1. Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Ierobežojumi
(EKL 234. pants)
2. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence
(EKL 234. pants)
3. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Dalībvalstu pienākumi
(EKL 10., 81. un 82. pants)
1. Tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var, ņemot vērā katras lietas īpatnības, noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Līdz ar to valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.
(sal. ar 19. un 20. punktu)
2. Ja saistībā ar prejudiciālo jautājumu visi lietas, ko izskata iesniedzējtiesa, aspekti atrodas vienas dalībvalsts iekšienē, atbilde iesniedzējtiesai tomēr var būt lietderīga, tostarp gadījumā, ja valsts tiesību normās tai ir noteikts pienākums nodrošināt šīs dalībvalsts pilsonim tādas pašas tiesības, kādas citas dalībvalsts pilsonim izrietētu no Savienības tiesībām tādā pašā situācijā.
Iepriekšējā punktā minētais gadījums paredz tiesības, kas citas dalībvalsts pilsonim varētu izrietēt no Savienības tiesībām, ja tas būtu tādā pašā situācijā kā prasītāja pamata lietā, kurai pieder aptieka īpašajā pašvaldības zonā un attiecībā uz kuru valsts kompetentā iestāde saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir pieņēmusi lēmumu attiecībā uz lūgumu, ar ko nemaz nav apstrīdēta ar minēto tiesisko regulējumu ieviestā vispārējā aptieku darba laika un atvaļinājumu reglamentēšanas sistēma, bet ar ko tikai kā izņēmums no šīs vispārējās sistēmas ir paredzēts iegūt atļauju atbrīvojumam no pienākuma ievērot jebkādus laikposmus, kad aptiekai būtu jābūt slēgtai.
Līdz ar to, ņemot vērā konkrētos pamata lietas apstākļus, ir acīmredzams, ka EKL 49. panta interpretācijai, ko iesniedzējtiesa lūgusi savā lēmumā, nav nozīmes saistībā ar pamata lietas risinājumu.
(sal. ar 23.–25. punktu)
3. Kopienu tiesību normas konkurences jomā, tostarp EKL 81.–86. pants, acīmredzami nav piemērojamas attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz iespējamo izņēmuma piešķiršanu saistībā ar aptiekas, kas atrodas īpašajā pašvaldības zonā, darba laiku. Šāds tiesiskais regulējums pats par sevi vai tā piemērošana nevar iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 81. un 82. panta izpratnē.
(sal. ar 29. un 32. punktu)