1. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pienākuma atgūt piešķirto atbalstu neizpilde – Pamati aizstāvībai
(EKL 88. panta 2. punkts; LES 4. panta 3. punkts)
2. Valsts atbalsts – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, un uzlikts pienākums to atgūt – Dalībvalstu pienākumi
(EKL 88. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 preambulas 13. apsvērums un 14. panta 3. punkts)
3. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Valsts tiesību piemērošana – Nosacījumi un ierobežojumi
(EKL 88. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punkts)
1. Vienīgais pamats, ko dalībvalsts var izvirzīt savai aizstāvībai saistībā ar Komisijas, pamatojoties uz EKL 88. panta 2. punktu, celtu prasību par valsts pienākumu neizpildi, ir tas, ka lēmuma par atgūšanu pienācīga izpilde vispār nav iespējama.
Izpildes grūtību gadījumā Komisijai un dalībvalstij, ņemot vērā noteikumu, kas paredz abpusēju dalībvalsts un Eiropas Savienības iestāžu lojālas sadarbības pienākumu, uz ko īpaši norādīts LES 4. panta 3. punktā, ir labticīgi jāsadarbojas, lai pārvarētu šīs grūtības, pilnībā ievērojot LESD normas, tostarp tās, kuras attiecas uz valsts atbalstu.
(sal. ar 43. un 44. punktu)
2. Nav pieņemama Komisijas lēmuma, kurā konstatēta atbalsta nesaderība ar kopējo tirgu, burtiska interpretācija, uz kuru attiecīgā dalībvalsts atsaucas, lai attaisnotu tā neizpildi, un atbilstoši kurai minētajā lēmumā tiek noteikts veikt “piedziņu”, nevis “atgūšanu”, kas, pēc šīs valsts domām, nozīmējot tikai pienākumu veikt dažādus pasākumus, lai nelikumīgo atbalstu atgūtu, nevis, ka tai būtu pienākums to faktiski atgūt.
Saistībā ar Savienības tiesisko regulējumu un ievērojot tostarp Regulas Nr. 659/1999 par EKL 88. panta piemērošanu preambulas 13. apsvērumu un 14. panta 3. punktu, šāda Komisijas lēmuma mērķis ir faktiskas konkurences atjaunošana, un tādējādi šajā lēmumā dalībvalstij, kurai tas adresēts, tiek noteikts pienākums faktiski un tūlītēji panākt nelikumīgā valsts atbalsta restitūciju.
(sal. ar 5. un 46.–48. punktu)
3. Dalībvalsts, kurai saskaņā ar kādu Komisijas lēmumu, kurā konstatēta ar kopējo tirgu nesaderīga valsts atbalsta esamība, ir pienākums atgūt nelikumīgu atbalstu, var brīvi izvēlēties līdzekļus, ar kādiem tā šo pienākumu izpildīs, ar nosacījumu, ka izvēlētie pasākumi neapdraud Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti. Tādējādi pienākums veikt visus pienācīgos pasākumus, lai nodrošinātu Komisijas lēmumu, ar kuriem uzdots atgūt nelikumīgu atbalstu, izpildi, Savienības tiesībās ir noteikts, vienlaikus respektējot dažādām dalībvalstu šajā ziņā paredzētajām procedūrām piemītošās īpatnības.
Savukārt konkrēti jautājumā par to, vai valsts tiesas nolēmuma, ar kuru tiesiskās aizsardzības procesā ir apstiprināts izlīgums, no kura izriet valsts prasījuma daļēja dzēšana, kuru Komisija vēlāk atzinusi par valsts atbalstu, stāšanās likumīgā spēkā var padarīt šā atbalsta atgūšanu neiespējamu, Savienības tiesībās valsts tiesai ne vienmēr ir noteikts pienākums nepiemērot valsts procesuālos noteikumus, kas tiesas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Savienības tiesību pārkāpumu, kas izdarīts ar attiecīgo nolēmumu. Tomēr, ja attiecīgās dalībvalsts iestāžu rīcībā saskaņā ar valsts tiesībām ir bijuši līdzekļi, kurus pienācīgi izmantojot, minētajai valstij būtu iespēja strīdīgo atbalstu atgūt, un šī valsts nesniedz pietiekamus pierādījumus, kas ļautu uzskatīt, ka tai atvēlētajā termiņā tā ir veikusi visus pasākumus, ko tā varēja īstenot, lai panāktu nelikumīgā atbalsta atmaksu, uzskatāms, ka šī valsts nav izpildījusi EKL 249. panta ceturtajā daļā un Komisijas lēmumā noteiktos pienākumus.
(sal. ar 51., 52., 55., 60., 61., 64. un 65. punktu)