I — Atbilstošās tiesību normas

II — Prāvas priekšvēsture

A — UMTS licenču piešķiršana

B — Procedūra Komisijā un apstrīdētais lēmums

III — Process Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

IV — Prasījumi procesā Tiesā

V — Apelācijas sūdzības iesniedzēju apelācijas sūdzība un lietas dalībnieku argumenti

A — Par pirmo pamatu

B — Par otro pamatu

C — Par trešo pamatu

1) Par pirmo daļu

2) Par otro daļu

3) Par trešo daļu

D — Par ceturto pamatu

1) Par pirmo daļu

2) Par otro daļu

3) Par trešo daļu

VI — Juridiskais vērtējums

A — Par trešo un ceturto pamatu

1) 2001. gada 22. februāra vēstules saturs (trešā pamata trešā daļa)

2) Daļēja atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR un izņēmums, kas izriet no sistēmas uzbūves (ceturtā pamata pirmā daļa)

a) Izņēmuma, kas saistīts ar attiecīgās sistēmas raksturu un uzbūvi, piemērojamība un juridiskais pamats šajā lietā

b) Izņēmuma, kas pamatots ar Kopienu regulējuma raksturu un uzbūvi, piemērošana

c) Kopsavilkums

3) Prasījumu nenoteiktība (trešā pamata otrā daļa)

4) Selektīva priekšrocība laikā (ceturtā pamata otrā daļa)

a) Jēdziens “priekšrocība” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē

b) Arguments, kas pamatots ar izņēmumu, kas izriet no Kopienu regulējuma rakstura un uzbūves

i) Agrākas licenču piešķiršanas Orange un SFR nenovēršamība

ii) Identisku nosacījumu, kas 2002. gada 3. decembrī piemēroti Orange, SFR un Bouygues, nenovēršamība

c) Kopsavilkums

5) Nediskriminācijas princips (ceturtā pamata trešā daļa)

6) Procesa vienotība (trešā pamata pirmā daļa)

7) Kopsavilkums

B — Par otro pamatu

C — Par pirmo pamatu

D — Kopsavilkums

VII — Par tiesāšanās izdevumiem

VIII — Secinājumi

1. 

Ar savu apelācijas sūdzību Bouygues SA un Bouygues Télécom SA (turpmāk tekstā — “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) lūdz Tiesu atcelt 2007. gada 4. jūlija spriedumu lietā T-475/04 Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija (Krājums, II-2097. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”) ( 2 ), ar kuru Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa noraidīja to prasību atcelt Komisijas lēmumu (Valsts atbalsts NN 42/2004 — Francija ( 3 ); turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”), kas attiecas uz izmaiņām ar atpakaļejošu spēku Orange un SFR maksā par Universal Mobile Telecommunications System [Universālā mobilo telesakaru sistēma] (turpmāk tekstā — “UMTS”) licencēm.

2.

EKL 87. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

3.

EKL 88. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot 87. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar iekšējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.”

4.

Radiofrekvenču spektra izmantošanu UMTS pakalpojumu sniegšanai aptver Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīva 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu telesakaru pakalpojumu jomā ( 4 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 128/1999/EK par trešās paaudzes mobilo un bezvadu sakaru (UMTS) sistēmas koordinētu ieviešanu Kopienā ( 5 ).

5.

Direktīvas 97/13 3. panta 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai telesakaru pakalpojumus un/vai tīklus varētu sniegt vai nu bez atļaujas, vai nu ar vispārēju atļauju, kura vajadzības gadījumā tiek papildināta ar tiesībām un pienākumiem, sakarā ar kuriem ir individuāli jāizvērtē kandidāti un sakarā ar kuriem tiek izsniegta viena vai vairākas licences. Dalībvalstis individuālu licenci var izsniegt tikai tad, ja licences saņēmējs iegūst pieeju ierobežotiem materiāla vai cita veida resursiem vai arī tiek pakļauts īpašām saistībām vai bauda īpašas tiesības saskaņā ar III nodaļas tiesību normām.”

6.

Direktīvas 97/13 8. panta 4. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis objektīvi pamatotos gadījumos un samērīgi var grozīt individuālu licenču izdošanas nosacījumus. Šādi rīkojoties, dalībvalstis atbilstoši paziņo savu nodomu un dod iespēju ieinteresētajām personām paust savu viedokli par ierosinātajiem grozījumiem.”

7.

Direktīvas 97/13 9. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ja dalībvalsts ir nolēmusi izdot individuālas licences:

8.

Direktīvas 97/13 10. panta 1., 3. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var ierobežot individuālo licenču skaitu saistībā ar visām telesakaru pakalpojumu kategorijām un saistībā ar telesakaru infrastruktūras izveidošanu un/vai ekspluatāciju tikai tiktāl, ciktāl ir jānodrošina efektīva radiofrekvenču izmantošana vai uz laiku, kas nepieciešams, lai padarītu pieejamu to pietiekamu skaitu saskaņā ar Kopienu tiesībām.

[..]

3.   Dalībvalstis izdod šādas individuālas licences, pamatojoties uz objektīviem, nediskriminējošiem, pārskatāmiem, samērīgiem un detalizētiem atlases kritērijiem. Visā atlases laikā tās atbilstoši ņem vērā vajadzību veicināt konkurenci un iespējami palielināt lietotāju ērtības. [..]

4.   Ja dalībvalsts laikā, kad stājas spēkā šī direktīva, vai pēc tam pēc savas iniciatīvas vai kāda uzņēmuma lūguma konstatē, ka individuālo licenču skaitu var palielināt, tā to paziņo un izziņo uzaicinājumu pieteikties papildu licenču piešķiršanai.”

9.

Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktā ir noteikts:

“[..] ierobežotu resursu gadījumos dalībvalstis var atļaut valsts regulatīvajai iestādei iekasēt maksu, lai nodrošinātu minēto resursu optimālu izmantošanu. Minētā maksa ir nediskriminējoša un, to nosakot, it īpaši ņem vērā vajadzību izveidot jaunus pakalpojumus un veicināt konkurenci.”

10.

Lēmuma Nr. 128/1999 1. pantā ir paredzēts “veicināt saderīgu UMTS pakalpojumu un tīklu ātru un koordinētu ieviešanu Kopienā”. Šī lēmuma 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai saskaņā ar Direktīvas 97/13/EK 1. pantu ļautu koordinēti un pakāpeniski ieviest savā teritorijā UMTS pakalpojumus, vēlākais, 2002. gada 1. janvārī.”

11.

Turpmāk tekstā iepriekš minētās Direktīvas 97/13 un Lēmuma Nr. 128/1999 tiesību normas tiks sauktas par “Kopienu regulējumu”.

12.

Ar 2000. gada 28. jūlija lēmumu Francijas iestādes aicināja iesniegt pieteikumus četru UMTS licenču saņemšanai. Licences bija paredzētas izsniegt uz piecpadsmit gadiem. Maksai par vienu licenci bija jāsasniedz kopējā kumulatīvā summa EUR 4,95 miljardu apmērā. Četras licences bija jāpiešķir saskaņā ar “salīdzināmu” piedāvājumu procesu. Šī metode ļāva Francijas valsts iestādēm veikt izvēli to operatoru vidū, kuri bija pasludinājuši, ka ir gatavi maksāt EUR 4,95 miljardus, kas ir uzņēmušies vissvarīgākos pienākumus saistībā ar virkni tādu kritēriju kā tīkla izveidošanas plašums un ātrums, sniegto pakalpojumu kvalitāte un darbības ar mērķi saglabāt vidi.

13.

Pieteikumu iesniegšanas termiņš bija 2001. gada 31. janvāris, savukārt atsaukt savus pieteikumus kandidāti varēja līdz . bija iesniegti tikai divi pieteikumi, proti, Société française du radiotéléphone — SFR (turpmāk tekstā — “SFR”) un sabiedrības France Télécom mobiles (kas dažus mēnešus vēlāk kļuva par sabiedrību Orange France; turpmāk tekstā — “Orange”) pieteikums. Citi operatori atteicās iesniegt pieteikumus galvenokārt augstās maksas dēļ.

14.

Tādējādi Autorité de régulation des télécommunications [Telesakaru regulēšanas iestāde] (turpmāk tekstā — “ART”) 2001. gada 31. janvāra preses paziņojumā norādīja (tātad dienā, kad beidzās pieteikumu iesniegšanas termiņš), ka, lai veicinātu īstas konkurences attīstību, ko paredz gan Kopienas, gan Francijas dokumenti, ir jāizsludina otrā pieteikumu iesniegšanas kārta, lai sasniegtu mērķi piešķirt četras licences.

15.

Ņemot vērā šo norādi, Orange un SFR vērsa ekonomikas un finanšu ministra un par rūpniecību atbildīgā valsts sekretāra uzmanību uz nepieciešamību, izlemjot turpmāko licenču piešķiršanas nosacījumus, ievērot vienlīdzības principus valsts maksājumu jomā un principu par efektīvu konkurenci starp operatoriem.

16.

Divās vienādi formulētās vēstulēs, kas datētas ar 2001. gada 22. februāri, ekonomikas un finanšu ministrs un par rūpniecību atbildīgais valsts sekretārs SFR un Orange norādīja, ka valdība — tāpat kā tie — abus mērķus ievērot vienlīdzības principa ievērošanu valsts maksājumu jomā un principu par efektīvu konkurenci starp operatoriem uzskatīja par svarīgiem un ka otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas noteikumi nodrošinās taisnīgu attieksmi pret operatoriem, kuriem galu galā tiks piešķirta licence.

17.

2001. gada 31. maijāART paziņoja, ka Orange un SFR ir akceptēti kā pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidāti. ART piedāvāja valdībai sākt otro pieteikumu iesniegšanas kārtu 2002. gada pirmā semestra vēlākā posmā, precizējot, ka šajā otrajā pieteikumu iesniegšanas kārtā būtu jāievēro nosacījumu, it īpaši finanšu nosacījumu, vienlīdzības princips starp visiem operatoriem.

18.

2001. gada 18. jūlijā divas pirmās licences tika piešķirtas SFR un Orange. Šīs divas licences tika piešķirtas saskaņā ar nosacījumiem, kas bija paredzēti pirmajā pieteikumu iesniegšanas kārtā ( 6 ).

19.

2001. gada 14. decembrī tika sākta otrā pieteikumu iesniegšanas kārta. ART norādīja, ka tās nosacījumi izriet no tiem, kas bija izvirzīti pirmajā pieteikumu iesniegšanas kārtā, un ir tādi, kas it īpaši nodrošina operatoru vienlīdzības principu. ART arī ieteica grozīt pirmās pieteikuma iesniegšanas kārtas kandidātu licenču nosacījumus.

20.

2002. gada 16. maijā, kad beidzās termiņš otrajā pieteikumu iesniegšanas kārtā, tikai Bouygues Télécom bija iesniegusi savu pieteikumu. ART nolēma akceptēt Bouygues Télécom kandidatūru. Ceturtā UMTS licence netika piešķirta kandidātu neesamības dēļ.

21.

Ar 2002. gada 3. decembra lēmumiem trešā UMTS licence tika piešķirta Bouygues Télécom un Orange un SFR nosacījumi tika pielāgoti Bouygues Télécom piešķirtās licences nosacījumiem (turpmāk tekstā — “apstrīdētais grozījums”). Tādēļ visas licences tika izsniegtas uz 20 gadiem un maksas pirmā daļa EUR 619 miljonu apmērā bija jāpārskaita, saņemot licenci, bet otrā daļa jāpārskaita katru gadu par frekvenču izmantošanu, maksu aprēķinot procentos no apgrozījuma, kas sasniegts, izmantojot minētās frekvences ( 7 ).

22.

2002. gada 4. oktobrī Komisija saņēma no apelācijas sūdzības iesniedzējām sūdzību par apstrīdēto grozījumu. Savā sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoja, ka apstrīdētais grozījums ir valsts atbalsts EKL 87. panta nozīmē. Šī sūdzība bija viena no vairākām sūdzībām, kuras apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza par Francijas pasākumiem saistībā ar France Télécom.

23.

2003. gada 31. janvārī Komisija uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru ( 8 ) saistībā ar noteiktiem pasākumiem. Apstrīdētais pasākums nebija šo pasākumu starpā. apelācijas sūdzības iesniedzējas aicināja Komisiju izteikt nostāju attiecībā uz sūdzību par apstrīdēto grozījumu. [2004. gada] 21. februārī apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību Pirmās instances tiesā, lai tā konstatētu Komisijas bezdarbību saistībā ar sūdzību. Ar rīkojumu ( 9 ) Pirmās instances tiesa noraidīja šo prasību kā nepieņemamu.

24.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu nolēma neizvirzīt iebildumus par apstrīdēto grozījumu. Komisija pamatoja šo lēmumu ar apsvērumu, ka apstrīdētais grozījums nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

25.

2004. gada 24. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas Pirmās instances tiesā cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Francijas Republikai, Orange un SFR tika ļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

26.

Lai pamatotu savu prasību, apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši izvirzīja divus pamatus, kuros attiecīgi tika apgalvots, ka apstrīdētais grozījums esot valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē un ka, tā kā lietā bija nopietnas grūtības, Komisijai esot bijis jāuzsāk formālā izmeklēšana EKL 88. panta 2. punkta nozīmē.

27.

Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību.

28.

Komisijas secinājumu par to, ka selektīva priekšrocība nepastāv, Pirmās instances tiesa apstiprināja, norādot uz šādu pamatojumu.

29.

Pirmkārt, Pirmās instances tiesa izvērtēja, vai Francijas iestāžu pasākumi sniedza selektīvas priekšrocības Orange un SFR ( 10 ). Šajā sakarā Pirmās instances tiesa vispirms izvērtēja, vai Francijas daļējā atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR, radīja selektīvu priekšrocību ( 11 ). Pirmās instances tiesa atbildēja noraidoši, pamatojoties uz attiecīgo prasījumu nenoteiktību ( 12 ) un uz konstatāciju, ka daļēja atteikšanās bija nenovēršama sakarā ar sistēmas raksturu un uzbūvi ( 13 ).

30.

Pēc tam Pirmās instances tiesa izvērtēja, vai licenču piešķiršana ar atpakaļejošu spēku Orange un SFR radīja selektīvu priekšrocību ( 14 ). Pirmās instances tiesa atkal atbildēja noraidoši, pamatojoties uz to, ka Orange un SFR nebija konkurētspējas priekšrocību attiecībā pret Bouygues Télécom ( 15 ), un pamatojoties uz nepieciešamību izvairīties no diskriminācijas starp Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, jo šāda diskriminācija būtu bijusi Direktīvas 97/13 ( 16 ) pārkāpums.

31.

Otrkārt, Pirmās instances tiesa izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumu, ka Francijas iestādes neesot ievērojušas nediskriminācijas principu ( 17 ). Pirmās instances tiesa noraidīja šo iebildumu ( 18 ).

32.

Saistībā ar procesuālo iebildumu, saskaņā ar kuru Komisijai esot bijusi jāuzsāk formālās izmeklēšanas stadija, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka lietā nebija nopietnas grūtības un ka tādēļ formālās izmeklēšanas stadija nebija nepieciešama ( 19 ).

33.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

34.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

35.

Francijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

36.

Orange prasījumi Tiesai ir šādi:

37.

SFR prasījumi Tiesai ir šādi:

38.

Pēc rakstveida procesa Tiesa 2008. gada 11. septembrī noturēja tiesas sēdi, kurā piedalījās apelācijas sūdzības iesniedzējas, Komisija, Francijas Republika, Orange un SFR. Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējas, Komisija, Francijas Republika, Orange un SFR papildināja savus rakstveida apsvērumus.

39.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas pamato savu apelācijas sūdzību ar četriem pamatiem.

40.

Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

41.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Pirmās instances tiesa neesot pietiekami pamatojusi savu spriedumu saistībā ar izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves. Pirmās instances tiesa neesot izskaidrojusi, kāds bija sistēmas raksturs un uzbūve, jo tās veiktais sistēmas apraksts nebija pietiekami detalizēts un bija pretrunīgs. Saistībā ar cēloņsakarību Pirmās instances tiesa neesot izskaidrojusi, kāpēc sistēmas raksturs un uzbūve esot padarījusi, no vienas puses, par nenovēršamu atteikšanos no prasījumiem pret Orange un SFR un, no otras puses, licenču piešķiršanu ar atpakaļejošu spēku šiem uzņēmumiem.

42.

Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

43.

Pirmās instances tiesa esot pietiekami pamatojusi to, kas būtu sistēmas uzbūve, kā arī cēloņsakarību starp sistēmas uzbūvi un, no vienas puses, parādu atlaišanu un, no otras puses, licenču piešķiršanu ar atpakaļejošu spēku Orange un SFR.

44.

Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot sajaukusi nopietnu grūtību pastāvēšanas vērtējumu ar apstrīdētā lēmuma pamatotības vērtējumu. Lai konstatētu, ka Komisijai nebija jāuzsāk formālās izmeklēšanas stadija, Pirmās instances tiesa katra lietas dalībnieka argumentu pamatotības izvērtēšanas beigās tikai formāli piebilda, ka šāda izmeklēšana neradīja nopietnas grūtības.

45.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka nopietnu grūtību pastāvēšanu apstiprina fakts, ka pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa saistībā ar vairākiem sarežģītiem jautājumiem esot aizvietojusi savu vērtējumu ar Komisijas veikto vērtējumu, daļēji noraidot apstrīdētajā lēmumā veikto analīzi.

46.

Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neesot pieļāvusi kļūdu saistībā ar vērtējumu par nopietnajām grūtībām.

47.

Komisija un Francijas valdība vispirms norāda, ka Pirmās instances tiesas izmantotā pieeja esot atbildusi kārtībai, kādā pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas tika izklāstījušas pamatus tajā prasības pieteikumā par tiesību akta atcelšanu, kurš tika iesniegts Pirmās instances tiesā. Komisija no tā secina, ka arguments par apgalvoto metodes inversiju ir jānoraida kā nepieņemams.

48.

Saistībā ar lietas būtību Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesas izmantotā pieeja neesot ne pretrunīga, ne arī rada sajukumu. Pirmās instances tiesa esot piemērojusi pastāvīgo judikatūru par to, ka nopietnu grūtību gadījumā lēmums varētu tikt atcelts tikai šī vienīgā iemesla dēļ, pat ja netiktu konstatēts, ka Komisijas veiktajos vērtējumos par lietas būtību ir pieļautas tiesību un faktu kļūdas. Orange un SFR apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot nošķīrusi procesuālās tiesības un apstrīdētā lēmuma pamatotību un ka Pirmās instances tiesa esot uzskatījusi, ka vērtējums par lietas būtību neatklāja nopietnas problēmas.

49.

Saistībā ar argumentiem, kas pamatoti uz vērtējuma aizvietošanu, Komisija vispirms norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā atsaucoties uz faktu jautājumiem un ka tādēļ tie nav pieņemami apelācijas tiesvedībā. Visbeidzot Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR uzskata, ka Pirmās instances tiesa neesot aizvietojusi Komisijas veikto vērtējumu ar savu vērtējumu. SFR un Orange uzskata, ka dažādie Pirmās instances tiesas veiktie vērtējumi esot vērsti tikai uz to, lai atbildētu uz argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas savās prasībās. Komisija uzskata, ka jebkurā gadījumā šāda aizvietošana neietekmētu nopietnu grūtību pastāvēšanu un sprieduma spēkā esamību.

50.

Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdas faktu juridiskajā kvalificēšanā. Šim pamatam ir trīs daļas. Pirmā daļa ir vērsta pret juridisko kvalificēšanu, ko Pirmās instances tiesa veikusi saistībā ar UMTS licenču piešķiršanas procesa vienotību, otrajā daļā tiek apstrīdēta valsts atlaisto parādu nenoteiktības vērtējums un trešais pamats ir saistīts ar ministrijas 2001. gada 22. februāra vēstuli.

51.

Trešā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalificēšanā, uzskatot, ka divas secīgās pieteikumu iesniegšanas kārtas veidoja vienu un to pašu kārtu, ievērojot nediskriminācijas principu, un ka vienlīdzīga attieksme noteica, ka Orange un SFR maksa bija jāpielīdzina Bouygues Télécom maksai.

52.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Direktīvas 97/13 11. pants uzliek pienākumu argumentēt vienīgi saskaņā ar pieteikumu iesniegšanas materiālās organizēšanas kārtību. Šajā sakarā tās norāda uz atšķirībām starp divām pieteikumu iesniegšanas kārtām saistībā ar finanšu nosacījumiem attiecīgajā laikā un saistībā ar kandidātiem.

53.

Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR ierosina noraidīt šo daļu.

54.

Komisija uzskata, ka divu pieteikuma iesniegšanas kārtu kvalificēšana par vienu procesu vai par diviem atsevišķiem procesiem neietekmētu secinājumu, ka trīs kandidāti bija līdzīgā situācijā licenču piešķiršanas brīdī. Pirmās instances tiesa esot pamatojusies uz faktiskās situācijas salīdzinājumu, kurā esot bijušas Orange, SFR un Bouygues Télécom. Tādēļ šī daļa esot lieka un neietekmējot Pirmās instances tiesas pamatojumu. Turklāt Pirmās instances tiesa esot tikai pārņēmusi Francijas iestāžu konstatāciju. Komisija un Orange uzskata, ka šī faktu konstatācija nevarot tikt izvērtēta apelācijas tiesvedībā.

55.

Komisija un Francijas valdība uzskata, ka divas pieteikumu iesniegšanas kārtas esot jāapskata kopumā, it īpaši sakarā ar otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas papildinošo raksturu un to, ka tā turpina pieteikumu iesniegšanas pirmo kārtu. Francijas valdība un Orange uzskata, ka Direktīvas 97/13 11. pants nepamato apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus.

56.

SFR uzskata, ka Pirmās instances tiesa esot pamatoti konstatējusi vienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz topošā UMTS tirgus situāciju un konstatējot, ka neviens operators nebija ienācis tirgū. Nobeigumā Komisija norāda, ka, organizējot jaunu procesu ab initio, tiem pašiem operatoriem būtu piešķirtas licences ar identiskiem nosacījumiem.

57.

Trešā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, kvalificējot Francijas prasījumus pret Orange un SFR kā nenoteiktus, esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalificēšanā.

58.

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, tā kā Orange un SFR licenču nosacījumi tika grozīti 2002. gada 3. decembrī, Orange un SFR vairs neesot bijis iespējas šajā brīdī atsaukt savu piedāvājumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šajos apstākļos Francijas prasījumi pret Orange un SFR nevarēja tikt kvalificēti kā nenoteikti.

59.

Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR uzskata, ka prasījumi esot bijuši nenoteikti. Tās uzskata, ka 2001. gada 22. februāra vēstulēs, kurās garantēta vienlīdzīga attieksme, Francijas iestādes esot atteikušās no prasījumiem brīdī, kad Orange un SFR vēl esot varējušas atsaukt savu piedāvājumu. Ja nebūtu šo vēstuļu, kurās garantēta vienlīdzīga attieksme, Orange un SFR, iespējams, būtu atsaukušas savu piedāvājumu.

60.

Komisija, Francijas valdība un Orange uzskata, ka jebkurā gadījumā runa ir par lieku pamatojumu. Tās uzskata, ka, tā kā Pirmās instances tiesa galvenokārt pamatojās uz parādu atlaišanas nenovēršamību sakarā ar sistēmas raksturu un uzbūvi, iespējamā argumenta apgāšana, kas pamatots ar konstatāciju, ka prasījumi esot bijuši nenoteikti, tādēļ neietekmēs Pirmās instances tiesas secinājumu par selektīvas priekšrocības pastāvēšanu.

61.

Orange piebilst, ka saistībā ar atļaujām izmantot valsts īpašumu atteikšanās iespēja esot saglabājusies pēc 2001. gada 31. maija, ņemot vērā to, ka īpašnieki esot varējuši jebkurā brīdī atteikties no savas licences un līdz ar to nemaksāt attiecīgo maksu.

62.

Trešā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalificēšanā, konstatējot, ka Francijas iestādes 2001. gada 22. februāra vēstulē bija garantējušas vienlīdzīgu attieksmi pret Orange un SFR. Tās norāda, ka Francijas iestādes esot garantējušas taisnīgu attieksmi un nevis vienlīdzīgu attieksmi. Lai gan taisnīga attieksme prasot identisku attieksmi, šajā lietā taisnīga attieksme esot prasījusi atšķirību starp, no vienas puses, Orange un SFR piešķirto licenču nosacījumiem un, no otras puses, Bouygues Télécom piešķirto licenču noteikumiem.

63.

Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR uzskata, ka faktiski apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza nevis kļūdu faktu juridiskajā kvalificēšanā, bet faktu sagrozīšanu. Tās uzskata, ka Pirmās instances tiesa neesot sagrozījusi 2001. gada 22. februāra vēstuļu saturu. Komisija precizē, ka termins “taisnīgums” un termins “vienlīdzība” pārsūdzētajā spriedumā tika izmantoti kā sinonīmi. Tā kā Komisija arī esot izmantojusi šos terminus kā sinonīmus, tā uzskata, ka šī daļa nav pieņemama, jo apelācijas sūdzības iesniedzējām bija jāizvirza šis pamats jau pirmajā instancē.

64.

Apelācijas sūdzības ceturtajā pamatā tiek apgalvots EKL 87. panta pārkāpums. Šim pamatam ir trīs daļas. Pirmā daļa attiecas uz izņēmuma, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, piemērošanu, otrajā daļā tiek apgāzts vērtējums par priekšrocības pastāvēšanu, un trešais pamats attiecas uz nediskriminācijas principa piemērošanu.

65.

Ceturtā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka izņēmums, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, prezumē, ka diferenciācija ir raksturīga sistēmai, kurā tā ir ietverta. Tas šajā lietā tā neesot. Francijas iestāžu izvēlētais risinājums neesot bijis nenovēršams. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka attiecīgā sistēma izveidota tā, ka esot bijis paredzēts sameklēt četrus operatorus, ievērojot tādus nosacījumus, kas garantē vienlīdzības principa ievērošanu. Tas būtu noteicis izvēli starp, no vienas puses, licenču piešķiršanas procesa atsākšanu ab initio ar vienādiem nosacījumiem visiem kandidātiem un, no otras puses, divām secīgām pieteikumu iesniegšanas kārtām ar dažādiem nosacījumiem.

66.

Francijas iestāžu izvēle organizēt divas secīgas pieteikumu iesniegšanas kārtas un noteikt finanšu vienlīdzību starp abu pieteikuma iesniegšanas kārtu kandidātiem neesot bijusi nenovēršama. Turklāt būtu sniegtas selektīvas priekšrocības Orange un SFR, it īpaši agrāka licenču piešķiršana un garantija tikt izvēlētām par kandidātēm. Visbeidzot izņēmumam, kas izriet no sistēmas uzbūves, vajadzēja būt cik vien iespējams vispārēja rakstura pasākumam. Tomēr Francijas iestāžu risinājums neesot bijis vispārēja rakstura pasākums.

67.

Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR apgalvo, ka attiecīgās sistēmas uzbūve prezumējot, ka dažādajos Kopienu regulējumā ietvertajos kritērijos UMTS licenču piešķiršanai it īpaši tika ņemta vērā konkurences tirgus izveide un ievērots 2002. gada 1. janvāra termiņš.

68.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju piedāvātais risinājums atsākt piešķiršanas procesu ab initio nebūtu varējis garantēt šo kritēriju piemērošanu. Pirmkārt, izmantojot šo risinājumu, nebūtu bijis iespējams ievērot 2002. gada 1. janvāra termiņu. Otrkārt, pilnīga piešķiršanas procesa atsākšana būtu radījusi risku, ka pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidāti būtu mainījuši stratēģiju un nebūtu iesnieguši savu pieteikumu. Lai kā arī būtu, atsākot procesu ab initio, iznākums nebūtu bijis atšķirīgs, jo vienīgie kandidāti būtu bijuši Orange, SFR un Bouygues Télécom, un licenču piešķiršanas nosacījumi procesā, kas atsākts ab initio, būtu bijuši identiski tiem nosacījumiem, kuri kandidātiem beigu beigās tika paredzēti. Apelācijas sūdzības iesniedzēju piedāvātajā otrajā risinājumā, kurš ietvertu divu dažādu pieteikumu iesniegšanas kārtu organizēšanu, bet ar dažādiem nosacījumiem, nebūtu ievērots vienlīdzības princips.

69.

Komisija uzskata, ka Orange un SFR garantija tikt izvēlētām par kandidātēm esot bijusi sakarā ar Bouygues Télécom lēmumu neizvirzīt savu kandidatūru pirmajā pieteikumu iesniegšanas kārtā. Visbeidzot Kopienu regulējuma mērķi sakarā ar UMTS licenču piešķiršanu nebūtu varējuši tikt sasniegti ar vispārējiem pasākumiem.

70.

Orange uzskata, ka šī daļa ir nepieņemama tiktāl, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai panāktu, ka no jauna tiek izvērtēti pirmajā instancē izvirzītie pamati.

71.

Ceturtā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot EKL 87. pantu, saistībā ar vērtējumu par priekšrocības laikā nepastāvēšanu tādēļ, ka Orange un SFR licences tika piešķirtas agrāk. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Pirmās instances tiesa, nevarējusi konstatēt Orange un SFR potenciālas priekšrocības laikā pastāvēšanu tādēļ, ka licences tika piešķirtas agrāk, un pēc tam secināt, ka valsts atbalsts nepastāv, pamatojoties uz argumentu, ka praksē Orange un SFR nebija guvusi labumu no šīs priekšrocības.

72.

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms apgalvo, ka potenciālas priekšrocības esamība būtu pietiekams nosacījums, lai konstatētu atbalsta pastāvēšanu. Tā kā atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, Pirmās instances tiesai savā vērtējumā neesot bijuši jāņem vērā subjektīvie elementi par operatoru darbību tirgū vai atbalstu faktisko ietekmi uz tirgu. Apstāklim, saskaņā ar kuru Orange un SFR kā atbalsta saņēmēju ekonomiskā situācija nebija mainījusies, neesot būtiska, lai konstatētu atbalsta pastāvēšanu. Pirmās instances tiesai esot bijis jāņem vērā tikai fakts, ka Orange un SFR bija guvušas faktisku un tūlītēju priekšrocību sakarā ar agrāk piešķirtajām licencēm.

73.

Turklāt Pirmās instances tiesa esot apgriezusi pierādīšanas pienākumu, pieprasot, lai apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedz pierādījumus par faktiskās priekšrocības sekām. Tiklīdz priekšrocības pastāvēšana laikā būtu konstatēta, šīs priekšrocības saņēmēju pienākums būtu pierādīt, ka tā nav devusi faktisku peļņu.

74.

Visbeidzot Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka, tā kā tirgū nebija neviena operatora, EKL 87. pants bija piemērojams saistībā ar potenciālu konkurences situāciju.

75.

Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neesot pieļāvusi kļūdu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas esot sajaukušas analīzi par selektīvas priekšrocības pastāvēšanu ar analīzi par konkurences apdraudējuma kritēriju. Priekšrocībai būtu jābūt faktiskai. Francijas valdība uzskata, ka Komisija varēja ņemt vērā notikumus, kas bijuši pēc iztirzātā pasākuma.

76.

Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR uzskata, ka Pirmās instances tiesa neesot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka abi operatori neesot guvuši priekšrocības no tā, ka licences piešķirtas agrāk, jo tie neatradās tirgū. Komisija un Orange uzskata, ka Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja, ka sakarā ar UMTS tehnoloģiju kavēšanos agrāka licenču piešķiršana neesot bijusi tehnoloģiska priekšrocība. Orange un SFR apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pati konstatējusi, ka šajā lietā potenciālās priekšrocības neesot sniegušas labumu Orange un SFR.

77.

Komisija piebilst, ka arguments par kļūdu saistībā ar konkurences jēdzienu esot nepamatots, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas esot sajaukušas jautājumu par tirgus definīciju ar jautājumu par piekļuves tirgum definīciju. Piekļuve tirgum ir kritērijs, kas esot jāņem vērā saistībā ar lietas apstākļiem.

78.

Saistībā ar pierādīšanas pienākuma apgriešanu Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa esot konstatējusi tikai teorētisku faktiskas priekšrocības pastāvēšanu un ka tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējām bija jāpierāda faktiskas priekšrocības pastāvēšana. Komisija, Francijas valdība un Orange uzskata, ka tās prasības cēlējam, kas vērsta pret Komisijas lēmumu, esot jāpierāda, ka Komisijas konstatācija nav pamatota.

79.

Ceturtā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot nediskriminācijas principu. Tās apgalvo, ka, tā kā Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, nebija vienā un tajā pašā situācijā, Francijas iestādes ar identisku attieksmi pret šīm sabiedrībām pārkāpa nediskriminācijas principu.

80.

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda uz principu par piešķiršanas kritēriju negrozāmību, un ka saskaņā ar šo principu maksu apmēra grozīšana nav atļauta. Turklāt Direktīvā 97/13 paredzēto mērķu ievērošana nav to atkāpju starpā, kas izsmeļoši uzskaitītas EKL 87. panta 2. punktā.

81.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas piebilst, ka Francijas iestādēm bija pietiekami daudz laika, lai atsāktu procesu ab initio pirms termiņa izbeigšanās 2002. gada 1. janvārī.

82.

Savukārt Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR uzskata, ka Pirmās instances tiesa, piemērojot nediskriminācijas principu, neesot pieļāvusi kļūdu.

83.

Orange apgalvo, ka šī pamata daļa esot nepieņemama, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas vienīgi atkārtojot tos pašus argumentos, kas izvirzīti pirmajā instancē.

84.

Komisija un Orange norāda, ka, tā kā trīs UMTS licenču īpašnieki esot de facto atradušies vienā un tajā pašā situācijā, Orange un SFR nebija guvušas materiālu labumu no agrākas licenču piešķiršanas. Francijas valdība un SFR uzskata, ka saistībā ar vienu atlasi, kura gan tiek organizēta vairākās stadijās, nediskriminācijas princips esot jāpiemēro, ņemot vērā abas pieteikumu iesniegšanas kārtas kopumā.

85.

Komisija uzskata, ka publisko iepirkumu un koncesiju jomas procesuālie noteikumi neesot piemērojami. Saistībā ar pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas nosacījumu grozīšanas tiesiskumu Komisija norāda, ka princips par nosacījumu negrozāmību nav ietverts ne Direktīvā 97/13, ne arī kādā citā piemērojamā Kopienu tiesību normā. Orange uzskata, ka jebkurā gadījumā šis princips nevarētu būt par argumentu pret nediskriminācijas principa ievērošanu. Komisija, SFR un Orange uzskata, ka Direktīvā 97/13 esot tieši paredzēta iespēja grozīt piešķiršanas nosacījumus.

86.

Nobeigumā Komisija apgalvo — tad, kad valsts darbojas kā tirgus regulators, pats fakts, ka valsts pasākums uzlabo kāda uzņēmuma situāciju, automātiski nenozīmējot valsts atbalstu. Šādā gadījumā būtu jāizvērtē, pirmkārt, vai uzņēmumam šādi rastos priekšrocība, un, otrkārt, vai divu uzņēmumu situācija būtu salīdzināma saistībā ar attiecīgā uzņēmuma mērķi.

87.

Saistībā ar argumentu, kas pamatots ar EKL 87. panta 2. punktu, Komisija un Orange uzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas jaucot atbalsta pastāvēšanu ar atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

88.

Saistībā ar argumentu, saskaņā ar kuru valsts iestādēm esot bijis laiks atsākt visu procesu ab initio pirms termiņa izbeigšanās 2002. gada 1. janvārī, Francijas valdība uzskata, ka runa ir par faktu vērtējumu, kas nav pieņemams apelācijas tiesvedībā. Katrā ziņā valsts iestāžu rīcībā neesot bijis nepieciešamais laiks, lai atsāktu visu procesu ab initio.

89.

Trešajā un ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Pirmās instances tiesas secinājumu par valsts atbalsta nepastāvēšanu. Vispirms es izvērtēšu šos pamatus (A), pēc tam otro pamatu par nopietnu grūtību pastāvēšanu (B) un visbeidzot pirmo pamatu par kļūdu pamatojumā (C).

90.

Trešajā un ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Pirmās instances tiesas secinājumu, ka apstrīdētajā grozījumā nav valsts atbalsta elementa. Es norādu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas trešajā un ceturtajā pamatā ir izkārtojušas izvirzītos argumentus atbilstoši kļūdu veidiem un nevis atbilstoši Pirmās instances tiesas pamatojuma kārtībai. Es uzskatu, ka, izvērtējot trešā un ceturtā pamata dažādās daļas atbilstoši pārsūdzētā sprieduma ( 20 ) pamatojuma kārtībai, tiks veicināta šo pamatu pamatotības analīze.

91.

Vispirms es izvērtēšu trešā pamata trešo daļu, kas attiecas uz lietas faktiskajiem apstākļiem, faktu vērtējumu un Francijas iestāžu 2001. gada 22. februāra vēstuli (1).

92.

Pēc tam es izvērtēšu daļas par to sprieduma daļu, kurā Pirmās instances tiesa bija konstatējusi, ka Francijas daļēja atteikšanās no prasījumiem pret SFR un Orange nav selektīva priekšrocība ( 21 ), tad ceturtā pamata pirmo daļu par argumentu, kas pamatots ar sistēmas uzbūvi (2) un trešā pamata otro daļu par argumentu, kas pamatots ar prasījumu nenoteiktību (3).

93.

Turpinājumā es izvērtēšu ceturtā pamata otro daļu, kas ir vērsta pret Pirmās instances tiesas secinājumu, ka potenciāla priekšrocība laikā sakarā ar licenču agrāku piešķiršanu nav selektīva priekšrocība (4).

94.

Nobeigumā es izvērtēšu daļas, kas vērstas pret pārsūdzētā Pirmās instances tiesas sprieduma daļām, kas saistītas ar nediskriminācijas principu, t.i., trešā pamata pirmo daļu (5) un ceturtā pamata trešo daļu (6).

95.

Trešā pamata trešā daļa ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 107. punktu. Pārsūdzētā sprieduma 107. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka 2001. gada 22. februāra vēstulēs Francijas iestādes garantēja pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātēm, Orange un SFR, ka tās baudīs vienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātēm.

96.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šī konstatācija esot 2001. gada 22. februāra vēstuļu satura sagrozīšana. vēstulēs esot ietverta garantija par taisnīgu attieksmi pret pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātiem un otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātiem. Tomēr Pirmās instances tiesa esot uzskatījusi šo vēstuļu saturu kā garantiju par identisku attieksmi pret abām kandidātu grupām.

97.

Vispirms ir jākonstatē, ka — pretēji trešā pamata nosaukumam — apelācijas sūdzības iesniedzējas neizvirza kļūdu faktu juridiskajā kvalificēšanā. Kļūda faktu juridiskajā kvalificēšanā ietver kļūdu tiesību normas piemērošanā saistībā ar faktiem ( 22 ).

98.

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu saistībā ar 2001. gada 22. februāra vēstuļu vērtējumu. Tādēļ runa ir par kļūdu saistībā ar Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtēšanu, nevis par kļūdu faktu juridiskajā kvalificēšanā. Apelācijas tiesvedībā, kas attiecas tikai uz tiesību jautājumiem, apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar apstrīdēt Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu, izņemot, ja tās apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot acīmredzami sagrozījusi faktus ( 23 ). Par šādu apgalvojumu uzskatāma apelācijas sūdzības iesniedzēju norāde, saskaņā ar kuru vēstulēm faktiski esot bijis cits saturs nekā tas, kuru pieņēma Pirmās instances tiesa.

99.

Kļūda, kas varēja būt bijusi, bet netika kritizēta pirmajā instancē, nav pieņemama apelācijas tiesvedībā ( 24 ). Tomēr, tā kā šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas konstatē nevis jau Komisijas pieļautu kļūdu, kuru atkārtoja Pirmās instances tiesa, bet drīzāk tikai Pirmās instances tiesas pieļautu kļūdu, šis apgalvojums man nešķiet nepieņemams.

100.

Manuprāt, tādēļ šī daļa ir pieņemama.

101.

Turpretim šī apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītā daļa nav pamatota. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem Pirmās instances tiesa nav konstatējusi, ka Francijas iestādes bija garantējušas pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātēm, ka tās baudīs identisku attieksmi salīdzinājumā ar otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātēm.

102.

Minot “vienlīdzīgu attieksmi” pārsūdzētā sprieduma 107. punktā, Pirmās instances tiesa norādīja uz pārsūdzētā sprieduma 14. punktu, kurā tā bija aprakstījusi 2001. gada 22. februāra vēstuļu saturu. Kā tā ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 14. punktā, Francijas iestādes šajās vēstulēs garantēja vienlīdzīgu attieksmi pret pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātiem un otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātiem, kā arī ievērot vienlīdzības principu valsts maksājumu jomā un principu par efektīvu konkurenci starp operatoriem ( 25 ). Tā kā šķiet, ka Francijas iestādes ir izmantojušas šajās vēstulēs jēdzienu “vienlīdzīgs” un jēdzienu “taisnīgs” kā sinonīmus, pats par sevi tas, ka Pirmās instances tiesa izmantoja jēdzienu “vienlīdzīga attieksme”, lai aprakstītu šo vēstuļu saturu, nenozīmē, ka ir notikusi faktu sagrozīšana.

103.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas neizvirza nevienu citu argumentu, ar kuru tās varētu pamatot savu apgalvojumu, ka Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi 2001. gada 22. februāra vēstuļu saturu, interpretējot tās kā identiskas attieksmes garantiju. Tādēļ es ierosinu noraidīt trešā pamata trešo daļu kā nepamatotu.

104.

Lai pamatotu, ka Francijas daļēja atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR nebija selektīva priekšrocība, Pirmās instances tiesa izvirzīja izņēmumu, kas izriet no sistēmas uzbūves ( 26 ). Šajā sakarā Pirmās instances tiesa it īpaši konstatēja, ka Kopienu regulējums pamatojās uz vienlīdzīgu attieksmi pret operatoriem gan saistībā ar licenču piešķiršanu, gan iespējamo maksu noteikšanu, kas ļāva dalībvalstīm brīvi izvēlēties licenču piešķiršanas procesu, ja tiek ievērots brīvas konkurences princips un vienlīdzīgas attieksmes princips ( 27 ). Turklāt Pirmās instances tiesa norādīja, ka, piemērojot jēdzienu “nediskriminējošas maksas” saistībā ar Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktu, ir jāņem vērā brīdis, kad katrs attiecīgais operators piekļūst tirgum ( 28 ). Visbeidzot Pirmās instances tiesa konstatēja, ka nav valsts atbalsta elementa, ja licenču modalitātes ir identiskas saistībā ar visiem attiecīgajiem operatoriem ( 29 ). Pirmās instances tiesa secināja — tā kā fakts, ka valsts atteicās no resursiem un ka maksas samazinājuma saņēmējiem varēja rasties priekšrocība, nebija pietiekams, lai konstatētu valsts atbalsta pastāvēšanu, tad parādu atlaišana bija nenovēršama ( 30 ).

105.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Pirmās instances tiesa nebija pietiekami izskaidrojusi, kāpēc atteikšanās bija raksturīga Kopienu regulējumam.

106.

Vispirms es norādu, ka tajā sprieduma daļā, pret kuru ir vērsta minētā pamata daļa ( 31 ), Pirmās instances tiesa (vienīgi) izvērtēja, vai Francijas daļēja atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR bija jāuzskata par selektīvu priekšrocību. Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 111. punktā izklāstītais secinājums par nenovēršamību sakarā ar sistēmas raksturu un uzbūvi attiecās vienīgi uz daļējās atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR nenovēršamību ( 32 ). Te vienīgi jāizvērtē Pirmās instances tiesas pamatojuma pamatotība attiecībā uz daļējas atteikšanās nenovēršamību sakarā ar izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves.

107.

Pirmās instances tiesa pamatoja savu secinājumu ar izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves. Šī izņēmuma, kas ir ticis izstrādāts un piemērots valsts maksājumu jomā, piemērošana šajā lietā ir pelnījusi dažas pārdomas saistībā ar šāda izņēmuma juridisko pamatu (a). Pēc tam es izvērtēšu šī izņēmuma piemērošanu, ko veikusi Pirmās instances tiesa (b).

108.

Pirms tā bija pamatojusi savu secinājumu par selektīvās priekšrocības nepastāvēšanu ar izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, Pirmās instances tiesa norādīja uz spriedumu lietā Itālija/Komisija ( 33 ), spriedumu lietā Spānija/Komisija ( 34 ), kā arī uz spriedumu apvienotajās lietās AEM un AEM Torino ( 35 ). Kā norādīts šajos spriedumos, izņēmums, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, tika izstrādāts judikatūrā par valsts maksājumu sistēmām ( 36 ). Saskaņā ar šo judikatūru atšķirība attieksmē pret dažādiem uzņēmumiem nav selektīva priekšrocība EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, ja šī atšķirība ir raksturīga valsts maksājumu sistēmas raksturam un uzbūvei ( 37 ), vai, citiem vārdiem sakot, ja šī atšķirība izriet no valsts maksājumu sistēmas loģikas ( 38 ).

109.

No doktrīnas skatpunkta šo izņēmumu varētu saistīt ar jautājumu, vai atšķirība attieksmē rada specifisku priekšrocību ( 39 ). Saskaņā ar citu interpretāciju izņēmums, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, tiek kvalificēts kā rule of reason piemērošana valsts maksājumu sistēmas jomā ( 40 ).

110.

Neatkarīgi no doktrīnā paustās kategorizēšanas es norādu, ka noteicošais jautājums, lai piemērotu izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, ir par to, vai attiecīgā atšķirīgā attieksme ir raksturīga valsts maksājumu sistēmas iekšējai loģikai. Šī izņēmuma piemērošana gadījumā, kurā nav runa ne par atšķirīgu attieksmi, kas izriet no valsts maksājumu sistēmas loģikas, ne no atšķirības, kas izriet no valsts sistēmas, tādēļ uzreiz nav acīmredzama.

111.

Ir taisnība, ka spriedumā apvienotajās lietās AEM un AEM Torino Tiesa uzskatīja, ka valsts maksājumu sistēmas iekšējo loģiku var ietekmēt Kopienu tiesību normas. Šajā spriedumā Tiesa pieņēma, ka valsts maksājumu sistēmā noteiktā diferencēšana, kas paredz kompensēt priekšrocību, kas radusies noteiktiem uzņēmumiem sakarā ar direktīvas transponēšanu, izrietēja no valsts maksājumu sistēmas rakstura un uzbūves ( 41 ). Tomēr, pat ņemot vērā šo sprieduma apvienotajās lietās AEM un AEM Torino aspektu, es neuzskatu, ka izņēmumu, kas izriet no valsts maksājumu sistēmas rakstura un uzbūves, tāds kā tas ir nostiprināts judikatūrā, var tieši piemērot šajā lietā.

112.

Ņemot vērā šīs lietas specifiku, es vairs nesaskatu nepieciešamību piemērot pēc analoģijas šo izņēmumu.

113.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru EKL 87. panta 1. punkts attiecas uz dalībvalstu lēmumiem, kuros tās, ņemot vērā atbilstošo ekonomisko un sociālo mērķu sasniegšanu, ar vienpusējiem un autonomiem lēmumiem piešķir uzņēmumiem vai citiem tiesību subjektiem resursus vai sniedz tiem priekšrocības, kas paredzētas, lai veicinātu paredzēto ekonomisko un sociālo mērķu sasniegšanu ( 42 ).

114.

Tā kā EKL 87. panta 1.punkts nav piemērojams saistībā ar Eiropas likumdevēja pasākumiem ( 43 ), no tā izriet, ka, lai priekšrocības varētu tikt kvalificētas kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, šiem pasākumiem ir it īpaši jābūt attiecināmiem uz valsti ( 44 ). Valsts pasākums, kuru pieprasa Kopienu tiesības, tādēļ nevar tikt kvalificēts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Tas faktiski pakļautu šo Eiropas likumdevēja tiesību aktu kontrolei saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu ( 45 ).

115.

Saskaņā ar EKL 10. pantu dalībvalstīm ir jārealizē Kopienu tiesību normas. Konkrētāk, EKL 249. panta 3. punkts nosaka, ka direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, un EKL 249. panta 4. punkts nosaka, ka lēmumi uzliek saistības kopumā tiem, kam tie adresēti.

116.

Tādēļ ir jāizvērtē, vai, daļēji atsakoties no prasījumiem pret Orange un SFR, Francijas iestādes ir tikai izpildījušas savus pienākumus, kas izriet no Kopienu regulējuma un līdz ar to no EKL 10. panta un 249. panta 3. un 4. punkta. No tā izrietēšot, ka šis pasākums nav attiecināms uz Franciju, bet patiesībā izriet no Eiropas likumdevēja tiesību akta un tādēļ nav pakļauts EKL 87. panta 1. punktam.

117.

Nobeigumā es uzskatu, ka, lai gan izņēmums, kas izriet no valsts maksājumu sistēmas rakstura un uzbūves, nav piemērojams šajā lietā, izņēmums, kas pamatots ar valsts pasākuma nenovēršamību sakarā ar Eiropas regulējuma raksturu un uzbūvi, var būt piemērojams šajā gadījumā. Tādēļ ir jāizvērtē, kā to Pirmās instances tiesa ir paveikusi, vai daļēja atteikšanās šajā lietā nenovēršami izrietēja no Kopienu regulējuma.

118.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neesot izskaidrojusi, kāpēc daļēja atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR esot bijusi nenovēršama.

119.

Vispirms man šķiet noderīgi atgādināt, ka attiecīgajā pārsūdzētā sprieduma daļā Pirmās instances tiesa neiztirzāja jautājumu, vai daļēja atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR bija nenovēršama ( 46 ).

120.

Izvēlējušās procesu, kas saukts par “salīdzināmu” piedāvājumu procesu ( 47 ), 2001. gada 31. janvārī Francijas iestādes konstatēja, ka pirmā pieteikumu iesniegšanas kārta bija daļēji rezultatīva. Šīs iestādes konstatēja, ka tikai divu operatoru pastāvēšana tirgū nav pietiekama, lai garantētu īstas konkurences attīstību, un ka trūka kandidātu augstās maksas dēļ.

121.

Ņemot vērā dalībvalstu pienākumu piešķirt maksimālu skaitu licenču, lai garantētu konkurences attīstību UMTS tirgū saskaņā ar Direktīvas 97/13 10. panta 4. punktu, Francijas iestādes nevarēja izpildīt pienākumu, piešķirot Orange un SFR divas UMTS licences, bet tām bija jāpiesaista citi operatori, piedāvājot labākus licenču nosacījumus, it īpaši saistībā ar maksu lielumu.

122.

Pastāvot šim pienākumam, Francijas iestādēm bija jāizvērtē, kāda būtu nākamo kandidātu maksu lieluma samazināšanas ietekme uz Orange un SFR piešķirto licenču nosacījumiem. Kā Pirmās instances tiesa nosprieda pārsūdzētajā spriedumā ( 48 ), iestādēm bija jāievēro nediskriminācijas princips saskaņā ar Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktu. Tādēļ Francijas iestādēm bija daļēji jāatsakās no prasījumiem pret Orange un SFR tiktāl, ciktāl šī atteikšanās bija nepieciešama, lai ievērotu nediskriminācijas principu starp Orange un SFR un nākamajām kandidātēm.

123.

Kā konstatēja Pirmās instances tiesa, diskrimināciju veido atšķirīgu noteikumu piemērošana līdzīgās situācijās vai tā paša noteikuma piemērošana atšķirīgās situācijās ( 49 ). Tomēr vērtējums, vai šīs divas situācijas pēc to ieskata ir salīdzināmas nediskriminācijas principa nozīmē, ir it īpaši atkarīgs no attiecīgā Kopienu regulējuma mērķiem ( 50 ).

124.

Svarīgs Kopienu regulējuma mērķis bija nepieciešamība veicināt konkurences attīstību saskaņā ar Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktu. Tomēr ekonomikas jomā konkurences un nediskriminācijas saglabāšana ir cieši saistītas ( 51 ).

125.

Elementārs nosacījums efektīvas konkurences attīstībai tirgū ir garantija par taisnīgu konkurences noteikumu pastāvēšanu attiecībā pret dažādiem konkurentiem. Tādēļ Orange un SFR licenču nosacījumu grozīšanu noteica Direktīvas 97/13 11. panta 2. punkts tiktāl, ciktāl pirmās pieteikuma kārtas sākotnējo nosacījumu piemērošana nespēja garantēt taisnīgus nosacījumus starp, no vienas puses, Orange un SFR un, no otras puses, nākamajiem kandidātiem.

126.

Manuprāt, atskaites punkts, lai garantētu taisnīgus konkurences nosacījumus starp operatoriem tirgū, kas veidojas, ir vispirms garantēt vienādus nosacījumus visiem operatoriem. Šajā sakarā es norādu, ka — kā to ir konstatējusi Pirmās instances tiesa ( 52 ) — attiecība starp maksas lielumu, kas pieprasīta no Orange un SFR pirmajā pieteikumu iesniegšanās kārtā, un maksas lielumu, kuru Francijas iestādes bija uzskatījušas par tādu, kas spēj piesaistīt papildu kandidātus, bija 8 pret 1. Man šķiet acīmredzams ( 53 ), ka prasījumu lieluma samazināšana, kuri iesākumā bija paredzēti pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātiem, bija nepieciešama, lai garantētu taisnīgus konkurences noteikumus starp Orange un SFR, no vienas puses, un nākamajiem kandidātiem, no otras puses ( 54 ).

127.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 111. punktā varēja pamatoti konstatēt, ka daļēja atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR bija nenovēršama. Ņemot vērā, ka šie apsvērumi bija diezgan acīmredzami un bija jau iztirzāti procesā Komisijā, man nešķiet, ka Pirmās instances tiesa nebūtu skaidrojusi, kāpēc atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR bija nenovēršama.

128.

Tādēļ es ierosinu noraidīt ceturtā pamata pirmo daļu, aizvietojot Pirmās instances tiesas pamatojumu, kas attiecas uz izņēmuma, kurš izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, juridisko pamatu.

129.

Pārsūdzētā sprieduma 107. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka, tā kā valsts prasījums nebija noteikts, kandidātiem bija vēl iespēja atsaukt savus pieteikumus līdz 2001. gada 31. maijam un līdz ar to atteikties no licences un beigt maksāt maksu.

130.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd šo vērtējumu. Tās uzskata, ka Francija 2002. gada 3. decembrī daļēji atteicās no prasījumiem pret Orange un SFR. Šajā brīdī Orange un SFR vairs neesot varējušas atsaukt savus pieteikumus.

131.

Manuprāt, šī daļa nav efektīva. Kāda daļa nav efektīva, ja tā nespēj apgāzt apstrīdēto secinājumu ( 55 ). Pirmās instances tiesa pamatoja savu vērtējumu, ka daļēja atteikšanās nav selektīva priekšrocība, ar diviem argumentiem, no vienas puses, par prasījumu nenoteiktību un, no otras puses, par izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves. Tā kā ceturtā pamata pirmā daļa, kas ir vērsta pret Pirmās instances tiesas pamatojumu, kas balstīts uz izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves ( 56 ), šis pamatojums pats par sevi ir pietiekams, lai pamatotu Pirmās instances tiesas secinājumu. Trūkumi, kas varētu iespaidot pamatojumu, kas balstīts uz prasījumu nenoteiktību, nekādā gadījumā neietekmē pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu. Tādēļ šī daļa ir nepamatota.

132.

Saistībā ar šīs daļas pamatotību es uzskatu, ka vispirms ir jānošķir periods, kas sākās 2001. gada 31. janvārī un beidzās , no vienas puses, un apstrīdētais grozījums, no otras puses.

133.

2001. gada 31. janvārī Francijas iestādes konstatēja, ka abi kandidāti bija iesnieguši savus pieteikumus un ka ar to nepietiek, lai garantētu efektīvu konkurenci UMTS tirgū. Tādēļ minētās iestādes paziņoja, ka būs nepieciešama otra pieteikumu iesniegšanas kārta. Pēc šī paziņojuma Orange un SFR sazinājās ar Francijas iestādēm un lūdza ievērot vienlīdzības principu valsts maksājumu jomā un efektīvas konkurences principu starp operatoriem.

134.

Šajā brīdī Orange un SFR esot vēl varējušas atsaukt savus pieteikumus. Kā konstatēja Komisija, iespēja, ka Orange un SFR būtu pieņēmušas pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas nosacījumus, ja otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas nosacījumi būtu daudz labāki, bija galvenokārt teorētiska ( 57 ).

135.

Ņemot vērā šos apstākļus, es uzskata, ka Francijas prasījumus pret Orange un SFR varēja pamatoti kvalificēt kā nenoteiktus vismaz no brīža, kad Francijas iestādes bija paziņojušas savu nolūku sākt otro pieteikumu iesniegšanas kārtu ar daudz labākiem nosacījumiem.

136.

Šajos apstākļos Francijas iestādes pēc tieša Orange un SFR lūguma sniedza garantiju par vienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar otrās kārtas kandidātiem. Pamatojoties uz šo garantiju, Orange un SFR varēja paļauties uz principu, ka to licences tiks grozītas tiktāl, ciktāl nepieciešams, lai garantētu taisnīgu attieksmi. Tādēļ pirms 2001. gada 31. maija bija skaidrs, ka Orange un SFR piešķirto licenču nosacījumos bija ietverta grozījumu iespēja. Tā kā Francijas iestādes bija paziņojušas, ka otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātiem maksa būs daudz mazāka, tādēļ šī grozījumu iespēja jau ietvēra garantiju, ka notiks daļēja atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR. To Komisija konstatēja apstrīdētajā lēmumā ( 58 ), kurā tā nosprieda, ka “pielāgošana ar atpakaļejošu spēku jau netieši izrietēja no pirmās kārtas licenču nosacījumiem”. Es neuzskatu, ka šajos apstākļos būtu iespējams kvalificēt prasījumus pret Orange un SFR kā tādus, kas ir faktiski un neapstrīdami.

137.

Nobeigumā jānorāda, ka prasījumi pret Orange un SFR tādēļ ir jāuzskata par nenoteiktiem laikposmā līdz 2001. gada 22. februārim, kad tika sniegta taisnīgas attieksmes garantija. No šīm vēstulēm skaidri izriet, ka Orange un SFR piešķirto licenču nosacījumos bija ietverta daļējas atteikšanās iespēja. Ņemot vērā šos apstākļus, fakts, ka Orange un SFR vairs nevarēja atsaukt savus pieteikumus, tādēļ neapgāž secinājumu, ko Pirmās instances tiesa izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 107. punktā un saskaņā ar kuru runa bija par daļēju atteikšanos no nenoteiktiem prasījumiem.

138.

Tādēļ es ierosinu noraidīt trešā pamata otro daļu kā neefektīvu un pakārtoti kā nepamatotu.

139.

Pārsūdzētā sprieduma 113.–122. punktā Pirmās instances tiesa izvērtēja, vai agrāka licenču piešķiršana Orange un SFR bija sniegusi šiem uzņēmumiem selektīvu priekšrocību laikā attiecībā pret Bouygues Télécom. Kvalificējot agrāku licenču piešķiršanu kā potenciālu priekšrocību ( 59 ), Pirmās instances tiesa konstatēja, ka šī potenciālā priekšrocība nesniedza labumu Orange un SFR ( 60 ), un pārsūdzētā sprieduma 122. punktā secināja, ka agrāka licenču piešķiršana Orange un SFR nebija konkurētspējas priekšrocība par sliktu Bouygues.

140.

Pārsūdzētā sprieduma 123.–126. punktā Pirmās instances tiesa piebilda, ka jebkurā gadījumā Orange un SFR teorētiski piešķirtā priekšrocība bija vienīgais veids, kā rīkoties saskaņā ar Kopienu regulējuma prasībām.

141.

Ceturtā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu saistībā ar jēdzienu “atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Tā kā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 113. punktā konstatēja potenciālas priekšrocības pastāvēšanu, tas būtu bijis pietiekami, lai konstatētu valsts atbalsta pastāvēšanu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

142.

Vispirms jāsaka, ka man šī daļa šķiet neefektīva ( 61 ). Pirmās instances tiesa pamatoja savu secinājumu, ka apgalvotā priekšrocība laikā nebija selektīva priekšrocība, pārsūdzētā sprieduma 113.–122. punktā, no vienas puses, ar vērtējumu, ka priekšrocība nebija sniegusi labumu Orange un SFR, un, no otras puses, pārsūdzētā sprieduma 123.–125. punktā ar konstatāciju, ka jebkurā gadījumā apgalvotās priekšrocības laikā sniegšana bija vienīgais veids, kā izpildīt Kopienu regulējuma prasības. Nav pamata uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu formāli apstrīdējušas pakārtoto Pirmās instances tiesas argumentu, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 123.–125. punktā. Tādēļ šī daļa man šķiet neefektīva, jo trūkumi, kas varētu būt vērojami pārsūdzētā sprieduma 113.–122. punktā izklāstītajā pamatojumā, neietekmē uz pārsūdzētā sprieduma 123.–125. punktā izklāstīto pakārtoto pamatojumu un līdz ar to — Pirmās instances tiesas secinājumu.

143.

Saistībā ar šīs daļas pamatotību es vispirms izvērtēšu, kā pārsūdzētā sprieduma 113.–122. punktā ir piemērots jēdziens “priekšrocība” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (a). Pēc tam es izvērtēšu, vai apstrīdēto secinājumu var pamatot ar pārsūdzētā sprieduma 123.–125. punktā izklāstīto pakārtoto pamatojumu, kas ir balstīts uz izņēmumu, kas izriet no Kopienu regulējuma rakstura un uzbūves (b).

144.

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa vispirms konstatēja, ka tas, ka Orange un SFR saņēma licences pusotru gadu agrāk, principā tām varēja sniegt selektīvu priekšrocību attiecībā pret Bouygues Télécom ( 62 ). Pēc tam Pirmās instances tiesa secināja, ka šī potenciālā priekšrocība nebija sniegusi labumu Orange un SFR ( 63 ) un ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā Komisija varēja konstatēt, ka Orange un SFR nebija guvušas labumu no priekšrocības laikā, ko sniedza agrāka licenču piešķiršana, un ka tādēļ Komisija varēja uzskatīt, ka Orange un SFR faktiski nebija bijusi konkurētspējas priekšrocība, kaitējot Bouygues Télécom ( 64 ).

145.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši apgalvo, ka agrāka licenču piešķiršana esot per se faktiska un tūlītēja priekšrocība. Noraidot priekšrocības pastāvēšanu sakarā ar to, ka Orange un SFR neesot guvusi labumu no šīs priekšrocības, Pirmās instances tiesa savā spriedumā esot pieļāvusi tiesību kļūdu. Saistībā ar jēdzienu “atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē nebūtu nozīmes, vai saņēmēja situācija šajā laikā bija uzlabojusies.

146.

Manuprāt, šis iebildums ir pamatots.

147.

Atbalsta pastāvēšana EKL 87. panta 1. punktā prezumē to, ka valsts pasākums sniedz priekšrocības vienam uzņēmumam salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ( 65 ). Es norādu, ka brīdī, kad Orange un SFR saņēma savas licences, tās bija vienīgie uzņēmumi, kas varēja piekļūt UMTS tirgum. Manuprāt, šī ekskluzīvā iespēja piekļūt UMTS tirgum bija priekšrocības sniedzoša attieksme pret Orange un SFR salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem.

148.

Pārsūdzētā sprieduma 116.–122. punktā Pirmās instances tiesa izslēdza atbalsta pastāvēšanu, konstatējot, ka saņēmēji nevarēja gūt labumu no šīs priekšrocības sniedzošās attieksmes. Manuprāt, šī pieeja ir kļūdaina.

149.

Pirmkārt, jautājumu, vai saņēmēji varēja gūt labumu no valsts pasākuma, es uzskatu par tādu, kas drīzāk attiecas uz iedarbību uz konkurences attiecībām starp uzņēmumiem, nevis uz priekšrocības pastāvēšanu.

150.

Ir taisnība, ka tirgū esošam uzņēmumam piešķirta priekšrocība var radīt vai draud radīt konkurences izkropļojumus, kaitējot citiem tajā pašā tirgū esošiem uzņēmumiem. Tādēļ saiknei starp priekšrocību un konkurences deformēšanu ir jābūt diezgan acīmredzamai ( 66 ). Tomēr apgrieztā dedukcija, saskaņā ar kuru konkurences deformēšanas neesamība norāda uz priekšrocības nepastāvēšanu, neatbilst EKL 87. panta 1. punktam. Šis punkts attiecas gan uz atbalstiem, kas rada konkurences izkropļojumus, gan tiem, kas draud radīt konkurences izkropļojumus. Tā kā nav nepieciešams, ka atbalsts faktiski rada konkurences izkropļojumus, ex posteriori konstatācija, ka Orange un SFR nebija guvušas labumu no agrākas licenču piešķiršanas, tādēļ neļauj secināt par priekšrocības nepastāvēšanu.

151.

Otrkārt, analīze par valsts atbalsta pastāvēšanu ir jāveic saistībā ar laiku, kad valsts pasākums tika pieņemts ( 67 ). Tādēļ man nešķiet iespējams izslēgt Orange un SFR priekšrocību pastāvēšanu, pamatojoties uz ex posteriori analīzi par konkurētspējas ieguvumu, kuru Orange un SFR ieguva no priekšrocības sniedzošās attieksmes. Jebkurā gadījumā ir kļūdaini ņemt vērā konkurētspējas ieguvumus brīdī, kad Komisija pieņēma savu lēmumu, kā to Pirmās instances tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 122. punktā. Tā kā konkurētspējas ieguvumi no valsts pasākuma var mainīties laika gaitā, priekšrocības pastāvēšana nevar būt atkarīga no brīža, kad Komisija pieņēma savu lēmumu ( 68 ).

152.

Treškārt, Pirmās instances tiesas pamatojums vēl jo vairāk nevar tikt pamatots ar argumentu, saskaņā ar kuru brīdī, kad Orange un SFR tika piešķirtas licences, bija paredzams, ka Orange un SFR negūs labumu no šīs priekšrocības sniedzošās attieksmes. Tieši pretēji, Francijas iestādes nolēma atsākt visu piešķiršanas procesu ab initio, tieši lai nodrošinātu minimālo operatoru skaitu UMTS tirgū no 2002. gada 1. janvāra. Brīdī, kad Orange un SFR tika piešķirtas licences, tādēļ nebija iespējams izslēgt, ka tas ļaušot šiem operatoriem piekļūt UMTS tirgum pirms nākamajiem kandidātiem.

153.

Pamatojoties uz a posteriori analīzi par konkurētspējas ieguvumiem, kurus Orange un SFR varētu būt guvušas no agrākas licenču piešķiršanas, lai izslēgtu selektīvas priekšrocības pastāvēšanu, Pirmās instances tiesa šā iemesla dēļ ir pieļāvusi tiesību kļūdu pamatojumā, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 113.–122. punktā.

154.

Tā kā Pirmās instances tiesa pamatoja savu secinājumu, ka nepastāv selektīva priekšrocība sakarā ar licenču agrāku piešķiršanu Orange un SFR, ne tikai ar šo kļūdaino pamatojumu, bet arī ar izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, ir jāizvērtē, vai ar šo pakārtoto argumentu ir iespējams pamatot Pirmās instances tiesas secinājumu.

155.

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka jebkurā gadījumā “Orange un SFR šķietami piešķirtā priekšrocība” bija vienīgais veids, kā izvairīties veikt tādu pasākumu, kas pārkāpj Kopienu regulējumu ( 69 ). Šajā sakarā Pirmās instances tiesa it īpaši norāda uz ievērojamo atšķirību starp abiem secīgajiem maksu režīmiem, kurus paredzējušas valsts iestādes, kā arī uz to, ka apstrīdētā grozījuma izdarīšanas laikā UMTS tirgū nebija operatoru, un uz trīs operatoru licenču identiskumu ( 70 ).

156.

Konstatējot, ka agrāka licenču piešķiršana Orange un SFR bija nenovēršama, Pirmās instances tiesa atkal pamatojās uz izņēmumu, kas izriet no Kopienu regulējuma rakstura un uzbūves ( 71 ).

157.

Es norādu, ka apstrīdētā sprieduma 123.–126. punktā Pirmās instances tiesa tikai izskaidroja, kāpēc to pašu nosacījumu piemērošana bija nenovēršama. Manuprāt, Pirmās instances tiesas pamatojums, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 123.–126. punktā, nav pietiekams.

158.

Ņemot vērā, ka agrāka licenču piešķiršana Orange un SFR pati par sevi varēja ietekmēt konkurences attiecības starp Orange un SFR, no vienas puses, un nākamajiem kandidātiem, no otras puses, konstatācijai par selektīvas priekšrocības nepastāvēšanu, kas pamatota ar izņēmumu, kas izriet no Kopienu regulējuma rakstura un uzbūves, ir jābalstās uz diviem elementiem. Pirmkārt, agrākai licenču piešķiršanai Orange un SFR, kas notika 2001. gada 18. jūlijā, bija jābūt nenovēršamai saskaņā ar Kopienu regulējumu (i). Otrkārt, identisku licences noteikumu piemērošana Orange, SFR un Bouygues Télécom, kas notika , bija jānosaka saskaņā ar Kopienu regulējumu neatkarīgi no tā, ka Orange un SFR bija saņēmušas savas licences pirms Bouygues Télécom (ii).

159.

Kā es jau minēju, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 123.–126. punktā nemotivēja, kāpēc bija nenovēršams tas, ka Orange un SFR licences bija piešķirtas agrāk. Tomēr Pirmās instances tiesa to izskaidroja pārsūdzētā sprieduma daļā par nediskriminācijas principa ievērošanu ( 72 ).

160.

Pirmās instances tiesa nosprieda, ka saskaņā ar Lēmumu Nr. 128/1999 dalībvalstīm bija jāveic visi nepieciešamie pasākumi, kas ļautu, vēlākais, 2002. gada 1. janvārī savā teritorijā koordinēti un pakāpeniski ieviest UMTS pakalpojumus ( 73 ). Šis termiņš bija viens no Kopienu regulējuma saistošiem elementiem.

161.

Pirmās instances tiesa uzskata, ka jauna procesa organizēšana ab initio neesot bijusi iespējama pirms šī termiņa izbeigšanās ( 74 ). Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd šo faktu. Tās norāda, ka jauna procesa organizēšana ab initio esot bijusi iespējama. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, tā kā apelācijas tiesvedība Tiesā attiecas tikai uz tiesību jautājumiem, Pirmās instances tiesas veiktie faktu vērtējumi šajā tiesvedībā nevar tikt apstrīdēti ( 75 ). Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas tikai apstrīd Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu un neizvirza tiesību kļūdu, kas pieļauta saistībā ar faktu vērtējumu, šī apelācijas sūdzības iesniedzēju veiktā apstrīdēšana ir jānoraida kā nepieņemama.

162.

Turklāt visa procesa atsākšanu ab initio būtu radījusi risku noraidīt Orange un SFR iesniegtos pieteikumus un tādēļ iespēju šiem kandidātiem atrasties UMTS tirgū no 2002. gada 1. janvāra ( 76 ).

163.

Ņemot vērā, ka Kopienu regulējums Francijas iestādēm noteica nodrošināt, ka UMTS tirgum ir iespējams piekļūt pietiekamam skaitam operatoru, un nepietiekama skaita gadījumā nodrošināt minimālo operatoru skaitu no 2002. gada 1. janvāra, es uzskatu, ka Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja, ka procesa atsākšana ab initio nebūtu bijusi iespēja, kas ir saderīga ar Kopienu regulējumu. Tieši pretēji, Kopienu regulējums lika Francijas iestādēm — kā tās to izdarīja — vispirms piešķirt licences Orange un SFR, lai garantētu, ka no UMTS tirgū ir minimālais operatoru skaits.

164.

Tādēļ es vispirms konstatēju, ka agrāka licenču piešķiršana Orange un SFR2001. gada 18. jūlijā bija Kopienu regulējuma nenovēršamas sekas.

165.

Kā es jau minēju iepriekš ( 77 ), ne tikai agrākai licenču piešķiršanai Orange un SFR bija jābūt nenovēršamām sekām, kas izriet no Kopienu regulējuma rakstura un uzbūves, bet arī tam, ka Francijas iestādes 2002. gada 3. decembrī piemēroja Orange, SFR un Bouygues licencēm vienādus nosacījumus.

166.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Francijas iestādēm esot bijuši jāpiemēro dažādi nosacījumi, no vienas puses, pret Orange un SFR un, no otras puses, pret Bouygues Télécom. Tādēļ ir jāizvērtē, vai vienādu nosacījumu piemērošana nenovēršami izrietēja no Kopienu regulējuma, vai arī, vai Kopienu regulējums noteica atšķirīgu attieksmi. Šis vērtējums ir jāveic saistībā ar brīdi, kad šis pasākums tika pieņemts, tātad ar 2002. gada 3. decembri.

167.

Kā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, Francijas iestādēm bija jāievēro nediskriminācijas princips ( 78 ). Pirmās instances tiesa arī nosprieda, ka dažādajiem operatoriem noteiktajām maksām ir jābūt ekvivalentām ekonomiskā ziņā ( 79 ).

168.

Es atgādinu, ka Francijas iestādēm bija jānodrošina taisnīgas konkurences nosacījumi starp operatoriem UMTS tirgū ( 80 ). Manuprāt, elementārs efektīvas konkurences nosacījums ir taisnīgas konkurences nosacījumu nodrošināšana starp dažādiem operatoriem. Atskaites punkts, lai garantētu taisnīgas konkurences nosacījumus starp operatoriem tirgū, kas veidojas, ir vispirms garantēt vienādus nosacījumus visiem operatoriem. Tādēļ principā pret visiem operatoriem tirgū ir jābūt vienādai attieksmei, ja vien nav apstākļu, kas attaisno diferencētu attieksmi.

169.

Fakts, ka Orange un SFR saņēma savas licences pirms Bouygues Télécom, ir apstāklis, kas būtu varējis ietekmēt konkurences attiecības starp operatoriem. Tādēļ bija jāņem vērā šī apstākļa ietekme uz konkurences attiecībām starp Orange, SFR un Bouygues.

170.

Tādēļ, pirmkārt, ir jāizvērtē šī apstākļa ietekme un kā šis apstāklis ir ņemts vērā maksas modelī, kuru piemērojušas Francijas iestādes.

171.

Šajā sakarā es vispirms norādu, ka šī maksas modeļa otrais komponents ir balstīts uz apgrozījumu, kas radies, izmantojot licenci. Tam, ka Orange un SFR agrāk piekļuva UMTS tirgum, šā iemesla dēļ būtu bijusi ietekme uz maksu lielumu. Maksu modelī, kuru Francijas iestādes piemēroja attiecībā uz visiem operatoriem, tādēļ tika ņemta vērā iespēja, ka Orange un SFR piekļūs tirgum agrāk par nākamajiem kandidātiem.

172.

Ir taisnība, ka 2001. gada 3. decembrī, tātad brīdī, kad Francijas iestādes nolēma piemērot jauno maksas modeli visiem operatoriem, neviena operatora nebija tirgū. Tomēr jauna maksas modeļa piemērošana ne obligāti radīja vienlīdzīgu un nediferencētu attieksmi pret operatoriem, jo šis modelis pieļāva ņemt vērā izmaiņas, kas notika pēc . Ja agrākai licenču piešķiršanai būtu bijusi ietekme uz agrāku piekļūšanu tirgum, jaunajā maksas modelī tas būtu ņemts vērā.

173.

Pēc tam saistībā ar Orange un SFR iespēju piekļūt tirgum pirms 2002. gada 3. decembra Pirmās instances tiesa konstatēja, ka pastāv grūtības, kas saistītas ar UMTS tehnoloģiju un ekonomisko situāciju, kas nav īpaši labvēlīga tās attīstībai ( 81 ). Fakts, ka Orange un SFR nespēja gūt labumu no savām licencēm, nebija saistīts ar šo operatoru iniciatīvas vai spēju trūkumu.

174.

Otrkārt, saistībā ar citām priekšrocībām, uz kurām norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, Pirmās instances tiesa konstatēja, ka tās nepastāvēja vai jebkurā gadījumā neietekmēja konkurences attiecības starp operatoriem UMTS tirgū ( 82 ).

175.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot apgriezusi pierādīšanas pienākumu, vispirms pieņemot potenciālas priekšrocības pastāvēšanu laikā un pēc tam pieprasot, lai apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedz pierādījumus par šīs priekšrocības sekām.

176.

Manuprāt, šī kritika nav pamatota. Pirmkārt, saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 123.–126. punktā izklāstīto pakārtoto pamatojumu, kas balstīts uz izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, priekšrocības pastāvēšana EKL 87. panta 1. punkta nozīmē netika konstatēta ( 83 ). Otrkārt, ja pastāv acīmredzama saikne starp licenču agrāku piešķiršanu un potenciālu agrāku piekļūšanu tirgum, tāda saikne nav acīmredzama starp agrāku licenču piešķiršanu un priekšrocībām, kuras apelācijas sūdzības iesniedzējas ir apgalvojušas pirmajā instancē un kādas tās ir aprakstītas pārsūdzētā sprieduma 117.–121. punktā. Manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzējām tādēļ būtu vajadzējis pierādīt, kāpēc agrāka licenču piešķiršana noveda pie šīm apgalvotajām priekšrocībām un kāda ietekme šīm apgalvotajām priekšrocībām bija uz konkurences attiecībām starp, no vienas puses, Orange un SFR un, no otras puses, Bouygues Télécom. Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējai kā prasības autorei pret Komisijas lēmumu ir jāpierāda, ka Komisijas konstatācija nebija pamatota ( 84 ).

177.

Nobeigumā es secinu, ka jaunais maksas modelis ņēma vērā potenciālo ietekmi, kas licenču agrākai piešķiršanai varēja būt operatoru piekļūšanas tirgum brīdī, un ka cita ietekme uz konkurences attiecībām starp operatoriem netika pierādīta. Manuprāt, tādēļ Pirmās instances tiesa varēja pamatoti nospriest, ka jaunais maksas modelis nebija diskriminējošs ( 85 ).

178.

Tādēļ agrāka licenču piešķiršana Orange un SFR un jauna maksas modeļa piemērošana Orange, SFR un Bouygues Télécom bija nenovēršama. Kā konstatēja Pirmās instances tiesa ( 86 ), veids, kādā rīkojās Francijas iestādes, bija vienīgais veids, kā izpildīt pienākumus, kas izriet no Kopienu regulējuma. Līdz ar to es uzskatu, ka Pirmās instances tiesas secinājums, ka nepastāvēja selektīva priekšrocība sakarā ar agrāku licenču piešķiršanu, ir pareizs.

179.

Tādēļ es ierosinu noraidīt ceturtā pamata otro daļu, daļēji aizvietojot Pirmās instances tiesas pamatojumu ( 87 ).

180.

Ceturtā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza kļūdu EKL 87. panta 1. punkta piemērošanā, kas tika pieļauta, īstenojot nediskriminācijas principu.

181.

Orange uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas tikai atkārto tos pašus argumentus, kurus pirmajā instancē.

182.

Ir taisnība, ka daļa, kas atkārto pirmajā instancē izklāstītos argumentus, var būt nepieņemama ( 88 ). Tomēr tā tas ir vienīgi gadījumā, ja ar šo daļu tiek lūgts nevis kontrolēt Pirmās instances tiesas spriedumu, bet drīzāk izvērtēt strīdu atkārtoti pēc būtības ( 89 ). Šādā gadījumā daļa ir faktiski vērsta pret pirmajā instancē apstrīdēto tiesību aktu, nevis pret Pirmās instances tiesas spriedumu. Ja, tieši pretēji, kā tas ir šajā lietā, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinot Komisijas pamatojumu, kurā esot tā pati kļūda, šī daļa ir vērsta pret Pirmās instances tiesas spriedumu un tādēļ ir pieņemama ( 90 ).

183.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši pamato šo daļu ar nediskriminācijas principu, ar to, ka nevar grozīt pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas nosacījumus, un ar EKL 87. panta 2. punktu.

184.

Saistībā ar argumenta pamatotību, kas balstīts uz nediskriminācijas principu, es atgādinu, ka diskrimināciju veido atšķirīgu noteikumu piemērošana līdzīgās situācijās vai tā paša noteikuma piemērošana atšķirīgās situācijās ( 91 ).

185.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Francijas iestāžu piemērotā metode esot diskriminējoša. Tās apgalvo, ka Orange un SFR kā pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātes un Bouygues Télécom kā otrās pieteikuma iesniegšanas kārtas kandidāte nebija tādā pašā situācijā.

186.

Tādēļ ir jāizvērtē, vai Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, bija tādā pašā faktiskā un juridiskā situācijā. Kā jau minēts iepriekš ( 92 ), lai pierādītu diskrimināciju, nav pietiekami norādīt uz atšķirībām starp divām grupām. Tā kā attiecīgā nediskriminācijas principa tiesību avots ir Direktīvas 97/13 11. panta 2. punkts, tad attiecīgais jautājums ir par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotie apstākļi bija atbilstoši saistībā ar šīs direktīvas un Kopienu regulējuma mērķiem ( 93 ).

187.

Es atgādinu, ka Francijas daļēju atteikšanos no prasījumiem pret Orange un SFR noteica Kopienu regulējums ( 94 ). Tādēļ šajā daļā ir tikai jāizvērtē, vai Francijas iestāžu rīcība, neatsākot visu procesu ab initio, bija diskriminējoša ( 95 ).

188.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka šāda rīcība bija pretrunā principam par nosacījumu negrozāmību un ka saskaņā ar šo principu Francijas iestādēm esot bijis jāpiemēro atšķirīgs režīms pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātēm un otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātēm. Princips par pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas nosacījumu negrozāmību esot nostādījis Orange un SFR atšķirīgā juridiskā situācijā salīdzinājumā ar Bouygues Télécom situāciju.

189.

Šajā sakarā es vispirms norādu — kā to konstatēja Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā —, ka ne Direktīvā 97/13, ne Lēmumā Nr. 128/1999 nav ietverts princips par nosacījumu negrozāmību ( 96 ). Tieši pretēji, Kopienu regulējumā, manuprāt, ir ietverti elementi, kas ir saistīti ar principu par nosacījumu negrozāmību.

190.

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa balstīja savu pamatojumu uz argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvas 97/13 8. panta 4. punktā ir paredzēta iespēja grozīt šos nosacījumus. Kā norādīts Direktīvas 97/13 8. panta 1. punktā, nosacījumi, kas paredzēti šajā pantā, ir nosacījumi, kas izklāstīti Direktīvas 97/13 pielikuma 2. un 4. punktā. Lai gan maksas lielums nav tieši noteikts šajos punktos, es norādu, ka pielikuma 4.9. punktā ir precizēts, ka nosacījumu saraksts neiestājās pret jebkuru citu juridisku nosacījumu, kas nav specifisks saistībā ar telesakaru sektoru. Direktīvas 97/13 8. panta 1. punkts, tieši pretēji, nosaka, ka nosacījumiem ir jāattiecas tikai uz situācijām, kas pamato šādas licences piešķiršanu un kas ir definētas Direktīvas 97/13 7. pantā. Es konstatēju, ka šajā pantā uzskaitītie nosacījumi tieši nenorāda uz maksas lielumu. Ņemot vērā šīs tiesību normas, es uzskatu, ka var apšaubīt Pirmās instances tiesas argumenta pamatotību, kas balstīts uz Direktīvas 97/13 8. panta 4. punktu.

191.

Tomēr tas neietekmē Pirmās instances tiesas secinājumu, ka princips par nosacījumu negrozāmību ir nepiemērojams. Pat pieņemot, ka Direktīvas 97/13 8. panta 4. punktā nav paredzēts maksas lielums, man šķiet iespējams izsecināt no Direktīvas 97/13 tiesību normām, ka vēlākai maksas lieluma grozīšanai ir jābūt iespējamai.

192.

Kā es jau minēju iepriekš ( 97 ), dalībvalstīm ir jāpiešķir maksimālais licenču skaits un tām ir jāorganizē pieteikumu iesniegšanas kārtas papildu licenču piešķiršanai, ja tās konstatē, ka papildu licenču piešķiršana ir iespējama ( 98 ). Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktā ir noteikts, ka, nosakot maksas lielumu, ir jāņem vērā nepieciešamība veicināt jaunu pakalpojumu un konkurences attīstību. Es no tā secinu, ka dalībvalstij var būt pienākums — kā tas bija šajā lietā — samazināt maksu, ja tas nepieciešams, lai piesaistītu papildu kandidātus. Šādā gadījumā ir jāizvērtē, vai nediskriminācijas princips ( 99 ) un pienākums garantēt taisnīgus konkurences noteikumus ( 100 ) liek, lai tiktu grozīts pastāvošo licenču maksas lielums. Neviena Direktīvas 97/13 tiesību norma neliek atsākt licenču piešķiršanu ab initio gadījumā, ja ir jāpiešķir papildu licence. Direktīvas sistēmas uzbūve tādēļ paredz, vismaz netieši, pastāvošo licenču maksas lieluma grozīšanu.

193.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, kas balstīts uz piešķiršanas nosacījumu negrozāmību, tādēļ ir jānoraida. Ņemot vērā to, ka Kopienu regulējumā nav ietverts princips par nosacījumu negrozāmību, es uzskatu, ka apstāklis, saskaņā ar kuru Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, bija divu secīgu pieteikuma iesniegšanas kārtu kandidāti, tās nenostāda atšķirīgā juridiskā situācijā Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktā ietvertā nediskriminācijas principa nozīmē.

194.

Katrā ziņā man šķiet, ka principa par nosacījumu negrozāmību piemērošana prezumē licenču piešķiršanas nosacījumu pietiekami netveramo raksturu. Tomēr šajā lietā Francijas iestādes bija garantējušas Orange un SFR piešķirto licenču nosacījumu grozīšanu — pirms šīs licences bija piešķirtas Orange un SFR, un pat pirms bija beidzies termiņš Orange un SFR tiesībām atsaukt savu piedāvājumu ( 101 ). Pat pieņemot, ka “princips par nosacījumu negrozāmību” būtu piemērojams, Orange un SFR piešķirto licenču nosacījumi, kas ietver grozīšanas iespēju ( 102 ), man nešķiet pietiekami negrozāmi.

195.

Nobeigumā es uzskatu, ka, ņemot vērā Kopienu regulējuma mērķus, Orange un SFR, no vienas puses, un Bouygues Télécom, no otras puses, nebija atšķirīgās juridiskās situācijās. Tādēļ Francijas iestāžu izmantotā metode nebija pretrunā nediskriminācijas principam saskaņā ar Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktu.

196.

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, saskaņā ar kuru Kopienu regulējuma mērķi saistībā ar UMTS licenču piešķiršanu nav paredzēti EKL 87. panta 2. punktā, ir jānoraida. Šeit runa ir par jautājuma izvērtēšanu, vai pastāv selektīva priekšrocība EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, un nevis par jautājuma izvērtēšanu, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu EKL 87. panta 2. punkta nozīmē.

197.

Tādēļ es piedāvāju noraidīt ceturtā pamata trešo daļu.

198.

Trešā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pauž kritiku par kļūdu faktu juridiskajā kvalificēšanā saistībā ar procesa vienotību.

199.

Komisija un Orange uzskata, ka šī daļa nav pieņemama. Ir taisnība, ka jautājums par to, vai abas pieteikuma iesniegšanas kārtas ir jāizvērtē kā viens process vai kā divi atsevišķi procesi, var pirmajā brīdī šķist kā fakta konstatācija. Tomēr es uzskatu, ka aiz šī faktiskā aspekta slēpjas tiesību jautājums. Kā jau es minēju ( 103 ), kļūda faktu juridiskajā kvalificēšanā ir kļūda tiesību normas piemērošanā saistībā ar faktiem. Tiesību pārkāpums var ne tikai izpausties kā tiesību normas nepareiza interpretēšana, bet arī notikt tad, kad tiek pieļauta faktiskās situācijas kļūdaina juridiskā kvalificēšana.

200.

Tā kā attiecīgā tiesību norma ir Direktīvas 97/13 11. panta 3. punktā paredzētais nediskriminācijas princips, kas aizliedz atšķirīgu noteikumu piemērošanu līdzīgās situācijās vai tā paša noteikuma piemērošanu atšķirīgās situācijās, man šķiet, ka jautājums, vai runa ir par vienu procesu vai diviem atsevišķiem procesiem, faktiski ir jāinterpretē kā jautājums, vai Orange un SFR kā pirmās pieteikumu iesniegšanas kandidātes un Bouygues Télécom kā otrās pieteikumu iesniegšanas kandidāte varēja tikt uzskatītas par tādām, kas atrodas tādā pašā situācijā Direktīvas 97/13 11. panta 3. punktā noteiktā nediskriminācijas principa nozīmē. Šis jautājums ir tiesību jautājums un tādēļ ir pieņemams.

201.

Saistībā ar šī jautājuma pamatotību es atgādinu — lai pierādītu diskrimināciju, nav pietiekami norādīt uz atšķirībām starp divām grupām. Ir nepieciešams, lai apstākļi būtu atbilstoši saistībā ar Kopienu regulējuma mērķiem ( 104 ). Ņemot vērā manis norādītos argumentus ( 105 ), kas minēti ceturtā pamata trešajā daļā, apstāklis, saskaņā ar kuru Orange un SFR bija pirmās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidātes un Bouygues Télécom bija otrās pieteikumu iesniegšanas kārtas kandidāte, tās nenostāda dažādās situācijās Direktīvas 97/13 11. panta 3. punkta nozīmē.

202.

Tādēļ es piedāvāju noraidīt trešā pamata pirmo daļu.

203.

Nobeigumā es piedāvāju pilnībā noraidīt trešo un ceturto pamatu, daļēji aizvietojot Pirmās instances tiesas pamatojumu.

204.

Procesā Pirmās instances tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoja, ka sūdzībā, ko tās bija iesniegušas Komisijai, bija izvirzītas nopietnas grūtības, un ka tādēļ Komisijai esot bijusi jāuzsāk EKL 88. panta 3. punktā paredzētā formālās izmeklēšanas stadija ( 106 ).

205.

Pirmās instances tiesa šo iebildumu ir iztirzājusi pārsūdzētā sprieduma 86.–93. punktā. Tā konstatēja, ka EKL 88. panta 3. punktā paredzētā formālās izmeklēšanas stadija ir nepieciešama ikreiz, kad Komisijai rodas nopietnas grūtības noteikt, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu ( 107 ). Pēc tam tā izvērtēja, vai apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentos, kas vērsti pret apstrīdēto lēmumu, bija izvirzītas nopietnas grūtības ( 108 ). Veicot šo pārbaudi, Pirmās instances tiesa vispirms izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzēju iebilduma par selektīvas priekšrocības nepastāvēšanu pamatotību un pēc tam konstatēja, ka Komisijas vērtējums šajā sakarā nesastādīja nopietnas grūtības ( 109 ). Pēc tam Pirmās instances tiesa analizēja, vai Francijas iestādes bija ievērojušas nediskriminācijas principu. Tā konstatēja, ka šis vērtējums nebija radījis nopietnas grūtības ( 110 ).

206.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, šādi rīkodamās, Komisija esot sajaukusi nopietnu grūtību izvērtēšanu ar lēmuma pamatotības izvērtēšanu.

207.

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisija var veikt analīzi tikai līdz valsts pasākuma sākotnējās pārbaudes stadijai, ja sākotnējās pārbaudes rezultātā tā ir pārliecinājusies, ka pasākums nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē vai ka tas jebkurā gadījumā ir saderīgs ar kopējo tirgu ( 111 ). Ja, tieši pretēji, sākotnējā pārbaude tai nav ļāvusi pārvarēt visas radušās grūtības, tai ir jāsāk formālais izmeklēšanas process ( 112 ).

208.

Jēdzienam “nopietnas grūtības” ir objektīvs raksturs. Šādu grūtību pastāvēšana ir jākonstatē gan saistībā ar attiecīgā valsts pasākuma pieņemšanas apstākļiem, gan ar tā saturu ( 113 ). Tādēļ Komisijai saistībā ar katras lietas faktiskajiem un tiesību apstākļiem ir jāizvērtē, vai valsts pasākuma izvērtēšanas grūtību dēļ ir jāsāk formālais izmeklēšanas process ( 114 ). Pat ja Komisijai ir jāpieņem lēmums par formālā izmeklēšana procesa sākšanu, tai tomēr ir noteikta rīcības brīvība lietas apstākļu konstatēšanā un izvērtēšanā, lai noskaidrotu, vai tie nerada nopietnas grūtības ( 115 ).

209.

Kaut gan Tiesa nav precīzi definējusi apstākļus, kuri var norādīt par nopietnu grūtību pastāvēšanu ( 116 ), es norādu, ka judikatūrā ir noteikti šādi trīs norāžu tipi.

210.

Pirmais tips var izrietēt no diskusiju satura starp Komisiju un dalībvalsti sākotnējās stadijas laikā ( 117 ).

211.

Šajā sakarā es norādu, ka Pirmās instances tiesa ir norādījusi uz ar lietu saistītiem procesuālajiem dokumentiem, kuros Komisija ir minējusi īpašu sarežģītību ( 118 ). Tomēr Pirmās instances tiesa izskaidroja, ka procesuālie dokumenti neattiecās uz apstrīdēto pasākumu, bet gan uz citiem pasākumiem, sakarā ar kuriem tika sākts formālais izmeklēšanas process. Tādēļ šī norāde nenorādīja uz nopietnu grūtību pastāvēšanu. Es konstatēju, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas šo Pirmās instances tiesas konstatāciju ( 119 ).

212.

Otrs norādes tips ir termiņš, kas pagājis attiecīgās sākotnējās pārbaudes stadijas laikā.

213.

Ja tas ievērojami pārsniedz termiņu, kuru parasti implicē sākotnējā pārbaudes stadija, tā var būt norāde par nopietnām grūtībām ( 120 ). Pārsūdzētā sprieduma 158. un 160. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā tās darba slodzi, it īpaši sakarā ar citām apelācijas sūdzības iesniedzēju sūdzībām, Komisija tai nebija veltījusi nesaprātīgi ilgu laiku. Tādēļ Pirmās instances tiesa konstatēja, vismaz netieši, ka pagājušais termiņš nenorādīja uz nopietnām grūtībām. Šo Pirmās instances tiesas analīzi apelācijas sūdzības iesniedzējas arī nav apstrīdējušas.

214.

Trešais norādes tips, kas var norādīt par nopietnu grūtību pastāvēšanu, ir vērtējumi, uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai sākotnējās stadijas beigās pieņemtu lēmumu. Šie vērtējumi var atklāt grūtības, kas var pamatot formālās izmeklēšanas stadijas sākšanu ( 121 ).

215.

Manuprāt, tādēļ šīs norādes kontrole paredz vispirms identificēt atbilstošos vērtējumus, uz kuriem pamatojusies Komisija, lai pēc tam kontrolētu, vai Komisijai bija vērtējumu veikšanai nepieciešamie elementi, uz kuriem tā pamatojusies ( 122 ).

216.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, man drīzāk šķiet, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, šādi rīkojoties šajā lietā. Man drīzāk šķiet, ka jāizmanto Pirmās instances tiesas piemērotā metode. Tā kā Komisijai ir jāizvēlas pamatojums sava lēmuma argumentēšanai, vispirms ir jāidentificē vērtējumi, ar kuriem tā pamatojusi savu lēmumu, lai pēc tam izvērtētu, vai tās rīcība bija pietiekami elementi attiecīgo vērtējumu veikšanai.

217.

Saistībā ar kritiku, ka šī konstatācija esot bijusi tikai formāla, es uzskatu, ka nav nepieciešams plašs pamatojums, ja atbilstošo Komisijas vērtējumu analīze atklāj, ka tās rīcībā bija visi nepieciešamie elementi.

218.

Nobeigumā es konstatēju, ka Pirmās instances tiesa ņēma vērā trīs norāžu tipus, kas var norādīt par nopietnām grūtībām, un ka neviena no šīm norādēm neatklāj nopietnu grūtību pastāvēšanu. Saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju minēto trešo norādi man šķiet, ka, izmantojot šo metodi, Pirmās instances tiesa savā spriedumā nepieļāva tiesību kļūdu.

219.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesai esot bijis daļēji jānoraida apstrīdētais Komisijas lēmums, pašai veicot sarežģītu substitūciju vērtējumus. Tas būtu norādījis, ka formāls izmeklēšanas process esot bijis nepieciešams.

220.

Šajā sakarā, pirmkārt, es norādu, ka ne jau tas, ka nepieciešamie vērtējumi ir sarežģīti, liek sākt formālo izmeklēšanas procesu ( 123 ). Formālā izmeklēšanas procesa sākšana ir nepieciešama vienīgi tad, ja Komisija sastopas ar nopietnām grūtībām saistībā ar vērtējumiem, ar kuriem tā pamato savu lēmumu. Tādēļ vienīgi gadījumā, ja Komisija nav bijusi spējīga pārvarēt šīs grūtības sākotnējās pārbaudes stadijā, ir nepieciešams formālais izmeklēšanas process.

221.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot noraidījusi Komisijas pamatojumu un esot to aizvietojusi ar savu pamatojumu. Ja šis apgalvojums būtu pamatots, tas pats par sevi būtu tiesību kļūda, kas var būt par iemeslu apstrīdētā sprieduma atcelšanai. Pirmās instances tiesai nav tiesību aizvietot Komisijas pamatojumu ar savu pamatojumu ( 124 ). Tādēļ ir jāizvērtē, vai šis apgalvojums ir pamatots.

222.

Vispirms saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju kritiku, ka Pirmās instances tiesa esot apstrīdējusi Komisijas argumentāciju par licenču ekonomisko vērtību, es norādu, ka šī kritika attiecas uz argumentiem, kurus Komisija izvirzīja tiesas sēdē  ( 125 ). Tomēr Komisijas lēmums bija pamatots uz licenču nenoteiktību ( 126 ), uz Francijas iestāžu pasākumu nenovēršamību Kopienu regulējuma rakstura un uzbūves dēļ ( 127 ) un uz argumentu, ka licences nebija jācedē atbilstoši tirgus cenām ( 128 ). Tādēļ apstrīdētā lēmuma pamatojumu neietekmēja argumentu par licenču ekonomisko vērtību apstrīdēšana.

223.

Pēc tam apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 113.–121. punktā esot aizvietojusi savu vērtējumu par selektīvas priekšrocības agrāku prasījumu dēļ nepastāvēšanu ar Komisijas vērtējumu. Šajā sakarā es konstatēju, ka Pirmās instances tiesas pamatojums 113.–121. punktā ir kļūdains. Tomēr atbilstoši gan Pirmās instances tiesas pakārtotajam pamatojumam, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 123.–125. punktā, gan Komisijas pamatojumam apstrīdētajā lēmumā ( 129 ), selektīvas priekšrocības pastāvēšana ir pamatota ar argumentu, ka saskaņā ar Kopienu regulējumu vienādu nosacījumu piemērošana visiem operatoriem bija nenovēršama.

224.

Turklāt saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 131. un 132. punktā izklāstīto atšķirību riskā, kuru uzņēmās Orange un SFR kā pirmās pieteikumu iesniegšanas kandidātes salīdzinājumā ar Bouygues Télécom, runa ir par pakārtotu Pirmās instances tiesas argumentu, jo noteicošais arguments bija par daļējas atteikšanās nenovēršamību un identisku nosacījumu piemērošanu saskaņā ar Kopienu regulējuma uzbūvi.

225.

Nobeigumā saistībā ar Francijas iestāžu rīcībā bijušo dažādo iespēju analīzi es norādu, ka Komisija šīs iespējas it īpaši ņēma vērā apstrīdētā lēmuma 11., 12., 22., 23. un 26.–28. punktā un ka tādēļ Pirmās instances tiesa neaizvietoja Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu.

226.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka kritika par pamatojuma aizvietošanu nav argumentēta. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar pamatoties uz šo argumentu, lai apgalvotu, ka Komisija esot sastapusies ar nopietnām grūtībām.

227.

Tādēļ es ierosinu noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju otro pamatu kā nepamatotu.

228.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

229.

Ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumam skaidri un nepārprotami ir jāatklāj Pirmās instances tiesas argumentācija, lai attiecīgās personas varētu saprast pieņemtā lēmuma pamatojumu un kompetentā tiesa — īstenot tiesas kontroli ( 130 ).

230.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē to, ka Pirmās instances tiesa pamatojās uz izņēmumu, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, pietiekami neaprakstot sistēmas uzbūvi. Šis sistēmas apraksts neesot bijis pietiekami detalizēts un tas esot bijis pretrunīgs.

231.

Lai gan visi izņēmumi, kas izriet no sistēmas rakstura un uzbūves, ir jāpamato tieši, apelācijas sūdzības iesniedzēju paustā kritika šajā gadījumā man nešķiet pamatota.

232.

Pirmās instances tiesa aprakstīja atbilstošos Kopienu regulējuma elementus un pienākumus, kas šajā sakarā jāievēro Francijas iestādēm ( 131 ). Tā kā Kopienu regulējumam bija vairāki mērķi (it īpaši četru operatoru meklēšana, lai nodrošinātu pietiekamu konkurenci ( 132 ), nediskriminācijas principa ( 133 ) un brīvas konkurences principa ( 134 ) ievērošana, kā arī 2002. gada 1. janvāra termiņa ievērošana ( 135 )), fakts, ka Pirmās instances tiesa norādīja uz dažādiem šīs sistēmas mērķiem, nepadara šo pamatojumu pretrunīgu.

233.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neesot pietiekami detalizēti izklāstījusi cēloņsakarību starp sistēmas uzbūvi un daļēju atteikšanos no prasījumiem pret Orange un SFR.

234.

Šajā sakarā es konstatēju, ka, lai izskaidrotu daļējas atteikšanās no prasījumiem pret Orange un SFR sakarā ar Kopienu regulējuma raksturu un uzbūvi nenovēršamību, nebija jānorāda uz visiem Kopienu regulējuma elementiem. Šajā sakarā ir pietiekami norādīt uz vienlīdzīgas attieksmes principu starp operatoriem, lai noteiktu maksu, un uz nepieciešamību attīstīt efektīvu konkurenci ( 136 ).

235.

Treškārt, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējas tieši nekritizē to, ka Pirmās instances tiesa neesot pietiekami detalizēti aprakstījusi cēloņsakarību starp sistēmas raksturu un uzbūvi un agrāku licenču piešķiršanu Orange un SFR, es apskatīšu šo iebildumu pabeigtības labad.

236.

Ir taisnība, ka pārsūdzētā sprieduma 123.–125. punktā Pirmās instances tiesa neizskaidroja, kāpēc agrāka piešķiršana bija nenovēršama ( 137 ). Tomēr Pirmās instances tiesa sniedza šo izskaidrojumu pārsūdzētā sprieduma 139.–142. punktā, kurā tā norādīja uz Francijas iestāžu pienākumu ievērot 2002. gada 1. janvāra termiņu. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējām bija iespēja uzzināt agrākas licenču piešķiršanas nenovēršamības iemeslu un Tiesai bija iespēja veikt savu tiesas kontroli. Tādējādi fakts, ka pārsūdzētā Pirmās instances tiesas sprieduma 139.–142. punktā nav minēts nenovēršamības iemesls, neatklāj būtisku pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

237.

Manuprāt, tādēļ pirmais pamats nav pamatots.

238.

Manuprāt, visi apelācijas sūdzības iesniedzēju pamati ir jānoraida. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

239.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas

240.

Tā kā Komisija, Francijas valdība, Orange un SFR ir prasījušas piespriest Bouygues un Bouygues Télécom atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šīm sabiedrībām spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Bouygues un Bouygues Télécom atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

241.

Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

242.

Šo apsvērumu dēļ es ierosinu Tiesai lemt šādi: