9.2.2008

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 37/8

Prasība, kas celta 2007. gada 22. novembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-518/07)

(2008/C 37/10)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — C. Docksey un C. Ladenburger)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prasītājas prasījumi:

—

Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvas 95/46/EK (1) 28. panta 1. punkta otro teikumu, jo tā par datu apstrādes pārraudzību privātajā sektorā Bādenes-Virtembergas, Bavārijas, Berlīnes, Brandenburgas, Brēmenes, Hamburgas, Hessenes, Meklenburgas-Priekšpomerānijas, Lejassaksijas, Ziemeļreinas-Vestfālenes, Reinlandes-Pfalcas, Zārlandes, Saksijas, Saksijas-Anhaltas, Šlēsvigas-Holšteinas un Tīringenas federālajā zemē atbildīgās uzraudzības iestādes pakļauj valsts kontrolei un tādējādi kļūdaini ir transponējusi prasību par datu aizsardzības kontroles iestāžu “pilnīgu neatkarību”;

—	piespriest Vācijas Federatīvai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK 28. panta 1. punkta otrais teikums uzliekot dalībvalstīm pienākumu uzdot “viena[i] vai vairāk[ām] valsts iestād[ēm]” kontrolēt “noteikumu, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo direktīvu, piemērošan[u]”, proti, datu aizsardzības tiesību normu noteikumus. Direktīvas 95/46/EK 28. panta 1. punkta otrais teikums prasot pilnvaroto uzraudzības iestāžu “pilnīgu neatkarību”. Saskaņā ar tā redakciju esot noteikts, ka uzraudzības iestādes nedrīkst ietekmēt nedz citas valsts iestādes, nedz arī organizācijas, kam nav valsts pārvaldes rakstura, tātad dalībvalstu tiesiskajam regulējumam būtu jāizslēdz ārējā ietekme uz uzraudzības iestāžu lēmumiem un to izpildi. Jēdziens “pilnīga” neatkarība nozīmē, ka ne no vienas puses un nekādā ziņā nepastāv atkarība.

Tātad tas esot nesaderīgi ar Direktīvas 95/46/EK 28. panta 1. punkta otro teikumu datu apstrādes privātajā sektorā uzraudzības iestādes pārraudzību pakļaut valsts profesionālajām, tiesiskajām vai dienesta kontrolei, kā tas ir noticis Vācijas Federatīvās Republikas visās 16 federālajās zemēs. Tā kā katras federālās zemes likums uzraudzības iestādi pakļauj šo trīs veidu, dažādās kombinācijās kontrolei, katras federālās zemes likums pamato Vācijas Federatīvai Republikai ar Direktīvas 95/46/EK 28. panta 1. punkta otru teikumu uzlikto pienākumu neizpildi, proti, nodrošināt uzraudzības iestāžu “pilnīgu neatkarību”. Neņemot vērā atšķirības starp profesionālo, tiesisko vai dienesta kontroli, visi šie kontroles veidi ir direktīvas prasītās neatkarības pārkāpums.

No teleoloģiskās interpretācijas viedokļa Kopienas likumdevējs pilnīgu neatkarību ir uzskatījis par vajadzīgu, lai saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 28. pantu uzraudzības iestādēm piešķirtās funkcijas varētu tikt izpildītas efektīvi. “Pilnīgas neatkarības” koncepts turklāt izceļas arī uz tiesību normas rašanās vēstures fona. Arī no sistemātiskās interpretācijas viedokļa dalībvalstu uzraudzības iestāžu “pilnīgas neatkarības” prasība ir ietverta pastāvošajā acquis communautaire [Kopienu tiesību normu kopums] datu aizsardzības tiesību jomā. Eiropas savienības pamattiesību hartas 8. pants prasa, lai noteikumu par personu datu aizsardzību ievērošanu “kontrolē neatkarīga iestāde”.

Vācijas Federatīvās Republikas relatīvās neatkarības koncepts, proti, tas, ka uzraudzības iestādes neatkarīgas ir tikai no pašiem kontrolētajiem, neesot saderīgs ar viennozīmīgo, visaptverošo direktīvas redakciju, kas prasa “pilnīgu” neatkarību. Turklāt šādas interpretācijas rezultātā Direktīvas 95/46/EK 28. panta 1. punkta otrajam teikumam vispār nebūtu nozīmes. Turklāt ir jānoraida arī argumentācija, saskaņā ar kuru EKL 95. pants kā attiecīgais direktīvas tiesiskais pamats, kā arī subsidiaritātes un samērīguma princips izvirza šauru “pilnīgas neatkarības” prasības interpretāciju. To, ka direktīva ir pieņemta atbilstoši kompetencei un ka nesaimnieciskos lietas apstākļos ir aizliegta tās noteikumu šaura interpretācija, Tiesa jau ir nolēmusi. Turklāt strīdīgais noteikums nepārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu mērķus, kas direktīvā ir izvirzīti saskaņā ar EKL 95. pantu un subsidiaritātes principu.

(1) OV L 281, 31. lpp.