Savienības tiesības – Tieša iedarbība – Individuālās tiesības – Aizsardzība, ko sniedz valsts tiesas – Valsts procesuālie noteikumi – Piemērošanas nosacījumi – Līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošana
Savienības tiesībām nav pretrunā tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru trīs gadu noilguma termiņš tiek piemērots attiecībā uz prasījumiem par tādu īpašo piemaksu par darba stāžu izmaksāšanu, kuras darba ņēmējam, kurš ir izmantojis pārvietošanās brīvību, netika piešķirtas pirms Tiesas 2003. gada 30. septembra sprieduma lietā C‑224/01 Köbler pasludināšanas, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar Kopienu tiesībām.
Katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz šāds procesuālais noteikums, tomēr, no vienas puses, šis noteikums nedrīkst būt mazāk labvēlīgs par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un, no otras puses, tas nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas (efektivitātes princips).
Šajā sakarā noilguma normu nevar uzskatīt par pretēju līdzvērtības principam, ja papildus tādai noilguma normai, kas piemērojama prasībām, kuru mērķis ir nodrošināt tiesību, kuras indivīdiem izriet no Savienības tiesībām, aizsardzību, pastāv noilguma norma, kas piemērojama prasībām, kuras pamatotas uz valsts tiesību normām, un vai, ņemot vērā to priekšmetu un būtiskos elementus, abas noilguma tiesību normas var uzskatīt par līdzīgām.
Attiecībā uz līdzvērtības principu ar Savienības tiesībām ir saderīga saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās drošības interesēs, kas vienlaikus aizsargā ieinteresēto personu un attiecīgo administrāciju. Šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas. Šajā sakarā valsts tiesībās paredzētais trīs gadu noilguma termiņš ir atzīstams par saprātīgu.
Šo interpretāciju neatspēko apstāklis, ka sprieduma lietā Köbler sekas iestājās sākot no datuma, kurā stājās spēkā interpretētā tiesību norma, jo Tiesa minētās sekas nav ierobežojusi laikā. Tādu tiesvedības procesuālo noteikumu piemērošanu kā noilguma termiņš nedrīkst jaukt ar Tiesas sprieduma, kurā lemts par Savienības tiesību normu interpretāciju, sekām.
Saskaņā ar Savienības tiesībām dalībvalstij nav aizliegts piemērot noilguma termiņu prasījumiem par tādu īpašo piemaksu par darba stāžu, kura Savienības tiesību normu pārkāpuma rezultātā netika piešķirta, pat ja šī dalībvalsts valsts tiesību aktos nav veikusi nepieciešamos grozījumus, lai tos padarītu atbilstošus šīm normām. Citādi tas ir vienīgi tad, ja valsts iestāžu rīcības un pastāvošā noilguma termiņa dēļ personai būtu liegta jebkāda iespēja īstenot savas tiesības valsts tiesās.
(sal. ar 17., 20., 27.–30., 33. un 41. punktu un rezolutīvo daļu)