1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pieņemot un saglabājot spēkā Publisko iepirkumu kodeksa 73. un 74.-IV pantu, kas pieņemts ar 2006. gada 1. augusta Dekrētu Nr. 2006-975 (2006. gada 4. augustaJORF, 11627. lpp.), tā kā šajos noteikumos paredzēta publiskā iepirkuma projekta izstrādes procedūra (marchés de définition), kas līgumslēdzējai iestādei ļauj piešķirt pakalpojumu, piegādes vai būvdarbu publiskā iepirkuma izpildi (marché d’exécution) kādam no sākotnējā publiskā iepirkuma projekta izstrādātājiem bez jauna konkursa vai, labākajā gadījumā, izsludinot ierobežotu konkursu tikai starp šiem izstrādātājiem, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas ir paredzēti 2., 28. un 31. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.).

2

Direktīvas 2004/18 preambulas trešajā apsvērumā precizēts:

“Šādiem [līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai paredzēto valsts procedūru] koordinēšanas noteikumiem [Kopienas līmenī], pēc iespējas jāatbilst esošajai procedūrai un praksei katrā no dalībvalstīm.”

3

Minētās direktīvas 2. pantā paredzēts:

“Līgumslēdzējas iestādes pret visiem komersantiem izturas vienādi un nediskriminējoši un rīkojas pārredzami [caurskatāmi].”

4

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 28. panta noteikumiem:

“Valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā līgumslēdzējas iestādes piemēro valsts procedūru, kas pielāgota šīs direktīvas vajadzībām.

Minēto valsts līgumu slēgšanas tiesības tās piešķir atklātā vai slēgtā procedūrā. Konkrētos apstākļos, kas skaidri noteikti 29. pantā, līgumslēdzējas iestādes valsts līgumu slēgšanas tiesības var piešķirt, izmantojot cenu aptauju. Īpašos gadījumos un apstākļos, kas skaidri minēti 30. un 31. pantā, tās var piemērot sarunu procedūru, iepriekš publicējot vai nepublicējot līguma paziņojumu.”

5

Direktīvas 2004/18 29. pantā ar virsrakstu “Cenu aptauja” ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz īpaši sarežģītiem līgumiem dalībvalstis var paredzēt, ka tad, ja līgumslēdzējas iestādes uzskata atklātas vai slēgtas procedūras izmantošanu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā par neiespējamu, šīs iestādes var piemērot cenu aptauju saskaņā ar šo pantu.

Valsts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas vienīgais kritērijs ir ekonomiski visizdevīgākais piedāvājums.

2.   Līgumslēdzējas iestādes publicē līguma paziņojumu, kurā norāda vajadzības un prasības, ko tās nosaka minētajā paziņojumā un/vai aprakstošā dokumentā.

3.   Līgumslēdzējas iestādes sāk tādu aptauju ar kandidātiem, kas atlasīti saskaņā ar attiecīgajiem 44. līdz 52. panta noteikumiem, kuras mērķis ir noteikt un paredzēt līdzekļus, kas ir vislabāk piemēroti minēto iestāžu vajadzību apmierināšanai. Aptaujas gaitā ar izvēlētajiem kandidātiem var apspriest visus līguma aspektus.

Aptaujas gaitā līgumslēdzējas iestādes nodrošina vienādu attieksmi pret visiem pretendentiem. Konkrēti informāciju nesniedz diskriminējošā veidā, kas kādam pretendentam var dot priekšrocības salīdzinājumā ar pārējiem pretendentiem.

Līgumslēdzējas iestādes nedrīkst citiem dalībniekiem atklāt paredzētos risinājumus vai citu konfidenciālu informāciju, ko tām darījis zināmu kandidāts, kurš piedalās aptaujā, ja vien attiecīgais kandidāts nav tam piekritis.

4.   Lai samazinātu aptaujas gaitā apspriežamo risinājumu skaitu, līgumslēdzējas iestādes var paredzēt procedūras norisi secīgos posmos, piemērojot piešķiršanas kritērijus, kurus ietver līguma paziņojumā vai aprakstošajā dokumentā. Līguma paziņojumā vai aprakstošajā dokumentā norāda to, ka var tikt izmantota šāda iespēja.

5.   Līgumslēdzēja iestāde šādu aptauju turpina tik ilgi, līdz tā var noteikt risinājumu vai risinājumus (ja vajadzīgs, pēc to salīdzināšanas), kas spēj apmierināt šīs iestādes vajadzības.

6.   Pēc tam, kad līgumslēdzējas iestādes ir paziņojušas par aptaujas pabeigšanu un attiecīgi informējušas tās dalībniekus, tās prasa dalībniekiem iesniegt galīgos piedāvājumus, pamatojoties uz risinājumu vai risinājumiem, kas iesniegti un noteikti aptaujas gaitā. Šajos piedāvājumos ietver visus projekta izpildei paredzētos un vajadzīgos elementus.

Pēc līgumslēdzējas iestādes pieprasījuma šos piedāvājumus var paskaidrot, izklāstīt sīkāk un precizēt. Tomēr šāda paskaidrošana, sīkāka izklāstīšana, precizēšana vai papildu informācijas sniegšana nedrīkst būt saistīta ar tām galvenajām konkursa vai uzaicinājuma uz konkursu iezīmēm, kuru maiņa varētu radīt konkurences izkropļojumus vai diskriminējošas sekas.

7.   Saņemtos piedāvājumus līgumslēdzējas iestādes novērtē pēc piešķiršanas kritērijiem, kas paredzēti līguma paziņojumā vai aprakstošajā dokumentā, un izvēlas ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu saskaņā ar 53. pantu.

Pēc līgumslēdzējas iestādes pieprasījuma pretendentam, kas atzīts par ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma iesniedzēju, var prasīt izskaidrot kādus piedāvājuma aspektus vai apstiprināt piedāvājumā ietvertās saistības, ja tas neizpaužas kā konkursa vai uzaicinājuma uz konkursu būtisku aspektu grozījumi un nerada konkurences izkropļojumus vai diskriminācijas risku.

8.   Līgumslēdzējas iestādes var paredzēt aptaujas dalībniekiem maksājamās cenas vai maksājumus.”

6

Minētās direktīvas 31. pantā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas iestādes valsts līguma slēgšanas tiesības var piešķirt sarunu procedūrā, iepriekš nepublicējot līguma paziņojumu, un to dara šādos gadījumos:

[..]

[..].”

7

Šīs pašas direktīvas 80. panta 1. punkta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības ne vēlāk kā 2006. gada 31. janvārī. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.”

8

Publisko iepirkumu kodeksa, redakcijā, kas izriet no 2004. gada 7. janvāra Dekrēta Nr. 2004-15 (2004. gada 8. janvāraJORF, 703. lpp.), kas stājās spēkā 2004. gada 10. janvārī, 73. panta trešajā daļā ir paredzēts:

“Tiesības veikt piegādes atbilstoši vairākiem marchés de définitions ar vienu un to pašu priekšmetu, kuri noslēgti vienas procedūras beigās un izpildīti vienlaicīgi, var piešķirt bez jauna paziņojuma par konkursu pieņemtā piedāvājuma iesniedzējam. Šajā gadījumā summās par piegādēm, kas ir jāsalīdzina ar sliekšņiem, ņem vērā izpētes izmaksas un marché d’exécution aprēķināto summu.”

9

Publisko iepirkumu kodekss atbilstoši Dekrētam Nr. 2006-975, kas stājās spēkā 2006. gada 1. septembrī, ietver šādas tiesību normas:

“73. pants

Ja līgumslēdzēja iestāde nevar noteikt mērķus un izpildi, kam jāatbilst līgumam, izmantojamās tehnoloģijas un nepieciešamos cilvēkresursus un materiālos resursus, tā var izmantot marchés de définition.

Šādu līgumu mērķis ir izpētīt iespējas un nosacījumus, lai pēc tam noslēgtu līgumu, nepieciešamības gadījumā — izmantojot modeli vai demonstrāciju. Tiem tāpat jāļauj noteikt un aprēķināt pakalpojumu sniegšanas izmaksu līmeni, kā arī dažādos izpildes grafika posmus.

Vienas procedūras ietvaros, līguma, kas seko vairākiem marchés de définition ar vienu un to pašu priekšmetu un kas piešķirts vienlaikus, izpilde tiek piešķirta pēc konkursa, kas ierobežots ar sākotnējo marchés de définition izpildītājiem saskaņā ar šādām normām:

Līgumu vai ietvara vienošanos piešķir publisko iepirkumu komisija attiecībā uz pašvaldībām vai pēc valsts publisko iepirkumu komisija atzinuma attiecībā uz publiskajām medicīnas iestādēm un publiskajām sociālajām vai medicīniski sociālajām iestādēm.

74. pants

[..]

IV.   Vienas procedūras ietvaros līgumu vai pamatnolīgumu, kas seko vairākiem marchés de définition, kam ir viens un tas pats priekšmets un kas piešķirti vienlaikus, var piešķirt pēc konkursa, kas ierobežots ar sākotnējo marchés de définition izpildītājiem atbilstoši nosacījumiem, kuri paredzēti 73. panta trešajā daļā.

[..]”

10

Ar 2004. gada 18. oktobra vēstuli Komisija Francijas Republikai paziņoja pirmo brīdinājumu, kas attiecās uz Publisko iepirkumu kodeksa 73. un 74.-III. pantu, kā tie izrietēja no Dekrēta Nr. 2004-15. Tā kā šīs tiesību normas tika grozītas ar Dekrētu Nr. 2006-975, Komisija 2006. gada 15. decembrī šai dalībvalstij nosūtīja papildu brīdinājumu.

11

Tā kā no pēdējās minētās saņemtās vēstules Komisiju neapmierināja, tā 2007. gada 29. jūnijā Francijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, uzdodot tai veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo atzinumu divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža.

12

Uzskatot, ka minētās dalībvalsts atbildes uz argumentēto atzinumu nebija apmierinošas, Komisija nolēma celt šo prasību.

13

Komisija apstrīd Publisko iepirkumu kodeksa 73. un 74.-IV pantu, kas pieņemts ar Dekrētu Nr. 2006-975, kas līgumslēdzējai iestādei ļauj piešķirt (pakalpojumu, piegādes vai būvdarbu) publiskā iepirkuma izpildi (marché d’exécution) kādam no sākotnējā publiskā iepirkuma projekta izstrādātājiem bez jauna konkursa vai, labākajā gadījumā, izsludinot ierobežotu konkursu tikai starp šiem izstrādātājiem, ja izpildīti nosacījumi, kas paredzēti minētā 73. panta trešajā daļā. Šie Publisko iepirkumu kodeksa panti pārkāpjot Direktīvas 2004/18 normas, atļaujot piešķirt tiesības slēgt publiskā iepirkuma līgumu pēc savstarpējas vienošanās vai pēc ierobežota konkursa tādos gadījumos, kas nav paredzēti šajā direktīvā.

14

Komisija apgalvo, ka tādi marchés de définition kā minētajās valsts normās paredzētie, principā neatļauj no sākuma ar pienācīgu precizitāti noteikt marché d’exécution priekšmetu, ne piedāvājumu iesniedzēju izvēles kritērijus, ne arī, vēl jo vairāk, attiecīgā publiskā iepirkuma līguma piešķiršanas kritērijus. No tā izriet, ka marchés de définition procedūra, tāda kā tā izriet no šīm normām, ir pretrunā minētās direktīvas 2. pantā paredzētajam pārskatāmības principam. Šī procedūra izraisot tiesiskās nedrošības situāciju kā attiecībā uz līgumslēdzējām iestādēm, tā attiecībā uz tirgus dalībniekiem.

15

Saskaņā ar Komisijas viedokli, marchés de définition slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras nav nedz cenu aptauja, nedz ietvara vienošanās Direktīvas 2004/18 29. un 32. panta izpratnē. Šāda procedūra vēl jo vairāk nav konkurss, kas ar noteiktiem nosacījumiem atļauj pēc savstarpējas vienošanās piešķirt sekojošo pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības atbilstoši šīs pašas direktīvas 31. panta 3. punktam.

16

Francijas Republika apgalvo, ka attiecīgās valsts tiesību normas nav pretrunā Direktīvas 2004/18 2., 28. vai 31. pantam. Tā esot koordinācijas direktīva un neiedibinot vienveidīgu un izsmeļošu Kopienas regulējumu. Līdz ar to apstāklis, ka marchés d’exécution slēgšanas tiesību piešķiršanā konkurss varētu būt ierobežots, esot atbilstošs šai direktīvai. Marchés de définition piešķiršanas procedūra ievērojot principus, kuri pastāv uzņēmējdarbības un pakalpojumu sniegšanas brīvības tiesību jomā, kuri paredzēti EK līgumā un pārņemti minētās direktīvas 2. pantā, jo dalībvalstis saglabā brīvību saglabāt vai izdot materiālo un procesuālo tiesību normas publisko iepirkumu jomā.

17

Francijas Republika apgalvo, ka vēlāka marché d’exécution priekšmetu un kritērijus var noteikt, vadoties no marchés de définition palaišanas. Esot daudzas situācijas, tādas kā noteikti publiskie iepirkumi par pilsētattīstību, kuros kā priekšmets, tā arī marché d’exécution slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji ir pietiekami neatkarīgi no marchés de définition, lai tos varētu pienācīgi noteikt marchés de définition sākotnējā stadijā.

18

Francijas Republika piebilst, ka Direktīvā 2004/18 ir paredzētas divas procedūras, kuru iezīmes ir līdzīgas iezīmēm, kas ir marchés de définition piešķiršanas procedūrai, kura paredzēta Publisko iepirkumu kodeksā, kas pieņemts ar Dekrētu Nr. 2006-975, proti, ietvara vienošanās un cenu aptauja. Ar šīm divām procedūrām pats Kopienu likumdevējs esot iedibinājis kompleksas procedūras konkursu divos posmos. Ciktāl ar šo direktīvu nav izveidots vienots un izsmeļošs Kopienas tiesiskais regulējums, valsts likumdevējs arī var paredzēt speciālās normas, kas paredz konkursu divos posmos, ja vien šīs normas ievēro minētās direktīvas 2. pantā paredzēto pārskatāmības principu.

19

Ja Tiesa uzskatītu, ka ar šo direktīvu izveidotais tiesiskais regulējums ir izsmeļošs, Francijas Republika, pakārtoti, norāda, ka marchés de définition piešķiršanas procedūru, kas paredzēta Publisko iepirkumu kodeksā, var analizēt kā cenu aptaujas paveidu.

20

Ar saviem prasījumiem Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas ir paredzēti Direktīvas 2004/18 2., 28. un 31. pantā, pieņemot un saglabājot spēkā Publisko iepirkumu kodeksa 73. un 74.-IV pantu, kas pieņemts ar Dekrētu Nr. 2006-975, tā kā šajos noteikumos paredzēta publiskā iepirkuma projekta izstrādes procedūra (marchés de définition), kas līgumslēdzējai iestādei ļauj piešķirt pakalpojumu, piegādes vai būvdarbu publiskā iepirkuma izpildi (marché d’exécution) kādam no sākotnējā publiskā iepirkuma projekta izstrādātājiem “bez jauna konkursa” vai, labākajā gadījumā, izsludinot ierobežotu konkursu tikai starp šiem izstrādātājiem.

21

Ir jāizvērtē apgalvotā minētās direktīvas 31. pantā noteikto pienākumu neizpilde. Komisija uzskata, ka šī pienākumu neizpilde izriet no tā, ka marchés de définition piešķiršanas procedūra atļauj piešķirt līguma slēgšanas tiesības pēc savstarpējas vienošanās apstākļos, kas nav paredzēti šī paša panta 3. punktā.

22

Šajā sakarā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai dalībvalsts ir izpildījusi savus pienākumus, ir jāizvērtē, ņemot vērā stāvokli, kāds pastāvēja, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam (skat. it īpaši 2002. panta 7. marta spriedumu lietā C-64/01 Komisija/Grieķija, Recueil, I-2523. lpp., 7. punkts, un 2007. gada 6. decembra spriedumu lietā C-456/05 Komisija/Vācija, Krājums, I-10517. lpp., 15. punkts).

23

Pastāv vienprātība, ka Publisko iepirkumu kodeksa 73. panta redakcija, kas izriet no Dekrēta Nr. 2004-15 un kas atzīst marchés d’exécution piešķiršanu “bez jauna konkursa izsludināšanas”, vairs nebija spēkā argumentētajā atzinumā noteiktā divu mēnešu termiņa beigšanās datumā. Šajā datumā šī minētā 73. panta redakcija bija aizstāta ar jaunu redakciju, kas izriet no Dekrēta Nr. 2006-975.

24

No Publisko iepirkumu kodeksa 73. panta trešās daļas, kā tā pieņemta ar Dekrētu Nr. 2006-975, formulējuma izriet, ka marchés d’exécution slēgšanas tiesības tiek piešķirtas vienīgi “pēc konkursa, kas ierobežots ar sākotnējo marchés de définition izpildītājiem”. Datumā, kad beidzās argumentētajā atzinumā paredzētais termiņš, tādējādi marchés d’exécution slēgšanas tiesību piešķiršana nenotika, izmantojot cenu aptauju Direktīvas 2004/18 31. panta 3. punkta izpratnē.

25

No tā izriet, ka Komisijas prasība ir jānoraida tiktāl, ciktāl ar to Tiesai tiek lūgts atzīt, ka marchés de définition piešķiršanas procedūra atļauj līgumslēdzējai iestādei piešķirt vienam no marchés de définition izpildītājiem marché d’exécution“bez jauna konkursa izsludināšanas”, kā arī tiktāl, ciktāl tā apgalvo, ka nav izpildīti minētās direktīvas 31. pantā paredzētie pienākumi.

26

Tomēr prasība saglabā priekšmetu tiktāl, ciktāl Komisija pārmet Francijas Republikai, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Direktīvas 2004/18 2. un 28. pantā, pieņemot un saglabājot spēkā Publisko iepirkumu kodeksa, kas pieņemts ar Dekrētu Nr. 2006-975, 73. un 74.-IV pantu, ciktāl ar šīm normām paredzēta marchés de définition piešķiršanas procedūra, kas atļauj līgumslēdzējām iestādēm piešķirt marché d’exécution vienam no sākotnējiem marchés de définition izpildītājiem, izsludinot konkursu, kas ierobežots ar šiem izpildītājiem.

27

Savā iebildumu rakstā Francijas Republika norāda, ka Direktīva 2004/18 ir tikai koordinācijas direktīva, kas atstāj dalībvalstīm tiesības saglabāt spēkā vai pieņemt tos noteikumus publisko iepirkumu jomā, kuri nav paredzēti šajā direktīvā.

28

Šī argumentācija ir jānoraida. Lai gan ir tiesa, ka Direktīva 2004/18 neparedz izveidot pilnīgu publisko iepirkumu režīma harmonizāciju dalībvalstīs, tomēr publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, ko dalībvalstis var izmantot, ir izsmeļoši uzskaitītas šīs direktīvas 28. pantā.

29

Saskaņā ar minēto 28. pantu līgumslēdzējām iestādēm ir savi publisko iepirkumu līgumi jāpiešķir vai nu atklātā vai slēgtā procedūrā, vai īpašajos apstākļos, kas tieši paredzēti Direktīvas 2004/18 29. pantā, cenu aptaujā, vai arī īpašajos apstākļos, kas tieši uzskaitīti tās 30. un 31. pantā, sarunu procedūrā. Publisko iepirkumu līgumu piešķiršana, izmantojot citas procedūras, šajā direktīvā nav atļauta.

30

Pie atšķirīga secinājuma nevar nonākt, vadoties no Tiesas 1987. gada 9. jūlija sprieduma apvienotajās lietās no 27/86 līdz 29/86 CEI un Bellini (Recueil, 3347. lpp.).

31

Protams, minētā sprieduma 15. punkta pirmajā teikumā Tiesa konstatēja, ka Padomes 1971. gada 26. jūlija Direktīva 71/305/EEK, ar ko koordinē būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV L 185, 5. lpp.), neparedz vienotu un izsmeļošu Kopienas tiesisko regulējumu. Tomēr šī paša 15. punkta nākamajā teikumā Tiesa precizēja — lai gan dalībvalstis paliek tiesīgas saglabāt spēkā vai pieņemt materiālo vai procesuālo tiesību normas publisko iepirkumu jomā, tas ir minētās direktīvas kopējo noteikumu ietvaros.

32

Turklāt iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās CEI un Bellini 17. punktā Tiesa uzsvēra, ka tā savu nolēmumu taisījusi, ņemot vērā tās sprieduma pasludināšanas dienā sasniegto Kopienu tiesību harmonizācijas līmeni. Direktīvas 2004/18 28. panta otrajā daļā, kurai nav ekvivalenta Direktīvā 71/305, precīzi uzskaitītas procedūras, kuras līgumslēdzējas iestādes var izmantot, lai piešķirtu savu publisko līgumu slēgšanas tiesības.

33

No tā izriet, ka šobrīd spēkā esošo kopējo noteikumu ietvaros dalībvalstīm vairs nav brīvības pieņemt citas līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, izņemot tās, kas uzskaitītas Direktīvā 2004/18.

34

Līdz ar to ir jānoraida Francijas Republikas argumenti, kas balstīti uz šķietamo iespēju pieņemt publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, kuras nav paredzētas minētajā direktīvā, taču kurām piemīt iezīmes, kas līdzīgas iezīmēm, kuras piemīt noteiktām tajā minētām procedūrām.

35

Savukārt ir jāizvērtē Francijas Republikas pakārtoti izvirzītā argumentācija, saskaņā ar kuru marchés de définition piešķiršanas procedūra, kas paredzēta Publisko iepirkumu kodeksā, kā tas pieņemts ar Dekrētu Nr. 2006-975, ir Direktīvas 2004/18 29. pantā paredzētās cenu aptaujas īstenošanas forma.

36

Ir jāatzīst, ka zināmā mērā cenu aptaujas procedūras un marchés de définition piešķiršanas procedūras mērķi ir tuvi. Abas procedūras ir izstrādātas, lai ļautu līgumslēdzējai iestādei vispirms noteikt publiskā iepirkuma līguma priekšmetu, kā arī tā realizācijas tehniskos līdzekļus.

37

Tomēr starp šīm divām procedūrām pastāv fundamentāla atšķirība. Tā izpaužas kā apstāklis, ka cenu aptauja ir viena vienīga līguma piešķiršanas procedūra, kamēr marchés de définition piešķiršanas procedūra paredz piešķirt vairākus pēc sava rakstura atšķirīgus publiskā iepirkuma līgumus, proti, pirmkārt, marchés de définition un, otrkārt, marchés d’exécution.

38

Šī atšķirība pati par sevi izslēdz, ka marchés de définition piešķiršanas procedūru varētu interpretēt kā cenu aptaujas īstenošanas formu.

39

Tāpat Komisija apgalvo, ka notikusi Direktīvas 2004/18 2. pantā paredzēto pienākumu neizpilde, kurā paredzēts, ka līgumslēdzējām iestādēm ir pret tirgus dalībniekiem jāizturas vienlīdzīgi, nediskriminējoši un tām jārīkojas pārredzami.

40

Šajā sakarā ir jānorāda, ka marchés de définition piešķiršanas procedūru, kas paredzētas Publisko iepirkumu kodeksā, kā tas pieņemts ar Dekrētu Nr. 2006/975, mērķis ir piešķirt divu veidu publisko iepirkumu līgumu, proti, marchés de définition un marchés d’exécution slēgšanas tiesības, marchés d’exécution piešķirot pēc ierobežota konkursa izsludināšanas, kas ierobežots ar marchés de définition izpildītājiem. Šī iemesla dēļ tirgus dalībnieki, kuri varētu būt ieinteresēti piedalīties marchés d’exécution, taču kuri nav viena no marchés de définition izpildītāji, ir pakļauti diskriminējošai attieksmei salīdzinājumā ar šiem izpildītājiem pretēji vienlīdzības principam, kas paredzēts kā publisko iepirkumu slēgšanas tiesību piešķiršanas princips minētās direktīvas 2. pantā.

41

Turklāt gan vienlīdzīgas attieksmes princips, gan pienākums nodrošināt pārskatāmību, kas no tā izriet, prasa, lai gan katra līguma priekšmets, gan tā piešķiršanas kritēriji ir skaidri noteikti (šajā sakarā skat. 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā C-340/02 Komisija/Francija, Krājums, I-9845. lpp., 34. punkts).

42

Francijas Republika izvirza noteiktu marchés de définition slēgšanas tiesību piešķiršanas gadījumus, kuros tā uzskata, ka marché d’exécution priekšmetu ir bijis iespējams pietiekami precīzi noteikt jau marchés de définition slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras palaišanas brīdī.

43

Tomēr šķiet, ka marchés de définition un marchés d’exécution pēc to rakstura ir ar atšķirīgiem priekšmetiem, proti, pirmais [attiecas uz] izpētes, projektēšanas un līgumslēdzējas iestādes vajadzību precizēšanas darbiem un [otrais] — uz faktisko iepriekš noteikto piegāžu, pakalpojumu vai būvdarbu veikšanu. Kritizētās valsts tiesību normas pēc sava rakstura nav tādas, lai nodrošinātu, ka visos gadījumos, kā marchés de définition, tā arī marché d’exécution slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru kritērijus varētu noteikt procedūras sākumā.

44

No tā izriet, ka Publisko iepirkumu kodeksa, kā tas pieņemts ar Dekrētu Nr. 2006-975, 73. un 74.-IV. pantā paredzētās marchés de définition slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras neatbilst Direktīvas 2004/18 2. pantam.

45

Līdz ar to ir jāatzīst, ka, pieņemot un saglabājot spēkā Publisko iepirkumu kodeksa, kas pieņemts ar 2006. gada 1. augusta Dekrētu Nr. 2006-975, 73. un 74.-IV pantu, tā kā šajos noteikumos (pakalpojumu, piegāžu vai būvdarbu) marchés de définition slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra atļauj piešķirt marché d’exécution kādam no sākotnējā publiskā iepirkuma projekta izstrādātājiem bez jauna konkursa vai, labākajā gadījumā, izsludinot ierobežotu konkursu tikai starp šiem izstrādātājiem, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas ir paredzēti Direktīvas 2004/18 2. un 28. pantā.

46

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: