—

Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods Trading BV vārdā — H. de Bī [H. De Bie], advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā — K. Viselsa [C. Wissels], K. ten Dama [C. ten Dam] un M. Mola [M. Mol], pārstāves,

—

Grieķijas valdības vārdā — K. Georgiadis [K. Georgiadis], kā arī Z. Hadzipavlu [Z. Chatzipavlou] un I. Puli [I. Pouli], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. Albencio [G. Albenzio], avvocato dello Stato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — M. Patakja [M. Patakia], kurai palīdz F. Teitshāfers [F. Tuytschaever], advocaat,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas, no vienas puses, uz rīspapīra importam piemērojamo tarifa pozīciju un iespējamo Komisijas 1997. gada 27. jūnija Regulas (EK) Nr. 1196/97 par atsevišķu preču klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā (OV L 170, 13. lpp.; turpmāk tekstā — “klasifikācijas regula”) spēkā neesamību un, no otras puses, uz kompetenci, kāda ir valsts tiesai, kurā ir iesniegta prasība par lēmumu attiecībā uz vēlāku ievedmuitas nodokļu piedziņu, ja Eiropas Kopienu Komisija par attiecīgajām importa darbībām jau ir sniegusi noteiktu faktisku vai tiesisku novērtējumu.

2

Šis lēmums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Staatssecretaris van Financiën [Valsts sekretāru finanšu lietās] un Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods Trading BV (turpmāk tekstā — “H & S”) par rīsa lokšņu, ko sauc arī par “rīspapīru”, tarifu klasifikāciju.

3

Ar Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.) tika ieviesta pilnīga nomenklatūra precēm, kuras tiek importētas un eksportētas Eiropas Kopienā (turpmāk tekstā — “KN”), šī nomenklatūra ir ietverta šīs regulas I pielikumā.

4

Šajā gadījumā varēja tikt piemērotas KN apakšpozīcija 19019099 un 19059020 to redakcijā, kas izriet no Komisijas 1997. gada 13. augusta Regulas (EK) Nr. 1624/97, ar kuru tiek grozīts Regulas Nr. 2658/87 I pielikums (OV L 224, 16. lpp.).

5

KN pozīcija 1901 un 1905, kā arī attiecīgās apakšpozīcijas to redakcijā franču valodā ir formulētas šādi:

6

KN holandiešu valodā pozīcija 1905 un tās attiecīgās apakšpozīcijas ir aprakstītas šādi:

7

Lai nodrošinātu KN vienveidīgu piemērošanu Kopienā, Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 2658/87 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo ievilkumu var pieņemt, lai klasificētu īpašas preces KN.

8

Saskaņā ar klasifikācijas regulas pielikumu “pārtika[s] produkt[i] sausu, caurredzamu dažāda izmēra lokšņu vai disku veidā, gatavot[i] no rīsu miltiem, sāls un ūdens”, ir klasificējami KN apakšpozīcijā 19059020. Šajā pielikumā ir arī precizēts, ka “šīs loksnes vai diskus pēc mērcēšanas ūdenī [..] parasti izmanto kā “pavasara rullīšu” un līdzīgu produktu ietinumu”.

9

Starptautiskā Konvencija par preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizēto sistēmu (turpmāk tekstā — “HS”), kas noslēgta Briselē 1983. gada 14. jūnijā, un tās Grozījumu protokols (turpmāk tekstā — “HS konvencija”) Eiropas Ekonomikas Kopienas vārdā tika apstiprināti ar Padomes Lēmumu 87/369/EEK (OV L 198, 1. lpp.).

10

Saskaņā ar minētās HS konvencijas 3. panta 1. punktu katra līgumslēdzēja puse apņemas nodrošināt, lai to muitas tarifu nomenklatūra un statistika atbilstu HS, izmantot visas HS pozīcijas un apakšpozīcijas, tās nepapildinot un negrozot, un atbilstošos ciparu kodus un ievērot šīs sistēmas ciparu secību. Šī pati norma paredz, ka katra līgumslēdzēja puse apņemas arī piemērot vispārīgos noteikumus HS interpretācijai un visas iedaļu, nodaļu un apakšpozīciju piezīmes un negrozīt HS iedaļu, nodaļu un apakšpozīciju piemērojamību.

11

Muitas sadarbības padome, vēlāk kļuvusi par Pasaules Muitas organizāciju, kas izveidota ar 1950. gada 15. decembrī Briselē noslēgto starptautisko konvenciju par šādas padomes izveidošanu, HS konvencijas 8. pantā paredzētajos apstākļos apstiprina paskaidrojošās piezīmes un klasifikācijas apsvērumus, ko pieņem HS komiteja.

12

Komisijas paskaidrojošajās piezīmēs, kas attiecas uz KN apakšpozīciju 19059020, ir atsauce uz “HS paskaidrojumiem Nr. 1905, B virsrakstu”.

13

HS paskaidrojošās piezīmes, kas attiecas uz pozīciju 1905, redakcija ir šāda:

“[..]

14

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 82/97 (OV 1997, L 17, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Muitas kodekss”), 220. panta 2. punktā ir paredzēts:

“2.   [..] vēlāku iegrāmatošanu nedrīkst izdarīt, ja:

[..]

[..].”

15

Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1677/98 (OV L 212, 18. lpp.; turpmāk tekstā — “īstenošanas regula”), 869. pantā ir paredzēts:

“Muitas dienesti paš[i] nolemj neiegrāmatot neievāktus nodokļus šādos gadījumos:

[..]

[..].”

16

Īstenošanas regulas 871. panta redakcija ir šāda:

“Gadījumos, kas nav 869. pantā minēti gadījumi un kuros muitas dienesti vai nu uzskata, ka Kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti, vai arī [šaubās] par minētajos noteikumos iekļauto kritēriju precīzu piemērošanas jomu attiecībā uz konkrētu gadījumu, minētie dienesti attiecīgo gadījumu iesniedz Komisijai, lai varētu tikt pieņemts lēmums saskaņā ar 872.–876. pantā izklāstīto procedūru. Komisijai iesniegtā lietā jāiekļauj visa informācija, kas vajadzīga lietas pilnīgai izskatīšanai. Dokumentā jāiekļauj arī personas, kura ir saistīta ar lietu, kas iesniedzama Komisijā, rakstveida paziņojums, kurā tā apliecina, ka ir iepazinusies ar lietu, un kurā norādīts, ka tai nav ko piebilst, vai kurā uzrādītas papildu ziņas, kurām pēc viņas uzskata būtu jābūt lietā.

Komisija par lietas saņemšanu tūlīt informē pārējās dalībvalstis.

Ja tiek konstatēts, ka dalībvalsts iesniegta informācija nav pietiekama, lai lēmumu par attiecīgo lietu varētu pieņemt, pārzinot visus faktus, tad Komisija var likt iesniegt papildu informāciju.”

17

Īstenošanas regulas 873. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Pēc apspriedes ar ekspertu grupu, ko veido visu dalībvalstu pārstāvji, kuri sanāk Komitejā konkrētās lietas izskatīšanai, Komisija lemj, vai konkrētos apstākļos ir pieļaujama attiecīgo nodokļu neiegrāmatošana.”

18

Saskaņā ar Muitas kodeksa 239. pantu:

“1.   Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus var atmaksāt vai atlaist 236., 237. un 238. pantā neminētos gadījumos:

2.   Nodokļus atmaksā vai atlaiž 1. punktā minēto iemeslu dēļ, ja attiecīgajā muitas iestādē saņemts iesniegums [..].”

19

Īstenošanas regulas 905. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja lēmuma pieņēmējs muitas dienests, kuram iesniegts atmaksas vai atlaišanas pieteikums saskaņā ar Kodeksa 239. panta 2. punktu, nevar pieņemt lēmumu uz 899. panta pamata, bet pieteikumam ir pievienoti pierādījumi, ko varētu uzskatīt par īpašu situāciju, kurā attiecīgo personu nevar apsūdzēt maldināšanā [krāpšanā] vai acīmredzamā nolaidībā [rupjā neuzmanībā], tad šā dienesta piederības dalībvalsts šo lietu nosūta Komisijai izskatīšanai saskaņā ar 906.–909. pantā izklāstīto procedūru.

Izņemot gadījumus, kad muitas dienests, kas pieņem lēmumu, šaubās, tas tomēr var pats izlemt piešķirt nodokļu atmaksājumu vai atbrīvojumu tad, ja tas uzskata, ka ir ievēroti Kodeksa 239. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, ar noteikumu, ka attiecīgā summa vienam uzņēmumam par vienu vai vairākām ievešanas vai izvešanas darbībām, kuru cēlonis tomēr ir viena un tā pati īpašā situācija, nepārsniedz EUR 50000.

