Apelācija, ko 2008. gada 1. februārī ierosinājis Jörn Sack par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā T-66/05 Jörn Sack/Eiropas Kopienu Komisija

(Lieta C-38/08 P)

(2008/C 107/17)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Jörn Sack (pārstāvji — U. Lehmann-Brauns un D. Mahlo, Rechtsanwälte)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas spriedumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējam kā visu ar Eiropas Savienības paplašināšanos saistīto jautājumu koordinatoram Komisijas juridiskā dienesta darba grupā nepienākas nodaļas vadītāja algas palielinājums, ir pamatota ar šādiem pamatiem.

Pirmais apelācijas sūdzības pamats: Pirmās instances tiesa ir nepareizi izpratusi Eiropas Kopienu tiesībās paredzētā vienlīdzības principa tvērumu un tādējādi to pārkāpusi.

Vienlīdzības princips kā vispārīgā, tā arī īpašā veidā ir nostiprināts kā diskriminācijas aizliegums Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā un Tiesas judikatūrā jau sen atzīts kā augstākā juridiskā spēka Kopienu tiesību noteikums. Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana Kopienu tiesībās ir ne tikai visu iestāžu pienākums, bet arī subjektīvas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi indivīdiem, uz kuriem attiecas kādas iestādes pasākums. Tā kā — kā Tiesa iepriekš minētajā judikatūrā jau sen ir atzinusi — tas ir pārāks par sekundārajām Kopienu tiesībām, ir pienācīgi jāievēro šī principa pamattiesību nozīmīgums, interpretējot un piemērojot Kopienu tiesības. Eiropas Kopienu Tiesai vienlīdzības princips ir jāievēro arī procesuālos noteikumu un katras tiesvedības ietvaros.

Prasītājs viscaur savā argumentācijā ir atsaucies uz vienlīdzības principu un nevis Civildienesta noteikumiem, un apgalvojis, ka viņš ir veicis uzdevumus, kuri ir ne tikai pielīdzināmi nodaļas vadītāja uzdevumiem, bet, salīdzinot ar daudzu nodaļas vadītāju, pat pārsniedz tās robežas, kvalificējot tos kā vidējā līmeņa vadības uzdevumus. Tādējādi Pirmās instances tiesa, nemaz neveicot prasītāja pozīcijas salīdzinājumu ar citām ierēdņu kategorijām, jau sākotnēji liedz viņam pienākošos pamattiesību aizsardzību pret patvaļīgu darbību un tādējādi pārkāpj vienlīdzības principu.

Otrais apelācijas sūdzības pamats: Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi juridiskās loģikas likumus.

Ja vairākas ieinteresētās personas norāda uz patvaļīgām darbībām, vienlīdzību un tiesisko drošību var nodrošināt tikai tad, ja tiesa konstatē, ka nepastāv līdzīga situācija, kad tas tiek apgalvots, vai arī, tiek konstatēts, ka tās personas, kuras atrodas šādā situācijā, priekšrocības ir saņēmušas nepamatoti un prasītājam tādējādi uz tām arī nav nekādu tiesību. Saskaņā ar šiem juridiskās loģikas likumiem ir acīmredzami, ka vismaz viens no abiem jautājumiem ir jānoskaidro un atbildei uz to attiecībā pret prasītāju ir jābūt negatīvai, lai prasību varētu noraidīt. Pirmkārt, Pirmās instances tiesai bija jālemj par to, vai tie ierēdņu veiktie uzdevumi, kurus Komisija pielīdzina nodaļas vadītāju veiktajiem, ir līdzvērtīgi prasītāja veiktajiem un, otrkārt, vai šiem ierēdņiem Komisija algas palielinājumu ir piešķīrusi pamatoti vai nē.

Tā kā par abiem šiem jautājumiem nav ticis lemts, tad, lai tos kvalificētu kā juridiski nesvarīgus, ir jāvar pierādīt, ka prasība būtu jānoraida arī tad, ja uz abiem jautājumiem būtu bijis atbildēts tā, kā to piedāvā prasītājs. Tomēr šādu secinājumu izdarīt nav iespējams. Tā kā Pirmās instances tiesa jautājumu par to, ka Komisija ir likumīgi iekļāvusi arī citu kategoriju ierēdņus, nav pārbaudījusi tiesībās paredzētajā apmērā, tas ir, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principa pārākumu pār Kopienu sekundārajiem tiesību aktiem, ir jāsecina, ka šādas pārbaudes rezultātā būtu jākonstatē, ka Komisija ir rīkojusies pamatoti, iekļaujot arī citu kategoriju ierēdņus. Tātad, pretēji Pirmās instances tiesas apgalvojumam šajā sakarā prasītājs nelūdz nodrošināt vienlīdzību prettiesiskā kontekstā, bet gan vienlīdzīgas attieksmes garantijas, rīkojoties tiesiski.

Trešais apelācijas sūdzības pamats: Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi elementārus pareizas tiesvedības pamatprincipus.

Atteikšanās vispār pārbaudīt, vai pastāv apgalvotais pamattiesību pārkāpums, pavisam noteikti ir smagāks šo tiesību pārkāpums, nekā tiesiska maldība par jautājumu, vai pamattiesības tiešām ir tikušas pārkāptas, jo ieinteresētajai personai tiek liegta pamattiesību aizsardzība. Tikai tad, ja prasītāja apgalvojums par pamattiesību pārkāpumu ir pilnīgi nepamatots vai pilnīgi nesaistāms ar faktiem, kuri norādīti situācijas salīdzināšanai, var atteikties veikt faktu pārbaudi par iespējamu pamattiesību pārkāpumu. Tomēr šajā gadījumā apstākļi noteikti nav tādi. Tādējādi Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi elementārus pareizas tiesvedības pamatprincipus. Jau tādēļ vien spriedumu ar šādu pamatojumu nevar atstāt spēkā.