Lieta C-562/07

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Spānijas Karalisti

“Valsts pienākumu neizpilde — Kapitāla brīva aprite — EK līguma 56. pants un EEZ līguma 40. pants — Tiešie nodokļi — Fiziskas personas — Kapitāla pieauguma aplikšana ar nodokli — Atšķirīga attieksme pret rezidentiem un nerezidentiem”

Tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 6. oktobra spriedums   I ‐ 9557

Sprieduma kopsavilkums

1. Dalībvalstis – Pienākumi – Pienākumu neizpilde – Pamatojums – Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – Lojālas sadarbības princips

   (EKL 226. pants)

2. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pirmstiesas procedūra – Pārmērīgs ilgums

   (EKL 226. pants)

3. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pamatotības pārbaude Tiesā – Vērā ņemamais stāvoklis – Stāvoklis argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās

   (EKL 226. pants)

4. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Argumentētajā atzinumā dalībvalstij noteiktais termiņš – Pienākuma neizpildes vēlāka izbeigšana – Interese celt prasību

   (EKL 226. pants)

5. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Komisijas tiesības celt prasību

   (EKL 226. pants)

6. Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Ienākuma nodoklis

   (EKL 56. pants un 58. panta 1. punkts; EEZ līguma 40. pants)

1.  Tiesvedība par pienākumu neizpildi ir atkarīga no objektīva konstatējuma, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Kopienu tiesībām. Uz tiesiskās paļāvības principa un lojālas sadarbības principa ievērošanu dalībvalsts nevar atsaukties, lai liktu šķēršļus objektīvam konstatējumam par tās pienākumu, kas tai uzlikti saskaņā ar Līgumu, neizpildi, jo šāda pamatojuma atzīšana būtu pretrunā mērķim, kas ir jāsasniedz ar EKL 226. pantā minētās procedūras palīdzību. Apstāklis, ka Komisija ir atteikusies celt prasību pret dalībvalsti par pienākumu neizpildi, ja tā ir pārkāpumu izbeigusi pēc argumentētajā atzinumā minētā termiņa beigām, tādējādi attiecībā uz šo vai citu dalībvalsti nevar būt pamats tiesiskai paļāvībai, kas varētu ietekmēt Komisijas celtās prasības pieņemamību. Turklāt apstāklis, ka Komisija saskaņā ar EKL 226. pantu nav iesniegusi prasības pieteikumu uzreiz pēc argumentētajā atzinumā minētā termiņa beigām, nav pamats, lai attiecīgajā dalībvalstī radītu tiesisku paļāvību, ka tiesvedība sakarā ar pienākumu neizpildi ir noslēgusies.

   (sal. ar 18.–20. punktu)

2.  Protams, pārāk ilga pirmstiesas procedūra var būt pamatojums prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi nepieņemamībai. Tomēr šādu secinājumu var izdarīt tikai tādos gadījumos, kad Komisijas rīcības dēļ tās argumentus ir bijis grūti atspēkot, tādējādi pārkāpjot ieinteresētās dalībvalsts tiesības uz aizstāvību, un šai dalībvalstij ir jāpierāda šādu grūtību pastāvēšana.

   (sal. ar 21. punktu)

3.  Saskaņā ar EKL 226. pantu celtās prasības ietvaros jautājums par pienākumu neizpildi ir jāpārbauda, ņemot vērā to situāciju, kādā dalībvalsts atradusies argumentētajā atzinumā minētā termiņa beigās.

   (sal. ar 23. punktu)

4.  Komisijas interese celt prasību saskaņā ar EKL 226. pantu pastāv pat tad, ja apgalvotais pārkāpums ir novērsts pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa. Līdz ar to dalībvalstij, tiklīdz pirmstiesas procedūras gaitā tā tika informēta, ka Komisija tai pārmet, ka tā nav izpildījusi Līgumā paredzētos pienākumus, nav lietderīgi atsaukties uz to, ka Komisija, kura skaidri nav noformulējusi savu viedokli, ka tiks izbeigta uzsāktā tiesvedība sakarā ar pienākumu neizpildi, ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu.

   (sal. ar 23. un 24. punktu)

5.  Komisijai nav nedz jāpierāda interese prasības celšanā, nedz arī jānorāda pamatojums, kas to mudinājis celt prasību par pienākumu neizpildi. Tā kā prasības priekšmets, kas izriet no prasības pieteikuma, atbilst prāvas priekšmetam, kas definēts brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā, nevar lietderīgi apgalvot, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi pilnvaras.

   (sal. ar 25. punktu)

6.  Dažādi vērtēdama dalībvalstī gūto kapitāla pieaugumu atkarībā no tā, vai to guvuši rezidenti vai nerezidenti, lai arī attiecīgā nodokļa kontekstā rezidenti un nerezidenti ir objektīvi salīdzināmās situācijās, šī dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 56. pantu, kā arī Eiropas Ekonomikas zonas līguma 40. pantu.

   Strīdīgais regulējums neattiecas uz atšķirību situācijā EKL 58. panta 1. punkta izpratnē, kas izriet no nodokļu maksātāju dzīvesvietas, ja šis regulējums attiecas tikai uz kapitāla pieaugumu, kas gūts, atsavinot attiecīgajā dalībvalstī esošo nekustamo īpašumu, kurš, rezidentiem paredzot labvēlīgāku attieksmi nodokļu jomā, nekalpo sociālam mērķim, un saistībā ar kuru nav pierādīts, ka tā mērķis ir ņemt vērā nodokļu maksātāja personisko situāciju.

   Šāds secinājums nav apšaubāms ar konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, ja tās tikai daļēji neitralizē attiecīgajā dalībvalstī ieturēto nodokļu nastu, ko uzņēmušies nerezidenti. Turklāt konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu esamība neizslēdz, ka ienākumi, kurus nodokļu maksātājs gūst valstī, tajā nedzīvojot, un kurus ar nodokli apliek tikai šajā valstī, tomēr ir jāņem vērā dzīvesvietas valstij, lai aprēķinātu nodokļu apmēru par minētā nodokļu maksātāja atlikušo ienākumu daļu, it īpaši lai piemērotu progresīvu nodokļa likmi. Fakts, ka persona nav rezidents, neļauj izvairīties no šī noteikuma piemērošanas. No tā izriet, ka šādā gadījumā abas nodokļu maksātāju grupas šī noteikuma kontekstā atrodas līdzīgās situācijās.

   No šāda regulējuma izrietošais ierobežojums nav pamatojams ar vajadzību nodrošināt valsts nodokļu režīma saskaņotību, ja nav tiešas saiknes starp nodokļu maksātājiem, kas ir rezidenti, piešķirtajām priekšrocībām un no noteiktā nodokļu atvilkuma izrietošu kompensāciju.

   (sal. ar 50.–59., 65., 66. un 69. punktu un rezolutīvo daļu)