1.

Baltijas jūru gandrīz pilnībā ieskauj Eiropas Kopienas dalībvalstis. Tādēļ tās stāvoklis it īpaši skaidri parāda, vai Eiropas vides tiesības var kavēt jūras vides iznīcināšanu un novērst kaitējumus.

2.

Attiecīgās pārkāpuma procedūras attiecas uz īpaši smagu Baltijas jūras problēmu, proti, eitrofikāciju, t.i., organisko barības vielu pārpilnību. Baltijas jūras ūdenī ir pārāk daudz slāpekļa un fosfora, jo šīs organiskās barības vielas Baltijas jūrā pārmērīgā daudzumā tiek novadītas no apkārtējām sauszemes platībām. Tas it īpaši ir iemesls pārmērīgai ūdens augu attīstībai. Kad šie augi iet bojā, tie atņem ūdenim skābekli. Turklāt palielinātā skaitā var parādīties cianobaktērijas (zilaļģes), kas ražo indīgas vielas.

3.

Šajā lietā runa ir par slāpekli, kas sadzīves notekūdeņu veidā tiek novadīts Baltijas jūrā. To attīrīšanu reglamentē Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu ( 2 ), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1998. gada 27. februāra Direktīvu 98/15/EK ( 3 ) (turpmāk tekstā — “Notekūdeņu direktīva”).

4.

Pamatojoties uz šo direktīvu, Komisija no Somijas un Zviedrijas pieprasa, lai visas to attīrīšanas iekārtas, kas sasniedz noteiktu lielumu, samazinātu slāpekļa koncentrāciju attīrītajos notekūdeņos.

5.

Iesaistītās dalībvalstis galvenokārt iebilst Komisijai, ka saistībā ar apstākļiem attiecīgajās Baltijas jūras zonās, it īpaši Botnijas līcī, nav pilnīgi visur jāsamazina slāpekļa koncentrācija, lai novērstu eitrofikāciju.

6.

Zviedrijai un Somijai Notekūdeņu direktīva ir jāpiemēro bez ierobežojumiem kopš to pievienošanās 1995. gada 1. janvārī.

7.

Attiecīgie noteikumi ir Notekūdeņu direktīvas 5. panta 1., 2., 3. un 5. punkts par jutīgu zonu noteikšanu un šajā sakarā veicamo notekūdeņu attīrīšanu:

“1.   Šā panta 2. punkta mērķiem dalībvalstis līdz 1993. gada 31. decembrim nosaka jutīgās zonas atbilstīgi II pielikumā norādītajiem kritērijiem.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka vēlākais līdz 1998. gada 31. decembrim visi komunālie notekūdeņi no aglomerācijām ar c.e. (cilvēka ekvivalents ( 4 )) lielāku par 10000, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms izvadīšanas jutīgajās zonās tiek pakļauti stingrākai attīrīšanai, nekā noteikts 4. pantā.

3.   Šā panta 2. punktā aprakstītās izplūdes no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām atbilst attiecīgajām I pielikuma B daļas prasībām. Šīs prasības var grozīt saskaņā ar 18. pantā noteikto procedūru.

4.   [..]

5.   Uz izplūdēm no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kas atrodas jutīgo zonu attiecīgajos ūdens sateces baseinos un kas piesārņo šīs zonas, attiecas 2., 3. un 4. punkts.

6.   [..]”

8.

I pielikuma 3. punktā attiecībā uz stingrāku attīrīšanu 5. panta 2. punkta izpratnē ir noteikts:

“3.   Izvadīšana no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām uz jutīgām zonām, kas ir pakļautas eitrofikācijai, kā norādīts II pielikuma A daļas a) punktā, turklāt atbilst šī pielikuma 2. tabulā norādītajām prasībām.”

9.

2. tabulā ir norādīta fosfora un slāpekļa maksimālā koncentrācija novadāmajos notekūdeņos. Tās virsraksts ir formulēts šādi:

“Prasības par izplūdēm no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām jutīgajās zonās, kas ir pakļautas eitrofikācijai, kā noteikts II pielikuma A daļas a) punktā. Atkarībā no vietējās situācijas var izmantot vienu vai abus parametrus. Izmanto koncentrācijas vai procentuālā samazinājuma vērtības.”

10.

Saskaņā ar šīs tabulas otro rindiņu ar slāpekļa samazinājumu ir jāpanāk vai nu tā maksimālā koncentrācija 15 mg/l aglomerācijās ar cilvēka ekvivalentu no 10000 līdz 100000, vai arī 10 mg/l lielākās aglomerācijās, vai arī slāpekļa minimālais samazinājuma procents par 70% līdz 80%.

11.

II pielikuma A daļas a) punkts nosaka kritērijus jutīgu zonu noteikšanai:

“A. Jutīgās zonas

Ūdenstilpe ir jutīga zona, ja tā ietilpst vienā no šādām grupām:

12.

2. pantā no 11. līdz 13. punktam ir definēti jēdzieni eitrofikācija, estuārs un piekrastes ūdeņi:

13.

Kopiena līdztekus dažām dalībvalstīm un Krievijas Federācijai ir Konvencijas par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (turpmāk tekstā — “Baltijas jūras konvencija”) ( 5 ) līgumslēdzēja puse.

14.

Konvencijas 3. pantā ir iekļauti daži pamatprincipi un saistības, it īpaši vispārējs pienākums aizsargāt un atveseļot Baltijas jūru, kā arī īpaša piesardzības principa definīcija:

“1.   Līgumslēdzējas puses individuāli vai kopīgi veiks visus atbilstošos tiesiskos, administratīvos vai citus vajadzīgos pasākumus, lai aizkavētu un novērstu piesārņošanu, nolūkā sekmēt Baltijas jūrasvides atveseļošanu un tās ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanu.

2.   Līgumslēdzējas puses ievēros piesardzības principu, t.i., veiks drošības pasākumus, ja vien būs pamats domāt, ka tieši vai netieši jūrasvidē nokļūstošās vielas vai enerģija var radīt draudus cilvēka veselībai, kaitēt dzīvajiem resursiem un jūras ekosistēmām, mazināt rekreatīvo vērtību vai traucēt citu likumīgu jūras izmantošanu, pat ja nav neapgāžamu pierādījumu cēloņsakarībai starp izmešiem un šīm parādībām.

3.   [..]”

15.

Attiecībā uz attīrīšanas iekārtām izvirzītām prasībām īpaša uzmanība jāpievērš 6. panta 1. punktā noteiktajam pienākumam aizkavēt un novērst piesārņošanu no sauszemes avotiem:

“1.   Līgumslēdzējas puses uzņemas aizkavēt un novērst Baltijas jūras reģiona piesārņošanu no sauszemes avotiem, piemērojot, tā saukto, videi labvēlīgāko pieeju visiem avotiem un labāko pieejamo tehnoloģiju — punktveida avotiem. Šajā nolūkā katra Līgumslēdzēja puse veiks atbilstošus pasākumus Baltijas jūras sateces baseinā, ciktāl tie neierobežo tās suverenitāti.

