1. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regula Nr. 1/2003)
2. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Konkurences apdraudējums – Vērtējuma kritēriji – Pret konkurenci vērsts mērķis – Pietiekams raksturs, lai konstatētu pārkāpumu
(EKL 81. panta 1. punkts)
3. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Pārkāpums – Pārkāpuma vienotais raksturs – Vērtējuma kritēriji
(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)
4. Konkurence – Naudas sodi – Sankciju individuālas piemērošanas princips – Saskaņošana ar uzņēmuma jēdzienu
(EKL 81. panta 1. punkts)
5. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Vērā ņemtais apgrozījums
(EKL 81. panta 1. punkts)
6. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Meitassabiedrības izdarīts pārkāpums – Mātessabiedrības atzīšana par vainojamu – Komisijas pierādīšanas pienākums – Robežas
(EKL 81. panta 1. punkts)
7. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrības atzīšana par vainojuma pārkāpumā, kuru izdarījusi meitassabiedrība – Robežas
(EKL 81. panta 1. punkts; EEK līguma 53. pants)
8. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Uzņēmums – Jēdziens – Ekonomiska vienība – Atzīšana par vainojamu pārkāpumos – Mātessabiedrība un meitasuzņēmumi – Attiecīgo sabiedrību solidāra atbildība
(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
9. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Vispasaules apgrozījuma no to preču pārdošanas, saistībā ar kurām izdarīts pārkāpums, ņemšana vērā – Pieļaujamība – Nosacījumi
(Padomes Regulas Nr. 17 15. pants)
10. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijai rezervētā rīcības brīvība
(EKL 81. panta 1. punkts)
11. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā – Visu ekonomisko vienību veidojošo sabiedrību, kas rīkojas kā uzņēmums, kumulatīvs apgrozījums
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)
12. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Meitassabiedrības izdarīts pārkāpums – Mātessabiedrības atzīšana par vainojamu – Sekas – Meitassabiedrības individuālās atbildības atstāšana spēkā
(EKL 81. panta 1. punkts)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Komisijai rezervētā rīcības brīvība
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 3. punkts)
14. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Piemērojamība
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
15. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Naudas soda neuzlikšana vai samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Tādas rīcības nepieciešamība, kas ir atvieglojusi Komisijai pārkāpuma konstatēšanu
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)
16. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Principa piemērojamība – Robežas – Uzņēmuma tiesības uzdot jautājumus apsūdzības lieciniekiem – Izslēgšana
(EKL 81. panta 1. punkts)
17. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Nelikumības konstatēšana – Nepieciešamība Vispārējai tiesai lemt par lēmuma grozīšanu sakarā ar savu neierobežoto kompetenci
(EKL 229. pants)
1. Lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi, ar ko juridiski pietiekami tiek pamatoti pārkāpuma fakti, un uzņēmumam, kas apgalvojuma par pārkāpumu atspēkošanai izmanto kādu pamatu aizstāvībai, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir iestājušies šī aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem.
Principu, ka Komisijai ir jāpierāda visi pārkāpumu veidojošie apstākļi, tostarp tā ilgums, kuri varētu ietekmēt galīgos secinājumus par konkrētā pārkāpuma smagumu, neietekmē tas, ka attiecīgie uzņēmumi ir izvirzījuši ar noilgumu saistītu pamatu aizstāvībai, kas principā tiem pašiem ir jāpierāda. Šāda aizstāvības pamata izvirzīšana obligāti nozīmē to, ka pārkāpuma ilgums, kā arī tā izbeigšanas datums, ir pierādīts. Tomēr šie apstākļi vien paši šajā sakarā nevar pamatot pierādīšanas pienākuma uzlikšanu minētajiem uzņēmumiem. Pirmkārt, pārkāpuma ilgums, kura noteikšanai ir jāzina tā beigu datums, ir viens no pārkāpuma pamata elementiem, kas ir jāpierāda Komisijai neatkarīgi no tā, vai šie elementi ir apstrīdēti ar noilgumu saistītajā pamatā aizstāvībai. Otrkārt, šo secinājumu apstiprina tas, ka Komisijas veikto procesuālo darbību nenoilgšana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 normām par noilgumu ir juridiski objektīvs kritērijs, kas izriet no tiesiskās drošības principa, un līdz ar to arī nosacījums ikviena lēmuma par soda piemērošanu spēkā esamībai. Komisijai šis princips ir jāievēro pat tad, ja uzņēmums šajā sakarā pamatu aizstāvībai nav izvirzījis.
Tomēr, šāds pierādīšanas pienākuma sadalījums var mainīties atkarībā no tā, vai viena lietas dalībnieka izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, ko neizdarot, var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts. Tostarp, ja Komisija pierāda vienošanās esamību, iesaistītajam uzņēmumam ir pienākums iesniegt pierādījumus, ka tas norobežojās no šīs vienošanās, pierādījumus, kam jāapliecina skaidri izteikta griba, kas darīta zināma pārējiem dalībuzņēmumiem, ka tas norobežojas no šīs vienošanās.
(sal. ar 52.–55. un 60. punktu)
2. No EKL 81. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka neatkarīgi no to sekām nolīgumi uzņēmumu starpā ir aizliegti, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis. Līdz ar to faktiskas pret konkurenci vērstas ietekmes pierādīšana nav obligāta, ja ir pierādīts attiecīgās rīcības pret konkurenci vērstais mērķis.
(sal. ar 75. punktu)
3. Savienības tiesas ir identificējušas vairākus atbilstošus kritērijus, lai novērtētu EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. panta pārkāpuma vienoto raksturu, proti, attiecīgo darbību mērķu identiskumu, attiecīgo preču un pakalpojumu identiskumu, tajā piedalījušos uzņēmumu identiskumu un pārkāpuma īstenošanas modalitāšu identiskumu. Citi atbilstoši kritēriji ir uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu identiskums un attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskums.
(sal. ar 90. punktu)
4. Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar sodu un sankciju individuālā rakstura principu fizisku vai juridisku personu var sodīt tikai par faktiem, kuros tā ir individuāli vainojama, un šis princips ir piemērojams visos administratīvajos procesos, kuru rezultātā var noteikt sodus atbilstoši Kopienu konkurences tiesību normām. Tomēr šis princips ir jāsaskaņo ar jēdzienu “uzņēmums” EKL 81. panta nozīmē. Šajā sakarā jēdziens “uzņēmums” EKL 81. panta nozīmē ietver ekonomiskas vienības, kas katra sastāv no personāla un materiālo un nemateriālo elementu vienotas organizācijas un kas ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var veicināt šajā tiesību normā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu. Kopienas konkurences tiesībās ir atzīts, ka dažādas sabiedrības, kas pieder vienai grupai, veido ekonomisku vienību un tātad uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, ja grupas meitas sabiedrības autonomā veidā nenosaka savu rīcību tirgū.
No tā izriet, ka ir jānoraida apgalvojums, ka tas, ka viens uzņēmums, kas piedalās pārkāpumā, sastāv no vairākām dažādām sabiedrībām, neizraisa to, ka tās ir jāapskata kā viens pārkāpuma dalībnieks. Šis apgalvojums izriet no jēdziena “uzņēmums” un jēdziena “sabiedrība” sajaukšanas, un tam nav pamatojuma prasītāju minētajā judikatūrā.
(sal. ar 122. un 123. punktu)
5. Konkurences jomā tas, ka Komisija ar atpakaļejošu spēku ir piemērojusi jēdzienu “ekonomiska vienība” naudas soda summas aprēķināšanas mērķim, neizraisa soda smaguma palielināšanu un līdz ar to netiek pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijā 7. panta 1. punkts, atbilstoši kuram netiek noteikts smagāks sods par to, kas bijis piemērojams pārkāpuma izdarīšanas laikā. Tā kā Komisijas prakse naudas soda summas aprēķināšanai ņemt vērā uzņēmuma apgrozījumu – un tādēļ vajadzības gadījumā visu šo uzņēmumu veidojošo sabiedrību kopējo apgrozījumu – bija vienveidīga attiecīgajā laikā, tā bija jāzina tirgus dalībniekiem. Turklāt Komisijas pastāvīgā prakse naudas sodu sākumsummas noteikšanas mērķim ņemt vērā apgrozījumu par pēdējo pilno pārkāpuma gadu ir netieši atzīta judikatūrā.
Šajā sakarā, pirmkārt, naudas sodu preventīvais apjoms ir viens no elementiem, uz kuriem balstoties nosakāms pārkāpumu smagums. Tomēr naudas soda preventīvais raksturs ir lielā mērā atkarīgs no tā, vai tas ir pietiekami nozīmīgs attiecīgajam uzņēmumam. Līdz ar to, lai novērtētu naudas soda preventīvo raksturu saistībā ar pārkāpumā piedalījušos uzņēmumu, ir jāņem vērā situācija, kāda tā bija pārkāpuma beigās, nevis kāda tā varēja būt iepriekš. Otrkārt, būtu nepraktiski un pat pārmērīgi saistībā ar labas pārvaldības principu un administratīvā procesa ekonomijas prasībām pieprasīt, lai Komisija ņemtu vērā attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu attīstību visā aizliegtās vienošanās darbības laikā. Šāda pieeja ietvertu atsevišķas sākumsummas aprēķināšanu par katru piedalīšanās aizliegtajā vienošanās gadu un šajā sakarā dalībnieku attiecīgo tirgus daļu noteikšanu par katru pārkāpuma gadu.
(sal. ar 124.–127. punktu)
6. Konkurences jomā Komisija var saprātīgi prezumēt, ka pilnībā mātes sabiedrībai piederoša meitas sabiedrība galvenokārt piemēro mātes sabiedrības sniegtos norādījumus, un ka šī prezumpcija ietver to, ka Komisijai nav jāpārbauda, vai mātes sabiedrība patiešām ir izmantojusi šīs pilnvaras. Lai mātes sabiedrību atzītu par vainojamu tai pilnībā piederošas meitas sabiedrības rīcībā, tātad nav nepieciešams pierādīt, ka šī mātes sabiedrība zināja par meitas sabiedrības darbībām. Tieši pretēji, ja mātes sabiedrība uzskata, ka, lai gan tai pilnībā pieder meitas sabiedrība, šī pēdējā minētā sabiedrība autonomā veidā nosaka savu rīcību tirgū, tai ir jāatspēko šī prezumpcija, sniedzot pietiekamus pierādījumus.
(sal. ar 130. punktu)
7. Juridiskās vienības, kuras ir neatkarīgi piedalījušās EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. panta pārkāpumā un kuras pēc tam ir iegādājusies cita sabiedrība, turpina pašas būt atbildīgas par savu prettiesisko rīcību, kas notikusi pirms to iegādes, ja šīs sabiedrības nav skaidri un vienkārši sevī iekļāvis pircējs, bet tās ir turpinājušas savu darbību kā meitas sabiedrības. Šādā gadījumā pircējs var tikt vienīgi uzskatīts par atbildīgu par savas meitas sabiedrības rīcību no tās iegādāšanās brīža, ja šī meitas sabiedrība turpina piedalīties pārkāpumā un ja jaunās mātes sabiedrības atbildība var tikt pierādīta.
Turklāt šis pats princips mutatis mutandis ir jāpiemēro gadījumā, kad pirms tās iegādāšanās nopirkta sabiedrība ir piedalījusies pārkāpumā nevis neatkarīgā veidā, bet gan kā citas grupas meitas sabiedrība.
(sal. ar 139. un 141. punktu)
8. Solidaritāte sabiedrību starpā par naudas sodu samaksu sakarā ar EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. panta pārkāpumu ir juridiskas sekas, kas pilnībā izriet no šo pantu materiālo tiesību normām.
Uzņēmuma rīcības vienotība tirgū attaisno to, ka konkurences tiesību piemērošanas mērķiem sabiedrības vai, vispārīgāk, tiesību subjekti, kas var tikt uzskatīti par personiski atbildīgiem, tiek saukti pie atbildības solidāri. Solidaritāte par naudas sodu, kas uzlikti sakarā ar EKL 81. punkta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, samaksāšanu, jo tā ir vērsta uz to, lai garantētu minēto naudas sodu efektīvu iekasēšanu, atbalsta prevencijas mērķi, kuru kopumā tiecas sasniegt konkurences tiesības, ievērojot principu ne bis in idem , Savienības tiesību pamatprincipu, kas ir nostiprināts arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. protokola 4. pantā un kurš aizliedz par vienu un to pašu konkurences tiesību pārkāpumu sodīt vairāk nekā vienu reizi par uzņēmuma rīcību tirgū, izmantojot tiesību subjektus, kas var tikt uzskatīti par personiski atbildīgiem.
Tas, ka personiskās atbildības, kas radušās vairākām sabiedrībām, par viena un tā paša uzņēmuma dalību vienā pārkāpumā nav identiskas, nav šķērslis tam, ka tām tiek uzlikts solidāri maksājams naudas sods, jo solidaritāte par naudas soda samaksu aptver vienīgi pārkāpuma laikposmu, kurā tās bija viena ekonomiska vienība un līdz ar to bija uzņēmums konkurences tiesību nozīmē. Šajā ziņā no sodu un sankciju individuālā rakstura principa izriet, ka ikvienai sabiedrībai ir jāspēj izsecināt no apstrīdētā lēmuma, ar kuru tai ir uzlikts naudas sods, kas tai ir solidāri jāmaksā kopā ar vienu vai vairākām citām sabiedrībām, attiecīgo daļu, kas tai ir jāsedz attiecībā pret tās solidārajiem kopparādniekiem pēc tam, kad Komisijas prasījumi ir apmierināti. Šim mērķim Komisijai ir it īpaši jāprecizē laikposmi, kuros attiecīgās sabiedrības ir (līdz)atbildīgas par uzņēmumu, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās, prettiesisko rīcību, un vajadzības gadījumā minēto sabiedrību atbildības pakāpe par minēto rīcību.
Līdz ar to lēmums, ar kuru Komisija vairākām sabiedrībām uzliek solidāri maksāt naudas sodu, obligāti rada visas sekas, kas no tiesiskā viedokļa saistītas ar naudas sodu maksāšanas tiesisko regulējumu konkurences tiesībās, gan attiecībās starp kreditoru un solidārajiem kopparādniekiem, gan attiecībās starp solidārajiem kopparādniekiem.
Tādēļ vienīgi Komisija, īstenojot pilnvaras uzlikt naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, nosaka dažādu sabiedrību domājamo daļu summās, kuras tām ir jāmaksā solidāri tiktāl, ciktāl [šīs sabiedrības] ietilpst vienā uzņēmumā, un šis uzdevums nevar tikt atstāts valsts tiesu ziņā.
Ir jāuzskata, ka, nepastāvot norādei par pretējo lēmumā, ar kuru Komisija ir uzlikusi naudas sodu, kas vairākām sabiedrībām ir jāmaksā solidāri sakarā ar uzņēmuma prettiesisku rīcību, Komisija tās vaino par minēto rīcību līdzvērtīgā mērā. Sabiedrībām, kurām tiek uzlikts solidāri maksājams naudas sods un kuras, izņemot, ja lēmumā, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, ir norādīts pretējais, vienlīdzīgā mērā iestājas atbildība par pārkāpuma izdarīšanu, principā ir vienlīdzīgās daļās jāpiedalās naudas soda, kas uzlikts sakarā ar minēto pārkāpumu, samaksāšanā. Ja lēmums, ar kuru vairākām sabiedrībām ir uzlikts solidāri maksājams naudas sods, neļauj a priori noteikt, kurai no šīm sabiedrībām būs faktiski jāmaksā Komisijas uzliktā naudas soda summa, tad šis lēmums neļauj pastāvēt nekādām šaubām par naudas soda summas attiecīgajām daļām, kas tām ir jāsedz, līdz ar ko katra no tām vajadzības gadījumā var celt prasību pret saviem solidārajiem kopparādniekiem par summām, ko tā ir samaksājusi, pārsniedzot attiecīgo daļu.
(sal. ar 149., 151.–153. un 156.–158. punktu)
9. Pasaules mēroga aizliegtas vienošanās gadījumā, kurā papildus cenu noteikšanai ietilpst tirgu sadalīšana, Komisija var pamatoti balstīties uz apgrozījumu visā pasaulē saistībā ar attiecīgās preces pārdošanu, lai sākumsummās atainotu pārkāpuma raksturu, tā faktisko ietekmi uz tirgu, kā arī ģeogrāfiskā tirgus apjomu, ņemot vērā aizliegtās vienošanās dalībnieku lieluma atšķirības. Tā kā Apvienotā Karaliste un Īrija, aplūkotas kopā, veido ievērojamu kopējā tirgus daļu, kaitējums, kas konkurencei nodarīts šajos tirgos, nevar tikt uzskatīts par nebūtisku. Pārkāpumā, kurā ir vainotas prasītājas apstrīdētajā lēmumā, tieši ietilpst tas, ka attiecīgie uzņēmumi sadalīja dažādu valstu tirgus Eiropas līmenī, izmantojot “ražotāju valstu” sistēmu, līdz ar to fakts, ka prasītājs uzņēmums saskaņā ar šādu prettiesisku nolīgumu savas darbības kopējā tirgus ietvaros veica vienīgi saistībā ar tā valstu tirgiem, nevar tikt uzskatīts par atbildību mīkstinošu apstākli. Visbeidzot, tā kā aizliegtās vienošanās dalībnieki paši bija ņēmuši vērā to apgrozījumus visā pasaulē, lai aizliegtās vienošanās ietvaros noteiktu to individuālās kvotas, kas piemērojamas gan Eiropas līmenī – ārpus “ražotājām valstīm” –, gan pasaules līmenī, Komisija, lai novērtētu dažādo iesaistīto uzņēmumu specifisko nozīmīgumu, pamatoti ņēma vērā to apgrozījumu pasaulē.
(sal. ar 170. un 171. punktu)
10. Kopienu tiesībās netiek izvirzīta prasība, lai dažādām sabiedrībām viena uzņēmuma ietvaros uzliktie naudas sodi būtu samērīgi ar piedalīšanās, kurā tiek vainota katra no šīm sabiedrībām, ilgumu. Līdz ar to salīdzinājums starp euro summām par piedalīšanās pārkāpumā mēnesi, kas piemērotas vairākām sabiedrībām, kuras tiek vainotas par dažāda ilguma piedalīšanos, nevar atklāt nevienlīdzīgu attieksmi.
Tādēļ neliekas, ka Komisijas prakse noteikt naudas sodus veidā, kas nav strikti samērīgi ilgumam, pārsniegtu rīcības brīvību, kas tai ir atzīta judikatūrā.
(sal. ar 181. un 182. punktu)
11. Apstāklis, ka vairākām sabiedrībām ir solidāri jāmaksā naudas sods tādēļ, ka tās ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā ierobežojuma piemērošanu nenozīmē, ka katras pienākums ierobežots ar 10 % no apgrozījuma, ko tā realizējusi pēdējā pārskata gadā. Faktiski 10 % robeža šīs tiesību normas izpratnē ir jāaprēķina, balstoties uz visu sabiedrību, kuras veido vienoto ekonomisko vienību, kas darbojas kā uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, kopējo tirdzniecības apgrozījumu, jo tikai kopējais šo sabiedrību tirdzniecības apgrozījums var būt norāde uz attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko kapacitāti.
Uzņēmuma jēdziens Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkta nozīmē tādēļ neatšķiras no uzņēmuma jēdziena EKL 81. panta 1. punkta nozīmē. Tādēļ vairāku sabiedrību, kas ietilpst grupā, kura veido uzņēmumu šo tiesību normu nozīmē, solidārā atbildība nebūt nav jānosaka atbilstoši sabiedrībai ar viszemāko apgrozījumu.
(sal. ar 186. un 187. punktu)
12. Tas, ka mātes sabiedrība tiek vainota par tās meitas sabiedrības rīcību, jo tā noteikusi šīs meitas sabiedrības komerciālo rīcību, nenozīmē, ka minētā mātes sabiedrība ir jāuzskata par šīs rīcības autori savas meitas sabiedrības vietā. Citiem vārdiem sakot, mātes sabiedrības atbildība par savas meitas sabiedrības rīcību nekādā veidā neatbrīvo meitas sabiedrību kā juridisku personu no savas pašas atbildības un meitas sabiedrība tādēļ paliek individuāli atbildīga par pret konkurenci vērstām darbībām, kurās tā ir piedalījusies.
(sal. ar 196. punktu)
13. Komisijas pieņemto Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 3. punktā ir paredzēta naudas soda pamatsummas samazināšana, “ja pastāv īpaši atbildību mīkstinoši apstākļi”, it īpaši tādi kā prasītāju uzņēmumu vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā un pārkāpumu pārtraukšana, tiklīdz iejaucas Komisija. Šajā tekstā nav iekļauts saistošs atbildību mīkstinošu apstākļu uzskaitījums, kuri Komisijai būtu jāņem vērā. Tādējādi Komisija saglabā noteiktu rīcības brīvību visaptveroši novērtēt iespējamā naudas soda samazinājuma apmēru atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ.
Šajā ziņā Komisijai nevar nekādā veidā būt pienākums, īstenojot savu rīcības brīvību, samazināt naudas sodu acīmredzamas pārkāpuma izbeigšanas dēļ, neatkarīgi no tā, vai pārkāpums izbeigts pirms vai pēc Komisijas iejaukšanās. Pat ja agrāk pārkāpuma brīvprātīgu izbeigšanu Komisija būtu uzskatījusi par atbildību mīkstinošu apstākli, tā, piemērojot savas Pamatnostādnes, var ņemt vērā, ka acīmredzami sevišķi smagi pārkāpumi vēl joprojām tiek izdarīti samērā bieži, kaut arī to prettiesiskums ir atzīts kopš Kopienas konkurences politikas ieviešanas, un līdz ar to uzskatīt, ka ir jāatsakās no šīs labvēlīgās prakses un par šāda pārkāpuma izbeigšanu naudas sods vairs nav jāsamazina.
(sal. ar 207., 208., 211. un 213. punktu)
14. Tas, ka uzņēmumu, kura piedalīšanos ar konkurences tiesībām aizliegtajā vienošanās – pārkāpumā, kurš ir ļoti smags, – Komisija ir pietiekami juridiski pierādījusi, bija maldinājuši citi šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki, kas tādējādi mēģināja panākt papildu priekšrocības tām priekšrocībām, ko tiem sniedza minētā aizliegtā vienošanās, nevar likt uzskatīt šī uzņēmuma rīcību par mazāk smagu. Tādēļ šādi apstākļi nevar būt vainu mīkstinošs apstāklis un, konkrētāk, nepierāda šī uzņēmuma vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja lomu aizliegtās vienošanās ietvaros.
(sal. ar 218. punktu)
15. Naudas sodu summas samazināšana uzņēmumu – Kopienu konkurences tiesību pārkāpuma dalībnieku – sadarbības gadījumā pamatojas uz apsvērumu, atbilstoši kuram šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma esamību un attiecīgajā gadījumā to izbeigt.
Kā ir minēts Paziņojuma par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegto vienošanos gadījumos 29. punktā, tas rada tiesisko paļāvību, uz ko var balstīties uzņēmumi, kuri vēlas informēt Komisiju par aizliegtās vienošanās esamību. Ņemot vērā tiesisko paļāvību, ko uzņēmumi, kas vēlas sadarboties ar Komisiju, uz šī paziņojuma pamata varējuši gūt, Komisijai, nosakot uzņēmumam piemērojamā naudas soda summu un izvērtējot tā sadarbību, ir jārīkojas saskaņā minēto paziņojumu. Tomēr Paziņojumā par sadarbību noteiktajās robežās Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai novērtētu, vai uzņēmuma sniegtajiem pierādījumiem ir vai nav pievienotā vērtība minētā paziņojuma 22. punkta izpratnē un vai šī iemesla dēļ atbilstoši šim paziņojumam uzņēmumam ir piešķirams samazinājums. Šis novērtējums ir pakļauts ierobežotai pārbaudei tiesā.
(sal. ar 219.–221. punktu)
16. Tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincips izvirza prasību, ka attiecīgajiem uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, uz kurām attiecas Komisijas izmeklēšana konkurences jomā, sākot no administratīvā procesa stadijas, jāsniedz iespēja paust savu viedokli par Komisijas izvirzīto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un atbilstību. Taču šis princips neprasa, lai šiem uzņēmumiem tiktu sniegta iespēja administratīvajā procesā pašiem uzdot jautājumus lieciniekiem, kurus uzklausījusi Komisija.
(sal. ar 233. un 234. punktu)
17. Tā kā pamatu, ko viens uzņēmums izvirzījis pret Komisijas lēmuma likumību, ar ko tam uzlikts naudas sods par Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumu, pārbaudē ir atklājusies nelikumība, Vispārējai tiesai ir jālemj, vai tai, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, apstrīdētais lēmums ir jāgroza.
(sal. ar 238. punktu)