Terminu “attiecīgā persona” tulko saskaņā ar 899. pantu.

Visos citos gadījumos lēmuma pieņēmējs muitas dienests pieteikumu noraida.

2.   Komisijai nosūtītā lietā iekļauj visus faktus, kas vajadzīgi lietas pilnīgai izvērtēšanai. Tajā jābūt atmaksāšanas vai atbrīvošanas pieprasītāja parakstītai deklarācijai, kas apstiprina faktu, ka tam bijusi iespēja iepazīties ar lietas materiāliem, un norāda, ka viņam nekas nav piebilstams, vai kādi dokumenti vēl būtu pievienojami.

Komisija par lietas saņemšanu tūlīt informē attiecīgo dalībvalsti.

Ja tiek konstatēts, ka dalībvalsts iesniegtā informācija nav pietiekama, lai lēmumu par attiecīgo lietu varētu pieņemt, pārzinot visus faktus, tad Komisija var likt iesniegt papildu informāciju.

[..]”

20

Īstenošanas regulas 907. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Pēc apspriedes ar ekspertu grupu, ko veido visu dalībvalstu pārstāvji, kuri sanāk Komitejā konkrētās lietas izskatīšanai, Komisija lemj, vai izskatītajā īpašajā situācijā pienākas atmaksāšana vai atlaišana.”

21

Algemene Wet Bestuursrecht (Vispārējais administratīvais likums) 8:72. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Ja tiesa prasības pieteikumu atzīst par pamatotu, tā administratīvajai iestādei var noteikt pienākumu, ņemot vērā tiesas nolēmumu, pieņemt jaunu lēmumu vai veikt citu darbību vai arī tā var noteikt, ka tās nolēmums aizstāj atcelto lēmumu vai atceltā lēmuma daļas.”

22

H & S ir Nīderlandē reģistrēts ražošanas un tirdzniecības uzņēmums, kas cita starpā restorāniem piegādā Āzijas pārtikas produktus. Šajā sakarā tas jau vairākus gadus ieved Vjetnamas izcelsmes rīspapīru.

23

Jau 1996. gadā H & S šo produktu ieveda, deklarējot KN apakšpozīcijā 19019099. Nīderlandes muitas iestāde (turpmāk tekstā — “muitas iestāde”) vairākkārt apstiprināja šādu tarifu klasifikāciju, tostarp pēc ievesto kravu paraugu pārbaužu un analīžu veikšanas.

24

1997. gada 27. jūnijā Komisija pieņēma klasifikācijas regulu, kas paredz, ka attiecīgās preces faktiski ietilpst KN apakšpozīcijā 19059020. šī regula tika publicēta Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī un stājās spēkā .

25

Tomēr H & S joprojām ieveda rīspapīru, klasificējot to tarifa apakšpozīcijā 19019099. Arī muitas iestāde turpināja pieņemt šādas deklarācijas, pēdējās reizes 1997. gada 14. jūlijā un . Pēc tam tajā pašā 16. martā muitas iestāde konstatēja kļūdaino klasifikāciju un informēja šo sabiedrību, ka šī prece ietilpst klasifikācijas regulā paredzētajā pozīcijā, proti, KN apakšpozīcijā 19059020. Pēc tam H & S deklarēja savas preces šajā pēdējā minētajā pozīcijā.

26

2000. gadā muitas iestāde informēja H & S, ka tā veiks nodokļu, kas būtu bijuši jāmaksā saistībā ar KN apakšpozīciju 19059020, vēlāku piedziņu laikposmā no 1997. gada 25. novembra līdz .

27

Līdz ar to H & S iesniedza pieteikumu par minēto nodokļu atlaišanu. Tā kā Komisijai 2002. gada 19. septembrī tika iesniegts pieteikums īstenošanas regulas 905. panta izpratnē, tā pieņēma Lēmumu REM 19/2002, kurā tika konstatēts, ka konkrētajā gadījumā pieprasītā ievedmuitas nodokļu atlaišana ir nepamatota (turpmāk tekstā — “ lēmums”). H & S šo lēmumu apstrīdēja Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā iesniegtās prasības atcelt tiesību aktu ietvaros. Par Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-382/04 Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods/Komisija, ar kuru minētā prasība tika noraidīta, H & S iesniedza apelācijas sūdzību, kura Tiesas kancelejā ir reģistrēta ar numuru C-38/07 P.

28

2000. gada 22. novembrī muitas iestāde H & S nosūtīja paziņojumu par piedziņu, kas attiecās uz summu NLG 645399,50 (proti, EUR 292869,52) apmērā. Pēc H & S sūdzības inspektors atstāja spēkā maksājumu rīkojumus, izņemot par summu NLG 13650,30 apmērā pēc tam, kad tika atcelta viena muitas deklarācija.

29

2001. gada 29. martāH & S iesniedza prasību Tariefcommissie [Tarifu komisijai], kura procesa laikā tika aizstāta ar Gerechtshof te Amsterdam [Amsterdamas Apelācijas tiesu]. Šī pēdējā minētā tiesa atzina prasību par pamatotu un atcēla inspektora lēmumu, kā arī maksājumu rīkojumus. Faktiski šī tiesa skaidri apstiprināja, ka rīsa loksnes ietilpst KN apakšpozīcijā 19059020. Tomēr kļūdainā KN apakšpozīcijas 19019099 piemērošana esot izrietējusi no muitas iestādes pieļautās kļūdas, kļūdas, kuru H & S saprātīgi nevarēja atklāt un kas atbilstoši Muitas kodeksa 220. pantam ļauj izbeigt šādi nesamaksāto ievedmuitas nodokļu vēlāku piedziņu.

30

Staatssecretaris van Financiën iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, lai apstrīdētu Gerechtshof te Amsterdam veikto Muitas kodeksa 220. panta piemērošanu, tāpat kā H & S iesniedza papildu apelācijas sūdzību, lai konstatētu, ka šīs preces patiesībā ietilpst KN apakšpozīcijā 19019099.

31

No rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka ir skaidrs, ka ievestās preces ir izgatavotas no rīsu miltiem, ūdens un sāls, kas ir sajaukti un samīcīti, izveltnēti un izkaltēti. Šīs preces nav paredzētas patērēt bez iepriekšējas termiskas apstrādes.

32

Attiecībā uz papildu apelācijas sūdzību iesniedzējtiesa konstatē, ka saskaņā ar HS paskaidrojošajām piezīmēm KN pozīcijai 1905 nav raksturīgs tik daudz fakts, ka tā attiecas uz ceptām precēm, bet drīzāk fakts, ka tā attiecas uz precēm, kuru forma ir plāna.

33

Tomēr, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, esot iespējams arī apgalvot, ka KN pozīcija 1901 un 1905 atšķiras tiktāl, ciktāl pirmā no tām attiecas uz neceptām precēm, bet otra attiecas uz ceptām precēm.

34

Tā kā klasifikācijas regula rīsa loksnes bez šaubām ietver KN pozīcijā 1905, Hoge Raad der Nederlanden uzskata, ka tai ir jāuzdod jautājums Tiesai par [šīs regulas] spēkā esamību.

35

Attiecībā uz pamata apelācijas sūdzību šī tiesa konstatē, ka Gerechtshof te Amsterdam savā 2004. gada 7. decembra spriedumā pieļauj, ka trīs kritēriji, kas saistīti ar muitas iestādes kļūdas atklājamo raksturu un kas ir vajadzīgi Muitas kodeksa 220. panta piemērošanai, ir izpildīti, lai arī Komisija nolēma, ka šie paši kritēriji nav izpildīti attiecībā uz tirgus dalībnieka rūpības novērtējumu, lai piemērotu minētā kodeksa 239. pantu, ko Pirmās instances tiesa vēlāk apstiprināja savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods/Komisija, ar kuru ir noraidīta H & S pret lēmumu vērstā prasība.

36

Pēc iesniedzējtiesas domām, jautājums ir par to, kurš lēmums valsts muitas iestādei ir jāņem vērā, ja Komisijai un valsts tiesai ir divas satura ziņā pretējas nostājas attiecībā uz trīs iepriekš minēto kritēriju novērtējumu. Precīzāk, ir jānosaka, kāda ir valsts tiesas kompetence, salīdzinot ar Komisijas kompetenci attiecībā uz šo kritēriju piemērošanu.

37

Iesniedzējtiesa norāda, ka, ja muitas iestādes uzskata, ka Muitas kodeksā paredzētie nosacījumi var tikt izpildīti, tās nodod lietu Komisijai, kura nolemj, vai ir vai nav vajadzīgs veikt vēlāku ievedmuitas nodokļu piedziņu (Muitas kodeksa 220. pants) un vai ir pamatota šo nodokļu atlaišana (Muitas kodeksa 239. pants). Šādā gadījumā tiktu nodrošināta Kopienu tiesību vienveidīga piemērošana.

38

Tomēr citādi būtu, ja muitas iestādes nolemtu, ka Muitas kodeksa 220. panta īstenošanas nosacījumi nav izpildīti. Šādā gadījumā tās nenodotu lietu Komisijai un, ja ieinteresētā persona par šo iestāžu lēmumu iesniegtu prasību, tad valsts tiesai būtu jānovērtē, ir vai nav izpildīti nosacījumi, lai atceltu vēlāku piedziņu. Tad Kopienu tiesību vienveidīga piemērošana var tikt nodrošināta ar prejudiciāla nolēmuma mehānismu. Tomēr, ja valsts tiesas pieņemtais lēmums ir pārsūdzams, tad [šai valsts tiesai] nebūtu pienākuma apturēt tiesvedību, lai uzdotu prejudiciālu jautājumu.

39

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

40

Ar saviem pirmajiem diviem jautājumiem, kurus ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai uz loksnēm, kas izgatavotas no rīsu miltiem, sāls un ūdens, kas ir izkaltētas, bet tomēr nav bijušas termiski apstrādātas, attiecas KN apakšpozīcija 19059020 un vai tādā gadījumā ir spēkā klasifikācijas regula.

41

H & S uzskata, ka KN pozīcija 1905 attiecas tikai uz ceptām precēm, kas var tikt patērētas uzreiz, kā to Tiesa esot likusi saprast 1995. gada 11. augusta sprieduma lietā C-12/94 Uelzena Milchwerke (Recueil, I-2397. lpp.) 12. punktā. Līdz ar to klasifikācijas regula būtu jāatzīst par spēkā neesošu.

42

Nīderlandes, Grieķijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka KN pozīcija 1905 neattiecas īpaši uz ceptām precēm vai precēm, kuras var patērēt uzreiz, un ka rīsa lokšņu klasifikācija KN apakšpozīcijā 19059020 nav pretrunā kombinētajai nomenklatūrai. Tātad tās uzskata, ka klasifikācijas regula ir spēkā.

43

Vispirms ir jāatgādina, ka noteicošais kritērijs preču klasifikācijai pēc tarifiem vispārīgi ir to objektīvās īpašības un pazīmes, kas cita starpā ir definētas tarifa pozīciju redakcijā un sadaļu vai nodaļu paskaidrojošās piezīmēs (2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C-142/06 Olicom, Krājums, I-6675. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā sakarā paskaidrojošās piezīmes pirms Kopējā muitas tarifa nodaļām, tāpat kā HS paskaidrojošās piezīmes ir svarīgi līdzekļi, lai nodrošinātu vienveidīgu šī tarifa piemērošanu, un sniedz noderīgu informāciju tā interpretācijai (iepriekš minētais spriedums lietā Olicom, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Ir skaidrs, kā to norāda arī prasītāja pamata prāvā, ka KN pozīcijas 1905 redakcija holandiešu valodā pretēji dažām citām valodu redakcijām skaidri nepamatojas uz miltu, rupja maluma miltu vai cietes mīklas loksnēm un līdzīgiem produktiem, kuriem ir jābūt “izkaltētiem”. Faktiski šīs valodas redakcija pamatojas tikai uz produktiem, kas ir lokšņu formā.

46

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu regulu vienveidīgas interpretācijas nepieciešamība izslēdz iespēju šaubu gadījumā aplūkot normas tekstu izolēti un prasa, gluži pretēji, lai tas tiktu interpretēts un piemērots, ievērojot tekstus citās oficiālajās valodās (1999. gada 11. novembra spriedums lietā C-48/98 Söhl & Söhlke, Recueil, I-7877. lpp., 46. punkts).

47

Attiecībā uz KN pozīciju 1901, uz kuru pamatojas H & S, ir jāsecina, kā to skaidri norāda arī tās redakcija, ka tā attiecas tikai uz pārtikas izstrādājumiem no miltiem, putraimiem, rupja maluma miltiem, cietes vai iesala ekstrakta, kas nav nedz minēti, nedz arī ietverti citur KN. Tātad šai pozīcijai ir pakārtots raksturs un tā nevar ietvert preces, kuru apraksts atbilst citām attiecīgās KN sadaļas pozīcijām. Turklāt KN apakšpozīcija 19019099, kurā tika deklarētas pamata prāvas preces, atbilst “pārējiem” produktiem, proti, tiem, kurus nevar klasificēt minētās pakārtotās pozīcijas 1901 citā apakšpozīcijā.

48

Tomēr, kā savu secinājumu 43. un 44. punktā norāda ģenerāladvokāte, atsauce uz rīspapīru (“rice paper”) vai “izkaltētiem” produktiem skaidri ir ietverta vairākās KN apakšpozīcijas 19059020 valodu redakcijās.

49

Turklāt pretēji tam, ko savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos apgalvo H & S, neviena valodu redakcija nepamatojas uz prasību, saskaņā ar kuru minētajā apakšpozīcijā ietilpstošajiem produktiem obligāti ir jābūt ceptiem. Faktiski vienīgā atsauce uz KN pozīcijā 1905 ietverto produktu stāvokli un, precīzāk, tās apakšpozīcijā 19059020, attiecas uz faktu, ka tiem ir jābūt “izkaltētiem”.

50

Komisijas sniegtā paskaidrojošā piezīme attiecībā uz šo pēdējo minēto apakšpozīciju norāda uz “HS paskaidrojošām piezīmēm, Nr. 1905, B virsrakstu”. Tomēr, kā to uzsvēra arī Nīderlandes valdība, šajās piezīmēs ir minēts noteikts skaits produktu no miltiem vai cietes, kas lielākoties ir cepti, kas parasti ir disku vai lokšņu formā un kas ir izmantojami ļoti dažādi. Tāpat saskaņā ar Komisijas un HS paskaidrojošajām piezīmēm fakts, ka [produkti] ir cepti, nav obligāta īpašība, lai preces varētu tikt klasificētas KN apakšpozīcijā 19059020.

51

Visbeidzot, no iepriekš minētā sprieduma lietā Uelzena Milchwerke 12. punkta nevar secināt, ka Tiesa ir vēlējusies ierobežot KN pozīcijas 1905 piemērošanu tikai attiecībā uz “ceptiem” produktiem. Faktiski Tiesa šajā 12. punktā ir skaidri nospriedusi, ka “[m]aizes, miltu konditorejas izstrādājum[u], kūk[u], cepum[u] un citād[u] maizes izstrādājum[u] [..]” klasifikācija pozīcijā 1905, kā arī “sald[o] cepum[u]; vafe[ļu]” — apakšpozīcijā 190530 prasa, lai attiecīgā prece ir cepta vismaz vienu reizi. Tomēr ir jāsecina, ka šis apsvērums attiecas tikai uz pirmo pozīcijas 1905 redakcijā ietverto produktu kategoriju, proti, “[m]aizes, miltu konditorejas izstrādājum[iem], kūk[u], cepum[u] un citād[iem] maizes izstrādājum[iem] ar vai bez kakao piedevas”, kas ir HS attiecībā uz pozīciju 1905 sniegtās paskaidrojošās piezīmes A virsraksta priekšmets.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka pārtikas produktu sausu, caurredzamu dažāda izmēra lokšņu vai disku veidā, kas ir gatavoti no rīsu miltiem, sāls un ūdens, klasifikācija KN apakšpozīcijā 19059020 atbilst šīs apakšpozīcijas redakcijai.

53

Tātad uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ka:

54

Uzdodot trešo un ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, ja Komisija konkrētajā gadījumā jau ir lēmusi par Muitas kodeksa 239. panta 1. punkta otrā ievilkuma piemērošanas nosacījumiem, valsts tiesai, kurā ir pārsūdzēts ar šo gadījumu saistīto ievedmuitas nodokļu vēlākas piedziņas paziņojums, šis Komisijas lēmums ir saistošs, ja tā šo pašu gadījumu izskata saistībā ar minētā kodeksa 220. pantu.

55

H & S uzskata, ka valsts tiesai, lemjot par Muitas kodeksa 220. panta piemērošanas īpašā gadījumā nosacījumiem, nevar būt saistošs Komisijas lēmums, kurā tā par šo gadījumu ir lēmusi saistībā ar šī paša koksa 239. pantu, jo prejudiciāls nolēmums nodrošina Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu.

56

Nīderlandes, Grieķijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka tāds lēmums kā pēdējais minētais valsts tiesai ir saistošs un, ja tā vēlas to atcelt, tai ir jāaptur tiesvedība līdz brīdim, kamēr tiek pasludināts Kopienu tiesu, kurās par šo lēmumu ir iesniegta prasība atcelt tiesību aktu, galīgais spriedums, vai arī iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu [lēmuma] spēkā esamības novērtēšanai.

57

Vispirms ir jāsecina, ka Muitas kodeksa 220. un 239. pantā paredzētām procedūrām ir viens un tas pats mērķis, proti, ierobežot ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa vēlāku samaksu ar gadījumiem, kad šī samaksa ir pamatota un saderīga ar tādu pamatprincipu kā tiesiskās paļāvības princips (skat. 1993. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C-250/91 Hewlett Packard France, Recueil, I-1819. lpp., 46. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Söhl & Söhlke, 54. punkts).

58

No tā izriet, ka nosacījumi, kuriem ir pakļauta minēto pantu piemērošana, proti, cita starpā attiecībā uz Muitas kodeksa 239. panta 1. punkta otro ievilkumu — ieinteresētās personas rupjas neuzmanības neesamība — un attiecībā uz šī paša kodeksa 220. pantu — nodokļu maksātājam saprātīgi atklājama muitas iestāžu kļūdas neesamība —, ir jāinterpretē vienādi (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Söhl & Söhlke, 54. punkts).

59

Līdz ar to, kā Tiesa iepriekš ir nospriedusi, lai novērtētu, vai tirgus dalībnieks ir pieļāvis “rupju neuzmanību” Muitas kodeksa 239. panta 1. punkta otrā ievilkuma izpratnē, pēc analoģijas ir jāpiemēro kritēriji, kas tika izmantoti Muitas kodeksa 220. panta ietvaros, lai novērtētu tirgus dalībniekam muitas iestādes pieļautās kļūdas atklājamo raksturu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Söhl & Söhlke, 55. un 56. punkts, kā arī 2003. gada 13. marta spriedumu lietā C-156/00 Nīderlande/Komisija, Recueil, I-2527. lpp., 92. punkts).

60

Īstenošanas regulas 871. un 905. pantā paredzēto procedūru ietvaros, ja muitas iestādes uzskata, ka attiecīgi Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 239. panta 1. punkta otrajā ievilkumā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, šīs iestādes vai dalībvalstis, kurā tās atrodas, izņemot situācijas, kas ir paredzētas minētās regulas 869. un 899. pantā, nodod lietu Komisijai, lai tā nosaka, vai minētie nosacījumi patiešām ir izpildīti.

61

Šajā sakarā šķiet, ka, izņemot īpašus tiesiskajā regulējumā paredzētus gadījumus, Kopienu likumdevējs ir vēlējies situācijas, kurās ir jāatsakās no parasti paredzamajiem budžeta ieņēmumiem, pakļaut Komisijas vērtējumam, jo muitas nodokļi attiecībā uz preču importu Kopienas teritorijā ir pašu līdzekļi Eiropas Kopienu budžetā. Šāds secinājums ir apstiprināts ar īstenošanas regulas 875. pantā un 908. panta 3. punktā Komisijai piešķirtajām pilnvarām, saskaņā ar šiem pantiem tā var atļaut vienai vai vairākām dalībvalstīm ar Komisijas noteiktiem nosacījumiem neveikt nodokļu vēlāku iegrāmatošanu, atmaksāt vai atlaist tos gadījumos, kuros ir tādi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas ir līdzīgi Komisijas agrākajos lēmumos pārbaudītajiem gadījumiem.

62

Kā to Tiesa jau ir precizējusi, piešķirot Komisijai tiesības pieņemt lēmumus muitas nodokļu vēlākas piedziņas jautājumā, mērķis ir nodrošināt vienveidīgu Kopienu tiesību piemērošanu. Tā var tikt apdraudēta gadījumā, ja pieteikums par atteikšanos no vēlākas piedziņas tiek apmierināts, jo pastāv risks, ka vērtējumam, uz ko var pamatoties dalībvalsts, pieņemot labvēlīgu lēmumu šajos apstākļos, sakarā ar varbūtēju jebkādas pārsūdzības neesamību netiek piemērota kontrole, kas ļauj nodrošināt vienveidīgu ar Kopienu tiesību aktiem noteikto nosacījumu piemērošanu. Turpretī tā tas nav gadījumā, ja valsts iestādes, lai kāda arī būtu attiecīgā summa, uzsāk piedziņu, jo šādā gadījumā interesētajai personai joprojām ir ļauts apstrīdēt šādu lēmumu valsts tiesās (2006. gada 22. jūnija spriedums lietā C-419/04 Conseil général de la Vienne, Krājums, I-5645. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Šādā gadījumā valsts tiesai ir jānovērtē, vai, ņemot vērā attiecīgā gadījuma apstākļus, šie nosacījumi ir izpildīti un līdz ar to prejudiciālās tiesvedības ietvaros Tiesa var nodrošināt Kopienu tiesību vienveidību (šajā sakarā skat. 1990. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-64/89 Deutsche Fernsprecher, Recueil, I-2535. lpp., 13. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Conseil général de la Vienne, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tomēr, ja dalībvalsts vēršas Komisijā ar pieteikumu par ievedmuitas atlaišanu Muitas kodeksa 239. panta izpratnē un [Komisija] jau ir pieņēmusi lēmumu, kurā ietverts tiesību un faktu novērtējums kādā konkrētā importa darbību gadījumā, šādi apsvērumi atbilstoši EKL 249. pantam ir saistoši visām šāda lēmuma adresātes dalībvalsts iestādēm, turklāt arī tās tiesām, kurām šis gadījums ir jāizvērtē saistībā ar minētā kodeksa 220. pantu (šajā sakarā skat. 1998. gada 24. septembra spriedumu lietā C-413/96 Sportgoods, Recueil, I-5285. lpp., 41. punkts).

65

Līdz ar to prasības, kuras ir saistītas ar Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu, paredz, ka par vienām un tām pašām tirgus dalībnieka importa darbībām Komisijas lēmumu, ar kuru tā lemj par šī tirgus dalībnieka “rupjas neuzmanības” esamību, nevar noliegt ar vēlāku valsts tiesas lēmumu, kas lemj par šim pašam tirgus dalībniekam valsts muitas iestāžu kļūdas “atklājamo raksturu”.

66

Tāpat, ja valsts tiesa — šajā gadījumā Gerechtshof te Amsterdam —, kurā ir iesniegta prasība par ievedmuitas nodokļu piedziņas paziņojumu, tajā ierosinātā procesa laikā uzzina, ka Komisija izskata [konkrēto gadījumu] Muitas kodeksa 220. vai 239. panta ietvaros, tai ir jāizvairās no lēmumu pieņemšanas, kas ir pretrunā Komisijas lēmumam, ko tā paredzējusi pieņemt, piemērojot minētos pantus (pēc analoģijas skat. 1991. gada 28. februāra lēmumu lietā C-234/89 Delimitis, Recueil, I-935. lpp., 47. punkts, kā arī spriedumu lietā C-344/98 Masterfoods un HB, Recueil, I-11369. lpp., 51. punkts). Tas nozīmē, ka iesniedzējtiesa, kura savu vērtējumu nevar aizstāt ar Komisijas vērtējumu, var apturēt tiesvedību, lai sagaidītu Komisijas lēmumu (šajā sakarā skat. spriedumu lietā C-61/98 De Haan, Recueil, I-5003. lpp., 48. punkts).

67

Katrā ziņā, kā to Tiesa cita starpā ir atgādinājusi prāvu saistībā ar EKL 81. un 82. pantu ietvaros, ja valsts tiesa šaubās par Kopienu iestādes akta spēkā esamību vai interpretāciju, tā saskaņā ar EKL 234. panta otro un trešo daļu var vai tai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Masterfoods un HB, 54. punkts).

68

Ja, tāpat kā pamata prāvā, importētājs par Komisijas lēmumu, ar kuru tā lemj par pieteikumu attiecībā uz nodokļu atlaišanu Muitas kodeksa 239. panta izpratnē, bija iesniedzis EKL 230. panta piektajā daļā paredzētajā termiņā prasību atcelt tiesību aktu, valsts tiesai ir jānovērtē, vai ir jāaptur tiesvedība līdz brīdim, kamēr tiek pieņemts galīgais nolēmums par šo prasību atcelt tiesību aktu, vai arī pašai jāiesniedz Tiesai prejudiciāls jautājums spēkā esamības novērtēšanai (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Masterfoods un HB, 55. punkts).

69

Turpretī, ja Komisija par konkrēto gadījumu lemj Muitas kodeksa 239. panta ietvaros, tai nav saistošs agrāk valsts tiesas pieņemts lēmums, ar kuru pēdējā minētā ir lēmusi par Muitas kodeksa 220. panta piemērošanas šim gadījumam nosacījumiem (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Masterfoods un HB, 48. punkts).

70

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka:

71

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: