—

Sony Music Entertainment (Germany) GmbH vārdā — M. Šēfers [M. Schaefer], Rechtsanwalt,

—

Falcon Neue Medien Vertrieb GmbH vārdā — R. Nirks [R. Nirk] un E. Šots [E. Schott], Rechtsanwälte,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — V. Vilss [W. Wils] un H. Krēmers [H. Krämer], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem (OV L 372, 12. lpp.) 10. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Sony Music Entertainment (Germany) GmbH (turpmāk tekstā — “Sony”) un Falcon Neue Medien Vertrieb GmbH (turpmāk tekstā — “Falcon”) par zināmu autortiesību blakustiesību aizsardzību.

3

Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvas 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.), 12. pantā ir paredzēts:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar turpmākiem saskaņošanas pasākumiem, izpildītāju, skaņu ierakstu producentu un raidorganizāciju tiesības, kas minētas šajā direktīvā, nebeidzas, pirms attiecīgi beidzas [starptautiskās] konvencijas [par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, kas parakstīta 1961. gada 26. oktobrī Romā] paredzētais termiņš. Šajā direktīvā minētās tiesības filmu pirmo fiksējumu producentiem pastāv 20 gadus, rēķinot no tā gada beigām, kad fiksējums izgatavots.”

4

Direktīvas 92/100 12. pantā paredzētais aizsardzības termiņš tika pagarināts līdz 50 gadiem ar Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīvas 93/98/EEK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu (OV L 290, 9. lpp.) 3. pantu.

5

Direktīva 93/98 tika kodificēta ar Direktīvu 2006/116. Direktīvas 2006/116 3. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Fonogrammu producentu tiesības izbeidzas 50 gadus pēc tam, kad izdarīta fiksācija. [..]

Tomēr šis punkts nenodrošina jaunu aizsardzību fonogrammu producentu tiesībām, kas 2002. gada 22. decembrī vairs nebija aizsargātas saskaņā ar 3. panta 2. punktu Direktīvā 93/98/EEK atbilstīgi šā punkta redakcijai pirms grozījumu izdarīšanas ar [Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija] Direktīvu 2001/29/EK (OV L 167, 10. lpp.)].”

6

Direktīvas 2006/116 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja darba izcelsmes zeme saskaņā ar Bernes konvenciju [par literāro un mākslas darbu aizsardzību (1971. gada 24. jūlija Parīzes akts)] ir trešā valsts un darba autors nav Kopienas valstspiederīgais, dalībvalstu piešķirtais aizsardzības termiņš beidzas dienā, kad beidzas aizsardzība, ko piešķir darba izcelsmes valsts, bet tas nevar būt ilgāks par 1. pantā noteikto termiņu.

2.   Šīs direktīvas 3. pantā noteiktie aizsardzības termiņi ir spēkā arī gadījumā, ja tiesību subjekti nav Kopienas pilsoņi, ar nosacījumu, ka dalībvalstis viņiem nodrošina aizsardzību. Tomēr, ciktāl tas nav pretrunā ar dalībvalstu starptautiskiem pienākumiem, dalībvalstu piešķirtais aizsardzības termiņš beidzas vēlākais tajā dienā, kad beidzas aizsardzība, ko piešķīrusi valsts, kuras valstspiederīgais ir tiesību subjekts, un tā nevar būt ilgāka par 3. pantā noteikto termiņu.”

7

Direktīvas 2006/116 10. panta ar nosaukumu “Piemērošana laikā” 1.–3. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Ja kādā dalībvalstī 1995. gada 1. jūlijā jau ir bijis spēkā aizsardzības termiņš, kas ir ilgāks nekā attiecīgais termiņš, ko paredz šī direktīva, šī direktīva nesaīsina aizsardzības termiņu attiecīgā dalībvalstī.

2.   Aizsardzības termiņi, kas paredzēti šajā direktīvā, attiecas uz visiem darbiem un tiesību objektiem, ko 1. punktā minētajā dienā aizsargā vismaz viena dalībvalsts saskaņā ar attiecīgās valsts noteikumiem par autortiesībām vai blakustiesībām vai kas atbilst aizsardzības kritērijiem, kas noteikti [..] Direktīvā 92/100 [..].

3.   Šī direktīva neskar nevienu izmantošanas gadījumu, kas noticis līdz 1. punktā minētajai dienai. Dalībvalstis pieņem vajadzīgos noteikumus, lai jo īpaši aizsargātu trešo personu iegūtas tiesības.”

8

1965. gada 9. septembra likuma par autortiesībām un blakustiesībām (Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte) (BGBl. 1965 I, 1273. lpp.), kurā izdarīti grozījumi ar 1995. gada 23. jūnija likumu (BGBl. 1995 I, 842. lpp., turpmāk tekstā — “UrhG”), 137.f pants ietver pārejas noteikumus Direktīvas 93/98 transponēšanai.

9

UrhG 137.f panta 2. un 3. punkts ir formulēti šādi:

“2.   Šī likuma redakcijā, kas ir spēkā kopš 1995. gada 1. jūlija, tiesību normas ir piemērojamas arī darbiem, kuru aizsardzības periods saskaņā ar šo likumu ir beidzies pirms 1995. gada 1. jūlija, bet turpina pastāvēt saskaņā ar kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai valsts, kas noslēgusi Eiropas Ekonomikas zonas līgumu, likumu. Pirmais teikums ir analoģiski piemērojams arī izdevēja atstāto darbu (71. pants), izpildītāju (73. pants), fonogrammu producentu (85. pants), raidorganizāciju (87. pants) un filmu producentu (94. un 95. pants) blakustiesībām.

3.   Ja saskaņā ar 2. punktu tāda darba aizsardzība, kam piemērojams šis likums, atkal ir spēkā, tā autoram rodas atjaunotās tiesības. Pirms 1995. gada 1. jūlija uzsāktu izmantošanas darbību tomēr drīkst turpināt tikai saskaņā ar paredzētajiem noteikumiem. Par izmantošanu no 1995. gada 1. jūlija ir jāmaksā atbilstoša atlīdzība. 1.–3. teikuma noteikumi analoģiski attiecas uz blakustiesībām.”

10

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Falcon izplata divas fonogrammas ar mākslinieka Boba Dilana izpildījumu ierakstiem. Pirmā CD nosaukums ir “Bob Dylan — Blowin’ in the Wind”, bet otra — “Bob Dylan — Gates of Eden”.

11

Šajās fonogrammās ir ierakstītas dziesmas, kas sākotnēji bija izdotas albumos “Bob Dylan — Bringing It All Back Home”, “The Times They Are A-Changin’” un “Highway 61 Revisited”. Šie albumi tika izdoti Amerikas Savienotajās Valstīs pirms 1966. gada 1. janvāra.

12

Sony, prasītāja pamata lietā, ir Japānas daudznacionāla uzņēmuma ar tādu pašu nosaukumu Vācijas meitas uzņēmums.

13

Sony lūdza kompetentajai Landgericht [Apgabaltiesai] aizliegt Falcon pavairot un/vai likt pavairot un izplatīt fonogrammas “Bob Dylan — Blowin’ in the Wind” un “Bob Dylan — Gates of Eden”. Tā lūdza arī noteikt Falcon pienākumu sniegt zināmu informāciju, kā arī atzīt tās pienākumu atlīdzināt tai zaudējumus.

14

Falcon norāda, ka fonogrammu producentiem valsts teritorijā nav tiesību saistībā ar Boba Dilana albumiem, kas ierakstīti pirms 1966. gada 1. janvāra.

15

Landgericht noraidīja Sony prasību. Apelācijas tiesa, kurā tā vērsās, atzina, ka fonogrammu producenta tiesības uz pamata lietā apstrīdētajiem objektiem neapšaubāmi bija likumīgi nodotas Sony. Tomēr šī tiesa noraidīja Sony prasību, uzskatot, ka saskaņā ar 1971. gada 29. oktobrī Ženēvā pieņemto Konvenciju par fonogrammu producentu aizsardzību pret neatļautu viņu fonogrammu pavairošanu, kas ir spēkā Vācijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, fonogrammu producenti var gūt no UrhG 85. panta izrietošo autortiesību aizsardzību tikai saistībā ar tiem darbiem, kas radīti pēc 1966. gada 1. janvāra. Turklāt apelācijas tiesa uzskatīja, ka pirms minētā datuma radītus mūzikas ierakstus nevarēja aizsargāt arī saskaņā ar UrhG 137.f pantu, kas ir pārejas noteikums Direktīvas 93/98 transponēšanai valsts tiesībās. Šī panta 2. punkts neesot piemērojams fonogrammām, kas radītas pirms 1966. gada 1. janvāra, ņemot vērā, ka tās Vācijā nekad nav bijušas aizsargātas.

16

Šādos apstākļos Sony par apelācijas tiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību “Revision”Bundesgerichtshof [Federālajā Augstākajā tiesā], kura, uzskatīdama, ka tai iesniegtās sūdzības risinājums ir atkarīgs no Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkta interpretācijas, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

17

Vispirms jākonstatē, ka pamata prāvā apstrīdētās autortiesību blakustiesības ir tiesības uz fonogrammu reproducēšanu un izplatīšanu. Nav apstrīdēts, ka šīs tiesības likumīgi ir nodotas Sony.

18

Turklāt no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka saskaņā ar UrhG 126. pantu uzņēmumi ar juridisko adresi Amerikas Savienotajās Valstīs Vācijā var gūt šī sprieduma 15. punktā minētajā konvencijā paredzēto aizsardzību tikai tiem darbiem, kas radīti pēc 1966. gada 1. janvāra, kas pamata prāvas fonogrammu gadījumā tā nav. Arī saskaņā ar 137.f panta 2. punktu UrhG šīm fonogrammām nenodrošina aizsardzību Vācijas teritorijā, ņemot vērā, ka šīs tiesību normas piemērošanas priekšnosacījums ir, ka attiecīgajam darbam ir jābūt bijušam aizsargātam minētajā teritorijā pirms 1995. gada 1. jūlija, kas minēto fonogrammu gadījumā nekad nav noticis.

19

Tomēr jāuzsver, kā izriet no paša lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu formulējuma, ka tas ir pamatots ar apgalvojumu, ka Lielbritānijas tiesību aktos paredzētā aizsardzība ir piemērojama fonogrammām, kas ir ierakstītas pirms 1966. gada 1. janvāra, un šī aizsardzība ir tikusi attiecināta arī uz amerikāņu producentu fonogrammām, kas izdotas Amerikas Savienotajās Valstīs.

20

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punktā paredzētais aizsardzības termiņš ir jāattiecina uz objektiem, kas dalībvalstī, kur šī aizsardzība tiek prasīta, nekad nav bijuši aizsargāti.

21

Saskaņā ar Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punktu minētās direktīvas 3. panta 2. punktā paredzētie fonogrammu producentu tiesību aizsardzības termiņi attiecas uz attiecīgo objektu, ja 1995. gada 1. jūlijā tas ir bijis aizsargāts vismaz vienas dalībvalsts teritorijā saskaņā ar valsts tiesību normām par autortiesībām vai blakustiesībām vai ja minētais objekts atbilst Direktīvā 92/100 paredzētajiem aizsardzības kritērijiem.

22

Tādējādi no 10. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka pirmais šajā tiesību normā paredzētais alternatīvais nosacījums ir saistīts ar attiecīgā objekta iepriekšējas aizsardzības esamību vismaz vienā dalībvalstī. Minētajā tiesību normā nav prasīts, lai šī dalībvalsts būtu tā, kurā tiek prasīta Direktīvā 2006/116 paredzētā aizsardzība.

23

Turklāt ir jānorāda, ka Direktīvas 2006/116 preambulas trešajā apsvērumā ir minēts, ka atšķirības valstu tiesību aktos var ierobežot preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī traucēt konkurenci kopējā tirgū. Lai nodrošinātu līdzsvarotu iekšējā tirgus darbību, ar šo direktīvu ir paredzēts saskaņot dalībvalstu tiesību aktus tā, lai aizsardzības termiņi visā Kopienā būtu vienādi.

24

Šādos apstākļos Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru pirmais šajā tiesību normā paredzētais alternatīvais nosacījums būtu atkarīgs no iepriekšējas aizsardzības esamības tās dalībvalsts tiesību aktos, kur tiek prasīta minētajā direktīvā paredzētā aizsardzība, lai gan šāda iepriekšēja aizsardzība ir bijusi piešķirta citā dalībvalstī, neatbilst ne pašam attiecīgās tiesību normas tekstam, ne šīs direktīvas mērķim.

25

Tāpēc uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvā 2006/116 paredzētās aizsardzības termiņš saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 2. punktu ir piemērojams arī tad, ja attiecīgais objekts nekad nav bijis aizsargāts dalībvalstī, kur tiek prasīta aizsardzība.

26

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai valsts tiesību normas Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkta, kas ir pirmais alternatīvais nosacījums, izpratnē ietver arī tiesību normas par tādu autortiesību blakustiesību subjektu aizsardzību, kas nav Kopienas pilsoņi.

27

Jānorāda, kā secinājumu 64. punktā ir minējis ģenerāladvokāts, ka Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkta noteikumos ir paredzēts aizsardzības objekts un tas ir piemērojams visiem darbiem vai objektiem, kas 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāti vismaz vienas dalībvalsts tiesību normās autortiesību vai blakustiesību jomā.

28

Šajā sakarā no minētā 10. panta 2. punkta formulējuma neizriet, ka tajā būtu paredzētas tikai valsts autortiesību vai blakustiesību normas, kas attiecas uz tādu šo tiesību subjektu aizsardzību, kas ir Kopienas pilsoņi. Saskaņā ar šīs tiesību normas tekstu dalībvalstīm Direktīvā 2006/116 paredzētie termiņi ir jāpiemēro visiem darbiem un visiem objektiem, kas 1995. gada 1. jūlijā kā tādi bija aizsargāti vismaz vienā dalībvalstī.

29

Tāpēc, piemērojot Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punktu, ir jāpārbauda, vai var uzskatīt, ka darbs vai objekts 1995. gada 1. jūlijā ir bijis aizsargāts vismaz vienā dalībvalstī, neapsverot uz šo darbu vai objektu attiecošos autortiesību blakustiesību subjekta pilsonību.

30

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka Bundesgerichtshof ir šaubas par to, vai Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkta interpretācija, ar kuru šajā tiesību normā paredzētās tiesības tiktu atzītas autortiesību blakustiesību subjektiem, kas nav Kopienas pilsoņi, ir saderīga ar šīs direktīvas 7. panta 2. punktu.

31

Šajā sakarā jāatzīst, ka Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkta mērķis ir precizēt nosacījumus, kad šajā direktīvā paredzētie autortiesību blakustiesību aizsardzības termiņi pagaidu kārtībā ir piemērojami pastāvošajām situācijām. Šajā tiesību normā ir paredzēts šos termiņus piemērot darbiem un objektiem, kas 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāti vismaz vienas dalībvalsts tiesību normās autortiesību vai blakustiesību jomā.

32

Ar minēto 10. panta 2. punktu nav paredzēts Direktīvas 2006/116 7. panta 2. punktā ietverto risinājumu piemērot visos gadījumos, kad minētajā direktīvā paredzētos aizsardzības termiņus pieprasa autortiesību blakustiesību subjekti, kas nav Kopienu pilsoņi, saistībā ar darbu vai objektu, kas neatbilst vienam no diviem šīs direktīvas 10. panta 2. punktā ietvertā pārejas noteikuma alternatīvajiem nosacījumiem.

33

Minētā 7. panta 2. punkta mērķis ir regulēt autortiesību blakustiesību aizsardzību attiecībā pret šādu tiesību subjektiem, kas nav Kopienas pilsoņi, un šajā sakarā paredz, ka minētās direktīvas 3. pantā norādītie aizsardzības termiņi šādiem tiesību subjektiem ir piemērojami tiktāl, ciktāl dalībvalstis tiem piešķir aizsardzību.

34

Ņemot vērā iepriekš minēto, tas, vai Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkta aspektā darba vai objekta autortiesību blakustiesību subjekts trešās valsts pilsonis 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāts vismaz vienā dalībvalstī, ir jānovērtē šīs dalībvalsts, nevis tās dalībvalsts, kur tiek prasīta šajā direktīvā paredzētā aizsardzība, valsts tiesību normu aspektā. Šādu secinājumu turklāt atbalsta minētās direktīvas preambulas trešais un septiņpadsmitais apsvērums, kuros izteikts paredzētais saskaņošanas mērķis un it īpaši mērķis paredzēt vienotu sākuma punktu autortiesību blakustiesību aizsardzības termiņa aprēķinam, kā arī vienādus šo tiesību aizsardzības termiņus visā Kopienā, lai nodrošinātu veiksmīgu iekšējā tirgus darbību.

35

No tā izriet, ka tāda darba vai objekta gadījumā, kas 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāts vismaz vienā dalībvalstī saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību normām, tam, ka šīs aizsardzības subjekts ir trešās valsts pilsonis un tam dalībvalstī, kur tiek prasīts Direktīvā 2006/116 paredzētās aizsardzības termiņš, nav aizsardzības saskaņā ar šīs pēdējās dalībvalsts tiesībām, nav nozīmes minētās direktīvas 10. panta 2. punkta piemērošanai. Nozīme faktiski ir tam, vai attiecīgais darbs vai objekts 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāts saskaņā ar vismaz vienas dalībvalsts tiesību normām.

36

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka Apvienotajā Karalistē valsts tiesībās paredzētā aizsardzība ir piemērojama fonogrammām, kas ir ierakstītas pirms 1966. gada 1. janvāra, un ka pamata lietas fonogrammas šajā dalībvalstī 1995. gada 1. jūlijā jau bija aizsargātas. Šādos apstākļos Direktīvas 2006/116 7. panta 2. punkts pamata lietas situāciju neregulē.

37

Tādējādi uz otrā jautājuma a) punktu jāatbild, ka Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā direktīvā paredzētie aizsardzības termiņi ir piemērojami situācijā, kur attiecīgais darbs vai objekts 1995. gada 1. jūlijā ir bijis aizsargāts kā tāds vismaz vienā dalībvalstī, piemērojot šīs dalībvalsts tiesību normas par autortiesībām vai blakustiesībām, un kur šī darba vai objekta šādu tiesību subjektam trešās valsts pilsonim šajā datumā bija tiesības uz šajās valsts tiesību normās paredzēto aizsardzību.

38

Ņemot vērā šo atbildi un apgalvojumu, ar kuru ir pamatots lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kā izriet no šī sprieduma 19. punkta, uz otrā jautājuma b) punktu nav jāatbild.

39

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: