TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2009. gada 2. aprīlī ( *1 )

“Apelācija — Valsts atbalsts — EKL 88. panta 2. punkts — Formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas nosacījumi — Nopietnas grūtības — Valsts atbalsta konstatēšanas kritēriji — Valsts līdzekļi — Nediskriminācijas princips”

Lieta C-431/07 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2007. gada 18. septembrī iesniedza

Bouygues SA , Parīze (Francija),

Bouygues Télécom SA , Buloņa–Bijankūra [Boulogne-Billancourt] (Francija),

ko pārstāv F. Siro [F. Sureau], D. Teofils [D. Théophile], S. Perotē [S. Perrotet], A. Benabē [A. Bénabent], Ž. Vožels [J. Vogel] un L. Vožels [L. Vogel], avocats,

prasītājas,

pārējiem lietas dalībniekiem esot šādiem:

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Žolito [C. Giolito], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē,

Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues], kā arī O. Kristmana [O. Christmann] un A. L. Vendrolini [A.-L. Vendrolini], pārstāvji,

Orange France SA , ko pārstāv S. Obūrs [S. Hautbourg], S. Kvesons [S. Quesson] un L. Olza Moreno [L. Olza Moreno], avocats,

Société française du radiotéléphone — SFR , ko pārstāv A. Vensāns [A. Vincent], avocat, un K. Vajda [C. Vajda], QC,

personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], A. Ticano [A. Tizzano] (referents), E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un Ž. Ž. Kāzels [J.-J. Kasel],

ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],

sekretārs M. A. Godisārs [M.-A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 11. septembra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2008. gada 8. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Ar savu apelācijas sūdzību Bouygues Télécom SA (turpmāk tekstā — “Bouygues Télécom”) un Bouygues SA [turpmāk tekstā abas kopā sauktas arī — “apelācijas sūdzības iesniedzējas”] lūdz Tiesu atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 4. jūlija spriedumu lietā T-475/04 Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija (Krājums, II-2097. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidījusi šo sabiedrību prasību atcelt Komisijas lēmumu par izmaiņām Orange un SFR maksā par UMTS (Universal Mobile Telecommunications System) [Universālā mobilo telekomunikāciju sistēma] licencēm (Valsts atbalsts NN 42/2004 — Francija; turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

Atbilstošās Kopienu tiesību normas

2

Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīvas 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu telekomunikāciju pakalpojumu jomā (OV L 117, 15. lpp.), kas bija spēkā faktu rašanās laikā, 8. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis objektīvi pamatotos gadījumos un samērīgi var grozīt individuālu licenču izdošanas nosacījumus. Šādi rīkojoties, dalībvalstis atbilstoši paziņo savu nodomu un dod iespēju ieinteresētajām personām paust savu viedokli par ierosinātajiem grozījumiem.”

3

Šīs direktīvas 9. panta 2. punkta pirmā ievilkuma redakcija ir šāda:

“Ja dalībvalsts ir nolēmusi izdot individuālas licences:

tā tās izdod, izmantojot atklātas, nediskriminējošas un pārskatāmas procedūras un šajā sakarā visiem pretendentiem nosakot vienādas procedūras, ja vien nav objektīva iemesla pret tiem izturēties dažādi.”

4

Šīs direktīvas 10. panta 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstis izdod šādas individuālas licences, pamatojoties uz objektīviem, nediskriminējošiem, pārskatāmiem, samērīgiem un detalizētiem atlases kritērijiem. Visā atlases laikā tās atbilstoši ņem vērā vajadzību veicināt konkurenci un iespējami palielināt lietotāju ērtības.”

5

Direktīvas 97/13 11. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka nodevas, ko uzliek uzņēmumiem sakarā ar atļaujas procedūrām, sedz vienīgi administratīvos izdevumus, kas saistīti ar piemērojamo individuālo licenču izsniegšanu, pārvaldi, kontroli un piemērošanu. Nodevas, ko piemēro individuālai licencei, ir samērīgas ar vajadzīgo darba apjomu, un tās pienācīgi un pietiekami detalizēti publicē, lai šī informācija būtu viegli pieejama.

2.   Neņemot vērā 1. punktu, ierobežotu resursu gadījumos dalībvalstis var atļaut valsts regulatīvajai iestādei iekasēt maksu, lai nodrošinātu minēto resursu optimālu izmantošanu. Minētā maksa ir nediskriminējoša un, to nosakot, it īpaši ņem vērā vajadzību izveidot jaunus pakalpojumus un veicināt konkurenci.” [Neoficiāls tulkojums]

6

Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 14. decembra Lēmuma Nr. 128/1999/EK par trešās paaudzes mobilo un bezvadu sakaru (UMTS) sistēmas koordinētu ieviešanu Kopienā (OV 1999, L 17, 1. lpp.), kas vēl bija spēkā faktu rašanās laikā, mērķis atbilstoši šī lēmuma 1. pantam ir “[..] veicināt ātru un koordinētu atbilstošu UMTS tīklu un pakalpojumu ieviešanu Kopienā [..]”.

7

Šī lēmuma 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic visus pasākumus, lai saskaņā ar Direktīvas 97/13/EK 1. pantu nodrošinātu koordinētu un pakāpenisku UMTS pakalpojumu ieviešanu to teritorijās vēlākais līdz 2002. gada 1. janvārim [..].” [Neoficiāls tulkojums]

Prāvas priekšvēsture

8

2000. gada 28. jūlijā Francijas rūpniecības, pasta un telekomunikāciju ministrs publicēja uzaicinājumu iesniegt pieteikumus četru licenču saņemšanai UMTS mobilās sakaru sistēmas un bezvadu sakaru sistēmas ieviešanai Francijā. Termiņš pieteikumu iesniegšanai bija , bet pretendenti pieteikumu varēja atsaukt līdz .

9

Tā kā tika iesniegti tikai divi pieteikumi, proti, sabiedrības Société française du radiotéléphone — SFR (turpmāk tekstā — “SFR”) un sabiedrības France Télécom mobiles (kas dažus mēnešus vēlāk kļuva par Orange France SA; turpmāk tekstā — “Orange”) pieteikumi, Francijas iestādes, lai nodrošinātu godīgu konkurenci, uzskatīja par nepieciešamu izsludināt jaunu pieteikumu iesniegšanas kārtu.

10

Divās vienādi formulētās vēstulēs, kas datētas ar 2001. gada 22. februāri, ekonomikas un finanšu ministrs un par rūpniecību atbildīgais valsts sekretārs SFR un Orange vadītājiem apstiprināja, ka “[..] ierosinātās papildu pieteikumu iesniegšanas kārtas noteikumi nodrošinās taisnīgu attieksmi pret operatoriem, kuriem gala rezultātā tiks piešķirta licence”.

11

Nesagaidot papildu pieteikumu iesniegšanas kārtas uzsākšanu, ar diviem 2001. gada 18. jūlijā pieņemtiem lēmumiem SFR un Orange tika izsniegtas divas pirmās UMTS licences. Kopējā maksa par šo divu licenču izsniegšanu bija EUR 4954593000, kas bija jāsamaksā pa daļām. Pirmais maksājuma termiņš bija paredzēts , bet pēdējais — .

12

Pēc papildu uzaicinājuma iesniegt pieteikumus publicēšanas Bouygues Télécom2002. gada 3. decembrī tika izsniegta trešā UMTS licence. Neesot citiem kandidātiem, ceturtā licence netika izsniegta.

13

Maksa par trešās licences izsniegšanu ietvēra fiksētu summu EUR 619209795,27 apmērā, kas jāpārskaita tā gada, kad izdota atļauja, 30. septembrī vai, ja tas notiek pēc 30. septembra, — kad šī atļauja tiek izdota, un mainīgo summu, kas jāpārskaita katru gadu pirms kārtējā gada 30. jūnija par frekvenču izmantošanu konkrētajā gadā un kas aprēķināta procentos no apgrozījuma, kas sasniegts, izmantojot minētās frekvences.

14

Turklāt divos citos lēmumos, kas arī datēti ar 2002. gada 3. decembri (publicēti JORF, 20498. un 20499. lpp.) un attiecas attiecīgi uz SFR un Orange, par rūpniecību atbildīgais ministrs izmainīja noteikumus par frekvenču nodošanas un pārvaldības maksu, nosakot tādus pašus noteikumus, kādi piemērojami Bouygues Télécom un aprakstīti šī sprieduma iepriekšējā punktā.

15

2003. gada 31. janvārī Eiropas Kopienu Komisija, izskatot pašreizējo apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto sūdzību par atbalsta pasākumiem, ko Francijas iestādes īstenojušas France Télécom labā, uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru attiecībā uz atsevišķiem no šiem pasākumiem, bet to vidū nebija pasākums, saskaņā ar kuru SFR un Orange maksājamā maksa tika pielīdzināta Bouygues Télécom noteiktajai maksai.

16

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija saskaņā ar EKL 88. pantu nolēma necelt iebildumus pret iepriekš minēto pasākumu par attiecīgās maksas pielīdzināšanu, norādot, ka šis pasākums neietver atbalsta elementus EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

17

2004. gada 24. novembrīBouygues un Bouygues Télécom cēla prasību Pirmās instances tiesā, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu.

Pārsūdzētais spriedums

18

Savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam Bouygues un Bouygues Télécom citu starpā bija izvirzījušas divus pamatus, kuros tika apgalvots, pirmkārt, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punktu, jo Orange un SFR maksas izmaiņas, pēc to domām, ir valsts atbalsts šīs tiesību normas izpratnē, un, otrkārt, — EKL 88. panta 2. punktu, jo, tā kā lietas izskatīšana bija radījusi nopietnas grūtības, Komisijai bija jāuzsāk šajā pantā paredzētā formālās izmeklēšanas procedūra.

19

Pirmās instances tiesa abus šos pamatus izskatīja kopā, pieņemot nolēmumu vienīgi par nopietnu grūtību esamību. Pārsūdzētā sprieduma 93. punktā tā atzina, ka, ja šādas grūtības būtu bijušas, apstrīdēto lēmumu varētu atcelt šī iemesla dēļ vien, tāpēc ka nav veikta EK līgumā paredzētā uz sacīkstes principu balstītā un padziļinātā pārbaude, pat ja netiktu pierādīts, ka Komisijas pēc būtības veiktais vērtējums ir juridiski vai faktiski kļūdains.

20

Šīs pārbaudes ietvaros pārsūdzētā sprieduma 95.–126. punktā Pirmās instances tiesa, pirmkārt, noraidīja argumentus par pagaidu rakstura selektīvas priekšrocības esamību, ko Orange un SFR esot saņēmušas sakarā ar to, ka šīm sabiedrībām divas pirmās UMTS licences tika piešķirtas pirms Bouygues Télécom piešķirtās trešās licences. Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. punktā arī norādīja, ka apgalvotās priekšrocības izvērtēšana nav radījusi nopietnas grūtības.

21

Šajā sakarā pārsūdzētā sprieduma 100. un 106. punktā Pirmās instances tiesa vispirms konstatēja, ka attiecīgajām licencēm ir ekonomiska vērtība un ka līdz ar to ir jāpiekrīt Bouygues un Bouygues Télécom, ka Francijas valsts iestādes, samazinot Orange un SFR maksu, ir atteikušās no ievērojamas valsts līdzekļu daļas.

22

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. punktā tomēr norādīja, ka Orange un SFR parāds valstij, no kura tā atteicās, nebija drošs. “No vienas puses, pirmajā pieteikumu iesniegšanas procedūrā šie abi operatori varēja atsaukt pieteikumus līdz 2001. gada 31. maijam, ja tiem nebūtu dotas garantijas, ka tiem tiks nodrošināta tāda pati attieksme kā pret citiem operatoriem [..], un, no otras puses, minētie operatori vēlāk vienmēr ir varējuši atteikties no licences un tādējādi pārtraukt maksāt, it īpaši, ja tie uzskatītu, ka ir cietuši no nevienlīdzīgas attieksmes salīdzinājumā ar Bouygues Télécom”.

23

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 111. punktā turklāt secināja, ka atteikšanos no attiecīgo prasījumu piedziņas, ņemot vērā Kopienu telekomunikāciju tiesību raksturiezīmes attiecībā pret valsts atbalsta jomā pastāvošajām tiesībām, nevar uzskatīt par valsts atbalstu.

24

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 113. un 116. punktā nosprieda, ka kaut arī starp Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, situāciju, ņemot vērā brīdi, kad tām attiecīgi tika izdotas licences, pastāv objektīva atšķirība, ar UMTS tehnoloģiju un tās izstrādei nelabvēlīgiem ekonomiskajiem apstākļiem saistītu problēmu dēļ sabiedrības, kuras pirmās saņēma šīs licences, nevarēja laikus uzsākt savu pakalpojumu piedāvāšanu tirgū un līdz ar to nevarēja gūt praktiskas priekšrocības tāpēc, ka to licences bija izdotas agrāk.

25

Katrā ziņā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 123. punktā ir secinājusi, ka “Orange un SFR teorētiski piešķirtās priekšrocības bija vienīgā iespēja novērst tāda pasākuma veikšanu, kas, pārkāpjot Direktīvu 97/13, ņemot vērā ievērojamo atšķirību starp abiem maksas režīmiem, ko valsts iestādes izveidoja vienu pēc otra, būtu bijis diskriminējošs pret abiem šiem operatoriem, kad, no vienas puses, apstrīdēto izmaiņu pieņemšanas datumā sakarā ar Orange un SFR kavēšanos UMTS pakalpojumu izveidē tirgū nebija neviena operatora [..] un kad, no otras puses, visu trīs konkurējošo operatoru licenču raksturiezīmes ir vienādas”.

26

Otrkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 127.–156. punktā noraidīja Bouygues un Bouygues Télécom apgalvojumus par to, ka ar maksas izmaiņām tiek pārkāpts nediskriminācijas princips, un atzina, ka šī principa ievērošanas izvērtēšana nav radījusi nopietnas grūtības, lai tiktu uzsākta EKL 88. pantā paredzētā pārbaudes procedūra.

27

No vienas puses, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 134. un 136. punktā nosprieda, ka UMTS licenču piešķiršanas procedūra neatkarīgi no tās materiālajiem organizācijas noteikumiem faktiski ir bijusi īpaša procedūra četru licenču piešķiršanai un ka nediskriminācijas princips līdz ar to ir jāpiemēro, vispārīgi ņemot vērā abas pieteikumu iesniegšanas kārtas.

28

No otras puses, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 148. punktā atzina, ka, tā kā visas trīs licences bija vienādas un datumā, kad tika izdarītas izmaiņas Orange un SFR maksā, tirgū vēl nebija neviena operatora, izvēlētais risinājums, kas paredzēja šīs maksas izmainīšanu ar atpakaļejošu spēku, ļāva Francijas iestādēm ne vien nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret trim attiecīgajiem operatoriem, bet arī novērst kavēšanos Direktīvā 97/13 paredzēto UMTS pakalpojumu uzsākšanā.

29

Treškārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 157. un 158. punktā nosprieda arī, ka nedz lietas sarežģītība, nedz Komisijā notiekošās procedūras ilgums nav tādi, lai varētu secināt, ka maksas izlīdzināšanas pasākuma pārbaude var radīt nopietnas grūtības.

30

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Pirmās instances tiesa noraidīja tajā celto prasību.

Lietas dalībnieku prasījumi

31

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai atkārtotai izskatīšanai, ņemot vērā Tiesas pausto juridisko nostāju;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32

Komisija, kā arī Francijas Republika, Orange un SFR lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu

33

Ar dokumentu, kas kancelejā iesniegts 2008. gada 17. novembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza Tiesai atkārtoti sākt mutvārdu procesu saskaņā ar Reglamenta 61. pantu.

34

Sava lūguma pamatojumam tās norādīja, ka atsevišķi ģenerāladvokātes secinājumos izvirzītie aspekti ir uzskatāmi par no jauna izvirzītiem un var ietekmēt Tiesas nolēmumu.

35

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa pēc savas ierosmes, ģenerāladvokāta ierosinājuma vai lietas dalībnieku pieteikuma var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu saskaņā ar Reglamenta 61. pantu, ja tā uzskata, ka tai nav visas vajadzīgās informācijas vai ka lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, ko lietas dalībnieki nav apsprieduši (skat. it īpaši 2000. gada 4. februāra rīkojumu lietā C-17/98 Emesa Sugar, Recueil, I-665. lpp., 18. punkts; spriedumu lietā C-181/02 P Komisija/Kvaerner Warnow Werft, Recueil, I-5703. lpp., 25. punkts, un spriedumu lietā C-284/06 Burda, Krājums, I-4571. lpp., 37. punkts).

36

Tomēr šajā lietā pēc ģenerāladvokātes noklausīšanās Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija nolēmuma par apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto apelācijas sūdzību pieņemšanai un ka tā ir tikusi apspriesta tajā notikušajās debatēs. Līdz ar to lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu ir noraidāms.

Par apelācijas sūdzību

37

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas četrus pamatus, kas saistīti attiecīgi ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar nopietnu grūtību neesamību, faktu juridiskajā kvalificēšanā pieļautajām kļūdām un, visbeidzot, vairākām kļūdām tiesību piemērošanā EKL 87. panta piemērošanas ietvaros.

Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu saistībā ar izņēmuma, kas izriet no sistēmas rakstura un vispārējās uzbūves, piemērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

38

Pirmajā izvirzītajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pietiekami pamatojusi savu spriedumu saistībā ar izņēmuma, kas izriet no sistēmas rakstura un vispārējās uzbūves, piemērošanu šajā lietā, kas ir izņēmuma noteikums no principa, saskaņā ar kuru diferenciācija par labu vienam vai vairākiem uzņēmumiem vienmēr ir uzskatāma par selektīvu priekšrocību. Konkrētāk, pārsūdzētajā spriedumā nav ietverts pietiekami tiešs pamatojums nedz attiecībā uz šī izņēmuma aprakstu, nedz attiecībā uz cēloņsakarību, kas pastāv starp to un atteikšanos no nozīmīgas valsts līdzekļu daļas.

39

Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda uz vairākiem apstākļiem, kas, pēc to domām, šajā lietā var pamatot atsaukšanos uz sistēmas vispārējo uzbūvi, proti: Kopienu telekomunikāciju tiesību specifisko raksturu attiecībā uz valsts atbalsta tiesībām, nepieciešamību ievērot Lēmuma Nr. 128/1999 3. panta 1. punktā paredzēto uzsākšanas datumu — 2002. gada 1. janvāri, kā arī četru operatoru izraudzīšanos, lai nodrošinātu pietiekamu konkurenci. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka neviens no šiem apstākļiem nav noteicošs vai — katrā ziņā — Pirmās instances tiesas pietiekami pamatots.

40

Komisija, Francijas Republika, Orange un SFR savukārt, pamatojoties uz atbilstošajām tiesību normām, kā arī atbilstošo judikatūru, lai varētu novērtēt šo izņēmumu, uzskata, ka pārsūdzētais spriedums šajā jautājumā ir pietiekami pamatots.

41

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītajiem apstākļiem Komisija un SFR apgalvo, ka to izvērtējums ir saistīts ar sprieduma pamatotības pārbaudi, nevis ar pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu. Francijas Republika šajā sakarā norāda, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju paustajam viedoklim šie apstākļi ir pilnībā saskanīgi un viens otru papildinoši. SFR piebilst, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats katrā ziņā ir nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas ar to patiesībā apstrīd Pirmās instances tiesas veikto faktu izvērtējumu.

Tiesas vērtējums

42

Vispirms ir jāatceras, ka attiecībā uz Pirmās instances tiesas pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no Tiesas Statūtu 36. panta un 53. panta pirmās daļas, tai nav pienākuma izsmeļoši vienu pēc otra izvērtēt visus lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt arī netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un Tiesai — gūt pietiekamu informāciju pārbaudes veikšanai (2006. gada 18. maija spriedums lietā C-397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I-4429. lpp., 60. punkts, un spriedums lietā C-3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I-1331. lpp., 46. punkts).

43

Šajā lietā ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa ir norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka uz atteikšanos no attiecīgo prasījumu piedziņas telekomunikāciju tiesību sistēmas vispārējās uzbūves dēļ neattiecas ar Kopienu tiesībām nesaderīga valsts atbalsta jēdziens.

44

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 108.–110. punktā ir detalizēti izskaidrojusi no Direktīvas 97/13 un Lēmuma Nr. 128/1999 izrietošā Kopienu telekomunikāciju pakalpojumu tiesiskā regulējuma raksturiezīmes. It īpaši tā ir atzinusi, ka šajā tiesiskajā regulējumā paredzēts, ka dalībvalstīm, lai gan tās ir tiesīgas izvēlēties UMTS licenču piešķiršanas procedūru, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes pret visiem operatoriem princips, ņemot vērā brīdi, kad katrs no attiecīgajiem operatoriem ir uzsācis savu darbību tirgū.

45

Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 109. punktu Kopienu judikatūrā šīs direktīvas 11. panta 2. punkts jau ir interpretēts tādējādi, ka tajā paredzēts, ka dažādiem operatoriem noteiktajai maksai ir jābūt vienādai ekonomiskā ziņā.

46

Pēc Pirmās instances tiesas domām, no tā izriet, ka Francijas iestādēm šajā lietā pastāvošajos apstākļos nebija citas iespējas, kā vien samazināt Orange un SFR maksājamās summas apmēru un līdz ar to — atteikties no attiecīgo prasījumu piedziņas, lai varētu pielīdzināt šo summu Bouygues Télécom maksājamajai summai.

47

Tādēļ no iepriekš minētā 108.–110. punkta nepārprotami izriet, ka Pirmās instances tiesa ir skaidri identificējusi šajā lietā pastāvošos apstākļus, kas pamato izņēmuma, kas izriet no sistēmas vispārējās uzbūves, piemērošanu, proti, valsts iestāžu pienākumu ievērot Kopienu telekomunikāciju tiesībās konkrēti noteiktās vienlīdzīgas attieksmes prasības.

48

Pārējie apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītie apstākļi izriet no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas.

49

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajam Pirmās instances tiesa, pirmkārt, kā sistēmas raksturiezīmi nav izvērtējusi nepieciešamību ievērot Lēmuma Nr. 128/1999 3. panta 1. punktā paredzēto datumu — 2002. gada 1. janvāri —, kas ir datums, kurā dalībvalstīs jābūt ieviestiem UMTS pakalpojumiem. Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 141. punktā ir ņēmusi vērā šo apstākli, tikai lai izvērtētu iemeslus, kuru dēļ Francijas iestādes nolēma neatkārtot licenču piešķiršanas procedūru no paša sākuma.

50

Otrkārt, no pārsūdzētā sprieduma 11. un 138. punkta expressis verbis izriet, ka Pirmās instances tiesa nepieciešamību “izvēlēties pietiekamu skaitu operatoru, lai reāli nodrošinātu konkurenci nozarē”, ir ņēmusi vērā nevis kā sistēmas raksturiezīmi, bet tikai un vienīgi, lai secinātu, ka pirmā pieteikumu iesniegšanas kārta nebija ļāvusi izvēlēties pietiekamu skaitu operatoru, lai reāli nodrošinātu konkurenci nozarē, un ka tādēļ ir jāmeklē citi operatori.

51

Visbeidzot, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma nepietiekamo pamatojumu saistībā ar cēloņsakarību starp sistēmas raksturu un atteikšanos no Orange un SFR parāda piedziņas, pietiek norādīt, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 123. punktā ir precizējusi iemeslus, kuru dēļ tā secināja, ka šāda saikne pastāv, nospriezdama, ka, ņemot vērā, ka trīs UMTS licenču raksturiezīmes ir vienādas, Orange un SFR sākotnēji maksājamās summas saglabāšana tajā pašā līmenī būtu diskriminējoša pret abiem šiem operatoriem, pārkāpjot Kopienu telekomunikāciju tiesībās īpaši noteiktos pienākumus vienlīdzīgas attieksmes jomā.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ļauj tiesībās paredzētajā apmērā noskaidrot iemeslus, kuru dēļ Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz sistēmas vispārējo uzbūvi, nosprieda, ka Orange un SFR maksājamās summas samazināšanu un līdz ar to — atteikšanos no ar to saistīto parādu piedziņas — nevar uzskatīt par valsts atbalstu.

53

Pirmais apelācijas sūdzības pamats līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots.

Par otro apelācijas sūdzības pamatu par kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz nopietnu grūtību neesamību

Lietas dalībnieku argumenti

54

Ar savu otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir sajaukusi nopietnu grūtību esamības un apstrīdētā lēmuma pamatotības novērtējumu. It īpaši, lai konstatētu, ka Komisijai nebija pienākuma uzsākt padziļinātas pārbaudes stadiju, Pirmās instances tiesa, izvērtējot katra lietas dalībnieku izvirzītā pamata atbilstību, ir vienīgi formāli piebildusi, ka šāda pārbaude nav radījusi nopietnas grūtības.

55

Patiesībā nopietnu grūtību esamību apstiprinot fakts, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā vairākos sarežģītos jautājumos pati ir aizstājusi Komisijas novērtējumu ar savējo, daļēji neatzīstot apstrīdētajā lēmumā ietverto vērtējumu.

56

Komisija apstrīd šī pamata pieņemamību, jo tas nav ticis izvirzīts pirmajā instancē. Francijas Republika savukārt norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas Pirmās instances tiesā tikai pakārtoti bija norādījušas uz nepieciešamību uzsākt EKL 88. pantā paredzēto formālo atbalsta izmeklēšanas procedūru.

57

Attiecībā uz lietas būtību Komisija, Francijas Republika, SFR un Orange apgalvo, ka no tiesību viedokļa Pirmās instances tiesas pieeja ir pareiza un tā nav radusies sajaukšanas rezultātā. Turklāt Orange uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir veikusi tieši tādu pārbaudi, kādu ir prasījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas. Komisija piebilst, ka apstākļi, uz kuriem ir pamatojusies Pirmās instances tiesa, ir tie paši, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums. Tas pierādot, ka ar šiem apstākļiem bija pietiekami, lai izskatītu apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos jautājumus.

58

Runājot par varbūtējo Komisijas vērtējuma neatzīšanu, Francijas Republika apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav aizstājusi Komisijas novērtējumu ar savējo, jo pārsūdzētais spriedums lielā mērā ir balstīts uz apstrīdētajā lēmumā ietverto vērtējumu. Komisija, SFR un Orange turklāt uzskata, ka dažādo Pirmās instances tiesas sniegto novērtējumu mērķis ir vienīgi atbildēt uz Bouygues un Bouygues Télécom celtajā prasībā norādītajiem argumentiem. SFR it īpaši piebilst, ka Pirmās instances tiesa nevarēja pārbaudīt nopietnu grūtību neesamību, detalizētāk neizvērtējot Komisijas rīcībā esošos faktus. Katrā ziņā SFR uzskata, ka šie argumenti ir ne tikai nepieņemami, jo attiecas uz faktu novērtējumu, bet ar tiem pat nav iespējams pierādīt, kādā veidā no Komisijas vērtējuma atšķirīgs Pirmās instances tiesas vērtējums varēja ietekmēt nopietnu grūtību esamību un pārsūdzētā sprieduma spēkā esamību.

Tiesas vērtējums

59

Vispirms ir jānorāda, ka pretēji Komisijas apgalvotajam ar šo apelācijas sūdzības pamatu netiek kritizēta apstrīdētā lēmuma spēkā esamība, bet gan tiek norādīts, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot šī lēmuma saturu ar mērķi novērtēt nopietnu grūtību esamību.

60

No tā izriet, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir pieņemams.

61

Attiecībā uz šī apelācijas sūdzības pamata pamatotību ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra ir nepieciešama, ja Komisijai ir nopietnas grūtības izvērtēt, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Tādējādi Komisija, lai pieņemtu labvēlīgu lēmumu saistībā ar attiecīgo atbalstu, var aprobežoties ar EKL 88. panta 3. punktā noteikto iepriekšējās izskatīšanas posmu tikai tad, ja tā, veicot pirmo novērtēšanu, var pārliecināties, ka šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Turpretī, ja, veicot šo pirmo novērtēšanu, Komisija nonāk pie pretēja slēdziena vai pat nav varējusi pārvarēt visas grūtības, kas radušās, izvērtējot šā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, Komisijai ir pienākums uzklausīt visus vajadzīgos viedokļus un šajā sakarā uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (skat. it īpaši 1993. gada 19. maija spriedumu lietā C-198/91 Cook/Komisija, Recueil, I-2487. lpp., 29. punkts; spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 39. punkts, un spriedumu lietā C-521/06 P Athinaïki Techniki/Komisija, Krājums, I-5829. lpp., 34. punkts).

62

Šajā gadījumā, kā tas izriet arī no attiecīgās pārsūdzētā sprieduma daļas nosaukuma, kas attiecas uz “[..] otro un trešo pamatu — attiecīgi EKL 87. panta 1. punkta un EKL 88. panta 2. punkta pārkāpumu”, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 95.–160. punktā ir izskatījusi otro prasības pamatu par EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu un selektīvas priekšrocības jēdziena, kā arī nediskriminācijas principa interpretāciju kopā ar trešo prasības pamatu, kurš savukārt attiecas uz EKL 88. panta 2. punkta pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka Komisija nav uzsākusi formālās izmeklēšanas stadiju, kaut arī maksas izlīdzināšanas pasākuma pārbaudē pastāvēja nopietnas grūtības.

63

Šo pieeju pamato arī tas, ka jēdzienam “nopietnas grūtības”, kā savu secinājumu 208. un 214. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, ir objektīvs raksturs un šādu grūtību pastāvēšana ir jāpārbauda, ņemot vērā ne tikai apstrīdētā akta pieņemšanas apstākļus, bet arī novērtējumu, uz kuru ir balstījusies Komisija (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cook/Komisija, 30. un 31. punkts).

64

Tādējādi, izvērtējot iemeslus, kuru dēļ Komisija bija uzskatījusi, ka maksas izlīdzināšanas pasākums nav uzskatāms par selektīvu priekšrocību un ka ar to netiek pārkāpts nediskriminācijas princips, Pirmās instances tiesa ir veikusi tieši šādu pārbaudi.

65

Līdz ar to, pārbaudot Komisijas vērtējumu ar mērķi pārbaudīt, vai šis vērtējums ir īstenots, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, un vai tas ir tāds, ka var izslēgt nopietnu grūtību esamību, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

66

Apelācijas sūdzības iesniedzējas savā apelācijas sūdzībā turklāt pašas atzīst, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 93. punktā no judikatūras ir pamatoti izsecinājusi, ka “prasītāju apstrīdētā lēmuma atcelšanai izvirzītie argumenti ir jāpārbauda no nopietnu grūtību esamības viedokļa. Ja šādas grūtības būtu bijušas, lēmumu varētu atcelt šī iemesla dēļ vien, tāpēc ka nav veikta Līgumā paredzētā uz sacīkstes principu balstītā un padziļinātā pārbaude, pat ja netiktu pierādīts, ka Komisijas pēc būtības veiktais vērtējums ir juridiski vai faktiski kļūdains”.

67

Katrā ziņā vienlaicīgas abu prasības pamatu izskatīšanas priekšnosacījums bija tāds, ka Pirmās instances tiesa nedrīkstēja aprobežoties tikai ar nopietnu grūtību esamības pārbaudi, bet tai bija jāatbild arī uz Bouygues un Bouygues Télécom izvirzītajiem argumentiem, ko tās bija izvirzījušas sava otrā atcelšanas pamata par Komisijas vērtējuma pamatotību atbalstam.

68

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā motīvu aizvietošana patiesībā ir tikai atbildes uz to izvirzītajiem argumentiem.

69

Tādējādi, pirmkārt, nav pamatoti apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, saskaņā ar kuriem Pirmās instances tiesa, pārsūdzētā sprieduma 105., 109. un 110. punktā uzskatot, ka UMTS pakalpojumiem ir tirgus vērtība, esot aizstājusi apstrīdētajā lēmumā ietverto pamatojumu ar savējo.

70

Būtībā, kā tas izriet no iepriekš minētā 105. punkta un kā to savu secinājumu 222. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, Komisija tikai tiesas sēdē Pirmās instances tiesā pauda pretēju nostāju, proti, ka attiecīgajiem pakalpojumiem nav tirgus vērtības, lai gan apstrīdētais lēmums bija pamatots ar citiem apsvērumiem. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi pamatojuma aizstāšanu.

71

Otrkārt, tas pats attiecas arī uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa esot aizstājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu ar savējo, pārsūdzētā sprieduma 113.–121. punktā atzīstot, ka Orange un SFR ir saņēmušas iespējamas priekšrocības laikā to licenču agrākas izsniegšanas dēļ.

72

Pat pieņemot, ka Pirmās instances tiesa, atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ir nonākusi pie secinājuma, kas atšķiras no Komisijas apstrīdētajā lēmumā izdarītā secinājuma, tā tomēr pakārtoti un, neveicot pamatojuma aizstāšanu, pārsūdzētā sprieduma 123.–125. punktā ir apstiprinājusi Komisijas pamatojumu, saskaņā ar kuru selektīvas priekšrocības neesamība ir saistīta ar Kopienu telekomunikāciju pakalpojumu tiesiskā regulējuma piemērošanu.

73

Treškārt, nevar piekrist arī argumentiem, saskaņā ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot aizstājusi Komisijas novērtējumu ar savējo, pārsūdzētā sprieduma 131. un 132. punktā atzīstot, ka Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, nav bijušas salīdzināmā situācijā, jo Bouygues Télécom ir bijis risks, ka tā nevarēs nodrošināt UMTS pakalpojumus vai varēs tos nodrošināt tikai ar aizkavēšanos.

74

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā diskriminācijas esamība tika izslēgta nevis trīs attiecīgo operatoru salīdzināmās situācijas dēļ, bet gan Kopienu telekomunikāciju pakalpojumu tiesiskā regulējuma dēļ, saskaņā ar kuru bija jāpieņem Francijas iestāžu ieteiktais risinājums. Līdz ar to tas, vai starp šiem operatoriem pastāv vai nepastāv salīdzināma situācija attiecībā uz tiem pastāvošajiem riskiem, nav apstāklis, kas varētu ietekmēt Komisijas nostāju.

75

Ceturtkārt un visbeidzot, nav pamatots arī apgalvojums par to, ka Pirmās instances tiesa esot aizstājusi Komisijas novērtējumu ar savējo, pārsūdzētā sprieduma 137.–153. punktā izskatot dažādos Francijas iestādēm pieejamos risinājumus un to ietekmi uz vienlīdzīgu attieksmi pret licences saņēmušajām sabiedrībām.

76

Patiesībā, kā savu secinājumu 225. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, Komisija apstrīdētajā lēmumā jau bija izvērtējusi šos risinājumus, kā rezultātā Pirmās instances tiesa nekādā veidā nav aizstājusi Komisijas novērtējumu ar savējo.

77

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, pat ja Pirmās instances tiesa, pārbaudot atsevišķus no prasītāju pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem, bija nonākusi pie secinājumiem, kas atšķiras no Komisijas apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem secinājumiem, neviens no šiem Pirmās instances tiesas izdarītajiem secinājumiem nav tāds, pamatojoties uz kuru, varētu apstrīdēt šī lēmuma pamatotību vai konstatēt nopietnu grūtību esamību.

78

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais otrais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms kā nepamatots.

Par ceturto apelācijas sūdzības pamatu saistībā ar EKL 87. panta piemērošanā pieļautajām kļūdām

79

Ceturtais apelācijas sūdzības pamats, kurš ir jāizskata pirms trešā apelācijas sūdzības pamata, sastāv no trīs daļām.

Par ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmo un otro daļu

— Lietas dalībnieku argumenti

80

Šī apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka, ņemot vērā no sistēmas vispārējās uzbūves izrietošo izņēmumu, Francijas Republikas atteikšanās no Orange un SFR parādu piedziņas šajā lietā ir bijusi nenovēršama. Patiesībā, tā kā, ņemot vērā sistēmas vispārējo uzbūvi, ir vajadzīga lielāka operatoru skaita iesaistīšanās, Francijas iestādes varēja vai nu pilnībā uzsākt attiecīgo procedūru no paša sākuma, vai arī, kā šajā lietā — izsludināt jaunu uzaicinājumu iesniegt pieteikumus.

81

Tomēr šajā pēdējā gadījumā šīm iestādēm, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, bija jāpiemēro citādi ekonomiskie nosacījumi. Pretēji Pirmās instances tiesas nospriestajam šie nosacījumi nebūtu radījuši nekāda veida diskrimināciju, jo licences sākotnēji saņēmušās sabiedrības neatrastos identiskā situācijā ar tām sabiedrībām, kas tiktu izvēlētas jaunā uzaicinājuma iesniegt pieteikumus rezultātā, ņemot vērā, ka, pirmkārt, šīm licences saņēmušajām sabiedrībām bija pārliecība, ka tās varēs saglabāt savu UMTS licenci un jaunie kandidāti nevarēs to apstrīdēt, un, otrkārt, licence tām ir izsniegta agrāk, kas pats par sevi jau ir acīmredzama priekšrocība.

82

Orange un SFR uzskata, ka šī ceturtā apelācijas sūdzības pamata daļa ir nepieņemama, jo tās izvirzīšanas mērķis ir panākt atkārtotu pirmajā instancē izvirzīto pamatu izvērtēšanu.

83

Katrā ziņā Komisija, Francijas Republika, SFR un Orange apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir izskatījusi arī pārējos Francijas iestādēm pieejamos risinājumus un, ņemot vērā nepieciešamību ievērot ne vien vienlīdzīgas attieksmes un brīvas konkurences principus, bet arī Lēmuma Nr. 128/1999 3. panta 1. punktā paredzēto termiņu — 2002. gada 1. janvāri, ir secinājusi, ka Francijas iestāžu gala rezultātā pieņemtais risinājums vienīgais varēja nodrošināt šo principu ievērošanu un līdz ar to — šis risinājums bija “nenovēršams”.

84

Ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, secinot, ka Orange un SFR nav guvušas selektīvu priekšrocību, ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

— Tiesas vērtējums

85

Vispirms ir jānorāda, ka abi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, kurus tās izvirzījušas, pamatojot savu apgalvojumu par to, ka tādas UMTS maksas piemērošana Orange un SFR, kas atšķiras no Bouygues Télécom maksātās, nebūtu radījusi Orange un SFR diskrimināciju, ir nepieņemami.

86

No EKL 225. panta, Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam (2003. gada 11. novembra rīkojums lietā C-488/01 P Martinez/Parlaments, Recueil, I-13355. lpp., 40. punkts, un spriedums lietā C-227/04 P Lindorfer/Padome, Krājums, I-6767. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Tomēr, pamatojot pirmo no šiem diviem argumentiem, saskaņā ar kuru Orange un SFR bija garantēts, ka tās saglabās savu licenci un pārējie kandidāti to nevarēs apstrīdēt, apelācijas sūdzības iesniedzējas nav norādījušas uz kļūdu tiesību piemērošanā, kas būtu pieļauta pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļā, it īpaši tā 144. punktā, kurā Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka visi trīs operatori atrodas salīdzināmā situācijā.

88

Attiecībā uz otro no iepriekš minētajiem argumentiem, saskaņā ar kuru SFR un Orange esot guvušas priekšrocības, kas izriet no agrākas to licenču piešķiršanas, ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav izvirzījušas nekādus argumentus, ar kuriem būtu iespējams apstrīdēt Pirmās instances tiesas šajā sakarā — it īpaši pārsūdzētā sprieduma 115.–122. punktā — veikto novērtējumu.

89

Attiecībā uz pārējiem ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas ietvaros izvirzītajiem argumentiem ir jānorāda, ka pretēji Orange un SFR apgalvojumiem ar tiem nav vienkārši atkārtoti pirmajā instancē izvirzītie pamati, bet tie patiesībā ir vērsti pret būtisku pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļu, it īpaši tā 108.–111. punktu, un līdz ar to tie ir pieņemami.

90

Attiecībā uz šo argumentu pamatotību ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. punktā ir konstatējusi, ka Direktīvā 97/13 un Lēmumā Nr. 128/1999 dalībvalstīm paredzēta rīcības brīvība attiecībā uz licenču piešķiršanas procedūras izvēli, ja ir ievēroti brīvas konkurences un vienlīdzīgas attieksmes principi.

91

Pirmās instances tiesa no šī konstatējuma, ko nav apstrīdējušas arī apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir izsecinājusi, ka dalībvalstis var izvēlēties salīdzinošu atlases procedūru, jo galvenais ir tas, lai būtu nodrošināta vienāda attieksme pret visiem operatoriem, it īpaši saistībā ar piemēroto maksu.

92

Šajā lietā Francijas iestādes, īstenojot šo rīcības brīvību, bija izlēmušas piešķirt UMTS licences, izmantojot tieši salīdzinošu atlases procedūru. Kā pārsūdzētā sprieduma 12. punktā norādījusi Pirmās instances tiesa, tikai tāpēc, ka pirmais uzaicinājums iesniegt pieteikumus bija daļēji neveiksmīgs un nebija iespējams piešķirt tādu licenču skaitu, kas būtu pietiekams, lai nodrošinātu īstu konkurenci telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, Francijas iestādes uzskatīja par nepieciešamu izsludināt papildu pieteikumu iesniegšanas kārtu.

93

Šādā situācijā Francijas iestādēm, kā to ir atzinušas arī pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas, pastāvēja trīs iespējas, proti, atsākt procedūru no paša sākuma, izsludināt papildu pieteikumu iesniegšanas kārtu, ar atpakaļejošu spēku neizmainot Orange un SFR maksājamo UMTS maksu, kā arī izsludināt papildu pieteikumu iesniegšanas kārtu, ar atpakaļejošu spēku izmainot šo maksu.

94

Šajā lietā pastāvošajos apstākļos, kā to pārsūdzētā sprieduma 141. punktā norādījusi Pirmās instances tiesa, procedūras atsākšana no sākuma būtu apdraudējusi Lēmuma Nr. 128/1999 3. panta 1. punktā paredzētā 2002. gada 1. janvāra termiņa ievērošanu, kas ir termiņš Direktīvas 97/13 ieviešanai dalībvalstīs attiecībā uz koordinētu un pakāpenisku UMTS pakalpojumu ieviešanu to teritorijās. Tāpat, kā pārsūdzētā sprieduma 144. un 145. punktā pamatoti norādījusi Pirmās instances tiesa, ja no Orange un SFR būtu prasīta tāda maksa, kas ir ievērojami augstāka par no Bouygues Télécom prasīto maksu, kaut arī neviens no šiem trijiem operatoriem no viņu gribas vien neatkarīgu iemeslu dēļ vēl nebija uzsācis darbību tirgū un šo licenču raksturiezīmes bija identiskas, tas būtu diskriminējoši attiecībā pret Orange un SFR.

95

Citiem vārdiem sakot, viena no šiem diviem risinājumiem piemērošana nebūtu ļāvusi Francijas iestādēm ievērot Kopienu tiesību prasības.

96

Šādos apstākļos Francijas iestāžu gala rezultātā pieņemtā risinājuma ietvaros atteikšanās no attiecīgo parādu, kas izriet no Orange un SFR maksājamās UMTS maksas pielīdzināšanas Bouygues Télécom maksātajai, piedziņas ar atpakaļejošu spēku ir nenovēršama rakstura.

97

Būtībā vienīgi šis risinājums faktu rašanās laikā varēja, pirmkārt, samazināt UMTS pakalpojumu novēlotas sniegšanas uzsākšanas risku, jo tas ļāva nodrošināties, ka Lēmuma Nr. 128/1999 3. panta 1. punktā paredzētajā datumā tiks piešķirtas vismaz divas licences. Otrkārt, šis risinājums ļāva arī izvairīties no diskriminācijas pret šiem trijiem operatoriem, ņemot vērā, ka maksas pielīdzināšanas mērķis tieši bija ņemt vērā apstākli, ka licences piešķiršanas Bouygues Télécom brīdī neviens no šiem trijiem operatoriem no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ vēl nebija uzsācis pakalpojumu sniegšanu tirgū, kā rezultātā viņu situācija šī iemesla dēļ bija salīdzināma.

98

No tā izriet, ka, pastāvot šādiem apstākļiem, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriezdama, ka Kopienu telekomunikāciju pakalpojumu tiesiskais regulējums un it īpaši nediskriminācijas princips paredz, ka Francijas iestādēm ir jāpielīdzina Orange un SFR maksājumā summa Bouygues Télécom maksātajai summai.

99

Līdz ar to ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir atzīstama par daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.

100

Tā kā šī pamata pirmā daļa ir jānoraida, no tā izriet, ka ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir atzīstama par neefektīvu.

101

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atbalsta kvalifikācija ir atkarīga no visu EKL 87. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu izpildes (skat. 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-345/02 Pearle u.c., Krājums, I-7139. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

EKL 87. panta 1. punkts ietver četrus vienlaicīgi izpildāmus nosacījumus. Pirmkārt, jāpastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu piesaistīšanas faktam. Otrkārt, šādi iejaucoties, jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm. Treškārt, šādi iejaucoties, jāsniedz priekšrocības tās saņēmējam. Ceturtkārt, šādi iejaucoties, jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus (iepriekš minētais spriedums lietā Pearle u.c., 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Kā izriet no ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas pārbaudes, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 111. punktā nospriezdama, ka šajā lietā atteikšanās no valsts līdzekļiem nav valsts atbalsts, jo atteikšanās no Orange un SFR parādu piedziņas bija nenovēršama sistēmas vispārējās uzbūves dēļ.

104

No tā izriet, ka šajā lietā pirmais no šī sprieduma 102. punktā minētajiem nosacījumiem valsts atbalsta pastāvēšanas konstatēšanai, nav izpildīts.

105

Līdz ar to ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa par Orange un SFR piešķirtajām priekšrocībām katrā ziņā nevar ietekmēt Pirmās instances tiesas secinājuma par to, ka šajā lietā nepastāv valsts atbalsts, pamatotību.

Par ceturtā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu

— Lietas dalībnieku argumenti

106

Ceturtā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot nediskriminācijas principu.

107

Apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms apgalvo, ka Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, maksas izlīdzināšanas brīdī neesot bijušas vienādā situācijā, jo UMTS licences vienas darbības veikšanai bija izsniegtas dažādos datumos. Tāpat licenču izsniegšanas kritēriju maiņa juridiski nebija pieļaujama, ņemot vērā gan šo kritēriju neaizskaramības principu konkurences procedūras ietvaros, gan Direktīvu 97/13. Visbeidzot, Kopienu direktīvās, it īpaši Direktīvā 97/13, paredzēto mērķu ievērošana nav starp tiem izņēmumiem, kas izsmeļošā veidā uzskaitīti EKL 87. panta 2. punktā.

108

Orange un Komisija savukārt uzskata, ka trīs sabiedrības, kurām tika piešķirtas UMTS licences, de facto bija vienādā situācijā, jo Orange un SFR nebija guvušas nekādu materiālu labumu no šīm licencēm. Šādos apstākļos nediskriminācijas princips nenovēršami paredz maksas izlīdzināšanu ar atpakaļejošu spēku. Orange katrā ziņā apstrīd šīs ceturtā apelācijas sūdzības pamata daļas pieņemamību, jo nediskriminācijas principa īstenošana, pamatojoties uz tādiem pašiem argumentiem, jau ir tikusi apstrīdēta Pirmās instances tiesā.

109

Pirmkārt, attiecībā uz licenču piešķiršanas nosacījumu maiņas likumīgumu Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka iepriekš minētais neaizskaramības princips nav ietverts nedz Direktīvā 97/13, nedz kādā citā piemērojamā Kopienu tiesību normā. Orange uzskata, ka ar šo principu katrā ziņā nav iespējams atspēkot pienākumu ievērot nediskriminācijas principu. Otrkārt, Komisija, SFR un Orange uzskata, ka iespēja izmainīt licenču piešķiršanas nosacījumus ir tieši paredzēta Direktīvā 97/13. Francijas Republika šajā sakarā norāda, ka šādas izmaiņas bija ne vien iespējamas, bet tās pat bija obligāti veicamas saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 2. punktu, atbilstoši kuram piemērotā maksa nedrīkst būt diskriminējoša.

110

Visbeidzot, Komisija, Francijas Republika, SFR un Orange apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav uzskatījusi Direktīvu 97/13 par izņēmumu, kas papildina EKL 87. panta 2. punktā paredzētos izņēmumus no principa, atbilstoši kuram šī panta 1. punktā paredzētie ar kopējo tirgu nesaderīgie atbalsti ir aizliegti. Pirmās instances tiesa esot atsaukusies uz šo direktīvu tikai ar mērķi juridiski pamatot neiespējamību atzīt maksas izlīdzināšanas pasākumu par valsts atbalstu.

— Tiesas vērtējums

111

Vispirms, izskatot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu par to, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini ir secinājusi, ka Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, bija vienādā situācijā, ir jāsecina, ka pretēji Orange apgalvotajam šis arguments ir pieņemams.

112

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu Pirmās instances tiesā, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā (skat. 2000. gada 13. jūlija spriedumu lietā C-210/98 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I-5843. lpp., 43. punkts). Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu pamatot savu apelācijas sūdzību ar Pirmās instances tiesā jau izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, apelācijas tiesvedībai tiktu atņemta daļa no tās jēgas (skat. it īpaši spriedumu lietā C-41/00 P Interporc/Komisija, Recueil, I-2125. lpp., 17. punkts, un iepriekš minēto rīkojumu lietā Martinez/Parlaments, 39. punkts).

113

Arguments par trīs attiecīgo operatoru vienādo situāciju atbilst šīm prasībām, jo tā mērķis tieši arī ir apstrīdēt šīs situācijas izvērtējumu, ko Pirmās instances tiesa veikusi saistībā ar nediskriminācijas principu.

114

Attiecībā uz lietas būtību, kā to pamatoti ir atgādinājušas arī apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru diskriminācija pastāv tikai tad, ja salīdzināmās situācijās tiek piemērotas atšķirīgas normas vai atšķirīgās situācijās tiek piemērota viena un tā pati norma (1995. gada 14. februāra spriedums lietā C-279/93 Schumacker, Recueil, I-225. lpp., 30. punkts, un spriedums lietā C-341/05 Laval un Partneri, Krājums, I-11767. lpp., 115. punkts).

115

Šajā lietā fakts, ka UMTS licences Orange un SFR ir tikušas piešķirtas agrāk, var būt pamats vai pat obligāti paredzēt, ka ar šīm licencēm saistītajai maksai jābūt augstākai nekā Bouygues Télécom piemērotā maksa, tikai tad, ja šo licenču ekonomiskā vērtība tikai šī agrākā rakstura dēļ vien var tikt uzskatīta par augstāku nekā Bouygues Télécom piešķirtajai licencei.

116

Tomēr ir skaidrs, ka šajā lietā tas tā nav.

117

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 116. punktā ir secinājusi, ka Orange un SFR nebija varējušas izmantot tām piešķirtās licences.

118

Kā pārsūdzētā sprieduma 100. un 110. punktā pamatoti atgādinājusi Pirmās instances tiesa, kaut arī ir taisnība, ka licencei ir ekonomiska vērtība, šī vērtība ir atkarīga no brīža, kad katrs attiecīgais operators ir uzsācis darbību tirgū (tostarp skat. 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C-462/99 Connect Austria, Recueil, I-5197. lpp., 93. punkts).

119

Citiem vārdiem sakot, licences ekonomiskā vērtība it īpaši ir atkarīga no licences turētāja iespējas īstenot ar šo licenci saistītās tiesības, proti, šajā gadījumā — no iespējas izmantot publisko hercu frekvenču līniju UMTS tehnoloģijas izmantošanas nolūkā.

120

Kā pārsūdzētā sprieduma 116. punktā konstatējusi Pirmās instances tiesa un pret ko šīs apelācijas tiesvedības ietvaros nav iebildušas arī apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir vispārzināms, ka licences piešķiršanas Bouygues Télécom brīdī — 2002. gada 3. decembrī — Orange un SFR vēl nebija uzsākušas UMTS pakalpojumu sniegšanu un līdz ar to — savu licenču izmantošanu, un tas bija noticis no to gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, proti, ar UMTS tehnoloģiju saistītu problēmu un šīs tehnoloģijas attīstībai nelabvēlīgas ekonomiskās situācijas dēļ. Līdz ar to Orange un SFR piešķirto licenču ekonomiskā vērtība tikai to agrākas piešķiršanas dēļ nevarēja būt augstāka par Bouygues Télécom piešķirtās licences vērtību.

121

Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 119.–121. punktā tāpat ir noraidījusi pašreizējo apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus par to, ka licenču agrākā piešķiršana Orange un SFR ir piešķīrusi tām priekšrocības attiecībā uz vietu rezervēšanu, preču zīmes tēlu un tirgus daļu iegūšanu, un apelācijas sūdzības iesniedzējas šīs apelācijas tiesvedības ietvaros šo vērtējumu nav apstrīdējušas.

122

Līdz ar to tas, ka licences trijiem attiecīgajiem operatoriem tika piešķirtas dažādos datumos, neļauj konstatēt, ka licences piešķiršanas Bouygues Télécom brīdī, ņemot vērā Direktīvas 97/13 mērķi, proti, nodrošināt operatoru piekļuvi UMTS tirgum ar vienādiem nosacījumiem, tie atradās atšķirīgā situācijā.

123

Līdz ar to Pirmās instances tiesa, nospriežot, ka trīs attiecīgie operatori bija vienādā situācijā, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

124

Attiecībā uz apgalvoto piešķiršanas kritēriju neaizskaramības principu ir jānorāda, ka, pirmkārt, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajam Tiesa sava 2000. gada 7. decembra sprieduma lietā C-324/98 Telaustria un Telefonadress (Recueil, I-10745. lpp.) 60. punktā ir vienīgi apstiprinājusi, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jāievēro nediskriminācijas princips pat tad, ja tās noslēdz tādus līgumus, uz kuriem neattiecas Padomes Direktīva 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 199, 84. lpp.), nekādā veidā nekonstatējot šāda neaizskaramības principa pastāvēšanu.

125

Otrkārt, kā savu secinājumu 192. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, no Direktīvas 97/13 11. panta 2. punkta izriet, ka, nosakot maksas apmēru, ir jāņem vērā nepieciešamība veicināt jaunu pakalpojumu attīstību un konkurenci. Šajā lietā nav ticis apstrīdēts, ka, ja Francijas iestādes nebūtu veikušas UMTS maksas izlīdzināšanas pasākumu, tām būtu radies nopietns risks, ka Orange un SFR atsauks savus pieteikumus. Līdz ar to tieši ar šādu mērķi nodrošināt konkurenci tika izmainīta maksa, kas bija jāmaksā šīm divām iepriekš minētajām sabiedrībām, kurām pirmajām tika piešķirta licence, lai izlīdzinātu to ar Bouygues Télécom maksājamo summu.

126

Visbeidzot, nav pamatots arī arguments par to, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka ar Direktīvu 97/13 ir ieviests izņēmums no EKL 87. panta 1. punkta, kas papildina šī panta 2. punktā izsmeļoši uzskaitītos izņēmumus.

127

Kā savu secinājumu 196. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 2. punktā ir paredzēti izņēmumi no noteikuma par valsts atbalsta nesaderību ar Līgumu.

128

Tādējādi saskaņā it īpaši ar Direktīvu 97/13 secinot, ka Orange un SFR maksājamās summas izlīdzināšana ar Bouygues Télécom maksājamo summu nav valsts atbalsts, Pirmās instances tiesa nevarēja paplašināt EKL 87. panta 2. punkta saturu, jo šī tiesību norma attiecas tikai uz valsts atbalsta pasākumiem.

129

Tā kā neviena no ceturtā apelācijas sūdzības pamata trijām daļām nav atbalstāma, šis apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.

Par trešo apelācijas sūdzības pamatu saistībā ar faktu juridiskajā kvalifikācijā pieļautajām kļūdām

130

Trešais apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais pamats par kļūdām, ko Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi faktu juridiskajā kvalifikācijā, arī sastāv no trim daļām.

131

Francijas Republika un SFR vispirms apšauba šī pamata pieņemamību, jo tā mērķis katrā no tā attiecīgajām daļām esot apstrīdēt Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtējumu.

Par trešā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu

— Lietas dalībnieku argumenti

132

Ar trešā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, atzīstot abas vienu pēc otras sekojošās UMTS licenču piešķiršanas procedūras par vienu vienotu procedūru, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā. It īpaši saskaņā ar Direktīvas 97/13 11. pantu Pirmās instances tiesai bija vienīgi jāpārbauda procedūras materiālie organizācijas noteikumi un līdz ar to — jāsecina, ka runa tomēr ir par divām dažādām procedūrām. Tādējādi, tieši pamatojoties uz šo kļūdu, Pirmās instances tiesa kļūdaini izdarīja secinājumu par diskriminācijas neesamību, uzskatot, ka trīs sabiedrību, kurām tika piešķirtas šīs licences, situācija ir līdzīga, lai gan patiesībā tā bija atšķirīga.

133

Komisija kā galveno argumentu, bet Francijas Republika, SFR un Orange — pakārtoti — norāda, ka Pirmās instances tiesa bija tiesīga secināt, ka UMTS licenču piešķiršanas procedūra patiesībā bija viena vienota procedūra. Šajā sakarā Francijas Republika, SFR un Orange norāda, ka atsaukšanās uz Direktīvas 97/13 11. pantu šajā lietā nav pamatota.

134

Katrā ziņā Komisija uzskata, ka šī daļa ir neefektīva, jo tam, vai tikusi īstenota viena vienota procedūra, nebija izšķirošas nozīmes, lai Pirmās instances tiesa varētu novērtēt, vai ir ticis ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, jo tā ir ņēmusi vērā ne vien uzaicinājuma iesniegt pieteikumus organizatoriskos nosacījumus, bet arī tā rezultātus. Komisija arī apgalvo, ka nediskriminācijas principa piemērošanas ietvaros abi uzaicinājumi iesniegt pieteikumus ir uzskatāmi par vienu vienotu procedūru.

135

SFR uzskata, ka Pirmās instances tiesa pareizi ir interpretējusi vienlīdzīgas attieksmes principu, ņemot vērā topošo UMTS tirgu un nospriežot, ka neviens no attiecīgajiem operatoriem vēl nebija uzsācis savu darbību šajā tirgū.

136

Visbeidzot, Komisija norāda, ka jaunās licenču piešķiršanas procedūras ietvaros UMTS licences ar identiskiem nosacījumiem tiktu piešķirtas tiem pašiem operatoriem.

— Tiesas vērtējums

137

Ir jāatgādina, ka no EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzība ir iesniedzama tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi tikai Pirmās instances tiesa ir tiesīga konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad fakti konstatēti neprecīzi šai tiesai iesniegto lietas materiālu dēļ, un veikt šo faktu vērtējumu. Faktu novērtējums, izņemot gadījumu par Pirmās instances tiesai iesniegto pierādījumu sagrozīšanu, nav tiesību jautājums, pār kuru Tiesa veic kontroli (1994. gada 2. marta spriedums lietā C-53/92 P Hilti/Komisija, Recueil, I-667. lpp., 42. punkts; spriedums apvienotajās lietās no C-280/99 P līdz C-282/99 P Moccia Irme u.c./Komisija, Recueil, I-4717. lpp., 78. punkts, un spriedums lietā C-362/05 P Wunenburger/Komisija, Krājums, I-4333. lpp., 66. punkts).

138

Šajā gadījumā ir jāatzīmē, ka Pirmās instances tiesa, izdarot secinājumu par procedūras vienoto raksturu, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajam nav piemērojusi Direktīvas 97/13 11. pantu, kurā turklāt nav ietverts neviens juridisks kritērijs, kas palīdzētu izvērtēt, vai ir bijusi viena vienota licenču piešķiršanas procedūra vai arī tā ir ietvērusi vairākas vienu otrai sekojošas stadijas. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 11. punktā ir vienīgi konstatējusi, ka licenču piešķiršanas procedūras mērķis bija četru licenču piešķiršana, un, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 12., 14. un 15. punktā ir konstatējusi, ka, tā kā Francijas iestādes nebija sasniegušas savu sākotnēji izvirzīto mērķi, kas bija šo četru licenču piešķiršana, tās organizēja “papildu piedāvājumu iesniegšanas kārtu”.

139

Tieši novērtējot šos apstākļus, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 134. punktā ir secinājusi, ka “Francijas iestāžu 2000. gada jūlijā uzsāktā UMTS licenču piešķiršanas procedūra neatkarīgi no tās materiālajiem organizācijas noteikumiem faktiski bija viena vienota procedūra”.

140

Šādos apstākļos jautājums par to, vai šīs iestādes bija organizējušas vienu vienīgu vai arī divas procedūras, ir ar Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtējumu saistīts jautājums, nevis tiesību jautājums, kas saistīts ar šo faktu juridisko novērtējumu attiecībā pret Direktīvas 97/13 11. pantu, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas.

141

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apgalvojušas, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi tai iesniegtos faktus vai pierādījumus, trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa līdz ar to ir atzīstama par nepieņemamu.

Par trešā apelācijas sūdzības pamata otro daļu

— Lietas dalībnieku argumenti

142

Trešā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, uzskatot, ka attiecīgie parādi, no kuru piedziņas bija atteikusies Francija, nebija droši zināmi.

143

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējas, pirmkārt, norāda, ka UMTS licences Orange un SFR tika izsniegtas saskaņā ar diviem 2001. gada 18. jūlijā pieņemtiem lēmumiem, t.i., pēc termiņa, kurā var tikt īstenota iespēja atsaukt savu pieteikumu, beigām, jo šis termiņš bija beidzies . Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka vienīgi tas, ka operatoriem ir iespēja atteikties no to licences, nedod pamatu secināt, ka attiecīgās parādsummas nebija droši zināmas, ņemot vērā, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījums ir nenoteikts tikai tad, ja tā esamība ir atkarīga no nākotnē paredzama vai iespējama notikuma iestāšanās vai suspensīva nosacījuma īstenošanās.

144

Komisija, Francijas Republika, SFR un Orange savukārt uzskata, ka attiecīgās parādsummas nebija droši zināmas.

145

Apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši norāda, ka, nepastāvot ministra 2001. gada 22. februāra vēstulēs ietvertajam apstiprinājumam par to, ka pret Orange un SFR tiks nodrošināta vienlīdzīga attieksme, šīs sabiedrības, visticamāk, būtu atsaukušas savus pieteikumus, jo šajā datumā vēl nebija beidzies termiņš to pieteikumu atsaukšanai. Komisija turklāt uzskata, ka pirms licenču piešķiršanas minētajām sabiedrībām saskaņā ar lēmumiem vēl nebija radušās tiesības uz šo parādsummu piedziņu.

146

Orange piebilst, ka attiecībā uz atļaujām publiska tīkla izmantošanai pieteikumu atsaukšanas iespēja pastāvēja arī pēc 2001. gada 31. maija, jo licenču saņēmēji varēja jebkurā brīdī atteikties no tām un līdz ar to — pārtraukt ar tām saistītās maksas maksāšanu.

147

Komisija, Francijas Republika un Orange katrā ziņā uzskata, ka šī trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir neefektīva tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret tādu pārsūdzētajā spriedumā ietvertu motīvu, kuram ir vienīgi pakārtots raksturs, jo Pirmās instances tiesa savu vērtējumu, saskaņā ar kuru atteikšanās no attiecīgo parādu piedziņas nav valsts atbalsts, ir balstījusi arī uz izņēmumu, kas izriet no sistēmas vispārējās uzbūves.

— Tiesas vērtējums

148

Ir jāatceras, ka iebildumi, kas vērsti pret Pirmās instances tiesas nolēmumā iekļautu papildu argumentu, nevar būt pamats šī nolēmuma atcelšanai un tie līdz ar to ir neefektīvi (skat. it īpaši 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

149

Pirmkārt, kā savu secinājumu 131. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, kaut arī Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 106. punktā ir atzinusi, ka Francijas iestādes šajā lietā bija atteikušās no ievērojamas valsts līdzekļu daļas, tai pat laikā precizējot, ka šo valsts līdzekļu apmērs nav droši zināms, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 111. punktā ir nospriedusi, ka “ar to, ka valsts varētu būt atteikusies no līdzekļiem un no tā varētu būt radusies priekšrocība maksas samazinājuma saņēmējiem, nepietiek, lai raksturotu tāda valsts atbalsta esamību, kas būtu nesaderīgs ar kopējo tirgu, ņemot vērā Kopienu telekomunikāciju tiesību īpašības, ievērojot kopējās tiesības valsts atbalsta jomā. Šeit apstrīdētā parāda atlaišana faktiski bija nenovēršama sistēmas vispārējās uzbūves dēļ, papildus [tam] faktam, ka šis parāds nebija droši zināms”.

150

Otrkārt, ir jāatgādina, ka šī sprieduma 87.–95. punktā minēto iemeslu dēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais pamats, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma motīviem un attiecas uz pamatojumu saistībā ar sistēmas raksturu, kā arī sistēmas uzbūvi saistībā ar atteikšanos no valsts līdzekļiem, nav pamatots.

151

Šajos apstākļos, pat pieņemot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par to, ka Pirmās instances tiesa, atzīdama attiecīgos prasījumus par nenoteiktiem, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ir pieņemami un pamatoti, ir jākonstatē, ka šāda kļūda, pieņemot, ka tā ir pierādīta, katrā ziņā nevar atspēkot secinājumu, pie kura Pirmās instances tiesa nonākusi pārsūdzētā sprieduma 111. punktā.

152

Līdz ar to trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir jānoraida kā neefektīva.

Par trešā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu

— Lietas dalībnieku argumenti

153

Trešā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi ministrijas 2001. gada 22. februāra vēstuļu saturu, nospriezdama, ka šīs vēstules ietver solījumu par “vienlīdzīgas attieksmes” nodrošināšanu attiecībā pret citiem operatoriem, lai gan patiesībā šī garantija attiecās tikai uz “taisnīgu attieksmi”. Ministra apņemšanās nodrošināt taisnīgu attieksmi nenozīmē maksas, kas jāmaksā pirmajām divām sabiedrībām, kurām tikušas piešķirtas UMTS licences, pielīdzināšanu ar atpakaļejošu spēku maksai, kas jāmaksā saistībā ar vēlāk piešķirto licenci. Šāda attiecīgo vēstuļu sagrozīšana var būt pamats visa Pirmās instances tiesas sprieduma spēkā neesamībai.

154

Komisija uzskata, ka šis arguments ir nepieņemams, jo jautājums par jēdzienu “taisnīgums” un “vienlīdzība” semantisko līdzvērtīgumu ir uzskatāms par jaunu argumentu. Arī Orange uzskata, ka šis arguments ir nepieņemams, jo ar to tiek apstrīdēts Pirmās instances tiesas veiktais faktu novērtējums.

155

Komisija, tāpat kā pakārtoti norādījusi arī Orange, uzskata, ka šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa katrā ziņā ir neefektīva, jo ministra solījumi nav būtiski ietekmējuši Pirmās instances tiesas izdarītos secinājumus un vērtējumu.

156

Pakārtoti Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav varējušas atspēkot Pirmās instances tiesas secinājumus par to, ka pirmās divas sabiedrības, kurām sākotnēji tika piešķirtas licences, patiesībā nav guvušas priekšrocības. Francijas Republika un SFR savukārt apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav sagrozījusi iepriekš minēto vēstuļu saturu.

— Tiesas vērtējums

157

Kā norādījušas Komisija un Orange, arī šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa ir neefektīva.

158

No pārsūdzētā sprieduma 153. un 154. punkta nepārprotami izriet, ka Pirmās instances tiesa savu vērtējumu par Francijas iestāžu nepieciešamību samazināt SFR un Orange maksājamās summas apmēru ir pamatojusi ar vienlīdzīgas attieksmes principu, kā tas paredzēts Direktīvā 97/13.

159

Citiem vārdiem sakot, Pirmās instances tiesa nekādā ziņā nav uzskatījusi, ka maksas izlīdzināšanas pasākuma pamatā bija apņemšanās nodrošināt “taisnīgu attieksmi”, ko Francijas iestādes bija garantējušas ministra 2001. gada 22. februāra vēstulēs.

160

Līdz ar to, pat pieņemot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments par to, ka Pirmās instances tiesa ir acīmredzami sagrozījusi šo vēstuļu saturu attiecībā uz šo apņemšanos, ir pieņemams un pamatots, šāda sagrozīšana tomēr nekādā veidā neietekmē pārsūdzētā sprieduma pamatotību.

161

Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 148. punktā minēto judikatūru, šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa ir noraidāma.

162

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju to apelācijas sūdzības atbalstam izvirzītajiem četriem pamatiem nav ticis atbalstīts, apelācijas sūdzība ir noraidāma kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

Par tiesāšanās izdevumiem

163

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

164

Tā kā Komisija, Orange un SFR ir prasījušas piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

165

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

 

2)

Bouygues SA un Bouygues Télécom SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

 

3)

Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda — franču.