—

M-K Europa GmbH & Co. KG vārdā — A. Meisterernsts [A. Meisterernst], Rechtsanwalt,

—

Stadt Regensburg vārdā — Seidla [Seidl], pārstāve,

—

Grieķijas valdības vārdā — V. Kondolaims [V. Kontolaimos] un S. Haritaki [S. Charitaki], pārstāvji,

—

Kipras valdības vārdā — D. Lisandru [D. Lysandrou], pārstāvis,

—

Polijas valdības vārdā — T. Novakovskis [T. Nowakowski], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — Ž. P. Kepenns [J.-P. Keppenne], kā arī B. Egersa [B. Eggers] un L. Pinjataro [L. Pignataro], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 27. janvāra Regulas (EK) Nr. 258/97, kas attiecas uz jauniem pārtikas produktiem un jaunām pārtikas produktu sastāvdaļām (OV L 43, 1. lpp.), 1. panta 1.–3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp M-K Europa GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā — “M-K Europa”) un Stadt Regensburg jautājumā par pēdējās pieņemto lēmumu, ar kuru ir aizliegts laist tirdzniecībā Japānas izcelsmes pārtikas produktu ar nosaukumu “Man-Koso 3000” (turpmāk tekstā — “Man-Koso”).

3

Regulas Nr. 258/97 preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā, lai aizsargātu sabiedrības veselību, ir jānodrošina, ka jaunus pārtikas produktus un jaunas pārtikas produktu sastāvdaļas pirms to izlaišanas Kopienas tirgū pakļauj vienotai drošuma novērtēšanas procedūrai; [..].”

4

Regulas Nr. 258/97 1. pants ir izteikts šādi:

“1.   Šī regula attiecas uz jaunu pārtikas produktu vai jaunu pārtikas sastāvdaļu laišanu tirgū Kopienā.

2.   Šo regulu piemēro, laižot tirgū Kopienā pārtikas produktus un pārtikas produktu sastāvdaļas, kuras līdz šim Kopienā ievērojami nav izmantotas un kuras atbilst šādām kategorijām:

[..]

3.   Vajadzības gadījumā ar 13. pantā izklāstīto procedūru var noteikt, vai pārtikas produkts vai pārtikas produktu sastāvdaļa iekļaujas šā panta 2. punkta jomā.”

5

Regulas Nr. 258/97 13. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja jānotiek šajā pantā formulētajai procedūrai, Komisijai jāsadarbojas ar Pastāvīgo pārtikas produktu komiteju, turpmāk sauktu “Komiteja”.

2.   Priekšsēdētājs pēc paša iniciatīvas vai dalībvalsts pārstāvja lūguma nosūta materiālu Komitejai.

3.   Komisijas pārstāvis ziņo Komitejai par veicamo pasākumu projektiem. Komiteja sniedz savu viedokli par projektu saskaņā ar laika ierobežojumu, ko nosaka tās priekšsēdētājs atkarībā no problēmas aktualitātes. Slēdzienu pieņem ar balsu vairākumu saskaņā ar līguma 148. panta 2. punktu gadījumos, kad Padome ir prasījusi pieņemt to pēc Komisijas priekšlikuma. Dalībvalstu pārstāvju balsis šajā Komitejā vērtē saskaņā ar minēto pantu. Priekšsēdētājs nebalso.

[..].”

6

Bavārijas pavalsts 1997. gada 11. novembra likuma Par pārtikas produktu uzraudzību (Lebensmittelüberwachungsgesetz) redakcijā, kas bija piemērojama 2002. gada 31. decembrī, 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā ir noteikts:

“Valsts iestādes, izpildot savus pienākumus, var pieņemt individuālus lēmumus, lai novērstu vai nepieļautu [..] tiesību aktu par drošu pārtikas produktu lietošanu pārkāpumus.”

7

Noteikumu par Kopienas tiesību aktu attiecībā uz jauniem pārtikas produktiem un jaunām pārtikas produktu sastāvdaļām piemērošanu (Neuartige Lebensmittel- und Lebensmittelzutaten-Verordnung), kas tika publicēti 2000. gada 14. februārī un grozīti pēdējo reizi ar 2002. gada 6. augusta likumu (BGBl. 2002 I, 3082. lpp.), 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Jaunus pārtikas produktus un jaunas pārtikas produktu sastāvdaļas Regulas [..] Nr. 258/97 1. panta 2. punkta izpratnē nevar, izņemot 2. punkta noteikumus, laist tirgū tā persona, kas ir atbildīga par to laišanu tirgū, bez atļaujas, kura ir jāsaņem saskaņā ar Regulas [..] Nr. 258/97 3. panta 2. punktā paredzētām procedūrām.”

8

No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka Man-Koso ir pārtikas produkts, kas tiek ražots fermentācijas procesa rezultātā no vairāk kā 50 augu sastāvdaļām. It īpaši tas ietver brūnās un sarkanās aļģes, kā arī diždadža saknes, lotosu un akēbijas jeb krūmveida perillas [Perilla frutescens, shiso] lapas. M-K Europa apraksta šo produktu kā ļoti efektīvu pārtikas produktu ar labvēlīgu ietekmi uz veselību.

9

Man-Koso tika prezentēts sabiedrībai Vācijas televīzijas pārraides laikā, pēc kuras Vācijas iestādes uzsāka tā satura pārbaudi.

10

Ņemot vērā Man-Koso zinātniskās analīzes rezultātus, Stadt Regensburg ar 2002. gada 24. oktobra lēmumu aizliedza šī pārtikas produkta tirdzniecību.

11

Tā kā Regierung der Oberpfalz (Oberfalcas valdība) iesniegtā sūdzība par šo aizliedzošo lēmumu tika noraidīta ar 2002. gada 9. decembra lēmumu, M-K Europa cēla prasību Verwaltungsgericht Regensburg [Regensburgas Administratīvajā tiesā], kas arī tika noraidīta ar 2003. gada 27. oktobra spriedumu, pamatojoties uz to, ka Man-Koso ir jauns pārtikas produkts Regulas Nr. 258/97 izpratnē. Ar 2005. gada 25. oktobra rīkojumu minētajai sabiedrībai tikai sniegta atļauja iesniegt apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

12

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, atbildot uz jautājumu, vai 2002. gada 24. oktobra lēmums, ar ko aizliedz Man-Koso tirdzniecību, ir likumīgs, ir jāinterpretē Regulas Nr. 258/97 1. panta 1.–3. punkts.

13

Šajos apstākļos Bayerischer Verwaltungsgerichtshof [Bavārijas Administratīvā tiesa] nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

14

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai pārtikas produkta imports pirms 1997. gada 15. maija Sanmarīno var būt nozīmīgs apstāklis, lai to kvalificētu kā jaunu pārtikas produktu Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta izpratnē attiecībā uz nosacījumu par tā izmantošanu cilvēku uzturam Kopienā.

15

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta mērķis ir noteikt tās piemērošanas jomu, it īpaši definējot to, ko ir jāsaprot ar jauniem pārtikas produktiem un pārtikas produktu sastāvdaļām. Saskaņā ar šo definīciju par “jauniem” pārtikas produktiem un pārtikas produktu sastāvdaļām ir uzskatāmas tās, “kuras līdz šim Kopienā cilvēku uzturā ievērojami nav izmantotas” (2005. gada 9. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-211/03, C-299/03 un no C-316/03 līdz C-318/03 HLH Warenvertrieb un Orthica, Krājums, I-5141. lpp., 82. punkts).

16

Sanmarīno nav Kopienas dalībvalsts. Turklāt šī valsts nav starp tām teritorijām, uz kurām atbilstoši EKL 299. pantam attiecas EK līgums.

17

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka pārtikas produkta importam Sanmarīno pirms Regulas Nr. 258/97 stāšanās spēkā nav nozīmes, novērtējot, vai šis produkts atbilst nosacījumam par ievērojamu izmantošanu cilvēku uzturā Kopienā šīs regulas 1. panta 2. punkta izpratnē.

18

Ar savu otro un piekto jautājumu, kurus ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa jautā, vai konkrētām viena un tā paša pārtikas produkta sastāvdaļu īpašībām ir nozīme, to kvalificējot kā jaunu pārtikas produktu Regulas Nr. 258/97 izpratnē.

19

Tādējādi, pirmkārt, iesniedzējtiesa vēlas zināt, kā šīs kvalifikācijas nolūkā interpretēt to, ka visām pārtikas produkta sastāvdaļām ir jāatbilst nosacījumam par ievērojamu izmantošanu cilvēku uzturā Kopienā Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta izpratnē.

20

Otrkārt, minētā tiesa jautā, vai pārtikas produkts atbilst tādu pārtikas produktu kategorijai, “kam ir droša pārtikas produktu lietošanas vēsture” un kam tādējādi nav piemērojama Regula Nr. 258/97, ja tie ir ražoti, izmantojot sastāvdaļas ar drošu lietošanas vēsturi, tādā ražošanas procesā, ko judikatūrā dēvē par “bieži izmantotu”, bet nav pieredzes attiecībā uz šo sastāvdaļu kombināciju un ražošanas procesu.

21

Savos dokumentos M-K Europa apgalvo, ka visas Man-Koso sastāvdaļas jau tika ievērojami izmantotas Kopienā, it īpaši sabiedriskās ēdināšanas nozarē.

22

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Regulu Nr. 258/97 raksturo dubults mērķis — nodrošināt jaunu pārtikas produktu darbību iekšējā tirgū un aizsargāt sabiedrības veselību no riskiem, ko tie var radīt (šajā nozīmē skat. 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C-236/01 Monsanto Agricoltura Italia u.c., Recueil, I-8105. lpp., 74. punkts).

23

Minētās regulas mērķis ir ieviest Kopienā kopējus standartus jaunu pārtikas produktu un jaunu pārtikas produktu sastāvdaļu jomā, ko tostarp dara, kā tas izriet no tās otrā apsvēruma, ieviešot vienotu drošuma novērtēšanas procedūru pēc Kopienas procedūras pirms to laišanas Kopienas tirgū.

24

Īpaši runājot par, pirmkārt, pārtikas produkta sastāvdaļas ievērojamas izmantošanas nozīmi cilvēku uzturā un, otrkārt, to drošo raksturu, jānorāda, ka no Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta f) apakšpunkta izriet, ka ražošanas process nenoliedzami ir nozīmīgs, lai galīgo pārtikas produktu varētu kvalificēt kā jaunu pārtikas produktu šīs regulas izpratnē.

25

Atbilstoši minētā noteikuma tekstam jaunu pārtikas produktu kategorijā ietilpst pārtikas produkti un pārtikas produktu sastāvdaļas, kuriem ir ticis piemērots pašlaik neizmantots ražošanas process, ja šis process rada pārtikas produktu vai pārtikas produktu sastāvdaļu sastāvā vai struktūrā būtiskas to uzturvērtību, vielmaiņu vai nevēlamu vielu līmeņa izmaiņas.

26

Šajā sakarā, kā savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos norādīja Stadt Regensburg, Grieķijas, Kipras un Polijas valdība, kā arī Komisija, tikai tas vien, ka visas sastāvdaļas, kas veido pārtikas produktu, varēja būt ievērojami izmantotas cilvēku uzturā Kopienā, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka galīgais pārtikas produkts nav jauns pārtikas produkts Regulas Nr. 258/97 izpratnē.

27

Tā kā netiek noliegts, ka ražošanas process var izraisīt pārtikas produkta struktūrā fiziskas, ķīmiskas vai bioloģiskas to veidojošo sastāvdaļu izmaiņas, kam var būt sabiedrības veselībai nozīmīgas sekas, lai gan šo galīgo produktu veido sastāvdaļas, no kurām katra atbilst Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punktā paredzētajam nosacījumam, minētā procesa seku pārbaude ir obligāta.

28

Ar ražošanas procesu saistītā problemātika ir jo nozīmīgāka, ja pārtikas produktu ir jākvalificē kā jaunu pārtikas produktu Regulas Nr. 258/97 izpratnē un ja ir zināms, ka Kopienā nav nekādas pieredzes attiecībā uz minētās ražošanas procesa piemērošanu šīm sastāvdaļām.

29

Jēdziens “pašlaik neizmantots ražošanas process” Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta f) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē īpašā tādu pārtikas produktu kontekstā, uz kuriem process attiecas.

30

Līdz ar to uz otro un piekto jautājumu ir jāatbild, ka apstāklis, ka visas pārtikas produkta sastāvdaļas, aplūkotas atsevišķi, atbilst Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punktā paredzētajam nosacījumam vai ka tās ir drošas, nav uzskatāms par pietiekamu, lai nepiemērotu šo regulu aplūkotajiem pārtikas produktiem. Lai izlemtu, vai tas ir jākvalificē kā jauns pārtikas produkts Regulas Nr. 258/97 izpratnē, valsts kompetentajai iestādei ir jāpieņem lēmums katrā atsevišķā lietā, ņemot vērā visas pārtikas produkta īpašības, kā arī ražošanas procesu.

31

Ar savu trešo jautājumu valsts tiesa jautā, vai Regulu Nr. 258/97 varētu nepiemērot gadījumā, kad pārtikas produkts šīs regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē sastāv tikai no aļģēm, kuras pašas atbilst nosacījumam par ievērojamu izmantošanu cilvēku uzturā Kopienā šī paša panta 2. punkta izpratnē.

32

Šajā sakarā no sniegtajām atbildēm uz otro un piekto jautājumu izriet, ka apstāklis, ka visas aļģes, kas ir ietvertas pārtikas produkta sastāvā, Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē, atbilst nosacījumam par ievērojamu izmantošanu cilvēku uzturā Kopienā šīs regulas 1. panta 2. punkta izpratnē, nav pietiekams, lai šo regulu nepiemērotu minētajam produktam.

33

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai tikai ārpus Eiropas iegūtā pieredze attiecībā uz pārtikas produkta drošumu ir pietiekama, lai uzskatītu, ka šis produkts atbilst tādu pārtikas produktu kategorijai, “kam ir droša pārtikas produktu lietošanas vēsture” Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē.

34

Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta e) apakšpunkta beigās ir noteikts izņēmums tā piemērošanai, kas attiecas uz pārtikas produktiem vai pārtikas produktu sastāvdaļām, kuras iegūtas ar tradicionālo vairošanos vai pavairošanu un kam ir droša pārtikas produktu lietošanas vēsture.

35

Šajā sakarā, kā tika atgādināts šī sprieduma 23. punktā, Regulas Nr. 258/97 mērķis ir izveidot Kopienā vienotu drošuma novērtēšanas procedūru, kurai ir pakļauti jaunie pārtikas produkti un pārtikas produktu sastāvdaļas pirms to laišanas Kopienu tirgū.

36

Nenoliedzot tomēr nozīmi, kas varētu būt informācijai, novērtējot jauna pārtikas produkta drošību pirms tā laišanas tirdzniecībā Kopienu tirgū, par šī produkta izmantošanu valstīs, kas nav Eiropas Savienībā, ir jākonstatē, ka drošas vēstures jēdzienā šāda pārtikas produkta drošai izmantošanai Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē Kopienu likumdevējs ir pamatojies uz Kopienā gūto pieredzi.

37

Kā uzsver Polijas valdība un Komisija, to atšķirību dēļ, kas varētu būt uztura paradumos starp Eiropas un ārpus Eiropas esošajiem patērētājiem, pārtikas produkti, kas ir uzskatāmi par drošiem ārpus Eiropas patērētājiem, ne vienmēr tiks atzīti par drošiem pārtikas produktiem vai pārtikas produktu sastāvdaļām to izmantošanai Eiropas patērētājiem.

38

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka tikai ārpus Eiropas gūtā pieredze par pārtikas produkta drošību nav pietiekama, lai konstatētu, ka tas atbilst tādu pārtikas produktu kategorijai, “kam ir droša pārtikas produktu lietošanas vēsture” Regulas Nr. 258/97 1. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē.

39

No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu rezolutīvās daļas izriet, ka ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai uzņēmējam ir jāveic Regulas Nr. 258/97 13. pantā paredzētā procedūra. Šī tiesa jautā arī par pārtikas produkta kvalifikācijas kā jauna pārtikas produkta šīs pašas regulas izpratnē pierādīšanas pienākumu šajā procedūrā.

40

Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka Regulas Nr. 258/97 1. panta 3. punktā ir noteikta iespēja, ka vajadzības gadījumā ar 13. pantā izklāstīto procedūru, t.i. ar “komiteju” starpniecību, var noteikt, vai pārtikas produkts vai pārtikas produktu sastāvdaļas iekļaujas minētās regulas piemērošanas jomā.

41

Atbilstoši minētās regulas 13. pantam priekšsēdētājs pēc paša iniciatīvas vai dalībvalsts pārstāvja lūguma vēršas komitejā.

42

Neskarot procedūras, kuras ieinteresētā dalībvalsts var veikt saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 258/97 13. pantā noteikta komitejas procedūra, kura nozīmē, ka ir obligāti jāsaņem komitejas slēdziens, Komisijas pieņemto lēmumu gadījumā, ja paredzētie pasākumi atbilst šim slēdzienam, un, visbeidzot, gadījumos, kad šie pasākumi neatbilst komitejas slēdzienam, Padomes balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu.

43

Līdz ar to uz sesto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka uzņēmējam nav jālūdz veikt Regulas Nr. 258/97 13. pantā noteikto procedūru.

44

Attiecībā uz iepriekš minēto nav jāspriež par pierādīšanas pienākuma problemātiku procedūrā, ko paredz Regulas Nr. 258/97 13. pants, jo minētā problemātika tai ir sveša.

45

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: