I — Ievads

II — Fakti pirmajā instancē

A — Administratīvais process

B — Tiesvedība

III — Atbilstošās tiesību normas

A — Kopienu tiesiskais regulējums koncentrāciju pārbaudes jomā

B — Iepriekšējie spriedumi, kuri var ietekmēt tiesvedību

IV — Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

A — Tiesvedība lietā T-351/03

B — Pārsūdzētā sprieduma būtība (lieta T-351/03)

1) Pietiekami būtisks pārkāpums

2) Par cēloņsakarību

3) Radīto zaudējumu noteikšana

a) Schneider maksātie honorāri, administratīvie un tiesāšanās izdevumi

b) Wendel-KKR piešķirtais Legrand pārdošanas cenas samazinājums, lai varētu atlikt pārdošanas datumu

c) Zaudējumu novērtējums, vaina un procenti

V — Tiesvedība Tiesā un apelācijas sūdzības lietas dalībnieku prasījumi

VI — Apelācijas sūdzības analīze

A — Problēmas apraksts

B — Par iebildumiem saistībā ar pārkāpuma kvalificēšanu par pietiekami būtisku

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Pirmais pamats: nepareiza pārsūdzētā sprieduma izpratne

3) Par otro pamatu

C — Par pamatu, kas attiecas uz Schneider nodarītajiem zaudējumiem

D — Par pamatiem, kas attiecas uz cēloņsakarību

1) Cēloņsakarības neesamība

a) Par faktu un pierādījumu sagrozīšanu (trešā apelācijas pamata pirmā daļa)

b) Par cēloņsakarības trūkumu starp lēmuma par nesaderību spēkā neesamību un Wendel-KKR piešķirto Legrand pārdošanas cenas samazinājumu (trešā apelācijas pamata otrā daļa)

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Vērtējums

2) Par cēloņsakarības pārrāvumu (trešais un piektais apelācijas pamats)

a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

b) Par dažu argumentu pieņemamību

c) Par lietas būtību

3) Par pamatu par pretrunīga pamatojuma norādīšanu

E — Par septīto pamatu

VII — Tiesas spriedums par lietas būtību

VIII — Par tiesāšanās izdevumiem abās tiesu instancēs

IX — Secinājumi

1.

Eiropas Kopienu Komisija ir iesniegusi apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu ( 2 ), ar kuru daļēji apmierināta prasība par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību par koncentrācijas darījuma aizliegumu, ko vēlāk atcēla Pirmās instances tiesa.

2.

Vairāk nekā lielās prasītās naudas summas aptuveni EUR 1700 miljonu apmērā dēļ Tiesas spriedumam šajā lietā ir nozīme tāpēc, ka tam var būt ietekme uz Kopienu iestādes, kurai uzticēts rūpēties par konkurenci Eiropā, ekonomisko politiku.

3.

Iztirzājot uzņēmumu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu administratīvajā procesā un zaudējumus, ko radījis šis pamattiesību pārkāpums, jārīkojas ļoti piesardzīgi un prātīgi, jo nolēmums var radīt smagas sekas gan uzņēmumiem, gan Kopienu iestādēm un, iespējams, valsts iestādēm.

4.

Sarežģītie fakti, kas ir tiesvedības pamatā, par kuru iesniegta apelācijas sūdzība, ir ietverti pārsūdzētajā spriedumā ( 3 ) un tos var apkopot turpinājumā minētajā veidā.

5.

Divas Francijas sabiedrības — Schneider Electric SA (turpmāk tekstā — “Schneider”) un Legrand SA (turpmāk tekstā — “Legrand”) Komisijai paziņoja plānu, kurā otrā no šīm sabiedrībām iegūtu savā kontrolē pirmo, izmantojot publisku apmaiņas piedāvājumu (turpmāk tekstā — “PAP”), Regulas (EEK) Nr. 4064/89 (turpmāk tekstā — “Regula”) ( 4 ) 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Schneider ražo un pārdod ierīces un sistēmas elektroapgādes, rūpnieciskās pārbaudes un automatizācijas nozarē, bet Legrand darbojas zemsprieguma elektroiekārtu aprīkojuma nozarē.

6.

Uzskatot, ka šis plāns radīja nopietnas šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu, Komisija 2001. gada 30. martā saskaņā ar Regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu uzsāka pārbaudes II stadiju, lūdzot Schneider un Legrand sniegt informāciju.

7.

2001. gada 3. augustā Komisija nosūtīja Schneider paziņojumu par iebildumiem, norādot, ka koncentrācijas dēļ vairākos valsts sektoriālajos tirgos tiktu radīts dominējošais stāvoklis.

8.

2001. gada 16. augusta atbildē minētās sabiedrības apstrīdēja Komisijas sniegto tirgu definīciju, kā arī tās analīzi par koncentrācijas ietekmi uz šiem tirgiem. notika kopīga paziņojumu iesniegušo uzņēmumu un Komisijas dienestu sanāksme, kurā Schneider uzņēmās veikt dažādus korektīvus pasākumus.

9.

2001. gada 10. oktobrī Komisija saskaņā ar Regulas 8. panta 3. punktu pieņēma Lēmumu 2004/275/EK (turpmāk tekstā — “lēmums par nesaderību”) ( 5 ), atzīstot plānoto koncentrāciju par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Komisija šī lēmuma 782. un 783. apsvērumā norādīja, ka koncentrācija radītu dominējošu stāvokli un būtiskus efektīvas konkurences traucējumus vairākos valsts tirgos, turklāt nostiprinot dominējošo stāvokli dažādos Francijas sektoriālajos tirgos ( 6 ). Komisija arī iebilda, ka Schneider ierosinātie korektīvie pasākumi nevarētu atrisināt lēmumā par nesaderību identificētās konkurences problēmas.

10.

Tā kā Schneider, iegūstot savā īpašumā 98,1% Legrand kapitāla, bija izveidojusi koncentrāciju, kas vēlāk tika atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu, Komisija 2001. gada 24. oktobrī pieņēma otru paziņojumu par iebildumiem, lai sadalītu uzņēmumus, kurā tā saskaņā ar Regulas 8. panta 4. punktu uzlika Schneider pienākumu pārdot savus aktīvus uzņēmumā Legrand līdz mazākai ietekmei, lai ar pietiekamu noteiktību un pietiekami īsā laikā atjaunotu efektīvu konkurenci.

11.

Komisija arī vēlējās nekavējoties uzticēt pieredzējušam un neatkarīgam pilnvarniekam pārvaldīt Schneider piederošās akcijas uzņēmumā Legrand un saskaņā ar Regulas 7. panta 4. punktu 2001. gada 4. decembrī atļāva Schneider īstenot ar tās dalību Legrand saistītās balsstiesības, izmantojot ieceltu pilnvarnieku, ar nosacījumiem, kas paredzēti Komisijas apstiprinātā līgumā.

12.

2002. gada 30. janvārī Komisija saskaņā ar Regulas 8. panta 4. punktu pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā — “lēmums par sadalīšanu”) ( 7 ), pieprasot Schneider atdalīties no Legrand deviņu mēnešu laikā, kas beidzās .

13.

Minētajā lēmumā Schneider tika aizliegts atsevišķi atdalīties no noteiktām Legrand veiktajām darbībām, uzlikts pienākums iespējamiem Legrand pircējiem iepriekš saņemt Komisijas piekrišanu un aizliegta jebkāda atsevišķu Legrand darbību vēlāka nodošana atpakaļ Schneider.

14.

Pirms šī pēdējā lēmuma pieņemšanas 2001. gada 13. decembrīSchneider Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā cēla prasību atcelt lēmumu par nesaderību (lieta T-310/01).

15.

2002. gada 18. marta prasībā Francijas sabiedrība lūdza atcelt arī lēmumu par sadalīšanu (lieta T-77/02) un apturēt lēmuma par sadalīšanu piemērošanu (lieta T-77/02 R).

16.

Pēc 2002. gada 23. aprīļa tiesas sēdes pagaidu noregulējuma tiesvedībā lietā T-77/02 Komisija Schneider noteikto termiņu, lai atdalītos no uzņēmuma Legrand, pagarināja līdz , neskarot sadalīšanas procesa posmu realizāciju pagarinātā termiņa laikā, un tādēļ Schneider atteicās no prasības par piemērošanas apturēšanu.

17.

Schneider sagatavoja Legrand pārdošanu, kura tiktu īstenota, ja tiktu noraidītas abas tās celtās prasības atcelt tiesību aktu, un 2002. gada 26. jūlijā ar konsorciju Wendel-KKR noslēdza pārdošanas līgumu, kas bija izpildāms ne vēlāk kā . Šajā līgumā bija ietverts noteikums, kas lēmuma par nesaderību atcelšanas gadījumā ļāva Schneider atkāpties no līguma līdz , samaksājot kompensāciju par līguma laušanu (EUR 180 miljonu apmērā).

18.

Kā jau esmu minējis, Pirmās instances tiesa spriedumā lietā Schneider I ( 8 ) atcēla lēmumu par nesaderību, pamatojot to ar kļūdām analīzē un koncentrācijas ietekmes uz ārpus Francijas esošajiem valstu sektoriālajiem tirgiem novērtējumā, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Tāpat tās pašas dienas spriedumā lietā Schneider II ( 9 ) Pirmās instances tiesa atcēla lēmumu par sadalīšanu, jo tas bija atceltā lēmuma par nesaderību īstenošanas pasākums. Tā kā Komisija nepārsūdzēja nevienu no šiem spriedumiem, tie stājās spēkā. Lai vairāk nesarežģītu faktu izklāstu, abu spriedumu saturu sīkāk apskatīšu šo secinājumu III sadaļā, kas veltīta šīs lietas tiesiskajam regulējumam ( 10 ).

19.

Komisija publicēja atzinumu par koncentrācijas pārbaudes atsākšanu ( 11 ), precizējot, ka saskaņā ar Regulas 10. panta 5. punktu pārbaudes termiņi tiek atsākti no 2002. gada 23. oktobra. Komisija piebilda, ka pēc I stadijas sākotnējās analīzes, neskarot galīgo lēmumu, uz koncentrāciju varētu attiecināt regulu, un aicināja trešās personas sniegt tai savus iespējamos apsvērumus.

20.

Ar 2002. gada 13. novembra jauno paziņojumu par iebildumiem Komisija informēja Schneider, ka koncentrācija varēja apdraudēt konkurenci Francijas sektoriālajos tirgos sakarā ar ievērojamu Schneider un Legrand tirgus daļu savstarpēju atbalstu, to tradicionālās sacensības izzušanu, uzņēmumam Schneider-Legrand piederošo preču zīmju nozīmību, to ietekmi uz vairumtirgotājiem un pārējo konkurentu nespēju aizstāt Legrand pirms koncentrācijas izveidošanas radīto konkurences spiedienu.

21.

2002. gada 14. novembrīSchneider Komisijai ierosināja korektīvus pasākumus, kuru rezultātā tiktu novērsta darbību pārklāšanās apvienošanās procesā esošo uzņēmumu ietekmētajos Francijas sektoriālajos tirgos. Uz šo ierosinājumu pamata tika veikta sarakste, kurā Komisija noraidīja Schneider ieteikumus kā nepietiekamus, lai novērstu visas koncentrācijas negatīvās sekas uz konkurenci Francijā, bet Schneider Komisijai pārmeta tās šaubas korektīvo pasākumu spēju un kapacitāti nodrošināt konkurences saglabāšanu šajā valstī.

22.

2002. gada 2. decembra vēstulē Schneider norādīja, ka šajā jau tik tālu nonākušajā procedūras stadijā Komisijas nostāja diskusijas padarīja liekas, tāpēc, lai izbeigtu vairāk nekā gadu ilgušo nenoteiktību, tā tādējādi paziņoja Komisijai savu lēmumu pārdot Legrand uzņēmumam Wendel-KKR. Tā savu nodomu apstiprināja ar faksu, precizējot, ka saskaņā ar minētā pārdošanas līguma noteikumiem Legrand pārdošanai Wendel-KKR bija jānotiek , ko Schneider Komisijai paziņoja šī mēneša 11. datumā.

23.

Lai gan sākumā Komisija ar 2002. gada 4. decembra lēmumu uzsāka koncentrācijas pārbaudes II stadiju, secinot, ka Schneider piedāvātie korektīvie pasākumi neļāva novērst šaubas par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, tā informēja Schneider, ka priekšmeta neesamības dēļ tiek izbeigta pārbaudes procedūra, jo šī sabiedrība vairs nekontrolēja Legrand.

24.

Tāpēc Pirmās instances tiesa noraidīja Schneider iesniegto prasību atcelt lēmumu uzsākt II stadiju un 2002. gada 13. decembra lēmumu izbeigt procedūru (lieta T-48/03) ( 12 ), bet apelācijas sūdzība par minēto lēmumu tika noraidīta ar Tiesas rīkojumu ( 13 ).

25.

Šī rīkojuma 48. punktā Tiesa norādīja, ka Komisija, izvēloties I stadijā atsākt koncentrācijas pārbaudes procedūru, nebija ņēmusi vērā no sprieduma lietā Schneider I izrietošos secinājumus, tādējādi ievērojot visu nepieciešamo piesardzību, lai nodrošinātu, ka no jauna netiek pārkāptas Schneider tiesības uz aizstāvību.

26.

Regulas tiesvedībā piemērojamā redakcijā 2. panta 3. punktā ir noteikts, ka paziņota koncentrācija, kas rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura dēļ kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

27.

Saskaņā ar Regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu koncentrācija uzskatāma par izveidojušos, kad sabiedrība, iegādājoties vērtspapīrus vai aktīvus, iegūst tiešu vai netiešu kontroli pār citu uzņēmumu.

28.

Regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir precizēts, ka Komisija uzskata, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu, ja tā ir paziņota atbilstoši Regulai un ja tā nerada nopietnas šaubas attiecībā uz tās saderību ar kopējo tirgu, kaut gan tai ir piemērojama Regula.

29.

Pretējā gadījumā Komisija uzsāk izmeklēšanu saskaņā ar 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu (lēmums ar nosaukumu “II stadijas uzsākšana”).

30.

10. panta 1. punktā tiek prasīts, lai minētie lēmumi tiktu pieņemti ne vēlāk kā viena mēneša laikā, skaitot no nākamās dienas pēc paziņojuma par koncentrāciju saņemšanas vai nākamās dienas pēc pilnīgas informācijas saņemšanas.

31.

Attiecīgi 8. panta 2. un 3. punktā Komisija tiek pilnvarota izmeklēšanas II stadijā pieņemt lēmumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, kad paziņotajā koncentrācijā iesaistītie uzņēmumi ir veikuši izmaiņas.

32.

10. panta 3. punktā ir noteikts maksimāls četru mēnešu termiņš no II stadijas uzsākšanas brīža, lai pieņemtu lēmumu, kurā koncentrācija atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

33.

Saskaņā ar 8. panta 4. punktu, ja koncentrācija, kas atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu, jau ir īstenota, Komisija, pieņemot lēmumu saskaņā ar 3. punktu vai ar atsevišķu lēmumu, drīkst pieprasīt uzņēmumu sadalīšanu vai kādu citu piemērotu darbību, kas atjaunotu efektīvu konkurenci.

34.

10. panta 6. punktā ir noteikts, ka, ja Komisija nav uzsākusi II stadiju maksimāli trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma vai pilnīgas informācijas saņemšanas vai nav pieņēmusi lēmumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu četru mēnešu laikā pēc II stadijas uzsākšanas, ir uzskatāms, ka administrācijas klusēšana nozīmē, ka koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu.

35.

Saskaņā ar 10. panta 5. punktu, ja Kopienu tiesa atceļ Komisijas lēmumu, šajā regulā noteiktie termiņi atsākas no sprieduma pasludināšanas dienas.

36.

7. panta 1. punktā ir noteikts, ka koncentrāciju nevar īstenot ne pirms paziņojuma par to, ne pirmo trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma Komisijai. 3. punktā tomēr pieļauts izņēmums, jo 1. punkts nekavē publiska konkursa rīkošanu vai maiņu, par ko paziņots Komisijai, ja vien ieguvējs neizmanto ar attiecīgajām daļām saistītās balsstiesības vai to dara tikai, lai saglabātu šo investīciju pilnu vērtību, pamatojoties uz Komisijas piešķirto atbrīvojumu.

37.

Liela nozīme šajā lietā ir Regulas 18. pantam, jo saskaņā ar tā 1. punktu pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas atbilstoši it īpaši 8. panta 3. punktam Komisija dod attiecīgajām personām, uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām iespēju visās procedūras stadijās līdz konsultācijām ar padomdevēju komiteju izteikt savu viedokli par iebildumiem, kas pret tiem izvirzīti.

38.

Visbeidzot, šī panta 3. punktā ir precizēts, ka Komisija lēmumus pieņem, pamatojoties tikai uz iebildumiem, par kuriem ieinteresētās personas ir izteikušās, jo tās pienākums ir procesā pilnībā ievērot tiesības uz aizstāvību.

39.

Schneider tiesvedību pret Komisiju uzsāka, apstrīdot Pirmās instances tiesā lēmumus par nesaderību un sadalīšanu, tāpēc īsumā jāapskata spriedumi, ar kuriem tie tika atcelti, jo tie ir stājušies spēkā.

40.

Ar spriedumu lietā Schneider I tika atcelts lēmums par nesaderību, pirmkārt, tāpēc, ka tajā bija pieļautas kļūdas, izvērtējot koncentrācijas ietekmi uz valstu sektoriālajiem tirgiem ārpus Francijas, un, otrkārt, tāpēc, ka ar to bija pārkāptas tiesības uz aizstāvību, kas padarīja nelikumīgu ietekmes uz minētajiem tirgiem analīzi un uzņēmuma ierosinātos korektīvos pasākumus.

41.

Apelācijas tiesvedība neattiecas uz kļūdām ekonomiskajā vērtējumā, tāpēc jāizvērtē tikai tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Šajā sakarā spriedumā lietā Schneider I tika uzskatīts, ka Komisijai bija jānosaka ierosinātā darījuma konkurencei radītie riski, lai paziņotāji varētu efektīvi un laikus iesniegt tādus ierosinājumus pārdot aktīvus, kas koncentrāciju varētu padarīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

42.

Tika piebilsts, ka 2001. gada 3. augusta paziņojumā par iebildumiem nebija pietiekami precīzi apskatīts Schneider stāvoklis attiecībā pret Francijas zemsprieguma elektrisko ierīču izplatītājiem, kas izrietēja ne tikai no Legrand pārdotā daudzuma summas elektrisko sadalītāju sastāvdaļu tirgos, bet arī no Legrand dominējošā stāvokļa elektrisko galaslēdžu tirgus segmentos ( 14 ).

43.

Turklāt tika norādīts, ka paziņojumā par iebildumiem bija uzskaitīti dažādu valstu sektoriālie tirgi, kurus ietekmēja koncentrācija, bet tie nebija nekādā veidā sasaistīti ar paziņotāju stāvokli ( 15 ). Tādējādi Komisija Francijas sabiedrībai bija liegusi iespēju sniegt apsvērumus un atspēkot apgalvojumu, ka šī sabiedrība pastiprinātu savu dominējošo stāvokli sadales un galaslēdžu sastāvdaļu sektoros Legrand dominējošā stāvokļa galaslēdžu tirgū dēļ.

44.

Neļaujot pilnībā noteikt konkurences traucējumus, ko Komisija bija identificējusi Francijas zemsprieguma elektrisko ierīču tirgū, ar lēmumu par nesaderību tika pārkāptas Schneider tiesības uz aizstāvību. Šai sabiedrībai it īpaši nebija iespējas ieteikt pārdot noteikta lieluma aktīvus vai citus pasākumus, lai rastu risinājumu šiem konkurences traucējumiem. Tādējādi tai netiešā veidā tika liegta iespēja saņemt Komisijas piekrišanu, kas ir pietiekami būtiska nelikumība, jo šādi pasākumi bija vienīgais veids, kā izglābt koncentrāciju, kurai piemērojams Regulas 2. panta 3. punkts ( 16 ).

45.

Turklāt Pirmās instances tiesa spriedumā lietā Schneider II atcēla arī lēmumu par sadalīšanu, jo tas bija cieši saistīts ar lēmumu par nesaderību.

46.

2003. gada 10. oktobrīSchneider cēla prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EKL 235. pantu un 288. panta otro daļu.

47.

Ar Francijas Republikas atbalstu tā lūdza Pirmās instances tiesu galvenokārt piespriest Kopienai samaksāt tai EUR 1663734716,76, atskaitot saskaņā ar rīkojumiem par izdevumu sadalījumu ( 17 ) noteiktos izdevumus un pieskaitot procentus no 2002. gada 4. decembra līdz pilnīgai samaksai 4% apmērā gadā, kā arī nodokļu summu, kas Schneider būs jāmaksā par zaudējumu atlīdzību.

48.

Prasītāja savus prasījumus pamatoja ( 18 ) ar abām spriedumā lietā Schneider I atzītajām lēmuma par nesaderību nelikumībām: pirmkārt, trūkumiem Komisijas veiktajā analīzē par koncentrācijas ietekmi uz valstu sektoriālajiem tirgiem ārpus Francijas, un, otrkārt, prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu tāpēc, ka paziņojumā par iebildumiem nebija pietiekami uzsvērts iebildums par savstarpēju atbalstu.

49.

Tā apgalvoja, ka tā tiešas sekas bija zaudējumi, ko radīja tās aktīvu vērtības samazināšanās, pirmkārt, Legrand aktīvu grāmatvedības zaudējumu dēļ, otrkārt, negūtās peļņas dēļ, ko izraisīja nespēja īstenot ieplānoto apvienošanos un pastāvīga grupas industriālās stratēģijas kavēšana, un, treškārt, kaitējums prasītājas reputācijai. Tā apgalvoja, ka Komisijas negatīvā rīcība bija palielinājusi zaudējumus.

50.

Schneider šiem zaudējumiem pieskaitīja arī administratīvajā sadalīšanas procedūrā iesaistītās pilnvarotās personas izdevumus, izdevumus, ko radīja koncentrācijas jaunā pārbaude pēc spriedumiem lietā Schneider I un Schneider II, kā arī izdevumus, ko radīja prasības lietās T-310/01, T-77/02 un T-77/02 R, neskaitot izdevumus, ko Schneider varēja atgūt saskaņā ar abiem iepriekš minētajiem rīkojumiem par izdevumu sadalījumu.

51.

Pakārtoti — prasītāja prasīja atzīt prasību par pieņemamu un atzīt Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, kuras apmēra noteikšanai tā lūdza ierosināt ad hoc tiesvedību ciestā atlīdzināmā zaudējuma aprēķinam, kuras tiesāšanās izdevumus tā lūdza piespriest atlīdzināt Komisijai.

52.

Savukārt Komisija, ko atbalstīja Vācijas Federatīvā Republika, lūdza Pirmās instances tiesu atzīt prasību par nepieņemamu daļā un par nepamatotu pilnībā, atbilstoši piespriežot Schneider atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

53.

2003. gada 11. decembrī Pirmās instances tiesa (ceturtā palāta) veica procesa organizatorisko pasākumu un noteica, ka debates galvenokārt attieksies uz Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības rašanos un zaudējumu novērtējuma metodi.

54.

Ar spriedumu lietā Schneider I tika atcelts lēmums par nesaderību tāpēc, ka bija pārkāptas Francijas uzņēmuma tiesības uz aizstāvību, un tas ir galvenokārt vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai bija konstatējams pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kurā piešķirtas tiesības personām, un šajā sakarā ņemts vērā judikatūrā nostiprinātais kritērijs par to, ka Kopienu iestāde ir acīmredzami un nopietni pārkāpusi rīcības brīvības robežas ( 19 ).

55.

Spriedumā, pirms tika apskatīti no Komisijas rīcības koncentrācijas pārbaudes procedūrā izrietošie zaudējumus pastiprinošie faktori, tika izpētīts, vai minētajā lēmumā pieļautās nelikumības atbilda pietiekami būtiska pārkāpuma jēdzienam.

56.

Nepievēršoties jautājumam par kļūdām koncentrācijas ekonomiskās ietekmes analīzē kā Kopienas atbildības avotam ( 20 ), jo tam nebija nekādas ietekmes uz atzinumu par saderību ar kopējo tirgu ( 21 ), Pirmās instances tiesa izmeklēja vienīgo lēmuma par nesaderību kļūdu, kas atbilstoši spriedumam lietā Schneider I bija prasītājai liegusi iespēju saņemt koncentrācijai labvēlīgu lēmumu — atšķirību starp 2001. gada 3. augusta paziņojumu par iebildumiem un pašu lēmumu par nesaderību saistībā ar iebildumu par koncentrācijas dalībnieku daļu integrāciju.

57.

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka paziņojuma par iebildumiem teksts radīja acīmredzamu un smagu Regulas 18. panta 1. un 3. punkta pārkāpumu, jo atbilstoši spriedumam lietā Schneider I prasītāja nevarēja zināt, ka, neierosinot korektīvos pasākumus, kas būtu piemēroti, lai samazinātu vai izbeigtu tās daļu integrāciju ar Legrand daļām Francijas sektoriālajos tirgos, tā zaudēs jebkādu iespēju panākt atzinumu par saderību ar kopējo tirgu.

58.

Tā nepiekrita ne pamatojumam, ne paskaidrojumiem, kas saistīti ar īpašo nastu, kas gulstas uz dienestiem Komisijā, kura uzsvēra grūtības, kas saistītas ar sarežģītas tirgus analīzes veikšanu ļoti īsos termiņos. Pirmās instances tiesa šādu argumentu neuzskatīja par nozīmīgu, jo zaudējumi radās nevis no paziņojumā par iebildumiem vai lēmumā par nesaderību veiktās konkrēto tirgu analīzes, bet gan no tā, ka iebildumos nebija minēts fakts, kam bija būtiskas sekas uz minētā lēmuma rezolutīvo daļu.

59.

Šāda norāde nebija saistīta ar nekādām speciālām tehniskām grūtībām, kā arī neprasīja nekādu speciālu papildu izmeklēšanu, ko nebūtu iespējams veikt laika trūkuma dēļ, turklāt tās neesamībā nevarēja vainot nejaušu vai neuzmanības kļūdu dokumenta rakstīšanā, ko varētu kompensēt iebildumu raksta konteksts.

60.

No visiem šiem apsvērumiem tiesa secināja, ka Schneider tiesību uz aizstāvību aizskārums nozīmēja, ka Komisija bija acīmredzami un smagi pārkāpusi tai noteiktās robežas, tādējādi pietiekami būtiski pārkāpjot tiesību normu, kurā piešķirtas tiesības personām.

61.

Vispirms jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa veica procesa organizatorisko pasākumu, debates attiecinot tikai uz Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības rašanos un zaudējumu novērtējuma metodi ( 22 ).

62.

Schneider apgalvoja, ka no Legrand akciju PAP paziņojuma datuma 2001. gada janvārī līdz pārdošanas līguma izpildei 2002. gada decembrī tās aktīvi bija jau minētajos apstākļos zaudējuši vērtību.

63.

Pirmās instances tiesas veiktajā cēloņsakarības interpretācijā tika salīdzināta situācija, kāda nelikumīgās rīcības dēļ radās ieinteresētai trešai personai, un situācija, kādā šī trešā persona būtu atradusies, ja Komisijas rīcība būtu bijusi likumīga ( 23 ). Tādējādi tā noraidīja iespēju, ka lēmuma par nesaderību nelikumība būtu Schneider liegusi tiesības saņemt lēmumu par koncentrācijas saderību tiešā vai netiešā veidā, kas attaisnotu to, ka Kopiena būtu vainojama šo tiesību liegšanas un it īpaši pienākuma nodot aktīvus Legrand finansiālo seku radīšanā.

64.

Tā uzskatīja, ka bija grūti noteikt, kādā veidā un cik lielā mērā daļas bija jāpārdod, lai koncentrāciju varētu uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu un varētu panākt vienošanos ar Komisiju par tās īstenošanu. Bet vēl grūtāk tai šķita aprēķināt, kādā mērā uzņēmumam, kas ir prasītāja, piederošo aktīvu kopējo vērtību ietekmēja šajos korektīvajos pasākumos ietvertie pārdošanas un citi darījumi.

65.

Tā uzskatīja, ka neskaidrība par to, kā jānovērtē ekonomisko parametru izmaiņas gadījumā, ja būtu pieņemts lēmums par saderību, bija pārāk liela, lai varētu veikt noderīgu salīdzinājumu ar lēmuma par nesaderību sekām.

66.

Tāpat tā nepiekrita Schneider apgalvojumam, ka nelikumīgais lēmums par nesaderību būtu kavējis gūt labumu no koncentrācijas iecerētās ietekmes un tādējādi izjaucis tās industriālo stratēģiju, kā arī kaitējis tās tēlam, negatīvi ietekmējot tās reputāciju ( 24 ).

67.

Tā savukārt apstiprināja, ka cēloņsakarība starp pārkāpumu un divu veidu zaudējumiem, ko prasītāja bija cietusi, bija pietiekama, lai dotu tiesības uz zaudējumu atlīdzību, tā tas bija ar izdevumiem, lai piedalītos atsāktajā koncentrācijas pārbaudes procesā, kas turpinājās pēc abu lēmumu atcelšanas, un sakarā ar pārdošanas cenas samazinājumu, ko Schneider nācās piešķirt Legrand aktīvu ieguvējam, lai atliktu šīs pārdošanas stāšanos spēkā tik ilgi, lai toreiz Kopienu tiesā ierosinātajām tiesvedībām tās dēļ netiktu atņemta jēga.

68.

Attiecībā uz izdevumiem, kas saistīti ar pārbaudes procedūras atsākšanu, Pirmās instances tiesa nošķīra trīs kategorijas: ad hoc pilnvarnieka honorārus, izmaksas par juridiskajām, nodokļu un banku lietu konsultācijām saistībā ar uzņēmumu sadalīšanu, kā arī tiesāšanās izdevumus valsts un Kopienu tiesās, un dažādus konsultāciju, honorāru un administratīvos izdevumus, kas Schneider bija jāsedz pēc spriedumiem lietā Schneider I un lietā Schneider II.

69.

Lai gan Pirmās instances tiesa noraidīja pirmos izdevumus ( 25 ), tā piekrita, ka pēdējie izdevumi (“dažādi izdevumi”) bija radušies Komisijas pieļautas nelikumības dēļ. Šī secinājuma pamatojumā Pirmās instances tiesa norādīja turpinājumā kopsavilkuma veidā apkopotos argumentus ( 26 ).

70.

Komisija, 2001. gada 3. augusta paziņojumā par iebildumiem neminot konkurences traucējumu, ar kuru ir pamatots lēmums par nesaderību, liedza Schneider tiesības izteikties šajā sakarā un ierosināt piemērotus alternatīvus risinājumus, un tas bija iemesls minētā lēmuma atcelšanai. Procesa atsākšana laboja šo kļūdu, dodot uzņēmumam iespēju izteikties par iebildumu un sniegt ierosinājumus, lai novērstu koncentrāciju kavējošos apstākļus.

71.

Tādējādi pēc spriedumiem lietā Schneider I un lietā Schneider II turpinātās administratīvās pārbaudes procedūras dēļ prasītājai radītie papildu izdevumi nebūtu radušies, ja Komisija jau no paša sākuma būtu rīkojusies, ievērojot tiesības uz aizstāvību. Lai gan iespēja izteikties par paziņojumā par iebildumiem neietverto iebildumu par savstarpēju atbalstu būtu radījusi izdevumus atbilžu sagatavošanai un iespējamu korektīvu pasākumu sagatavošanai, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka tas, ka pirms divpadsmit mēnešiem pārtrauktais administratīvais process bija jāatsāk uz jauna tiesiskā pamata, nozīmēja, ka Komisijas partnerim tika uzlikta daudz smagāka nasta, nekā tā būtu, lai sniegtu atbildi sākotnējā pārbaudes procedūrā, kad uzņēmums un tā pārstāvji vēl bija pilnībā iesaistīti sapulcēs un viedokļu apmaiņā ar Komisijas kompetentajiem dienestiem.

72.

Saskaņā ar Pirmās instances tiesas konstatēto Schneider bija vienojusies un parakstījusi līgumu par Legrand pārdošanu ar Wendel-KKR, kā arī atlikusi šī līguma izpildi līdz 2002. gada 10. decembrim, gaidot nolēmumus ierosinātajās lietās T-310/01 un T-77/02.

73.

Ja tā nebūtu šādi rīkojusies, tad prasības noraidīšanas gadījumā tai būtu īsā termiņā jānoslēdz līgumi ar tās interesēm nelabvēlīgiem nosacījumiem, jo sadalīšanai noteiktais termiņš beidzās 2003. gada 5. februārī, un tā nebija droša par tā pagarināšanu.

74.

Atbilstoši pārsūdzētajam lēmumam spriedumam — Francijas sabiedrībai, abu apstākļu dēļ spiestai atlikt Legrand pārdošanas īstenošanu, ko radīja tās vēlme saņemt lēmumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, nācās Wendel-KKR noteikt mazāku Legrand cenu, nekā tā būtu bijusi normālos apstākļos. Legrand aktīvu pārdošanas atlikšana līdz 2002. gada 10. decembrim nozīmēja, ka bija jāatlīdzina risks, kuram, akceptējot šādu atlikšanu, sevi pakļāva Wendel-KKR un kas ietvēra iespēju, ka šo aktīvu vērtība varētu kristies kaut vai iespējamu industrijas akciju kursa negatīvu svārstību dēļ šajā periodā.

75.

Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa secināja, ka lēmumā par nesaderību pieļautais tiesību uz aizstāvību pārkāpums bija cieši saistīts ar šo atlikšanu, jo šis laika posms bija nepieciešams, lai Schneider varētu izmantot savas tiesības saņemt likumīgu lēmumu par paziņotās koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu un varētu tikt uzklausīta, nodrošinot visas garantijas.

76.

Saistībā ar izdevumiem, kas Schneider radās, piedaloties atsāktajā koncentrācijas pārbaudes procedūrā, Pirmās instances tiesa zaudējumu atlīdzību aprēķināja, atņemot no visiem Schneider lietās T-310/01, T-77/02 un T-77/02 R veiktajiem izdevumiem administratīvos izdevumus, kas šai sabiedrībai tāpat būtu radušies, lai sadalītu aktīvus, un, visbeidzot, tos, kas Schneider būtu radušies saistībā ar integrācijas korektīvajiem pasākumiem.

77.

Zaudējumus, kas radušies no tā, ka tika samazināta Legrand pārdošanas cena Wendel-KKR, kas izrietēja no Legrand pārdošanas atlikšanas līdz 2002. gada 10. decembrim, Pirmās instances tiesa novērtēja kā starpību starp pušu līgumā noteikto pārdošanas cenu un to, ko Schneider būtu ieguvusi, ja pēc pirmās pārbaudes procedūras tā būtu saņēmusi likumīgu lēmumu par koncentrācijas saderību.

78.

Lai precīzi noteiktu Komisijas parāda summu, Pirmās instances tiesa noteica, ka ir jāveic ad hoc procedūra, kurā lietas dalībnieki noteiktu kopējo atlīdzības summu ( 28 ).

79.

Tā kā Schneider Legrand akcijas bija ieguvusi ar PAP palīdzību atbilstoši Regulas 7. panta 3. punktā paredzētajam izņēmumam, minētā tiesa nolēma, ka tā bija uzņēmusies risku, ka var tikt pieņemts negatīvs lēmums, un attiecīgu pienākumu sadalīt abu apvienoto uzņēmumu aktīvus. Tā kā Schneider bija zināms, ka uzņēmumu apvienošana radīs vai pastiprinās tās dominējošo stāvokli lielā kopējā tirgus daļā, tiesa secināja ( 29 ), ka zaudējumi bija radušies arī tās vainas dēļ ( 30 ), un atlīdzināmo daļu novērtēja kā vienu trešdaļu no zaudējumiem, kas bija radušies ar Wendel-KKR nolīgtās pārdošanas cenas samazināšanas dēļ.

80.

Visbeidzot tā pieskaitīja kavējuma procentus ( 31 ), kas aprēķināti no datuma, kad pasludināts spriedums par zaudējumu atlīdzību, līdz pilnīgas samaksas dienai.

81.

Apelācijas sūdzība Tiesas kancelejā tika saņemta 2007. gada 24. septembrī ( 32 ), Komisija tajā izvirza septiņus pamatus un lūdz Tiesu atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-351/03 un piespriest Francijas uzņēmumam Schneider atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus ( 33 ).

82.

Iebildumu rakstā, kas minētajā kancelejā saņemts 2007. gada 31. decembrī ( 34 ), Schneider lūdza noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

83.

Tiesas priekšsēdētājs atļāva iesniegt repliku un atbildi uz repliku, kas kancelejā attiecīgi reģistrētas 2008. gada 12. martā ( 35 ) un 8. maijā ( 36 ) un kurās abi lietas dalībnieki uzturēja savus prasījumus.

84.

Pēc Komisijas lūguma lieta saskaņā ar Tiesas Reglamenta 44. panta 3. punkta otro daļu tika nodota izskatīšanā virspalātai.

85.

Tiesas sēdē, kas notika 2008. gada 3. decembrī, tika uzklausīti Schneider un Komisijas pārstāvju mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz palātas locekļu jautājumiem.

86.

Apelācijas sūdzībā Komisija izvirza septiņus pamatus, no kuriem dažiem ir vairākas daļas. Kaut gan pret pārsūdzēto spriedumu izvirzītajiem iebildumiem var dot dažādus nosaukumus, kas ir raksturīgi šāda veida tiesvedībām, kā, piemēram, kļūda tiesību piemērošanā, faktu sagrozīšana vai pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, var viegli konstatēt, ka tie ir ietverami trīs iebildumu kategorijās, kas attiecas uz pārkāpuma kvalificēšanu par “pietiekami būtisku”, nodarītajiem zaudējumiem un cēloņsakarību šo abu faktoru starpā.

87.

Tāpēc šķiet piemēroti tos sagrupēt pēc piederības pie vienas vai otras no kategorijām un ievērot loģisku kārtību ( 37 ), sākot ar pārkāpuma, kura esamība nav apstrīdēta, jo tas tika noskaidrots spriedumā lietā Schneider I, smaguma pārbaudi, turpinot ar zaudējumiem, kas šajā tiesvedībā ir apstrīdēti tikai daļēji, lai nobeigumā runātu par saistību starp šiem abiem aspektiem. Tādējādi es, izpildot savu ģenerāladvokāta uzdevumu, būšu izanalizējis visus Komisijas izvirzītos pamatus.

88.

Komisija kritizē Pirmās instances tiesu par res judicata pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī kļūdām vērtējumā un faktu sagrozīšanu, konstatējot, pirmkārt, ka Komisija 2001. gada 3. augusta paziņojumā par iebildumiem bija “aizmirsusi iekļaut” iebildumu par Schneider un Legrand daļu savstarpēju atbalstu un, otrkārt, ka šāda iebilduma iekļaušana “neradīja nekādas īpašas tehniskas grūtības”  ( 38 ).

89.

Otrajā šīs kategorijas pamatā Komisija apgalvo, ka ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, aprakstot lietas faktus, jo nav ņemta vērā regulējamo situāciju sarežģītība ( 39 ), un kļūdu pamatojumā, īsumā noraidot apgalvojumus, ko tā bija izvirzījusi, lai pierādītu laika ierobežojumus un tehniskās grūtības, ar kurām bija saistīta iebilduma raksta sagatavošana.

90.

Schneider galvenokārt uzskata, ka Komisijas argumenti attiecībā uz abiem pamatiem nav pieņemami un turklāt ir nepiemēroti un nepamatoti, jo ar tiem faktiski tiek lūgts no jauna pārskatīt res judicata, pamatojoties uz pirmajā tiesu instancē neizvirzītiem apsvērumiem un piemēroti neizskaidrojot minētās tehniskās grūtības.

91.

Neatkarīgi no iespējamiem apsvērumiem par nepieņemamību pirmais pamats, kura abas daļas ir izskatāmas kopā, ir jānoraida, jo tas ir pamatots ar nepareizu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

92.

Pamata pirmajā daļā Komisija Pirmās instances tiesai pārmet, ka tā pārsūdzētā sprieduma 155. punktā ir atzinusi, ka Schneider nodarītos zaudējumus izraisīja tas, ka paziņojumā par iebildumiem bija “aizmirsts” jebkāds iebildums par savstarpēju atbalstu, bet sprieduma lietā Schneider I 445. punktā bija atzīts, ka paziņojumā par iebildumiem savstarpējais atbalsts nebija aprakstīts “pietiekami skaidri un precīzi”.

93.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, salīdzinot abus spriedumus, secina trīs pretrunas, kas pamatojot tās prasījumu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

94.

Pirmkārt, tā norāda, ka minētais 445. punkts spriedumā lietā Schneider I nozīmējot, ka tajā bija vismaz netieši izteikts iebildums par savstarpēju atbalstu. No tā, otrkārt, izrietot, ka šajā spriedumā Komisijai tiek pārmests, ka tā nav skaidri norādījusi uz šīm negatīvajām ekonomiskajām sekām, kaut gan šī iebilduma izvirzīšana pret Schneider izrietēja no paziņojuma par iebildumiem kopumā. Treškārt, tā kritizē šo abu spriedumu acīmredzamo pretrunu sekas, jo, kaut gan spriedumā lietā Schneider I tika secināts tikai tas, ka Komisijai pārmestā kļūda liedza sabiedrībai pilnībā novērtēt Francijas tirgū identificēto konkurences traucējumu apmēru ( 40 ), pārsūdzētajā spriedumā tika secināts, ka šī trūkuma dēļ Schneider nebija zināms, ka, ja tā neierosinās korektīvos pasākumus šo trūkumu novēršanai, tā nesaņems lēmumu par koncentrācijas atbilstību ( 41 ).

95.

Komisija šādas pretrunas pielīdzina jaunam faktu novērtējumam, pārkāpjot tās tiesības uz aizstāvību, jo jaunajā novērtējumā, ar kuru tika pārkāpts res judicata princips saistībā ar spriedumā lietā Schneider I konstatētajiem faktiem, pieļaujot kļūdu to kvalifikācijā un sagrozot pierādījumus, netika uzklausīts tās viedoklis.

96.

Otrajā pamata daļā Komisija pārsūdzētā sprieduma kritiku papildina ar iebildumu par to, ka nav norādīts pamatojums. Tā tai pārmet, ka tā ir noraidījusi tās argumentu, ka iebilduma par savstarpēju atbalstu nenorādīšana paziņojumā par iebildumiem, kas notika uzņēmumu koncentrācijām raksturīgas prasības procesu veikt ātri un šāda dokumenta izstrādes grūtību dēļ, bija attaisnojama. Pārsūdzētajā spriedumā savukārt ir izskaidrots, ka apstrīdētā iebilduma minēšana neradīja nekādas īpašas tehniskas grūtības un ka nebija jāveic īpaša papildu izmeklēšana, ko nebūtu bijis iespējams veikt laika apsvērumu dēļ, un kā neveikšana nav attiecināma uz nejaušu vai neuzmanības kļūdu formulējumā ( 42 ).

97.

Kaut gan neatkarīgi no tā, ka, kā pareizi iebildumu rakstā un atbildē uz repliku norāda Francijas uzņēmums, daži no minētajiem argumentiem, kā, piemēram, pierādījumu sagrozīšana, nav pienācīgi pamatoti, pietiek norādīt, ka pirmais pamats pilnībā ir pamatots ar sprieduma nepareizu izpratni. Komisija veic semantisku interpretāciju, lai pierādītu, ka abos spriedumos izmantotie vārdi pauž Pirmās instances tiesas vēlmi pastiprināt spriedumā lietā Schneider I konstatēto faktu sekas.

98.

Turklāt Komisijas apgalvojumi nav piemēroti, jo semantiskās atšķirības starp spriedumu lietā Schneider I un šajā lietā pārsūdzēto spriedumu neatspēko to, ka paziņojuma par iebildumiem formulējums neļāva apsūdzētajam uzņēmumam skaidri saprast, ka tam tika pārmests daļu savstarpējs atbalsts, ko radītu apvienošanās ar Legrand, un šis trūkums ir radies neatkarīgi no tā, ka šī apsūdzība būtu izlaista vai neprecīzi atveidota, jo, tā kā Komisijai Regulas 18. panta piemērošanā nav nekādas rīcības brīvības, ko tā pati atzīst, vienkāršs tā pārkāpums ir pietiekami būtisks pārkāpums ( 43 ).

99.

Līdzīgi ir noraidāma apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa par iebilduma par savstarpēju atbalstu formulējuma kļūdas pamatojumu ar to, ka sarežģītās lietas izskatīšanai bija maz laika, jo pārsūdzētajā spriedumā ir ļoti skaidri izskaidrots Pirmās instances tiesas spriedumā lietā Schneider I izteiktais pārmetums Komisijai, uzsverot neveiksmīgo veidu, kā Kopienu iestāde bija strukturējusi iebildumu par savstarpēju atbalstu, ko tā “nebija formulējusi pietiekami skaidri un precīzi”, jo tā to dokumentā nebija uzsvērusi ( 44 ).

100.

Nebūt ne nesagrozot faktus, sprieduma lietā Schneider I interpretācija ļauj labāk izprast tā saturu, uzsverot, ka paziņojuma par iebildumiem trūkumi attiecās nevis uz konkurences traucējumu analīzi pēc būtības, bet gan uz konkrētas apsūdzības neesamību vai tās nepilnību, kas ieinteresētajam uzņēmumam liedza iespēju formulēt aizstāvību šajā aspektā. No tā loģiski izriet, ka Komisijas attaisnošanās tika noraidīta bez liekiem paskaidrojumiem, jo tie būtu bijuši noderīgi tikai tad, ja tiktu kritizēti pārbaudes rezultāti konkurences ziņā, kas tā nebija, kā izriet arī no sprieduma lietā Schneider I.

101.

Nepastāv citas alternatīvas, jo ātrums, ar kādu Komisijai ir jāved process, kas beidzas ar paziņojuma par iebildumiem izdošanu, to neatbrīvo no tā, ka tai ir uzmanīgi jāformulē savi argumenti, it īpaši izšķirošie argumenti, lai izpildītu Regulas 18. pantā paredzēto pienākumu. Tāpēc Pirmās instances tiesa tiešām varēja uzskatīt, ka iebilduma minēšana neradīja nekādas tehniskas grūtības un neprasīja īpašas papildu pārbaudes veikšanu.

102.

Šajā sakarā jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi ne kļūdas tiesību piemērošanā, ne faktiskas kļūdas, kā arī nav sagrozījusi pierādījumus un ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā, tāpēc es ierosinu pirmo apelācijas sūdzības pamatu noraidīt.

103.

Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir veikts kļūdains faktu izvērtējums, jo nav ņemta vērā regulēto situāciju sarežģītība, un nav norādīts pamatojums, jo ir īsumā noraidīti argumenti, ko tā bija izvirzījusi savai aizstāvībai, lai pierādītu grūtības, ar kādām tā saskārās paziņojuma izstrādē.

104.

Kaut gan Komisija atzīst, ka Regulas 18. panta 1. un 3. punkta piemērošanā tai nav gandrīz nekādas rīcības brīvības, tā uzskata, ka Pirmās instances tiesai bija jāapsver regulēto situāciju sarežģītība Tiesas judikatūras izpratnē ( 45 ).

105.

Saistībā ar pirmā apelācijas pamata otro daļu tā kritizē kļūdu faktu vērtējumā tāpēc, ka Pirmās instances tiesa neatzina, ka iebilduma par savstarpēju atbalstu nenorādīšana radīja īpašas papildu grūtības, ko ietvēra zemsprieguma elektrisko iekārtu horizontāla analīze, ieskaitot sektoriālu analīzi, visās dalībvalstīs. Šajā sakarā pārsūdzētajā spriedumā izteiktais viedoklis, kas tādā sarežģītā darbībā kā ekonomiskas koncentrācijas pārbaudes II stadijā ar norādi uz vienkāršību izolēti apskata uzdevumu paziņojumā skaidri formulēt iebildumus, tai šķiet nereāls. Šajā sakarā tā uzstāj uz īsajiem termiņiem, kādi bija noteikti par 2001. gada 3. augusta paziņojumu par iebildumiem atbildīgajām personām.

106.

Tā arī apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir norādīts nepietiekams pamatojums, noraidot argumentus, kas bija izvirzīti, lai pierādītu, ka minētajā paziņojumā bija netiešas norādes uz savstarpējo atbalstu.

107.

Arī šeit risinājuma sākuma punkts ir meklējams pareizā pirmās instances sprieduma izpratnē, jo būtiskais fakts, lai izvērtētu “regulēto situāciju sarežģītību”, ir nevis Komisijas darbības, analīze vai ekonomiska rakstura apsvērumi, bet gan ieinteresēto uzņēmumu uzklausīšana.

108.

Apstrīdētā tiesību norma, kas ir jāinterpretē saskaņā ar iepriekš minētajos spriedumos lietā Bergaderm un lietā Holcim izstrādātajiem principiem, šādām sabiedrībām dod tiesības tikt uzklausītām saistībā ar pret tām izvirzītiem iebildumiem visās procedūras stadijās līdz padomdevējas komitejas uzklausīšanai ( 46 ), turklāt šajā tiesību normā Komisijai ir noteikts pienākums savus lēmumus par nesaderību pamatot tikai ar tādiem iebildumiem, par kuriem ieinteresētās personas ir varējušas izteikties ( 47 ).

109.

No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka pārkāpuma izvērtēšanai nozīmīgie fakti nebija sarežģīti un piemērojamā tiesību norma nebija grūti interpretējama ( 48 ), tāpēc saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, nepastāvot rīcības brīvībai, vienkāršs Regulas 18. panta pārkāpums radīja Komisijas atbildību ( 49 ).

110.

Turklāt, kaut gan Komisija apgalvo, ka pirmās instances sprieduma 152. un 155. punktā tika ļoti ātri noraidīti argumenti par īpašajām tehniskajām grūtībām paziņojumu par iebildumiem sagatavošanā, spriedumā ir arī norādīts, ka iebilduma par savstarpēju atbalstu nenorādīšana neizrietēja no nejaušas vai neuzmanības kļūdas formulējumā, ko varētu kompensēt vispārīgs paziņojuma par iebildumiem vērtējums, acīmredzot atsaucoties uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoto par šī iebilduma netiešu formulējumu.

111.

Rezumējot, tā kā Komisija otro apelācijas pamatu ir pamatojusi ar tādu faktu sarežģītību, kuri nebija nozīmīgi, nosakot Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības rašanos un spriedumā lietā Schneider I atzītā pārkāpuma pietiekami būtisko raksturu, Pirmās instances tiesa nekļūdījās, kad tā tos noraidīja bez liekiem paskaidrojumiem šajā sakarā.

112.

Tāpēc noraidāms ir arī iebildums par pamatojuma trūkumu, jo pārsūdzētajā spriedumā paziņojums par iebildumiem ir kritizēts nevis tāpēc, ka tajā gandrīz nav minēts iebildums par savstarpēju atbalstu, bet gan tāpēc, ka tas ir darīts slēptā veidā, liedzot Schneider izprast apsūdzības apmēru un samazinot tās aizstāvības iespējas ( 50 ). Tas, ka procedūra bija sarežģīta, neattaisno to, ka iebildums nebija formulēts skaidri, lai uzsvērtu nozīmi, ko Komisija tam piešķīra; Pirmās instances tiesa vienkārši no Komisijas prasīja lielāku precizitāti iebildumu rakstveida formulējumā kā obligātu kritēriju Regulas 18. pantā atzīto tiesību nodrošināšanai. Tāpēc pamatojumā nav pieļauta nekāda kļūda.

113.

Rezumējot, Komisijai nav izdevies pārliecinoši atspēkot pārsūdzētajā spriedumā izdarīto secinājumu par pietiekami būtisku pārkāpumu, kas tāpēc jāuzskata par nevainojamu, bet man ir jāturpina ar nākamo kritēriju, kas ir vajadzīgs atbildības konstatēšanai — zaudējumiem.

114.

Vēlme ievērot loģisku ārpuslīgumiskās atbildības kritēriju pārbaudes kārtību man liek paātrināt sestā apelācijas pamata analīzi.

115.

Šajā pamatā Komisija Pirmās instances tiesai pārmet, ka tā savu lēmumu ir pieņēmusi ultra petita, jo ir apstiprinājusi tādu Francijas uzņēmuma īpašuma samazinājumu, ko nemaz nav prasīts atlīdzināt. Tādējādi, kaut gan galvenokārt tika prasīts atlīdzināt tikai finansiālos zaudējumus, kas izrietēja no pienākuma pārdot Legrand aktīvus par zemāku cenu, nekā tie bija iegādāti ( 51 ), Pirmās instances tiesa piekrita sūdzībai, ka to izraisīja pārdošanas cenas samazinājums, ko Schneider nācās piešķirt minēto aktīvu ieguvējam, lai atliktu šīs pārdošanas stāšanos spēkā līdz laikam, kamēr noritēja toreiz ierosinātās tiesvedības Kopienu tiesā, lai tās pirms to pabeigšanas nezaudētu priekšmetu ( 52 ).

116.

Komisija no pārsūdzētā sprieduma secina, ka tika pārkāpti pierādīšanas pienākuma principi, jo Schneider pienākums esot bijis pierādīt zaudējumu faktu, aizskarot arī Komisijas tiesības uz aizstāvību, jo tai tika liegts izteikt savu viedokli par zaudējumiem.

117.

Turpinājumā minēto iemeslu dēļ arī šis pamats ir noraidāms.

118.

Pirmkārt, runājot par lēmuma pieņemšanu ultra petita, es piekrītu Francijas uzņēmuma apgalvojumam, ka Pirmās instances tiesa nenoliedza cēloņsakarības pastāvēšanu starp Schneider ciestajiem zaudējumiem, un tāpēc šajos apstākļos minētais finansiālais zaudējums bija tikai daļa no visa pieprasītā zaudējumu apmēra. Šajā sakarā jānorāda, ka izlemt prāvu infra petita nav pretrunā nevienai procesuālo tiesību normai.

119.

Otrkārt, šo secinājumu turklāt pamato tas, ka pārsūdzētajā spriedumā bija jānosaka tikai zaudējumu fakts, neiedziļinoties to apmērā. Šajos apstākļos Komisijai bija jāizvirza tāds apgalvojums, kas varētu apstrīdēt tās zaudējumu atlīdzības pienākuma atzīšanu, ieskaitot mazākā apmērā, nekā norādīts sākotnējā prasībā.

120.

Tādējādi Komisijas argumentiem par pierādījumu nastu un tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu nevar piekrist, jo nekādā gadījumā nav konstatējama lēmuma pieņemšana ultra petita, kas nozīmē, ka Komisijas sestais apelācijas sūdzībā izvirzītais pamats ir noraidāms.

121.

Trīs Komisijas izvirzītie pamati saistībā ar cēloņsakarību starp pieļauto pārkāpumu un Francijas uzņēmumam nodarītajiem zaudējumiem ir jāpārkārto atkarībā no tā, vai tie attiecas uz šādas sakarības pilnīgu noliegumu ( 53 ), tās pārrāvumu ( 54 ) vai pretrunīgajiem argumentiem šāda sakara konstatēšanā, kas arī izraisītu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu ( 55 ).

122.

Pēdējais no šiem pārmetumiem attiecas uz divu veidu zaudējumiem, kuru atlīdzība Schneider tika piešķirta pārsūdzētajā spriedumā, bet pārējā kritika attiecas tikai uz jau minēto finansiālo zaudējumu apmēru.

123.

Pirmkārt, Komisija kritizē to, ka pārsūdzētā sprieduma 305.–309. punktā esot sagrozīti fakti un pierādījumi, atzīstot, ka Schneider lēmuma par nesaderību dēļ “nācās” noslēgt līgumu par Legrand pārdošanu ar Wendel-KKR.

124.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka no lietas faktiem un Francijas uzņēmuma rīcības izriet, ka termiņš uzņēmumu sadalīšanai, kas bija pagarināts līdz 2003. gada 5. februārim, bija pietiekams gan lai atliktu sarunas par Legrand pārdošanu, gan lai vajadzības gadījumā lūgtu jaunu pagarinājumu, piekrītot Komisijas lēmuma par sadalīšanu 122. punktā izteiktajam piedāvājumam.

125.

Schneider iebilst, ka šī trešā pamata daļa nav pieņemama, jo ar to tiek apšaubīta pārsūdzētajā spriedumā veiktā faktu konstatācija. Šis arguments tomēr ir noraidāms, jo Komisija ir skaidri atzinusi, ka tā Pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdz tieši tāpēc, ka tajā ir sagrozīti lietas fakti.

126.

Šī iemesla dēļ nav pārliecinošs arī Komisijas teiktais, jo nav redzama nekāda sagrozīšana. Kritizētajos punktos Pirmās instances tiesa tikai loģiski apsver, ka Schneider bija jāatdalās no Legrand, ko pastiprināja tas, ka lēmumu par sadalīšanu atlikt nebija iespējams.

127.

Turklāt, neatsakoties no koncentrācijas, pirms nebija beigusies Pirmās instances tiesā uzsāktā juridiskā cīņa, un tā kā tās sarunas ar nākamo pircēju norisinājās strauji, Schneider jutās iedzīta slazdā starp juridisko pienākumu izpildi un minētajām izredzēm uzvarēt tiesvedībā. Būtu netaisnīgi tai pārmest, ka tā ātri izpildīja lēmumu par sadalīšanu, kad Komisija pati pieprasīja, lai ekonomiskā koncentrācija tiktu izbeigta nekavējoties ( 56 ).

128.

Nav skaidrs, kāpēc Komisija pārsūdzēto spriedumu kritizē par pierādījumu sagrozīšanu, jo fakti nav sagrozīti, pat ja lietas dalībnieki nav vienisprātis ne par Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu, ne it īpaši par no tā izrietošo Komisijas finansiālās atbildības vērtējumu.

129.

Tādējādi trešā apelācijas pamata pirmā daļa ir noraidāma.

130.

Komisija kritizē pārsūdzēto spriedumu par neprecīziem faktu konstatējumiem, faktu sagrozīšanu un kļūdu juridiskajā kvalifikācijā ( 57 ), konstatējot tiešu saikni starp lēmuma par nesaderību nelikumību un Legrand pārdošanu par mazāku cenu, nekā tā būtu, ja pārdošana būtu droša likumīga lēmuma gadījumā.

131.

Tā pamatojas uz trim apsvērumiem. Pirmkārt, tā min, ka pēdējais datums, kurā Schneider uzņēmās nodot Legrand Wendel-KKR, 2002. gada 10. decembris, tika noteikts , kad uzņēmumam, pret kuru celta apelācijas sūdzība, nebija nekādas vajadzības sev noteikt termiņa ierobežojumu, jo Komisija neredzēja grūtības sadalīšanas termiņu noteikt pēc , kas bija sākotnēji piešķirtais maksimālais termiņš. Turklāt saskaņā ar Komisijas norādīto, atsakoties no atkāpšanās klauzulas, Schneider bija zināms, ka tai nebija juridiska pienākuma atdalīties no Legrand, jo Pirmās instances tiesa abus minētos lēmumus bija atcēlusi.

132.

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Legrand pārdošana notika tikai un vienīgi pēc Schneider vēlmes, kas, šādi rīkojoties, atteicās gan no savām tiesībām atkāpties no pārdošanas līguma, gan no iespējas saņemt lēmumu par saderību ar kopējo tirgu, jo tā Komisijas atsāktajā procesā varēja ieteikt pasākumus savstarpēja atbalsta novēršanai.

133.

Treškārt, Komisija uzskata, ka tai inkriminētā pārmestā pārkāpuma procesuālais raksturs liedz rasties jebkādai cēloņsakarībai starp šo kļūdu un zaudējumu veidu, ko Pirmās instances tiesa tai piesprieda samaksāt Schneider.

134.

Šis uzņēmums savukārt visu šo kritiku noraida kā nepiemērotu, jo tā attiecoties nevis uz cēloņsakarību, bet gan uz radītajiem izdevumiem. Runājot par pārdošanas datumu, tā atspēko Komisijas apgalvojumu, jo tā, pirmkārt, nav ņēmusi vērā, ka Wendel-KKR to piekrita pagarināt tikai līdz 2002. gada 10. decembrim, ko Schneider nevar pārmest, un, otrkārt, tā uzsver, ka Komisijas nelabvēlīgā attieksme neļāva cerēt, ka tiks pieņemts jauns lēmums, atļaujot abu sabiedrību apvienošanos.

135.

Runājot par Legrand pārdošanas dienu pircējam, Schneider norāda, ka Komisija kļūdās, identificējot faktisko pārdošanas dienu ar dienu, kad tika nodarīti zaudējumi, jo, pēc tās domām, zaudējumi tika nodarīti brīdī, kad tika pieņemts lēmums par nesaderību. Tā turklāt noraida iespēju, ka lēmuma par nesaderību atcelšanu izraisījušā procesuālā pārkāpuma raksturs noliegtu cēloņsakarības pastāvēšanu.

136.

Šis pamats liek detalizēti izvērtēt Pirmās instances tiesas pamatojumu, lai noteiktu cēloņsakarību.

137.

Atbilstoši tās spriedumam, atliekot Legrand pārdošanas īstenošanu, gaidot, kā atrisināsies toreiz ierosinātās tiesvedības, lai saņemtu atzinumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, Schneider nācās Wendel-KKR samazināt Legrand pārdošanas cenu salīdzinājumā ar to, kāda tā būtu bijusi konkrētas pārdošanas gadījumā, ja nebūtu bijis pieņemts lēmums par nesaderību, kurā pieļauti divi acīmredzami pārkāpumi ( 58 ).

138.

Apstrīdētajā spriedumā tādējādi darījuma atlikšana līdz 2002. gada 10. decembrim tiek saistīta ar kompensāciju par Legrand aktīvu vērtības krišanās risku, kam sevi pakļāva Wendel-KKR, pat ja tas tā būtu tikai industriālo akciju kursa negatīvu izmaiņu dēļ laika posmā starp līguma parakstīšanu un izpildi ( 59 ).

139.

Pirmās instances tiesa, piedēvējusi Schneider zināmu daļu atbildības par zaudējumu rašanos, piesprieda Komisijai atlīdzināt divas trešdaļas no Schneider nodarītajiem zaudējumiem saistībā ar šo Legrand SA cenas samazinājumu, kas tai bija jāpiešķir, lai kompensētu pārdošanas atlikšanu līdz 2002. gada 10. decembrim ( 60 ).

140.

Es piekrītu Komisijai, ka šī pieeja nav atbilstoša. Ārpuslīgumisko atbildību pamatojošā sakarība šajā lietā nav piemērota, proti, zaudējumi no nelikumīgās darbības neizriet tieši, nepastarpināti un ekskluzīvi ( 61 ), cēloņsakarības veidā ( 62 ).

141.

Protams, lēmums par nesaderību un lēmums par sadalīšanu lika Schneider meklēt kādu uzņēmumu, kas varētu uzņemties izmaksas, kas saistītas ar tik liela uzņēmuma kā Legrand iegādi, kas bija uzdevums, kas ietvēra sarežģītas sarunas, kā to atbildē uz repliku apliecina Schneider ( 63 ).

142.

Šajā sakarā minēto lēmumu atcelšana šos izdevumus padarīja par liekiem, jo, ja nebūtu rīkojuma par sadalīšanu, Schneider šādi izdevumi nebūtu radušies. Tomēr tā neprasa šāda veida zaudējumus, tāpēc nav vērts kavēties pie to analīzes. Tomēr es vēlos tos apskatīt kā piemēru izdevumiem, kas ir saistīti ar Komisijas administratīvās rīcības nelikumību vai kas tomēr, tā kā tie kļuva lieki, būtu jāuzskata par tādiem, kas radušies minētā pārkāpuma dēļ.

143.

Savukārt, kaut gan Legrand Wendel-KKR piešķirtais pārdošanas cenas samazinājums ir to pašu sarunu rezultāts, tas izriet nevis no akta nelikumības, bet gan Schneider vēlmes vest sarunas ar saviem partneriem. Šajā sakarā, lai gan Schneider nebija visai komfortablā situācijā, jo juta Komisijas spiedienu pakļauties lēmumam par sadalīšanu, šis spiediens bija tikai viens no faktoriem, kas ietekmēja ar Wendel-KKR noslēgtā līguma galīgo saturu.

144.

Atbildē uz repliku Schneider sniedz virkni paskaidrojošu datu par apstākļiem, kādos tika izstrādāts Legrand pārdošanas līgums, nosaucot citas personas, kuras izdarīja spiedienu uz Schneider vadītājiem, lai tie ātri atsavinātu sabiedrību, ar kuru tā bija vēlējusies apvienoties, kā, piemēram, pašas Legrand prezidents ( 64 ), Schneider akcionāri un finanšu un tirgus analītiķi ( 65 ). Šie paskaidrojumi papildina informāciju par apstākļiem, kādos tika noslēgti līgumi starp Schneider un Wendel-KKR, pierādot, ka (galu galā nelikumīgais) pienākums sadalīt apvienotos uzņēmumus veidoja tikai situācijas fonu, bet tieši neietekmēja Schneider Legrand pārdošanas līgumā ietvertos un nolīgtos noteikumus. Visi šie apstākļi, iespējams, labāk izskaidro Schneider vēlmi līgumu noslēgt 2002. gada 26. jūlijā.

145.

Šķiet normāli, ka Schneider sev paturēja tiesības atkāpties no ar Wendel-KKR noslēgtā līguma atkarībā no Pirmās instances tiesā ierosināto lietu iznākuma. Tomēr neatkarīgi no iepriekšējā punktā norādītā nekas tai nelika pārdošanas līgumus sagatavot un noslēgt tik ātri, kā pareizi norāda Komisija, uzstājot, ka līdz 5. februārim piešķirtais termiņš, kas turklāt bija pagarināms, šķita pietiekams, lai atrastu piemērotu pircēju.

146.

Rodas aizdomas, ka Schneider, šādi rīkojoties, bija domājusi piešķirt prioritāti darījumam ar Wendel-KKR un koncentrācijas turpināšanos uzskatīja tikai par teorētisku. Šo pieņēmumu, ko apliecina minētais spiediens, pastiprina tas, ka tā vietā, lai glābtu ekonomisko koncentrāciju, kad Komisija pēc lēmumu atcelšanas atsāka pārbaudes II stadiju, tā izpildīja vienošanos, ko tā bija panākusi ar sabiedrību, kas bija pircēja.

147.

Turklāt EUR 180 miljoni, ko maksāja atteikšanās no pārdošanas, izrietēja tikai no tā, par ko tā bija vienojusies sarunās, un iespējamā Legrand aktīvu vērtības krišanās industriālo akciju kursa samazināšanās dēļ attiecīgajā periodā man šķiet pārāk nekonkrēta un atkarīga no sagadīšanās, lai radītu cēloņsakarību ( 66 ).

148.

Visbeidzot, izvērtējot riskus, kuriem bija pakļauti visi uzņēmumi ( 67 ), Wendel-KKR bija zināms Schneider domu gājiens, jo tā bija labi informēta par iespēju, ka lēmumi par saderību un sadalīšanu var tikt atcelti, kas, loģiski domājot, tai varēja liegt iespēju iegādāties Legrand. Tādējādi tā līgumā nodrošinājās ar instrumentiem, kas bija piemēroti, lai novērstu jebkādu risku, proti, pirkuma cenas samazinājumu un kompensāciju EUR 180 miljonu apmērā par atkāpšanos no līguma, līgumā pārnesot savus riskus uz pārdevēju, kas tam labprātīgi piekrita.

149.

Schneider tāpēc, rīkojoties saskaņā ar Regulas 7. panta 3. punktu, uzņēmās lielu risku. Minētā tiesību norma ir izņēmums no principa par koncentrācijas īstenošanu, pirms Komisija ir skaidri vai netieši izteikusi savu viedokli ( 68 ). Tāpēc katram rūpīgam uzņēmējam ir jāapzinās sekas, ko ietver Kopienu iestādes negatīvs koncentrācijas vērtējums, kas vienlaikus ietver lēmuma par sadalīšanu pieņemšanu, jo neatkarīgi no Regulas 8. panta 4. punktā minētā (“ja koncentrācija ir jau realizēta, Komisija [..] drīkst pieprasīt [..] sadalīšanu [..]”), 7. panta 3. punktā aprakstītajos apstākļos Komisijai nav rīcības brīvības, lai atjaunotu status quo tirgū, kas ir šīs tiesību normas mērķis ( 69 ).

150.

Rezumējot, ar koncentrācijām parasti saistītās grūtības ietilpst sabiedrību, kas izmanto minētā 7. panta 3. punkta izņēmumu, riska sfērā, jo tās ir viegli paredzamas koncentrāciju tiesiskā regulējuma aspektā ( 70 ).

151.

Tā kā lēmumu par nesaderību un sadalīšanu atcelšana nav “normāls” notikums, ir pamatoti atzīt zināmu zaudējumu rašanos, piemēram, izdevumus, kas saistīti ar sarunām, kas uzsāktas uzņēmuma pārdošanai, kā esmu norādījis iepriekš, taču, ja atcelšana ir notikusi Komisijas pieļautas procesuālas kļūdas dēļ, kuras labošana ļauj atsākt koncentrācijas pārbaudi, cita veida zaudējumi nav atzīstami, jo atcelšanas iemesls nav saistīts ar ekonomisko analīzi, kā tas izriet no šajā lietā pārsūdzētā sprieduma.

152.

Šajos apstākļos Komisijai ir taisnība, kad tā norāda, ka atcelšana formālu iemeslu dēļ neskāra pārbaudītā darījuma būtību, tāpēc pēc tam, kad bija labota ar Regulas 18. panta pārkāpumu saistītā kļūda, pēc II stadijas atsākšanas pieņemamā lēmuma liktenis nebija izšķirts, bet tam varēja būt tāds vai citāds iznākums galvenokārt atkarībā no Schneider ieteiktajiem piemērotajiem pasākumiem.

153.

Rezumējot, tā kā sabiedrība Schneider ir uzņēmusies savus riskus un tos, kas izriet no līguma ar Wendel-KKR, tas, ka Pirmās instances tiesa piesprieda zaudējumu atlīdzību par cenas samazinājumu, ko pirmajai sabiedrībai nācās piešķirt otrajai, gaidot ierosināto lietu iznākumu, nozīmē, ka uzņēmumiem, kas izvēlas izmantot Regulas 7. panta 3. punktu, tiek piešķirta garantija vai nodrošinājums, ka tiks atlīdzināti visa veida papildu izdevumi, kas radušies saistībā ar pārkāpumu, ieskaitot procesuālo normu pārkāpumu, kam nav tiešas ietekmes uz koncentrācijas darījuma ekonomisko būtību.

154.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka apelācijas pamats ir jāapmierina un pārsūdzētais spriedums jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā ir atzīts, ka uzņēmumam Schneider tika nodarīti zaudējumi sakarā ar Legrand SA cenas samazinājumu, kas tam bija jāpiedāvā Wendel-KKR, lai kompensētu pārdošanas atlikšanu līdz 2002. gada 10. decembrim.

155.

Lai gan izkaisītā veidā procesuālajos dokumentos Komisija būtībā Pirmās instances tiesai pārmet kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot uzskatījusi, ka dažādu iemeslu dēļ cēloņsakarība atbildētājas apelācijas tiesvedībā rīcības dēļ bija pārrauta.

156.

No vienas puses, tā trešajā pamatā apgalvo, ka neatkarīgi no tās pieļautās formālā rakstura kļūdas pēc II stadijas atsākšanas bija jāpieņem cits lēmums, līdz ar ko minētā sakarība tika izbeigta. No otras puses, tā argumentē, ka prasītos zaudējumus radīja pārdošanas datuma noteikšana līdz 2002. gada 10. decembrim un Schneider atteikšanās izmantot minētajā līgumā ietverto noteikumu par atkāpšanos no līguma ( 71 ).

157.

Turklāt piektajā pamatā tā norāda, ka minētā Francijas sabiedrība trīs aspektos nav izpildījusi savu pienākumu ievērot pienācīgu rūpību: pirmkārt, nelūdzot Komisiju sniegt precīzāku informāciju par savstarpējo atbalstu, otrkārt, nepieprasot pagaidu pasākumu veikšanu, kurus tā esot varējusi panākt pirms un pēc lēmumu atcelšanas, un, treškārt, izpildot Legrand pārdošanas līgumu brīdī, kad tai vairs nebija juridiska pienākuma atdalīties no šīs sabiedrības.

158.

Tomēr Schneider pirms šīs kritikas par pārsūdzētā sprieduma būtību noraidīšanas apgalvo, ka visi šie Komisijas apgalvojumi ir nepieņemami, jo tie ir jauni pamati, par kuriem Pirmās instances tiesa nav lēmusi.

159.

Tāpēc, ieteicis apmierināt pamatu par cēloņsakarības neesamību, pakārtoti izvirzīšu turpmākos apsvērumus gadījumam, ja Tiesa nepiekristu manam viedoklim un vēlētos pēc būtības pārbaudīt pārējos apelācijas pamatus.

160.

Šāda iebilde, ko Schneider izvirza pret sūdzību, attiecas uz trešajā pamatā izvirzīto apgalvojumu par rūpības trūkumu un visu piekto pamatu, kas ir aprakstīts šo secinājumu 167. punktā, abos gadījumos tā savu uzbrukumu saista ar to, ka šie pamati ir jauni salīdzinājumā ar to, kā jautājums tika formulēts Pirmās instances tiesā.

161.

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto jaunumu par rūpības trūkumu, ko Komisija piedēvē Schneider un kas izraisīja zaudējumus, pietiek norādīt, ka Tiesas judikatūrā ir atļauts šāda veida tiesvedībā izvirzīt pirmajā instancē neminētus argumentus, ja vien tie pastiprina šajā Kopienu apelācijas instancē izvirzītu pamatu ( 72 ).

162.

Otrkārt, runājot par piekto pamatu, Komisija min, ka pārsūdzētā sprieduma 326. un 335. punktā tika izvērtēta Schneider atbildība zaudējumu izraisīšanā, vismaz zināmā mērā. Taču visi apgalvojumi, ko Schneider saista ar šo kļūdu, attiecas uz šo aspektu, tāpēc arī šī kritika ir noraidāma.

163.

Tādējādi Schneider izvirzītā iebilde par nepieņemamību nav pieņemama un ir pilnībā noraidāma.

164.

Šīs analīzes parametri ir noteikti Tiesas judikatūrā, saskaņā ar kuru Kopienu iestāžu ārpuslīgumiskās atbildības jomā zaudējumu prasītāja rūpības vai uzmanības trūkums var mainīt cēloņsakarību starp nelikumīgo darbību un zaudējumiem līdz pat šīs atbildības samazināšanai ( 73 ) vai novēršanai ( 74 ). Tomēr neatkarīgi no šīm vispārīgajām piezīmēm šajā jomā radušies strīdi liecina par nenovēršamu kazuistiku.

165.

Saistībā ar šajā lietā pārsūdzēto spriedumu ir grūti izprast pirmo Komisijas apgalvojumu, ka obligāta lēmuma par saderību pieņemšana pēc II stadijas atsākšanas pārtrauktu cēloņsakarību starp atceltajiem lēmumiem un Schneider nodarītajiem zaudējumiem, ja šāds sakars pastāvētu. Pēc tās domām, jaunais oficiālais lēmums pārtrauktu cēloņsakarību, jo saderības atzīšanas gadījumā Schneider nebūtu bijis jāpārdod Legrand, bet pretējā gadījumā jaunais lēmums būtu liedzis zaudējumu rašanos.

166.

Šim Komisijas argumentam, kam, kā iebildumu rakstā uz šo sūdzību norāda Schneider, ir zināmā mērā sofistisks raksturs, nevar piekrist. Katrā ziņā tās teorētiskais pamatojums, kas pēc Legrand nodošanas Wendel-KKR nav konkretizējies, nav piemērots. Tas ir jānoraida, jo ir jāizvērtē konkrēti, nevis izdomāti fakti.

167.

Es ierosinu šādi rīkoties arī ar piektā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Schneider rūpības trūkumu, tāpēc ka tā neuzstāja, lai Komisija tai sniegtu sīkākus paskaidrojumus par savstarpējo atbalstu, jo šādi Komisija mēģina pārnest uz Francijas uzņēmumu atbildību par to, ka tā pati bija neprecīzi formulējusi paziņojumu par iebildumiem. Tomēr šī viltība ir pārāk acīmredzama, lai paliktu neievērota, un tāpēc tā ir jānoraida.

168.

Piektā pamata otrajā daļā Komisija, minot zināmus Pirmās instances tiesas spriedumus ( 75 ), apgalvo, ka cēloņsakarība ir pārrauta, jo Schneider nelūdza veikt pagaidu pasākumus, ko tā varēja panākt pirms vai pēc sprieduma par lēmumu atcelšanu.

169.

Tomēr no konstatētajiem faktiem ( 76 ) izriet, ka Francijas sabiedrība kopā ar prasību par tiesību aktu atcelšanu iesniedza arī pieteikumu par lēmuma par sadalīšanu spēkā stāšanās apturēšanu, turklāt atteiksānās no šīs prasības ir saistīta ar diviem vienlaicīgiem faktiem: pirmkārt, lieta T-310/01 tika pieņemta izskatīšanai paātrinātā kārtībā, un, otrkārt, Komisijas noteiktais termiņš, kurā Schneider bija jāatdalās no Legrand, tika pagarināts līdz 2003. gada 5. februārim.

170.

Tāpēc pretēji Komisijas viedoklim Schneider rīkojās ar pienācīgu rūpību, jo ar savu stratēģiju tā bija panākusi praktiski to pašu, ko būtu devuši pagaidu pasākumi, — ļoti ātri atbrīvojusies no neziņas par abu apstrīdēto lēmumu spēkā esamību un neatkarīgi no šo tiesvedību iznākuma paplašinājusi savā rīcībā esošo laiku Legrand pārdošanai.

171.

Tādējādi Schneider rīcību šajos apstākļos nevar raksturot kā nepienācīgu un nevar apgalvot, ka tā pārrautu attiecīgo cēloņsakarību, kas nozīmē, ka Komisijas apgalvojums ir jānoraida kā nepamatots.

172.

Visbeidzot, piektā pamata trešā daļa, kurā Schneider tiek apsūdzēta Legrand pārdošanā brīdī, kad tai vairs nebija juridiska pienākuma atdalīties no šīs sabiedrības, ir jāpārbauda kopā ar Komisijas iebildumu par pārdošanas termiņa pagarināšanu līdz 2002. gada 10. decembrim un Schneider atteikšanos izmantot minētajā līgumā ietverto noteikumu par atkāpšanos no līguma, jo tie ir objektīvi saistīti. Kopienu iestāde uzskata, ka visi šie apstākļi ir pastiprinājuši pieprasīto zaudējumu rašanos, kas tādējādi novērš apstrīdētās cēloņsakarības konstatēšanu.

173.

Schneider apgalvo, ka to uz pārdošanu rosināja divi iemesli, pirmkārt, izpildīt pienākumu atdalīties no Legrand un, otrkārt, novērst risku neiegūt atļauju pēc lēmumu atcelšanas otrajā koncentrācijas pārbaudes procedūrā, zinot Komisijas negatīvo attieksmi.

174.

Turpinājumā minēto iemeslu dēļ šie argumenti ir jāņem vērā, kaut gan es atkārtoju — tikai pakārtoti, jo jau esmu izklāstījis savu viedokli par to, ka nepastāv cēloņsakarība.

175.

Izpildot līgumu par Legrand pārdošanu 2002. gada 10. decembrī, Schneider tikai bija saistošs tās līgums, jo Pirmās instances tiesa tā paša gada 22. oktobrī bija atcēlusi lēmumus par nesaderību un par sadalīšanu. Pat pieņemot, ka minētais līgums izrietēja no tāda likumīga pienākuma ievērošanas, kas tika atzīts par spēkā neesošu, pārdošana tāpēc norisinājās kā pēc brīvas gribas veikts darījums un paātrināja koncentrācijas darījuma izvērtēšanas procesa pabeigšanu uz tādu noteikumu pamata, par kuriem vienošanās bija panākta sarunās ar pircēju un kurus Komisija nekādi neietekmēja.

176.

Turklāt, lai gan Schneider toreiz varēja cerēt, ka jaunās pārbaudes procedūras beigās tiks pieņemts labvēlīgs lēmums, jo tai tika dota iespēja ierosināt pasākumus savstarpēja atbalsta kompensēšanai, kas bija iespēja, no kuras tā, pārdodot Legrand, netieši atteicās, nešķiet, ka tā, neievērojot klauzulu par atteikšanos no līguma, būtu rīkojusies ar pienācīgu rūpību.

177.

Minētajos apstākļos Schneider, kaut gan tā vēlējās īstenot apvienošanos ar Legrand ( 77 ), būtu bijis loģiskāk atkāpties no minētās pārdošanas, izmantojot minēto klauzulu, lai samazinātu ciestos zaudējumus, jo EUR 180 miljonus nevar salīdzināt ar pieprasīto zaudējumu atlīdzību aptuveni EUR 1700 miljonu apmērā. Prasība par Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības atzīšanu noteikumā par atkāpšanos no līguma ietvertās summas apmērā būtu bijusi daudz saprātīgāka un realistiskāka.

178.

Tāpēc es uzskatu, ka Schneider, pārdodot bez pienākuma to darīt un nerīkojoties ar pienācīgu rūpību, pārrāva cēloņsakarību, un tādējādi es pakārtoti ierosinu apmierināt piekto apelācijas sūdzības pamatu.

179.

Ceturtajā apelācijas pamatā Komisija kritizē pretrunas Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumā, apgalvojot, ka tajā, no vienas puses, tiek noliegta cēloņsakarība starp pārkāpumu, kas radīja abu lēmumu atcelšanu, un apgalvotajiem zaudējumiem (260.–286. punkts), un, no otras puses, tā tiek apstiprināta abu Schneider atzīto zaudējumu gadījumā (288. punkts).

180.

Lai atspēkotu šo pārmetumu, pietiek norādīt, ka pirmā no Komisijas norādītajām analīzēm attiecas uz iepriekš minēto cēloņsakarību attiecībā uz Legrand aktīvu vērtības pilnīgu zudumu laika posmā no tās iegādāšanās līdz tās pārdošanai 2002. gada decembrī, bet otrā attiecas uz zaudējumiem, ko bija cietusi Francijas sabiedrība saskaņā ar pirmās instances spriedumu. Tāpēc pārsūdzētā sprieduma izklāstā nav nekādas pretrunas, un tādējādi arī ceturtais apelācijas pamats ir noraidāms.

181.

Pakārtoti, Komisija lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, jo tajā Schneider ir piešķirti nokavējuma procenti no dienas, kad nodarīti materiālie zaudējumi, 2002. gada 10. decembra, līdz dienai, kad tiks samaksāta zaudējumu atlīdzības summa.

182.

Tā kā es iesaku atcelt pārsūdzēto spriedumu cēloņsakarības trūkuma dēļ un, pakārtoti, tās pārrāvuma dēļ, septītais pamats, kas tikai attiecas uz zaudējumiem, kuru esamību es savā analīzē esmu noliedzis, nav jāizskata.

183.

Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta otro teikumu, ja Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas spriedumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Pirmās instances tiesā. Viens no gadījumiem, kuros Tiesa var izvēlēties pirmo no šajā tiesību normā sniegtajām abām iespējām, ja vien tās rīcībā ir visi lietas izlemšanai nepieciešamie fakti un nav jāiegūst jauni pierādījumi, ir kļūda in iudicando. Tāda ir Tiesas prakse, kaut gan tā parasti nenorāda iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka tiesvedības stadija tai neļauj lietu izskatīt pašai ( 78 ).

184.

Tiesai lieta būtu jāizlemj pēc būtības, kad no lietas materiāliem izriet, ka lieta ir gatava nolēmuma taisīšanai ( 79 ), atbilstoši tam, ka Kopienu likumdevējs to ir izveidojis kā modernu apelācijas tiesas instanci, kurai ir plašas pilnvaras pieņemt atceļošu spriedumu, ja tā to uzskata par vajadzīgu ( 80 ).

185.

Šajā lietā nav šaubu, ka Tiesai apelācijas sūdzībā uzdotais jautājums ir tikai juridiska rakstura. Pirmās instances tiesa debates koncentrēja tikai uz zaudējumu rašanās sākumu, neiedziļinoties to apmēra noteikšanā, un šo uzdevumu, tāpēc ka to bija sarežģīti veikt tiesvedībā, nodeva vēlākam procesam sprieduma izpildes stadijā. Nosūtīt šo lietu atpakaļ minētajai tiesai, lai tā praktiski tikai novērtētu Komisijas parāda summu par vienīgajiem atlīdzināmajiem zaudējumiem, būtu pretrunā procesuālās ekonomijas principam. Nekas neliedz to veikt Tiesai, kā tas ir noticis agrāk ( 81 ), iedvesmojoties no pārsūdzētajā spriedumā paredzētās metodes.

186.

Manis ierosinātais risinājums nenozīmē, ka Schneider būtu jāpiespriež atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, jo ne visi Komisijas prasījumi ir apmierināti, pat ja noraidītie nav bijuši svarīgākie.

187.

Tā kā Pirmās instances tiesa atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu, ierosinot, lai to Schneider zaudējumu novērtējumu, kas tai nodarīti saistībā ar izdevumiem, kas radās, piedaloties koncentrācijas pārbaudes procesa turpinājumā, veiktu Tiesa, tai ir jāizlemj par pirmās instances un apelācijas instances tiesāšanās izdevumiem.

188.

Šajā sakarā, taisnīgi novērtējot visus lietas aspektus, jāsecina, ka uzņēmumam Schneider ir jāpiespriež atlīdzināt divas trešdaļas tiesāšanās izdevumu, kas Eiropas Kopienu Komisijai radušies abās tiesu instancēs.

189.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai: