Lieta C‑522/08
Telekommunikacja Polska SA w Warszawie
pret
Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej
(Naczelny Sąd Administracyjny lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Elektroniskie sakari – Telekomunikāciju pakalpojumi – Direktīva 2002/21/EK – Direktīva 2002/22/EK – Līguma par pakalpojumu sniegšanu noslēgšanas pakārtošana līguma par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai – Aizliegums – Ātrgaitas internets
Sprieduma kopsavilkums
Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi – Reglamentējošie noteikumi – Direktīva 2002/21 – Universālais pakalpojums un lietotāju tiesības – Direktīva 2002/22 – Uzņēmumu negodīga komercprakse pret patērētājiem – Direktīva 2005/29
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21, Direktīva 2002/22 un Direktīva 2005/29)
Direktīva 2002/21 par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem un Direktīva 2002/22 par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ir aizliegts līguma par pakalpojumu sniegšanu slēgšanu pakārtot līguma ar tiešo lietotāju par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai. Tomēr Direktīva 2005/29, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā lietas īpašos apstākļus, pārdevējam tiek aizliegts sniegt patērētājam jebkādu saistīto piedāvājumu.
(sal. ar 33. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2010. gada 11. martā (*)
Elektroniskie sakari – Telekomunikāciju pakalpojumi – Direktīva 2002/21/EK – Direktīva 2002/22/EK – Līguma par pakalpojumu sniegšanu noslēgšanas pakārtošana līguma par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai – Aizliegums – Ātrgaitas internets
Lieta C‑522/08
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Naczelny Sąd Administracyjny (Polija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 17. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 28. novembrī, tiesvedībā
Telekomunikacja Polska SA w Warszawie
pret
Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis] (referents) un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 10. decembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Telekomunikacja Polska SA w Warszawie vārdā – H. Romančuks [H. Romańczuk], P. Pasņiks [P. Paśnik] un A. Mednis [A. Mednis], adwokaci,
– Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej vārdā – D. Dzedzica‑Hojnacka [D. Dziedzic‑Chojnacka] un H. Grušecka [H. Gruszecka], pārstāves,
– Polijas valdības vārdā – M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], A. Krainska [A. Kraińska] un S. Sala [S. Sala], pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – V. Vilss [W. Wils] un A. Neijenhaiss [A. Nijenhuis], kā arī K. Mojzesoviča [K. Mojzesowicz], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatdirektīva”) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.; turpmāk tekstā – “universālā pakalpojuma direktīva”).
2 Šis lūgums radās saistībā ar prāvu starp Telekomunikacja Polska SA w Warszawie (turpmāk tekstā – “TP”) un Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej (Elektronisko komunikāciju regulatora priekšsēdētājs; turpmāk tekstā – “UKE priekšsēdētājs”) par aizliegumu TP līguma par pakalpojumu sniegšanu slēgšanu pakārtot līguma ar tiešo lietotāju par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
Pamatdirektīva un universālā pakalpojuma direktīva
3 Saskaņā ar pamatdirektīvas 1. panta 1. punktu:
“Ar šo direktīvu izveido saskaņotus noteikumus elektronisko komunikāciju pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu, saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu reglamentēšanai. Tā nosaka valsts pārvaldes [regulējošo] iestāžu [(turpmāk tekstā – “VRI”)] uzdevumus un izveido procedūru kopumu, lai nodrošinātu saskaņotu reglamentējošo noteikumu piemērošanu visā [Savienībā]”.
4 Atbilstoši pamatdirektīvas 2. panta g) apakšpunktam VRI nozīmē “iestādi vai iestādes, kurām dalībvalsts uzlikusi jebkuru no reglamentējošiem uzdevumiem, ko nosaka šī direktīva un īpašās direktīvas”.
5 Pamatdirektīvas 8. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos reglamentējošos uzdevumus, [VRI] veic visus pamatotos pasākumus, kas ir vērsti uz 2., 3. un 4. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanu. Šādi pasākumi ir proporcionāli [samērīgi ar] minētajiem mērķiem.”
[..]
4. [VRI] pārstāv Eiropas Savienības pilsoņu intereses,
[..]
b) nodrošinot augstu aizsardzības līmeni patērētājiem to darījumos ar nodrošinātājiem, jo īpaši nodrošinot vienkāršu un lētu strīdu izšķiršanas procedūru pieejamību, ko veic iestāde, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm;
[..].”
6 Pamatdirektīvas 15. pants attiecas uz tirgus noteikšanas definēšanu. Tā 3. punktā ir paredzēts:
“[VRI], iespēju robežās ņemot vērā rekomendāciju un vadlīnijas, nosaka attiecīgos tirgus, kas atbilst valsts apstākļiem, jo īpaši attiecīgos ģeogrāfiskos tirgus to teritorijā, saskaņā ar konkurences tiesību principiem. [VRI] pirms to tirgu noteikšanas, kas atšķiras no tiem, kas noteikti rekomendācijā, izpilda 6. un 7. pantā minētās procedūras.”
7 Pamatdirektīvas 16. pantā, kas attiecas uz tirgus analīzes procedūru, ir noteikts:
“1. Cik vien iespējams drīz pēc rekomendācijas vai jebkādu tās atjauninājumu pieņemšanas [VRI] veic attiecīgo tirgu analīzi, iespēju robežās ņemot vērā vadlīnijas. Dalībvalstis nodrošina, ka šī analīze attiecīgos gadījumos ir veikta sadarbībā ar valsts kompetentajām konkurences iestādēm.
2. Ja [VRI] saskaņā ar [universālā pakalpojuma] direktīvas 16., 17., 18. vai 19. panta vai [Eiropas Parlamenta 2002. gada 7. marta Padomes] Direktīvas 2002/19/EK (piekļuves direktīva) [(OV L 108, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “piekļuves direktīva”)] 7. vai 8. panta prasībām ir jānosaka, vai uzlikt, saglabāt, grozīt vai atsaukt pienākumus uzņēmumiem, tā, pamatojoties uz tās šā panta 1. punktā minēto tirgus analīzi, nosaka, vai attiecīgais tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs.
[..]
4. Ja [VRI] nosaka, ka tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs, tā nosaka uzņēmumus, kam ir būtiska ietekme minētajā tirgū saskaņā ar 14. pantu, un [VRI] šādiem uzņēmumiem uzliek atbilstīgus īpašus reglamentējošus pienākumus, kas minēti šā panta 2. punktā, vai patur vai groza šādus pienākumus, ja tādi jau pastāv.
[..]”
8 Saskaņā ar universālā pakalpojuma direktīvas 10. panta 1. punktu:
“Dalībvalstis nodrošina to, ka izraudzītie uzņēmumi, sniedzot pakalpojumus un iespējas papildus 4., 5., 6., 7. pantā un 9. panta 2. punktā noteiktajiem, izveido tādus noteikumus un nosacījumus, lai abonentiem nav jāmaksā par pakalpojumiem vai iespējām, kas nav vajadzīgi vai nav nepieciešami pieprasīto pakalpojumu veikšanai.”
9 Universālā pakalpojuma direktīvas 17. panta ar nosaukumu “Mazumtirdzniecības pakalpojumu reglamentējošās kontroles” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka:
a) ja saskaņā ar 16. panta 3. punktu veiktās tirgus analīzes rezultātā [VRI] nosaka, ka attiecīgais mazumtirdzniecības tirgus, kas noteikts saskaņā ar [pamat]direktīvas 15. pantu, nav efektīvi konkurētspējīgs, un
b) ja [VRI] secina, ka saistības, kas uzliktas saskaņā ar [piekļuves] direktīvu vai šīs direktīvas 19. pantu, neradīs [pamat]direktīvas 8. pantā noteikto mērķu sasniegšanu [neļaus sasniegt pamatdirektīvas 8. pantā noteiktos mērķus],
[VRI] uzliek atbilstīgas reglamentējošas saistības uzņēmumiem, kas noteikti kā uzņēmumi ar būtisku ietekmi tirgū attiecīgajā mazumtirdzniecības tirgū, saskaņā ar [pamat]direktīvas 14. pantu.
2. Saskaņā ar 1. punktu uzliktās saistības ir pamatotas uz noteiktās problēmas raksturu un ir samērīgas un attaisnojamas, ņemot vērā mērķus, kas noteikti saskaņā ar [pamat]direktīvas 8. pantu. Uzliktās saistības var iekļaut prasības, ka noteikti uzņēmumi neuzliek pārmērīgas cenas, nekavē dalību tirgū vai neierobežo konkurenci, nositot cenas, neizrāda labvēlīgāku attieksmi atsevišķiem lietotājiem vai nepamatoti neapvieno pakalpojumus. [VRI] šādiem uzņēmumiem var piemērot atbilstīgus mazumtirdzniecības cenu griestu pasākumus, pasākumus individuālu tarifu kontrolei, vai pasākumus, lai balstītu tarifus uz izmaksām vai cenām salīdzināmos tirgos, lai aizsargātu lietotāju intereses, veicinot efektīvu konkurenci.”
10 Universālā pakalpojuma direktīvas 20. panta 1. punktā ir precizēts, ka līgumu jomā to piemēro, neierobežojot Savienības noteikumus par patērētāju aizsardzību un valsts noteikumus, kas ir saderīgi ar Savienības tiesībām.
Direktīva 2005/29/EK
11 Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvā 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 22. lpp.), 2. pantā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā:
[..]
d) “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” [..] ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;
[..].”
12 Atbilstoši šīs direktīvas 4. pantam:
“Dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.”
Valsts tiesiskais regulējums
13 2004. gada 16. jūlija Telekomunikāciju likuma (ustawa – Prawo telekomunikacyjne, Dz. U., Nr. 171, 1800 pozīcija; turpmāk tekstā – “Telekomunikāciju likums”) versijā, kas piemērojama pamata prāvas faktu norises laikā, 46. panta 2. punktā ir noteikts šādi:
“2. Lietotāju aizsardzības mērķiem [UKE] priekšsēdētājs telekomunikāciju uzņēmumam ar būtisku ietekmi tirgū tiešo lietotāju aizsardzībai ar lēmumu var noteikt šādus pienākumus mazumtirdzniecības pakalpojumu tirgū:
[..]
5) nelikt tiešajiem lietotājiem izmantot pakalpojumus, kas viņiem nav nepieciešami.
[..]”
14 Telekomunikāciju likuma 57. panta 1. punktā ir paredzēts:
“1. Uzņēmumi, kas piedāvā pakalpojumus, nevar pieprasīt, ka līguma slēgšana par sabiedrībai pieejamu telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu, ieskaitot pieslēguma nodrošināšanu publiskajiem telekomunikāciju tīkliem, ir atkarīga no tā, ka:
1) tiešajiem lietotājiem ir jānoslēdz līgums par citu pakalpojumu sniegšanu vai jāiegādājas ierīce pie noteikta operatora.
[..]”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
15 UKE priekšsēdētājs 2006. gada 28. decembrī pieņēma lēmumu, ar kuru sabiedrībai TP lika izbeigt tiesību pārkāpumus, kuri izpaudās tādējādi, ka līgumu noslēgšana par piekļuvi ātrgaitas interneta tīklam “neostrada tp” bija pakārtota līguma par telefona pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai. Uz TP lūguma pamata atkārtoti izskatīt lietu UKE priekšsēdētājs ar 2007. gada 14. marta lēmumu apstiprināja 2006. gada 28. decembra lēmumu.
16 Ar 2007. gada 13. aprīlī Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Varšavas vojevodistes administratīvā tiesa) celto prasību TP prasīja atcelt abus UKE priekšsēdētāja lēmumus un iebilda pret to, ka, lai gan ir nesaderība ar universālā pakalpojuma direktīvu, esot piemērots Telekomunikāciju likuma 57. panta 1. punkta 1. apakšpunkts. Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie prasību noraidīja un nosprieda, ka UKE priekšsēdētājs esot pareizi piemērojis šo pantu.
17 2008. gada 8. janvārī TP iesniedza kasācijas sūdzību par šo pēdējo minēto lēmumu Naczelny Sąd Administracyjny, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Kopienu tiesības pieļauj dalībvalstīm aizliegt visiem uzņēmumiem, kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, noteikt, ka līgumu slēgšana par pakalpojumu sniegšanu ir atkarīga no cita pakalpojuma pirkšanas (pakalpojumu saistītā pārdošana), it īpaši, vai šāds [pirkuma] pienākums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams telekomunikāciju direktīvu paketē (piekļuves direktīva, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (“atļauju izsniegšanas direktīva”; OV L 108, 21. lpp.), pamatdirektīva un universālā pakalpojuma direktīva) paredzēto mērķu sasniegšanai?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai, ņemot vērā Kopienu tiesības, [VRI] ir atbildīga par aizlieguma ievērošanas pārraudzību, kas paredzēts [Telekomunikāciju likuma] 57. panta 1. punkta 1. apakšpunktā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
18 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai direktīvas par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektroniskajiem sakariem ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauti tādi kā pamata lietā minētie valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem ir aizliegts līguma par pakalpojumu sniegšanu slēgšanu pakārtot līguma ar tiešo lietotāju par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai.
