Lieta T-31/07 R

Du Pont de Nemours (Francija) SAS

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

“Pagaidu noregulējums — Pieteikums par piemērošanas apturēšanu — Direktīva 91/414/EEK — Pieņemamība — Fumus boni juris — Steidzamība — Interešu izsvēršana”

Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 19. jūlija rīkojums   II - 2773

Rīkojuma kopsavilkums

1. Pagaidu noregulējums – Pieņemamības nosacījumi – Prasības pamata lietā “prima facie” pieņemamība

   (EKL 242. un 243. pants; Pirmās instances tiesas reglamenta 104. panta 1. punkts; Padomes Direktīva 91/414; Komisijas Direktīva 2006/133)

2. Prasība atcelt tiesību aktu – Priekšmets – Daļēja atcelšana

   (EKL 230. pants)

3. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu noregulējuma pasākumi – Lūgums par konkrētu direktīvas normu izpildes apturēšanu

   (EKL 242. un 243. pants)

4. Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – Kopienas iestāžu rīcības brīvība – Apmērs – Pārbaude tiesā – Robežas

5. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu noregulējuma pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – “Fumus boni juris”

   (EKL 242. un 243. pants)

6. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu noregulējuma pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – Steidzamība – Būtisks un neatgriezenisks kaitējums

   (EKL 242. un 243. pants)

7. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Noteikšanas nosacījumi – Būtisks un neatgriezenisks kaitējums

   (EKL 242. pants)

8. Pagaidu noregulējums – Pagaidu noregulējuma pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – Visu attiecīgo interešu izsvēršana

   (EKL 243. pants)

1.  Pieteikuma par pagaidu noregulējumu ietvaros pamata prasības pieņemamības izvērtējums katrā ziņā ir virspusējs, ņemot vērā pagaidu noregulējuma tiesvedības steidzamo raksturu. Pamata prasības pieņemamību var izvērtēt tikai prima facie, jo mērķis ir noteikt, vai prasītājs ir iesniedzis pietiekamus pierādījumus, kas ļauj a priori secināt, ka prasības pieņemamība pamata lietā nav izslēdzama. Pagaidu noregulējuma tiesnesim vajadzētu atzīt šo prasību par nepieņemamu tikai gadījumā, ja prasības pieņemamību pamata lietā var pilnībā izslēgt. Pretējā gadījumā lemšana par prasības pieņemamību pagaidu noregulējuma tiesvedības stadijā, kad tās pieņemamība nav prima facie pilnībā izslēgta, veicinātu Pirmās instances tiesas lēmuma pamata lietā iepriekšēju izlemšanu.

   Tāda pieteikuma par pagaidu noregulējumu ietvaros, kurš balstīts uz prasību daļēji atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu un vērsts pret Direktīvu 2006/133, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414, lai tajā iekļautu flusilazolu kā aktīvo vielu, prima facie nevar izslēgt, ka šī direktīva prasītāju, kas ir minēts Regulā Nr. 933/94, ar ko nosaka augu aizsardzības līdzekļu aktīvās vielas un izraugās ziņotājas dalībvalstis Regulas Nr. 3600/92 īstenošanai, skar individuāli kā šīs pēdējās minētās regulas 4. panta 1. punktā paredzētā paziņojuma par ieinteresētību iesniedzēju, kas turklāt piedalījies attiecīgās vielas novērtējuma procedūrā un tā ietvaros tam bijušas piešķirtas procesuālas garantijas.

   (sal. ar 107.–109. un 112. punktu)

2.  Kopienas tiesību akta daļēja atcelšana iespējama vienīgi tiktāl, ciktāl elementus, kuru atcelšana prasīta, iespējams atdalīt no pārējā tiesību akta. Šāda atdalāmības prasība nav izpildīta, ja, daļēji atceļot tiesību aktu, tiktu grozīts tā saturs. Jautājums, vai daļēja atcelšana grozītu apstrīdētā tiesību akta saturu, ir objektīvs, nevis subjektīvs kritērijs, kas saistīts ar strīdīgo tiesību aktu pieņēmušās iestādes politisko gribu.

   (sal. ar 114. un 119. punktu)

3.  Ja ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu prasītāji vēlas panākt kādas direktīvas atsevišķu normu piemērošanas apturēšanu un tie savu pieteikumu pamato ne tikai ar EKL 242. pantu, bet arī ar EKL 243. pantu, pagaidu noregulējuma tiesnesis var, pamatojoties uz EKL 243. pantu, noteikt nepieciešamos pagaidu pasākumus. Konkrētāk, tiesnesis var pagaidu kārtībā izdot atbilstošus rīkojumus Komisijai.

   (sal. ar 124.–126. punktu)

4.  Jomā, kas ietilpst kopējā lauksaimniecības politikā, jēdziens “risks” attiecas uz iespējamību, ka produkta vai metodes izmantošana negatīvi ietekmēs tiesību sistēmas aizsargātu labumu. Jēdzienu “apdraudējums” parasti lieto plašākā nozīmē, un tas attiecas uz produktu vai metodi, kam var būt negatīva ietekme uz cilvēku veselību. Risku novērtējuma mērķis ir noteikt, cik liela ir iespējamība, ka noteikts produkts vai metode var negatīvi ietekmēt cilvēku veselību, un cik būtiskas ir šādas iespējamās sekas.

   Gadījumos, kad Kopienas iestādei savu pilnvaru ietvaros jāveic sarežģīts vērtējums, tai šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība, kuras izlietošana ir pakļauta ierobežotai tiesas kontrolei, līdz ar to Kopienu tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt minētās iestādes veikto faktisko apstākļu vērtējumu. Tādējādi Kopienu tiesa šādā gadījumā var vienīgi izvērtēt attiecīgo faktisko apstākļu svarīgumu un Kopienu iestādes sniegto juridisko argumentu pareizību un it īpaši to, vai Kopienu iestāde savā rīcībā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, nepareizi izmantojusi pilnvaras vai acīmredzami pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas.

   (sal. ar 130., 131. un 137. punktu)

5.  Saskaņā ar Direktīvas 91/414 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū 5. panta noteikumiem aktīvās vielas iekļaušana minētās direktīvas I pielikumā nav iespējama, izņemot gadījumus, kad, ņemot vērā tā brīža zinātniskās un tehniskās atziņas, var sagaidīt, ka augu aizsardzības līdzeklis, kas satur aktīvo vielu, ir drošs. Citiem vārdiem sakot, pat ja viela ir bīstama, to ir iespējams prima facie iekļaut minētajā I pielikumā, ja vien tā atbilst juridiski pieļaujamajam riska līmenim, ievērojot pienācīgu lietošanas pamācību.

   Ja pagaidu noregulējuma procedūras ietvaros prasītājs atsaucas uz, pirmkārt, Direktīvas 91/414 pārkāpumu, kas pieļauts, Direktīvu 2006/133, ar ko groza [šo direktīvu], lai tajā iekļautu flusilazolu kā aktīvo vielu, nebalstot uz risku novērtējumu, un, otrkārt, piesardzības principa pārkāpumu, šo divu pamatu novērtējumam to sarežģītības dēļ nepieciešams padziļināts vērtējums, ko nevar veikt pagaidu noregulējuma tiesnesis.

   Tomēr nevar prima facie uzskatīt, ka šiem diviem pamatiem trūkst jebkāda pamatojuma, jo Komisijas izvirzītā motivācija Direktīvas 2006/133 pieņemšanai prima facie šķiet apšaubām iepriekš veikto risku novērtējumu, neesot skaidriem iemesliem, kādēļ notiek šī vairāku gadu gaitā veikto novērtējumu rezultātā tās apkopoto pierādījumu apšaubīšana un, lai uz to sniegtu atbildi, Pirmās instances tiesai varētu būt jāspriež par jautājumu, vai Komisija, pieņemot apstrīdēto direktīvu, pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas. Faktiski, gadījumā, ja Komisija patiešām būtu pieļāvusi kļūdu, Direktīvu 2006/133 balstot uz apdraudējuma novērtējumu un nevis uz risku novērtējumu, un ka tā tādējādi būtu pārkāpusi, pirmkārt, Direktīvu 91/414 un, otrkārt, piesardzības principu, nevarētu izslēgt, ka šāda kļūda varētu ietekmēt minētās Direktīvas 2006/133 tiesiskumu.

   (sal. ar 133., 138. un 140.–143. punktu)

6.  Pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamība ir jāvērtē, ņemot vērā nepieciešamību izdot pagaidu rīkojumu, lai nepieļautu, ka lietas dalībniekam, kurš lūdzis pagaidu pasākumu, tiek nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Ja kaitējums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, ir pietiekami, ja kaitējums liekas paredzams ar pietiekamu iespējamības pakāpi. Prasītājam tomēr jāpierāda fakti, kuriem būtu jāapliecina būtiska un neatgriezeniska kaitējuma iespējamība.

   Izņemot īpašos apstākļos, tīri finansiāla rakstura kaitējumu nevar uzskatīt par neatgriezenisku vai pat grūti novēršamu, ja to var atlīdzināt vēlākas finansiālas kompensācijas veidā. Piemērojot šo principu, lūgtā tiesību akta piemērošanas apturēšana būtu pamatota tikai, ja varētu domāt, ka, šādu pasākumu neveicot, prasītājs tiktu nostādīts situācijā, kas varētu apdraudēt tā pastāvēšanu vai neatgriezeniski mainīt tā tirgus daļas. Gadījumā, ja tāda tiesību akta izpilde, par kuru pamata lietā celta prasība par atcelšanu, var izraisīt neatgriezeniskas izmaiņas tirgū, kurā prasītājs jau darbojas, kaitējumu, ko varētu ciest prasītājs, pat ja tas būtu finansiāla rakstura, pagaidu noregulējuma tiesvedības ietvaros tomēr izņēmuma kārtā varētu uzskatīt par neatgriezenisku.

   (sal. ar 144., 145., 174., 175. un 193. punktu)

7.  Pagaidu noregulējuma procedūras ietvaros, tad, ja prasītājs ir uzņēmums, mantiskā kaitējuma smagums ir jāvērtē, it īpaši ņemot vērā uzņēmuma izmēru. Turklāt prasītāja materiālo situāciju var vērtēt, it īpaši ņemot vērā tās grupas pazīmes, pie kuras uzņēmums pieder pēc tā akciju sadalījuma. Apsverot grupas pazīmes, jāvērtē visi lietas faktiskie apstākļi.

   Turklāt pagaidu noregulējuma tiesnesim atkarībā no katras lietas īpašajiem apstākļiem jāvērtē, vai, tūlītēji izpildot tiesību aktu, kura piemērošanu lūgts apturēt, prasītājam var tikt radīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums, ko nevarētu novērst ar vēlāku lēmumu.

   (sal. ar 196., 203. un 204. punktu)

8.  Ja pieteikumā par pagaidu noregulējumu ietverta norāde, ka pastāv risks, ka pieteikuma iesniedzējam varētu tikt nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums, un pagaidu noregulējuma tiesnesis izsver attiecīgās intereses, viņam jāizvērtē, vai gadījumā, ja tiesa pamata lietā atceltu apstrīdēto aktu, būtu iespējams mainīt situāciju, ko būtu radījusi tā tūlītēja izpilde, un, otrādi, vai minētā akta piemērošanas apturēšana liktu šķēršļus tā pilnai iedarbībai, ja prasība pamata lietā tiktu noraidīta. Šajā sakarā principā ar sabiedrības veselību saistītajām prasībām, bez šaubām, jāpiešķir būtiskāka nozīme nekā ekonomiska rakstura apsvērumiem.

   (sal. ar 206. un 207. punktu)