Lieta C‑147/08
Jürgen Römer
pret
Freie und Hansestadt Hamburg
(Arbeitsgericht Hamburg lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Savienības tiesību vispārējie principi – LESD 157. pants – Direktīva 2000/78/EK – Piemērošanas joma – Darba samaksas jēdziens – Izslēgšanas – Profesionālā pensiju shēma par papildu vecuma pensiju agrākajiem pašvaldības darbiniekiem un viņus pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem – Šīs pensijas aprēķina metode, kas ir izdevīgāka laulātiem pensijas saņēmējiem nekā personām, kas dzīvo reģistrētās partnerattiecībās – Diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ
Sprieduma kopsavilkums
1. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Piemērošanas joma
(LESD 157. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 preambulas 22. apsvērums un 3. panta 3. punkts)
2. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt seksuālās orientācijas dēļ
(Padomes Direktīvas 2000/78 1. un 2. pants, kā arī 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts)
3. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt seksuālās orientācijas dēļ
(EKL 13. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 2. pants)
1. Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas papildu vecuma pensijas, kādas, pamatojoties uz valsts likumu, valsts [iestāde] kā darba devējs izmaksā agrākajiem darbiniekiem un viņus pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem un kas ir uzskatāmas par darba samaksu LESD 157. panta izpratnē, nav tādas, kas neietilpst Direktīvas 2000/78 materiālās piemērošanas jomā tās 3. panta 3. punkta vai preambulas 22. apsvēruma dēļ.
(sal. ar 36. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Direktīvas 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 1. un 2. pants un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, skatot tos kopā, nepieļauj tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru pensionārs, kurš ir reģistrējis partnerattiecības, saņem mazāku papildu vecuma pensiju nekā tā, kas tiek piešķirta pensionāram, kurš ir laulājies un pastāvīgi nedzīvo šķirti, ja:
– attiecīgajā dalībvalstī laulāties var tikai dažāda dzimuma personas un laulībai līdzās pastāv arī partnerattiecības, kuras var nodibināt viena dzimuma personas, un
– tiek pieļauta tieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, tāpēc ka valsts tiesībās minētais partnerattiecību partneris ir juridiski un faktiski salīdzināmā situācijā ar to, kādā ir laulāta persona attiecībā uz minēto pensiju. Salīdzināmā rakstura analīze ir jāveic iesniedzējtiesai, un, to veicot, ir jākoncentrējas uz atbilstošajām laulāto un personu, kas ir reģistrējušas partnerattiecības, tiesībām un pienākumiem, kādus nosaka attiecīgie tiesību institūti un kas ir atbilstoši, ņemot vērā attiecīgā pabalsta mērķi un piešķiršanas nosacījumus.
(sal. ar 52. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Ne EKL 13. pants, ne Direktīva 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, neļauj ietvert Savienības tiesību piemērošanas jomā, pirms ir beidzies šīs direktīvas transponēšanas termiņš, tādu situāciju, kurā saskaņā ar valsts tiesību normu par valsts [iestādes] kā darba devēja darbinieku papildu vecuma pensijām un pārdzīvojušā laulātā pensijām pensionārs, kurš ir reģistrējis partnerattiecības, saņem mazāku papildu vecuma pensiju nekā tā, kāda tiek piešķirta pensionāram, kurš ir laulājies un nedzīvo pastāvīgi šķirti.
Gadījumā, ja šāda tiesību norma ir diskriminējoša Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē, privātpersona, uz kuru attiecas šī norma, var atsaukties uz tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi ne ātrāk kā pēc tam, kad ir beidzies minētās direktīvas transponēšanas termiņš, un nav vajadzības gaidīt, kamēr valsts likumdevējs nodrošinās šīs tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām.
(sal. ar 61. un 64. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 3) punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2011. gada 10. maijā (*)
Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Vispārējie Savienības tiesību principi – LESD 157. pants – Direktīva 2000/78/EK – Piemērošanas joma – Darba samaksas jēdziens – Izslēgšanas – Profesionālā pensiju shēma par vecuma papildpensiju agrākajiem pašvaldības darbiniekiem un viņus pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem – Šīs pensijas aprēķina metode, kas ir izdevīgāka laulātiem pensijas saņēmējiem nekā personām, kas dzīvo reģistrētās partnerattiecībās – Diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ
Lieta C‑147/08
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Arbeitsgericht Hamburg (Vācija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2008. gada 4. aprīlī un 2009. gada 23. janvārī un kas Tiesā reģistrēti 2008. gada 10. aprīlī un 2009. gada 28. janvārī, tiesvedībā
Jürgen Römer
pret
Freie und Hansestadt Hamburg.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], D. Švābi [D. Šváby] (referents), tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– J. Rēmera [J. Römer] vārdā – H. Graupners [H. Graupner], Rechtsanwalt,
– Freie und Hansestadt Hamburg [Brīvpilsēta un Hanzas pilsēta Hamburga] vārdā – Hertela [Härtel] kungs, pārstāvis,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – V. Kreišics [V. Kreuschitz] un J. Enegrāns [J. Enegren], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 15. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.), kā arī Savienības tiesību vispārējos principus un EKL 141. pantu (kuram tagad atbilst LESD 157. pants) saistībā ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ attiecībā uz nodarbinātību un profesiju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp J. Rēmeru un Freie und Hansestadt Hamburg un attiecas uz papildu pensijas, uz kuru J. Rēmeram ir tiesības, apmēru.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2000/78 preambulas 13. un 22. apsvērumā ir noteikts:
“(13) Šo direktīvu nepiemēro sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības sistēmām, kuru piedāvātos atvieglojumus neuzskata [..] par ieņēmumiem tādā nozīmē, ko šim terminam piešķir [EKL] 141. panta piemērošanas nolūkā, [..]
[..]
(22) Šī direktīva neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus.”
4 Direktīvas 2000/78 1. pantā ir noteikts:
“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”
5 Atbilstoši minētās direktīvas 2. pantam:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;
b) pieņem, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien:
i) šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai [..]
[..].”
6 Šīs pašas direktīvas 3. pantā ir noteikts:
“1. Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
[..]
c) nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu;
[..]
3. Šī direktīva neattiecas ne uz kādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.
[..]”
7 Atbilstoši Direktīvas 2000/78 18. panta pirmajai daļai principā dalībvalstīm ne vēlāk kā līdz 2003. gada 2. decembrim bija jāpieņem normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vai arī tās varēja uzticēt ieviest šīs direktīvas noteikumus sociālajiem partneriem tiktāl, ciktāl runa ir par normām, kas attiecas uz kolektīvajiem līgumiem, nodrošinot, lai pēdējie minētie būtu ieviesti šajā pašā termiņā.
Valsts tiesības
Pamatlikums
8 Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma (Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland, turpmāk tekstā – “Pamatlikums”) 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka “laulība un ģimene ir valsts īpašā aizsardzībā”.
Likums par reģistrētām partnerattiecībām
9 2001. gada 16. februāra Likuma par reģistrētām partnerattiecībām (Gesetz über die Eingetragene Lebenspartnerschaft, turpmāk tekstā – “LPartG”) 1. panta 1. punktā attiecībā uz šādu partnerattiecību noslēgšanas veidu un nosacījumiem ir paredzēts:
“Divas tā paša dzimuma personas var noslēgt partnerattiecības, ja tās savstarpēji, personiski un viena otras klātbūtnē paziņo, ka tās vēlas noslēgt partnerattiecības (kļūt par dzīvesbiedriem). Šie paziņojumi nevar ietvert nosacījumu vai termiņu. Paziņojumi ir spēkā, ja tie ir izteikti kompetentā iestādē. [..]”
10 LPartG 2. pantā ir noteikts:
“Dzīvesbiedriem ir jāsniedz savstarpējs atbalsts un palīdzība un jāapņemas veidot partnerattiecības. Viņi viens par otru uzņemas atbildību.”
11 Atbilstoši minētā likuma 5. pantam:
“Dzīvesbiedriem ir savstarpējs pienākums sniegt atbilstošu ieguldījumu partnerattiecību kopīgo vajadzību nodrošināšanā. Civillikuma (Bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk tekstā – “BGB”) 1360.a un 1360.b pants ir piemērojami pēc analoģijas.”
12 Šā paša likuma 11. panta 1. punktā attiecībā uz citām partnerattiecību sekām ir noteikts:
“Izņemot, ja ir noteikts pretējais, dzīvesbiedrs tiek uzskatīts par otra dzīvesbiedra ģimenes locekli.”
13 Ar 2004. gada 15. decembra Likumu par tiesību veidot partnerattiecības grozīšanu (Gesetz zur Überarbeitung des Lebenspartnerschaftsrechts, turpmāk tekstā – “2004. gada 15. decembra likums”), kas stājās spēkā 2005. gada 1. janvārī, LPartG tika grozīts un partnerattiecību statuss vēl vairāk tika pietuvināts laulībām. It īpaši jāatzīmē, ka starp partneriem tika līdzvērtīgi sadalītas tiesības uz pensiju partnerattiecību izbeigšanas gadījumā, tāpat kā tas būtu gadījumā, ja tiktu šķirta laulība starp laulātajiem (LPartG 20. pants). Turklāt tika grozīti tiesību akti attiecībā uz pensiju apdrošināšanas shēmu, lai reģistrētu partnerattiecību gadījumā partneri, tāpat kā laulātie, saņemtu pārdzīvojušās personas pensiju arī tad, ja partneris ir miris pirms 2005. gada 1. janvāra (Sociālā nodrošinājuma kodeksa (Sozialgesetzbuch) VI sējuma 46. panta 4. punkts).
Tiesību normas, kas sociālā nodrošinājuma jomā ir piemērojamas Hamburgas federālajā zemē
14 Hamburgas federālās zemes 1995. gada 7. marta Likuma par papildu apdrošināšanu (Hamburgisches Zusatzversorgungsgesetz, turpmāk tekstā – “HmbZVG”) 1. pantā ir norādīts, ka šis likums attiecas uz personām, kas strādā Freie und Hansestadt Hamburg, kā arī uz ikvienu personu, kurai Freie und Hansestadt Hamburg ir jāmaksā pensija minētā likuma 2. panta izpratnē (pensijas saņēmējiem). Saskaņā ar šo 2. pantu pensiju piešķir vecuma pensijas, kuru regulē minētā likuma 3.–10. pants, vai partnera zaudējuma pensijas, ko regulē minētā likuma 11.–19. pants, veidā. Saskaņā ar HmbZVG 2.a un 2.c pantu minētajā pilsētā strādājošie piedalās pensijas izdevumu segšanā, veicot iemaksu, kuras sākotnējā likme ir 1,25 % no ar nodokli apliekamās darba samaksas, veicot atvilkumu no šīs samaksas. Saskaņā ar šī likuma 2.b pantu pienākums veikt iemaksas sākas dienā, kad tiek uzsāktas darba attiecības, un beidzas dienā, kad šīs darba attiecības tiek izbeigtas.
15 HmbZVG 6. pantā ir paredzēts, ka pensijas ikmēneša apmērs atbilst katram nodarbinātības laikposma pilnam gadam, dodot tiesības saņemt pensiju, kas ir 0,5 % no darba samaksas, kuru izmanto pensijas aprēķināšanai.
16 Darba samaksa, kas tiek ņemta vērā pensijas aprēķināšanā, ir sīki izklāstīta HmbZVG 7. pantā, turpretī nodarbinātības laikposmi, kuri dod tiesības uz pensiju, kā arī laikposmi, kuri netiek ņemti vērā, ir definēti šī likuma 8. pantā.
17 HmbZVG 29. pants ietver pārejas noteikumus saistībā ar pensijas saņēmējiem, uz kuriem attiecas agrāk spēkā esošie tiesību akti, kas ir minēti HmbZVG 1. panta 1. punkta otrajā teikumā. Saskaņā ar minētā 29. panta 1. punkta 1. apakšpunktu, skatot to kopā ar 5. punktu, minētie pensiju saņēmēji turpina saņemt pensiju, atkāpjoties cita starpā no minētā likuma 6. panta 1. un 2. punkta, tādā pašā apmērā, kādā viņi to saņēma 2003. gada jūlijā, vai tādā apmērā, uz kādu viņiem saskaņā ar tā paša 29. panta 1. punkta 2. un 4. apakšpunktu bija tiesības 2003. gada decembrī.
18 Šo jomu agrāk regulēja Hamburgas federālās zemes Likums par Freie und Hansestadt Hamburg darbinieku papildu vecuma pensijām un pārdzīvojušā laulātā pensijām (Erstes Ruhegeldgesetz der Freien und Hansestadt Hamburg, turpmāk tekstā – “pirmais RGG”). Šī likuma 10. panta 6. punktā bija paredzēts:
“Relatīvie neto ienākumi, no kuriem tiek aprēķināta pensija, tiek noteikti, no darba samaksas, kas tiek ņemta vērā pensijas aprēķināšanā (8. pants), atskaitot:
1) summu, kas būtu jāmaksā kā algas nodoklis [atskaitot to algas nodokļa daļu, kas pienākas baznīcai (Kirchenlohnsteuer)], piemērojot nodokļu klasi III/0 tāda laulāta pensijas saņēmēja gadījumā, kurš ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no sava laulātā dienā, kad tiek sākta vecuma pensijas izmaksa (12. panta 1. punkts), vai tāda pensijas saņēmēja gadījumā, kurš tajā pašā dienā var pretendēt uz ģimenes pabalstiem vai tiem pielīdzināmiem pabalstiem, [vai]
2) summu, kas būtu jāmaksā kā algas nodoklis (atskaitot to algas nodokļa daļu, kas pienākas baznīcai) dienā, kad tiek sākta vecuma pensijas izmaksa, piemērojot nodokļu klasi I citu pensijas saņēmēju gadījumā. [..]”
19 Saskaņā ar pirmā RGG 8. panta 10. punkta pēdējo teikumu, ja nosacījumi, kas paredzēti pirmā RGG 10. panta 6. punkta 1. apakšpunktā, tiek izpildīti tikai pēc tam, kad ir sākta vecuma pensijas izmaksa, un ja ieinteresētā persona to pieprasa, pēdējā minētā tiesību norma ir jāpiemēro no šīs dienas.
20 Summa, kas ir jāatskaita kā nodoklis, kāds ir jāmaksā no darba samaksas saskaņā ar nodokļu klasi III/0, ir ievērojami zemāka par summu, kas jāatskaita saskaņā ar nodokļu klasi I.
Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
21 Lietas dalībniekiem ir domstarpības par pensijas apmēru, uz ko var pretendēt prasītājs pamata lietā J. Rēmers, sākot no 2001. gada novembra.
22 J. Rēmers strādāja Freie und Hansestadt Hamburg par administratīvo darbinieku no 1950. gada līdz 1990. gada 31. maijam, kad kļuva darba nespējīgs. No 1969. gada viņš nepārtraukti dzīvoja kopā ar U kungu. 2001. gada 15. oktobrī prasītājs pamata lietā un viņa partneris reģistrēja partnerattiecības saskaņā ar LPartG. 2001. gada 16. oktobra vēstulē J. Rēmers par to informēja savu bijušo darba devēju. Vēlākā vēstulē, kas datēta ar 2001. gada 28. novembri, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa, viņš lūdza pārrēķināt viņam piešķirto papildu vecuma pensiju, piemērojot labvēlīgāku algas nodokļu atskaitījumu atbilstoši nodokļu klasei III/0 no 2001. gada 1. augusta. Taču prasītājs pamata lietā savos apsvērumos apgalvo, ka šis pensijas palielinājums tika pieprasīts tikai sākot no 2001. gada 1. novembra.
23 Ar 2001. gada 10. decembra vēstuli Freie und Hansestadt Hamburg informēja J. Rēmeru par atteikumu mainīt minētās pensijas aprēķinu, jo saskaņā ar pirmā RGG 10. panta 6. punkta 1. apakšpunktu vecuma pensiju atbilstoši nodokļu klasei III/0 varot aprēķināt vienīgi ilglaicīgi atsevišķi nedzīvojošiem laulātiem pensijas saņēmējiem un pensijas saņēmējiem, kuriem ir tiesības uz ģimenes pabalstiem vai tiem pielīdzināmiem pabalstiem.
24 Saskaņā ar Freie und Hansestadt Hamburg 2001. gada 2. septembrī sagatavoto “izrakstu par tiesībām uz pensiju” kopš 2001. gada septembra J. Rēmeram piešķirtā ikmēneša pensija, pamatojoties uz darba samaksu, kas ir samazināta par summu, kāda bija jāizmaksā saskaņā ar darba samaksai piemērojamo nodokli, piemērojot nodokļu klasi I, bija DEM 1204,55 (EUR 615,88). Pēc ieinteresētās personas aprēķiniem, ko tās bijušais darba devējs nav apstrīdējis, šīs ikmēneša vecuma pensijas summa 2001. gada septembrī, ja pensija tiktu aprēķināta atbilstoši nodokļu klasei III/0, būtu bijusi par DEM 590,87 (EUR 302,11) lielāka.
25 Strīds tika iesniegts izskatīšanai iesniedzējtiesā. J. Rēmers uzskata, ka, aprēķinot pensiju, viņš, pamatojoties uz pirmā RGG 10. panta 6. punkta 1. apakšpunktu, ir jāuzskata par laulātu pensijas saņēmēju, kurš ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no sava laulātā. Viņš norāda, ka kritērijs “laulāts pensijas saņēmējs, kurš ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no sava laulātā”, kas ir paredzēts minētajā tiesību normā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver pensijas saņēmējus, kuri ir reģistrējuši partnerattiecības saskaņā ar LPartG.
26 J. Rēmers uzskata, ka viņa tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ar laulātiem pensijas saņēmējiem, kuri ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no sava laulātā, jebkurā gadījumā izriet no Direktīvas 2000/78. Viņš arī norāda, ka, tā kā minētā direktīva valsts tiesībās netika transponēta direktīvas 18. pantā paredzētajā termiņā, t.i., ne vēlāk kā 2003. gada 2. decembrī, tā ir tieši piemērojama atbildētājai pamata lietā.
27 Freie und Hansestadt Hamburg apgalvo, ka terminu “laulāts” pirmā RGG 10. panta 6. punkta 1. apakšpunkta izpratnē nevarot interpretēt tā, kā to pieprasa J. Rēmers. Tā būtībā norāda, ka saskaņā ar Pamatlikuma 6. panta 1. punktu laulība un ģimene ir īpašā valsts aizsardzībā. Tāpat saskaņā ar Freie und Hansestadt Hamburg teikto pastāvot līdzība starp jautājumu par kopējo aplikšanu ar nodokli un jautājumu par iespēju fiktīvi piemērot nodokļu klasi III/0 to papildu pensiju aprēķināšanā, kuras izmaksā saskaņā ar pirmo RGG. Tā norāda, ka finanšu līdzekļi, kurus katru mēnesi iegūst ieinteresētās personas, lai nodrošinātu ikdienas dzīves vajadzības, tiek noteikti, gan aprēķinot kopējos nodokļus profesionālās darbības laikā, gan fiktīvi piemērojot nodokļu klasi III/0 pensiju aprēķināšanā. Priekšrocības, kas piešķirta personām, kuras ir nodibinājušas ģimeni vai varētu to izdarīt, mērķis esot atvieglot ar to saistīto papildu finanšu nastu.
28 Šādos apstākļos Arbeitsgericht Hambourg (Hamburgas Darba lietu tiesa) ar 2008. gada 4. aprīļa lēmumu, kas tika papildināts ar 2009. gada 28. janvāra lēmumu, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [pirmajā RGG] paredzētās papildpensijas bijušajiem Freie und Hansestadt Hamburg darbiniekiem [..] un viņu pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem ir “maksājumi, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām”, [Direktīvas 2000/78] 3. panta 3. punkta izpratnē, un tāpēc minētā direktīva nav piemērojama jomā, ko regulē pirmais RGG?
2) [a)] Ja uz iepriekšējo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši[,] vai pirmā RGG normas – kurās ir noteikts, ka, aprēķinot pensijas apmēru, tiek nošķirti laulāti pensijas saņēmēji un pārējie, laulātajiem pensijas saņēmējiem radot izdevīgāku situāciju nekā pārējiem, it īpaši personām, kas ir nodibinājušas viendzimuma partnerattiecības saskaņā ar [LPartG], – ir “valsts tiesību akti par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošie atvieglojumi” Direktīvas 2000/78 preambulas 22. apsvēruma izpratnē?
b) Ja uz iepriekšējo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai tas nozīmē, ka Direktīva 2000/78 nav piemērojama attiecībā uz minētajām pirmā RGG normām, lai gan minētajā direktīvā nav ietverti nekādi tās piemērojamības ierobežojumi atbilstoši minētajam preambulas 22. apsvērumam?
3) Ja uz otrā jautājuma pirmo daļu vai otrā jautājuma otro daļu tiek atbildēts noliedzoši, vai ar pirmā RGG 10. panta 6. punktu, kurā noteikts, ka pensija laulātam pensijas saņēmējam, kurš ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no sava laulātā, tiek aprēķināta atbilstoši nodokļu klasei III/0 (izdevīgāka nodokļu maksātājam), bet pensija pārējiem pensijas saņēmējiem tiek aprēķināta atbilstoši nodokļu klasei I (neizdevīgāka nodokļu maksātājam), tāda pensijas saņēmēja gadījumā, kurš ir nodibinājis [reģistrētas] partnerattiecības ar sava dzimuma personu un ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no šīs personas, tiek pārkāpts Direktīvas 2000/78 1. un 2. pants un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, skatot šīs tiesību normas visas kopā?
4) Ja uz pirmo jautājumu vai otrā jautājuma otro daļu tiek atbildēts apstiprinoši vai ja uz trešo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, vai ar pirmā RGG 10. panta 6. punktu, ņemot vērā trešajā jautājumā minēto tiesisko regulējumu vai tā juridiskās sekas, tiek pārkāpti EKL 141. panta noteikumi vai kāds no Kopienu tiesību vispārējiem principiem?
5) [a)] Ja uz trešo vai ceturto jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai tas nozīmē, ka – kamēr pirmā RGG 10. panta 6. punktā nav izdarīti grozījumi, lai novērstu apgalvoto nevienlīdzīgo attieksmi, – arī pensijas saņēmējs, kurš ir reģistrējis partnerattiecības un ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no sava partnera, var prasīt, lai [papildu] pensijas aprēķinā viņš tiktu uzskatīts par laulātu pensijas saņēmēju, kurš ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no sava laulātā?
[b)] Ja tas tā ir – ja Direktīva 2000/78 ir piemērojama un atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša –, vai šādas tiesības ir jau pirms Direktīvas 2000/78 18. panta 1. punktā noteiktā transponēšanas termiņa beigām?
6) Ja uz piekto jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai tas nozīmē – atbilstoši Tiesas pamatojumam 1990. gada 17. maija spriedumā lietā C‑262/88 Barber (Recueil, I‑1889. lpp.) –, ka vienlīdzīga attieksme [papildu] pensijas aprēķināšanā ir jānodrošina tikai attiecībā uz to pensijas daļu, ko pensijas saņēmējs ir nopelnījis kopš 1990. gada 17. maija?