19 No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka prāvas pirmsākumi ir meklējami TP apgalvojumos par to, ka Telekomunikāciju likuma 57. panta 1. punkta 1. apakšpunkts, proti, esot nesaderīgs ar pamatdirektīvas 15. un 16. pantu, kā arī universālā pakalpojuma direktīvas 10. un 17. pantu. Faktiski prasītāja pamata lietā apgalvo, ka ar šīm pēdējām minētajām tiesību normām netiek pieļauts tās valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nevienam uzņēmumam, neveicot konkurences intensitāti tirgū un neatkarīgi no to vietas tirgū, ir liegts saistīt savus pakalpojumus.
20 No tā izriet, ka atbildes sniegšanai uz uzdoto jautājumu būtu jāinterpretē pamatdirektīvas un universālā pakalpojuma direktīvas normas.
21 Saskaņā ar pamatdirektīvas 1. panta 1. punktu šīs direktīvas mērķis ir izveidot saskaņotus noteikumus elektronisko sakaru pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu, saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu reglamentēšanai. Tā nosaka VRI uzdevumus un izveido procedūru kopumu, lai nodrošinātu saskaņotu reglamentējošo noteikumu piemērošanu visā Savienībā. Tādējādi ar pamatdirektīvu VRI tiek piešķirtas īpašas elektronisko sakaru tirgu regulējošas funkcijas.
22 Saskaņā ar pamatdirektīvas 15. pantu un it īpaši tā 3. punktu VRI, cieši sadarbojoties ar Eiropas Komisiju, elektronisko sakaru jomā ir jānosaka attiecīgie tirgi. Saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantu VRI veic šādi noteikto tirgu analīzi un nosaka, vai šie tirgi ir efektīvi konkurētspējīgi. Ja tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs, attiecīgā VRI uzņēmumiem, kam ir būtiska ietekme minētajā tirgū, ex ante nosaka reglamentējošus pienākumus.
23 Attiecībā uz universālā pakalpojuma direktīvu ir jānorāda, ka tās 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pamatdirektīvas ietvaros universālā pakalpojuma direktīva attiecas uz elektronisko telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu tiešajiem lietotājiem. Tās mērķis ir nodrošināt sabiedrībai pieejamu labas kvalitātes pakalpojumu pieejamību Savienībā ar efektīvu konkurenci un izvēli, un risināt jautājumus attiecībā uz apstākļiem, kādos tirgus nepietiekami apmierina tiešo lietotāju vajadzības. Universālā pakalpojuma direktīvā ir noteiktas tiešo lietotāju tiesības un atbilstoši uzņēmumu pienākumi, kas nodrošina sabiedrībai pieejamus elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus.
24 Saskaņā ar universālā pakalpojuma direktīvas 10. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina to, ka izraudzītie uzņēmumi, sniedzot pakalpojumus un iespējas papildus šīs direktīvas 4., 5., 6., 7. pantā un 9. panta 2. punktā noteiktajiem, izveido tādus noteikumus un nosacījumus, lai abonentiem nav jāmaksā par pakalpojumiem vai iespējām, kas nav vajadzīgi vai nav nepieciešami pieprasīto pakalpojumu veikšanai.
25 Minētās direktīvas 17. pants ir par mazumtirdzniecības pakalpojumu reglamentējošām kontrolēm. Saskaņā ar šī panta 1. punktu VRI nosaka atbilstīgas reglamentējošas saistības uzņēmumiem, kas noteikti kā uzņēmumi ar būtisku ietekmi tirgū, saskaņā ar [pamat]direktīvas 14. pantu, ja veiktās šī tirgus analīzes rezultātā VRI nosaka, ka tas nav efektīvi konkurētspējīgs, un ja VRI secina, ka saistības, kas noteiktas saskaņā ar piekļuves direktīvu vai universālā pakalpojuma direktīvas 19. pantu, neļaus sasniegt pamatdirektīvas 8. pantā noteiktos mērķus.
26 Šajā sakarā universālā pakalpojuma direktīvas 17. panta 2. punktā tostarp ir paredzēts, ka saskaņā ar šī panta 1. punktu noteiktās saistības var iekļaut prasības, ka noteikti attiecīgie uzņēmumi nepamatoti neapvieno pakalpojumus. Tādējādi saskaņā ar šādu tiesību normu VRI – pēc tam, kad tā noteikusi, ka tirgus nav konkurētspējīgs, – uzņēmumiem ar būtisku ietekmi šajā tirgū var noteikt reglamentējošas saistības nepamatoti nesaistīt savus pakalpojumus.
27 Tādējādi ir jāizvērtē, vai tāds kā pamata lietā minētais tiesiskais regulējums ietekmē pilnvaras, kas attiecīgajai VRI ir piešķirtas saskaņā ar iepriekš minētajām pamatdirektīvas un universālā pakalpojuma direktīvas tiesību normām.
28 Šajā sakarā jāatzīst, ka, pirmkārt, šāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru vispārīgā un nediskriminējošā veidā ir aizliegta pakalpojumu saistītā pārdošana, nekādi neietekmē attiecīgās VRI pilnvaras noteikt un analizēt dažādus elektronisko sakaru tirgus attiecīgi saskaņā ar pamatdirektīvas 15. un 16. pantu. Tas arī nekādi neietekmē minētās VRI – pēc tam, kad tā ir veikusi tirgus analīzi, – pilnvaras noteikt uzņēmumiem, kam ir būtiska ietekme šajā tirgū, ex ante reglamentējošus pienākumus saskaņā ar pamatdirektīvas 16. pantu un universālā pakalpojuma direktīvas 17. pantu.
29 Otrkārt, kā to norādījis UKE priekšsēdētājs un Polijas valdība, Telekomunikāciju likuma 57. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētā aizlieguma mērķis ir labāk aizsargāt patērētājus to attiecībās ar telekomunikāciju pakalpojumu uzņēmumiem. Lai arī, veicot savus uzdevumus, VRI saskaņā ar pamatdirektīvas 8. panta 4. punkta b) apakšpunktu pārstāv Eiropas Savienības pilsoņu intereses, nodrošinot augstu aizsardzības līmeni patērētājiem, tomēr pamatdirektīvā un universālā pakalpojuma direktīvā nav paredzēta pilnīga ar patērētāju aizsardzību saistītu aspektu saskaņošana. Faktiski universālā pakalpojuma direktīvas 20. pantā, kas attiecas uz līgumiem, kuri noslēgti starp patērētājiem un elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošinātājiem, ir noteikts, ka to piemēro, neierobežojot Savienības noteikumus par patērētāju aizsardzību, kā arī valsts noteikumus, kas ir saskaņā ar Savienības tiesībām.
30 No tā izriet, ka ar pamatdirektīvu un universālā pakalpojuma direktīvu nevar aizliegt tādu kā pamata lietā minēto tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiešo lietotāju aizsardzībai ir aizliegts, ka uzņēmums līguma par telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu slēgšanu pakārto līguma ar tiešo lietotāju par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai.
31 Attiecībā uz tāda kā pamata lietā valsts tiesiskā regulējuma saderīgumu ar Savienības tiesisko regulējumu par patērētāju aizsardzību jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīva 2005/29 jāinterpretē tādējādi, ka ar to nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā lietas īpašos apstākļus, pārdevējam tiek aizliegts sniegt patērētājam jebkādu saistīto piedāvājumu (2009. gada 23. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑261/07 un C‑299/07 VTB‑VAB un Galatea, Krājums, I–2949. lpp., 68. punkts).
32 Šajā gadījumā ir jāprecizē, ka, ņemot vērā faktu, ka strīdīgie lēmumi pamata lietā tika pieņemti pirms Direktīvas 2005/29 transponēšanas termiņa beigām, tā ir piemērojama tikai, sākot no šī datuma, proti, 2007. gada 12. decembra.
33 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka pamatdirektīva un universālā pakalpojuma direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā Telekomunikāciju likuma 57. panta 1. punkta 1. apakšpunkts, saskaņā ar kuru ir aizliegts līguma par pakalpojumu sniegšanu slēgšanu pakārtot līguma ar tiešo lietotāju par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai. Tomēr Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā lietas īpašos apstākļus, pārdevējam tiek aizliegts sniegt patērētājam jebkādu saistīto piedāvājumu.
Par otro jautājumu
34 Ņemot vērā uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
35 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (“pamatdirektīva”) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (“universālā pakalpojuma direktīva”) ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā 2004. gada 16. jūlija Telekomunikāciju likuma (ustawa – Prawo telekomunikacyjne) 57. panta 1. punkta 1. apakšpunkts, saskaņā ar kuru ir aizliegts līguma par pakalpojumu sniegšanu slēgšanu pakārtot līguma ar tiešo lietotāju par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai.
Tomēr Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“negodīgas komercprakses direktīva”), ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā lietas īpašos apstākļus, pārdevējam tiek aizliegts sniegt patērētājam jebkādu saistīto piedāvājumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – poļu.