—

Sabatauska [Sabatauskas] u.c. vārdā — G. Kaminsks [G. Kaminskas], advokāts,

—

Lietuvas valdības vārdā — D. Krjaučūns [D. Kriaučiūnas] un R. Mackevičiene [R. Mackevičienė], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz V. Ferrante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

—

Somijas valdības vārdā — J. Heliskoski [J. Heliskoski] un A. Gimareša-Purokoski [A. Guimaraes-Purokoski], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — B. Šima [B. Schima] un A. Steiblīte [A. Steiblytė], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 20. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvā 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (OV L 176, 37. lpp., un labojums OV 2004, L 16, 74. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva”).

2

Šis lūgums tika iesniegts prāvā Konstitucinis teismas (Konstitucionālā tiesa), kuru ierosināja Sabatausks u.c., Lietuvas Parlamenta locekļi, lai pārbaudītu Elektroenerģijas likuma, kas grozīts ar 2004. gada 1. jūlija Likumu Nr. IX-2307 (Lietuvos Respublikos elektros energetikos įstatymo pakeitimo įstatymas Nr. IX-2307, Žin., 2004, Nr. 107-3964), 15. panta 2. punkta atbilstību konstitūcijai.

3

Atbilstoši Direktīvas 1. pantam:

“Ar šo direktīvu nosaka kopīgus noteikumus elektroenerģijas ražošanai, pārvadei, sadalei un piegādei. Ar to nosaka normas, kas attiecas uz elektroenerģijas nozares organizāciju un darbību, pieeju tirgum, kritērijiem un procedūrām, kuras piemēro konkursiem un atļauju piešķiršanai, kā arī uz sistēmu ekspluatāciju.”

4

Direktīvas preambulas otrais apsvērums, no ceturtā līdz septītajam apsvērumam, trīspadsmitais, piecpadsmitais un septiņpadsmitais apsvērums ir izteikti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

5

Direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

6

No Direktīvas 21. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka no 2007. gada 1. jūlija dalībvalstīm ir jānodrošina, ka visi patērētāji ir tiesīgie patērētāji Direktīvas izpratnē.

7

Direktīvas 3. pantā ar nosaukumu “Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un patērētāju aizsardzība” ir noteikts:

“3.   Dalībvalstīm jānodrošina tas, ka visi mājsaimniecību patērētāji un, ja dalībvalstis uzskata par vajadzīgu, mazie uzņēmumi, (t.i., uzņēmumi, kuros strādā mazāk par 50 darbiniekiem un kuru gada apgrozījums vai bilance nepārsniedz 10 miljonus euro), var saņemt universālo pakalpojumu, kas ietver tiesības saņemt konkrētas kvalitātes elektroenerģijas piegādi savā teritorijā par saprātīgām, viegli un skaidri salīdzināmām un pārredzamām cenām. Lai nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu, dalībvalstis var norādīt galējo piegādātāju. Dalībvalstis uzliek sadales uzņēmumiem pienākumu pievienot patērētājus to tīklam saskaņā ar noteikumiem, nosacījumiem un tarifiem, kas noteikti atbilstīgi 23. panta 2. punktā paredzētajai procedūrai. Šīs direktīvas noteikumi neliedz dalībvalstīm stiprināt to vietējo, mazo un vidējo patērētāju tirgus pozīciju, veicinot brīvprātīgas grupēšanās iespējas, lai nodrošinātu šīs patērētāju kategorijas pārstāvniecību.

Pirmo punktu īsteno pārredzamā un nediskriminējošā veidā, un tas nekavē 21. pantā noteikto tirgus atvēršanu.

[..]”

8

Direktīvas 5. pantā ar nosaukumu “Tehniskie noteikumi” ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to tehnisko drošības kritēriju noteikšanu un to tehnisko noteikumu izstrādi un publiskošanu, ar ko nosaka tehniskā projekta un ekspluatācijas prasību minimumu savienojumam ar ražošanas objektu sistēmu, sadales sistēmām, tieši savienotajām patērētāju iekārtām, starpsavienojumu ķēdēm un tiešajām līnijām. Šie tehniskie noteikumi nodrošina sistēmu savstarpēju izmantojamību un ir objektīvi un nediskriminējoši. [..]”

