

Vai principi, kas atvasināmi no Kopienu tiesību sistēmas, un it īpaši līdzvērtības un efektivitātes principi atļauj darbinieku prasījumu pieteikumiem attiecībā uz darba samaksu laika periodam, kas noteikts saskaņā ar Direktīvas 80/987 4. pantu, piemērot ierobežojošus noteikumus, kas ir nelabvēlīgāki nekā tie, kas tiek piemēroti analoga rakstura prasībām?