2.   [..]”

16.

19. un nākamie panti attiecas uz Helsinkos izvietoto Baltijas jūras reģiona jūrasvides aizsardzības komisiju (turpmāk tekstā — “Helsinku komisija”). Šajā Komisijā ir pārstāvētas visas līgumslēdzējas valstis. Komisija pārstāv dalībvalstis, ciktāl tas ietilpst Kopienas kompetencē.

17.

Somijā un Zviedrijā aglomerācijām ar cilvēka ekvivalentu lielāku par 10000 to notekūdeņi ir jāpakļauj stingrākai attīrīšanai Notekūdeņu direktīvas 5. panta 2. punkta izpratnē, jo abas dalībvalstis visus savus ūdeņus ir noteikušas kā jutīgās zonas 5. panta 1. punkta izpratnē.

18.

Komisija uzskata, ka šīs stingrākās attīrīšanas dēļ cita starpā ir jāsamazina arī slāpekļa koncentrācija notekūdeņos. Ņemot vērā, ka tas netiek darīts visās atbilstošajās šo dalībvalstu aglomerācijās, tā ierosināja strīdīgās pārkāpuma procedūras un pēc 2002. gada 1. jūlija Somijai adresētā un attiecīgi 2002. gada 23. oktobra Zviedrijai adresētā aicinājuma sniegt apsvērumus (brīdinājuma vēstule) 2004. gada 1. aprīlī Komisija nosūtīja katrai dalībvalstij argumentētu atzinumu.

19.

Pēc tam, kad abas dalībvalstis neņēma vērā šo atzinumu, Komisija 2007. gada 16. jūlijā cēla prasību pret Somiju (lieta C-335/07) un 2007. gada 18. septembrī tā cēla prasību pret Zviedriju (lieta C-438/07).

20.

Lietā C-335/07 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

21.

Somijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

22.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 7. augusta rīkojumu Zviedrijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Somijas prasījumu atbalstam.

23.

Lietā C-438/07 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

24.

Zviedrijas Karaliste atzīst, ka 34 attīrīšanas iekārtās ir jānovērš slāpekļa koncentrācija. Pārējā daļā tās prasījums Tiesai ir šāds:

25.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 28. janvāra rīkojumu Somijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Zviedrijas prasījumu atbalstam.

26.

Kopējā tiesas sēdē, kas notika 2009. gada 19. februārī, piedalījās abas dalībvalstis un Komisija.

27.

Es abas šīs tiesvedības aplūkošu kopējos secinājumos, jo tajās būtībā tika izvirzīti vienādi jautājumi.

28.

Komisija Somijai un Zviedrijai pārmet, ka tās aglomerācijās ar cilvēka ekvivalentu lielāku par 10000 visus notekūdeņus nepakļauj stingrākai attīrīšanai. Katrā ziņā lietas dalībniekiem ir domstarpības tikai jautājumā, vai šī attīrīšana visos gadījumos paredz arī slāpekļa koncentrācijas samazināšanu.

29.

Komisija skaidri prasa, lai visos attiecīgajos notekūdeņos tiktu samazināta slāpekļa koncentrācija. Turpretim tā neceļ iebildumus pret slāpekļa koncentrācijas nesamazināšanu noteiktās attīrīšanas iekārtās. Abu tiesvedību pamatā ir drīzāk vispārīgi apsvērumi, ka noteiktas Baltijas jūras zonas ir jutīgas pret slāpekli saturošu notekūdeņu novadīšanu un Zviedrija un Somija šajās zonās tieši vai netieši novada visus notekūdeņus.

30.

Ciktāl Komisija katrā ziņā replikā atsaucas uz dažām attīrīšanas iekārtām, tas ir darīts, lai raksturotu kopējo situāciju. Galvenokārt argumentācija ir tikai Komisijas vispārējo argumentu atkārtošana. Lai celtu iebildumus pret dažām attīrīšanas iekārtām vai noteiktām iekārtu grupām, Komisijai sava kritika bija atbilstoši jānoformulē konkrētāk.

31.

Turpretī, ja šī argumentācija ir paredzēta kā iebildums pret dažām iekārtām, šādā gadījumā, kā pamatoti norāda Somija, Komisija salīdzinājumā ar pirmstiesas procedūru un prasības pieteikumu turklāt grozītu tiesvedības priekšmetu, jo līdz replikai nebija diskusijas par dažām iekārtām. Tas būtu nepieņemami.

32.

Tādēļ, ja šāda attīrīšana nav nepieciešama tikai dažās attiecīgajās dalībvalstu attīrīšanas iekārtās, prasība ir jānoraida.

33.

Tādējādi prasības iznākumam nav būtiski, ka Zviedrija skaidri ( 6 ) un Somija katrā ziņā netieši ( 7 ) atzīst, ka dažās attīrīšanas iekārtās ir vairāk jātiecas novērst slāpekļa koncentrāciju. Proti, attiecīgās dalībvalstis apstrīd, ka šāda nepieciešamība attiecas uz daudzām attīrīšanas iekārtām.

34.

Juridiskā vērtējuma pamatu veido Notekūdeņu direktīvas 5. panta 2. punkts. Atbilstoši tam kompetentajām iestādēm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai vēlākais līdz 1998. gada 31. decembrim visus tos komunālos notekūdeņus no aglomerācijām ar cilvēka ekvivalentu lielāku par 10000, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms izvadīšanas jutīgajās zonās pakļautu stingrākai attīrīšanai, nekā noteikts direktīvas 4. pantā.

35.

Saskaņā ar II pielikuma A daļu jutīgo zonu noteikšanu var balstīt uz atšķirīgiem pamatiem, proti, eitrofikāciju (a) punkts), dzeramā ūdens iegūšanu (b) punkts) un citu direktīvu prasībām (c) punkts). Tādēļ var būt jutīgas zonas, kurās slāpekļa un/vai fosfora novadīšanai nav praktiskas nozīmes. Tomēr nav apstrīdams, ka abas dalībvalstis visus savus ūdeņus ir noteikušas par jutīgām zonām, pamatojoties uz eitrofikāciju.

36.

Tas, kādi noteikumi ir piemērojami stingrākai šādās jutīgajās zonās novadīto ūdeņu attīrīšanai, izriet no vairākām norādēm: Notekūdeņu direktīvas 5. panta 3. punktā ir norāde uz I pielikuma B daļu. Šīs daļas 3. punktā atkal ir norāde uz attiecīgā pielikuma 2. tabulā paredzēto. Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka šīs norādes ir piemērojamas ar nosacījumu, ka tiek ņemta vērā direktīvas II pielikuma A daļas a) punkta otrā daļa ( 8 ).

37.

I pielikuma 2. tabulā ir konkrētas norādes par fosfora un slāpekļa samazināšanu notekūdeņos. Tomēr atbilstoši šīs tabulas virsrakstam no vietas īpatnībām ir atkarīgs, vai tiek samazināta slāpekļa vai fosfora, vai arī abu piesārņotāju koncentrācija. Turklāt II pielikuma a) punkta otrā daļa paredz apsvērt, kurš piesārņotājs ir jāsamazina.

38.

No iepriekš minētā izriet, ka slāpekļa koncentrācija nav obligāti jāsamazina, bet gan ka stingrāko attīrīšanu var modulēt ar zināmu elastību ( 9 ). Tas, vai ir jāsamazina slāpekļa vai fosfora koncentrācija, principā ir jāapsver, ņemot vērā attiecīgās zonas jutīguma iemeslu. Saskaņā ar II pielikuma A daļas a) punktu jutīgi ir ūdeņi, kas ir eitrofiski vai kas varētu kļūt eitrofiski tuvā nākotnē, ja netiek veikta aizsargājoša darbība.

39.

Tādējādi lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka slāpekļa koncentrācija principā ir jāsamazina, ja slāpekļa novadīšana veicina eitrofikāciju vai arī, ja [slāpekļa] novadīšanas samazināšana ir pasākums, ar kura palīdzību var novērst eitrofikāciju nākotnē.

40.

Tomēr domstarpības ir jautājumā par to, vai Komisijai ir jāpierāda nepieciešamība samazināt slāpekļa koncentrāciju vai arī, tieši otrādi, attiecīgajām dalībvalstīm ir jāpierāda, ka tas nav nepieciešams.

41.

Abos Komisijas pasūtītajos ziņojumos par Notekūdeņu direktīvas transponēšanu Somijā ( 10 ) un Zviedrijā ( 11 ) ir skaidri pausts uzskats, ka attiecīgajām dalībvalstīm ir jāpierāda, ka atteikšanās no slāpekļa koncentrācijas samazināšanas neietekmē attiecīgo ūdeņu eitrofikāciju. Kamēr ir pamatotas šaubas par atteikšanās nekaitīgumu, ir jāveic atbilstoša attīrīšana. Līdz ar to Komisija vairākkārt norāda, ka attiecīgā dalībvalsts nav paskaidrojusi noteiktus jautājumus ( 12 ).

42.

Tomēr saskaņā ar judikatūru pārkāpuma procedūrā Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv apgalvotais pārkāpums. Tieši Komisijai ir jāiesniedz Tiesai vajadzīgā informācija, lai pierādītu, ka pastāv pārkāpums, bez tiesībām pamatoties uz jebkādu pieņēmumu ( 13 ).

43.

Tādējādi principā Komisijai ir jāpierāda, ka ir jāsamazina slāpekļa koncentrācija notekūdeņos, lai novērstu eitrofikāciju. Tomēr šo pierādīšanas pienākumu atvieglo dalībvalstu lojālas sadarbības pienākums un piesardzības princips.

44.

Katrā ziņā dalībvalstīm saskaņā ar EKL 10. pantu ir pienākums palīdzēt Komisijai uzraudzīt Kopienu tiesību piemērošanu ( 14 ). Vispirms valsts iestādēm lojālas sadarbības garā ir jāveic vajadzīgās pārbaudes uz vietas ( 15 ). Ja Komisija iesniedz pietiekamus pierādījumus, lai atklātu noteiktus faktus, kas notikuši atbildētājā dalībvalstī, dalībvalstij pēc būtības un izsmeļoši jāapstrīd iesniegtie dati un no tiem izrietošās sekas ( 16 ).

45.

Izskatāmā lieta ilustrē šo sadarbību, jo tiesvedības zinātniskie pamati acīmredzami ir balstīti uz pētījumiem, ko veicina un savā vides politikā izmanto abas atbildētājas dalībvalstis ( 17 ).

46.

Turklāt, piemērojot piesardzības principu, par būtiskas ietekmes uz vidi esamību var liecināt fakts, ka, ņemot vērā pieejamo zinātniska un tehniska rakstura informāciju, efekta iespējamība ir pietiekami liela ( 18 ). Šī piesardzības principa interpretācija atbilst Baltijas jūras konvencijas 3. panta 2. punktam, atbilstoši kuram nav vajadzīgi neapgāžami pierādījumi cēloņsakarībai starp [notekūdeņu] izvadīšanu un kaitīgo ietekmi. Tomēr dalībvalstis var atspēkot atbilstošo Komisijas argumentāciju ar saviem zinātniskajiem pierādījumiem ( 19 ).

47.

Tomēr Komisija it īpaši Somijas gadījumā uzsver, ka Notekūdeņu direktīvas II pielikuma A daļas a) punkta otrās daļas i) un ii) apakšpunktā ir paredzēti īpaši noteikumi diviem specifiskiem īpašas jutības gadījumiem. Tie attiecas arī uz pierādīšanas pienākumu.

48.

Pirmais gadījums atbilstoši i) apakšpunktam attiecas uz iekšējiem ūdeņiem, proti, ezeriem un straumēm, kas sasniedz ezerus/rezervuārus/slēgtos līčus, kuriem ir zema ūdens apmaiņa, līdz ar to var notikt uzkrāšana. Šajās zonās katrā ziņā jāiekļauj fosfora novēršana, ja vien nav pierādāms, ka novēršana neietekmēs eitrofikācijas līmeni. Ja notiek novadīšanas no lielām aglomerācijām, var apsvērt arī slāpekļa novēršanu.

49.

Tādējādi fosfora gadījumā tiek noteikts atspēkojams apgalvojums, ka tas ir jānovērš, kamēr nav pierādīts pretējais. Somija uzsver, ka šī noteikuma teksts attiecībā uz šajā lietā apstrīdēto slāpekļa samazināšanu tomēr tikai uzsver, ka tā samazināšana ne vienmēr ir nepieciešama. Šajā ziņā ir piemērojami vispārējie noteikumi par pierādīšanas pienākumu.

50.

Turpretī ii) apakšpunktā ir paredzēts, ka lielu aglomerāciju gadījumā jāiekļauj fosfora un/vai slāpekļa novēršana, ja vien nav pierādāms, ka novēršana neietekmēs eitrofikācijas līmeni. Tas attiecas uz novadīšanu estuāros, līčos un citos piekrastes ūdeņos, kam ir zema ūdens apmaiņa vai kas saņem lielu piesārņotāju daudzumu. Ar šo noteikumu tiek pārnests pierādīšanas pienākums par slāpekļa novēršanas nepieciešamību.

51.

Lai šī pierādīšanas pienākuma pārnešana varētu notikt, Komisijai ir jāpierāda, ka, pirmkārt, notekūdeņus novada lielas aglomerācijas un, otrkārt, tie tiek novadīti estuāros, līčos un citos piekrastes ūdeņos, kam ir zema ūdens apmaiņa vai kas saņem lielu piesārņotāju daudzumu.

52.

Komisija apgalvo, ka neregulārā krasta veidola un daudzo salu dēļ Zviedrijas un Somijas piekrastes ūdeņiem ir raksturīga neliela ūdens apmaiņa. Tie saņem arī lielu piesārņotāju daudzumu.

53.

Šo atzinumu var attiecināt uz lielām piekrastes ūdeņu zonām. Tomēr Komisijai bija jāparāda, ka šajos ūdeņos tieši vai netieši tiek novadīti visi notekūdeņi. Lai to pierādītu, nepietiek tikai norādīt uz piekrastes ainavas vispārējām īpašībām. Zviedrija uzsver, ka nevar tik vienkārši uzskatīt, ka visos piekrastes ūdeņos ir neliela ūdens apmaiņa. Ļoti iespējams, ka vismaz daži notekūdeņi tiek novadīti piekrastes ūdeņos ar lielu ūdens apmaiņu, līdz ar to atklātā jūrā tiek pietiekami samazināta slāpekļa koncentrācija.

54.

Ņemot vērā, ka argumentācija par piekrastes ūdeņu vispārējām īpašībām netika precizēta attiecībā uz noteiktām zonām, ir nepiemēroti pārnest pierādīšanas pienākumu attiecībā uz konkrētām [notekūdeņu] izvadēm.

55.

Turklāt Komisija uzskata, ka katrā ziņā Botnijas līča ziemeļu daļa, Botenvikena, kā Baltijas jūras daļa, ko raksturo neliela ūdens apmaiņa ar Ziemeļjūru un Atlantijas okeānu, ir līcis Notekūdeņu direktīvas II pielikuma A daļas a) punkta otrās daļas ii) apakšpunkta izpratnē.

56.

Turpretī Zviedrija uzskata, ka tik plaša jēdziena “līcis” piemērošana nav saderīga ar vārda nozīmi. Pēc Somijas domām, Botenvikena līdzīgi kā Botnijas līča dienvidu daļa, Botnijas jūra, un Baltijas jūras centrālā daļa, ir milzīga jūras struktūra, kurā ietilpst līči, estuāri un piekrastes ūdeņi.

57.

Faktiski ir neatbilstoši uzskatīt Botenvikenu, kas stiepjas apmēram 300 km garumā un daļēji līdz pat 200 km platumā, par līci. Lai gan līča jēdziens šķiet pietiekami plašs, lai to piemērotu arī tik lieliem ūdeņiem, tomēr šāda lietošana drīzāk robežojas ar vārda nozīmi.

58.

Svarīgāks ir sistēmiskais kopsakars. Vispārējais noteikums ir, ka no vietas īpatnībām ir atkarīgs, kādi piesārņotāji jānovērš stingrākas attīrīšanas ietvaros. Notekūdeņu direktīvas II pielikuma A daļas a) punkta otrās daļas ii) apakšpunktā ir tikai precizēti īpaši vietējie apstākļi, kas izņēmuma gadījumā pieļauj atspēkojamu pieņēmumu attiecībā uz to, ka ir nepieciešama fosfora un/vai slāpekļa novēršana. Šo atkāpi, kas attiecas uz vietām ar noteiktām īpašībām, nebūtu saderīgi vienoti attiecināt uz lielām ūdens struktūrām, kurās var būt daudz zonu ar pilnīgi atšķirīgiem vietējiem apstākļiem.

59.

Turklāt pastāv šaubas, vai lielas aglomerācijas jēdziens Notekūdeņu direktīvas II pielikuma A daļas a) punkta otrās daļas ii) apakšpunktā attiecas uz visām strīdīgajām aglomerācijām. Ņemot vērā, ka runa ir par visām aglomerācijām ar cilvēka ekvivalentu lielāku par 10000, visas šīs aglomerācijas ir jāuzskata par lielām, lai attiecībā uz visām notekūdeņu izvadīšanām no tām prezumētu nepieciešamību veikt slāpekļa novēršanu. Šīs prezumpcijas izņēmuma raksturs ir arī pret šādu pieņēmumu, ko Komisija ir norādījusi tikai tiesas sēdē, atbildot uz jautājumu. Turklāt no Notekūdeņu direktīvas neizriet, ka, ja cilvēka ekvivalents ir 10000, tad tā principā ir robežvērtība, kas raksturo lielās aglomerācijas. Tieši pretēji, direktīvā saistībā ar citām prasībām ir noteiktas vēl augstākas robežvērtības, piemēram, ar cilvēka ekvivalentu 15000 ( 20 ), 100000 ( 21 ) vai 150000 ( 22 ).

60.

Tādējādi Komisija šajās tiesvedībās nevar balstīties uz Notekūdeņu direktīvas II pielikuma A daļas a) punkta otrās daļas ii) apakšpunktā noteiktā pierādīšanas pienākuma pārnešanu.

61.

Tādējādi Komisijai jāpierāda, ka slāpekļa novadīšana no katras Zviedrijas vai Somijas aglomerācijas, kurā cilvēka ekvivalents pārsniedz 10000, ir iemesls jutīgās zonas eitrofikācijai vai arī, ka slāpekļa novadīšanas samazināšana ir pasākums, ar ko var novērst šādas zonas eitrofikāciju nākotnē.

62.

Lai gan Zviedrija un Somija visus savus ūdeņus ir norādījušas kā jutīgās zonas, tomēr šajā tiesvedībā runa ir tikai par ietekmi uz jūras zonām. Abu dalībvalstu attīrīšanas iekārtas tieši vai netieši novada notekūdeņus šajās zonās.

63.

Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Zviedrijas piekrastes ūdeņi posmā no Norvēģijas robežas līdz Nortaljes [Norrtälje] pilsētai ir jutīgi pret slāpekļa novadīšanu. Tas attiecas arī uz Somijas dienvidu piekrastes ūdeņiem. Attiecīgās jūras zonas ir Kategata un Belti starp Zviedriju un Dāniju, Baltijas jūras centrālā daļa un Somijas jūras līcis starp Somiju un Igauniju. Tādēļ tiešajās novadīšanās šajās zonās neapstrīdami ir jāsamazina slāpekļa koncentrācija.

64.

Turpretī strīdīgs ir jautājums, vai slāpekļa koncentrācija ir jāsamazina arī visās novadīšanās Botnijas līcī (par to skat. turpinājumā 1) punktā). Botnijas līcis ir jūras teritorija starp Somiju un Zviedriju. To veido ziemeļu daļa — Botenvikena — un dienvidu daļa — Botnijas jūra.

65.

Turklāt lietas dalībniekiem ir domstarpības jautājumā, vai slāpeklis ir jāsamazina visās novadīšanās iekšējos ūdeņos, kas tikai netieši tiek novadīti jūrā (par to skat. turpinājumā 2) punktā).

66.

Visbeidzot, Zviedrija un Somija atsaucas uz to, ka slāpekļa novadīšanu reducēšana var kaitēt videi, veicinot pārmērīgu cianobaktēriju (zilaļģu) attīstību (par to skat. turpinājumā 3) punktā).

67.

Galvenā nozīme izskatāmo tiesvedību iznākumā ir novadīšanām Botnijas līča ziemeļu daļā — Botenvikenā. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka slāpekļa novadīšana šajos ūdeņos nerada eitrofikāciju. Tādēļ, pamatojoties uz Botenvikenas īpašībām, saskaņā ar Notekūdeņu direktīvu nav jāsamazina slāpekļa koncentrācija.

68.

Ja visas slāpekļa novadīšanas šajā zonā tur arī paliktu, būtu skaidrs, ka Komisija nevar pierādīt, ka visām pietiekami lielām Zviedrijas un Somijas aglomerācijām ir jāsamazina slāpekļa koncentrācija to notekūdeņos. Jo, lai gan sauszemes teritorijas, no kurām novada ūdeņus Botenvikenā, ir maz apdzīvotas, tomēr abās attiecīgajās dalībvalstīs ir atbilstošas aglomerācijas, no kurām notekūdeņus tieši vai netieši novada Botenvikenā. Jāmin, piemēram, Zviedrijas pilsēta Lūleo [Luleå] un Somijas pilsēta Oulu [Oulu], kurās abās cilvēka ekvivalents būtiski pārsniedz 10000.

69.

Tomēr Komisija apgalvo, ka liela daļa slāpekļa novadījumu Botenvikenā vēlāk sasniedz Botnijas jūru un Baltijas jūras centrālo daļu. Pirms var sākt analizēt, vai Komisija var pierādīt šos faktiskos argumentus, ir jāizvērtē, vai piesārņotāju pārnešanai starp jūras zonām vispār ir kāda nozīme Notekūdeņu direktīvas piemērošanā un attiecīgi, cik daudz slāpekļa ir jāpārnes, lai rastos pienākums samazināt slāpekļa koncentrāciju.

70.

Zviedrija Komisijas argumentācijai juridiskā līmenī pretnostata to, ka Notekūdeņu direktīvā nav paredzēts ņemt vērā [piesārņotāju] pārnešanu starp jūras zonām. Zviedrija pamatojas uz Notekūdeņu direktīvas 5. panta 5. punktu. Tas nosaka, ka stingrāka attīrīšana attiecas uz izplūdēm no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kas atrodas jutīgo zonu attiecīgajos ūdens sateces baseinos un kas piesārņo šīs zonas.

71.

Zviedrijas valdība uzskata, ka Botnijas līcis nav daļa no citu jūras zonu sateces baseina. Analoģiski upes baseina definīcijai 2. panta 13. punktā Direktīvā 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā ( 23 ) (turpmāk tekstā — “Ūdens pamatdirektīva”), Zviedrija ar to saprot zemes platību, no kuras visi virszemes noteces ūdeņi caur secīgiem strautiem, upēm un, iespējams, ezeriem, ieplūst jūrā pie vienas grīvas, ietekas vai deltas. Šī definīcija atbilst esošajai hidroloģiskajai praksei. Turpretī jūras zonas nav daļa no upes baseina.

72.

Tomēr Tiesa jau ir atzinusi, ka runa ir par novadīšanu Notekūdeņu direktīvas 5. panta 2. punkta izpratnē neatkarīgi no tā, vai notekūdeņi jutīgajā zonā ieplūst tieši vai netieši ( 24 ). Tas atbilst augstajam Kopienas vides politikas aizsardzības līmenim, ko nosaka EKL 174. panta 2. punkts ( 25 ).

73.

Šīs lietas, no vienas puses, bija par novadīšanu upē, kas piesārņotājus iepludināja jutīgajās zonās ( 26 ), no otras puses, par iesūkšanos zemē, kuras rezultātā piesārņotāji no gruntsūdeņiem nokļuva jutīgajā jūras zonā ( 27 ). Tomēr nav redzama iemesla privileģēt slāpekļa novadīšanas, kas jutīgajās zonās nonāk nevis pa iekšzemes ūdeņiem vai gruntsūdeņiem, bet gan pa jūras zonām.

74.

Tādējādi sateces baseina jēdzienam Notekūdeņu direktīvas 5. panta 5. punktā primārais ir aprakstošais uzdevums. To nevar uzskatīt par attīrīšanas pienākumu ierobežojumu. Turpretī Ūdens pamatdirektīvā upes sateces jēdzienam ir piešķirta daudz plašāka nozīme, kas ir jāinterpretē citādāk.

75.

Līdz ar to jāsecina, ka tad, ja novadītais slāpeklis jutīgajā zonā nonāk caur citu jūras zonu, var runāt par slāpekli saturošu notekūdeņu novadīšanu zonā, kas ir jutīga pret slāpekli.

76.

Izskatāmās lietas katrā ziņā parāda, ka netiešas novadīšanas iespējamībai ir jāprecizē, cik lielai slāpekļa novadīšanas daļai ir jāsasniedz jutīgās zonas, lai pamatotu pienākumu samazināt slāpekļa koncentrāciju.

77.

Komisija cenšas parādīt, ka starp dažādām Botnijas līča daļām un no turienes tālāk uz Baltijas jūras centrālo daļu tiek pārnests ievērojams daudzums slāpekļa. Tomēr šai globālajai pārnešanai nav izšķirošas nozīmes. Nozīme drīzāk ir tam, vai notekūdeņu novadīšana Botenvikenā palielina slāpekļa koncentrāciju jutīgajās zonās ( 28 ). Tas tādēļ, ka eitrofikāciju Notekūdeņu direktīvas izpratnē raksturo cēloņsakarība starp novadīšanu un ūdens kvalitātes pasliktināšanos ( 29 ).

78.

Šajā sakarā Zviedrija, atsaucoties uz modelēšanas ceļā iegūtiem rezultātiem, apgalvo, ka slāpekļa novadīšanas no komunālajiem notekūdeņiem veido tikai ļoti nelielu daļu no slāpekļa pārnešanas starp Botenvikenu, Botnijas līci un Baltijas jūras centrālo daļu ( 30 ). Somija iesniedz aprēķinus ar nedaudz augstākiem rezultātiem, tomēr tie joprojām nesasniedz vienu procentu no ikgadējā slāpekļa daudzuma Baltijas jūrā.

79.

Šie aprēķini obligāti nenozīmē pienākuma stingrāk attīrīt notekūdeņus noliegumu. Katra novadīšana, ja tā tiek pietiekami atšķaidīta, kļūst nenozīmīga. Atšķaidīšanas efektu var izslēgt, tikai cieši atrodoties pie novadīšanas avota. Ja kopējā piesārņojumā ņemtu vērā tikai daļu no piesārņojuma avota, tad lielu zonu piesārņojuma gadījumā diez vai varētu noteiktiem avotiem noteikt pienākumu tos attīrīt. Tad, iespējams, [notekūdeņu] novadīšanām no Stokholmas vai Gdaņskas būtu maza nozīme Baltijas jūras centrālās daļas eitrofikācijā, jo pat šīs novadīšanas katra veido tikai ļoti nelielu daļu no kopējā daudzuma. Tomēr Notekūdeņu direktīvā ir prasība visām aglomerācijām ar cilvēka ekvivalentu lielāku par 10000 nodrošināt stingrāku notekūdeņu attīrīšanu, ja tās novadīšanu veic jutīgās zonās, neatkarīgi no tā, vai attiecīgās aglomerācijas [notekūdeņu] novadīšana veido lielu vai nelielu daļu no konkrētā piesārņojuma daudzuma.

80.

Tam pretrunā nav arī nepieciešamā cēloņsakarība starp aglomerāciju slāpekli saturošo notekūdeņu novadīšanu un ūdens kvalitātes pasliktināšanos ( 31 ). Tiesa gan ir uzsvērusi, ka aglomerāciju notekūdeņiem ir jāveido ievērojama daļa kaitīgās ietekmes, kas rada jutīgo zonu eitrofikāciju, lai saskaņā ar Notekūdeņu direktīvu rastos vajadzība norādīt zonas ( 32 ). Tomēr tas attiecas uz kopējo aglomerāciju notekūdeņu kaitīgo ietekmi uz jutīgo zonu, nevis atsevišķu novadīšanu vai noteiktu novadīšanas veidu nozīmi. Tas, ka atsevišķas novadīšanas veido tikai nelielu daļu no kopējā daudzuma, nenoliedz iespēju, ka attiecīgā veida novadīšanām kopumā ir būtiska nozīme jutīgo zonu eitrofikācijā. Izskatāmajā lietā nenoliedzams ir fakts, ka Baltijas jūras centrālā daļa ir jutīga pret slāpekli saturošiem aglomerāciju notekūdeņiem.

81.

Tomēr ne jau katrs ar netiešām novadīšanām saistīts slāpekļa daudzuma palielinājums jutīgajā zonā var būt iemesls pienākumam novērst slāpekļa daudzumu. Tas būtu neatbilstīgi, jo laikam jau katra slāpekļa novadīšana jebkādos ūdeņos vismaz homeopātiskās devās palielina slāpekļa koncentrāciju jutīgajā zonā.

82.

Notekūdeņu direktīvā jau ir noteikts kritērijs, ko var izmantot, lai izvērtētu netiešo slāpekļa novadīšanu nozīmību. Proti, I pielikuma 2. tabula stingrākas attīrīšanas ietvaros neprasa pilnīgu attīrīšanu, bet gan — slāpekļa gadījumā — koncentrācijas samazināšanu par vismaz 70 līdz 80%. Tas nozīmē, ka principā attīrīšanas iekārta var tieši novadīt jutīgā zonā 30% no slāpekļa daudzuma notekūdeņos. Netiešām novadīšanām nedrīkst piemērot stingrākas prasības.

83.

Tādēļ pieejai netiešām novadīšanām jutīgos ūdeņos ir jābūt tādai, it kā ūdeņi, kas nav noteikti kā jutīgi un caur kuriem tiek veikta novadīšana, būtu daļa no notekūdeņu attīrīšanas. Ja caurteces ūdeņi droši aiztur lielu daļu no novadītā slāpekļa, tad attīrīšanas iekārtā nav jāveic stingrāka [notekūdeņu] attīrīšana.

84.

Šo domu Zviedrija acīmredzami piemēro attiecībā uz novadīšanām iekšējos ūdeņos, kas nav noteikti kā jutīgi. Ja pa ceļam uz jutīgiem piekrastes ūdeņiem tiek aizturēts pietiekams daudzums slāpekļa, šādā gadījumā attīrīšanas iekārtas neveic stingrāku attīrīšanu.

85.

Komisija gan uzskata, ka saskaņā ar Notekūdeņu direktīvu nevar ņemt vērā slāpekļa koncentrācijas samazināšanos pārnešanas laikā uz jutīgiem ūdeņiem. Šāds viedoklis nerod apstiprinājumu direktīvā. Proti, šīs samazināšanās dēļ slāpeklis paliek ūdeņos, kas nav jutīgi pret šo vielu. Bet saskaņā ar 5. panta 2. punktu slāpekļa daudzuma samazināšana ir nepieciešama tikai atbilstošas jutības gadījumā.

86.

Tomēr Komisija pamatoti uzsver, ka dabiskā ceļā pārnestais slāpekļa daudzums nav nemainīgs lielums, bet gan var būt pakļauts svārstībām. Turpretī ir jānorāda, ka tehniska slāpekļa reducēšana diezgan ticami var garantēt noteiktus attīrīšanas rādītājus. Šis lielākais svārstību risks ir jāņem vērā, pārbaudot, cik daudz slāpekļa nokļūst jutīgajā zonā. Kā Zviedrija norāda saistībā ar novadīšanu iekšējos ūdeņos, šajā ziņā ir jādomā par rūpīgu slāpekļa pārnešanas izpēti, kā arī par atbilstošu drošības rezervi. Turpretī svārstību iespēja nevar pamatot būtiski stingrāku prasību piemērošanu netiešām novadīšanām salīdzinājumā ar tiešām novadīšanām.

87.

Tādēļ slāpekļa netieša novadīšana zonās, kas ir jutīgas pret slāpekli, rada pienākumu samazināt slāpekļa koncentrāciju tikai tad, ja jutīgajās zonās nonāk vairāk par 30% no notekūdeņos esošā slāpekļa.

88.

Komisija apgalvo, ka 62% no slāpekļa ieplūdēm Botenvikenā tiek pārnestas tālāk uz Botnijas jūru. Šī kvota, ko apstrīd Zviedrija, liecina, ka arī aglomerāciju notekūdeņi pārnes atbilstošu daļu slāpekļa novadīšanu. Gadījumā, ja Botnijas jūra kopumā būtu jutīga pret slāpekli, šāda pārnešana būtu pietiekams iemesls, lai rastos pienākums samazināt slāpekļa koncentrāciju novadīšanās Botenvikenā.

89.

Tomēr, pamatojoties uz Komisijas iesniegtajiem ziņojumiem par Notekūdeņu direktīvas transponēšanu Somijā un Zviedrijā, tiek uzskatīts, ka Botnijas jūras atklātajos apgabalos nav sastopama eitrofikācijas problēma. Atšķirīga situācija ir piekrastes ūdeņos ar nelielu ūdens apmaiņu un lielu piesārņotāju daudzumu. Tiek arī uzskatīts, ka piesārņotāju pieplūdums no Baltijas jūras centrālās daļas un Somijas līča ir iemesls biežākai aļģu ziedēšanai pie Somijas krastiem ( 33 ).

90.

Pat ja atbilstoši iepriekš minētajam noteikti Botnijas jūras piekrastes ūdeņi ir jutīgi pret slāpekļa novadīšanu tajos, šie izteikumi neļauj izdarīt pieņēmumu, ka tas ir attiecināms uz Botnijas jūru. Turklāt ir maz ticams, ka slāpekļa novadīšanas Botenvikenā pasliktina tieši Botnijas jūras jutīgo zonu stāvokli. Pirmām kārtām, runa ir par piekrastes ūdeņiem ar nelielu ūdens apmaiņu. Tajos ieplūst maz ūdens no Botenvikenas. Ciktāl problēmas rada piesārņotāju pieplūdums, tad šis pieplūdums ir no dienvidiem, t.i., no pretējā virziena.

91.

Tādēļ Komisija nav pierādījusi, ka slāpekļa novadīšanas Botenvikenā pietiekamā apmērā nonāk Botnijas jūras jutīgajās zonās.

92.

Komisija vēl arī uzskata, ka pietiekams daudzums Botenvikenā novadītā slāpekļa nonāk Baltijas jūras centrālajā daļā, kas ir jutīga pret slāpekļa ieplūdēm. Tomēr tā nesniedz nekādu informāciju par to, cik liela daļa no Botenvikenā novadītā slāpekļa nonāk Baltijas jūras centrālajā daļā.

93.

Saskaņā ar tās iesniegtajiem ziņojumiem apmēram 11% no kopējās ieplūdes Botnijas līcī tiek pārnesti tālāk uz Baltijas jūras centrālo daļu ( 34 ). Šī pārnešanas kvota ir būtiski mazāka nekā pārnešana starp Botenvikenu un Botnijas jūru. Tā atbilst secinājumam, ka Botnijas jūra ir efektīva slāpekļa koncentrācijas pazeminātāja ( 35 ).

94.

Zviedrijas valdība iesniedz modelēšanas rezultātus, kas liecina par vēl mazāku pārnešanas kvotu. Atbilstoši tiem, samazinot slāpekļa koncentrāciju notekūdeņu novadīšanās Botnijas līcī kopumā par 817 tonnām, slāpekļa pārnešanai uz Baltijas jūras centrālo daļu ir jāsamazinās tikai par 56 tonnām. Citiem vārdiem sakot, pret slāpekli jutīgajā Baltijas jūras centrālajā daļā nonāk tikai 7% no samazinātās slāpekļa koncentrācijas. Tādējādi ir jāprezumē, ka novadīšanu pārnešanas kvota nav būtiski lielāka.

95.

Šeit nav jāizšķir, kurš no aprēķiniem ir pareizs. Katrā ziņā abas pieejas liecina pret to, ka Baltijas jūras centrālajā daļā nonāk vairāk nekā 30% no novadīšanām Botenvikenā. Šajā sakarā es vēl neesmu ņēmusi vērā, ka saskaņā ar tiktāl neapstrīdētajiem Somijas un Zviedrijas argumentiem 30% slāpekļa jau tiek novērsti, attīrot notekūdeņus atbilstoši Notekūdeņu direktīvas 4. pantam, kas jāveic neatkarīgi no novadīšanas zonu jutīguma.

96.

Somijas valdība gan iesniedz skaitļus, kas liek izdarīt secinājumus par daudz lielāku pārnešanas kvotu ( 36 ). Tiesas sēdē tā tomēr, atbildot uz jautājumu, precizēja, ka tā neapstrīd Komisijas minētos skaitļus un pati ir iesniegusi tikai bruto skaitļus, kas nepilnīgi raksturo pārnešanu. It īpaši nav ņemts vērā, cik daudz slāpekļa pārnešanas procesā tiek aizturēts. Tādēļ arī šie skaitļi neliek izdarīt pieņēmumu, ka pārnešanas kvota pārsniedz 30%, kas turklāt būtu jāpierāda Komisijai.

97.

Tādējādi Komisija nav pierādījusi, ka aglomerāciju slāpekli saturošo notekūdeņu novadīšana Botenvikenā pietiekamā daudzumā nonāk Baltijas jūras centrālās daļas jutīgajās zonās. Tādēļ ne visām Zviedrijas un Somijas aglomerācijām ar cilvēka ekvivalentu lielāku par 10000 ir jāpakļauj notekūdeņi šādai attīrīšanai, un abas prasības ir noraidāmas jau šī iemesla dēļ. Tādējādi novadīšanām Botnijas jūrā nav nekādas nozīmes.

98.

Šo rezultātu apstiprina Helsinku komisijas Baltijas jūras rīcības plāns. Šajā plānā, kas izstrādāts sadarbībā ar Kopienu, gan ir prasīts samazināt slāpekļa novadīšanu Baltijas jūras centrālajā daļā, Somijas līcī, jūras rajonā starp Dāniju un Zviedriju (“Danish Straits”, Belti), kā arī Kategatā, tomēr slāpekļa novadīšana Botenvikenā un Botnijas jūrā nav jāsamazina ( 37 ).

99.

Tomēr turpinājumā es papildus pievērsīšos tikpat strīdīgiem jautājumiem par novadīšanu iekšējos ūdeņos un iespējamu pārmērīgu cianobaktēriju (zilaļģu) attīstību.

100.

Komisija uzskata, ka Somijai un arī Zviedrijai visos notekūdeņos, kas tiek novadīti iekšējos ūdeņos, ir vairāk jāsamazina slāpekļa koncentrācija.

101.

Attiecībā uz novadīšanu iekšējos ūdeņos, kas netieši nonāk zonās, kas ir jutīgas pret slāpekli, ir jāpiemēro tie paši nosacījumi kā attiecībā uz slāpekļa pārnešanu starp jūras zonām — ja jutīgajā zonā nonāk vairāk par 30% notekūdeņos esošā slāpekļa, tad ir jāsamazina slāpekļa koncentrācija.

102.

Galu galā iekšējie ūdeņi ietek piekrastes ūdeņos. Turklāt ar tiem ieplūst jūrā slāpeklis, kas tajos nokļuvis no aglomerāciju notekūdeņiem. Pēc manām domām, tās principā ir pietiekamas norādes, lai izdarītu pieņēmumu, ka, novadot notekūdeņus iekšējos ūdeņos, Baltijas jūras jutīgās zonas, it īpaši Baltijas jūras centrālo daļu, sasniedz pietiekams daudzums slāpekļa.

103.

Tomēr Somija un Zviedrija norāda, un tas netiek apstrīdēts, ka jau vienkāršas notekūdeņu attīrīšanas rezultātā tiek novadīti tikai 70% no sākotnēji notekūdeņos esošā slāpekļa. Turklāt Somija un Zviedrija apgalvo, ka slāpekļa novadīšanas iekšējos ūdeņos bieži tiek samazinātas dabiskā ceļā, pirms tās nonāk jūrā. It īpaši ezeros slāpeklis nogulsnējas. Somija raksturo, ka ceļā uz jūru Somijas ezeros slāpekļa koncentrācija tiek samazināta no 19 līdz 80%.

104.

Komisija abās tiesvedībās iebilst pret samazināšanas kvotu vispārināšanu valsts līmenī. Tomēr tas nav izšķirošais šo apsvērumu punkts. Abas dalībvalstis drīzāk ilustrē, ka, pārbaudot atsevišķas attīrīšanas iekārtas valsts iekšienē, atļauju izsniedzējiestādes bez grūtībām varēja secināt, ka slāpekļa koncentrācija nav jāsamazina.

105.

Turklāt Komisija neatspēko abu dalībvalstu argumentus, ka, izvērtējot šos konkrētos gadījumus, nekādā ziņā netika piemēroti tikai vispārēji pieņēmumi par slāpekļa aizturēšanu, bet gan tika ņemta vērā konkrētā situācija uz vietas un slāpekļa samazinājums attiecīgajos ūdeņos. Tā it īpaši nevēršas pret lēmumiem par konkrētām attīrīšanas iekārtām, kā arī piemērotajām slāpekļa dabiskā samazinājuma aprēķināšanas metodēm.

106.

Vēl Komisija arī uzskata, ka Notekūdeņu direktīva neļauj ņemt vērā slāpekļa koncentrācijas samazināšanos dabiskā ceļā. Tomēr nekas neliecina, ka vispārīgam šāda satura noteikumam būtu juridisks pamats. Tieši pretēji, ir pareizi, ka eitrofikācija saskaņā ar tās definīciju 2. panta 11. punktā it īpaši paredz dabiskā līdzsvara traucējumu ( 38 ). Kamēr slāpekli saturošo notekūdeņu novadīšana neietekmē šo līdzsvaru vai II pielikuma A daļas a) punkta izpratnē nav sagaidāma, nav vajadzīga arī stingrāka attīrīšana.

107.

Tomēr Komisija pamatoti uzsver, ka, individuāli aplūkojot konkrētas attīrīšanas iekārtas, ir jāņem vērā sezonālās svārstības slāpekļa dabiskās samazināšanās procesā. Ir jānodrošina tāda pati robežvērtību ievērošanas nepārtrauktība, kā tas ir, tehniski samazinot slāpekļa koncentrāciju attīrīšanas iekārtās. Tomēr šādu analīzi var veikt tikai konkrētām iekārtām, ko Komisija izskatāmajā lietā nav darījusi.

108.

Tādējādi Komisija nav pierādījusi, ka visām Somijas aglomerāciju ar cilvēka ekvivalentu lielāku par 10000 attīrīšanas iekārtām, kas novada iekšējos ūdeņos, ir papildus jāsamazina slāpekļa koncentrācija. Tādēļ arī pret Somiju celtā prasība ir jānoraida.

109.

Papildus gribu nedaudz pievērsties vienam Zviedrijas un Somijas aizstāvības argumentam, kuram šajā lietā vairs nav nozīmes. Abas dalībvalstis norāda uz pārmērīgas cianobaktēriju (zilaļģu) attīstības risku.

110.

Ja pietiekamā daudzumā ir sastopams gan slāpeklis, gan fosfors, tad acīmredzot galvenokārt attīstās augu valsts aļģes, kas ir atkarīgas no abām organiskajām barības vielām. Tomēr pārmērīgs fosfora daudzums var veicināt cianobaktēriju attīstību, jo nepieciešamais slāpekļa daudzums tām nav jāsaņem no ūdens, bet gan tās var izmantot arī gaisā esošo slāpekli. Pārāk liels cianobaktēriju daudzums ir nevēlams trīs iemeslu dēļ:

111.

Abas dalībvalstis uzskata, ka aglomerāciju slāpekli saturošo notekūdeņu novadīšana ūdeņos ar pārāk lielu fosfora daudzumu var novērst pārmērīgu cianobaktēriju attīstību. Tādēļ šis risks pārāk liela fosfora daudzuma gadījumā pamato atteikšanos papildus samazināt slāpekļa koncentrāciju.

112.

Tiktāl ir jāatgādina, ka slāpekļa koncentrācija ir jāsamazina tikai tad, ja tas ir nepieciešams. Viens no šīs nepieciešamības aspektiem noteikti ir arī kaitējums, ko rada slāpekļa koncentrācijas samazinājums. Tiesa to jau ir atzinusi, norādot, ka stingrākas attīrīšanas ietvaros var ņemt vērā jutīgos ūdeņos audzēto komerciālo ēdamo gliemju kultūru vajadzību pēc organiskajām barības vielām ( 39 ). Šo izteikumu gan nedrīkstētu interpretēt tādējādi, ka var akceptēt eitrofikāciju, lai apmierinātu komerciālās intereses. Tomēr katrā gadījumā ir jāapsver stingrākas attīrīšanas modulēšanas priekšrocības un trūkumi.

113.

Tādēļ, iespējams, var nesamazināt slāpekļa koncentrāciju, ja tādējādi var novērst cianobaktēriju pārmērīga pieauguma risku. Tomēr pienākums pierādīt šāda riska esamību, tā apmērus un slāpekļa koncentrācijas nesamazināšanas efektivitāti gulstas uz dalībvalsti, kas uz to atsaucas. Proti, Notekūdeņu direktīvā pamata pieņēmums ir tāds, ka slāpekļa koncentrācija parasti ir jāsamazina, ja tas veicina eitrofikācijas risku.

114.

Tomēr šajā lietā nav jālemj par to, vai abas dalībvalstis ir iesniegušas šādu pierādījumu ( 40 ).

115.

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Lai gan Komisijai spriedums nav labvēlīgs abās prasībās, tomēr Zviedrija nav prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādēļ Komisija sedz tiesāšanās izdevumus lietā C-335/07, un lietā C-438/05 lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

116.

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

117.

Tādēļ es Tiesai ierosinu nolemt šādi:

118.

Lietā C-335/07:

119.

Lietā C-438/07: