1.

Izskatāmajā lietā Tiesai atkārtoti jāinterpretē Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu ( 2 ) (turpmāk tekstā — “IVN direktīva”). Tomēr runa ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK ( 3 ), redakciju, kuru līdz šim Tiesa ir izvērtējusi diezgan reti.

2.

Atsevišķi jānoskaidro, vai ir jāpamato lēmums neveikt ietekmes uz vidi novērtējumu un kādam būtu jābūt šim, iespējams, nepieciešamajam pamatojumam.

3.

2. panta 1. punktā ir noteikts IVN direktīvas mērķis:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt nozīmīga ekoloģiskā ietekme, inter alia, to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības saskaņošanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir noteikti 4. pantā.”

4.

3. pantā ir raksturots ietekmes uz vidi novērtējuma priekšmets:

“Ekoloģiskās ietekmes novērtējums pienācīgā veidā, ņemot vērā katru atsevišķu gadījumu un saskaņā ar 4. līdz 11. pantu, nosaka, raksturo un novērtē projekta tiešo un netiešo ietekmi uz šādiem faktoriem:

5.

4. pantā būtībā ir noteikts, kādiem projektiem jānovērtē ietekme:

“1.   Saskaņā ar 2. panta 3. punktu I pielikumā uzskaitītos projektus pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.

2.   Saskaņā ar 2. panta 3. punktu dalībvalstis:

attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem nosaka, vai projekts jānovērtē saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.

Dalībvalstis var nolemt piemērot gan a), gan b) apakšpunktā minēto kārtību.

3.   Kad katra gadījuma pārbaude ir paveikta vai ir noteikti limiti vai kritēriji, kas paredzēti 2. punktā, ņem vērā attiecīgos atlasītos kritērijus, kas paredzēti III pielikumā.

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai tas, ko kompetentās iestādes nosaka saskaņā ar 2. punktu, tiktu paziņots sabiedrībai.”

6.

II pielikuma 10. punkta b) apakšpunktā ir minēti pilsētu celtniecības projekti.

7.

III pielikumā ir uzskaitīti kritēriji, kas jāņem vērā, lai pieņemtu lēmumu par ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamību, piemēram, dažādas projekta īpašības, tā atrašanās vieta un iespējamās ietekmes pazīmes.

8.

Pamata lieta ir par kādreizējās jūras kara bāzes plānotu pārbūvi vietā, kas atrodas apgabalā ar īpaši skaistu dabu. Tur ir paredzēts izveidot slimnīcu. Pirmā atļauja tika veiksmīgi apstrīdēta, jo nebija pārbaudīta nepieciešamība veikt ietekmes uz vidi novērtējumu.

9.

Pēc tam administratīvajā procedūrā kompetentās teritoriālās iestādes padome sagatavoja atzinumu par ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamību. Tika secināts, ka šis novērtējums nav jāveic, jo nav sagaidāma būtiska ietekme uz vidi.

10.

Pret to iebilda Melors [Mellor], prasītājs pamata lietā. Cita starpā viņš norādīja, ka tiktu iznīcināta sikspārņu apmešanās vieta. Atbildot uz to, teritoriālā iestāde mainīja savu atzinumu.

11.

Tomēr pēc tam Apvienotās Karalistes vides ministre 2006. gada 4. decembra vēstulē paziņoja lēmumu par to, ka ietekmes uz vidi novērtējums nav jāveic. Pamatojumā viņa norādīja, ka, ņemot vērā tādus faktorus kā projekta raksturs, apjoms un atrašanās vieta, nav sagaidāms, ka projekts būtiski ietekmēs vidi. Detalizētāki iemesli netika minēti.

12.

Melors cēla prasību pret šo lēmumu. Court of Appeal [Apelācijas tiesa] izskata šo lietu otrajā instancē un iesniedz Tiesai šādus jautājumus par Kopienu tiesību interpretāciju:

13.

Pamata lieta ir par iepriekšēju pārbaudi, vai noteiktam projektam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

14.

Saskaņā ar IVN direktīvas 4. panta 2. punktu un II pielikuma 10. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis ar katra gadījuma pārbaudēm vai pēc dalībvalsts noteiktiem limitiem vai kritērijiem nosaka, vai pilsētu celtniecības projektiem jānovērtē ietekme uz vidi. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar IVN direktīvas 4. panta 2. punktu dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība. Tomēr to ierobežo 2. panta 1. punktā paredzētais pienākums novērtēt ietekmi uz vidi projektiem, kuriem tā var būt būtiska ( 4 ).

15.

Dalībvalstīm it īpaši jāņem vērā projekta raksturs, apjoms un atrašanās vieta, lai secinātu, vai projekts var būtiski ietekmēt vidi ( 5 ). Šajā sakarā IVN direktīva paredz vispārīgu ietekmes uz vidi novērtējumu attiecībā uz projektiem vai to grozījumiem ( 6 ). Atsevišķi jāņem vērā gan paredzēto darbu tiešā ietekme, gan ietekme uz vidi, ko var radīt šo darbu rezultātā tapušo objektu lietošana un ekspluatācija ( 7 ).

16.

Izskatāmajā lietā kompetentās iestādes, pamatojoties uz katra gadījuma pārbaudi, ir secinājušas, ka attiecībā uz tādiem faktoriem kā projekta raksturs, apjoms un atrašanās vieta projekts būtiski neietekmēs vidi. Līdz ar to nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

17.

Melors uzskata, ka šis lēmums ir jāatceļ, jo tas nav pamatots vai vismaz ir pamatots nepietiekami.

18.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir jāpamato lēmums neveikt ietekmes uz vidi novērtējumu.

19.

IVN direktīvas 9. pantā ir paredzēts, ka, ja projektam tiek dota piekrišana, pēc ietekmes uz vidi novērtējuma sabiedrībai jāsniedz plaša informācija. Turpretī, atsakoties no ietekmes uz vidi novērtējuma, 4. panta 4. punktā ir prasīts, ka sabiedrībai jāpaziņo tikai lēmums par atteikšanos.

20.

Līdz ar to, kā uzsver Apvienotā Karaliste, IVN direktīvā netiek nepārprotami prasīts pamatot lēmumu par atteikšanos no ietekmes uz vidi novērtējuma. Tieši pretēji — ir tā, ka attiecībā uz citiem lēmumiem Direktīvā ir skaidri paredzēts pienākums sniegt pamatojumu.

21.

Tiesa jau ir atzinusi, ka lēmumā, ar kuru valsts kompetentā iestāde secina, ka, ņemot vērā projekta raksturīgās iezīmes, tam nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ir jāietver vai jāpievieno visi fakti, kas ļautu pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots ar attiecīgu iepriekšēju pārbaudi, kas veikta saskaņā ar IVN direktīvas prasībām ( 8 ).

22.

Tomēr Apvienotā Karaliste pamatoti iebilda, ka šis atzinums ir tikai obiter dictum. Strīdīgās pienākumu neizpildes procedūras priekšmets nebija lēmuma neveikt ietekmes uz vidi novērtējumu, iespējams, nepilnīgais pamatojums. Tieši pretēji — Komisija iebilda, ka netika pārbaudīta nepieciešamība veikt ietekmes uz vidi novērtējumu.

23.

Līdz ar to toreizējie lietas dalībnieki neko nenorādīja par iespējamu pienākumu sniegt pamatojumu, un arī citām dalībvalstīm, piemēram, Apvienotajai Karalistei, nebija iemesla piedalīties prāvā, lai iebilstu pret pieņēmumu, ka ir šāds pienākums. Tādējādi, neņemot vērā spriedumu lietā Komisija/Itālija, ir jāizvērtē nepieciešamība sniegt pamatojumu.

24.

EKL 253. pantā ir paredzēts, ka lēmumos ir jānorāda to pamatojums. Kā it īpaši norāda Melors, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 9 ) 41. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteiktās tiesības uz labu pārvaldību ietver arī pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus. Tā kā Lisabonas līgums līdz šim vēl nav ratificēts, Hartai vēl nav primārajām tiesībām pielīdzināma saistoša juridiskā spēka. Tomēr kā tiesību avotā tajā ir ietvertas norādes par pamattiesībām ( 10 ), kas jāņem vērā, interpretējot Kopienu tiesību aktus ( 11 ).

25.

Tomēr jau no Hartas 41. panta 1. punkta teksta, tieši tāpat kā no EKL 253. panta, izriet, ka šeit minētais pienākums sniegt pamatojumu attiecas tikai uz Kopienas iestādēm. Tāpēc to tik vienkārši nevar attiecināt uz dalībvalstu iestādēm, pat ja tās īsteno Kopienu tiesības ( 12 ).

26.

Principā Kopienu tiesību īstenošanas procesu regulē dalībvalstis, ja vien Kopienu tiesībās nav paredzēti īpaši noteikumi. Lai gan ir noteikumi par dalībvalstu lēmumu pamatošanu, piemērojot noteiktas Kopienu tiesību norādes ( 13 ), tostarp vides tiesībās ( 14 ), tomēr tieši trūkst īpaša regulējuma par iepriekšējas pārbaudes pamatošanu.

27.

Tai pat laikā, pieņemot Kopienu tiesību normu piemērošanas procesuālos noteikumus, dalībvalstu rīcības brīvība ir ierobežota. Procesuālie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kuri regulē līdzīga rakstura iekšējās situācijas (līdzvērtības princips), un tie nevar būt noteikti tā, ka padara praktiski neiespējamu vai ārkārtīgi sarežģītu Kopienu tiesiskajā kārtībā piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) ( 15 ).

28.

Atteikšanās no pienākuma sniegt pamatojumu neliecina par mazāk labvēlīgu attieksmi, salīdzinot ar iekšējām situācijām. Tomēr strīdīgs jautājums ir par to, vai tiek ievērotas efektivitātes principa robežas. Efektivitātes principa konkrēta izpausme ir efektīvas tiesību aizsardzības princips. Saskaņā ar šo principu Kopienu tiesību aktos piešķirtās tiesības var izmantot, vēršoties tiesā. Tiesām it īpaši jābūt iespējai pārbaudīt iestādes lēmumu atteikt izmantot šādas tiesības. Pārbaudei jāattiecas arī uz lēmuma pamatojumu ( 16 ).

29.

Šajā sakarā secinājumi spriedumā lietā C-87/02 jāattiecina uz pienākumu sniegt pamatojumu. Tiesa ir uzsvērusi, ka toreiz izspriestajā lietā bez prasītajiem faktiem nebūtu iespējams izvērtēt, vai ir veikta nepieciešamības veikt ietekmes uz vidi novērtējumu iepriekšēja pārbaude ( 17 ).

30.

Šī atziņa pārliecina. Ja lēmumā nav norādīti attiecīgi fakti, vēlāk ir ļoti sarežģīti konstatēt, vai lēmuma pieņēmēja iestāde vispār ir izvērtējusi projekta iespējamo ietekmi uz vidi. Bieži vien saglabātos šaubas, vai tiesvedībā vēlāk tiek attaisnots lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz citiem iemesliem.

31.

Turklāt pienākums sniegt pamatojumu dod iespēju personām, zinot visus apstākļus, izlemt, vai ir vērts vērsties tiesā ( 18 ). Izskatāmajā lietā pamatojums ļautu saprast, kādi ar vidi saistītie riski ir ņemti vērā. Ceļot prasību, varētu iebilst pret šo risku nepareizu novērtējumu vai pret to, ka netika ņemti vērā citi būtiski riski.

32.

Iemesli parasti tiek norādīti ne tikai personas interesēs, bet tā notiek arī pārvaldes pirmā pašuzraudzība un var nomierināt attiecības ar attiecīgo personu. Ja pamatojums ir pārliecinošs, izbeidzas līdzšinējie konflikti un var izvairīties no nevajadzīgiem tiesiskiem strīdiem.

33.

Šajā nozīmē Tiesa nesen ir atzinusi, ka valsts iestādēm jāpamato lēmums, ar kuru tiek atteikta tiesību, kas ir atzītas Kopienu tiesībās, izmantošana ( 19 ). No šāda viedokļa arī Pamattiesību hartas 41. pants ietver ne tikai labas pārvaldības noteikumus, ko īsteno iestādes, bet arī dokumentē vispārēju tiesību principu, kas, piemērojot Kopienu tiesības, jāievēro arī dalībvalstu iestādēm ( 20 ).

34.

Kopumā jāsecina, ka dalībvalstīm jāinformē sabiedrība par iemesliem, uz kuru pamata ir pieņemts lēmums atteikt Kopienas piešķirtu tiesību izmantošanu.

35.

Līdz ar to jāpārbauda, vai atteikšanos no ietekmes uz vidi novērtējuma var uzskatīt par atteikumu izmantot Kopienu tiesībās piešķirtas tiesības.

36.

Šajā sakarā tiesību izmantošanas atteikumu nevar uztvert tā, it kā šeit tiešām būtu jābūt tiesībām uz ietekmes uz vidi novērtējumu. Šādā gadījumā pienākumam sniegt pamatojumu praktiski nebūtu nozīmes. Jo neatkarīgi no jebkāda pamatojuma ir nelikumīgi atteikt izmantot faktiski esošas tiesības.

37.

Tieši pretēji — pamatojumam jānodrošina iespēja pārbaudīt ikvienu lēmumu, ar kuru tiek atzīts, ka noteiktajā gadījumā nav tiesību, ko principā piešķīrusi Kopiena. Tādēļ pārvaldei lēmums jāpamato, ja Kopiena personai ir piešķīrusi tiesības, kas ar šādu lēmumu var tikt aizskartas.

38.

Pamata lietā netiek ierobežotas projekta attīstītāja tiesības. Tas ir lūdzis veikt saskaņošanas procedūru, neveicot ietekmes uz vidi novērtējumu. Tāpēc attiecībā pret to lēmumam nebija vajadzīgs pamatojums.

39.

Tomēr saistībā ar pienākumu sniegt informāciju būtiskas ir arī trešo personu tiesības. Proti, Kopienas procedūrās prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē arī, ņemot vērā citu personu, kuras tiesību akts skar tieši un individuāli, intereses saņemt paskaidrojumus ( 21 ). Līdz ar to pamatojums ir nepieciešams, ja gadījumos, kas saistīti ar konkurences tiesībām, Komisija neiebilst pret uzņēmumu koncentrāciju ( 22 ) vai valsts atbalstu ( 23 ).

40.

Šiem kritērijiem jāattiecas arī uz lēmumiem, kurus, piemērojot Kopienu tiesību aktus, pieņem dalībvalstu iestādes. Atteikšanās no ietekmes uz vidi novērtējuma neizbēgami attiecas ne tikai uz projekta attīstītāju, bet arī uz trešām personām katrā ziņā tad, ja tās principā var pieprasīt, lai tiktu veikts šāds novērtējums.

41.

Tiesa jau ir atzinusi, ka trešām personām var būt tiesības pieprasīt veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Ja dalībvalsts likumdevējs vai pārvalde ir pārsniegusi rīcības brīvību, kas paredzēta IVN direktīvas 4. panta 2. punktā un 2. panta 1. punktā, personas var atsaukties uz šīm tiesību normām, pret attiecīgo valsts iestādi ceļot prasību tiesā. Šādā gadījumā dalībvalsts iestāžu pienākums savas kompetences ietvaros ir veikt visus nepieciešamos vispārējos vai īpašos pasākumus, lai pārbaudītu projektus attiecībā uz to, vai tiem var būt būtiska ietekme uz vidi, un apstiprinošas atbildes gadījumā novērtētu šo ietekmi ( 24 ).

42.

Turklāt pašlaik IVN direktīvas 10.a pantā ir paredzēts, ka attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem vai nevalstiskām organizācijām ar noteiktiem nosacījumiem ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā, lai apstrīdētu lēmumus, uz kuriem attiecas IVN direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību. Šīs tiesības būtu apdraudētas, ja šie prasītāji nevarētu iebilst arī pret lēmumu nepiemērot noteikumus par sabiedrības līdzdalību.

43.

Līdz ar to Kopiena ir piešķīrusi personām tiesības IVN direktīvas 4. panta 2. punktā, 2. panta 1. punktā un 10.a pantā. Tā kā lēmums atteikties no ietekmes uz vidi novērtējuma var ietekmēt šīs tiesības, šāds lēmums ir jāpamato.

44.

Papildus jānorāda, ka efektivitātes princips nepieprasa, lai dalībvalstu atšķirīgajās tiesību sistēmās tiktu vienādotas nepietiekama pamatojuma tiesiskās sekas. It īpaši dalībvalstīm nav jāpārņem noteikumi, kas attiecas uz iestāžu sniegtu nepietiekamu pamatojumu.

45.

Kopienas tiesību sistēmā akta pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jānosūta tajā pašā brīdī, kad tiek nosūtīts tai nelabvēlīgais akts. Pamatojuma trūkumu vai tā acīmredzamu nepietiekamību (principā) nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona akta pamatojumu uzzina tiesvedības Kopienu tiesā laikā ( 25 ). Tam atbilst strīda priekšmeta stingra faktiska un juridiska nošķiršana ar pamatu izvirzīšanas un aizstāvības sistēmu. Tā kā prasītājs parasti nevar papildināt savu prasību ( 26 ), būtu apdraudēta lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzība, ja iestāde, pret kuru celta prasība, savu pamatojumu vienkārši ( 27 ) varētu papildināt procesa laikā.

46.

Tomēr nav izslēgts, ka citādi strukturētās procesuālajās tiesībās nepietiekama pamatojuma novēršanai ir labvēlīgāki nosacījumi. Tas it īpaši jāņem vērā, ja prasības priekšmetā, piemēram, var izvirzīt tiesiskus pamatus, citiem vārdiem sakot, juridiskus iebildumus pret apstrīdēto lēmumu, vai ja tiesvedībā ir pieļaujama prasības papildināšana. Taču tie ir valstu procesuālo tiesību jautājumi.

47.

Ņemot vērā iepriekš minēto, saskaņā ar IVN direktīvas 4. pantu dalībvalstīm jāinformē sabiedrība par iemesliem, uz kuru pamata ir pieņemts lēmums, ar kuru II pielikumā minētam projektam nav jāveic novērtējums atbilstoši Direktīvas 5.–10. pantam.

48.

Tā kā Tiesa nevar pārbaudīt, vai vides ministre ir pietiekami pamatojusi savu lēmumu, otrais un trešais jautājums jāsaprot tādējādi, ka jānoskaidro, kādām prasībām ir jāatbilst lēmuma par atteikšanos no ietekmes uz vidi novērtējuma pamatojumam un it īpaši vai ir pietiekami tikai nosaukt kritērijus, attiecībā uz kuriem nav sagaidāma būtiska ietekme uz vidi.

49.

Pamatojuma saturam jāatbilst pienākuma sniegt pamatojumu mērķim. Šajā sakarā jau minētajā spriedumā lietā C-87/02 Tiesa ir atzinusi, ka lēmumā, ar kuru valsts kompetentā iestāde secina, ka, ņemot vērā projekta raksturīgās iezīmes, tam nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ir jāietver vai jāpievieno visi fakti, kas ļautu pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots ar attiecīgu iepriekšēju pārbaudi, kas veikta saskaņā ar IVN direktīvas prasībām ( 28 ). Līdz ar to galvenā nozīme ir tam, vai norādītie iemesli apliecina, ka ir veikta attiecīga iepriekšēja pārbaude.

50.

Attiecībā uz attiecīgas iepriekšējās pārbaudes apjomu jāatgādina, ka IVN direktīva ir saistīta ar projektu vispārīgu ietekmes uz vidi novērtējumu un dalībvalstīm it īpaši jāņem vērā projekta raksturs, apjoms un atrašanās vieta, lai secinātu, vai projekts var būtiski ietekmēt vidi ( 29 ).

51.

Ja ir acīmredzams, ka ietekmes uz vidi nebūs, šādu pārbaudi var pietiekami dokumentēt ar vienu teikumu. Turpretī, ja tiek apspriesta jau noteikta iespējamā ietekme uz vidi, ir nepieciešami nozīmīgāki apsvērumi, lai pierādītu, ka šī ietekme ir atbilstīgi pārbaudīta. No šāda viedokļa ievirzi sniedz judikatūra par primārajās tiesībās paredzēto pienākumu sniegt pamatojumu. Saskaņā ar to pietiekamā veidā jānorāda iemesli, kāpēc jau iepriekšējā pārbaudē minētie juridiskie un faktiskie aspekti nepierāda, ka ir iespējama būtiska ietekme uz vidi. Tomēr nav jāizsaka viedoklis par acīmredzami otršķirīgiem apstākļiem vai jāatspēko potenciālie iebildumi ( 30 ).

52.

No šāda viedokļa pamata lietā ir divi aktuāli aspekti, proti, no vienas puses, projekta atrašanās vieta saskaņā ar valsts tiesību aktiem apgabalā ar īpaši skaistu dabu un, no otras puses, administratīvajā procedūrā Melora norādītā iespējamā ietekme uz sikspārņu apmešanās vietu. Abi aspekti ir saistīti ar projekta atrašanās vietu. Saskaņā ar IVN direktīvas 4. panta 3. punktu un III pielikuma 2. punktu jāizvērtē šī ģeogrāfiskā apgabala vides jutīgums. Turklāt īpaši jāņem vērā daži noteikti minēti punkti.

53.

Atrašanās vietas skaistā daba, proti, estētikas apsvērumi, vides jutīguma koncepcijā ir ietverti tikai formāli: III pielikuma 2. punkta trešā ievilkuma h) apakšpunktā ir minētas ainavas, kas ir nozīmīgas no vēstures, kultūras un arheoloģijas viedokļa. Ja neviena no šīm pazīmēm nav noteicoša, estētika mazāk ir vides kritērijs, bet vairāk gaumes jautājums. Izskatāmajā lietā iespējamā ietekme uz ainavu automātiski neliecina par iespējamu būtisku ietekmi uz vidi. Līdz ar to šim aspektam ir otršķirīga nozīme un tātad to var neņemt vērā.

54.

Turpretī iespējamā ietekme uz sikspārņu apmešanās vietu ir dabas vides absorbcijas spējas jautājums IVN direktīvas III pielikuma 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē. Tomēr šādas apmešanās vietas ir noteikti ietvertas tikai tad, ja saskaņā ar e) apakšpunktu tās ir daļa no aizsargātām teritorijām, it īpaši Dzīvotņu aizsardzības direktīvas nozīmē ( 31 ). Taču saskaņā ar Dzīvotņu aizsardzības direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktu un IV pielikumu dalībvalstīm jānodrošina stingra visu sikspārņu apmešanās vietu aizsardzība, jo runa ir par stingri aizsargājamu sugu vairošanās un/vai apmešanās vietām ( 32 ). Tikai ar noteiktiem, ļoti ierobežotiem nosacījumiem būtu pieļaujams ietekmēt sikspārņu apmešanās vietas ( 33 ). Tādējādi ietekme uz sikspārņu apmešanās vietām principā ir būtiska ietekme uz vidi, kas noteikti jānovērtē ( 34 ).

55.

Līdz ar to lēmumā atteikties no ietekmes uz vidi novērtējuma ir jāietver vai jāpievieno visi fakti, kas ļautu pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots ar attiecīgu iepriekšēju pārbaudi, kas veikta saskaņā ar IVN direktīvu. Šajā sakarā pietiekamā veidā jānorāda iemesli, kāpēc jau iepriekšējā pārbaudē minētie juridiskie un faktiskie aspekti nepierāda, ka ir iespējama būtiska ietekme uz vidi.

56.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: