TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2009. gada 16. jūlijā ( *1 )

“Sociālā politika — Darba ņēmēju aizsardzība — Darba devēja maksātnespēja — Direktīva 80/987/EEK — Pienākums pilnībā apmierināt prasījumus attiecībā uz darba samaksu ar iepriekš noteiktu maksimālo apjomu — Darba ņēmēja attiecībā uz garantiju fondu izvirzīto prasījumu raksturs — Noilguma termiņš”

Lieta C-69/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Tribunale di Napoli (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 29. janvārī un kas Tiesā reģistrēts , tiesvedībā

Raffaello Visciano

pret

Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) .

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris] (referents) un K. Toadere [C. Toader],

ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 12. februāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

—	Visčiano [Visciano] vārdā — Dž. Nučifero [G. Nucifero], avvocato,

—	Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) vārdā — V. Triolo [V. Triolo], Dž. Fabiani [G. Fabiani] un P. Tadrisa [P. Tadris], avvocati,

—	Itālijas valdības vārdā — I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz V. Ferante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

—	Spānijas valdības vārdā — B. Plasa Krusa [B. Plaza Cruz], pārstāve,

—	Nīderlandes valdības vārdā — K. M. Viselsa [C. M. Wissels] un K. ten Dama [C. ten Dam], pārstāves,

—	Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — L. Pinjataro-Nolina [L. Pignataro-Nolin] un J. Enegrāns [J. Enegren], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2009. gada 2. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1	Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku [darba ņēmēju] aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 23. lpp.) 3. un 4. pantu.

2	Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Visčiano un Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) (Valsts sociālā nodrošinājuma iestāde) par prasījumiem saistībā ar neizmaksāto darba algu.

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesiskais regulējums

3	Direktīvas 80/987 preambulas pirmajā apsvērumā ir noteikts: “[..] ir jāparedz darbinieku [darba ņēmēju] aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, [..].”

Šīs direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1. Šī direktīva attiecas uz tām darbinieku [darba ņēmēju] prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba [tiesiskajām] attiecībām.

2. Dalībvalstis izņēmuma kārtā drīkst neattiecināt šo direktīvu uz dažu kategoriju darbinieku [darba ņēmēju] prasījumiem, pamatojoties uz īpašiem darbinieku [darba ņēmēju] darba līgumiem vai darba [tiesiskajām] attiecībām vai pastāvot cita veida garantijām, kas darbiniekiem [darba ņēmējiem] nodrošina līdzvērtīgu aizsardzību tai, kura izriet no šīs direktīvas.

Darbinieku [darba ņēmēju] kategorijas, kas minētas pirmajā daļā, ir uzskaitītas pielikumā.”

5	Atbilstoši minētās direktīvas 2. panta 2. punktam: “Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darbinieks” [“darba ņēmējs”], “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības”.”

Direktīvas 80/987 3. pantā ir noteikts:

“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu iestādes, kas dod galvojumu, garantē to, ka apmierina darbinieku [darba ņēmēju] prasījumus attiecībā uz darba samaksu atbilstīgi darba līgumiem vai darba [tiesiskajām] attiecībām un darba samaksu par laikposmu pirms norādītā datuma.

2. Pēc dalībvalstu izvēles 1. punktā minētais datums ir:

—	vai nu diena, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs,

—	vai diena, kad attiecīgajam darbiniekam [darba ņēmējam] izsniedz paziņojumu par darba līguma izbeigšanu darba devēja maksātnespējas dēļ,

—	vai diena, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, vai arī diena, kad pārtraukts darba līgums vai darba [tiesiskās] attiecības ar attiecīgo darbinieku [darba ņēmēju] darba devēja maksātnespējas dēļ.”

Atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 1.–3. punktam:

“1. Dalībvalstīm ir tiesības ierobežot 3. pantā minēto iestāžu, kas dod galvojumu, atbildību.

2. Kad dalībvalstis īsteno 1. punktā minētās tiesības, tās:

—	3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā minētajā gadījumā nodrošina darbinieku [darba ņēmēju] prasījumus attiecībā uz darba samaksu par pēdējiem trīs mēnešiem atbilstīgi darba līgumiem vai darba [tiesiskajām] attiecībām sešos mēnešos pirms darba devēja maksātnespējas sākuma,

—

3. panta 2. punkta otrajā ievilkumā minētajā gadījumā nodrošina darbinieku [darba ņēmēju] prasījumus attiecībā uz darba samaksu par pēdējiem trīs mēnešiem atbilstīgi darba līgumiem vai darba [tiesiskajām] attiecībām pirms dienas, kad darbiniekam izsniedz paziņojumu par darba līguma izbeigšanu darba devēja maksātnespējas dēļ,

—

3. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minētajā gadījumā nodrošina darbinieku [darba ņēmēju] prasījumus attiecībā uz darba samaksu par pēdējiem 18 mēnešiem atbilstīgi darba līgumiem vai darba [tiesiskajām] attiecībām pirms darba devēja maksātnespējas sākuma vai pirms dienas, kad darbiniekam [darba ņēmējam] izsniedz paziņojumu par darba līguma izbeigšanu darba devēja maksātnespējas dēļ. Šajā gadījumā dalībvalstis drīkst ierobežot saistības maksāt par darbu laikposmā, kas atbilst astoņām nedēļām vai vairākiem īsākiem laikposmiem, kuri kopā ilgst astoņas nedēļas.

3. Tomēr dalībvalstis var noteikt darbinieku [darba ņēmēju] prasībām [prasījumiem] augstāko robežu [maksimālo apjomu], lai novērstu to, ka izmaksā summas, kas pārsniedz šīs direktīvas sociālos mērķus.

[..]”

Minētās direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus iestāžu, kas dod galvojumu, organizēšanai, finansēšanai un darbībai, jo īpaši ievērojot šādus principus:

a)	iestāžu aktīvi ir neatkarīgi no darba devēju apgrozāmā kapitāla, un tos neskar maksātnespējas procedūras;

b)	darba devēji piedalās finansēšanā, ja vien to pilnīgi nenodrošina valsts iestādes;

c)	iestāžu atbildība nedrīkst būt atkarīga no tā, vai ir izpildīti pienākumi piedalīties finansēšanā.”

9	Direktīvas 80/987 9. pantā ir noteikts: “Šī direktīva neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darbiniekiem [darba ņēmējiem].”

10	Atbilstoši šīs direktīvas 10. panta a) punktam, šī direktīva “neietekmē dalībvalstu izvēli veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pārkāpumus”.

Valsts tiesiskais regulējums

Likums Nr. 297/82

Transponējot Direktīvu 80/987, 1982. gada 29. maija Likuma Nr. 297 ( GURI Nr. 147) par kompensāciju par darba tiesisko attiecību izbeigšanu noteikšanu un pensiju noteikumiem 2. pantā ir paredzēts izveidot garantiju fondu, kas darba devēja maksātnespējas gadījumā tā vietā nodrošina kompensācijas, kas paredzēta Civilkodeksa 2120. pantā, par darba tiesisko attiecību izbeigšanu izmaksu darba ņēmējiem vai to piederīgajiem, kuriem ir tiesības to saņemt (turpmāk tekstā — “Fonds”).

Turklāt šajā normā ir paredzēts:

“1.

Pēc 15 dienu termiņa beigām no maksātnespējas procesa pieteikuma, kurš atbilstoši 1942. gada 16. marta Karaļa dekrēta Nr. 267 [ GURI, ārkārtas papildinājums Nr. 81] ir kļuvis izpildāms, iesniegšanas vai gadījumā, ja attiecībā uz [darba ņēmēja] prasījumiem ir iesniegti iebildumi vai prasības, sprieduma, kas norādīts minētā dekrēta 99. pantā, publicēšanas brīža, vai arī no mierizlīguma apstiprināšanas sprieduma publicēšanas darba ņēmējs vai tā piederīgie, kuriem ir tiesības saņemt [kompensāciju], pēc pieteikuma iesniegšanas var saņemt kompensācijas maksājumu, kuru veic Fonds, par darba tiesisko attiecību izbeigšanu un atbilstošiem papildu prasījumiem, pēc iespējams jau samaksāto summu atskaitīšanas.

Gadījumā, ja pieteikums par prasījumiem attiecībā uz darba algas samaksu, kas minēts 1942. gada 16. marta Karaļa dekrēta Nr. 267101. pantā, ir iesniegts novēloti, iepriekšējā punktā paredzētais pieteikums var tikt iesniegts pēc kreditora statusa atzīšanas paziņojuma vai pēc sprieduma par iespējamu administratora pārsūdzību tiesā.

Gadījumā, ja tiek veikta uzņēmuma likvidācija piespiedu kārtā, atbilstoši [..] Karaļa dekrēta Nr. 267209. pantam pieteikumu var iesniegt 15 dienu termiņā no maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas vai arī, ja par prasījumiem no darba tiesiskajām attiecībām ir iesniegti iebildumi vai prasības, no brīža, kad ir pasludināts spriedums, kurā tiesa tā lemj par šo jautājumu.

Ja darba devējs, kurš nav pakļauts [..] Karaļa dekrēta Nr. 267 normām, darba attiecību izbeigšanas gadījumā neveic maksājamās kompensācijas izmaksu, vai arī tas kompensācijas izmaksu neveic tikai daļēji, darba ņēmējs vai tā piederīgie, kuriem ir tiesības saņemt [kompensāciju], var lūgt Fondam samaksāt kompensāciju sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, ar nosacījumu, ka pēc piespiedu procesa, lai apmierinātu prasījumus attiecībā uz šo kompensāciju, izpildes, uzņēmuma kapitāla garantijas ir izrādījušās nepietiekamas, lai daļēji vai pilnībā apmierinātu šos prasījumus.

5.	Ja šajā sakarā netiek iesniegti iebildumi, Fonds veic nesamaksātās kompensācijas izmaksas.

6.	Iepriekšējo punktu normas ir piemērojamas tikai tādā gadījumā, ja darba tiesisko attiecību izbeigšana un maksātnespējas process vai tā izpildes process ir norisinājies pēc šī likuma spēkā stāšanās.

Fonds veic šī panta otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā punktā minētos maksājumus 60 dienu laikā pēc ieinteresētās personas pieteikuma iesniegšanas. Fonds atbilstoši Civilkodeksa 2751.a un 2776. pantam attiecībā uz izmaksātajām summām pārņem darba ņēmēja vai tā piederīgo, kuriem ir tiesības saņemt [kompensāciju], tiesības, proti, priviliģētā kreditora statusu attiecībā pret darba devēju kapitālu.

[..]”

13	Saskaņā ar 1942. gada 16. marta Karaļa dekrēta Nr. 267 94. pantu pieteikumam par kreditora statusa atzīšanu ir tāda pati iedarbība, kā prasībai tiesā, un tas pārtrauc termiņu noilgumu.

14	Atbilstoši Civilkodeksa 2943. un 2945. pantam noilgums tiek pārtraukts ar tāda akta paziņošanu, ar kuru tiek uzsākts tiesas process un līdz brīdim, kad [attiecīgajā] jautājumā ir pasludināts galīgais spriedums.

Dekrētlikums Nr. 80/92

Ar 1992. gada 27. janvāra Dekrētlikuma Nr. 80, ar ko transponē Direktīvu 80/987 ( GURI, kārtējais pielikums Nr. 36, 26. lpp.; turpmāk tekstā — “Dekrētlikums Nr. 80/92”), 1. un 2. pantu tiek regulēta tādu prasījumu apmierināšana, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, un INPS pārvaldītā Fonda darbība.

Dekrētlikuma Nr. 80/92 1. panta ar virsrakstu “Prasījumu, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, apmierināšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja darba devējs ir iesaistīts maksātnespējas, mierizlīguma, piespiedu likvidācijas vai ārkārtas administratīvajā procedūrā [..], tad šī darba devēja nodarbinātie darba ņēmēji vai to piederīgie, kuriem ir tiesības saņemt kompensāciju, iesniedzot prasību Fondā [..], var lūgt apmierināt [darba devēja] neizpildītās saistības attiecībā uz darba samaksu 2. panta izpratnē.”

Atbilstoši Dekrētlikuma Nr. 80/92 2. panta 1.–5. punktam:

“1. [..] Fonda maksājumi saskaņā ar 1. pantu attiecas uz darba ņēmēju prasījumiem, kas nav radušies darba tiesisko attiecību pārtraukšanas dēļ, par pēdējiem trim darba tiesisko attiecību mēnešiem 12 mēnešu laikposmā:

a)	pirms lēmuma par 1. panta 1. punktā minēto procedūru uzsākšanu;

b)	pirms piespiedu izpildes uzsākšanas;

pirms lēmuma par likvidāciju pieņemšanas vai pagaidu uzņēmējdarbības beigām vai atļaujas turpināt uzņēmējdarbību termiņa beigām, darba ņēmējiem, kuri turpināja strādāt, vai pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanas, ja šīs darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas laikā, kad uzņēmums vēl turpināja veikt saimniecisko darbību.

2. Saskaņā ar 1. punktu Fonda maksājumi nedrīkst pārsniegt trīskāršu mēneša augstākā atalgojuma summu, kas tiek maksāta kā īpaša piemaksa papildus mēneša algai, atvelkot ieturētās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

3. Saskaņā ar šo pantu Fonda izmaksāto summu saņemšana tiek regulēta 1982. gada 29. maija Likuma Nr. 297 2. panta 2., 3., 4., 5. punkta, 7. punkta pirmā teikuma un 10. punkta normās. Fonda izmaksātās summas tiek regulētas iepriekš minētā likuma 2. panta 7. panta otrajā teikumā.

4. Šī panta 1. punktā minētais maksājums nedrīkst būt kumulatīvs ar šādiem maksājumiem:

a)	ar 12 mēnešus saskaņā ar 1. punktu maksāto īpašo piemaksu papildus mēneša algai;

b)	ar darba ņēmējam trīs mēnešu laikā atbilstoši 1. pantam maksāto atalgojumu;

c)	ar darba meklētāja pabalstu, kas saskaņā ar 1991. gada 23. jūlija Likumu Nr. 223 tiek maksāts trīs mēnešus, kas seko darba tiesisko attiecību izbeigšanās mēnesim.

5. Tiesības uz 1. punktā minētajiem pabalstiem noilgst pēc viena gada. Kavējuma procenti un valūtas devalvācijas kompensācija tiek aprēķināta no pieteikuma iesniegšanas brīža.”

Pamata process un prejudiciālie jautājumi

No lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus izriet, ka Visčiano līdz 2000. gada 9. novembrim strādāja atalgotu darbu apsardzes uzņēmumā Metropoli S.c.a.r.l.; šajā datumā saskaņā ar Ministrijas dekrēta uzsākto piespiedu likvidācijas procesu sakarā ar maksātnespēju viņš tika pakļauts kolektīvās atlaišanas procedūrai.

19	2001. gada 8. jūnijā Visčiano atbilstoši Dekrētlikuma Nr. 80/92 1. un 2. pantam iesniedza Fondā prasību apmierināt neīstenotos prasījumus, kas saistīti ar veikto darbu darba tiesisko attiecību pēdējos trijos mēnešos.

IPNS Visčiano neizmaksāja visu nesamaksāto darba samaksu trīskāršā viena mēneša augstākā atalgojuma summas, kas tiek maksāta kā īpaša piemaksa papildus mēneša algai, apmērā no maksimālā apjoma, bet atvilka no šīs summas darba devēja izmaksātos darba samaksas avansa maksājumus, tādējādi izmaksājot mazāku summu, nekā viņam pienākas.

Pēc 2004. gada 4. marta sprieduma apvienotajās lietās C-19/01, C-50/01 un C-84/01 Barsotti u.c. (Recueil, I-2005. lpp.) Visčiano cēla prasību Tribunale di Napoli [Neapoles tiesā], lai tiktu atzītas viņa tiesības saņemt starpību starp summu, kuru tam pārskaitīja INPS, un maksimālo apjomu, kurš tam pienākas, bez atskaitījumiem.

INPS iebilda pret to ar pamatojumu, ka prasījumiem ir piemērojams viena gada noilguma termiņš, jo runa esot par prasījumu ar neatkarīgu sociāla rakstura parādu, kas atšķiras no prasījumiem, kuri izvirzīti pret darba devēju, kas izslēdz iespēju tos apmierināt atbilstoši 1942. gada 16. marta Karaļa dekrētam Nr. 267.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Corte suprema di cassazione [Augstākās kasācijas tiesas] judikatūra attiecībā uz darba devēja nesamaksāto summu kvalifikāciju ir mainīga, un uzskata, ka iespēja apmierināt prasības pieteikumu ir pakļauta jautājumam par noilgumu, kurš savukārt ir atkarīgs no prasījumu, uz kuriem atsaucas prasītājs, kvalifikācijas.

Līdz ar to Tribunale di Napoli nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [..] Direktīvas 80/987 3. un 4. pants — tiktāl, ciktāl tie paredz pienākumu apmierināt darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu — atļauj attiecīgos prasījumus brīdī, kad tie tiek iesniegti pret garantiju fondu, vairs nevis uzskatīt par prasījumiem, kuriem ir sākotnējais darba samaksas raksturs, bet gan pārkvalificēt tos par prasījumiem attiecībā uz sociāl[ā] nodrošinājum[a] [pabalstu] tikai tāpēc, ka samaksu par tiem dalībvalsts ir deleģējusi sociālā nodrošinājuma iestādei, un tādējādi jēdziens “darba samaksa” valsts tiesiskajā regulējumā tiek aizstāts ar jēdzienu “sociālā nodrošinājuma pabalsts”?

Vai saistībā ar Direktīvas [80/987] sociālo mērķi ir pietiekami valsts tiesiskajā regulējumā izmantot darba ņēmēja sākotnējo prasījumu attiecībā uz darba samaksu tikai kā salīdzinājuma bāzi, lai per relationem noteiktu ar garantiju fonda intervences starpniecību garantējamā pabalsta apmēru, vai arī ir paredzēts, ka darba ņēmēja prasījums attiecībā uz darba samaksu pret maksātnespējīgu darba devēju ir jāaizsargā ar garantiju fonda intervences palīdzību, nodrošinot, ka tā apjoms, garantijas un ierobežojumi laikā, kā arī tā īstenošanas procedūras ir tādas pašas kā tās, kādas ir atbilstoši jebkuram citam prasījumam saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām tajā pašā tiesību sistēmā?

Vai no Kopienu tiesiskā regulējuma izrietošie principi, it īpaši līdzvērtības un efektivitātes principi, atļauj neapmierinātajiem darba ņēmēju prasījumiem attiecībā uz darba samaksu, uz kuriem attiecas laikposms, kas noteikts saskaņā ar Direktīvas 80/987 4. pantu, piemērot tiesību normas par noilgumu, kuras ir nelabvēlīgākas nekā tās, kas piemērojamas līdzīga rakstura prasījumiem?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 80/987 3. un 4. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie ir pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts darba ņēmēju neapmierinātos prasījumus kvalificēt kā “sociālā nodrošinājuma pabalstu” tādēļ, ka tos apmierina Fonds.

Šajā sakarā ir jāatgādina, pirmkārt, ka Direktīvas 80/987 3. panta 1. punktā dalībvalstīm tiek noteikts pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu iestādes, kas dod galvojumu, garantē to, ka apmierina darba ņēmēju prasījumus atbilstīgi darba līgumiem vai darba tiesiskajām attiecībām un attiecībā uz darba samaksu par laikposmu pirms norādītā datuma (2003. gada 11. septembra spriedums lietā C-201/01 Walcher, Recueil, I-8827. lpp., 31. punkts).

Otrkārt, Direktīvas 80/987 sociālais mērķis ir nodrošināt visiem darba ņēmējiem Kopienas līmenī minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, apmierinot darba ņēmēju prasījumus atbilstīgi darba līgumiem vai darba tiesiskajām attiecībām un attiecībā uz darba samaksu par noteiktu laikposmu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Barsotti u.c., 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

28	Tomēr saskaņā ar Direktīvas 80/987 2. panta 2. punktu valsts tiesībās jāprecizē termins “darba samaksa” un jānosaka tā saturs (2004. gada 16. decembra spriedums lietā C-520/03 Olaso Valero, Krājums, I-12065. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

29	Tādējādi valsts tiesībās ir jādefinē tādu prasījumu juridiskais raksturs, kāds tiek izskatīts pamata lietā.

30	Šajā sakarā ir jāsecina, ka Direktīvā 80/987 nav precizētas arī tiesvedības un noilguma normas, kas piemērojamas darba ņēmēju prasījumiem darba devēja maksātnespējas gadījumā.

31	No tā izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 80/987 3. un 4. pants nav pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts darba ņēmēju neapmierinātos prasījumus kvalificēt kā “sociālā nodrošinājuma pabalstu” tādēļ, ka tos apmierina iestāde, kas dod galvojumu.

Par otro jautājumu

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 80/987 4. un 5. panta piemērošanas nolūkā ir pietiekami, ka valsts tiesiskajā regulējumā darba ņēmēja sākotnējie prasījumi tiek izmantoti tikai kā salīdzinājuma bāze, vai šie prasījumi ir jāaizsargā ar Fonda intervences palīdzību tāpat kā jebkurš cits prasījums saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām.

33	Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, ir jāuzskata, ka juridiskā sistēma, kas piemērojama darba ņēmēju neapmierinātajiem prasījumiem, arī ir jādefinē valsts tiesībās.

34	No tā izriet, ka darba ņēmēja sākotnējie prasījumi attiecībā uz darba samaksu var tikt izmantoti tikai kā salīdzinājuma bāze, kas ļauj noteikt ar Fonda starpniecību garantējamā pabalsta apmēru.

35	Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 80/987 nav pret valsts tiesisko regulējumu, kurā darba ņēmēja sākotnējie prasījumi attiecībā uz darba samaksu tiek izmantoti tikai kā salīdzinājuma bāze, lai noteiktu ar Fonda intervences starpniecību garantējamā pabalsta apmēru.

Par trešo jautājumu

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai darba ņēmēja pieteikuma, kurš iesniegts, lai panāktu neapmierināto prasījumu attiecībā uz darba samaksu apmierināšanu ar garantiju fonda starpniecību, ietvaros Direktīva 80/987 ir pret tādu tiesību normu par noilgumu piemērošanu, kuras ir nelabvēlīgākas nekā tās, kas piemērojamas līdzīga rakstura prasījumiem.

Direktīva 80/987 neietver nevienu normu, kurā tiktu regulēts jautājums par to, vai dalībvalstis var paredzēt noilguma termiņu, kura ietvaros saskaņā ar minētajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem darba ņēmējam ir jāiesniedz pieteikums, lai panāktu, ka Fonds apmierina [prasījumus] par maksātnespējīga darba devēja neizmaksāto darba samaksu.

Direktīvas 80/987 4., 5. un 10. pantā, kuros dalībvalstīm ir atļauts paredzēt ne tikai sīki izstrādātus noteikumus iestāžu, kas dod galvojumu, organizēšanai, finansēšanai un darbībai, bet arī noteiktos apstākļos ierobežot aizsardzību, kuru tā vēlas nodrošināt darba ņēmējiem, neparedzot nedz tiesību, kuras darba ņēmējiem tiek piešķirtas ar šo direktīvu, ierobežojumu laikā, nedz dalībvalstu iespējas paredzēt noilguma termiņa ierobežojumu (skat. 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C-125/01 Pflücke, Recueil, I-9375. lpp., 31. punkts).

Šādos apstākļos dalībvalstis principā var brīvi paredzēt savas valsts tiesībās normas, kurās tiek noteikts noilguma termiņš, kura ietvaros saskaņā ar Direktīvā 80/987 paredzētajiem nosacījumiem darba ņēmējam ir jāiesniedz pieteikums, lai panāktu, ka tiek apmierināti tā prasījumi par neizmaksāto darba samaksu, lai gan šīs normas tomēr nedrīkst būt mazāk labvēlīgas par tām, kas attiecas uz līdzīgiem pieteikumiem valsts līmenī (līdzvērtības princips), un nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (efektivitātes princips) (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pflücke, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Šajā sakarā iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jāpārbauda, vai darba ņēmēju prasījumu attiecībā pret Fondu kvalifikācija par sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuras rezultātā netiek piemērotas noilguma termiņa pārtraukšanas normas, kas paredzētas prasījumiem atzītiem kreditoriem maksātnespējas procesā, ir vai nav pretrunā līdzvērtības un efektivitātes principiem.

Attiecībā uz līdzvērtības principu pirmām kārtām ir jānorāda, ka darba ņēmēja pieteikums par neapmierināto [prasījumu] saistībā ar darba samaksu apmierināšanu attiecībā pret Fondu un darba ņēmēja pieteikums attiecībā pret maksātnespējīgo darba devēju nav līdzīgi. Tas izriet cita starpā no Direktīvas 80/987 4. panta, kurā dalībvalstīm ir dotas tiesības ierobežot iestāžu, kas dod galvojumu, atbildību.

42	Tādējādi atšķirīgu tiesību normu par noilguma termiņiem esamība nenozīmē līdzvērtības principa pārkāpumu.

Attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa par saderīgu ar Kopienu tiesībām ir atzinusi saprātīgu termiņu noteikšanu prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās drošības interesēs, kas vienlaikus aizsargā nodokļu maksātāju un attiecīgo administrāciju (skat. 1998. gada 17. novembra spriedumu lietā C-228/96 Aprile, Recueil, I-7141. lpp., 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka attiecībā uz tādu prasījumu saistībā ar darba samaksu apmierināšanu, kuriem no ieinteresēto persona viedokļa to rakstura dēļ ir ļoti liela nozīme, noilguma termiņš nedrīkst būt tik īss, ka attiecīgajām personām praksē nav iespējams minēto termiņu ievērot un līdz ar to šīs personas zaudē aizsardzību, ko tām tieši garantē Direktīva 80/987 (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pflücke, 37. punkts).

Šajā sakarā Tiesa jau ir atzinusi par pieņemamu viena gada prekluzīvo termiņu prasības par zaudējumu, kas radušies, novēloti transponējot valsts tiesībās Direktīvu 80/987, atlīdzību celšanai (šajā sakarā skat. 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-261/95 Palmisani, Recueil, I-4025. lpp., 29. punkts).

Tomēr no 2002. gada 11. jūlija sprieduma lietā C-62/00 Marks & Spencer (Recueil, I-6325. lpp.) 39. punkta arī izriet, ka noilguma termiņam, lai tas izpildītu tiesiskās drošības garantēšanas uzdevumu, ir jābūt noteiktam iepriekš. Stāvoklis, ko raksturo būtiska juridiska nenoteiktība, var būt efektivitātes principa pārkāpums, jo tāda privātpersonām nodarīta kaitējuma atlīdzināšana, kas izriet no Kopienu tiesību pārkāpumiem, par ko ir atbildīga dalībvalsts, varētu praktiski tikt padarīta pārāk grūta, ja šīs personas pietiekami droši nevarētu noteikt piemērojamo noilguma termiņu ( spriedums lietā C-445/06 Danske Slagterier, Krājums, I-2119. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

47	Pamata lietā ir jānorāda, ka atbilstoši iesniedzējtiesas apgalvotajam, pirmkārt, Dekrētlikums Nr. 80/92 paredz viena gada noilguma termiņu, bet neparedz tā dies a quo.

Otrkārt, šī tiesa norāda, ka Corte suprema di cassazione judikatūrā sākotnēji pabalstus, kurus izmaksā Fonds, kvalificēja kā darba samaksu, proti, kā identiskus darba devēja maksātajai darba algai, šīs kvalifikācijas rezultātā minētajiem pabalstiem tika piemēroti noilguma termiņi, kā arī [noilguma termiņu] pārtraukšanas normas, kas pastāv maksātnespējas procesa ietvaros. Vēlāk šī augstākā tiesa uzskatīja, ka Fonda pienākuma priekšmets ir sociālā nodrošinājuma pabalsts, kurš ir neatkarīgs no darba devēja darba samaksas pienākuma, tāpēc nav piemērojamas tostarp iepriekš minētās noilguma termiņa pārtraukšanas normas.

49	Šie divi konstatējumi var radīt juridisku nenoteiktību, kura var izraisīt efektivitātes principa pārkāpumu, ja izrādītos, un tas ir jāizvērtē valsts tiesai, ka šī nenoteiktība var izskaidrot Visčiano novēloto prasības celšanu [šajā tiesā].

Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, uz trešo jautājumu līdz ar to ir jāatbild, ka darba ņēmēja pieteikuma, kurš iesniegts, lai panāktu neapmierināto prasījumu attiecībā uz darba samaksu apmierināšanu ar garantiju fonda starpniecību, ietvaros Direktīva 80/987 nav pret viena gada noilguma termiņa piemērošanu (līdzvērtības princips). Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tā ieviešana nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (efektivitātes princips).

Par tiesāšanās izdevumiem

51	Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku [darba ņēmēju] aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 3. un 4. pants nav pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts darba ņēmēju neapmierinātos prasījumus kvalificēt kā “sociālā nodrošinājuma pabalstu” tādēļ, ka tos apmierina iestāde, kas dod galvojumu;

2)	Direktīva 80/987 nav pret valsts tiesisko regulējumu, kurā darba ņēmēja sākotnējie prasījumi attiecībā uz darba samaksu tiek izmantoti tikai kā salīdzinājuma bāze, lai noteiktu ar garantiju fonda intervences starpniecību garantējamā pabalsta apmēru;

darba ņēmēja pieteikuma, kurš iesniegts, lai panāktu neapmierināto prasījumu attiecībā uz darba samaksu apmierināšanu ar garantiju fonda starpniecību, ietvaros Direktīva 80/987 nav pret viena gada noilguma termiņa piemērošanu (līdzvērtības princips). Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tā ieviešana nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (efektivitātes princips).

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda — itāļu.