—

Hochtief AG un Linde-Kca-Dresden GmbH vārdā — A. Lāslo [A. László] un E. Kišs [E. Kiss], ügyvédek,

—

Budapest Főváros Önkormányzata vārdā — J. Molnāra [J. Molnár] un G. Birkāšs [G. Birkás], ügyvédek,

—

Ungārijas valdības vārdā — J. Fazekaša [J. Fazekas], R. Šomšiča [R. Somssich], K. Borvelģi [K. Borvölgyi] un K. Mokšāri-Gāla [K. Mocsári-Gál], pārstāves,

—

Čehijas valdības vārdā — M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,

—

Itālijas valdības vārdā — I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz S. Fjorentino [S. Fiorentino], avvocato dello Stato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — D. Kukovecs [D. Kukovec], A. Siposs [A. Sipos], B. Simons [B. Simon] un M. Konstantinidis [M. Konstantinidis], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 22. pantu Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvā 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras] (OV L 199, 54. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 13. oktobra Direktīvu 97/52/EK (OV L 328, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 93/37”), kā arī par tiesiskajām attiecībām, kas pārejas laikā pastāv starp šo direktīvu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu, piegādes valsts [publiskā iepirkuma] līgumu un pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras (OV L 134, 114. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Hochtief AG un Linde-Kca-Dresden GmbH, no vienas puses, un Közbeszerzések Tanácsa Közbeszerzési Döntőbizottság (Publisko iepirkumu padomes strīdu izskatīšanas komisija, turpmāk tekstā — “KTKD”), no otras puses, par sarunu procedūru publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, iepriekš publicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu.

3

Direktīvas 93/37 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 93/37 7. panta 2. punktu:

“Šādos gadījumos līgumslēdzējas iestādes var piešķirt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumus ar sarunu procedūru, iepriekš publicējot paziņojumu par līgumu un pēc tam, kad dalībnieki ir atlasīti saskaņā ar labi zināmiem kvalitātes kritērijiem:

5

Direktīvas 93/37 18. panta 1. punktā ir noteikts:

“Līgumus piešķir saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti šās sadaļas 3. nodaļā, un ņemot vērā 19. pantu, pēc tam, kad līgumslēdzējas iestādes būvuzņēmējus, kas nav noraidīti saskaņā ar 24. pantu, ir pārbaudījušas saskaņā ar 26.–29. pantā minētajiem saimnieciskā un finanšu stāvokļa kritērijiem un tehniskām zināšanām vai spējām.”

6

Saskaņā ar šīs direktīvas 22. pantu:

“1.   Slēgtās un sarunu procedūrās, pamatojoties uz iesniegto informāciju par pašu būvuzņēmēju stāvokli, kā arī uz informāciju un formalitātēm, kas vajadzīgas, lai novērtētu obligātos saimnieciskos un tehniskos nosacījumus, kas viņiem jāievēro, no dalībniekiem, kuru kvalifikācija atbilst 24.–29. panta prasībām, līgumslēdzējas iestādes atlasa tos, ko tās uzaicina iesniegt piedāvājumus vai piedalīties pārrunās.

2.   Ja līgumslēdzējas iestādes piešķir līgumu ar slēgtu procedūru, tās drīkst noteikt to uzņēmumu diapazonu, kurus tās paredz uzaicināt. Tādā gadījumā šo diapazonu norāda paziņojumā par līgumu. Diapazonu nosaka, ņemot vērā veicamo būvdarbu veidu. Diapazonam jābūt tādam, lai tajā būtu vismaz 5 uzņēmumi, un to var būt līdz 20.

Uz konkursu uzaicināto dalībnieku skaitam noteikti ir jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu īstu konkurenci.

3.   Ja līgumslēdzējas iestādes piešķir līgumu ar sarunu procedūru, kā norādīts 7. panta 2. punktā, uz sarunām jāuzaicina vismaz trīs dalībnieki, ar nosacījumu, ka ir pietiekami daudz piemērotu dalībnieku.

4.   Katra dalībvalsts nodrošina to, ka līgumslēdzējas iestādes izsniedz uzaicinājumus, nediskriminējot tās personas, kam ir citu dalībvalstu valsts piederība un kas atbilst vajadzīgajām prasībām, un to, ka tām piemēro tādus pašus nosacījumus kā tām personām, kam ir attiecīgās dalībvalsts valsts piederība.”

7

Direktīvas 2004/18 80. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības ne vēlāk kā 2006. gada 31. janvārī. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

[..]”

8

Minētās direktīvas 82. pantā, kura nosaukums ir “Atcelšana”, ir paredzēts:

“Direktīvu 92/50/EEK, izņemot tās 41. pantu, un Direktīvas 93/36/EEK un 93/37[..] atceļ no 80. pantā norādītās dienas, neierobežojot dalībvalstu saistības attiecībā uz XI pielikumā paredzētajiem transponēšanas un piemērošanas termiņiem.

Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu XII pielikumā.”

9

Direktīva 2004/18 stājās spēkā 2004. gada 30. aprīlī.

10

Direktīva 93/37 Ungārijas tiesībās tika transponēta ar 2003. gada likumu CXXIX par publiskā iepirkuma līgumiem (a közbeszerzésekről szóló 2003 évi CXXIX. törvény, Magyar Közlöny 2003/157; turpmāk tekstā — “Kbt”).

11

Kbt 130. panta 1., 2. un 7. punktā, kas ir piemērojami sarunu procedūrām, iepriekš publicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, ir noteikts:

“1.   Līgumslēdzēja iestāde šīs procedūras ietvaros var noteikt pretendentu skaitu vai to skaita diapazonu tādējādi, ka atbilstošo dalībnieku kopskaits, kuri iesnieguši derīgus pieteikumus un tiks uzaicināti iesniegt piedāvājumus, nedrīkst pārsniegt attiecīgo skaitu vai augstāko robežu.

2.   Dalībnieku minimālais skaits vai attiecīgā zemākā robeža nedrīkst būt mazāka par trīs. Attiecīgajam skaitam vai robežām ir jāatbilst līguma priekšmeta dabai un katrā ziņā ir jānodrošina īsta konkurence.

[..]

7.   Ja ir pietiekams par piemērotiem atzītu dalībnieku skaits, līgumslēdzēja iestāde tiešā veidā, individuāli un rakstveidā uzaicina visus atlasītos dalībniekus, kas ietilpst noteiktajā skaitā vai robežās, pamatojoties uz finanšu un saimniecisko kapacitāti un atbilstību tehniskajām un profesionālajām prasībām, iesniegt piedāvājumus. Ja līgumslēdzēja iestāde nav noteikusi minēto skaitu vai robežas, tā uzaicina visus atbilstošos pretendentus iesniegt piedāvājumu. Dalībnieki, kas ir uzaicināti iesniegt piedāvājumu, nedrīkst iesniegt kopēju piedāvājumu.”

12

Pamata lietā pastāvošo faktu rašanās laikā Direktīva 2004/18 Ungārijas tiesībās vēl nebija transponēta.

13

Pamata lieta ir saistīta ar sarunu procedūru tāda būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, kura summa pārsniedz maksimāli pieļaujamo Kopienu robežvērtību. Strīds ir starp divām Vācijā reģistrētām komercsabiedrībām — Hochtief AG un Linde-Kca-Dresden GmbH, no vienas puses, un KTKD, no otras puses. Par šo publisko iepirkumu atbildīgā iestāde, proti, Budapest Főváros Önkormányzata (Budapeštas pašvaldība), ir iestājusies šajā lietā KTKD atbalstam.

14

2005. gada 5. februārīBudapest Főváros Önkormányzata Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu attiecībā uz pamata lietā izskatāmo publiskā iepirkuma procedūru. Tajā bija noteikts, ka iesniegt piedāvājumus tiks uzaicināti vismaz trīs, bet ne vairāk kā pieci dalībnieki.

15

Pēc dalības pieteikumu iesniegšanai noteiktā termiņa dalības pieteikumus bija iesnieguši pieci dalībnieki, tostarp prasītāju pamata lietā izveidotais konsorcijs. Izvērtējot iesniegtos dalības pieteikumus, Budapest Főváros Önkormányzata nolēma, pirmkārt, noraidīt šī konsorcija iesniegto dalības pieteikumu kā nepieņemamu “nesaderības” apsvērumu dēļ un, otrkārt, turpināt attiecīgo procedūru, piedaloties diviem par “piemērotiem” atzītajiem dalībniekiem, kuriem tika nosūtīts uzaicinājums iesniegt piedāvājumu.

16

Šo Budapest Főváros Önkormányzata lēmumu prasītāji pamata lietā pārsūdzēja KTKD, norādot, ka, tā kā piemēroto dalībnieku skaits atbilstoši Kbt 130. pantā paredzētajam neatbilda noteiktajam minimālajam skaitam, procedūru nedrīkstēja turpināt. KTKD šo sūdzību noraidīja.

17

Tad par šo KTKD lēmumu prasītāji pamata lietā cēla prasību tiesā, tostarp pamatojoties uz Direktīvas 93/37 22. panta 2. un 3. punktu. Tā kā arī pirmās instances tiesa noraidīja prasītāju celto prasību, prasītāji pamata lietā iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

18

Šādos apstākļos Fővárosi Ítélőtábla [Budapeštas apgabaltiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Prasītāji pamata lietā uzskata, ka iesniedzējtiesai uzdotie jautājumi bija jāpapildina ar vēl vienu jautājumu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas, kā arī samērīguma principa neievērošanu Ungārijas tiesiskajā regulējumā, jo saskaņā ar šo regulējumu no publiskā iepirkuma procedūras automātiski tiek izslēgtas personas vai sabiedrības, kas piedalījušās publiskā iepirkuma sagatavošanas darbos, bez iespējas pierādīt konkurences apdraudējuma neesamību. Prasītāji apgalvo, ka ar Tiesas 2005. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās C-21/03 un C-34/03 Fabricom (Krājums, I-1559. lpp.) un 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C-213/07 Michaniki, Krājums, I-9999. lpp.) līdzīgi citu dalībvalstu tiesībās ietverti pasākumi ir tikuši atzīti par nesaderīgiem ar Kopienu tiesībām.

20

Saistībā ar to jānorāda, ka, Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts EKL 234. pantā, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (skat. it īpaši 2003. gada 7. janvāra spriedumu lietā C-306/99 BIAO, Recueil, I-1. lpp., 88. punkts; 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I-11987. lpp., 16. punkts, kā arī 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-260/07 Pedro IV Servicios, Krājums, I-2437. lpp., 28. punkts).

21

Līdz ar to iespēja formulēt Tiesai uzdodamos jautājumus ir sniegta tikai valsts tiesai, un lietas dalībnieki nevar mainīt to saturu (skat. it īpaši 1965. gada 9. decembra spriedumu lietā 44/65 Singer, Recueil, 1191. un 1198. lpp.; 1998. gada 17. septembra spriedumu lietā C-412/96 Kainuun Liikenne un Pohjolan Liikenne, Recueil, I-5141. lpp., 23. punkts, kā arī 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-402/98 ATB u.c., Recueil, I-5501. lpp., 29. punkts).

22

Prejudiciālo jautājumu grozīšana vai atbildes uz prasītāju pamata lietā apsvērumos minētajiem papildu jautājumiem sniegšana turklāt būtu pretrunā uzdevumam, kas Tiesai noteikts EKL 234. pantā, kā arī Tiesas pienākumam nodrošināt iespēju dalībvalstu valdībām un ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo normu ieinteresētajām personām tiek paziņoti tikai lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (šajā sakarā it īpaši skat. 1982. gada 1. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no 141/81 līdz 143/81 Holdijk u.c., Recueil, 1299. lpp., 6. punkts; 1997. gada 30. janvāra spriedumu lietā C-178/95 Wiljo, Recueil, I-585. lpp., 30. punkts; 1997. gada 20. marta spriedumu lietā C-352/95 Phytheron International, Recueil, I-1729. lpp., 14. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Kainuun Liikenne un Pohjolan Liikenne, 24. punkts).

23

Tā kā jautājumu par prasītāju pamata lietā izslēgšanas no dalības attiecīgā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā iemesliem vai apstākļiem, kādos tas noticis, iesniedzējtiesa šajā lietā nav atzinusi nedz par nepieciešamu, nedz atbilstošu, Tiesa nevar sniegt savu vērtējumu šajā sakarā.

24

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2004/18 ir piemērojama tādai publiskā iepirkuma procedūrai, kas uzsākta pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās, bet pirms tās transponēšanai paredzētā perioda izbeigšanās, kā rezultātā šī direktīva vēl nebija pilnībā integrēta valsts tiesībās.

25

Vispirms ir jāatgādina, ka pirms direktīvas transpozīcijas termiņa beigām dalībvalstīm nevar pārmest, ka tās vēl nav veikušas pasākumus direktīvas ieviešanai savā tiesību sistēmā (skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C-129/96 Inter-Environnement Wallonie, Recueil, I-7411. lpp., 43. punkts, kā arī 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-212/04 Adeneler u.c., Krājums, I-6057. lpp., 114. punkts).

26

Līdz ar to pamata lietā attiecīgās publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras uzsākšanas brīdī Direktīva 2004/18 nebija transponēta Ungārijas tiesību sistēmā, jo vēl nebija beidzies tās transponēšanai paredzētais termiņš, kā rezultātā šajā procedūras stadijā bija piemērojama Direktīva 93/37.

27

Tiktāl, ciktāl pamata lietā izskatāmā procedūra Direktīvas 2004/18 transponēšanai paredzētā termiņa beigās vēl joprojām norisinājās, rodas jautājums arī par šīs direktīvas iespējamo piemērojamību pamata lietā.

28

Šajā sakarā no Ungārijas valdības tiesas sēdē sniegtās informācijas izriet, ka līgumslēdzējas iestādes lēmums noraidīt prasītāju pamata lietā izveidotā konsorcija pieteikumu un turpināt procedūru ar diviem citiem par piemērotiem atzītajiem dalībniekiem, tika pieņemts pirms Direktīvas 2004/18 transponēšanai paredzētā termiņa izbeigšanās.

29

Pastāvot šādiem apstākļiem, tiktu pārkāpts tiesiskās drošības princips, ja pamata lietā piemērojamie tiesību akti tiktu noteikti, pamatojoties uz attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas datumu, lai gan lēmums, attiecībā uz kuru šajā lietā tiek norādīts uz Kopienu tiesību pārkāpumu, tika pieņemts pirms šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā datuma (pēc analoģijas skat. 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-337/98 Komisija/Francija, Recueil, I-8377. lpp., 40. punkts).

30

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2004/18 nav piemērojama tādam lēmumam, ko līgumslēdzēja iestāde pieņēmusi būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas ietvaros pirms šīs direktīvas transponēšanai paredzētā termiņa izbeigšanās.

31

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

32

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/37 22. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sarunu procedūra publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai nevar tikt turpināta, ja nav pietiekams skaits dalībnieku, lai tiktu sasniegts šajā noteikumā paredzētais minimālais dalībnieku skaits trīs dalībnieku apmērā.

33

Saistībā ar to ir jāatceras, ka Direktīva 93/37 ietver arī procedūras norisi reglamentējošus noteikumus.

34

Līdz ar to saistībā ar būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru Direktīvas 93/37 18. pantā ir paredzēti vismaz divi dažādi posmi, proti, pirmkārt, iespējamā pretendentu vai dalībnieku izslēgšana no dalības procedūrā atbilstoši šīs direktīvas 24. pantam, kā arī neizslēgto pretendentu vai dalībnieku spēju pārbaude saskaņā ar šīs direktīvas 26.–29. pantā paredzētajiem ekonomiskās, finansiālās un tehniskās kapacitātes kritērijiem, un, otrkārt, līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, pamatojoties uz attiecīgajai procedūrai noteiktajiem kritērijiem, kuru starpā ir arī šīs direktīvas IV sadaļas 3. nodaļā paredzētie kritēriji, un ņemot vērā šīs direktīvas 19. panta noteikumus.

35

Sarunu procedūrā starp iepriekš minēto pirmo posmu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas posmu norisinās pārrunu posms starp līgumslēdzēju iestādi un dalībniekiem, kuri uzaicināti uz sarunām.

36

Saskaņā ar Direktīvas 93/37 22. panta 3. punktu gadījumā, ja līguma slēgšanas tiesību piešķiršana tiek veikta, izmantojot sarunu procedūru, uz pārrunām uzaicināto dalībnieku skaits nedrīkst būt mazāks par trim, ar nosacījumu, ka ir pietiekams piemērotu dalībnieku skaits.

37

Tādējādi no šī noteikuma formulējuma izriet, ka attiecībā uz dalībnieku, kuri tiks uzaicināti uz pārrunām, skaitu līgumslēdzējām iestādēm katrā ziņā ir jāievēro tajā paredzētais minimālais dalībnieku skaits, ar nosacījumu, ka ir pietiekams piemērotu dalībnieku skaits.

38

Šajā sakarā par “piemērotu dalībnieku” Direktīvas 93/37 22. panta 3. punkta izpratnē ir uzskatāms jebkurš uzņēmējs, kurš paudis vēlmi piedalīties attiecīgajā procedūrā un kurš, būdams viens no dalībniekiem, kuru kvalifikācija atbilst šīs direktīvas 24.–29. pantā paredzētajām prasībām, izpilda šai procedūrai paredzētos saimnieciskos un tehniskos nosacījumus.

39

Pirmkārt, jēdziens “dalībnieks” Direktīvas 93/37 1. panta h) punktā ir definēts kā persona, kas pieteikusies uz slēgtu vai sarunu procedūru.

40

Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 93/37 22. panta 1. punktu sarunu procedūrās līgumslēdzējas iestādes, pamatojoties uz iesniegto informāciju par pašu būvuzņēmēju stāvokli, kā arī uz informāciju un formalitātēm, kas vajadzīgas, lai novērtētu obligātos saimnieciskos un tehniskos nosacījumus, kas viņiem jāievēro, no dalībniekiem, kuru kvalifikācija atbilst šīs direktīvas 24.–29. pantā paredzētajām prasībām, atlasa tos, ko tās uzaicina piedalīties pārrunās.

41

Līdz ar to Direktīvas 93/37 22. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, piešķirot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, izmantojot sarunu procedūru, uz pārrunām uzaicināto dalībnieku skaits nedrīkst būt mazāks par trim, ar nosacījumu, ka ir pietiekams skaits personu, kas paudušas vēlmi piedalīties attiecīgajā procedūrā un kas būdamas to personu skaitā, kuru kvalifikācija atbilst šīs direktīvas 24.–29. pantā paredzētajām prasībām, izpilda šai procedūrai paredzētos saimnieciskos un tehniskos nosacījumus.

42

Tādējādi gadījumā, kad attiecīgā līguma slēgšanas tiesības tiek piešķirtas, izmantojot sarunu procedūru, un piemēroto dalībnieku skaits nesasniedz attiecīgajai procedūrai noteikto minimālo dalībnieku skaitu, kas nedrīkst būt mazāks par trim, līgumslēdzēja iestāde tomēr var turpināt procedūru, uzaicinot piemēroto(s) dalībnieku(s) piedalīties pārrunās par attiecīgā līguma nosacījumiem.

43

Kā pamatoti norādījusi Komisija, ja būtu citādi, līgumslēdzējas iestādes identificētā un definētā sociālā vajadzība, ko tā plāno īstenot ar attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, nevarētu tikt izpildīta nevis piemērotu dalībnieku trūkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka piemērotu dalībnieku skaits ir zemāks par iepriekš minēto minimālo dalībnieku skaitu.

44

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/37 22. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības tiek piešķirtas, izmantojot sarunu procedūru, un piemēroto dalībnieku skaits nesasniedz attiecīgajai procedūrai noteikto minimālo dalībnieku skaitu, līgumslēdzēja iestāde tomēr var turpināt procedūru, uzaicinot piemēroto(s) dalībnieku(s) piedalīties pārrunās par attiecīgā līguma nosacījumiem.

45

Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/37 22. panta 2. punkta otrā daļa ir piemērojama sarunu procedūrai būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai.

46

Saistībā ar to ir jākonstatē, ka no Direktīvas 93/37 22. panta vispārējās uzbūves izriet, ka šī panta 2. punkta otrā daļa attiecas vienīgi uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuru slēgšanas tiesības tiek piešķirtas, izmantojot slēgtu procedūru.

47

Tomēr ir jāatceras, ka saskaņā ar Direktīvas 93/37 preambulas desmito apsvērumu tās mērķis ir nodrošināt efektīvas konkurences attīstību publisko iepirkumu līgumu jomā (skat. 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā C-27/98 Fracasso un Leitschutz, Recueil, I-5697. lpp., 26. punkts; 2001. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-285/99 un C-286/99 Lombardini un Mantovani, Recueil, I-9233. lpp., 34. punkts; 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C-470/99 Universale-Bau u.c., Recueil, I-11617. lpp., 89. punkts, kā arī 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C-247/02 Sintesi, Krājums, I-9215. lpp., 35. punkts).

48

Līdz ar to, lai attīstītu efektīvu konkurenci, ar Direktīvu 93/37 ir mēģināts organizēt publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu tādā veidā, lai līgumslēdzēja iestāde varētu salīdzināt dažādus piedāvājumus un izvēlēties visizdevīgāko no tiem uz objektīvu kritēriju pamata (iepriekš minētie spriedumi lietā Fracasso un Leitschutz, 31. punkts, kā arī lietā Sintesi, 37. punkts).

49

Tādējādi, kaut arī Direktīvas 93/37 22. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka, ja līgumslēdzējas iestādes piešķir līguma slēgšanas tiesības slēgtas procedūras rezultātā, uz konkursu uzaicināto dalībnieku skaitam noteikti ir jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu īstu konkurenci, šajā normā ir tikai un vienīgi expressis verbis minēts viens no šīs direktīvas vispārīgajiem mērķiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sintesi, 36. punkts).

50

No tā izriet, ka, kaut arī Direktīvā 93/37 attiecībā uz sarunu procedūrām nav paredzēts tās 22. panta 2. punkta otrajai daļai līdzīgs noteikums, līgumslēdzējai iestādei, kas šīs direktīvas 7. panta 2. punktā paredzētajā gadījumā izmanto šāda veida procedūras, tomēr ir jānodrošina īsta konkurence.

51

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka šajā gadījumā sarunu procedūras izmantošanas priekšnosacījums ir paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu iepriekšēja publicēšana, lai informētu potenciālos dalībniekus. Kā norādīts šī sprieduma 14. punktā, tas pamata lietā ir ticis izdarīts.

52

Saistībā ar pārrunu par līguma nosacījumiem posmu Direktīvas 93/37 22. panta 3. punktā līgumslēdzējai iestādei ir noteikts pienākums uzaicināt uz sarunām pietiekamu skaitu dalībnieku. Tas, vai šis skaits ir pietiekams vai nē, lai tiktu nodrošināta īsta konkurence, ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgā līguma iezīmes un priekšmetu.

53

Visbeidzot, gadījumā, ja piemēroto dalībnieku skaits šādā procedūrā nesasniedz attiecīgajai procedūrai noteikto minimālo dalībnieku skaitu, kas saskaņā ar Direktīvu 93/37 nedrīkst būt mazāks par trim, ir jāatzīst, ka līgumslēdzēja iestāde tomēr ir nodrošinājusi īstu konkurenci, ja vien ir tikuši pareizi noteikti un piemēroti šai procedūrai piemērojamie saimnieciskie un tehniskie nosacījumi.

54

No visa iepriekš minētā izriet, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild šādi: Direktīva 93/37 ir interpretējama tādējādi, ka pienākums nodrošināt īstu konkurenci ir izpildīts, ja līgumslēdzēja iestāde, izmantojot sarunu procedūru, ir ievērojusi šīs direktīvas 7. panta 2. punktā paredzētos nosacījumus.

55

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: