Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta T‑278/07 P‑DEP

Luigi Marcuccio , ar dzīvesvietu Trikasē (Itālija), ko pārstāv G. Cipressa , advokāts,

apelācijas sūdzības iesniedzējs,

pret

Eiropas Komisiju , ko pārstāv J. Currall , C. Berardis‑Kayser un G. Gattinara , pārstāvji,

atbildētāja pirmajā instancē,

par lūgumu noteikt tiesāšanās izdevumus pēc Vispārējās tiesas 2008. gada 20. oktobra sprieduma lietā T‑278/07 P Marcuccio /Komisija (Krājums‑CDL, I‑B‑1‑59. un II‑B‑1‑407. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [ M. Jaeger ], tiesneši N. D. Forvuds [ N. J. Forwood ] (referents), I. Pelikānova [ I. Pelikánová ], A. Ditrihs [ A Dittrich ] un L. Trišo [ L. Truchot ],

sekretārs E. Kulons [ E. Coulon ],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

Sprieduma pamatojums

Fakti, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

1. Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 18. jūlijā, Luigi Marcuccio saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantu iesniedza apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmās palātas) 2007. gada 11. maija rīkojumu lietā F‑2/06 Marcuccio /Komisija (Krājums‑CDL, A‑1‑137. un II‑A‑1‑749. lpp.), ar kuru tā kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja viņa prasību atcelt Eiropas Kopienu Komisijas lēmumu, ar kuru izbeigta procedūra saistībā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzēto pabalstu piešķiršanu pēc negadījuma, kurā cieta apelācijas sūdzības iesniedzējs.

2. Ar 2008. gada 20. oktobra spriedumu lietā T‑278/07 P Marcuccio /Komisija (Krājums‑CDL, B‑1‑59. un II‑B‑1‑407. lpp.) Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzību un piesprieda L. Marcuccio segt pašam savus tiesāšanās izdevumus, kā arī tos, kas radušies Komisijai šajā tiesvedībā.

3. Ar vēstuli, kas 2011. gada 3. maijā nosūtīta L. Marcuccio un viņa advokātam zināšanai, Komisija tostarp viņam atgādināja, ka tā ar 2010. gada 8. jūlija vēstuli jau bija sniegusi viņa advokātam sarakstu ar deviņiem spriedumiem un rīkojumiem, tajā skaitā iepriekš minēto 2008. gada 20. oktobra spriedumu lietā Marcuccio /Komisija, ar kuru tam piespriests segt tiesāšanās izdevumus, kā arī summas, kas katrā lietā radušās Komisijai. Šajā lietā prasītā summa, kas tika pārskaitīta advokātam A. Dal Ferro saskaņā ar 2007. gada 25. septembra līgumu par juridisko palīdzību, ir EUR 4500 apmērā. Ar vēstuli, kas 2011. gada 5. maijā nosūtīta apelācijas sūdzības iesniedzējam un viņa advokātam zināšanai, Komisija veica pārrakstīšanās kļūdas labojumu vienīgi attiecībā uz norādīto kopējo summu, ko tā prasa apelācijas sūdzības iesniedzējam, lai segtu tiesāšanās izdevumus, kas radušies par 24 lietām, tajā skaitā šīs lietu.

4. Tā kā nekāda vienošanās par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem starp lietas dalībniekiem netika panākta, Komisija Vispārējās tiesas kancelejā 2012. gada 20. jūlijā iesniedza šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktu, ar kuru tā lūdz Vispārējai tiesai noteikt tai atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus EUR 4500 apmērā iepriekš minētajā lietā Marcuccio /Komisija, kurā 2008. gada 20. oktobrī tika pasludināts spriedums, un piespriest L. Marcuccio atlīdzināt šajā tiesvedībā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu radušos tiesāšanās izdevumus.

5. Savos 2012. gada 21. augustā iesniegtajos apsvērumos L. Marcuccio lūdz Vispārējai tiesai izdot rīkojumu, lai viņam izsniegtu Komisijas iesniegto pieteikumu un izslēgtu no lietas materiāliem 7., 9. un 10. pielikumu, noraidīt kā nepieņemamu pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu vai pakārtoti noteikt atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus EUR 1400 apmērā un piespriest Komisijai atlīdzināt šīs tiesvedības tiesāšanās izdevumus, kā arī izdevumus, kas Vispārējai tiesai tās dēļ nelietderīgi radušies.

6. Piemērojot Reglamenta 14. pantu un pamatojoties uz apelāciju palātas ierosinājumu, Vispārējā tiesa nolēma lietu nodot izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.

Juridiskais pamatojums

Par lūgumu izsniegt pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu

7. Vispirms ir jānoraida L. Marcuccio apgalvojumi, saskaņā ar kuriem viņš norāda uz sacīkstes principa pārkāpumu, pamatojot ar to, ka šis pieteikums tika izsniegts viņa advokātam G. Cipressa , nevis viņam pašam. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka savā apelācijas sūdzībā iepriekš minētajā lietā Marcuccio /Komisija, kurā 2008. gada 20. oktobrī tika pasludināts spriedums, L. Marcuccio savu dokumentu izsniegšanas adresi ir norādījis advokāta G. Cipressa adresi saskaņā ar [Vispārējās tiesas] Reglamenta 44. panta 2. punktu un 138. panta 1. punktu, tādējādi pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu šajā pašā lietā izsniegšana šim advokātam ir pamatota saskaņā ar šī reglamenta 100. pantu. Tā kā L. Marcuccio bija iespējams iesniegt savus apsvērumus saskaņā ar [Vispārējās tiesas] Reglamenta 92. panta 1. punktu, turklāt šīs tiesības viņš ir izmantojis, sacīkstes princips ir pilnībā ievērots. Attiecīgi viņa prasījums izsniegt Komisijas pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu ir jānoraida.

Par pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu pieņemamību

8. Turklāt ir jānoraida L. Marcuccio argumenti, ar kuriem tiek apšaubīta šī pieteikuma pieņemamība, balstoties uz to, ka viņš nav saņēmis 2011. gada 3. un 5. maija vēstules (skat. iepriekš 3. punktu) un ka līdz ar to nekādas domstarpības par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem Reglamenta 92. panta 1. punkta izpratnē šī pieteikuma iesniegšanas brīdī netika konstatētas. Šajā ziņā, pat ja tā ir taisnība, ka Komisija ir sniegusi pierādījumu vienīgi par 2011. gada 5. maija vēstules nosūtīšanu, L. Marcuccio neapstrīd to, ka advokāts G. Cipressa ir saņēmis 2010. gada 8. jūlija vēstuli, ne to, ka tā attiecas uz lietu, par kuru tika iesniegts šis pieteikums, un ka tajā norādīti atlīdzināmie izdevumi EUR 4500 apmērā, kā arī nenoliedz, ka viņam nav izdevies vienoties ar Komisiju par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru. Turklāt L. Marcuccio neapgalvo, ka būtu darījis zināmu Komisijai, ka advokāta G. Cipressa , kurš šobrīd šajā lietā turpina viņu pārstāvēt, pilnvaras neattiecās vai vairs neattiecas uz sprieduma, ar kuru tam piespriesti tiesāšanās izdevumi, vai iespējamas tiesvedības par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izpildes sekām, ne arī ka advokāts G. Cipressa būtu brīdinājis Komisiju par šādiem apstākļiem. Attiecībā uz argumentu, ar kuru norādīts, ka 3. un 5. maija vēstulēs nav ietverti pierādījumi, kas ļautu novērtēt Komisijas prasījumu pamatotību, pietiek norādīt, ka neviens no Reglamenta noteikumiem neparedz pienākumu lietas dalībniekam pievienot to prasījumiem apliecinošus dokumentus sazināšanās stadijā pirms pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu iesniegšanas. Šajā ziņā Vispārējā tiesā šī paša reglamenta 92. panta 1. punktā noteiktās kārtības ietvaros sacīkstes princips ir pilnībā ievērots. Attiecīgi, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ir jāuzskata, ka, pirmkārt, L. Marcuccio bija iespējams apstrīdēt apmēru, ko prasīja Komisija, izpildot 2008. gada 20. oktobra spriedumu iepriekš minētajā lietā Marcuccio /Komisija, un, otrkārt, ka L. Marcuccio attieksme ir pielīdzināma domstarpībām Reglamenta 92. panta 1. punkta izpratnē.

9. Gandrīz divus gadus ilgais termiņš, kas pagājis starp 2008. gada 20. oktobra sprieduma pasludināšanu iepriekš minētajā lietā Marcuccio /Komisija un 2010. gada 8. jūlija vēstules nosūtīšanu, turklāt nav nesamērīgs, jo, saskaroties ar vairākām tiesvedībām, kurās pretējā puse ir apelācijas sūdzības iesniedzējs, saprātīga situācijas pārvaldība attaisno to, ka Komisija paziņo apelācijas sūdzības iesniedzējam par saviem prasījumiem, kas attiecas uz vairākām līdz šim izbeigtām lietām. Turklāt no 2011. gada 3. maija vēstules, kuras satura pamatotību L. Marcuccio neapšauba, redzams, ka 2010. gada 8. jūlija vēstulē ir ietverti pieprasījumi par tiesāšanās izdevumu, kas radušies deviņās lietās, apmaksu, tajā skaitā par pēdējo lietu, kas tika izbeigta 2010. gada 23. martā. Šādos apstākļos katrā ziņā L. Marcuccio nebūtu pamata uzskatīt, ka Komisija ir atteikusies no savām tiesībām atgūt tai radušos tiesāšanās izdevumus. Attiecīgi ir jānoraida L. Marcuccio argumentācija, atbilstoši kurai Komisijas pieteikums neesot iesniegts saprātīgā termiņā. Turklāt, nepastāvot vienprātībai starp lietas dalībniekiem par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, Komisijas pieteikums ir jāatzīst par pieņemamu un jānosaka Komisijai atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmērs iepriekš minētajā lietā Marcuccio /Komisija, kurā 2008. gada 20. oktobrī pasludināts spriedums.

Par pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu pamatotību

Par tiesāšanās izdevumu, kas radušies Komisijai, atlīdzināmību

10. Atbilstoši Reglamenta 91. panta b) punktam par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies lietas izskatīšanā, jo īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem.

11. No šīs tiesību normas izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti ar tiem, kas, no vienas puses, ir radušies lietas izskatīšanā Vispārējā tiesā, un, no otras puses, ar tiem, kas tādēļ bijuši nepieciešami (Vispārējās tiesas 2012. gada 23. marta rīkojums lietā T‑498/09 P‑DEP Kerstens /Komisija, 13. punkts).

12. Turklāt, nepastāvot Savienības tiesību normām attiecībā uz tarifiem, Vispārējai tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses (iepriekš minētais rīkojums lietā Kerstens /Komisija, 14. punkts).

13. Nosakot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, Vispārējā tiesa ņem vērā visus lietas apstākļus līdz rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izdošanas brīdim, tajā skaitā nepieciešamos izdevumus, kas radušies saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanas kārtību (iepriekš minētais rīkojums lietā Kerstens /Komisija, 15. punkts).

14. Šajā ziņā, kā tas arī izriet no Tiesas statūtu 19. panta pirmās daļas, kas piemērojama Vispārējā tiesā saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu, Savienības iestādes var izmantot advokāta palīdzību. Atlīdzība par to tādējādi ir uzskatāma par nepieciešamajiem izdevumiem, kuri ir radušies lietas izskatīšanā (iepriekš minētais rīkojums lietā Kerstens /Komisija, 20. punkts), bez iestādes pienākuma pierādīt, ka šāda palīdzība ir objektīvi attaisnota (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 31. janvāra rīkojumu lietā C‑323/06 P‑DEP Komisija/ Kallianos , 10. un 11. punkts). Līdz ar to, ja fakts, ka Komisiju pārstāvēja divi pārstāvji un ārštata advokāts, neietekmē tiesāšanās izdevumu potenciāli atlīdzināmo dabu un principā nekas neparedz to izslēgšanu, tas var ietekmēt in fine atgūstamo tiesāšanās izdevumu, kuri ir radušies lietas izskatīšanā, apmēra noteikšanu (iepriekš minētais rīkojums lietā Kerstens /Komisija, 21. punkts). Nevar būt runa par vienlīdzīgas attieksmes principa pret prasītājiem pārkāpumu, ja iestāde atbildētāja dažās lietās nolemj izmantot advokāta pakalpojumus, lai gan citās lietās to pārstāv tās pārstāvji.

15. Jebkura cita novērtēšana, kas pakļautu iestādes tiesības prasīt pilnīgu vai daļēju advokātam samaksāto honorāru [atlīdzināšanu] “objektīvas” nepieciešamības izmantot tā pakalpojumus pierādīšanai, realitātē būtu netieša Tiesas statūtu 19. panta pirmajā daļā nodrošinātās brīvības ierobežošana un radītu Savienības tiesai pienākumu pakārtot savu novērtējumu tam, kuru veikušas iestādes un struktūras, kas atbildīgas par savu dienestu organizēšanu. Šāds uzdevums nav saderīgs ar Tiesas statūtu 19. panta pirmo daļu, ne ar iekšējās organizācijas pilnvarām, kas piemīt Savienības iestādēm un struktūrām attiecībā uz to lietu izskatīšanu Savienības tiesās. Pretēji tam tas, ka tiek ņemta vērā viena vai vairāku pārstāvju piedalīšanās kopā ar advokātu, šajā gadījumā ir saderīga ar novērtēšanas tiesībām, kas piešķirtas Savienības tiesai tiesāšanās izdevumu noteikšanas kārtības ietvaros saskaņā ar Reglamenta 91. panta b) punktu (skat. iepriekš 10.–12. punktu).

Par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru

16. Lai uz iepriekš 12. punktā uzskaitīto kritēriju pamata novērtētu izdevumu, kas tiešām radušies lietas izskatīšanā, nepieciešamību, prasītājam ir jāiesniedz precīzas norādes (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 17. februāra rīkojumu lietā C‑321/99 P‑DEP DAI / ARAP  u.c., Krājumā nav publicēts, 23. punkts, un 2010. gada 20. maija rīkojumu apvienotajās lietās C‑12/03 P‑DEP un C‑13/03 P‑DEP Tetra Laval /Komisija, Krājumā nav publicēts, 65. punkts). Ja šīs informācijas neesamība nav šķērslis, lai Vispārējā tiesa uz taisnīgas novērtēšanas pamata noteiktu atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tai tomēr novērtēšanas situācijā noteikti ir stingra pozīcija attiecībā uz prasītāja pretenzijām (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 24. oktobra rīkojumu lietā T‑176/04 DEP II Marcuccio /Komisija, Krājumā nav publicēts, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

17. Šajā gadījumā, pirmkārt, runai esot par darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt Komisijai, ir jāņem vērā fakts, ka L. Marcuccio apelācijas sūdzībā ir iekļauti seši pamati, attiecīgi pirmais par faktu sagrozīšanu un deformēšanu, otrais par pilnīgu pamatojuma trūkumu, trešais par nepareizu jēdziena “nelabvēlīgs akts” piemērošanu, ceturtais par nespriešanu par būtisku punktu lietā un clare loqui pienākuma pārkāpumu, piektais par principu ei incumbit probatio qui dicit un non qui negat pārkāpumu un sestais par procesuālo noteikumu pārkāpumiem, kas ietekmējuši tiesvedību Civildienesta tiesā. No iepriekš minētā izriet, ka varētu būt radies darba apjoms, kas ir lielāks, nekā varētu sagaidīt, ņemot vērā lietas specifiku.

18. Otrkārt, kas attiecas uz strīdus objekta ekonomisko veidu un interesēm, ir jānorāda, ka šie pamati ir vērsti pret Civildienesta tiesas rīkojumu, ar kuru tā kā nepieņemamu noraidīja prasību atcelt apgalvoto Komisijas lēmumu, ar kuru izbeigta procedūra saistībā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzēto pabalstu piešķiršanu. Ar tiem tiek apšaubīts Civildienesta tiesas novērtējums vairākos aspektos, par kuriem Komisijai būtu jāsniedz tās viedoklis, ko tā arī izdarīja savā atbildē.

19. Treškārt, kas attiecas uz strīda nozīmi Savienības tiesību kontekstā, kā arī grūtībām attiecīgajā lietā, no iepriekš minētajiem kritērijiem izriet, ka tās nav īpaši lielas.

20. Šajā gadījumā Komisijas prasījums ir EUR 4500 apmērā, kas atbilst vienreizējam maksājumam, par kuru tā bija vienojusies ar tās ārštata advokātu. Vispirms ir jāatgādina, ka Savienības tiesa ir pilnvarota noteikt nevis honorārus, kuri lietas dalībniekiem ir jāmaksā viņu pašu advokātiem, bet gan noteikt summu, līdz kurai šīs atlīdzības varētu tikt atgūtas no lietas dalībnieka, kuram tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus (skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra rīkojumu lietā C‑204/07 P‑DEP C.A.S. /Komisija, Krāju mā nav publicēts, 13. punkts un tajā minētā judikatūra, skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 13. februāra rīkojumu lietā T‑310/00 DEP Verizon Business Global /Komisija, Krājumā nav publicēts, 29. punkts, un 2011. gada 31. marta rīkojumu apvienotajās lietās T‑5/02 DEP un T‑80/02 DEP Tetra Laval /Komisija, Krājumā nav publicēts, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādā pašā veidā tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta, neietekmē atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtēšanu, ko veic Vispārējā tiesa, pamatojoties uz iedibinātiem pretoriāņu kritērijiem un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāiesniedz. Lai arī šādas informācijas neesamība nerada šķēršļus Vispārējai tiesai, pamatojoties uz taisnīgu novērtēšanu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tai tomēr novērtēšanas situācijā noteikti ir stingra pozīcija attiecībā uz prasītāja pretenzijām, kā tas tika norādīts iepriekš 16. punktā.

21. Šajā ziņā Komisija precizē, ka tās ārštata advokāts ex post novērtē tā kopējo nostrādāto stundu skaitu 17 stundas par maksu EUR 250 stundā, kas tostarp ietvēra pārsūdzētā rīkojuma un apelācijas sūdzības analīzi, tiesu prakses pētījumu un replikas raksta sagatavošanu, kā arī saziņu ar Komisijas pārstāvjiem, lai pabeigtu šo lietu. Tā arī norāda, ka tās ārštata advokāts EUR 250 apmērā novērtē biroja izmaksas, kas saistītas ar attiecīgo lietu.

22. Sakarā ar attiecīgo kritēriju analīzi, lai noteiktu atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, šķiet, ka Komisijas ārštata advokāta pavadīto stundu skaits, kā arī viņa stundas likme ir atbilstošas. Kas attiecas uz advokāta izmaksām, ir jākonstatē, ka administratīvo izdevumu, kas radušies advokātam, apraksta pamatošanai nav pievienots nekāds dokumentārs pierādījums. Neatbilstības dēļ starp norādēm, kas attiecas uz izmaksām un to apmēra novērtējumu, ir īpaši jāpieprasa šādu pierādījumu iesniegšana. Līdz ar to atbilstoši iepriekš 20. punktā atgādinātajai judikatūrai tā būs pareizi novērtējusi atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, nosakot to kopējo apmēru EUR 4300, ņemot vērā visus lietas apstākļus līdz šī rīkojuma izdošanas brīdim.

23. Tā kā šis prasījums nav balstīts uz pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu 7., 9. un 10. pielikumu, L. Marcuccio lūgums par to izslēgšanu no lietas materiāliem nav jāapmierina. Turklāt, tā kā Komisijas rīcība šīs tiesvedības ietvaros nav Vispārējai tiesai radījusi neparedzētus izdevumus, L. Marcuccio prasījums piespriest Komisijai atlīdzināt jebkādu summu Vispārējai tiesai nav apmierināms.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

izdod rīkojumu:

Tiesāšanās izdevumu kopējā summa, kas L. Marcuccio ir jāatmaksā Eiropas Komisijai, tiek noteikta EUR 4300 apmērā.

Luksemburgā, 2013. gada 28. maijā.