Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Nodokļa atmaksāšana Savienības teritorijā nereģistrētiem nodokļu maksātājiem
(Padomes Direktīvas 86/560 2. panta 1. punkts un Padomes Direktīvas 2006/112 169. panta c) punkts, 170. un 171. pants)
Pienākumus, kas paredzēti Direktīvas 2006/112 par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 169.–171. pantā un Trīspadsmitās direktīvas 86/560 par dalībvalstu likumu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem 2. panta 1. punktā, ir izpildījusi dalībvalsts, kas neļauj atgūt pievienotās vērtības priekšnodokli attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu darījumiem, kuri ir paredzēti Direktīvas 2006/112 169. panta c) punktā un kurus ir veicis Savienības teritorijā nereģistrēts nodokļu maksātājs.
Precīzāk, Trīspadsmitās direktīvas tiesību normas, it īpaši tās 2. panta 1. punkts, kurā nav norādes uz darījumiem, kas paredzēti Direktīvas 2006/112 169. panta c) punktā, ir jāuzskata par lex specialis attiecībā pret Direktīvas 2006/112 170. un 171. pantu, kurš nepieļauj, ka tiesības uz atmaksu, kuras ir vispārēji formulētas 170. pantā, var prevalēt pār Trīspadsmitās direktīvas 2. panta 1. punkta skaidro un precīzo formulējumu.
Pat pieņemot, ka norādes uz Direktīvas 2006/112 169. panta c) punktu neesamība ir Savienības likumdevēja kļūda, Tiesas ziņā nav veikt šādu interpretāciju, tādējādi labojot minēto 2. panta 1. punktu. Turklāt dalībvalstij, kuras tiesību akti atbilst minētā 2. panta 1. punkta skaidrajam un precīzajam formulējumam, nevar pārmest, ka tā nebūtu izpildījusi pienākumus, kas tai izriet tieši no šīs tiesību normas, jo šī dalībvalsts nebija veikusi interpretāciju, lai labotu minēto tiesību normu, lai šī norma atbilstu pievienotās vērtības nodokļa kopējās sistēmas loģikai, un lai labotu Kopienu likumdevēja kļūdu. Šajā ziņā tiesiskās drošības princips prasa, lai Savienības tiesiskais regulējums ļauj ieinteresētajām personām precīzi zināt saistību, ko tas tām nosaka, apjomu. Proti, personām nepārprotami jāzina savas tiesības un pienākumi un jāspēj atbilstoši rīkoties. Šim principam ir nozīme arī saistībā ar direktīvas transponēšanu nodokļu jomā. Proti, neraugoties uz iepriekš minētā 2. panta 1. punkta skaidro un precīzo formulējumu, nedrīkst veikt interpretāciju, kas labotu šo tiesību normu un tādējādi paplašinātu dalībvalstīm ar to uzliktos pienākumus.
(sal. ar 35., 46. un 48.–51. punktu)