7) Ja Tiesa secinās, ka pastāv tieša diskriminācija:
a) Kā ir jāvērtē tas, ka gan [..] Pamatlikumā, gan Kopienu tiesībās, no vienas puses, ir noteikts, ka ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, bet Vācijas Federatīvās Republikas tiesībās, no otras puses, ir paredzēts, ka laulība un ģimene ir īpašā valsts aizsardzībā kā konstitucionāli nostiprināta tiesiska vērtība, kas ir skaidri atzīta Pamatlikuma 6. panta 1. punktā?
b) Vai, neraugoties uz Direktīvas [2000/78] noteikumiem, var attaisnot tieši diskriminējošu tiesisko regulējumu, pamatojoties uz to, ka tas ir iecerēts nevis mērķim, kas saistīts ar Kopienu tiesībām, bet citam mērķim, kas ir paredzēts [attiecīgās] dalībvalsts iekšējās tiesībās? Vai šādā gadījumā [šis] cits mērķis, kas ir izvirzīts [šīs] dalībvalsts tiesībās, var prevalēt pār vienlīdzīgas attieksmes principu?
c) Ja uz iepriekšējo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši [–] uz kādu juridisko kritēriju jāpamatojas, lai nolemtu, kā šādā gadījumā ir jānodrošina līdzsvars starp Kopienu vienlīdzīgas attieksmes principu un citu likumīgu mērķi, kas paredzēts [minētās] dalībvalsts iekšējās tiesībās? Vai arī šajā lietā, tāpat kā attiecībā uz netiešas diskriminācijas pieļaušanas nosacījumiem, kas minēti Direktīvas [2000/78] 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) daļā, ir tā, ka diskriminējošam tiesiskajam regulējumam ir jābūt objektīvi pamatotam ar likumīgu mērķi un līdzekļiem šā mērķa sasniegšanai jābūt atbilstošiem un vajadzīgiem?
d) Vai tāds tiesiskais regulējums, kāds noteikts pirmā RGG 10. panta 6. punktā, atbilst tiesiskuma nosacījumiem, kas ir definēti Kopienu tiesībās un minēti atbildē uz iepriekšējo jautājumu? Vai šāds tiesiskais regulējums atbilst šiem nosacījumiem tikai tāpēc, ka tā ir īpaša valsts tiesību norma, proti, Pamatlikuma 6. panta 1. punkts, kurai nav līdzvērtīgas normas Kopienu tiesībās?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmajiem diviem jautājumiem
29 Ar pirmajiem diviem jautājumiem, uz kuriem ir jāatbild kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādas papildu vecuma pensijas kā tās, kas saskaņā ar pirmo RGG tiek izmaksātas bijušajiem Freie und Hansestadt Hamburg darbiniekiem un viņus pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem, neietilpst Direktīvas 2000/78 materiālajā piemērošanas jomā minētās direktīvas 3. panta 3. punkta vai preambulas 22. apsvēruma dēļ.
30 No iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka šie pabalsti ir uzskatāmi par darba samaksu LESD 157. panta izpratnē.
31 Attiecībā vispirms uz Direktīvas 2000/78 3. panta 3. punktu iesniedzējtiesa precīzāk jautā, vai tas, ka atbilstoši šai tiesību normai minētā direktīva “neattiecas ne uz kādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts [..] sistēmām”, nozīmē, ka attiecīgā shēma kā valsts shēma ir jāuzskata par tādu, kas neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.
32 Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma, ņemot vērā tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 3. panta 3. punktu, skatot tos kopā ar šīs direktīvas preambulas 13. apsvērumu, jāsaprot kā tāda, kas neattiecas uz valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām, ar kurām saistītās priekšrocības nav pielīdzināmas darba samaksai tajā šī jēdziena izpratnē, kāda tam ir attiecībā uz LESD 157. panta piemērošanu, nedz arī uz kādiem valsts veiktiem maksājumiem, kuru mērķis ir nodrošināt nodarbināšanas vai nodarbināšanas saglabāšanas iespējas (2008. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑267/06 Maruko, Krājums, I‑1757. lpp., 41. punkts).
33 No minētā izriet, ka Direktīvas 2000/78 3. panta 3. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka papildu vecuma pensija, kas tiek izmaksāta saskaņā ar valsts shēmu un ir uzskatāma par darba samaksu LESD 157. panta izpratnē, neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.
34 Turpinājumā attiecībā uz Direktīvas 2000/78 preambulas 22. apsvērumu, saskaņā ar kuru “[minētā] direktīva neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus”, pietiek atgādināt, ka Tiesa jau ir lēmusi par šī tiesību akta piemērojamību iepriekš minētā sprieduma lietā Maruko 58.–60. punktā.
35 Kā izriet no minētā sprieduma, tā kā tāda papildu vecuma pensija kā pamata lietā aplūkotā ir tikusi kvalificēta par “darba samaksu” LESD 157. panta izpratnē un tā ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, ar šīs direktīvas preambulas 22. apsvērumu nevar apšaubīt minētās direktīvas piemērojamību (šajā ziņā skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Maruko 60. punktu).
36 No iepriekš minētā izriet, ka uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/78 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās papildu vecuma pensijas, kādas, pamatojoties uz pirmo RGG, tiek izmaksātas agrākajiem Freie und Hansestadt Hamburg darbiniekiem un viņus pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem un kas ir uzskatāmas par darba samaksu LESD 157. panta izpratnē, nav tādas, kas neietilpst Direktīvas 2000/78 materiālās piemērošanas jomā tās 3. panta 3. punkta vai preambulas 22. apsvēruma dēļ.
Par trešo un septīto jautājumu
37 Ar savu trešo un septīto jautājumu, kas ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, pirmkārt, vai Direktīvas 2000/78 1. un 2. pants un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, skatot tos visus kopā, nepieļauj tādu tiesību normu kā pirmā RGG 10. panta 6. punkts, saskaņā ar kuru papildu pensijas, kas tiek izmaksātas laulātam pensijas saņēmējam, ir izdevīgākas nekā tās, kas tiek izmaksātas pensijas saņēmējam, kurš ir reģistrējis partnerattiecības ar tā paša dzimuma personu, tiktāl, ciktāl šādas tiesību normas rezultātā tiek pieļauta tieša vai netieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ. Otrkārt, tā vēlas zināt, vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem tāds dalībvalsts izvirzīts mērķis kā laulības aizsardzība, kas ir ietverts Pamatlikuma 6. panta 1. punktā, var pamatot tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.
38 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām tiesību akti par personu civilstāvokli ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. pantu šīs direktīvas mērķis, lai dalībvalstīs tiktu īstenots vienlīdzīgas attieksmes princips, ir nepieļaut nodarbinātības un profesijas jomā noteiktu veidu diskrimināciju, tostarp diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.
39 Atbilstoši minētās direktīvas 2. pantam ar “vienlīdzīgas attieksmes principu” tiek saprasta jebkāda veida tiešas vai netiešas diskriminācijas, kas ir balstīta uz šīs pašas direktīvas 1. pantā izklāstītajiem iemesliem, neesamība.
40 Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu tieša diskriminācija ir tad, ja salīdzināmā situācijā, pamatojoties uz vienu no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem, pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu.
41 No minētā izriet, ka tiešas diskriminācijas esamība minētās direktīvas izpratnē nozīmē, pirmām kārtām, ka apskatāmās situācijas ir salīdzināmas.
42 Šajā ziņā, kā izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Maruko (67.–73. punkts), ir jāuzsver, ka, pirmkārt, tiek prasīts, lai situācijas būtu nevis identiskas, bet tikai salīdzināmas, un, otrkārt, šī salīdzināmā rakstura izvērtēšana ir jāveic nevis vispārēji un abstrakti, bet īpaši un konkrēti, ņemot vērā konkrēto pabalstu. Šajā spriedumā attiecībā uz atteikumu piešķirt pārdzīvojušā ģimenes locekļa pensiju mirušā ģimenes locekļa, kurš bija pievienojies profesionālajai pensiju shēmai, dzīvesbiedram Tiesa neveica vispārēju laulības un reģistrētu partnerattiecību saskaņā ar Vācijas tiesībām salīdzināšanu, bet, pamatojoties uz iesniedzējtiesas veikto Vācijas tiesību analīzi, saskaņā ar kuru Vācijas tiesībās ir notikusi šādām partnerattiecībām ieviestās shēmas pakāpeniska tuvināšana sistēmai, kāda ir paredzēta saistībā ar laulībām, uzsvēra, ka minētās partnerattiecības ir pielīdzināmas laulībai attiecībā uz atraitnes vai atraitņa pensiju.
43 Tādējādi situāciju salīdzinājumam ir jābūt balstītam uz analīzi, kurā uzsvars ir likts uz laulāto un reģistrēto partnerattiecību partneru tiesībām un pienākumiem, kādi izriet no piemērojamajām iekšzemes tiesībām un kas ir atbilstoši, ņemot vērā pabalsta pamata lietā mērķi un piešķiršanas nosacījumus, nevis uz pārbaudi, vai valsts tiesībās reģistrētas partnerattiecības juridiski vispārīgi un pilnīgi tiek pielīdzinātas laulībai.
44 Šajā ziņā no informācijas, kas norādīta lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, izriet, ka kopš 2001. gada, kad stājās spējā LPartG, Vācijas Federatīvā Republika ir pielāgojusi savu tiesību sistēmu, lai ļautu viena dzimuma personām dzīvot formāli dibinātā savienībā savstarpējas palīdzības un gādības kopībā. Šī dalībvalsts, izvēlēdamās nepiešķirt šīm personām iespēju stāties laulībā, kas turpina attiekties tikai uz dažāda dzimuma personām, viena un tā paša dzimuma personām ir iedibinājusi atsevišķu tiesisko kārtību – reģistrētas partnerattiecības, kuru nosacījumi pakāpeniski ir pielīdzināti laulībai piemērojamiem nosacījumiem.
45 Iesniedzējtiesa šajā kontekstā atzīmē, ka, ar 2004. gada 15. decembra likumu grozot LPartG, tika sekmēta pakāpeniska attiecībā uz partnerattiecībām iedibinātās sistēmas tuvināšana laulībām piemērojamai sistēmai. Saskaņā ar šīs tiesas teikto vairs neeksistē būtiska juridiska atšķirība starp šiem diviem Vācijas tiesību sistēmā paredzētajiem personu statusiem. Vienīgā būtiskā atšķirība ir tā, ka laulība nozīmē, ka laulātajiem ir dažādi dzimumi, savukārt reģistrētas partnerattiecības nozīmē, ka partneriem ir viens un tas pats dzimums.
46 Atšķirībā no pabalsta lietā, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums Maruko, kas bija pārdzīvojušā partnera pensija, pabalsts šajā pamata lietā ietver papildu vecuma pensiju, ko izmaksā Freie und Hansestadt Hamburg saviem bijušajiem darbiniekiem. Turklāt ir skaidrs, ka Hamburgas federālās zemes tiesiskais regulējums pamata lietā nozīmē ne tikai to, ka pabalsta saņēmēji ir precējušies, bet turklāt arī to, ka viņi nevar pastāvīgi dzīvot šķirti. Tā mērķis ir, sasniedzot pensionēšanās vecumu, nodrošināt alternatīvus ienākumus, ko gūst attiecīgā persona, kā arī ļaut tos netieši iegūt personām, kas dzīvo kopā ar pirmo minēto personu.
47 Šajā ziņā no lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu sniegtajām norādēm izriet, ka, ja ar 2004. gada 15. decembra likumu patiešām tika sekmēta partnerattiecību tiesiskā statusa pielīdzināšana laulībai noteiktos precīzos aspektos, piemēram, attiecībā uz pārdzīvojušā partnera pensiju, no tā sākotnējās redakcijas tomēr izriet, ka LPartG 2. un 5. pantā jau bija paredzēts, ka partneriem ir savstarpēji pienākumi, pirmkārt, sniegt atbalstu un palīdzību un, otrkārt, ar savu darbu un īpašumu sniegt atbilstošu ieguldījumu partnerattiecību kopīgajās vajadzībās, tāpat kā tas ir laulāto attiecībās viņu kopdzīves laikā.
48 No minētā izriet, ka kopš LPartG stāšanās spēkā šādi pienākumi ir gan partneriem, gan laulātajiem.
49 Attiecībā, otrām kārtām, uz kritēriju par mazāk labvēlīgu attieksmi seksuālās orientācijas dēļ no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka J. Rēmera papildu vecuma pensija, piemērojot pirmā RGG 8. panta 10. punkta pēdējo teikumu, tiktu paaugstināta, ja 2001. gada oktobrī viņš būtu apprecējies, nevis reģistrējis partnerattiecības ar vīrieti.
50 Kā ģenerāladvokāts ir konstatējis savu secinājumu 99. punktā, šī labvēlīgākā attieksme nebūtu saistīta ne ar kopdzīvē esošo partneru ienākumiem, ne bērnu esamību, ne citiem faktoriem, kas attiecas uz laulātā ekonomiskajām vajadzībām.
51 Turklāt šķiet, ka laikā, kad ieinteresētā persona strādāja, iemaksas, kādas viņai bija jāveic saistībā ar pabalstu pamata lietā, tās civilstāvoklis nekādi neietekmēja, jo tai bija jāsedz pensijas izdevumi, maksājot tādu pašu iemaksu kā viņas laulātajiem kolēģiem.
52 Tāpēc uz trešo un septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 1. un 2. pants un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, skatot tos kopā, nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā pirmā RGG 10. panta 6. punkts, saskaņā ar kuru pensionārs, kurš ir reģistrējis partnerattiecības, saņem mazāku papildu vecuma pensiju nekā tā, kāda tiek piešķirta pensionāram, kurš ir laulājies un pastāvīgi nedzīvo šķirti, ja:
– attiecīgajā dalībvalstī laulāties var tikai dažāda dzimuma personas un laulībai līdzās pastāv arī partnerattiecības, kādas ir paredzētas LPartG un kuras var nodibināt viena dzimuma personas, un
– tiek pieļauta diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, tāpēc ka valsts tiesībās minētais partnerattiecību partneris ir juridiski un faktiski salīdzināmā situācijā ar to, kādā ir laulāta persona attiecībā uz minēto pensiju. Salīdzināmā rakstura analīze ir jāveic iesniedzējtiesai, un, to veicot, ir jākoncentrējas uz atbilstošajām laulāto un personu, kas ir reģistrējušas partnerattiecības, tiesībām un pienākumiem, kādus nosaka attiecīgie tiesību institūti un kas ir atbilstoši, ņemot vērā attiecīgā pabalsta mērķi un piešķiršanas nosacījumus.
Par piekto jautājumu
53 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, vai gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka tāda pensijas saņēmēja kā prasītājs pamata lietā nelabvēlīgā situācija ir Savienības tiesību pārkāpums, ieinteresētā persona, ņemot vērā, ka Freie und Hansestadt Hamburg nav darba devējs, uz kuru attiecas privātās tiesības, bet ir publiska pašvaldības iestāde, kas saistībā ar attiecīgo normu pamata lietā vienlaikus darbojas gan kā darba devējs, gan kā likumdevējs, varētu pieprasīt, lai pret viņu attiektos tāpat kā pret laulātiem pensijas saņēmējiem, kuri ilglaicīgi nedzīvo atsevišķi no saviem laulātajiem, vēl pirms šajā ziņā, lai nodrošinātu atbilstību šīm tiesībām, tiktu izdarīti pirmā RGG 10. panta 6. punkta grozījumi.
54 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas, ir arī pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošas, pat vēlāk pieņemtas valsts tiesību normas, bez pienākuma lūgt vai sagaidīt, kad tās tiks atceltas likumdošanas ceļā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (2009. gada 19. novembra spriedums lietā C‑314/08 Filipiak, Krājums, I‑11049. lpp., 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Turklāt, ja ir izpildīti nosacījumi, kas tiek prasīti, lai privātpersonas valsts tiesās strīdā ar valsti varētu atsaukties uz direktīvas noteikumiem, tās var to darīt, lai arī kādā statusā – darba devēja vai valsts iestādes statusā – tās rīkotos (2010. gada 18. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑250/09 un C‑268/09 Georgiev, Krājums, I‑0000. lpp., 70. punkts).
56 No minētā izriet, ka gadījumā, ja tāda tiesību norma kā pirmā RGG 10. panta 6. punkts ir uzskatāma par diskriminējošu Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē, privātpersona strīdā ar pašvaldību var atsaukties uz vienlīdzīgu attieksmi, negaidot, kamēr valsts likumdevējs, ņemot vērā Savienības tiesību primāro raksturu, nodrošinās šīs tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. 2010. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑341/08 Petersen, Krājums, I‑47. lpp., 81. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Georgiev, 73. punkts).
57 Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, no kāda datuma ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme. Šajā ziņā vispirms ir jāatzīmē, ka gadījumā, ja pastāv diskriminācija Direktīvas 2000/78 izpratnē, prasītājs pamata lietā, pamatojoties uz šo direktīvu, pirms nav beidzies termiņš, kādā dalībvalstīm šī direktīva ir jātransponē, nevar pieprasīt tādas pašas tiesības, kādas ir laulātiem pensionāriem attiecībā uz pamata lietā apskatāmo papildu pensiju.
58 Attiecībā uz šo termiņu ir jānorāda, ka, ja, kā ticis konstatēts cita starpā 2005. gada 22. novembra spriedumā lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp., 13. punkts), Vācijas Federatīvā Republika ir prasījusi saskaņā ar Direktīvas 2000/78 18. panta otro daļu noteikt papildu trīs gadu termiņu, sākot no 2003. gada 2. decembra, lai transponētu minēto direktīvu, šādas tiesības, kā izriet no minētās tiesību normas noteikumiem, attiecas tikai uz diskrimināciju vecuma un invaliditātes dēļ. Līdz ar to termiņš, kādā bija jātransponē Direktīvas 2000/78 noteikumi par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, Vācijas Federatīvajai Republikai, tāpat kā citām dalībvalstīm beidzās 2003. gada 2. decembrī.
59 Visbeidzot, attiecībā uz laika posmu starp datumu, kad prasītājs pamata lietā reģistrēja partnerattiecības, proti, 2001. gada 15. oktobri, un Direktīvas 2000/78 transponēšanas termiņa beigu datumu ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz EKL 13. pantu, pieņēma Direktīvu 2000/78, attiecībā uz kuru Tiesa nosprieda, ka tā pati par sevi nav veltīta vienlīdzīgas attieksmes nodarbinātības un profesijas jomā principam, kas izriet no dažādiem starptautiskiem instrumentiem un dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, bet tās mērķis ir vienīgi paredzēt regulējumu šajās jomās, lai apkarotu diskrimināciju dažādu iemeslu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Mangold, 74. punkts, un 2010. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑555/07 Kücükdeveci, Krājums, I‑365. lpp., 20. punkts), tostarp seksuālās orientācijas dēļ.
60 Tomēr, lai nediskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ princips būtu piemērojams tādā gadījumā kā pamata lietā, šim gadījumam vēl ir jāietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kücükdeveci, 23. punkts).
61 Ne EKL 13. pants, ne Direktīva 2000/78 neļauj tādu situāciju kā pamata lietā ietvert Savienības tiesību piemērošanas jomā, pirms ir beidzies šīs direktīvas transponēšanas termiņš (pēc analoģijas skat. 2008. gada 23. septembra spriedumu lietā C‑427/06 Bartsch, Krājums, I‑7245. lpp., 16. un 18. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Kücükdeveci, 25. punkts).
62 EKL 13. pants, kas Padomei, nepārsniedzot ar EK līgumu piešķirtās pilnvaras, ļauj noteikt vajadzīgos pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, pats par sevi Savienības tiesību piemērošanas jomā, lai aizliegtu jebkādu šāda veida diskrimināciju, nevar ietvert situācijas, uz kurām, kā tas ir pamata lietā, neattiecas normas, kas ir pieņemtas saskaņā ar šo pantu, it īpaši Direktīva 2000/78 pirms tās transponēšanai paredzētā termiņa beigām (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bartsch, 18. punkts).
63 Turklāt pirmā RGG 10. panta 6. punkts nav pasākums, ar kuru tiek īstenota Direktīva 2000/78 vai citas Savienības tiesību normas, kā rezultātā šī norma tikai pēc tam, kad bija beidzies minētās direktīvas transponēšanas termiņš, Savienības tiesību piemērošanas jomā varēja ietvert pamata lietā apskatāmo valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz jomu, kuru regulē minētā direktīva, proti, darba samaksas nosacījumiem LESD 157. panta izpratnē (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bartsch, 17., 24. un 25. punkts).
64 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka gadījumā, ja pirmā RGG 10. panta 6. punkts ir diskriminējošs Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē, tāda privātpersona kā prasītājs pamata lietā var atsaukties uz tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi ne ātrāk kā pēc tam, kad ir beidzies minētās direktīvas transponēšanas termiņš, proti, sākot no 2003. gada 3. decembra, un nav vajadzības gaidīt, kamēr valsts likumdevējs nodrošinās šīs tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām.
Par ceturto un sesto jautājumu
65 Ņemot vērā atbildes uz trešo un piekto jautājumu, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.
66 Attiecībā uz sesto jautājumu pietiek konstatēt, ka pamata strīds attiecas uz tiesībām uz papildu vecuma pensiju, kas tiek izmaksāta, sākot no 2001. gada 1. novembra, kuras neietekmē 1990. gada 17. maija sprieduma lietā C‑262/88 Barber (Recueil, I‑1889. lpp.) iedarbības ierobežošana laikā, attiecinot to tikai uz laika posmu pēc 1990. gada 17. maija, neraugoties uz to, ka iemaksas, kas ir šo tiesību pamatā, tika veiktas pirms minētā sprieduma pasludināšanas. Turklāt ne Vācijas Federatīvā Republika, ne Freie und Hansestadt Hamburg nav ieteikušas nekādu šī sprieduma iedarbības ierobežojumu laikā un neviens no Tiesai iesniegtajiem materiāliem nenorāda uz to, ka šāda ierobežošana būtu jāveic.
Par tiesāšanās izdevumiem
67 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas papildu vecuma pensijas, kādas, pamatojoties uz Hamburgas federālās zemes Likumu par Freie und Hansestadt Hamburg darbinieku papildu vecuma pensijām un pārdzīvojušā laulātā pensijām (Erstes Ruhegeldgesetz der Freien und Hansestadt Hamburg) tā 1995. gada 30. maija redakcijā, tiek izmaksātas agrākajiem Freie und Hansestadt Hamburg darbiniekiem un viņus pārdzīvojušajiem ģimenes locekļiem un kas ir uzskatāmas par darba samaksu LESD 157. panta izpratnē, nav tādas, kas neietilpst Direktīvas 2000/78 materiālās piemērošanas jomā tās 3. panta 3. punkta vai preambulas 22. apsvēruma dēļ;
2) Direktīvas 2000/78 1. un 2. pants un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, skatot tos kopā, nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā minētā Hamburgas federālās zemes likuma 10. panta 6. punkts, saskaņā ar kuru pensionārs, kurš ir reģistrējis partnerattiecības, saņem mazāku papildu vecuma pensiju nekā tā, kāda tiek piešķirta pensionāram, kurš ir laulājies un pastāvīgi nedzīvo šķirti, ja:
– attiecīgajā dalībvalstī laulāties var tikai dažāda dzimuma personas un laulībai līdzās pastāv arī partnerattiecības, kādas ir paredzētas 2001. gada 16. februāra Likumā par reģistrētām partnerattiecībām (Gesetz über die Eingetragene Lebenspartnerschaft) un kuras var nodibināt viena dzimuma personas, un
– tiek pieļauta diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, tāpēc ka valsts tiesībās minētais partnerattiecību partneris ir juridiski un faktiski salīdzināmā situācijā ar to, kādā ir laulāta persona attiecībā uz minēto pensiju. Salīdzināmā rakstura analīze ir jāveic iesniedzējtiesai, un, to veicot, ir jākoncentrējas uz atbilstošajām laulāto un personu, kas ir reģistrējušas partnerattiecības, tiesībām un pienākumiem, kādus nosaka attiecīgie tiesību institūti un kas ir atbilstoši, ņemot vērā attiecīgā pabalsta mērķi un piešķiršanas nosacījumus;
3) gadījumā, ja Hamburgas federālās zemes Likuma par Freie und Hasestadt Hamburg darbinieku papildu vecuma pensijām un pārdzīvojušā laulātā pensijām 1995. gada 30. maija redakcijā 10. panta 6. punkts ir diskriminējošs Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē, tāda privātpersona kā prasītājs pamata lietā var atsaukties uz tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi ne ātrāk kā pēc tam, kad ir beidzies minētās direktīvas transponēšanas termiņš, proti, sākot no 2003. gada 3. decembra, un nav vajadzības gaidīt, kamēr valsts likumdevējs nodrošinās šīs tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.