1.

Šajā prāvā vēlreiz ( 2 ) tiek lūgts interpretēt Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmumu 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā ( 3 ). Ir jāizskaidro, vai Pamatlēmumā ir paredzēta prasība, ka noziedzīgā nodarījumā cietušais drīkst kā liecinieks liecināt kriminālprocesā, kurā tam ir apsūdzētāja statuss.

2.

Noteikumi par Tiesas kompetenci prejudiciālo nolēmumu par pamatlēmumiem jomā ir iekļauti LES 35. panta 2. un 3. punktā:

“2.   Nākot klajā ar deklarāciju Amsterdamas Līguma parakstīšanas laikā vai vēlāk, jebkura dalībvalsts var atzīt, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus, kas precizēti 1. punktā.

3.   Dalībvalstij, kas nāk klajā ar deklarāciju saskaņā ar 2. punktu, ir jānorāda, ka

3.

Pamatlēmuma 2001/220 mērķi kriminālprocesa jomā vispirms ir noteikti preambulas astotajā apsvēruma:

“Jātuvina tiesību normas un prakse attiecībā uz cietušo statusu un galvenajām tiesībām, jo īpaši viņu tiesībām uz tādu attieksmi, lai tiktu respektēta viņu cieņa, tiesībām sniegt un saņemt informāciju, tiesībām saprast un tikt saprastam, tiesībām uz aizsardzību dažādās procesa stadijās un tiesībām saņemt pabalstu sakarā ar dzīves apstākļu nepilnvērtību citā dalībvalstī, nevis tajā, kur izdarīts noziedzīgais nodarījums.”

4.

2. panta 1. punktā ir vispārīgi formulēta cietušā interešu ievērošana kriminālprocesā:

“Katra dalībvalsts nodrošina, lai cietušajiem būtu reāla un atbilstoša loma tās krimināltiesību sistēmā. Tā turpina pielikt visas pūles, lai nodrošinātu, ka pret cietušajiem procesa laikā izturas ar pienācīgu cieņu, un atzīst cietušo tiesības un likumīgās intereses, jo īpaši kriminālprocesā.”

5.

Cietušā liecināšana un pierādījumu sniegšana par noziedzīgu nodarījumu ir it īpaši noteikta 3. pantā:

“Katra dalībvalsts nodrošina cietušajiem iespēju liecināt procesa laikā un iesniegt pierādījumus.

Katra dalībvalsts veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās iestādes nopratina cietušos tikai tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs kriminālprocesa nolūkam.”

6.

Saskaņā ar Ungārijas kriminālprocesa tiesībām noziedzīgā nodarījumā cietušais noteiktos apstākļos var celt apsūdzību prokuratūras vietā kā aizstājošas privātas apsūdzības uzturētājs. Aizstājošas privātas apsūdzības uzturētājs, ja likumā nav noteikts savādāk, tiesvedībā īsteno prokurora tiesības. Salīdzinājumā ar prokuroru aizstājošas privātas apsūdzības uzturētāja pilnvaras ir ierobežotas tādējādi, ka tas nedrīkst ierosināt atņemt vecāku uzraudzības tiesības, turklāt tas nedrīkst iepazīties ar no lietas materiāliem nodalītiem, konfidenciāliem dokumentiem un paplašināt apsūdzību.

7.

Turklāt ir skaidri paredzēts, ka krimināllietā nevar kā prokurors uzstāties persona, kas tajā piedalās vai piedalījusies kā liecinieks.

8.

Pamata prāvā Giorgi Katcs [György Katz] apsūdz Ištvanu Rolandu Sosu [István Roland Sós], uzturot aizstājošu privātu apsūdzību. Katcs pārmet Sosam, ka tas pret viņu ir veicis krāpnieciskas darbības un tādējādi radījis īpaši lielus zaudējumus.

9.

Katcs ir lūdzis, lai viņu nopratina kā liecinieku. Iesniedzējtiesa ir noraidījusi šo lūgumu. Tā kā prokurors nevar liecināt, tas pats attiecināms uz aizstājošas privātas apsūdzības uzturētāju.

10.

Tomēr iesniedzējtiesa šaubās, vai šāds secinājums ir saderīgs ar Pamatlēmumu 2001/220. Līdz ar to tā iesniedza Tiesai 2007. gada 6. jūlija lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādu jautājumu:

“Vai Pamatlēmuma 2001/220 par cietušo statusu kriminālprocesā 2. un 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka valsts tiesai ir jānodrošina iespēja uzklausīt cietušo noziedzīgā nodarījumā kā liecinieku arī aizstājošas privātās apsūdzības uzturēšanas procesā?”

11.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Katcs, Austrijas Republika, Ungārijas Republika un Komisija. 2008. gada 19. jūnija tiesas sēdē piedalījās Ungārijas Republika un Komisija.

12.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri attiecas tikai uz jautājumu par to, vai valsts Tiesai ir jānodrošina iespēja uzklausīt cietušo kā liecinieku arī aizstājošas privātas apsūdzības uzturēšanas procesā.

13.

Pamatlēmums 2001/220 uz šo jautājumu attiecas tikai netieši, jo šī lēmuma priekšmets ir nevis tiesu pilnvaras, bet noziedzīgajā nodarījumā cietušo tiesības. Tomēr, ja cietušajam saskaņā ar pamatlēmumu ir tiesības liecināt kā lieciniekam, tad ir loģiski, ka valsts tiesām prejudiciālā jautājuma izpratnē ir jānodrošina iespēja uzklausīt cietušo kā liecinieku. Pamatlēmuma dēļ un, lai valsts tiesai sniegtu atbildi, prejudiciālais jautājums ir jāformulē šādi:

“Vai Pamatlēmuma 2001/220 par cietušo statusu kriminālprocesā 2. un 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka aizstājošas privātas apsūdzības uzturēšanas procesā cietušajam ir jābūt iespējai, sniedzot liecību kā lieciniekam, iesniegt pierādījumus attiecīgajā procesā?”

14.

Tā kā attiecīgais pamatlēmums ir interpretējams saskaņā ar LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu, EKL 234. pantā paredzētais tiesiskais regulējums ir piemērojams Tiesas kompetencei prejudiciālo nolēmumu jomā saistībā ar LES 35. pantu ar nosacījumiem, kas paredzēti minētajā normā ( 4 ).

15.

Tādējādi Tiesa uz šo lūgumu var atbildēt tikai tad, ja Ungārija saskaņā ar LES 35. panta 2. punktu, nākot klajā ar deklarāciju, ir atzinusi Tiesas kompetenci prejudiciālu jautājumu jomā. Šāda deklarācija ir iesniegta.

16.

Tomēr nav skaidrs, vai iesniedzējtiesai ir tiesības iesniegt prejudiciālus jautājumus. Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēti atšķirīgi paziņojumi par valsts tiesu tiesībām iesniegt prejudiciālus jautājumus. Vispirms tika paziņots, ka Ungārija ir atzinusi Tiesas kompetenci saskaņā ar LES 35. panta 3. punkta a) apakšpunktu ( 5 ). Atbilstoši šim paziņojumam prejudiciālus jautājumus varētu iesniegt tikai tiesas, kas izskata lietu pēdējā instancē. Pēc tam, kad Tiesā tika saņemts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tika paziņots, ka Ungārija šo pirmo deklarāciju ir “atsaukusi” un tās vietā deklarējusi, ka atzīst Tiesas kompetenci saskaņā ar LES 35. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Atbilstoši tam visas valsts tiesas varētu iesniegt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesībām ( 6 ).

17.

Nav saskatāma nekāda informācija par to, vai šajā lietā Fővárosi Bíróság ir tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē. Līdz ar to saskaņā ar paziņojumiem Oficiālajā Vēstnesī šķiet iespējams, ka attiecīgajā brīdī iesniedzējtiesa nebija tiesīga uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus par Savienības tiesībām.

18.

Tomēr saskaņā ar LES 35. panta 3. punktu dalībvalstu norādītai informācijai par tiesām, kas var iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav jābūt konstitutīvam raksturam, bet tai var būt arī vienkārši deklaratīvs raksturs. Atšķirībā no tā, ko ļauj pieņemt paziņojumu Oficiālajā Vēstnesī par kompetences atzīšanu teksts, dalībvalsts neatzīst Tiesas kompetenci saskaņā ar LES 35. panta 3. punkta a) vai b) apakšpunktu, proti attiecībā uz noteiktu tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turpretim dalībvalstis norāda ( 7 ), kuras tiesas drīkst iesniegt prejudiciālus jautājumus. “Norādei” nav jābūt saistītai ar deklarāciju, lai tiktu atzīta Tiesas kompetence. Faktiskais tiesiskais regulējums par tiesībām iesniegt prejudiciālus jautājumus var turpretim tikt iekļauts atsevišķā valsts tiesību aktā.

19.

Vismaz šajā gadījumā tiesības iesniegt prejudiciālus jautājumus ir nosakāmas saskaņā ar Ungārijas Lēmumu (Kormányhatározat) 2088/2003, kurā ir skaidri noteikts, ka tiek atzīta Tiesas kompetence saskaņā ar LES 35. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Šis Ungārijas lēmums lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas brīdī jau pastāvēja, un ar to iesniedzējtiesa un Ungārijas valdība arī atbilstoši pamato Tiesas kompetences esamību.

20.

Tādējādi sākotnējais paziņojums Oficiālajā Vēstnesī nebija pareizs un tika izlabots ar jaunāko paziņojumu par Tiesas kompetences atzīšanu Ungārijā. Turklāt ir jānorāda, ka jebkurā gadījumā Tiesai nolēmuma pieņemšanas brīdī neapšaubāmi ir attiecīgā kompetence.

21.

Līdz ar to Tiesa ir pilnvarota atbildēt uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

22.

Tomēr Ungārija uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo tam ir hipotētisks raksturs. Iesniedzējtiesas šaubas par aizstājošas privātas apsūdzības uzturētāja iespēju liecināt krimināllietā kā lieciniekam esot balstītas uz nepareizu Ungārijas tiesību interpretāciju. No kriminālprocesa tiesību komentāriem un augstākās tiesas atzinuma ( 8 ) izrietot, ka saskaņā ar Ungārijas kriminālprocesa tiesībām aizstājošas privātas apsūdzības uzturētājs varētu sniegt liecību kā liecinieks.

23.

Principā tomēr ir jāpieņem, ka valsts tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem ir nozīme sprieduma taisīšanā ( 9 ). Tiesa tikai izņēmuma gadījumos pārbauda apstākļus, kādos valsts tiesa pie tās ir vērsusies, lai pārbaudītu savu pašas kompetenci ( 10 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iesniedzējtiesas lūgumu var noraidīt tikai tad, ja ir skaidri redzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī ja problēmai ir hipotētisks raksturs, vai ja Tiesas rīcībā nav faktisko un juridisko elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 11 ). Izņemot šādus gadījumus, Tiesai principā ir pienākums atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem par Kopienu tiesību noteikumu interpretāciju ( 12 ).

24.

Ungārijas valdība sniedz būtiskas norādes par to, ka saskaņā ar Ungārijas tiesībām nav jāsniedz papildu skaidrojumi prejudiciālajiem jautājumiem. Tomēr lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un līdzšinējais atteikums uzklausīt Katcu kā liecinieku liecina, ka vismaz iesniedzējtiesa — pat pieņemot, ka tai ir zināms augstākās tiesas Atzinums, — ieņēma citu nostāju attiecībā uz Ungārijas tiesību interpretāciju.

25.

Tiesai nav pienākuma, pārbaudot lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, labot iesniedzējtiesas izpratni par valsts tiesību interpretāciju ( 13 ). Tiesai drīzāk ir jāpalīdz iesniedzējtiesai izkliedēt šaubas par Kopienu un Savienības tiesību interpretāciju.

26.

Līdz ar to lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nav acīmredzami hipotētiska rakstura.

27.

Visbeidzot, Katcs piedāvā plaši interpretēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un izvērtēt, vai Pamatlēmumā 2001/220 ir paredzēta prasība, ka aizstājošas privātas apsūdzības uzturētājam ir jābūt piešķirtām noteiktām publisko apsūdzības iestāžu izziņas veikšanas pilnvarām.

28.

EKL 234. pantā šajā sakarā ir paredzēta tieša sadarbība starp Tiesu un valsts tiesu bezstrīdus procesā, kurā lietas dalībniekiem nav iniciatīvas tiesību, bet gan tikai iespēja izteikties ( 14 ). Saskaņā ar šo tiesību normu tikai valsts tiesas, nevis pamata prāvas lietas dalībnieki var vērsties Tiesā. Tā kā tikai valsts tiesas var noteikt, kādi jautājumi ir iesniedzami Tiesai prejudiciāla nolēmuma sniegšanai, lietas dalībnieki nevar mainīt jautājumu būtību ( 15 ).

29.

Līdz ar to uz iesniedzējtiesas iesniegto jautājumu ir jāatbild.

30.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Ungārijas aizstājošas privātas apsūdzības procesu, proti, noziedzīgajā nodarījumā cietušā statusu, ja kriminālprocesā par šo nodarījumu viņš pats pilda apsūdzētāja funkcijas publiskas apsūdzības iestādes vietā.

31.

Dalībvalstīs kriminālprocesu principā veic publiskās apsūdzības iestādes. Tomēr izņēmuma kārtā arī privātpersona, kas parasti ir noziedzīgajā nodarījumā cietušais, var uzturēt apsūdzību tiesā un uzņemties apsūdzētāja lomu kriminālprocesā apsūdzības iestādes vietā. Šajā procesā rodas jautājums, cik lielā mērā aizstājošas privātas apsūdzības uzturētājam var piemērot tiesisko regulējumu, kas ir spēkā attiecībā uz publiskām apsūdzības iestādēm. Tas attiecas gan uz apsūdzības iestāžu kompetenci, gan uz iespējamo to pilnvaru ierobežošanu.

32.

Šajā gadījumā runa ir par iespēju sniegt liecību kā lieciniekam. Principā liecības sniegšana liecinieka statusā savā paša lietā ir problemātiska, jo ir jāuztraucas par interešu konfliktu. No otras puses, cietušā liecība var būtiski veicināt to, ka tiek pierādīta personas vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un tādējādi sekmēt taisnīga un pareiza sprieduma taisīšanu.

33.

Pamatlēmumā 2001/220 nav neviena konkrēta noteikuma par cietušo tiesībām, ja tie paši īsteno apsūdzību. Tomēr vispārējais tiesiskais regulējums cietušā tiesību jomā norāda, ka cietušajam vienmēr ir jābūt iespējai, sniedzot liecības, iesniegt pierādījumus kriminālprocesā.

34.

Tas vispirms izriet no Pamatlēmuma 2001/220 3. panta pirmā teikuma. Saskaņā ar to katra dalībvalsts nodrošina cietušajiem iespēju liecināt procesa laikā un iesniegt pierādījumus.

35.

Austrijas valdība gan uzsver, ka cietušā liecības netiek skaidri minētas. Tomēr liecību elements netieši ietverts formulējumā “liecināt”. Turklāt daudzos gadījumos liecības ir visbūtiskākie pierādījumi, ko var sniegt cietušais. Kā uzsver Komisija, saskaņā ar Pamatlēmuma 2001/220 3. panta pirmo teikumu nodrošināmās tiesības lielā mērā zaudē savu saturu, ja tiek izslēgta cietušā liecības uzskatīšana par pierādījumu.

36.

Šāds robs tiesību normās par cietušo nav saderīgs ar Pamatlēmuma 2001/220 mērķiem. Saskaņā ar tā preambulas astoto apsvērumu cietušajam ir jābūt tiesībām inter alia sniegt informāciju. Saskaņā ar 2. panta 1. punktu dalībvalstis vispārīgi nodrošina, lai cietušajiem būtu reāla un atbilstoša loma to krimināltiesību sistēmā. Saskaņā ar šo pašu tiesību normu tās atzīst cietušo tiesības un likumīgās intereses, it īpaši kriminālprocesā.

37.

Vismaz tad, ja cietušie vēlas izteikties, viņu likumīgajās interesēs ir dot iespēju sniegt liecību. Kaut arī Austrijas valdība norāda, ka liecība var arī cietušajam būt par nastu, tam nav nozīmes šajā lietā. Proti, kā atgādina arī Komisija, šajā gadījumā nav jālemj par to, vai cietušajam var likt sniegt liecību pret viņa gribu.

38.

Tāpat nav saskatāms atbalsta punkts tam, ka cietušā tiesības nebūtu attiecināmas uz kriminālprocesu, kurā cietušais uztur apsūdzību. Pamatlēmumā 2001/220 šajā sakarā nav nekāda ierobežojuma.

39.

Tieši pretēji, cietušajam apsūdzētāja lomā tieši pienākas īpaša aizsardzība. Proti, šo lomu tie regulāri uzņemas tādēļ, ka publiskās apsūdzības iestādes atteikušās uzturēt apsūdzību. Šādā situācijā aizliegums sniegt liecību nozīmētu papildu trūkumu: cietušajam būtu jāvada process pašam bez publiskās apsūdzības iestādes atbalsta, un vienlaikus tiktu atņemts būtisks pierādīšanas līdzeklis. Iesniedzējtiesa un Komisija šajā sakarā pamatoti uztraucas, ka aizstājoša privāta apsūdzība krimināllietā būtu tikai sarežģīti, iespējams, pat neiespējami īstenojama, ja apsūdzību uzturošs cietušais nevar sniegt liecību.

40.

Komisija tādējādi atbalsta viedokli, ka cietušajam būtu jāvar sniegt liecību kā lieciniekam, arī īstenojot apsūdzību. Tomēr tas nav izsecināms no Pamatlēmuma 2001/220. Tā 3. panta pirmajā teikumā netiek lietots liecinieka jēdziens. Cietušajam drīzāk ir tiesības tikt uzklausītam un iesniegt pierādījumus.

41.

Pamatlēmums 2001/220 liecina, ka likumdevējs apzinājies, ka cietušā liecinieka loma ir jānošķir no lietas dalībnieka lomas. Pamatlēmuma 5. un 7. pantā acīmredzami runa ir par to, ka cietušais var piedalīties krimināllietā kā liecinieks vai lietas dalībnieks.

42.

Tādējādi cietušajam, kas īsteno apsūdzību, nav jāiegūst liecinieka statuss, ja valsts kriminālprocesa tiesībās viņam tomēr ir paredzēta iespēja izteikties lietā un ja šī liecība ir izmantojama kā pierādīšanas līdzeklis. Saskaņā ar Tiesas zinātniskā dienesta veikto pētījumu šķiet, ka tas atbilst daudzu dalībvalstu rīcībai šādā situācijā: cietušais, kurš kriminālprocesā īsteno apsūdzību, var ar apgalvojumiem sniegt pierādījumus un nebūt pilnībā pielīdzināts lieciniekam. It īpaši bieži tiek izslēgts, ka apgalvojumi ir jāapstiprina ar zvērestu.

43.

Šāda atšķirīga apsūdzību uzturošā cietušā apgalvojumu ņemšana vērā pastāv, ievērojot viņa sarežģīto lomu. Jau neatkarīgi no apsūdzības uzturētāja lomas cietušā intereses procesa iznākumā ir acīmredzamas. Ja cietušajam papildus ir vēl apsūdzētāja loma, kļūst vēl grūtāk saglabāt objektivitāti, kas ir obligāta labam lieciniekam. Tādējādi cietušā apgalvojumiem nevar piešķirt drošu, neapstrīdamu pierādījuma vērtību. Tieši pretēji, tiesai jebkurā gadījumā ir īpaši rūpīgi jāpārbauda cietušā apgalvojumi un tādējādi pilnā mērā jāņem vērā cietušo individuālā situācija.

44.

Papildus ir jānorāda, ka cietušā — apsūdzētāja lomā — statuss nedrīkst tikt īstenots, jebkādā veidā vājinot apsūdzētā tiesības uz aizstāvību. Šīs tiesības izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā — “ECTK”) 6. pantā un apstiprinātas 2000. gada 7. decembrī Nicā proklamētās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā ( 16 ). Līdz ar to tiesības uz aizstāvību ir pamattiesības, kas ir daļa no vispārīgajiem tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa ( 17 ). Tādēļ pamatlēmums ir interpretējams tādējādi, ka ir jāievēro ECTK 6. pants, kā to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa ( 18 ).

45.

Saskaņā ar ECTK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktu apsūdzētajam ir tiesības it īpaši nopratināt vai panākt apsūdzības liecinieku nopratināšanu. Tas attiecas arī uz noziedzīgajā nodarījumā cietušā apgalvojumiem, pat ja cietušais īsteno apsūdzētāja lomu. Nedrīkst tikt traucēta apsūdzības un aizstāvības līdzekļu vienlīdzība.

46.

Dalībvalstīm šīs prasības ir jāiekļauj savās attiecīgajās kriminālprocesuālajās tiesībās. Tā kā tas nav ticis pietiekami skaidri izdarīts, iesniedzējtiesai ir jāinterpretē procesuālās tiesības saskaņā ar pamatlēmumu ( 19 ).

47.

Tādēļ es iesaku Tiesai uz uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

saskaņā ar Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmuma 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā 3. panta pirmo teikumu noziedzīgajā nodarījumā cietušajam, kas krimināllietā par šo nodarījumu pilda apsūdzības funkcijas valsts apsūdzības iestādes vietā, ir jābūt iespējai ar liecībām iesniegt pierādījumus šajā lietā. Tomēr šim cietušajam nav jāiegūst liecinieka statuss, ja piemērojamajās valsts krimināltiesībās viņam tomēr ir paredzēta iespēja liecināt tiesā un ja šie apgalvojumi ir izmantojami kā pierādīšanas līdzeklis.