29.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 205/17

1)

Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts 1999. gada 18. martā un kas pievienots Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to pretrunā ir secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu slēgšana, kuru pamato tikai apstāklis, ka šādu līgumu slēgšana ir paredzēta saskaņā ar dalībvalsts vispārēju likumu vai noteikumiem. Gluži pretēji, jēdziens “objektīvi iemesli” minētās klauzulas izpratnē prasa, lai šāda īpaša veida darba tiesisko attiecību veida, kās tas ir paredzēts valsts tiesiskajā regulējumā, izmantošana būtu pamatota ar konkrētu elementu, kas saistīti ar attiecīgo darbību un tās īstenošanas nosacījumiem, esamību;

2)

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamata lietā, kurā, nosakot kopējo maksimālo šāda darba līguma ilgumu kā pasākumu ļaunprātīgas secīgas darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošanas novēršanai, vienlaicīgi ir paredzēti izņēmumi no šī pēdējā minētā ierobežojuma attiecībā uz noteiktām darba ņēmēju grupām, jo uz tiem attiecas vismaz viens no minētajā klauzulā norādītajiem preventīvajiem secīgo darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgais izmantošanas pasākumiem;

3)

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamata lietā un kurā kā secīgo darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgais izmantošanas apkarošanas pasākums ir paredzēts pienākums maksāt atalgojumu un atlaišanas pabalstu, kā arī krimināltiesiskos un disciplināros naudas sodus, ja vien, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, atbilstošo valsts tiesību normu piemērošanas nosacījumi, kā arī efektīvā īstenošana ir atbilstošs pasākums, lai valsts iestādes sodītu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu;

4)

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tiktāl, ciktāl attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā publiskajā sektorā nav ietverti citi efektīvi pasākumi, lai novērstu un vajadzības gadījumā noteiktu sodu par ļaunprātīgu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ar to pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamata lietā, jo tas ratione temporis nav piemērojams secīgiem darba līgumiem uz noteiktu laiku, kas noslēgti vai atjaunoti pēc Direktīvā 1999/70 noteiktā tās transponēšanas laikposma beigām, ja tie vairs nebija spēkā šī tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās dienā vai trīs mēnešu laikposmā pirms šīs spēkā stāšanās;

5)

tādos apstākļos, kā pamata lietā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā konkrētajā sektorā ir ietverti citi efektīvi pasākumi, lai novērstu un vajadzības gadījumā noteiktu sodu par ļaunprātīgu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu šī 1. punkta izpratnē, ar to pretrunā nav tādas valsts tiesību normas piemērošana, ar kuru publiskajā sektorā ir absolūti aizliegts pārveidot par darba līgumiem uz nenoteiktu laiku secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuri ir uzskatāmi par ļaunprātīgiem, jo tie ir noslēgti pastāvīgu un ilgstošu darba devēja vajadzību apmierināšanai. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda kādā ziņā atbilstošie valsts tiesību normu piemērošanas nosacījumu, kā arī efektīva īstenošana ir atbilstoši pasākumi, lai novērstu un vajadzības gadījumā valsts iestādēm noteiktu sodu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu;

6)

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to principā pretrunā nav tas, ka strīdi par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu publiskajā sektorā ietilpst ekskluzīvajā administratīvo tiesu kompetencē. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāraugās, lai tiktu nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus;

7)

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 8. klauzulas 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamata lietā un kurā, lai konstatētu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgas izmantošanas esamību, ir paredzēti papildus nosacījumi tiem, kas bija paredzēti agrākajās valsts tiesībās, piemēram, cita starpā Likuma Nr. 2112/1920 par obligāto darba ņēmēju privātajā sektorā darba līgumu izbeigšanu 8. panta 3. punktā, jo šie nosacījumi, kas ir jāpārbauda minētajai tiesai, skar nelielu darba ņēmēju grupu, kuri ir noslēguši darba līgumu uz noteiktu laiku vai tiek kompensēti, pieņemot preventīvus darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgas izmantošanas pasākumu minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē;

8)

iesniedzējtiesai atbilstošās valsts tiesību normas ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktam un 8. klauzulas 3. punktam, kā arī, to darot, ir jāpārbauda, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā Likuma Nr. 2112/1920 8 panta 3. punktā paredzētais pamata lietā ir jāpiemēro dažu citu valsts tiesību normu vietā.