TIESAS RĪKOJUMS (septītā palāta)

2008. gada 19. decembrī ( *1 )

Lieta C-551/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Verwaltungsgerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 22. novembrī un Tiesā reģistrēts 2007. gada 11. decembrī, tiesvedībā

Deniz Sahin

pret

Bundesminister für Inneres .

TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], tiesneši H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents) un J. Klučka [J. Klučka],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ierosinot par lūgumu lemt, izdodot motivētu rīkojumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmo daļu,

uzklausījusi ģenerāladvokātu,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējama Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi OV 2004, L 229, 35. lpp.; OV 2005, L 197, 34. lpp., un OV 2007, L 204, 28. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva”), EKL 18. un 39. pants, kā arī pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību.

2	Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Turcijas pilsoni Sahinu [Sahin] un Bundesminister für Inneres (federālais iekšlietu ministrs) par atteikumu izsniegt pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesiskais regulējums

Atbilstoši Direktīvas 1. pantam:

“Šajā direktīvā ir noteikti:

a)	nosacījumi, kas reglamentē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu īstenotās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;

b)	Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības pastāvīgi uzturēties dalībvalstu teritorijā;

c)	ierobežojumi, kas noteikti a) un b) apakšpunktā paredzētajām tiesībām sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.”

Direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

1)	“Savienības pilsonis” ir ikviena persona, kurai ir kādas dalībvalsts valstiskā piederība;

“ģimenes loceklis” ir:

a)	laulātais;

partneris, ar ko Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības, pamatojoties uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos reģistrētas partnerattiecības ir noteiktas kā līdzvērtīgas laulībai, un saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem;

c)	Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera tiešie pēcnācēji vecumā līdz 21 gadam, kuri ir tā apgādībā;

d)	Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki;

3)	“uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, uz kuru pārceļas Savienības pilsonis, lai īstenotu savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.”

Direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“1. Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.

2. Neskarot attiecīgo personu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, kas tām var būt katrai atsevišķi, uzņēmēja dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem veicina šādu personu ieceļošanu un uzturēšanos:

visi pārējie ģimenes locekļi neatkarīgi no to valstiskās piederības, uz kuriem neattiecas 2. panta 2. punktā minētā definīcija un kuri ceļojuma sākuma valstī ir tā Savienības pilsoņa apgādībā vai dzīvo ar viņu vienā mājsaimniecībā, kam ir sākotnējās uzturēšanās tiesības, vai arī gadījumā, kad nopietnu veselības apsvērumu dēļ ir noteikti vajadzīga Savienības pilsoņa ģimenes locekļa personiska kopšana;

b)	partneris, ar kuru Savienības pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot.

Uzņēmēja dalībvalsts sīki pārbauda personiskos apstākļus un pamato aizliegumu šīm personām iebraukt vai uzturēties.”

Direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1. Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.

2. Šā panta 1. punkta noteikumi attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kam ir derīga pase un kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, bet pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar viņu.”

Atbilstoši Direktīvas 7. panta 1. un 2. punktam:

“1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

a)	viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī; vai arī

b)	viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī; vai arī

—	viņi ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko kreditē vai finansē uzņēmēja dalībvalsts, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai apmeklētu mācības, tostarp arodmācības, un

—

viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus, pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem un ka viņi nekļūs par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā; vai arī

d)	viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

2. Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”

Direktīvas 9. pants ir formulēts šādi:

“1. Dalībvalstis izsniedz uzturēšanās atļauju Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, ja plānotais uzturēšanās laiks ir ilgāks par trīs mēnešiem.

2. Termiņš, kad jāiesniedz pieteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai, nedrīkst būt īsāks kā trīs mēneši no ierašanās dienas.

3. Ja nav izpildīta prasība pieteikties uzturēšanās atļaujas saņemšanai, pret attiecīgo personu var vērst samērīgas un nediskriminējošas sankcijas.”

Direktīvas 10. pantā ir paredzēts:

“1. To Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, apstiprina, ne vēlāk kā sešus mēnešus no pieteikuma saņemšanas dienas izsniedzot dokumentu, ko sauc par “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”. Apstiprinājumu par pieteikšanos uzturēšanās atļaujas saņemšanai izsniedz uzreiz.

2. Lai izsniegtu uzturēšanās atļauju, dalībvalstis pieprasa uzrādīt šādus dokumentus:

a)	derīgu pasi;

b)	dokumentu, ar ko apliecina ģimenes attiecības vai reģistrētas partnerattiecības;

c)	reģistrācijas apliecību vai, ja nav reģistrācijas sistēmas, citus pierādījumus par tā Savienības pilsoņa uzturēšanos uzņēmējā dalībvalstī, kuru viņi pavada vai kuru kopā viņi ieceļo;

d)	gadījumos, uz kuriem attiecas 2. panta 2. punkta c) un d) apakšpunkts, — dokumentārus pierādījumus par to, ka ir ievēroti minētajā apakšpunktā paredzētie nosacījumi;

[..].”

Direktīvas 27. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1. Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

2. Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.

Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem.”

Direktīvas 35. pantā ir precizēts:

“Dalībvalstis nosaka pasākumus, kas vajadzīgi, lai liegtu, izbeigtu vai atsauktu ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana, piemēram, fiktīvas laulības. Visiem šādiem pasākumiem jābūt samērīgiem, un uz tiem jāattiecina procesuālās garantijas, kas paredzētas 30. un 31. pantā.”

Valsts tiesiskais regulējums

Likuma par dzīvesvietas un uzturēšanās tiesībām (Niederlassungs- und Aufenthaltsgesetz, BGBl. I, 100/2005; turpmāk tekstā — “NAG”) 1. panta 2. punktā redakcijā, kas piemērojama pamata lietā, ir noteikts:

“Šis federālais likums neattiecas uz ārvalstniekiem, kam:

1)	ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar 2005. gada Patvēruma meklētāju likumu [Asylgesetz 2005], BGBl. I Nr. 100, vai saskaņā ar agrākiem noteikumiem par patvēruma tiesībām, ja šis federālais likums nenosaka citādi.

[..]”

NAG 51. pantā ir noteikts:

“EEZ pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties un federālajā teritorijā uzturas ilgāk par trim mēnešiem, ir tiesības uz dzīvesvietu, ja:

1)	viņi Austrijā ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas;

2)	viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem ir pietiekams veselības apdrošināšanas segums un viņi var pierādīt, ka tiem ir pietiekami iztikas līdzekļi, lai nekļūtu par sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, vai arī

3)	viņi mācās juridiski atzītā privātā vai valsts skolā vai izglītības iestādē un atbilst 2) punktā minētajiem nosacījumiem.”

Šī likuma 52. pantā ir paredzēts:

“EEZ pilsoņu, kuriem ir tiesības brīvi pārvietoties (51. pants), ģimenes locekļiem, kuri paši ir EEZ pilsoņi, ir tiesības uz dzīvesvietu, ja viņi

1)	ir laulātie;

[..]

un pavada vai pārceļas kopā ar attiecīgo pilsoni.”

Atbilstoši NAG 54. panta 1. punktam:

“EEZ pilsoņu, kuriem ir tiesības brīvi pārvietoties (51. pants), ģimenes locekļiem, kuri nav EEZ pilsoņi un atbilst nosacījumiem, kas minēti 52. panta 1)–3) punktā, ir tiesības uz dzīvesvietu. Uz iesnieguma pamata viņiem izsniedz pastāvīgās uzturēšanās atļauju ar termiņu uz desmit gadiem. Šāds iesniegums ir jāiesniedz ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc ierašanās.”

Atbilstoši 1997. gada Patvēruma meklētāju likuma (Asylgesetz 1997, BGBl. I, 76/1997) 19. pantam:

“1) Patvēruma meklētājiem, kuri [..] atrodas federālajā teritorijā, ir pagaidu uzturēšanās tiesības, ja vien viņu iesniegums pamatota iemesla dēļ nav noraidīts. [..]

[..]

3) Pagaidu uzturēšanās atļaujas patvēruma meklētājiem, kuriem pienākas pagaidu uzturēšanās atļaujas, ir jāizsniedz pēc pašu iestāžu iniciatīvas. [..]

[..]”

Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iziet, ka Sahins 2003. gada 15. jūnijā ieceļoja Austrijā, kur 2003. gada 3. oktobrī pieprasīja patvērumu. Tā kā par šo patvēruma pieprasījumu nav pieņemts galīgais lēmums, attiecīgajai personai saskaņā ar 1997. gada Patvēruma meklētāju likumu pienākas pagaidu uzturēšanās tiesības.

18	Sahins 2006. gada 22. aprīlī apprecējās ar Vācijas pilsoni. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām viņi kā vīrs un sieva dzīvoja kopā vismaz kopš 2003. gada 10. oktobra un ar savu kopīgo bērnu — kopš tā piedzimšanas 2005. gada 19. jūlijā.

19	Pamatojoties uz savu laulību, Sahins 2006. gada 29. maijā pieprasīja izsniegt pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar NAG 54. pantu. Lejasaustrijas Landeshauptmann [federālās zemes ministru prezidents] šo iesniegumu noraidīja saskaņā ar NAG 1. panta 2. punkta 1) apakšpunktu.

Ar 2007. gada 14. marta lēmumu Bundesminister für Inneres noraidīja sūdzību, ko Sahins bija iesniedzis par Lejasaustrijas Landeshauptmann lēmumu. Bundesminister für Inneres uzskatīja, ka NAG un līdz ar to tā 54. pants attiecīgajai personai nav piemērojams tādēļ, ka viņam ir pagaidu patvēruma meklētāja uzturēšanās tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar tiesību aktiem par patvēruma meklētājiem. Turklāt Sahina sieva, Vācijas pilsone, kas pēc viņa paša sniegtajām ziņām “Austrijā trīs gadus dzīvo” un strādā, savas tiesības brīvi pārvietoties esot izmantojusi tajā laikā, kad Sahins jau esot uzturējies Austrijā, un tādēļ neesot izpildīts NAG 52. panta pēdējā apakšpunktā paredzētais nosacījums, proti, ka ģimenes loceklim jāpavada persona, kas īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties, vai jāpārceļas kopā ar viņu. Šajā sakarā Bundesminister für Inneres pamatojās arī uz Direktīvas 7. panta 2 punktu.

Sahins par Bundesminister für Inneres lēmumu iesniedza prasību Verwaltungsgerichtshof [Administratīvajā tiesā], kas nolēma apturēt tiesvedību un iesniegt Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)

Vai [..] Direktīvas 2004/38/EK [..] 3. panta 1. punkts, 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tie Direktīvas 2. panta 2. punkta izpratnē ietver arī tos ģimenes locekļus, kuri uzņēmējā dalībvalstī ir ieceļojuši neatkarīgi no Savienības pilsoņa (Direktīvas 2. panta 3. punkts) un tikai tur ar Savienības pilsoni ir nodibinājuši radniecību vai ģimeni?

b)	Ja tas ir tā, vai papildu nozīme ir tam, ka ģimenes loceklis radniecības vai ģimenes dibināšanas brīdī uzņēmējā dalībvalstī uzturas likumīgi? Ja tas tā ir, vai, lai uzturēšanās būtu likumīga, pietiek ar to, ka ģimenes loceklis ir tiesīgs uzturēties vienīgi sava patvēruma meklētāja statusa dēļ?

Ja atbildē uz pirmā jautājuma a) un b) daļu no Direktīvas “vienīgi” kā patvēruma meklētājam neizriet uzturēšanās tiesības kā ģimenes loceklim, kurš uzņēmējā dalībvalstī ir ieceļojis neatkarīgi no Savienības pilsoņa un tikai tur ar Savienības pilsoni ir nodibinājis radniecību vai ģimeni, vai, to neņemot vērā, var uzskatīt, ka situācijā, kad ģimenes loceklis uzņēmējā dalībvalstī ir uzturējies nepilnus četrus gadus un tur gadu ir precējies ar Savienības pilsoni, ar kuru viņš dzīvo kopā apmēram trīsarpus gadus un viņiem ir kopīgs 20 mēnešus vecs bērns, EKL 18. vai 39. pants, ievērojot pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, piešķir uzturēšanās tiesības?

Vai Direktīvas 9. panta 1. punkts un 10. panta 1. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav kādas dalībvalsts pilsoņi un kuriem atbilstoši Kopienu tiesībām, it īpaši saskaņā ar Direktīvas 7. panta 2. punktu, pienākas uzturēšanās tiesības, nevar saņemt uzturēšanās atļauju (“Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja”) tikai tādēļ, ka saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts patvēruma meklētāju tiesību normām viņiem ir (pagaidu) uzturēšanās atļauja šajā valstī?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Ievada apsvērumi

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmo daļu gadījumā, ja jautājums, kas Tiesai ir nodots prejudiciāla nolēmuma sniegšanai, ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, vai ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tam, kad ir uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot motivētu rīkojumu, kurā ir norāde uz iepriekšējo spriedumu vai attiecīgo judikatūru.

23	Tiesa uzskata, ka šajā lietā tā ir.

Par pirmā jautājuma a) un b) daļu

Ar sava pirmā jautājuma a) un b) daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 3. panta 1. punkts, 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tie ietver tos ģimenes locekļus, kuri uzņēmējā dalībvalstī ieradušies neatkarīgi no Savienības pilsoņa un tikai tur ar Savienības pilsoni ir nodibinājuši radniecību vai ģimeni. Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai nozīme ir tam, ka ģimenes loceklis radniecības vai ģimenes dibināšanas brīdī uzņēmējā dalībvalstī uzturas likumīgi, un — apstiprinošas atbildes gadījumā — vai, lai uzturēšanās būtu likumīga, pietiek ar to, ka ģimenes loceklis ir tiesīgs uzturēties vienīgi sava patvēruma meklētāja statusa dēļ.

25	Direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka to piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi Direktīvas 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.

Direktīvas 6. un 7. pantā, kas attiecas, respektīvi, uz tiesībām uzturēties līdz trim mēnešiem un tiesībām uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus, ir arī noteikta prasība, ka, lai iegūtu uzturēšanās tiesības, Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, viņu “pavada” vai “ieceļo” kopā ar viņu uzņēmējā dalībvalstī.

Lietā, kurā tika pasludināts 2008. gada 25. jūlija spriedums lietā C-127/08 Metock u.c. (Krājums, I-6241. lpp., 87. un 88. punkts), Tiesa nosprieda, ka nevienā no šīm normām nav izvirzīta prasība, lai Savienības pilsonis brīdī, kad viņš pārceļas uz uzņēmēju dalībvalsti, jau būtu nodibinājis ģimeni, lai viņa ģimenes locekļi, kas ir trešās valsts pilsoņi, varētu izmantot minētajā direktīvā noteiktās tiesības, un ka, paredzot, ka Savienības pilsoņa ģimenes locekļi var viņam pievienoties uzņēmējā dalībvalstī, Kopienu likumdevējs gluži pretēji ir pieņēmis iespēju, ka Savienības pilsoņi varētu nodibināt ģimeni tikai pēc tam, kad tie izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

Turklāt minētā sprieduma 93. punktā Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 3. panta 1. punktā ietvertie vārdi “[Savienības pilsoņu] ģimenes locekļi [..], kuri tos pavada” vienlaikus ietver gan tos Savienības pilsoņa ģimenes locekļus, kuri kopā ar viņu ieradušies uzņēmējā dalībvalstī, gan tos ģimenes locekļus, kuri ar viņu uzturējušies šajā dalībvalstī, šajā otrajā gadījumā nenošķirot [personas] atkarībā no tā, vai trešo valstu pilsoņi minētajā dalībvalstī ieradušies pirms vai pēc tajā ieradies Savienības pilsonis vai pirms vai pēc viņi kļuvuši par viņa ģimenes locekļiem.

Iepriekš minētā sprieduma lietā Metock u.c. 95. punktā Tiesa precizēja, ka no brīža, kad trešās valsts pilsonis, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, iegūst Direktīvā paredzētās tiesības iebraukt un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, šī valsts šīs tiesības var ierobežot vienīgi, ievērojot šīs direktīvas 27. un 35. pantu

No tā paša sprieduma 96. punkta izriet, ka minētā 27. panta ievērošana it īpaši ir nepieciešama, ja dalībvalsts vēlas sodīt trešās valsts pilsoni par to, ka viņš, pirms kļuvis par Savienības pilsoņa ģimenes locekli, iebraucis un/vai uzturējies tās teritorijā, pārkāpjot valsts tiesisko regulējumu imigrācijas jautājumos.

Ir pilnīgi skaidrs, ka pret tādu personu kā Sahins, kam pirms Savienības pilsoņa ģimenes locekļa statusa iegūšanas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem bija pagaidu atļauja uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā, līdz tiek pieņemts lēmums par patvēruma pieprasījumu, šī iemesla dēļ vien Direktīvas 27. panta prasības nevar izvirzīt.

Kā Tiesa nosprieda iepriekš minētā sprieduma lietā Metock u.c. 99. punktā, uz trešās valsts pilsoni, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātais, kurš uzturas dalībvalstī, kuras pilsonības viņam nav, un kas pavada vai pievienojas šim Savienības pilsonim, ir attiecināmas minētās direktīvas normas neatkarīgi no viņu laulības noslēgšanas vietas un datuma, kā arī neatkarīgi no tā, kādā veidā šis trešās valsts pilsonis ir iebraucis uzņēmējā dalībvalstī.

Ievērojot šos apsvērumus, uz pirmā jautājuma a) un b) daļu ir jāsniedz atbilde, ka Direktīvas 3. panta 1. punkts, 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tie attiecas arī uz tiem ģimenes locekļiem, kuri uzņēmējā dalībvalstī ieradušies neatkarīgi no Savienības pilsoņa un tikai tur ar Savienības pilsoni ir nodibinājuši ģimeni vai sākuši dzīvot ģimenes dzīvi. Šajā sakarā nav nekādas nozīmes tam, ka brīdī, kad attiecīgais ģimenes loceklis nodibinājis ģimeni vai sācis dzīvot ģimenes dzīvi, viņam uzņēmējā dalībvalstī bijušas pagaidu uzturēšanās tiesības saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem par patvēruma meklētājiem.

Par pirmā jautājuma c) daļu

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmā jautājuma a) un b) daļu, uz pirmā jautājuma c) daļu nav jāatbild. Šī jautājuma daļa attiecas tikai uz tādu gadījumu, ja Direktīva būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā nepiešķir uzturēšanās tiesības ģimenes loceklim, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamata lietā.

Par otro jautājumu

Kā jau norādīts šī rīkojuma 32. punktā, Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Metock u.c. 99. punktā nosprieda, ka uz trešās valsts pilsoni, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātais, kurš uzturas dalībvalstī, kuras pilsonības viņam nav, un kas pavada vai pievienojas šim Savienības pilsonim, ir attiecināmas Direktīvas normas.

36	Tādēļ, kā izriet no atbildes uz pirmā jautājuma a) un b) daļu, personai, kas atrodas Sahina situācijā, ir uzturēšanās tiesības atbilstoši Direktīvas 7. panta 2. punktam.

37	No Direktīvas 9. panta 1. punkta un 10. panta 1. punkta izriet, ka uzturēšanās atļauja ir dokuments, ar kuru apstiprina to Savienības pilsoņa ģimenes locekļu tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus kādā dalībvalstī, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie.

38	Direktīvas 10. panta 2. punktā ir izsmeļoši uzskaitīti dokumenti, kurus trešo valstu pilsoņiem, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, var prasīt iesniegt uzņēmējai dalībvalstij, lai saņemtu uzturēšanās atļauju (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Metock u.c., 53. punkts).

Atteikt Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas izsniegšanu personai, kas atrodas Sahina situācijā, tādēļ vien, ka attiecīgajai personai saskaņā ar patvēruma meklētāju tiesību aktiem ir tikai pagaidu uzturēšanās atļauja šajā valstī, nozīmētu, ka Direktīvas 10. panta 2. punktā izsmeļoši uzskaitītie nosacījumi tiktu papildināti ar papildu nosacījumu.

Šādos apstākļos uz otro jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 9. panta 1. punkts un 10. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav kādas dalībvalsts pilsoņi un kuriem atbilstoši Kopienu tiesībām, it īpaši saskaņā ar Direktīvas 7. panta 2. punktu, pienākas uzturēšanās tiesības, nevar saņemt Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju tikai tādēļ, ka saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts patvēruma meklētāju tiesību normām viņiem ir pagaidu uzturēšanās atļauja šajā valstī.

Par tiesāšanās izdevumiem

41	Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 3. panta 1. punkts, 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tie attiecas arī uz tiem ģimenes locekļiem, kuri uzņēmējā dalībvalstī ieradušies neatkarīgi no Savienības pilsoņa un tikai tur ar Savienības pilsoni ir nodibinājuši ģimeni vai sākuši dzīvot ģimenes dzīvi. Šajā sakarā nav nekādas nozīmes tam, ka brīdī, kad attiecīgais ģimenes loceklis nodibinājis ģimeni vai sācis dzīvot ģimenes dzīvi, viņam uzņēmējā dalībvalstī bijušas pagaidu uzturēšanās tiesības saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem par patvēruma meklētājiem;

Direktīvas 2004/38 9. panta 1. punkts un 10. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav kādas dalībvalsts pilsoņi un kuriem atbilstoši Kopienu tiesībām, it īpaši saskaņā ar Direktīvas 7. panta 2. punktu, pienākas uzturēšanās tiesības, nevar saņemt Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju tikai tādēļ, ka saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts patvēruma meklētāju tiesību normām viņiem ir pagaidu uzturēšanās atļauja šajā valstī.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda — vācu.