9

Direktīvas 20. pantā ar nosaukumu “Trešo personu pieeja” ir precizēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, kas trešām personām dod pieeju pārvades un sadales sistēmām, pamatojoties uz publicētiem tarifiem, ko piemēro visiem tiesīgiem patērētājiem un piemēro objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas. Dalībvalstis nodrošina to, ka šos tarifus vai metodiku, ko izmanto tarifu aprēķināšanā, pirms to stāšanās spēkā apstiprina saskaņā ar 23. panta noteikumiem, un ka šie tarifi un metodika, ja apstiprina vienīgi metodiku, tiek publicēti pirms to stāšanās spēkā.

2.   Attiecīgais pārvades vai sadales sistēmas operators var atteikt pieeju, ja tam nav vajadzīgās jaudas. Šāds atteikums attiecīgi jāpamato, jo īpaši, ņemot vērā 3. pantu. Dalībvalstis attiecīgā gadījumā un tad, ja pieeju atsaka, nodrošina to, ka pārvades vai sadales sistēmas operators sniedz attiecīgu informāciju par pasākumiem, kas būtu vajadzīgi tīkla pastiprināšanai. Personai, kam šādu informāciju pieprasa, var likt maksāt saprātīgu samaksu, kas atspoguļo šādas informācijas sniegšanas izmaksas.”

10

Direktīvas 23. pantā ar nosaukumu “Pārvaldes iestādes” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis norīko vienu vai vairākas kompetentas iestādes, kas darbojas kā pārvaldes iestādes. Šīs iestādes ir pilnībā neatkarīgas no elektroenerģijas nozarē valdošajām interesēm. Piemērojot šo pantu, tās ir atbildīgas vismaz par to, lai tirgū nebūtu diskriminācijas, kā arī par efektīvas tirgus konkurences un efektīvas tirgus funkcionēšanas nodrošināšanu, un jo īpaši tās kontrolē:

[..]

[..]

2.   Pārvaldes iestādes ir atbildīgas vismaz par tās metodikas noteikšanu vai apstiprināšanu pirms stāšanās spēkā, ko izmanto, lai aprēķinātu vai paredzētu noteikumus un nosacījumus:

[..].”

11

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka 2004. gada 1. jūlijā Lietuvas Parlaments ir pieņēmis Likumu Nr. IX-2307, ar kuru ir grozīts Elektroenerģijas likums. Minētā Likuma Nr. IX-2307 mērķis it īpaši bija transponēt Direktīvu valsts tiesību sistēmā. Šis likums stājās spēkā 2004. gada 10. jūlijā.

12

Elektroenerģijas likuma, kas grozīts ar 2004. gada 1. jūlija likumu Nr. IX-2307, 15. panta 2. punkts ir izteikts šādi:

“Pārvades sistēmas tīkla operatoram ir jānodrošina, ka noteikumi par elektroenerģiju ģenerējošu iekārtu, sadales tīklu operatoru un patērētāju iekārtu pieslēgšanu pārvades tīklam atbilst tiesību aktos noteiktajām prasībām un ka šie noteikumi nav diskriminējoši. Patērētāja iekārtas var pieslēgt pārvades tīklam tikai tad, ja sadales tīkla operators tehnisku vai ekspluatācijas prasību dēļ atsakās pieslēgt sadales sistēmai patērētāja iekārtas, kas atrodas sadales sistēmas operatora licencē norādītajā darbības teritorijā.”

13

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Lietuvā lielākās daļas elektroenerģijas patērētāju iekārtas ir pieslēgtas sadales sistēmām, kuras pārvalda divi šāda veida sistēmu operatori. Šie abi operatori ir galvenie pārvades sistēmas lietotāji. Turklāt piecas sabiedrības pārvalda vietējās sadales sistēmas, kuru mērķis ir apmierināt pašu vajadzības un personu, kas dzīvo nelielā teritorijā, vajadzības. Visbeidzot, sešas sabiedrības, kuras pārvalda rūpniecības uzņēmumus, ir tieši pieslēgtas pārvades sistēmām. Šie pieslēgumi ir notikuši padomju varas laikā, t.i., laikā, kad netika nodalīta elektroenerģijas ražošana, pārvade un sadale. Tā rezultātā noteikti elektroenerģijas patērētāji palika pieslēgti šo rūpniecības uzņēmumu iekārtām un to apgāde ir atkarīga no minēto uzņēmumu tehniskajām un finanšu iespējām.

14

Pēc tam, kad ar 2004. gada 1. jūlija likumu Nr. IX-2307 tika grozīts Elektroenerģijas likums un it īpaši tā 15. panta 2. punkts, jaunie patērētāji nevar brīvi izvēlēties, kāda veida sistēmai pieslēgt savas iekārtas, un tiem ir jāpieslēdzas sadales sistēmai. Tikai tādā gadījumā, ja sadales sistēmas operators atsakās veikt pieslēgumu tā sistēmai tehnisku vai ar ekspluatāciju saistītu ierobežojumu dēļ, attiecīgais patērētājs var pieslēgt savas iekārtas pārvades sistēmai.

15

Parlamenta deputātu grupa vērsās Konstitucinis teismas ar prasību pārbaudīt Elektroenerģijas likuma, kas grozīts ar 2004. gada 1. jūlija likumu Nr. IX-2307, 15. panta 2. punkta atbilstību Konstitūcijai. Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Konstitūcijas 102. pantu tās uzdevums ir pārbaudīt likumu atbilstību minētajai Konstitūcijai. Tā precizē, ka tajā var vērsties arī parlamenta deputātu grupa. Pārbaudot likuma atbilstību konstitūcijai, tā izšķir strīdu starp personām, kuras ir vērsušās tiesā un institūciju, kura ir pieņēmusi apstrīdēto likumu, t.i., Lietuvas Parlamentu. Tās nolēmumus nevar pārsūdzēt.

16

Konstitucinis teismas precizē, ka atbilstoši Konstitūcijai Eiropas Savienības tiesību normas ir Lietuvas Republikas tiesību sistēmas daļa un ka gadījumā, ja Eiropas Savienības tiesību norma izriet no līgumiem, kas ir Eiropas Savienības pamatā, tā ir tieši piemērojama un tai normu kolīzijas gadījumā ir augstāks juridisks spēks nekā valsts tiesību normām. Tā kā Direktīva ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 45., 55. un 95. pantu, iesniedzējtiesa uzskata, ka Elektroenerģijas likuma, kas grozīts ar 2004. gada 1. jūlija likumu Nr. IX-2307, 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ievērojot Direktīvu.

17

Parlamenta deputāti, kas ir vērsušies minētajā tiesā, uzskata, ka šis 15. panta 2. punkts neattiecas uz patērētāja brīvību izvēlēties savu iekārtu pieslēgšanai starp pārvades sistēmu un sadales sistēmu. Direktīvas 20. pantā neesot skaidri noteikts ierobežojums attiecībā uz elektroenerģijas patērētāja iekārtu pieslēgumu pārvades sistēmai, ne arī pienākums veikt šādu pieslēgumu tikai sadales sistēmai.

18

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Lietuvas Parlaments savukārt apgalvo, ka dalībvalstis var brīvi noteikt pieslēgšanas elektroenerģijas sistēmai noteikumus. Iesniedzējtiesā ir iesniegta Eiropas enerģētikas komisāra A. Piebalga 2005. gada 21. decembra vēstule, atbilstoši kurai ir precizēts, ka Direktīvā “nav prasīts piešķirt patērētājam tiesības brīvi izvēlēties starp pieslēgumu pārvades sistēmai un sadales sistēmai. Patērētājam ir tiesības tikt pieslēgtam elektroenerģijas sistēmai; [šo tiesību] konkrētā īstenošana ir subsidiāri izlemjams jautājums”.

19

Iesniedzējtiesa konstatē, ka no Direktīvas 20. panta 1. punkta teksta izriet, ka dalībvalstīm ir jāizveido sistēma, kurā patērētājiem, kas to prasa, ir iespējama pieeja gan pārvades, gan sadales sistēmai. Tomēr iesniedzējtiesa secina arī, ka pieslēgšanas elektroenerģijas sistēmai jautājumi ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas normas, it īpaši tās 3. pantu, kas attiecas uz sociāla rakstura mērķiem, proti, universālā pakalpojuma sniegšanu, patērētāju aizsardzību vai vides aizsardzību. Elektroenerģijas likuma, kas grozīts ar 2004. gada 1. jūlija likumu Nr. IX-2307, 15. panta 2. punkts, šķiet, arī ir paredzēts šiem mērķiem.

20

Šādos apstākļos Konstitucinis teismas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīvas [..] 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm tiek noteikts pienākums pieņemt tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru jebkurai trešai personai, ja vien elektroenerģijas sistēmai ir “nepieciešamā jauda”, ir tiesības brīvi izvēlēties, kurai — elektroenerģijas pārvades vai sadales — sistēmai tā vēlas pieslēgt [savas iekārtas], un attiecīgās sistēmas operatoram ir pienākums tai nodrošināt pieeju sistēmai?”

21

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Direktīvas 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir jāpieņem tiesiskais regulējums, kas paredz, pirmkārt, ka ikviena trešā persona var brīvi izvēlēties tās sistēmas veidu, pārvades vai sadales, kurai tā vēlas iegūt pieeju vai pieslēgties, un, otrkārt, ka sistēmas operatoram tai ir jādod pieeja vai jāatļauj pieslēgties tā sistēmai, ja vien tam ir nepieciešamā jauda.

22

Prasītāji pamata prāvā apgalvo, ka Direktīvas 20. pants liek dalībvalstīm organizēt pieeju sistēmām, ļaujot visiem patērētājiem, kas to prasa, pieeju gan pārvades sistēmai, gan sadales sistēmai. Vienīgais izņēmums no šī principa ir noteikts šī paša panta 2. punktā. No termina “pārvade” definīcijas, kas sniegta Direktīvas 2. pantā, izriet, ka elektroenerģijas pārvade līdz patērētājam var būt tieša, neizmantojot sadales sistēmu.

23

Elektroenerģijas likuma, kas grozīts ar 2004. gada 1. jūlija likumu Nr. IX-2307, 15. panta 2. punktā patērētājam nav piešķirta brīvība izvēlēties sistēmu, kurai tiks pieslēgtas viņa iekārtas. Tātad šī tiesību norma ir diskriminējoša un pretēja Direktīvas mērķiem. Šī izvēles neesamība pārkāpj patērētāju tiesības.

24

Lietuvas un Somijas valdības, kurām tiesas sēdē pievienojās Komisija, apgalvo, ka, lai interpretētu Direktīvas 20. pantu, esot jānošķir “pieejas sistēmai” un “pieslēgšanas sistēmai” jēdzieni. Pieeja sistēmai ietverot iespēju lietot sistēmu, izmantojot publicēto tarifu. Pieslēgšana sistēmai attiecoties uz fizisko savienojumu ar sistēmu. Minētais 20. pants attiecoties tikai uz pienākumiem, kuri ir jāpilda dalībvalstīm, lai atļautu trešo personu brīvu pieeju elektroenerģijas pārvades un sadales sistēmām, nevis uz jautājumiem par pieslēgšanos šīm sistēmām.

25

Lietuvas valdība uzskata, ka Direktīva nenosaka nekādus dalībvalstu pienākumus attiecībā uz patērētāju pieslēgumiem sistēmai, izņemot pienākumu sniegt universālo pakalpojumu, kas paredzēts Direktīvas 3. panta 3. punktā.

26

Šī valdība apgalvo, ka, pieslēdzoties elektroenerģijas sistēmai, patērētājs iegūst pieeju šai sistēmai. Tātad attiecīgais valsts tiesiskais regulējums viņam nodrošina piekļuvi elektroenerģijas sistēmai un cita starpā nodrošina sabiedrisko pakalpojumu pienākumu un universālā pakalpojuma sniegšanas pienākumu, kuri ir paredzēti Direktīvas 3. panta 2. un 3. punktā, izpildi.

27

Runājot par pārējo, dalībvalstis ir tiesīgas paredzēt patērētāju pieslēgumu prioritāri sadales sistēmai un, pakārtoti, pieslēgumu pārvades sistēmai. Ar pamata prāvā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu ieviestās kārtības mērķis ir novērst to, ka lielie patērētāji pieslēdzas tieši pārvades sistēmai, kā rezultātā ar sadales sistēmu saistītie izdevumi būtu jāmaksā vienīgi mazajiem patērētājiem un tātad elektroenerģijas cena palielinātos par 10–30 %. Turklāt brīva izvēle pieslēgties pārvades sistēmai kaitētu sistēmu optimālai attīstībai.

28

Somijas valdība jēdzienu “trešās personas”, kas norādīts Direktīvas 20. pantā, saprot tā, ka tās ir tādi elektroenerģijas piegādātāji, kuri nav vertikāli integrēta uzņēmuma daļas, kas nodrošina elektroenerģijas ražošanu vai piegādi. Tātad šī tiesību norma neattiecas uz patērētāju piekļuvi sistēmai.

29

Itālijas valdība uzskata, ka Direktīvā patērētājam nav piešķirtas tiesības brīvi izvēlēties, kurai sistēmai viņš vēlas pieslēgties. Viņam ir pirmām kārtām jāpielāgojas “pieejas kārtībai”, kas ir ieviesta ar valsts tiesisko regulējumu. Tātad patērētājam ir tiesības, kuras ir atkarīgas no pieejas kārtības. Tomēr tas, ka dalībvalstis var likt patērētājiem vispirms vērsties pie sadales sistēmas operatora, ir patērētāja tiesību brīvi izvēlēties ierobežojums un tas rada risku, ka sadales sistēmas operators pieejas noteikumus piemēro diskriminējošā veidā.

30

Komisija uzskata, ka, tā kā pieslēguma jautājums tieši neietekmē iekšējā tirgus liberalizāciju, tas ir nodots dalībvalstu kompetencē, izņemot to mazāk aizsargāto patērētāju pieslēgumus, attiecībā uz kuriem dalībvalstīm ir jāievieš universālais pakalpojums saskaņā ar Direktīvas 3. panta 3. punktu.

31

Ir svarīgi atgādināt, ka Direktīvas mērķis ir uzlabot elektroenerģijas iekšējā tirgus darbību. Saskaņā ar tās preambulas sesto un septīto apsvērumu, lai darbotos konkurence, pieeja sistēmai nedrīkst būt diskriminējoša, tai jābūt pārredzamai un cenām jābūt taisnīgi noteiktām, kam ir īpaša nozīme elektroenerģijas iekšējā tirgus veidošanas pabeigšanai (skat. 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C-439/06 citiworks, Krājums, I-3913. lpp., 38. un 40. punkts).

32

Direktīvas preambulas ceturtajā apsvērumā ir precizēts, ka pilnībā atvērts tirgus patērētājiem ļauj brīvi izvēlēties piegādātājus un šiem piegādātājiem ļauj brīvi veikt šīs piegādes patērētājiem.

33

Tiesa no tā ir secinājusi, ka, pirmkārt, tiesīgie patērētāji var brīvi izvēlēties savus piegādātājus, tiem ir jābūt pieejai pārvades un sadales sistēmām, pa kurām elektroenerģija tiek pārvadāta līdz patērētājiem un, otrkārt, ka trešo personu brīva pieeja pārvades un sadales sistēmām ir viens no būtiskākajiem pasākumiem, kas dalībvalstīm ir jāīsteno, lai pabeigtu iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā citiworks, 43. un 44. punkts).

34

Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, ir jānoskaidro, kas ietilpst jēdzienos “piekļuve sistēmai” un “trešās personas” Direktīvas 20. panta izpratnē, un jānosaka uzdevumi, kas šajā 20. pantā noteikti dalībvalstīm, lai nodrošinātu trešo personu pieeju sistēmām.

35

Direktīvas 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis rūpējas par “tādas sistēmas ieviešanu, kas trešām personām dod pieeju pārvades un sadales sistēmām [..], ko piemēro visiem tiesīgiem patērētājiem,” un par to, lai šo sistēmu “piemēro objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas”.

36

Vispirms attiecībā uz jēdzienu “pieeja sistēmai” ir jānoskaidro, vai, kā to apgalvo Lietuvas un Somijas valdības, kā arī tiesas sēdē Komisija, ir jānošķir jēdzieni “pieeja sistēmai” un “pieslēgums sistēmai”.

37

Šajā sakarā ir jākonstatē atšķirība starp atsevišķām Direktīvas valodu versijām. Gan 20. panta 1. punkta pirmajā teikumā, gan šī paša panta 2. punkta pirmajā teikumā vairāku valodu versijās ir lietots vārds “pieeja”. Tā tas ir it īpaši spāņu valodas versijā (“acceso”), vācu valodas versijā (“Zugang”), angļu valodas versijā (“access”), franču un itāļu valodu versijās (“accesso”). Turpretim direktīvas lietuviešu valodas versijā 20. panta 1. punktā ir lietots vārds “prieiga”, kas franču valodā ir tulkojams kā “accès”, lai gan šī paša panta 2. punktā ir lietots vārds “prisijungti”, un šo vārdu var tulkot franču valodā kā “connecter” vai “raccorder”. Vārds “prisijungti” ir lietots arī Direktīvas preambulas otrā un sestā apsvēruma lietuviešu valodas versijā, lai gan citās minētajās valodu versijās ir lietots vārds “accès” vai tā ekvivalents.

38

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienā no Kopienu tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar šajā sakarā tikt piešķirta prioritāra nozīme salīdzinājumā ar pārējo valodu versijām. Šāda pieeja tiešām būtu pretrunā prasībai vienveidīgi piemērot Kopienu tiesības (skat. 1998. gada 12. novembra spriedumu lietā C-149/97 Institute of the Motor Industry, Recueil, I-7053. lpp., 16. punkts, un 2008. gada 3. aprīļa spriedumu lietā C-187/07 Endendijk, Krājums, I-2115. lpp., 23. punkts).

39

Ja Kopienu tiesību normas teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (2000. gada 9. marta spriedums lietā C-437/97 EKW un Wein & Co, Recueil, I-1157. lpp., 42. punkts; 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-1/02 Borgmann, Recueil, I-3219. lpp., 25. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Endendijk, 24. punkts).

40

Ir jākonstatē, ka termini “pieeja” un “pieslēgums” Direktīvā ir minēti ar dažādām nozīmēm. Termins “pieeja” ir saistīts ar apgādi ar elektroenerģiju, it īpaši ietverot pakalpojuma kvalitāti, regularitāti un izmaksas. Tas ir bieži izmantots saistībā ar nediskriminējošu tarifu garantiju. No Direktīvas preambulas otrā un trīspadsmitā apsvēruma izriet, ka pieeja sistēmai, pamatojoties uz tarifiem, kas publicēti pirms to stāšanās spēkā, nodrošina nediskriminējošus pārvades un sadales tarifus, no tās preambulas sestā apsvēruma izriet, ka šī pieeja nedrīkst būt diskriminējoša, tai jābūt pārredzamai un pieejamai par taisnīgu cenu, no Direktīvas preambulas piecpadsmitā apsvēruma izriet, ka pārvaldes iestāžu iesaistīšanās nodrošina nediskriminējošu pieejas tīklam nosacījumu pastāvēšanu, un no preambulas septiņpadsmitā apsvēruma — ka ir jāīsteno nediskriminējoši līdzsvarošanas mehānismi, kuri atspoguļo izmaksas, lai nodrošinātu visiem tirgus dalībniekiem efektīvu pieeju tirgum.

41

Termins “pieslēgums” drīzāk ir lietots tehniskā nozīmē un attiecas uz fizisku savienojumu ar sistēmu. Direktīvas 5. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina tehnisko drošības kritēriju noteikšanu un to tehnisko noteikumu izstrādi un publiskošanu, ar ko nosaka tehniskā projekta un ekspluatācijas prasību minimumu savienojumam ar ražošanas objektu sistēmu, sadales sistēmām, tieši savienotajām patērētāju iekārtām, starpsavienojumu ķēdēm un tiešajām līnijām. Turklāt Direktīvas 23. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir precizēts, ka pārvaldes iestādēm ir jānodrošina, lai nebūtu diskriminācijas un pastāvētu efektīva konkurence, it īpaši attiecībā uz laiku, kuru pārvades un sadales uzņēmumi izmanto pieslēgumu veikšanai. Šīm pašām iestādēm ir arī saskaņā ar Direktīvas 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu jānosaka vai jāapstiprina metodika, saskaņā ar kuru aprēķina vai nosaka nosacījumus pieslēgumam sistēmai. Šajā jautājumā, kā to jau ir norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu 33. punktā, minētajā 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā vienā teikumā ir lietots gan termins “pieeja”, gan “pieslēgums”. No tā izriet, ka šiem diviem terminiem ir atšķirīga nozīme. Turklāt ir jāmin Direktīvas 3. panta 3. punkts, kurā ir precizēts, ka, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu, dalībvalstis var sadales uzņēmumiem noteikt pienākumu pieslēgt patērētājus to sistēmai.

42

Tādējādi no Direktīvas normu vērtējuma izriet, kā ģenerāladvokāte to norādījusi secinājumu 34. un 36. punktā, ka pieeja sistēmai ietver tiesības izmantot elektroenerģijas sistēmu un ka pieslēgums nozīmē fizisku savienojumu ar sistēmu. Direktīvas 20. pantā ir precizēti dalībvalstu pienākumi tikai attiecībā uz pieeju sistēmām, nevis attiecībā uz pieslēgumu tām.

43

Turklāt, tā kā, pirmkārt, pārvade un sadale nenozīmē elektroenerģijas piegādi un, otrkārt, tiesīgajiem patērētājiem ir jābūt iespējai brīvi izvēlēties to piegādātājus un tā kā tiem ir jābūt iespējamai pieejai sistēmai, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 33. punktā, no tā izriet, ka tiesīgajiem patērētājiem tiesības uz pieeju sistēmai tiek nodrošinātas ar tāda piegādātāja starpniecību, kuru patērētāji var brīvi izvēlēties. Šī izvēles brīvība, kā ģenerāladvokāte to precizējusi secinājumu 41. punktā, tiek garantēta neatkarīgi no tā, vai piegādātājs tos pieslēdz pārvades sistēmai vai sadales sistēmai.

44

Turpinājumā attiecībā uz jēdzienu “trešā persona” ir jākonstatē, ka šis jēdziens ir precizēts pašā Direktīvas 20. panta 1. punkta tekstā, lietojot arī jēdzienu “sistēmas operators [lietotājs]”, kas ir definēts Direktīvas 2. panta 18. punktā un attiecas uz fiziskām vai juridiskām personām, kuras apgādā pārvades vai sadales sistēmu vai saņem piegādes no kādas no šīm sistēmām. Šo personu vidū ietilpst arī patērētāji.

45

No minētā izriet, ka Direktīvas 20. panta 1. punktā, iekļaujot tā piemērošanas jomā sistēmas lietotājus, arī tiesīgajiem patērētājiem ir piešķirtas tiesības uz nediskriminējošu pieeju sistēmai.

46

Viens no Direktīvas mērķiem ir panākt, lai piekļuve sistēmai būtu brīva, kas, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 33. punktā, ir būtisks pasākums, lai pabeigtu iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidi, un lai šī pieeja sistēmai tiktu pamatota ar objektīviem, nediskriminējošiem un pārskatāmiem kritērijiem, kā arī ar tarifiem, kas publicēti pirms to stāšanās spēkā, un nevis lai minētā pieeja būtu pilnībā patvaļīga.

47

No tā izriet, ka dalībvalstīm paliek manevrēšanas iespējas, lai sistēmas lietotājus virzītu uz viena vai otra veida sistēmas lietošanu ar nosacījumu, ka tas tomēr tiek darīts ar motivāciju, kas nav diskriminējoša, un atbilstoši objektīviem apsvērumiem. Tātad sistēmas lietotājiem ir tiesības uz pieeju elektroenerģijas sistēmai, bet dalībvalstis var nolemt, ka pieslēgums notiks viena vai otra veida sistēmai. Tomēr ir jāpārbauda, vai dalībvalstu noteiktie kritēriji ir objektīvi un nav diskriminējoši.

48

Tādēļ mērķis novērst, ka lielie patērētāji tieši pieslēdzas pārvades sistēmām, kā rezultātā mazajiem patērētājiem vieniem pašiem būtu jāsedz izmaksas, kas saistītas ar sadales sistēmu, un tātad elektroenerģijas cenas palielinātos, var pamatot pienākumu prioritāri pieslēgties sadales sistēmai. Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šie motīvi tiešām ir tādi un vai tie ir pamatoti ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.

49

No šiem apsvērumiem kopumā izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikti pienākumi dalībvalstīm tikai attiecībā uz trešo personu pieeju, nevis pieslēgumu elektroenerģijas pārvades un sadales sistēmām un ka tajā nav paredzēts, ka atbilstoši pieejas sistēmai kārtībai, kas dalībvalstīm ir jāievieš, tiesīgajam patērētājam ir jāļauj brīvi izvēlēties tās sistēmas veidu, kurai viņš vēlas pieslēgties. Minētais 20. pants ir arī jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas paredz, ka tiesīgā patērētāja iekārtas var tikt pieslēgtas pārvades sistēmai tikai tādā gadījumā, ja sadales sistēmas operators atsakās tiesīgā patērētāja iekārtas, kas atrodas tā licencē norādītajā darbības teritorijā, pieslēgt tā sistēmai tehnisku vai ar ekspluatāciju saistītu ierobežojumu dēļ. Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šīs kārtības ieviešana un piemērošana sistēmas lietotājiem notiek atbilstoši objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.

50

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikti pienākumi dalībvalstīm tikai attiecībā uz trešo personu pieeju, nevis pieslēgumu elektroenerģijas pārvades un sadales sistēmām un ka tajā nav paredzēts, ka atbilstoši pieejas sistēmai kārtībai, kas dalībvalstīm ir jāievieš, tiesīgajam patērētājam ir jāļauj brīvi izvēlēties tās sistēmas veidu, kurai viņš vēlas pieslēgties.

Minētais 20. pants ir arī jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka tiesīgā patērētāja iekārtas var tikt pieslēgtas pārvades sistēmai tikai tādā gadījumā, ja sadales sistēmas operators atsakās tiesīgā patērētāja iekārtas, kas atrodas tā licencē norādītajā darbības teritorijā, pieslēgt tā sistēmai tehnisku vai ar ekspluatāciju saistītu ierobežojumu dēļ. Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šīs kārtības ieviešana un piemērošana sistēmas lietotājiem notiek atbilstoši objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.