1.

Tiesvedībā, kas ierosināta ar šo apelācijas sūdzību, kurā divkārši tiek apstrīdēts Pirmās instances tiesas 2008. gada 28. februāra spriedums ( 2 ), šai Tiesai ir iespēja izvērtēt Regulas par Kopienas preču zīmi (turpmāk tekstā — “Regula Nr. 40/94”) ( 3 ) 7. panta 1. punkta h) apakšpunktā saistībā ar Parīzes konvencijas ( 4 ) 6.ter pantu valsts emblēmām piešķirtās aizsardzības apjomu.

2.

Apelācijas sūdzībā lietā C-202/08 P apģērbu ražošanas uzņēmums American Clothing Associates SA (turpmāk tekstā — “American Clothing”) dažādu iemeslu dēļ pārmet, ka pārsūdzētajā spriedumā esot noteikta pārlieku plaša valsts simbolikas aizsardzība. Savukārt lietā C-208/08 P Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (turpmāk tekstā — “ITSB”) Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas nolēmumu pārsūdz tāpēc, ka uzskata, ka tā esot kļūdaini izpratusi, ka Parīzes konvencijā netiekot paredzēta valsts simbolu aizsardzība attiecībā pret pakalpojumu zīmēm.

3.

Šo aspektu izvērtēšanai ir jāatšķetina sarežģītais starptautisko tiesību un Kopienu tiesību pineklis, vienlaikus iedziļinoties heraldikas jautājumos, lai noskaidrotu apjomu, kādā valsts emblēmas tiek aizsargātas pret mēģinājumiem tās piesavināties komerciālām vajadzībām.

4.

Šī heraldikas zinātne atsauc atmiņā senlaiku kaujas un dēkas ( 5 ), kad, piemēram, Dons Kihots stājās pretī Baltā Mēness bruņiniekam, kuru šādi sauca viņa vairogu rotājošā mirdzošā [debess ķermeņa] dēļ; bet par laimi jāizšķir strīds nevis par divu “dāmu daiļumu”  ( 6 ), bet gan par heraldikas mākslas izmantošanu, lai noteiktu valsts emblēmas aizsardzības robežas.

5.

Šajās apelācijas sūdzībās ir strīds par turpinājumā izklāstīto Parīzes konvencijas 1., 6., 6.ter, 6.sexies un 7. panta interpretāciju.

6.

[Konvencijas] 1. pantā noteikts:

“[..]

[..]”

7.

[Tās] 6. pantā noteikts:

[..]”

8.

Šajās tiesvedībās īpaši nozīmīgi ir daži 6.ter panta 1. un 3. punkta aspekti, it īpaši šie:

[..]”

9.

Zināma interese ir arī par iepriekš minētās konvencijas 6.sexies pantu:

“Savienības dalībvalstis apņemas aizsargāt pakalpojumu zīmes. No tām netiek prasīts paredzēt šādu zīmju reģistrāciju.”

10.

Kopienas preču zīmi galvenokārt regulē Regula Nr. 40/94, ar kuru ieviestas šīs Eiropas mēroga rūpnieciskā īpašuma tiesības.

11.

Minētā tiesību akta preambulas septītajā apsvērumā norādīts uz Kopienas preču zīmes piešķirto aizsardzību, kuras pamatfunkcija ir garantēt preču zīmi kā izcelsmes norādi, uzsverot tās pilnīgumu, ja preču zīme un apzīmējums un preces vai pakalpojumi ir identiski; tajā piebilsts, ka aizsardzība attiecas arī uz gadījumiem, kad preču zīme un apzīmējums un preces vai pakalpojumi ir līdzīgi.

12.

Preambulas devītajā apsvērumā piebilsts, ka Kopienas preču zīmi jāuzskata par īpašumtiesību objektu, kas pastāv atsevišķi no uzņēmumiem, kuru preces vai pakalpojumus tā norāda.

13.

Ievērību pelna Regulas Nr. 40/94 1. pants:

“1.   Preču vai pakalpojumu preču zīmi, kas ir reģistrēta saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem nosacījumiem un tajā paredzētajā veidā, še turpmāk sauc par “Kopienas preču zīmi”.

[..]”

14.

Regulas Nr. 40/94 7. pantā redakcijā ar tajā izdarītajiem grozījumiem noteikts:

“1.   Nereģistrē:

[..]

[..].”

15.

2002. gada 23. jūlijā prasītāja lūdza ITSB reģistrēt Kopienas preču zīmi, ko veido kļavas lapas attēls, zem kura šādi izvietoti lielie sākumburti “rw”:

16.

Preces un pakalpojumi, attiecībā uz ko lūgta reģistrācija, ietilpst Nicas nolīguma ( 7 ) 18., 25. un 40. klasē, proti:

17.

Ar 2005. gada 7. oktobra lēmumu ITSB pārbaudītājs, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktu, [preču zīmes] reģistrāciju attiecībā uz visām pieteiktajām precēm un pakalpojumiem noraidīja, apgalvojot, ka sabiedrības uztverē minētais apzīmējums rada iespaidu, ka tas saistīts ar Kanādu, jo uzskatīja, ka kļavas lapa atdarina minētās valsts emblēmu, kāda ir attēlota Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Parīzes konvencijas dalībvalstīm sniegtajā paziņojumā, kā arī WIPO datubāzē, kā (sarkanā krāsā) attēlots tālāk:

18.

Ar 2006. gada 4. maija lēmumu ITSB Apelāciju pirmā padome sūdzību ( 8 ), ko American Clothing bija iesniegusi par pārbaudītāja lēmumu, noraidīja un [minēto lēmumu] apstiprināja.

19.

Apelāciju padome nolēma, ka sarkanā krāsā esošā kļavas lapa atbilst Kanādas emblēmai, un, ņemot vērā kādu Pirmās instances tiesas spriedumu ( 9 ), pārbaudīja, vai heraldikas ziņā strīdīgajā apzīmējumā ir kāds ar minētās Ziemeļamerikas valsts emblēmu vienāds vai to atdarinošs elements. Apelāciju padome uzskatīja, ka vārdiskā elementa “RW” esamība neliedz piemērot Parīzes konvencijas 6.ter panta 1. punkta a) apakšpunktu.

20.

Tā noraidīja argumentu, ka kļavas lapas atšķiroties pēc krāsas, jo, tā kā reģistrācijas pieteikumā krāsa nebija norādīta, preču zīmi var attēlot jebkādā tonī, tostarp Kanādas emblēmas spilgti sarkanajā krāsā.

21.

Apelāciju padome turklāt konstatēja, ka abos gadījumos lapa ir tāda pati ar 11 smailēm, kas veido uz kāta esošu zvaigzni, attālums starp [kuras] smailēm ir redzami identisks. Tā secināja, ka attiecīgā sabiedrības daļa ideogrammu uztvertu kā Kanādas emblēmas atdarinājumu, un uzskatīja, ka, ņemot vērā apstākli, ka preces un pakalpojumi, kurus var piedāvāt un kuru pārdošanu var veicināt Kanāda, ir ļoti daudzveidīgi, tās reģistrācija varētu maldināt patērētāju attiecībā uz preču un pakalpojumu, attiecībā uz kuriem tās reģistrācija lūgta, izcelsmi.

22.

Apelāciju padome bez ievērības atstāja arīdzan apgalvoto preču zīmes “RIVER WOODS” reputāciju Beļģijā, jo uzskatīja, ka izmantošana pretēji Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktam liedz iegūt atšķirtspēju izmantošanas ceļā.

23.

Visbeidzot, tā noraidīja pārējos American Clothing argumentus, kuros tā apgalvoja, ka ir veikusi vairākas tamlīdzīgas reģistrācijas dažādās valstīs, tostarp Kanādā, un atsaucās uz agrāko ITSB lēmumu pieņemšanas praksi jautājumā par karogu vai valsts emblēmu ietverošiem apzīmējumiem.

24.

2006. gada 8. augustāAmerican Clothing Pirmās instances tiesu lūdza atcelt ITSB lēmumu, izvirzot vienu pamatu, proti, Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunkta pārkāpumu.

25.

Minētā Kopienu tiesa izvērtēja prasījumu par spēkā neesamību saistībā ar 40. klases pakalpojumiem un 18. un 25. klases precēm.

26.

Vispirms tā izvērtēja Parīzes konvencijas 6.ter panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērojamību pakalpojumu zīmēm, lai noteiktu, vai pieteiktā preču zīme, attiekdamās uz noteiktiem pakalpojumiem, ir pretrunā minētajai tiesību normai. Ja tā nebūtu pretrunā, ITSB atteikums to reģistrēt attiecībā uz pakalpojumiem būtu Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunkta pārkāpums ( 10 ). Turklāt savu nodomu spriest par jautājumu, kas nav saistīts ar lietas dalībnieku prasījumiem, tā pamatoja ar vajadzību novērst, ka tās nolēmums tiktu balstīts uz kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem ( 11 ).

27.

Pirmās instances tiesa atcēla Apelāciju padomes lēmumu tāpēc, ka tas attiecās uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz 40. klases pakalpojumiem, jo uzskatīja, ka Parīzes konvencijas 6.ter panta 1. punkta a) apakšpunkts, uz kuru izdarīta atsauce Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktā, neattiecoties uz pakalpojumiem vispār.

28.

Tādēļ tā izpētīja ( 12 ) attiecīgā iepriekš minētās konvencijas panta redakciju, uzsverot, ka tajā minētas tikai “[preču] zīmes”. Turklāt tā piebilda, ka no minētās konvencijas 1. panta 2. punkta, 6. panta 1. punkta un 6.sexies panta skaidri izriet, ka konvencijā “[preču] zīmes” tiek nošķirtas no “pakalpojumu zīmēm”. Tā kā [konvencijas] 6.ter pantā ir minētas tikai [preču] zīmes, proti, zīmes, kas izmantojamas attiecībā uz precēm, tā secināja, ka šajā tiesību normā paredzētais reģistrācijas un izmantošanas aizliegums neattiecas uz zīmēm, ar ko apzīmē pakalpojumus.

29.

Turklāt pārsūdzētajā spriedumā tika konstatēts, ka Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktā uz Parīzes konvencijas 6.ter pantu ir norādīts tikai nosakot, ka “nereģistrē preču zīmes, [pret kurām šādi jāattiecas] atbilstoši Parīzes Konvencijas 6.ter pantam”. Tā kā Parīzes konvencijas 6.ter pants uz pakalpojumu zīmēm neattiecas, minētā Kopienu tiesību akta absolūto atteikuma pamatojumu attiecībā uz tām nevar piemērot. Šajā sakarā tā noraidīja ITSB argumentu, ka Regulas Nr. 40/94 7. pantā preču un pakalpojumu zīmes netiek savstarpēji nošķirtas, jo Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ievērojot Regulas Nr. 40/94 minētajā pantā izdarīto atsauci uz Parīzes konvencijas 6.ter pantu, noteicošā loma ir nošķiršanai, kas veikta šajā pēdējā tiesību normā.

30.

Aplūkojot abas tiesību normas kopā, tā secināja, ka Kopienu likumdevējs neesot vēlējies Parīzes konvencijas 6.ter pantā noteikto aizliegumu attiecināt uz pakalpojumiem, jo pretējā gadījumā tas būtu tamlīdzīgu aizliegumu iekļāvis pašā Regulas Nr. 40/94 7. panta tekstā, šādi izvairoties no preču un pakalpojumu apzīmējumu savstarpējās nošķiršanas, ko netieši radījis, izdarot atsauci uz Parīzes konvencijas 6.ter pantu vien.

31.

Turpinājumā Pirmās instances tiesa noliedza iespēju atsaukties uz spriedumu lietā ECA, jo tajā netika spriests nedz par Parīzes konvencijas 6.ter panta piemērojamību pakalpojumu zīmēm, nedz par vajadzību Parīzes konvencijas 6.ter pantu interpretēt paplašināti. Šāda 6.ter panta interpretācija patiesībā neizrietot nedz no WIPO dokumenta ( 13 ), uz kuru atsaucās ITSB, nedz no Preču zīmju līguma (turpmāk tekstā — “TLT”) ( 14 ) 16. panta. Turklāt, lai arī Eiropas Kopiena minēto līgumu parakstīja 1995. gada 30. jūnijā, tā nav to ratificējusi.

32.

Visbeidzot, tā prezumēja, ka, Regulas Nr. 40/94 pieņemšanas laikā apzinoties pakalpojumu zīmju nozīmi mūsdienu [komercdarbībā], aizsardzību, kas valsts emblēmām ir piešķirta ar Parīzes konvencijas 6.ter pantu, Kopienu likumdevējs būtu paplašinājis arī attiecībā pret šo zīmju kategoriju. Konstatējot, ka Eiropas likumdevējs šādi rīkoties nebija uzskatījis par lietderīgu, Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Kopienu tiesai nav nedz jāaizstāj likumdevējs, nedz strīdīgās normas jāinterpretē contra legem.

33.

Nosakot, ka strīdīgā Kopienu tiesību norma nav piemērojama attiecībā uz pakalpojumiem, Pirmās instances tiesa to izvērtēja saistībā ar precēm, balstoties uz pieņēmumu, ka, lai liegtu reģistrēt kombinētu preču zīmi saskaņā ar iepriekš minēto 7. panta 1. punkta h) apakšpunktu, pietiek ar to vien, ka kāds no tās elementiem atveido valsts [emblēmu] vai tās atdarinājumu “no heraldikas viedokļa”, neatkarīgi no preču zīmes radītā kopiespaida.

34.

Šajā sakarā tā izvērtēja American Clothing apgalvojumus, ka strīdīgais attēls netiekot uztverts kā Kanādas valsts [emblēma] vai tās atdarinājums “no heraldikas viedokļa”, un minētās sabiedrības galvenos argumentus noraidīja.

35.

Tādējādi Pirmās instances tiesa noteica, ka, ņemot vērā, ka reģistrācijas pieteikumā reģistrācijai pieteiktās preču zīmes krāsa nav norādīta, reģistrācija melnbaltā krāsā ļautu uzņēmumam apzīmējumu attēlot jebkādā krāsu gammā un tādēļ arīdzan ar sarkanu kļavas lapu. Tādējādi tam, ka Kanādas [emblēmas] kļavas lapa ir sarkanā krāsā, šajā lietā nav nozīmes, jo ir visnotaļ iespējams, ka minētās valsts [emblēmu] attēlo arī melnbaltā krāsā ( 16 ).

36.

Reģistrācijai pieteikto preču zīmi ar Ziemeļamerikas valsts emblēmu salīdzinādama “no heraldikas viedokļa”, tā noliedza apgalvoto grafisko atšķirību esamību starp kātiem. Salīdzināšanu “no heraldikas viedokļa” Parīzes konvencijas 6.ter panta izpratnē tā uzskatīja par attiecīgās emblēmas heraldisku aprakstu, nevis tās varbūtēju ģeometrisku aprakstu, kas jau pēc savas dabas būtu krietni detalizētāks ( 17 ).

37.

Tā konstatēja vairākas atšķirības abu kļavas lapu kātu attēlos, it īpaši to, ka Kanādas emblēmai divi lapas centrālās daļas abās pusēs esošie izgriezumi ir dziļāki. Tomēr tā atzina, ka šāda nianse nekad netiktu iekļauta attiecīgās emblēmas heraldiskajā aprakstā, lai gan varētu būt ģeometriskajā aprakstā, kam, veicot salīdzinājumu “no heraldikas viedokļa”, nebūtu nozīmes.

38.

Spriedumā tika apstiprināts ITSB Apelāciju padomes konstatējums, ka plaša sabiedrība, ko veido samērā informēti, uzmanīgi un apdomīgi vidusmēra patērētāji, nepievērš īpašu uzmanību tādām [emblēmu] un preču zīmju niansēm kā abu kļavas lapu kāta platums.

39.

Turklāt Pirmās instances tiesa noraidīja American Clothing argumentu, ar kuru tā centās atspēkot Apelāciju padomes apgalvojumu, ka preču zīmes RW reģistrācija maldinātu sabiedrību par preču un pakalpojumu izcelsmi ( 18 ). Tā norādīja, ka Parīzes konvencijas 6.ter panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošana nav pakārtota nosacījumam nedz par attiecīgās sabiedrības daļas maldināšanu jautājumā par preču, kuras apzīmētas ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi, izcelsmi, nedz par saikni starp tās īpašnieku un valsti, kuras emblēmu tiek mēģināts piesavināties. Tā noraidīja arī American Clothing apgalvojumus par preču zīmes “RIVER WOODS” reputāciju ( 19 ).

40.

Visbeidzot, tā noraidīja arī iebildes, kas pamatotas uz citu valsts vai Kopienas preču zīmju, kas ir identiskas vai līdzīgas reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei vai, vispārīgāk, iekļauj karoga vai citu valsts emblēmu attēlus, reģistrāciju. Pirmās instances tiesa atgādināja par valstu un Kopienas preču zīmju reģistrācijas sistēmu autonomiju un to, ka tajās apzīmējumu reģistrācijas vērtējums izriet no saistošās kompetences, nevis no rīcības brīvības īstenošanas. Tādēļ par to, vai apzīmējumu var reģistrēt kā Kopienas preču zīmi, var spriest, tikai pamatojoties uz Regulu Nr. 40/94, ņemot vērā, kā to interpretē Kopienas tiesa, nevis pamatojoties uz apelāciju padomju līdzšinējo praksi ( 20 ).

41.

Lietā C-202/08 P (American Clothing Associates SA/ITSB) apelācijas sūdzība Tiesas kancelejā tika saņemta 2008. gada 16. maijā ( 21 ), savukārt lietā C-208/08 P (ITSB/American Clothing Associates SA) esošā tika iesniegta [.

42.

Pirmajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu, kurā noteikts, ka ITSB Apelāciju pirmā padome, pieņemot 2006. gada 4. maija lēmumu, neesot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktu. ITSB iebildumu rakstā lūdz apelācijas sūdzību noraidīt.

43.

Otrajā lietā ITSB lūdz atcelt minēto Pirmās instances tiesas spriedumu tāpēc, ka tajā nospriests, ka iepriekš minētā regulas par Kopienas preču zīmi tiesību norma neesot piemērojama attiecībā uz pakalpojumu zīmēm. Savukārt American Clothing lūdz minēto spriedumu apstiprināt.

44.

Katrā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz piespriest pretējai pusei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

45.

Pēc iepazīšanās ar ieinteresēto pušu apsvērumiem un ģenerāladvokāta uzklausīšanas Tiesas priekšsēdētājs ar 2009. gada 11. februāra rīkojumu noteica mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai abas lietas apvienot.

46.

2009. gada 26. marta tiesas sēdē piedalījās American Clothing un ITSB pārstāvji, izklāstot argumentus un atbildot uz tiesu palātas locekļu jautājumiem.

47.

Lai arī objektīvā saistība starp abām lietām šķiet skaidri redzama, jo tajās abās tiek pārsūdzēts viens un tas pats tiesas nolēmums, līdzība ir tikai šajā ziņā. Abas apelācijas sūdzības ir tik atšķirīgas, ka vienīgais to kopsaucējs ir apstrīdētais akts. Tādēļ katra sūdzība jāiztirzā atsevišķi.

48.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā izvirza vienu vienīgu apelācijas pamatu, proti, ka Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktu un Parīzes konvencijas 6.ter pantu, un pamatojas uz trīs turpinājumā izklāstītajiem argumentiem.

49.

Pirmkārt, tā pārmet, ka šeit pārsūdzētajā spriedumā esot kļūdaini izvērtēta valsts emblēmu pamatfunkcija, to aizsardzības apjomu neaprobežojot ar gadījumiem, kuros tiek apšaubīta minētā pamatfunkcija, kā to būtu bijis loģiski darīt, ievērojot, ka valsts emblēmas gluži tāpat kā preču zīmes un izcelsmes norādes ir aizsargāti apzīmējumi, uz kuriem pēc analoģijas attiecināmi vienādi aizsardzības kritēriji kā, piemēram, tās pamatfunkcijas skārums. Saistībā ar valsts zīmotnēm atteikums reģistrēt preču zīmi būtu pamatots tikai tad, ja tā ietekmētu norādi uz valsts identitāti un suverenitāti, kuru veikt ir ikviena valsts ģerboņa uzdevums.

50.

Otrkārt, American Clothing pārmet, ka šeit pārsūdzētajā spriedumā priekšroka ir dota heraldiskam, nevis ģeometriskam aprakstam, lai gan Parīzes konvencijas 6.ter pantā aizsargāts nevis simbols kā tāds, bet gan tā mākslinieciskais atveidojums konkrēta grafiska darba formā. Tādēļ emblēmas, kam ir mazāk heraldikas pazīmju, esot vieglāk viltojamas un tādēļ nelielas atšķirības liegtu vainot atdarināšanā no heraldikas viedokļa. Pārsūdzētā sprieduma iznākumā valstis tiktu apveltītas ar gandrīz vai neierobežotām monopoltiesībām uz apzīmējumiem, kuriem nepiemīt heraldikas iezīmes.

51.

Treškārt, tā pārmet, ka Pirmās instances tiesa neesot izvērtējusi tādus noteiktus reģistrācijai pieteiktā apzīmējuma īpašos apstākļus kā kombinēto preču zīmju radītais kopiespaids, kuru izvērtējumā sastāvdaļu izvietojumam būtu liela nozīme, un tādēļ, nepiedēvējot pienācīgo nozīmi minētajam kopiespaidam, pārsūdzētajā spriedumā valsts emblēmu, kuras citās preču zīmēs ietvertas “kā elementi” Parīzes konvencijas 6.ter panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, aizsardzība tiktu pārvērsta absolūtā dogmā.

52.

Šajā sakarā tā pārmet, ka minētā tiesa nav ļāvusi reģistrēt pieteikto zīmotni kopā ar Regulas Nr. 40/94 38. pantā paredzēto disclaimer [paziņojumu par atteikšanos no ekskluzīvām tiesībām uz to] atbilstoši Kanādas Preču zīmju biroja praksei. American Clothing uzskata, ka, neņemot vērā veidu, kā rīkojusies minētā valsts iestāde, Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi faktus, jo minētie fakti esot pietiekami un ticami pierādīti. Turklāt ITSB nebūtu jāaizsargā valsts emblēmas bargāk kā to dara valstu biroji.

53.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C-202/08 P pārmet, ka Pirmās instances tiesas spriedumā vispār neesot ņemti vērā apzīmējuma parastās izmantošanas apstākļi, jo veids, kādā to paredzēts izmantot, nebūtu radījis sajaukšanas iespēju tādēļ, ka sabiedrība to būtu uztvērusi kā ar valsts emblēmu nekādi nesaistītu rotājumu.

54.

ITSB savukārt pilnībā noliedz visus šos argumentus, apgalvojot, ka Pirmās instances tiesa minētos jautājumus esot izpratusi pareizi. Tas uzskata, ka emblēmu aizsardzība esot pilnīga trejādā ziņā, proti: 1) tā nav pakārtota pamatfunkcijas skārumam; 2) tā novērš, ka sabiedrība to uztvertu kā atšķirošo elementu vai rotājumu vien; un 3) tās apjoms neesot atkarīgs arīdzan no tā, vai heraldikas iezīmes ir vairāk vai mazāk izteiktas.

55.

Tas turklāt noliedz, ka apstrīdētajā spriedumā būtu kāda kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar heraldiskā apraksta izmantošanu, lai noskaidrotu iespējamo atdarinājumu no heraldikas viedokļa. ITSB atspēko apelācijas sūdzības iesniedzējas viedokli par disclaimer, norādot, ka Regulas Nr. 40/94 38. panta 2. punktu piemēro tikai gadījumos, kad ir strīds par kādas preču zīmes sastāvdaļas atšķirtspēju. Tas arī noliedz, ka ITSB būtu bijis jāņem vērā citu iestāžu, piemēram, Kanādas rūpnieciskā īpašuma tiesību reģistrācijas biroja pieredze.

56.

ITSB atspēko faktu sagrozīšanu, jo uzskata, ka Pirmās instances tiesa esot vienīgi atzinusi pierādījumu trūkumu par Kanādas biroja praksi, neraugoties uz to, ka Parīzes konvencijas 6.ter pantā nav pat nevienas norādes uz pienākumu ņemt vērā rūpnieciskā īpašuma [tiesību reģistrācijas] iestāžu paradumus valstīs, par kuru emblēmām ir strīds. Īsumā sakot, minētās tiesību normas redakcija ar brīdinājumu “noraidīt vai atzīt par spēkā neesošu” valsts emblēmu ietveroša apzīmējuma reģistrāciju liegtu izvērtēt jebkuru gadījumu, kad ar preču zīmi tiek mazināta preču zīmju birojiem ar likumu noteiktā izvēles iespēja.

57.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesvedībā lietā C-202/08 P pārmet, ka pārsūdzētajā spriedumā Kanādas emblēma neesot aplūkota analoģiski preču zīmei, jo pretējā gadījumā tiktu ņemti vērā līdzīgi aizsardzības kritēriji, atzīstot, ka tiesiskajai aizsardzībai vajadzīgs, lai būtu skarta reģistrētā apzīmējuma pamatfunkcija.

58.

Lai izvērtētu šos apgalvojumus, jāizpēta valsts emblēmu daba gan ārpus preču zīmju tiesībām, gan tajās. Šāda izpēte palīdz noskaidrot nozīmi, kāda ir valsts emblēmu iekļaušanai Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktā, par kuru šī Tiesa līdz šim nav sniegusi skaidrojumu.

59.

Vispārīgi ar emblēmu saprot hieroglifu, simbolu vai rakstu, kurā atveidota forma, akcentējot attēla simbolisko nozīmi ( 22 ). Savukārt juridiskajā sfērā specializētajās vārdnīcās minētais vārds gandrīz vienbalsīgi attiecināts uz zīmotnēm, kas saistītas ar valstu suverenitāti, kā, piemēram, karogi un ģerboņi ( 23 ), tam pat piedēvējot valsts, citu teritoriālu vienību, politisku partiju vai citu publisko tiesību subjektu simbolizēšanas īpatnību ( 24 ).

60.

Starptautiskajās tiesībās karogs izmantots kā klasisks suverenitātes atzīšanas izpausmes piemērs; atbilstoši paražai valstīm ir tiesības piešķirt savu valstspiederību kuģiem ( 25 ), ļaujot tiem uzvilkt mastā tās valsts karogu, kuras tiesību sistēmas regulējumā atrodas kuģis, un šī paraža ir kodificēta Montegobejas konvencijā ( 26 ).

61.

Savukārt no socioloģiskā viedokļa zīmotnes vai emblēmas identificēšana ar kādu noteiktu valsti attiecas ne vien uz kuģiem un lidaparātiem, bet arī uz jebkuru no tās pilsoņiem. Šo apgalvojumu uzskatāmi apliecina aina ar tūkstošiem Star Banner ( 27 ) karodziņus vicinošiem cilvēkiem nesenajā ceremonijā saistībā ar Baraka Obamas stāšanos četrdesmit ceturtā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta amatā. Tomēr man nav ne mazāko šaubu, ka ikvienam pilsonim atmiņā palikuši zināmi tamlīdzīgi apliecinājumi par piederību savai dzimtenei vai kāds sportists, olimpiskais čempions, kas uzkāpis uz pjedestāla, sajūsmas pārņemts apraudas, kamēr tēvzemes himnas pavadībā mastā tiek uzvilkts viņa nācijas karogs, vai karaspēks, kas atdod godu savam karogam.

62.

Iepriekš izklāstītais parāda, ka saikne starp valsts emblēmām un attiecīgās valsts pavalstniekiem sakņojas vēsturē, kultūrā, tradīcijās, dzimtajās vietās, starptautisko attiecību attīstības gaitā un pat tautai raksturīgo iezīmju kopumā. Vispār šīs emblēmas ir kādas nācijas simboli, ar kuriem to nesēji vairāk vai mazāk lepojas; pat tad, kad tas tā nav, ikviens attiecīgā kopuma loceklis saskata savu karodziņu miljoniem citu starpā, jo viņa zemapziņa to atzīst neatkarīgi no paša patikas.

63.

Pieņemot, ka valsts emblēmām, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir “pamatfunkcijas”, to starpā būtu jāizceļ identificēšana ar kādu valsti un tās suverenitātes apliecinājums. Tādējādi iekšzemē to uzdevums būtu saliedēt iedzīvotājus; savukārt starptautiskā mērogā tās atvieglo valstspiederību atšķiršanu.

64.

Tādējādi preču zīmēm saimnieciskajā jomā ir no emblēmām atšķirīga loma. Tiesa ir daudzkārt spriedusi par preču zīmju reģistros ierakstīto ideogrammu uzdevumu.

65.

Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai preču zīmju tiesības iemieso netraucētas konkurences sistēmas, uz kuras iedzīvināšanu ir vērsts EK līgums, pamatelementu. Šādā sistēmā uzņēmumiem ir jāpiesaista klienti ar savu preču vai pakalpojumu kvalitāti, tos nošķirot ar atšķirtspējīgu apzīmējumu palīdzību ( 28 ).

66.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, preču zīme pilda savu pamatfunkciju garantēt patērētājam vai gala lietotājam apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmi bez iespējas sajaukt, nošķirot no citas izcelsmes [precēm un pakalpojumiem] ( 29 ) un nodrošinot, ka viss ar attiecīgo preču zīmi apzīmētais ir izgatavots vai sniegts viena par to kvalitāti atbildīga uzņēmuma uzraudzībā ( 30 ).

67.

Komerciālo preču zīmju un valsts emblēmu tā saukto “pamatfunkciju” atšķirības nav plašāk jāiztirzā. Tomēr abu uzdevumu pretstats tikai norāda, ka juridiski pret tām jāattiecas atšķirīgi, un tādēļ atliek vien izpētīt, vai likumdevējs ir vēlējies pret tām attiekties vienādi rūpnieciskā īpašuma tiesību jautājumos.

68.

Judikatūrā jau izklāstīti reģistrēto apzīmējumu aizsardzības principi. Proti, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 preambulas septītajam apsvērumam atbilstošo Direktīvas 89/104/EEK ( 31 ) preambulas desmito apsvērumu, tajā noteikts, ka ar reģistrētu preču zīmi piešķirtās aizsardzības pamatuzdevums ir garantēt, ka tā kalpo par izcelsmes norādi un ka gadījumā, ja ir līdzība ar citu ideogrammu vai precēm un pakalpojumiem, sajaukšanas iespēja ir īpašs aizsardzības priekšnosacījums ( 32 ).

69.

Turklāt Tiesa noteikusi, ka uz apzīmējuma īpašnieka tiesībām, kas norādītas ar Regulas Nr. 40/94 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu vienādajā Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā, var atsaukties vienīgi gadījumā, kad gan preču zīmju, gan ar tām apzīmēto preču vai pakalpojumu identiskums vai līdzība mulsina patērētāju ( 33 ).

70.

Minētajās tiesību normās ar sajaukšanas iespēju saprot draudus, ka sabiedrība varētu uzskatīt, ka attiecīgās preces vai pakalpojumi ir no viena uzņēmuma vai saimnieciski saistītām sabiedrībām ( 34 ).

71.

Visbeidzot, sajaukšanas iespēja ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus attiecīgos faktorus, it īpaši atšķirīgos un dominējošos elementus, vai to, kā preču zīmi vidusmēra patērētājs uztver kopumā, neiedziļinoties niansēs ( 35 ). Lai novērtētu preču zīmju līdzības pakāpi, ir jānosaka to vizuālās, fonētiskās un konceptuālās līdzības pakāpe un šie elementi jāizsver, ņemot vērā konkrēto preču vai pakalpojumu kategoriju un to tirdzniecības apstākļus ( 36 ).

72.

Tādēļ nav grūti saprast, ka valsts emblēmu aizsardzībai izvirzītie kritēriji būtiski atšķiras no preču zīmēm piemērojamiem. Tomēr, tā kā Kopienu judikatūrā šie principi nav atrodami, norādes jāmeklē piemērojamās tiesību normās un juridiskajā literatūrā.

73.

Sākotnēji Parīzes konvencijā valsts emblēmu aizsardzība bija saistīta ar sabiedrisko kārtību ( 37 ), iespējams, tāpēc, ka tika uzskatīts, ka minētie simboli pieder visiem pilsoņiem un tādēļ izņēmuma tiesības uz tiem nevar piešķirt kādam uzņēmumam ( 38 ).

74.

Minētās starptautiskās konvencijas 6.ter panta pašreizējā redakcijā, kas izriet no tā pārskatīšanas Lisabonā, paredzēta pilnīga aizsardzība divējādā ziņā: no vienas puses, tā attiecas uz visām precēm un, ja tas paredzēts valsts tiesībās, uz visiem pakalpojumiem ( 39 ), kas ietilpst Nicas nomenklatūrā; no otras puses, tā nav pakārtota noteikumam par saiknes radīšanu starp reģistrācijai pieteikto preču zīmi un emblēmu. Minētās konvencijas 6.ter panta 1. punkta c) apakšpunkta otrajā teikumā ( 40 ) faktiski atļauta apzīmējuma reģistrācija vai lietošana, ja tas nemaldina sabiedrību par saiknes esamību to izmantojošā uzņēmuma un starpvaldību organizācijas, kurai pieder emblēma, starpā, no kā a contrario sensu secināms, ka šāda saikne netiek pieprasīta attiecībā uz valsts emblēmām, bet gan vienīgi šo starptautisko organizāciju emblēmu gadījumā ( 41 ).

75.

Tādējādi ar emblēmas precīzu atveidojumu vai atdarinājumu vien ( 42 ) ir pietiekami, lai iedarbinātu 6.ter pantā paredzēto valsts simbolu aizsardzību, proti, ne vien atsakot vai atceļot tādu apzīmējumu, kuros tos mēģināts piesavināties, reģistrāciju, bet arī aizliedzot to izmantošanu, ja nav obligātās atbildīgo iestāžu atļaujas. Jāņem vērā, ka preču zīmju biroju, kuriem ir saistoša Parīzes konvencija, iejaukšanās kā absolūtais atteikuma pamatojums ( 43 ) ir jāveic pēc savas ierosmes, turpretim komerciālo preču zīmju aizsardzību piešķir, vienmēr pamatojoties uz kādas puses lūgumu.

76.

Visbeidzot, ir skaidri zināms, ka saimnieciskajām zīmotnēm raksturīgie spēkā neesamības un atcelšanas juridiskie institūti neattiecas uz valsts emblēmām.

77.

Ar šo īso izklāstu par preču zīmju un emblēmu pamatfunkcijas un aizsardzības atšķirībām tiek atspēkots apelācijas sūdzības iesniedzējas lietā C-202/08 P paustais viedoklis, ka abu veidu apzīmējumiem būtu pēc analoģijas jāpiemēro vienādi aizsardzības kritēriji.

78.

Līdz ar to American Clothing vēlmes pārsūdzētajā spriedumā nav ņemtas vērā pamatoti, un tādēļ tās prasījumi ir jānoraida.

79.

Prasītāja tiesvedībā lietā C-202/08 P pārmet, ka pārsūdzētajā spriedumā esot nepareizi interpretēts formulējums “atdarinājums no heraldikas viedokļa”, proti, pretēji Parīzes konvencijas 6.ter pantā noteiktajam dodot priekšroku heraldiskam, nevis ģeometriskam aprakstam.

80.

Šā pārmetuma pamatā ir domstarpības par minētajā tiesību normā ietvertās perifrāzes nozīmi. Tā kā judikatūrā nav nevienas norādes, ar kuru pamatot savu skaidrojumu, no jauna jāņem talkā juridiskā literatūra un juridiskās interpretācijas pamatprincipi.

81.

Pirmkārt, saskaņā ar iepriekš minēto pilnīgo aizsardzību, kas paredzēta emblēmām, valstis iegūst monopoltiesības uz minēto simbolu reģistrāciju, nevis izmantošanu ( 44 ), tomēr tām ir zināmi ierobežojumi, jo tās neaptver emblēmu ietverošo attēlu, bet gan vienīgi tās heraldisko izpausmi, ievērojot, ka bieži vien minētie oficiālie apzīmējumi ir attēloti plaši izmantojamās ideogrammās, kā, piemēram, dzīvnieks, augs, zvaigznes vai citi tamlīdzīgi simboli ( 45 ). Turklāt jēdziens “valsts emblēma” jāinterpretē šauri ( 46 ).

82.

Otrkārt, heraldikas viedokli nenosaka attiecīgajā zinātnē izglītotas personas veikts apraksts. Kaut arī gan heraldikas ietekmes lietišķajā mākslā, gan tās izteiksmes formu bagātības dēļ tās kultūrvēsturiskais mantojums nav mazsvarīgs, nevar pieņemt, ka šo nespeciālistiem ārkārtīgi sarežģīto leksiku pārzinātu vidusmēra patērētājs.

83.

Iepriekš minētā 6.ter panta prasībām neatbilstu arī ģeometrisks apraksts. Šim aprakstam raksturīgās detalizētības dēļ minētajā tiesību normā emblēmām paredzētā aizsardzība izsīktu, jo divu aprakstu identiskuma noliegšanai pietiktu ar kādu niansi vien.

84.

Tāpēc, Kanādas emblēmas detalizētajā aprakstā pamatodamās uz WIPO birojam Kanādas iesniegto paziņojumu, Pirmās instances tiesa rīkojās pareizi, jo minētajā dokumentā tika norādīts uz iespējamām līdzībām un atšķirībām reģistrācijai pieteiktās preču zīmes un minētās valsts simbola starpā. Tā kā ar šo simbolu ir reģistrēts tikai karogs un nekas vairāk, nav konstatējams, ka pārsūdzētajā spriedumā, ņemot vērā vienkāršāko emblēmas aprakstu, proti, sarkanas krāsas kļavas lapu ( 47 ), būtu izdarīta kāda kļūda, jo American Clothing nebija norādījusi nevienu kļūdu nedz faktiskajos lietas apstākļos, nedz tiesību piemērošanā.

85.

Treškārt, kas attiecas uz “atdarinājumu”, sajaukšanas iespējas noteikšanai salīdzināšana nelīdz. Jautājums ir par to, vai atdarinājumam ir heraldiska nozīme, kas emblēmu atšķir no citiem apzīmējumiem ( 48 ). Parasti šīs raksturīgās iezīmes ir atrodamas aprakstos, ko Parīzes konvencijas dalībvalstis nosūta WIPO birojam.

86.

Īsumā sakot, ievērojot iepriekš izklāstīto, nevar konstatēt, ka formulējums “atdarinājums no heraldikas viedokļa” pārsūdzētajā spriedumā būtu interpretēts kļūdaini, un tādēļ šie apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti ir jānoraida.

87.

American Clothing pārmet, ka Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā kombinēto preču zīmju radīto “kopiespaidu”. Tā turklāt pārmet, ka minētā tiesa neesot noteikusi, ka iespējama reģistrācija ITSB ar disclaimer (“paziņojumu par atteikšanos no tiesībām”), ar kuru tā būtu atteikusies no tiesībām uz strīdīgās emblēmas aizsardzību atbilstoši Kanādas preču zīmju [reģistrācijas] iestāžu praksei; šādi nerīkojoties, esot sagrozīti pierādījumi, ko American Clothing sniegusi jautājumā par disclaimer praksi Kanādā. Šī sabiedrība arīdzan jūtas diskriminēta, jo Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktu un Parīzes konvencijas 6.ter pantu pati ITSB līdzīgos gadījumos esot interpretējusi citādi.

88.

Kas attiecas uz preču zīmes kopiespaidu, minēto valsts emblēmu pilnīgo aizsardzību saskaņā ar Parīzes konvencijas 6.ter pantu piemēro arī gadījumos, kad minētie simboli ir tikai daļa no cita apzīmējuma. Minētā tiesību norma, kurā piebilsts “[..] vai kā preču zīmju elementus [..]”, nav izprotama citādi. Ja minētā tiesību norma nebūtu izprotama šādi, tajā paredzētajai emblēmu aizsardzībai nebūtu nekādas iedarbības, jo, tās izvietojot attēlā ar vairākām sastāvdaļām, tiktu apiets šķērslis to reģistrēšanai.

89.

Paziņojumu par atteikšanos no tiesībām izmantot ir nevis ITSB pienākums, bet gan tiesības, lai zināmos gadījumos padarītu iespējamu reģistrāciju. Katrā ziņā Kopienu iestāde šīs tiesības neizmanto, jo ievēro principu, ka attiecībā uz apzīmējumiem ar vairākām sastāvdaļām nevar pieprasīt aizsardzību vienīgi kādai no tām ( 49 ). Ja prasītāja lūdz šai Tiesai noteikt ITSB pienākumu pieņemt disclaimer, jāatgādina, ka Regulas Nr. 40/94 63. panta 6. punktā noteikts iestādes pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai ievērotu Kopienu tiesu spriedumus.

90.

Taču pretēji American Clothing apgalvotajam pārsūdzētajā spriedumā nav noliegta Kanādas Preču zīmju biroja pieredze; 85. punktā ir vienīgi pārliecinoši konstatēts, ka minētais uzņēmums nav pierādījis virkni apgalvojumu šajā jautājumā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja neprecizē, kā sagrozīšana esot radusies, un tādēļ ar šo pārmetumu, apšaubot Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtējumu, tiek meklēts labvēlīgāks iznākums apelācijas instancē. Tomēr pašas Tiesas Statūtu 58. pantā tai ir aizliegts jebkādi iejaukties faktu noskaidrošanā. Tā kā pārmetums par sagrozīšanu, kas būtu vienīgais gadījums, kad Tiesa varētu iedziļināties jautājumos par faktiem ( 50 ), nav pamatots, iztirzātais arguments jānoraida.

91.

Turklāt, ja šo apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu ar atsauci uz agrākiem ITSB izšķirtiem strīdiem pieņemtu, atbilstoši pastāvīgai judikatūrai lēmumi, ko apelāciju padomes pieņem saskaņā ar Regulu Nr. 40/94 attiecībā uz apzīmējuma kā Kopienas preču zīmes reģistrēšanu, tiek pieņemti, īstenojot saistošu kompetenci, nevis diskrecionāru varu. Tādēļ minēto apelāciju padomju lēmumu likumība ir jāizvērtē, pamatojoties tikai uz attiecīgo regulu, kā to ir interpretējusi Kopienu tiesa, nevis līdzšinējo lēmumu praksi ( 51 ). Tādēļ noraidāms arī pret apstrīdēto spriedumu vērstais pārmetums par diskrimināciju.

92.

Jautājumā par citu valstu iestāžu pieredzi darbā ar preču zīmēm apstrīdētā sprieduma 84. punktā Pirmās instances tiesa atgādināja, ka Kopienas preču zīmju režīms ir autonoma sistēma ar savu regulējumu, ar kuru pilnīgi savrupi no valstu sistēmām tiek īstenoti īpaši mērķi. Tādēļ ITSB apzīmējumus pārbauda tikai atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam un dalībvalstu iestāžu lēmumi tam nav saistoši, lai arī tas var kā faktiskos apstākļus ņemt vērā Eiropas Savienības dalībvalstīs jau reģistrētas preču zīmes ( 52 ).

93.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka Pirmās instances tiesa neesot izpētījusi reģistrācijai pieteiktās preču zīmes parastos izmantošanas apstākļus. Tā uzskata, ka, izmantojot savu ideogrammu paredzētajā veidā, netiktu radīta nekāda neskaidrība, jo sabiedrība to būtu uztvērusi kā rotājumu, nesaistot to ar emblēmu.

94.

Tomēr, kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 77. punktā, Parīzes konvencijas 6.ter panta piemērošana nav pakārtota attiecīgo personu iespējai kļūdīties jautājumā par preču, kas apzīmētas ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi, izcelsmi vai saikni starp šīs preču zīmes īpašnieku un valsti, kuras emblēma tajā ir attēlota. Noteikta juridiskās literatūras autoru daļa uzskata, ka 6.ter panta [1. punkta] a) apakšpunkta ratio ir vajadzībā nepieļaut, ka patērētājs uzskata, ka starp apzīmējumu un valsti ir “oficiāla” saikne tāpēc vien, ka preču zīmē ir valsts emblēma ( 53 ). Tomēr, lai arī minētā vēlme novērst saistīšanu ar valsts emblēmu ir tiesiskā regulējuma pamatā, tā nav priekšnosacījums tās piemērošanai. Tādēļ jānoraida arī šis arguments.

95.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas lietā C-202/08 P iebildumu noraidīšanas jānoraida vienīgais American Clothing apelācijas pamats un līdz ar to arī apelācijas sūdzība kopumā.

96.

Savā apelācijas sūdzībā ITSB lūdz daļēji atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu tāpēc, ka tajā uzskatīts, ka Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunkts saistībā ar Parīzes konvencijas 6.ter pantu nebija piemērojams attiecībā uz pakalpojumu zīmēm ( 54 ).

97.

Tā procesuālais prasījums ir izteikts vienā vienīgā pamatā, proti, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini piemērojusi tiesības, iepriekš minēto Parīzes konvencijas pantu skaidrodama burtiski, neņemot vērā nedz tā garu, nedz sistemātiku. Īsumā sakot, šī Kopienu iestāde uzskata, ka konvencijas tiesību norma esot interpretējama plaši, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem:

98.

Savukārt American Clothing norāda, ka minētais 6.ter pants esot skaidrs un beznosacījuma rakstura un neesot piemērojams pakalpojumu zīmēm.

99.

Tā uzskata, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Fincas Tarragona Parīzes konvencijas 6. bis pants neesot izvērtēts neatkarīgi no tā, ka Pirmās instances tiesa jau agrāk esot nospriedusi, ka tas neattiecas uz pakalpojumu zīmēm ( 57 ).

100.

Tā arīdzan apgalvo, ka Parīzes konvencijas 6.sexies pants nekādi neskarot 6.ter pantu, jo no Lisabonas akta izriet, ka vērienīgākais nodoms pakalpojumu zīmes pielīdzināt [preču] zīmēm minētajā konferencē atbalstu neguva.

101.

Tā uzskata, ka TLT 16. pantā strīdīgais Parīzes konvencijas 6.ter pants tiekot nevis precizēts, bet gan papildināts, tā piemērošanas jomā ietverot arī pakalpojumus.

102.

Lai arī piekrītu ITSB pārmetumam par kļūdu tiesību piemērošanā, Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktu interpretējot saistībā ar Parīzes konvencijas 6.ter pantu, nepiekrītu tā apgalvojumam, ka kļūda rodas minētās tiesību normas burtiskas interpretācijas dēļ; nav pieļaujama arī tās plaša piemērošana ar atsauci uz 6.sexies pantu un TLT, jo šādi pārmērīgi tiktu sagrozīta visu minēto pantu nozīme.

103.

Pirmās instances tiesa sagrozīti [izprata] Parīzes konvencijas mērķi un regulas par Kopienas preču zīmi 7. pantā uz minēto konvenciju izdarīto norādi. Lietderīgus secinājumus var izdarīt, katru no šīm tiesību normām izvērtējot atsevišķi.

104.

Konvencijas pamatmērķis ir īstenot vienādas attieksmes principu pret valsts pilsoņiem un ārvalstniekiem, to papildinot ar obligāto noteikumu minimumu rūpnieciskā īpašuma objektu, uz kuriem tā attiecas, aizsardzībai ( 58 ).

105.

Princips, ka vienādi jāattiecas gan pret valsts pilsoņiem, gan pret ārvalstniekiem, pirmkārt, ietver aizliegumu diskriminēt ārvalstu apzīmējumus un tādēļ tiem tiek piešķirta tiesiskā aizsardzība, kas vienāda ar valsts mērogā nodrošināto patentu, preču zīmju un dizainparaugu aizsardzību. Otrkārt, tajā ir ietverta tiesību kolīziju norma, saskaņā ar kuru konvencijas dalībvalstīs rūpnieciskā īpašuma strīdi jāizšķir atbilstoši lex loci proteccionis, proti, saskaņā ar izgudrojuma, preču zīmes vai dizainparauga tiesiskās aizsardzības lūgšanas vietas valsts tiesisko regulējumu atbilstoši konvencijai raksturīgajam teritorialitātes principam ( 59 ).

106.

Tādēļ Parīzes konvencijas slēdzējas apņemas savus tiesību aktus rūpnieciskā īpašuma jomā piemērot vienādi gan attiecībā uz savu pilsoņu, gan citu [konvencijas] dalībvalstu valstspiederīgo preču zīmēm, un pēdējie no minētajiem var pieprasīt vismaz konvencijā paredzēto aizsardzību.

107.

Tādēļ, daļēji noliegdama emblēmu aizsardzību saskaņā ar 6.ter pantu, Pirmās instances tiesa kļūdās, jo, lai arī minētajā tiesību normā nav ietvertas pakalpojumu zīmes, tam arī nav in extenso jāregulē emblēmu pilnīgās aizsardzības apjoms. Attiecīgajā tiesību normā vienīgi noteikts, ka konvencijas dalībvalstis nereģistrē valsts emblēmai identiskas vai to ietverošas preču zīmes. Tomēr līgumslēdzējas valstis var paplašināti attiecināt noteikuma piemērošanas jomu uz pakalpojumu zīmēm ( 60 ). Šajā ziņā ITSB pareizi norāda, ka konvencija ir “obligāto prasību minimums”, nevis “vienveidīgs likums”. Kopienu tiesībās netrūkst šā veida regulējuma piemēru, kurā dalībvalstīm atļauts pārsniegt direktīvā noteiktās prasības, izmantojot tā saukto “minimālās saskaņošanas” metodi.

108.

Taču pretēji tam, kā uzskata ITSB, konvencijas 6.sexies pants nepamato tās 6.ter panta plašu interpretāciju. 6.sexies pantā līgumslēdzējas valstis vienīgi aicinātas aizsargāt pakalpojumu zīmes, neprasot tās reģistrēt. Tādēļ šādas apzīmējumu aizsardzības kārtību noteikt ir katras valsts ziņā, saglabājot iespēju tās pielīdzināt preču zīmēm vai paredzēt īpašu regulējumu. Katrā ziņā, izņemot gadījumus, kad konvencijā rodamas konkrētas norādes uz pakalpojumiem, kā, piemēram, 2. un 3. pantā saistībā ar 5. pantu ( 61 ), noteikt apjomu, kādā pakalpojumus apzīmējošās zīmes pielīdzināmas tām, kuras atrodas uz patēriņa precēm, ir valsts likumdevēja ziņā ( 62 ).

109.

Īsumā sakot, valsts emblēmu aizsardzības paplašināšana attiecībā pret pakalpojumu zīmēm izriet nevis no Parīzes konvencijas, bet gan no valsts vai Kopienu tiesību aktiem.

110.

Tādējādi atbilde uz jautājumu, vai šis absolūtais atteikuma pamatojums attiecināms arī uz pakalpojumu zīmēm, ir rodama regulā par Kopienas preču zīmi un, manuprāt, tai jābūt apstiprinošai.

111.

Pirmkārt, tāpēc, ka minētās regulas preambulas septītajā un devītajā apsvērumā, kā arī tās 1. panta 1. punktā apstiprināts, ka tas ar vienādiem nosacījumiem attiecināms uz abu veidu apzīmējumiem, proti, gan tiem, kas atrodas uz precēm, gan tiem, kas apzīmē pakalpojumus. Turklāt, ja vien nekļūdos, regulā nav nevienas tiesību normas, kurā tie būtu nošķirti, it īpaši reģistrēšanas vai īpašnieku tiesību ziņā.

112.

Otrkārt, tāpēc, ka [Kopienu] likumdevējs, īstenojot savu kompetenci, abas zīmes Regulā Nr. 40/94 ir savstarpēji pielīdzinājis, un tādēļ nav pamata pieņemt, ka tas būtu vēlējies valsts emblēmu aizsardzību ierobežot tieši attiecībā uz pakalpojumiem, kas ir ikvienas dalībvalsts iekšzemes kopproduktā nozīmīgākā saimnieciskās darbības nozare.

113.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, esmu pārliecināts, ka ar 7. panta 1. punkta h) apakšpunktā noteikto jāsaprot norāde uz konvencijas 6.ter pantā paredzēto reģistrācijas atteikuma pamatojumu, nevis tā domāto piemērošanas jomu.

114.

Treškārt, tāpēc, ka nepiekrītu Pirmās instances tiesas nepamatotajai pārliecībai, ka iepriekš minētās regulas sagatavošanas laikā Kopienu likumdevējs esot apzinājies, ka ar tās 7. panta 1. punkta h) apakšpunktā esošo norādi domāts valsts emblēmas aizsargāt vienīgi attiecībā pret preču zīmēm, neaizsargājot tās attiecībā pret pakalpojumu zīmēm ( 63 ). Drīzāk pieņemu, ka dalībvalstīm bija labi zināms, ka Parīzes konvencijā nebija paredzēta nedz šāda ierobežošana, nedz mazinātas to tiesības lemt par aizsardzības pakāpi, kādu tās vēlas nodrošināt pakalpojumu zīmēm Kopienu telpā.

115.

Pretēji tam, kā secināms no pārsūdzētā sprieduma, ir visnotaļ neiespējami, ka novatoriskajā Regulā Nr. 40/94, kuras pieņemšanai bija vajadzīga vienprātība saskaņā ar EEK līguma 235. pantu (pašreiz — EKL 308. pants), neviena dalībvalsts, it īpaši ievērojot valdību vērīgumu attiecībā uz savām emblēmām, nebūtu pamanījusi valsts simbolu aizsardzības samazinājumu, kas, kā apgalvots minētajā spriedumā, izrietot no iepriekš minētās 7. panta 1. punkta h) apakšpunkta norādes.

116.

Tādēļ vienīgais ITSB lietā C-208/08 P izvirzītais apelācijas pamats par kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta h) apakšpunktu saistībā ar Parīzes konvencijas 6.ter pantu, jāatzīst par pamatotu un Kopienu iestādes pārsūdzētais spriedums jāatceļ.

117.

Ievērojot manis ierosināto lietas iznākumu, saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punkta pirmo daļu American Clothing jāpiespriež atlīdzināt prasības tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

118.

Tā kā visi iepriekš minētā uzņēmuma iebildumi ir noraidīti arī lietā C-202/08 P un lietā C-208/08 P, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 122. panta pirmo daļu saistībā ar 69. panta 2. punkta pirmo daļu tam jāatlīdzina arī abās apelācijas tiesvedībās radušies tiesāšanās izdevumi.

119.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai: