I — Ievads

II — Atbilstošās tiesību normas

A — Kopienu tiesības

B — Valsts tiesības

III — Fakti, pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

IV — Tiesvedība Tiesā

V — Lietas dalībnieku būtiskie argumenti

Par Direktīvu 2005/29

Par EKL 49. pantu

VI — Tiesiskais vērtējums

A — Ievada apsvērumi

B — Prejudiciālo jautājumu pieņemamība

1) Pieņemams interpretācijas priekšmets

2) Prejudiciālo jautājumu nozīmība

C — Beļģijas likuma 54. panta saderība ar Direktīvu 2005/29

1) “Komercprakses” jēdziens Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktā

2) Direktīvas 2005/29 piemērojamība personām

3) Abu reglamentējošo tiesību aktu struktūras analīze

a) Direktīvas 2005/29 tiesību normas

i) Pilnīga un maksimāla valsts tiesību normu saskaņošana kā regulatīvais mērķis

ii) Direktīvas 2005/29 normatīvā struktūra

b) Beļģijas likuma noteikumi

4) Par Komisijas priekšlikuma regulai par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem atsaukšanu

5) Secinājumi

D — Beļģijas likuma 54. panta saderība ar pamatbrīvībām

1) Pamatbrīvības kā pārbaudes kritērijs

2) Pamatbrīvību piemērošanas joma

a) Pakalpojumu sniegšanas brīvība

b) Preču brīva aprite

c) Saikne starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti

3) Pamatbrīvību ierobežojums

a) Preču brīva aprite

i) Pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību

— Sprieduma lietā Dassonville judikatūra

— Tirdzniecības nosacījumi

ii) Starpsecinājumi

b) Pakalpojumu sniegšanas brīvība

4) Pamatojums

a) Patērētāju aizsardzība kā primārais vispārējo interešu iemesls

b) Principiālā saistīto darījumu aizlieguma piemērotība

c) Nepieciešamība/samērīgums

5) Starpsecinājumi

VII — Secinājumi

1.

Izskatāmo lietu pamatā ir Rechtbank van koophandel te Antwerpen [Antverpenes Tirdzniecības tiesas] atbilstoši EKL 234. pantam iesniegti divi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar ko tā Tiesai būtībā lūdz atbildēt uz jautājumu, vai Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū (turpmāk tekstā — “Direktīva 2005/29”) ( 2 ), un EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesību aktus, kas principā aizliedz saistītos piedāvājumus.

2.

Tālāk izvērtējamo lietu uzmanības centrā ir būtiski Kopienas saskaņojošās likumdošanas aspekti patērētāju tiesību aizsardzības jomā, kā arī attiecībā uz pārrobežu preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību iekšējā tirgū.

3.

Direktīvas 2005/29 preambulas vienpadsmitais un septiņpadsmitais apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

4.

Direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

5.

Direktīvas 3. panta 1. un 5. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

[..]

5.   Dalībvalstis sešus gadus pēc 2007. gada 12. jūnija drīkst šīs direktīvas jomā turpināt piemērot savus noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu, un ar ko īsteno direktīvas, kurās ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas. Šiem pasākumiem jābūt būtiski nepieciešamiem, lai pienācīgi aizsargātu patērētājus pret negodīgu komercpraksi, un tiem jābūt samērīgiem ar šo sasniedzamo mērķi. Vajadzības gadījumā 18. pantā minētā pārskatīšanā var ietvert priekšlikumu par šīs atkāpes termiņa pagarināšanu uz turpmāku ierobežotu laiku.”

6.

Saskaņā ar direktīvas 4. pantu dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.

7.

Direktīvas 5. pantā, kam ir dots virsraksts “Negodīgas komercprakses aizliegums”, ir noteikts:

“1.   Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.   Komercprakse ir negodīga, ja:

3.   Tādu komercpraksi, kas var būtiski kropļot tikai precīzi nosakāmas patērētāju grupas saimniecisko rīcību, kuri garīgu vai fizisku traucējumu, vecuma vai lētticības dēļ ir īpaši neaizsargāti pret tādu praksi vai attiecīgo produktu, tādējādi, ka varētu saprātīgi paredzēt, ka tirgotājam tas būtu bijis jāprognozē, vērtē no tādas grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa. Tas neskar parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus izteicienus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski.

4.   Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

5.   Šīs direktīvas I pielikumā esošajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

8.

Direktīvas 6. pantā šādi ir definēts “maldinošas komercprakses” jēdziens:

“1.   Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza, attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis [..]

2.   Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, attiecībā uz tā faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus, tā vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis [..].”

9.

Turpretī direktīvas 8. pantā ir definēts “agresīvas komercprakses” jēdziens:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

10.

Direktīvas 19. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību šai direktīvai, vēlākais, 2007. gada 12. jūnijā. [..].

Tās piemēro šos pasākumus, vēlākais, 2007. gada 12. decembrī. [..]”

11.

Beļģijas Likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību (turpmāk tekstā — “Beļģijas likums”) ( 3 ) 54. pantā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo pantu saistīts darījums ir preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kas ļauj iegūt preces un pakalpojumus, iegūšana bez maksas vai par samaksu, kas ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu.

Izņemot turpmāk noteiktos izņēmumus, pārdevēji nedrīkst piedāvāt pircējiem saistītus darījumus. Aizliegti ir arī saistīti darījumi, ko patērētājam piedāvā vairāki pārdevēji, kuri rīkojas vienotā nolūkā.”

12.

Beļģijas likuma 55.–57. pantā ir paredzēti daži izņēmumi no šī aizlieguma.

13.

Beļģijas likuma 55. pantā ir noteikts:

“Par kopējo cenu drīkst saistīti piedāvāt:

14.

Beļģijas likuma 56. pantā ir noteikts:

“Saistīti ar pamatpreci vai attiecīgi ar pamatpakalpojumu bez maksas drīkst piedāvāt:

15.

Pamata prāvas priekšmets lietā C-261/07 ir VTB-VAB (turpmāk tekstā — “VTB”) — sabiedrības, kas sniedz tehniskās palīdzības pakalpojumus tehnisku bojājumu vai ceļu satiksmes negadījumu gadījumā, — prasība pret Total Belgium NV (turpmāk tekstā — “Total”), Total uzņēmumu grupas filiāli, kas galvenokārt nodarbojas ar degvielas tirdzniecību degvielas uzpildes stacijās.

16.

No 2007. gada 15. janvāraTotal piedāvā patērētājiem, kas ir TOTAL-CLUB kartes īpašnieki, bezmaksas avārijas dienesta pakalpojumus trīs nedēļu garumā (TOTAL ASSISTANCE) par katru savas automašīnas uzpildīšanas reizi ar vismaz 25 l degvielas vai sava mopēda uzpildīšanas reizi ar vismaz 10 l degvielas.

17.

2007. gada 5. februārīVTB cēla Rechtbank van koophandel te Antwerpen prasību pret Total Belgium NV par šādas komercprakses izbeigšanu, pamatojot to tādējādi, ka šāda komercprakse ir uzskatāma par saistīto darījumu, ko aizliedz Beļģijas likuma 54. pants.

18.

Pamata prāvas priekšmets lietā C-299/07 ir BVBA Galatea — firmas, kas Šotenā [Schoten] (Beļģija) nodarbojas ar veļas tirdzniecību, — prasība pret Sanoma Magazines Belgium NV — Somijas Sanoma uzņēmumu grupas filiāli (turpmāk tekstā — “Sanoma”) —, kas cita starpā izdod sieviešu žurnālus un tostarp nedēļas žurnālu “Flair”.

19.

Minētā žurnāla 2007. gada 13. marta numurā bija ievietots 47 lappušu liels pielikums kopā ar atlaižu kuponu, kas laikā no līdz 15. maijam deva tiesības uz 15–25% atlaidi dažādām precēm, kas tiek tirgotas dažādos veļas veikalos.

20.

2007. gada 22. martāGalatea cēla Rechtbank van koophandel te Antwerpen prasību par šādas komercprakses izbeigšanu, pamatojot to tādējādi, ka šāda komercprakse tostarp pārkāpj Beļģijas likuma 54. pantu.

21.

Rechtbank van koophandel te Antwerpen savos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu gan norāda, ka Direktīvas 2005/29/EK transponēšanas termiņš toreiz vēl nebija beidzies. Tostarp tā izsaka zināmas šaubas par Beļģijas likuma 54. pantā noteiktā saistīto darījumu aizlieguma saderību ar Direktīvu 2005/29/EK, kā arī katrā ziņā, kas attiecas uz lietu C-299/07 — ar EKL 49. pantu. Minētā iemesla dēļ tā nolēma apturēt abas tiesvedības un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

Lietā C-261/07

“Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, liedz piemērot tādu valsts tiesību normu kā Beļģijas Likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību [Wet betreffende de handelspraktijken en de voorlichting en bescherming van de consument] 54. pants, ar ko, izņemot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, pārdevējam ir aizliegts sniegt jebkādu saistītu piedāvājumu patērētājam, ieskaitot tādu, kurā precei, kas patērētājam jānopērk, ir pievienots bezmaksas pakalpojums, kura izmantošana ir saistīta ar preces pirkšanu, neņemot vērā konkrētos apstākļus, īpaši konkrētā piedāvājuma iespējamo ietekmi uz vidusmērā patērētāju un to, vai konkrētajā gadījumā ar piedāvājumu ir pārkāpti profesionālās rūpības vai godīgas komercprakses principi?”

Lietā C-299/07

“Vai EKL 49. pants par pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, liedz piemērot tādu valsts tiesību normu kā Beļģijas 1991. gada 14. jūlija Likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību [Wet betreffende de handelspraktijken en de voorlichting en bescherming van de consument] 54. pants, ar kuru, izņemot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, ir aizliegts pārdevējiem piedāvāt patērētājiem jebkādus saistītos darījumus, kuros preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kuri ļauj iegūt minētās preces, pakalpojumus un priekšrocības, iegūšana bez maksas vai par samaksu ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu, turklāt neņemot vērā konkrētos apstākļus, īpaši konkrētā piedāvājuma iespējamo ietekmi uz vidusmēra patērētāju un jautājumu, vai konkrētajā gadījumā ar piedāvājumu ir pārkāpti profesionālās rūpības vai godīgas komercprakses principi?”

22.

2007. gada 24. maija (lieta C-261/07) un (lieta C-299/07) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir iesniegti attiecīgi un .

23.

2007. gada 29. augustā Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot abas lietas.

24.

VTB, Total un Sanoma, Beļģijas Karalistes, Francijas Republikas, Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas valdības, kā arī Komisija saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu iesniedza rakstveida apsvērumus.

25.

Īstenojot procesa organizatoriskos pasākumus, Tiesa procesa dalībniekiem uzdeva jautājumu, uz ko tie sniedza savas atbildes.

26.

VTB, Total un Sanoma, Beļģijas Karalistes, Francijas Republikas un Spānijas Karalistes valdības, kā arī Komisijas pārstāvji 2008. gada 18. jūnija tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.

27.

Abās lietās iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu būtībā par to, vai saistīto darījumu aizliegums, kā to nosaka Beļģijas likuma 54. pants, atbilst Direktīvai 2005/29.

28.

VTB katrā ziņā apšauba prejudiciālā jautājuma pieņemamību, jo tas attiecas uz direktīvas interpretāciju, kuras transponēšanas termiņš attiecīgā notikuma laikā vēl nebija beidzies.

29.

Tā paša iemesla dēļ un skaidri neapgalvojot, ka jautājums ir nepieņemams, Spānijas un Beļģijas valdības uzskata, ka direktīva nav piemērojama tādai kā izskatāmā lieta. Jo īpaši tiesa valsts tiesību normu nevar atzīt par nepiemērojamu direktīvas pārkāpuma dēļ, kamēr vēl nav beidzies attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņš.

30.

Total, Sanoma, Portugāles valdība un Komisija lietā uzskata, ka direktīva liedz piemērot tādu saistīto darījumu aizliegumu, kā to nosaka Beļģijas likuma 54. pants.

31.

Sanoma, Total un Komisija apgalvo, ka saistītie darījumi ietilpst “komercprakses” jēdzienā direktīvas izpratnē. Ņemot vērā, ka direktīva īsteno pilnīgu saskaņošanu negodīgas komercprakses jomā, dalībvalstis “visos apstākļos” var aizliegt tikai un vienīgi tādus prakses veidus, kas atbilstoši direktīvas 5. panta 5. punktam ir minēti direktīvas I pielikumā. Tā kā saistītie darījumi kā tādi nav minēti šajā pielikumā, tos nevar per se aizliegt, bet gan to var izdarīt tikai tad, ja, ņemot vērā konkrētos attiecīgās lietas apstākļus, valsts tiesa uzskata par izpildītiem direktīvas 5. panta nosacījumus. Tādējādi Beļģijas likuma 54. pantā noteiktais principiālais aizliegums pārkāpj direktīvas noteikumus. Šajā sakarā Komisija piebilst, ka šis aizliegums katrā ziņā nav vajadzīgs, lai pienācīgi aizsargātu patērētājus no negodīgas komercprakses, kā arī tas nav samērīgs, ņemot vērā šo mērķi.

32.

Portugāles valdība tikai apgalvo, ka Beļģijas likuma 54. pants pārkāpj direktīvu tiktāl, ciktāl tas nosaka vispārēju apvienoto piedāvājumu [saistīto darījumu] aizliegumu, lai gan Beļģijas likums 55. un 56. pantā paredz konkrētus izņēmumus.

33.

VTB, kā arī Beļģijas un Francijas valdības pauž pretēju viedokli.

34.

VTB apgalvo, ka saistītie darījumi neietilpst “komercprakses” jēdzienā direktīvas izpratnē un tādējādi direktīva uz tiem neattiecas. Katrā ziņā direktīvas 5. pants neizslēdz, ka dalībvalstis var noteikt arī citus negodīgas komercprakses veidus, ne tikai tos, kas ir minēti direktīvas I pielikumā.

35.

Arī Beļģijas valdība apgalvo, ka saistītie darījumi neietilpst “komercprakses” jēdzienā direktīvas izpratnē. Tā precizē, ka saistītie darījumi drīzāk ir iekļaujami priekšlikumā Regulai par pārdošanas veicināšanu iekšējā tirgū ( 4 ), kas saistītos darījumus aplūko citādāk nekā komercpraksi, uz ko attiecas direktīva. Ņemot vērā, ka šis priekšlikums tika atsaukts tikai 2006. gadā, Beļģijas iestādes esot pamatoti uzskatījušas, ka apvienotie piedāvājumi [saistītie darījumi] nav “komercprakses” veids. Līdz ar to Beļģijas likumdevējs direktīvas transponēšanas procesā nav uzskatījis, ka Beļģijas likuma 54. pants ir jāgroza vai jāinterpretē, ņemot vērā direktīvas 5. pantu.

36.

Francijas valdība būtībā izvirza līdzīgus argumentus kā Beļģijas valdība un piebilst, ka, ja direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu aizliegt negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētāju, tas katrā ziņā neliedz dalībvalstīm patērētāju aizsardzības nolūkā aizliegt arī citus komercprakses veidus neatkarīgi no to negodīgā rakstura direktīvas izpratnē. Pie tiem pieder arī saistītie darījumi, kas atrodas ārpus direktīvas piemērošanas jomas.

37.

Lietā C-299/07 iesniedzējtiesa turklāt uzdod jautājumu, vai EKL 49. pants iestājas pret saistīto darījumu aizliegumu, kā to nosaka Beļģijas likuma 54. pants.

38.

VTB līdzīgi kā Spānijas, Beļģijas un Francijas valdības iesaka uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši.

39.

VTB norāda, ka attiecīgais aizliegums, kas ir vienādi piemērojams gan tirgotājiem Beļģijā, gan tirgotājiem citās dalībvalstīs, pēdējiem nerada nekādas papildu saimnieciskās vai administratīvās izmaksas, kas varētu kavēt pakalpojumu sniegšanas brīvību. Katrā ziņā šāds aizliegums ir pamatots sabiedriskās lietderības, jo īpaši patērētāju aizsardzības, dēļ.

40.

Beļģijas un Francijas valdības apgalvo, ka EKL 49. pantam nav nozīmes, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu. Šajā sakarā Francijas iestādes norāda, ka attiecīgie darījumi skar tikai preču pārdošanu (degviela lietā C-261/07 un apakšveļa lietā C-299/07), nevis, piemēram, pakalpojumus. Gadījumā, ja direktīva ir interpretējama tādējādi, ka tā neliedz piemērot Beļģijas likumu, saistīto darījumu aizliegums būtu drīzāk jāinterpretē, ņemot vērā EKL 28. pantu saistībā ar preču brīvu apriti, uz ko iesniedzējtiesa, starp citu, atsaucas savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

41.

Tādējādi saistīto darījumu aizliegums, kādu to nosaka Beļģijas likums, ir uzskatāms par tirdzniecības nosacījumu 1993. gada 24. novembra sprieduma apvienotajās lietās C-267/91 un C-268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I-6097. lpp.) izpratnē un līdz ar to tas nevar kavēt preču brīvu apriti, jo ir izpildīti abi šajā judikatūrā izvirzītie nosacījumi. Faktiski aizliegums ir piemērojams visiem tirgus dalībniekiem, kas darbojas Beļģijas teritorijā, un līdz ar to gan juridiski, gan faktiski attiecas gan uz Beļģijā, gan arī citās dalībvalstīs ražotu preču tirdzniecību. Visbeidzot, Francijas valdība apgalvo, ka attiecīgais aizliegums, pirmkārt, katrā ziņā ir pamatots imperatīvo vispārējo interešu apsvērumu, it īpaši patērētāju aizsardzības un godīgas konkurences saglabāšanas, dēļ un, otrkārt, ir samērīgs no minēto mērķu viedokļa, jo no šī aizlieguma ir paredzēti vairāki izņēmumi.

42.

Savukārt Spānijas valdība izslēdz iespēju EKL 49. pantu piemērot tikai vienas dalībvalsts iekšējai situācijai kā izskatāmajā lietā, kur visi elementi attiecas tikai uz vienu vienīgu dalībvalsti. Faktiski izskatāmā lieta attiecas uz Beļģijā reģistrētiem uzņēmumiem, kas piedāvā pakalpojumus Beļģijas valsts teritorijā.

43.

Turpretī Sanoma, Portugāles valdība un zināmā mērā arī Komisija uzskata, ka saistīto darījumu aizliegums, kādu to nosaka Beļģijas likums, pārkāpj pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas ir garantēta EKL 49. pantā.

44.

It īpaši Sanoma apgalvo, ka tās tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību ir pārkāptas tiktāl, ciktāl tā savu tirdzniecību Beļģijā nevar reklamēt tādā pašā apmērā kā citās dalībvalstīs, kas atļauj saistītos darījumus (it īpaši Nīderlande un Luksemburga). Sanoma turklāt secina, ka aizlieguma dēļ tās klienti Beļģijā nevarēja izmantot atlaižu kuponus, kas bija publicēti Nīderlandes žurnālos Flandrijā un Nīderlandē, bet tika izplatīti arī visā Beļģijā. Visbeidzot, Sanoma uzskata, ka direktīvas īstenotās pilnīgās saskaņošanas dēļ attiecīgais aizliegums nevar būt pamatots. Katrā ziņā, lai aizsargātu patērētāju un nodrošinātu godīgu konkurenci, šāds aizliegums nav ne vajadzīgs, ne arī tas ir samērīgs.

45.

Turpretī Komisija sniedz drīzāk daudznozīmīgu atbildi.

46.

Kaut arī Komisija izvirza līdzīgus argumentus kā Francijas valdība, tā tomēr uzskata, ka izskatāmajā lietā atbilstošā tiesību norma faktiski ir EKL 28. pants un ka, piemērojot judikatūru lietā Keck un Mithouard, šī tiesību norma vairs neattiecas uz izskatāmajā lietā apstrīdēto saistīto darījumu aizliegumu. Komisija vēl precizē, ka nav jāveic analīze no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa, jo tādos apstākļos kā izskatāmā lietā šai brīvībai Tiesas judikatūras izpratnē ir otršķirīga nozīme salīdzinājumā ar preču brīvu apriti un tā var būt tai pakārtota (skat. it īpaši 2002. gada 22. janvāra spriedumu lietā C-390/99 Canal Satélite Digital, Recueil, I-607. lpp., 31. punkts). Turklāt Komisija norāda, ka izvērtējums, ko iesniedzējtiesa veic savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, neattiecas uz varbūtējiem pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem.

47.

Tomēr Komisija to jebkurā gadījumā izvērtē, secinot, ka saistīto darījumu aizliegums ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu patērētāju aizsardzības un godīgas tirdzniecības mērķus.

48.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maijā pieņemtās Direktīvas 2005/29 mērķis ir izveidot vienotu normatīvu sistēmu, kas reglamentētu negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem. Kā izriet no regulas preambulas piektā apsvēruma, šis mērķis jāsasniedz, saskaņojot godīgas konkurences tiesību normas Kopienas dalībvalstīs, lai likvidētu šķēršļus iekšējā tirgū ( 5 ). Tādējādi tās regulatīvais mērķis ir pilnīga šīs dzīves jomas saskaņošana Kopienas līmenī ( 6 ).

49.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 20. pantu tā stājās spēkā jau nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, t.i., 2005. gada 12. jūnijā. Atbilstoši tās 19. panta 1. punktam dalībvalstīm direktīva valsts tiesībās bija jātransponē līdz , pieņemot vajadzīgos normatīvos un administratīvos tiesību aktus, katrā ziņā paredzot sešu gadu pārejas periodu noteiktām stingrākām valsts tiesību normām. Tomēr šie normatīvie un administratīvie tiesību akti bija jāsāk piemērot tikai ar .

50.

Beļģijas Karaliste formāli ir izpildījusi savu direktīvas transponēšanas pienākumu, pieņemot 2007. gada 5. jūnija Likumu, ar ko groza Likumu par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību ( 7 ), kas stājās spēkā . Tomēr iesniedzējtiesa savos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaucas uz iepriekšējo valsts tiesību noteikumu, proti, Beļģijas likuma 54. pantu, ko piemēroja vēl pirms Direktīvas 2005/29 stāšanās spēkā, turklāt tā izsaka šaubas par šī noteikuma saderību ar Kopienu tiesībām.

51.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kas ierosināta atbilstoši EKL 234. pantam, pieņemams interpretācijas priekšmets var būt tikai Kopienu tiesību norma. Pie tām pieder primāro un sekundāro tiesību normas. Rechtbank van koophandel prejudiciālie jautājumi attiecas uz pieņemamu interpretācijas priekšmetu tiktāl, ciktāl ar tiem Tiesai tiek lūgts interpretēt EKL 49. pantu un Direktīvu 2005/29.

52.

Pēc manām domām, jautājumā par prejudiciālo jautājumu pieņemamību nav nozīmes faktam, ka laikā, kad valsts tiesa nolēma lūgt Tiesu interpretēt Direktīvu 2005/29, tās transponēšanas termiņš vēl nebija beidzies, jo Direktīva 2005/29 katrā ziņā bija spēkā kopš 2005. gada 12. jūnija un tādējādi attiecībā uz dalībvalstīm pastāvēja kā juridiski saistošs tiesību akts ( 8 ).

53.

Prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā atbilstoši EKL 234. pantam Tiesa lemj par Kopienas iestāžu izdoto tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju neatkarīgi no tā, vai šie tiesību akti ir tieši piemērojami vai nav ( 9 ). Direktīva, kuras transponēšanas termiņš vēl nav beidzies, ir šāds tiesību akts, tādēļ ir juridiski korekti lūgt Tiesai sniegt par to prejudiciālu nolēmumu, ja šis lūgums principā atbilst Tiesas judikatūrā atzītiem pieņemamības nosacījumiem ( 10 ).

54.

Attiecībā uz prejudiciālo jautājumu nozīmību ir jāatgādina, ka tiesvedība saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam ir savstarpējās sadarbības instruments starp Tiesu un valsts tiesām, kura ietvaros Tiesa sniedz valsts tiesām norādes par to Kopienu tiesību interpretāciju, kas nepieciešamas tiesām, lai atbilstoši taisītu spriedumu attiecīgajā lietā ( 11 ).

55.

Šīs sadarbības ietvaros vienīgi valsts tiesas, kas ir pieņēmušas lietu izskatīšanai un kam ir jāuzņemas atbildība par atbilstoša tiesas nolēmuma pieņemšanu, ir kompetentas novērtēt, ievērojot katras lietas īpatnības, tiklab prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību savu spriedumu taisīšanai, kā arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi ir saistīti ar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums ( 12 ).

56.

Tiesa tomēr ir arī nospriedusi, ka ārkārtas gadījumos tā var izvērtēt apstākļus, kādos valsts tiesa pie tās vērsusies, lai pārbaudītu savas kompetences esamību. Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 13 ).

57.

Tostarp VTB, Spānijas un Beļģijas valdības nav varējušas minēt pamatotus argumentus, ka Direktīvas 2005/29 interpretācijai nav nozīmes pamata prāvas izlemšanā. Gluži pretēji, daudzi fakti liecina, ka prejudiciālie jautājumi ir nozīmīgi.

58.

Piemēram, ir jākonstatē, ka notikumi, kā dēļ tika ierosinātas pamata prāvas, norisinājās tikai dažus mēnešus pirms [direktīvas] transponēšanas termiņa beigām — 2007. gada 12. jūnija. Attiecīgajā laika posmā valsts tiesības vēl nebija pielāgotas un Beļģijas Karaliste, šķiet, neplānoja atcelt principiālo saistīto darījumu aizliegumu, kas, kā skaidri izriet no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, valsts tiesai bija zināms ( 14 ).

59.

Ja nevar izslēgt Beļģijas likuma nesaderību ar Direktīvu 2005/29, valsts tiesai, izpildot Kopienu tiesas funkcijas, nepieciešamības gadījumā var būt pienākums nepiemērot atbilstošās valsts tiesību normas. To nosaka Kopienu tiesību prioritārais raksturs salīdzinājumā ar valsts tiesībām ( 15 ), bet galvenokārt — Tiesas judikatūrā atzītais dalībvalstu pienākums atbilstoši EKL 10. panta 2. punktam un EKL 249. panta 3. punktam veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgās direktīvas izvirzīto mērķu sasniegšanai.

60.

Ar to ir saistīts arī pienākums atturēties no rīcības, kas var liegt īstenot direktīvas mērķus. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, piemērojot iepriekš minētos Līguma noteikumus un attiecīgo direktīvu, dalībvalstīm, kurām ir adresēta direktīva, direktīvas transponēšanas laika posmā ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu ( 16 ). Šis pienākums atturēties no rīcības attiecas uz visām dalībvalsts iestādēm, tajā skaitā arī tiesu varas iestādēm savas kompetences ietvaros ( 17 ). Tām vajadzības gadījumā ir jāpārbauda, vai valsts tiesību akti, kas pieņemti pirms [direktīvas] transponēšanas termiņa beigām, traucē sasniegt direktīvā izvirzītos mērķus ( 18 ).

61.

Atbilstoši tam Tiesa spriedumā lietā Adeneler ( 19 ) nosprieda, ka, sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu, valsts tiesām cik vien iespējams ir jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transpozīcijas termiņa beigām var nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu. Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai direktīvas piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru mērķis nepārprotami ir minētās direktīvas transponēšana, bet — sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas — arī iepriekš pieņemti un spēkā esoši valsts tiesību akti, kuri var nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai ( 20 ).

62.

Tātad, ja valsts tiesai — līdzīgi kā izskatāmajās lietās — rodas aizdomas, ka valsts likumdošana pēc transponēšanas termiņa beigām var liegt īstenot transponējamās direktīvas mērķus ( 21 ), šādā gadījumā tai jau transponēšanas periodā ir jāveic vajadzīgie pasākumi. Principā tas nozīmē arī iespēju nepiemērot valsts tiesības, kas ir pretrunā direktīvai, ja spēkā esošās tiesību normas nav interpretējamas atbilstīgi direktīvai ( 22 ).

63.

Tostarp Beļģijas likuma 54. panta nepiemērošanas sekas būtu tādas, ka iesniedzējtiesai, pēc visa spriežot, būtu bijis daļēji jānoraida VTB un Galatea attiecīgi pret Total un Sanoma ierosinātās prasības par darbības pārtraukšanu.

64.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nevar noliegt prejudiciālo jautājumu nozīmību.

65.

Tādējādi prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

66.

Vispirms ir jāatgādina, ka prejudiciālās tiesvedības ietvaros atbilstoši EKL 234. pantam Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību pasākuma saderīgumu ar Kopienu tiesībām. Tomēr tā var sniegt Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai atrisināt tajā ierosināto lietu ( 23 ).

67.

Abu lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu mērķis ir noskaidrot, vai Direktīva 2005/29 nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Beļģijas likuma 54. pants. Šajā nolūkā vispirms ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2005/29 materiālā piemērojamība attiecas uz šādas tiesību normas regulējuma priekšmetu.

68.

Tas ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai saistītos darījumus vispār var uzskatīt par “komercpraksi” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē. Šis noteikums ietver plaši formulētu “uzņēmēja komercprakse[s] attiecībā pret patērētājiem” definīciju, kas, pēc manām domām, bez problēmām ļauj iekļaut tajā saistīto darījumu jēdzienu.

69.

Saistīto darījumu pamatā ir vismaz divu dažādu preču vai pakalpojumu piedāvājumu sasaistīšana vienā pārdošanas vienībā. Tātad, par saistīto darījumu var runāt tikai tad, ja sasaistes komponenti ir divas vai vairākas atšķirīgas preces. Dažādo formu, kādās ir sastopami šie preču sagrupējumi, nošķiršanas raksturīgākā pazīme ir sasaistes veids, tātad — attiecīgie nosacījumi, ar kādiem piedāvātāji veido savus kopējos piedāvājumus un laiž tos tirgū ( 24 ). No uzņēmējdarbības viedokļa saistītie darījumi ir divu svarīgāko tirgdarbības politiku — cenu un komunikācijas politikas — pasākums. Tā kā tirgi bez konkurences drīzāk ir retums, lai konkurences apstākļos izceltos, tirgus dalībniekiem ir jāveido tādi piedāvājumi, kas ir ne tik vien interesanti, bet kas uz attiecīgo patērētāju iedarbojas ar spēcīgu pievilkšanas spēku. Ņemot vērā atšķirīgo preču vai pakalpojumu īpatnējo sagrupējumu vienā piedāvājumā un faktisko vai šķietamo cenu izdevīgumu, kas izriet no šāda sagrupējuma, saistītajiem piedāvājumiem ir jārosina pircēji tos iegādāties. Citiem vārdiem sakot, tie ir pircēju pievilināšanai un uzņēmuma sasniegumu potenciāla palielināšanai ( 25 ).

70.

Pamatojoties uz iepriekš minēto saistīto darījumu funkciju un veidu, kādā patērētāji ar tiem saskaras ikdienā, ir likumsakarīgi definēt tos kā tirgotāja darbību vai komercpaziņojumus, tostarp reklāmu un tirgdarbību, kas ir tieši saistīti ar noieta veicināšanu vai pārdošanu. Līdz ar to tie visādā ziņā atbilst komercprakses jēdzienam Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē. Tādējādi Beļģijas likuma 54. pantā minētie saistītie darījumi ietilpst Direktīvas 2005/29 materiālās piemērošanas jomā.

71.

Tas pats attiecas uz Direktīvas 2005/29 piemērojamību personām, jo tās mērķis tieši ir patērētāju aizsardzība, tomēr tādēļ likumīgu konkurentu ekonomiskās intereses nav mazāk aizsargājamas.

72.

Tas katrā ziņā izriet no direktīvas preambulas sestā, bet galvenokārt — no astotā apsvēruma, kas nosaka, ka Direktīva 2005/29 arī netieši sargā uzņēmumus no konkurentiem, kas neievēro šajā direktīvā paredzētos spēles noteikumus, un tādēļ garantē godīgu konkurenci jomā, ko koordinē ar šo direktīvu ( 26 ).

73.

Lai konstatētu, vai Direktīva 2005/29 nepieļauj tādu valsts noteikumu kā Beļģijas likuma 54. pants, ir jāanalizē un noslēgumā jāsalīdzina abu reglamentējošo tiesību aktu normatīvie uzdevumi un normatīvā struktūra.

74.

Kā sākumā minēts ( 27 ), Direktīvas 2005/29 mērķis ir dalībvalstu tiesību aktu par negodīgu komercpraksi pilnīga saskaņošana. Turklāt atšķirībā no līdz šim pieņemtās prakses juridiskajos dokumentos, kas attiecas uz patērētāju aizsardzības tiesību aktu saskaņošanu, šajā gadījumā ir centieni panākt ne tikai minimālu saskaņošanu, bet gan maksimālu valsts tiesību aktu saskaņošanu, kas, atskaitot konkrētus izņēmumus, aizliedz dalībvalstīm turpināt piemērot vai ieviest stingrākas tiesību normas ( 28 ). Abi secinājumi izriet gan no direktīvas preambulas, gan no vispārīgo noteikumu interpretācijas.

75.

Pirmkārt, tas izriet no direktīvas preambulas vienpadsmitā apsvēruma, atbilstoši kuram valstu noteikumu tuvināšanai ar šīs direktīvas starpniecību ir jārada vispārēja augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzība. Otrkārt, tās preambulas divpadsmitajā apsvērumā tiek runāts par to, ka ir jārada situācija, kad patērētāji un uzņēmēji var paļauties uz vienotu regulatīvu sistēmu, kas balstās uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas visā Eiropas Savienībā reglamentē visus negodīgās komercprakses aspektus. Atkārtoti uz tiesību saskaņošanas metodi tiek norādīts Direktīvas 2005/29 1. pantā, no kura izriet, ka tās mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un uzlabot patērētāju aizsardzību.

76.

Par mērķi Kopienas līmenī panākt pilnīgu un maksimālu regulējumu direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošajā dzīves jomā atkal skaidri liecina izteikumi direktīvas preambulas četrpadsmitajā un piecpadsmitajā apsvērumā, kuros skaidri tiek runāts par pilnīgu saskaņošanu. Turklāt tas izriet arī no iekšējā tirgus klauzulas Direktīvas 2005/29 4. pantā, atbilstoši kurai dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.

77.

Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkts kā izņēmumu paredz, ka dalībvalstis sešus gadus pēc 2007. gada 12. jūnija drīkst šīs direktīvas jomā turpināt piemērot savus noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu. Tomēr šī atkāpe attiecas tikai uz tiem valsts noteikumiem, kas ir pieņemti direktīvas ieviešanai un kuros ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas ( 29 ). Visbeidzot, vēl vienu atkāpi no pilnīgas saskaņošanas nosaka 3. panta 9. punkts attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, kā definēts Direktīvā 2002/65/EK, un nekustamo īpašumu.

78.

Direktīvas 2005/29 centrs ir galvenā klauzula 5. panta 1. punktā, kas nosaka negodīgas komercprakses aizliegumu. Kas konkrēti ir jāsaprot ar “negodīgu”, tiek precizēts 5. panta 2. punktā. Atbilstoši tam komercprakse ir negodīga, ja, pirmkārt, tā ir pretrunā “profesionālās rūpības” prasībām un, otrkārt, ja tā var “būtiski kropļot” patērētāja saimniecisko rīcību. Atbilstoši 4. punktam it īpaši komercprakse ir negodīga, ja tā maldina (6. un 7. pants) vai ir agresīva (8. un 9. pants). 5. punkts norāda uz direktīvas I pielikumu un tajā minētajiem komercprakses veidiem, kas “visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem”. To pašu sarakstu vienveidīgi piemēro visās dalībvalstīs un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.

79.

Dalībvalstu tiesām un iestādēm, piemērojot šīs tiesības, vispirms ir jāņem vērā I pielikumā esošais saraksts, kurā ir minēts 31 negodīgas komercprakses veids. Ja uz komercpraksi attiecas kāds no minētajiem nosacījumiem, tā ir jāaizliedz; nekādi papildu izvērtējumi, piemēram, seku izvērtējums, nav vajadzīgi. Ja aizliegumu saraksts neattiecas uz konkrētajiem faktiem, ir jāizvērtē, vai uz tiem neattiecas kāds no galvenajā klauzulā minētajiem piemēriem — maldinoša vai agresīva komercprakse. Tikai noliedzošas atbildes gadījumā tiek tieši piemērota Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā ietvertā galvenā klauzula ( 30 ).

80.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrai dalībvalstij, kurai adresēta direktīva, ir pienākums savā tiesību sistēmā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnu iedarbību atbilstoši tās mērķim ( 31 ). Ar to ir saistīts dalībvalsts likumdevēja pienākums atbilstoši transponēt valsts tiesībās attiecīgo direktīvu ( 32 ).

81.

Vispirms ir jākonstatē, ka Beļģijas likumam salīdzinājumā ar Direktīvu 2005/29 ir citādāka normatīvā struktūra, jo 54. pantā tas nosaka principiālu saistīto darījumu aizliegumu, ko direktīva pati neparedz. Atšķirībā no Beļģijas likuma direktīva pieņem, ka komercprakse ir godīga, kamēr tā neatbilst precīzi raksturotiem tiesiskiem aizlieguma nosacījumiem ( 33 ). Tādējādi tā īsteno citu pieeju par labu tirgotāja brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kas būtībā atbilst tiesību normai in dubio pro libertate ( 34 ).

82.

Ņemot vērā, ka saistītie darījumi netiek pieskaitīti pie I pielikumā minētajiem komercprakses veidiem, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem, tos principā drīkst aizliegt tikai tad, ja tie ir negodīgi komercprakses veidi, jo tie, piemēram, direktīvas izpratnē ir maldinoši vai agresīvi. Neskaitot iepriekš minēto, saskaņā ar Direktīvu 2005/29 aizliegt komercpraksi var tikai tad, ja tā ir vērtējama kā negodīga tādēļ, ka ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām vai attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību.

83.

Vai tas tā ir saistīto darījumu gadījumā, to tomēr nevar vispārīgi konstatēt, bet gan, kā atzīst pati Beļģijas valdība ( 35 ), šajā sakarā drīzāk katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē konkrētā komercprakse. Starp citu, kā izriet no direktīvas preambulas septiņpadsmitā apsvēruma ( 36 ), arī Kopienu likumdevējs pieņem, ka gadījumā, ja komercprakse nav ietverta starp I pielikumā minētajiem komercprakses veidiem, katrs atsevišķs gadījums ir jāizvērtē, balstoties uz Direktīvas 2005/29 5.–9. panta noteikumiem.

84.

Tostarp Beļģijas valdība norāda, ka valsts likumdevējs pats ir veicis šādu izvērtējumu, Beļģijas likuma 55.–57. pantā nosakot atkāpes nosacījumus. Tomēr pret to ir jāiebilst, ka, pat ja minētie atkāpes nosacījumi patiešām ierobežo Beļģijas likuma 54. pantā noteikto principiālo aizliegumu, tas neko nemaina faktā, ka tas ir galīgs atļautās komercprakses veidu uzskaitījums, kas nepieļauj nekādu uzņēmējdarbības brīvības paplašināšanu. Beļģijas tiesību norma pēc savas uzbūves ir statiska un, lai izpildītu direktīvas prasības, to var mainīt, tikai pieņemot likuma grozījumus.

85.

Līdz ar to šis principiālais aizliegums, padarot aizliegumu par principu un uzņēmējdarbības brīvību par atkāpi, rada pretēju rezultātu nekā Direktīvas 2005/29 paredzētā liberālā negodīgas konkurences tiesību orientācija. No juridiskā viedokļa Beļģijas likuma 54. pantā noteiktais aizliegums, neraugoties uz tajā ietvertiem atkāpes nosacījumiem, nepārskatāmi paplašina direktīvas I pielikumā ietvertos aizliegtās komercprakses veidus, kas, ņemot vērā ar Direktīvu 2005/29 saistīto pilnīgo un maksimālo saskaņošanu, dalībvalstīm ir aizliegts ( 37 ).

86.

Tādējādi Beļģijas likuma 54. pants, neraugoties uz 55.–57. pantā paredzētajiem atkāpes nosacījumiem, pēc savas normatīvās struktūras ir izveidots ievērojami represīvāks un neelastīgāks par Direktīvu 2005/29, kas katrā atsevišķā gadījumā prasa izvērtēt negodīguma nosacījuma esamību ( 38 ).

87.

Kā pamatoti norāda Komisija, Kopienu likumdevējs uzdevumu izvērtēt komercprakses godīgumu, pamatojoties uz konkrētiem faktiem, it īpaši tās ietekmi uz vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, deleģē dalībvalstu tiesām un iestādēm. Uz to skaidri norāda direktīvas preambulas astoņpadsmitā apsvēruma teksts ( 39 ). Saskaņā ar direktīvas 11. un 12. pantu to uzdevums ir nodrošināt direktīvas prasību ievērošanu, piemērojot valsts līmenī izveidojamu sodu sistēmu ( 40 ). Bet, ja Beļģijas likumdevējs likumā nosaka vienīgos atļautos komercprakses veidus un likumu interpretējošām un izpildošām valsts varas iestādēm, kas šajā ziņā arī ir Direktīvas 2005/29 adresāti, tas neatstāj nekādu rīcības brīvību, tādējādi ir liegts īstenot mērķi, kas paredz efektīvi transponēt šo direktīvu dalībvalstīs ( 41 ).

88.

Rezumējot, ir jāsecina, ka tāda valsts tiesību norma kā Beļģijas likuma 54. pants, kas nosaka principiālu saistīto darījumu aizliegumu, neparedzot iespēju ņemt vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus, pēc savas būtības ir vairāk ierobežojoša nekā Direktīvas 2005/29 noteikumi ( 42 ).

89.

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Beļģijas likuma 54. pants attiecas uz jomu, kas ir pakļauta pilnīgai saskaņošanai un uz ko neattiecas Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkta pārejas noteikumi. Katrā ziņā nekas neliecina par to, ka Beļģijas likuma 54. pantam būtu jātransponē tajā minētās direktīvas ( 43 ). Arī Beļģijas valdība to nav apgalvojusi. Līdzīgi nav piemērojams arī Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkta atkāpes noteikums.

90.

Rodas jautājums, kā Komisijas priekšlikuma regulai par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem atsaukšana ietekmē šo interpretāciju. Proti, Beļģijas valdība ar Francijas valdības atbalstu būtībā atsaucas uz to, ka tā esot uzskatījusi, ka šī regula tostarp būs piemērojama arī saistītiem darījumiem. Pēc Beļģijas valdības domām, Komisijas priekšlikuma atsaukšana neļauj secināt, ka Direktīvas 2005/29 materiālā piemērojamība tagad attiecas arī uz šo jomu.

91.

Pēc manām domām, Beļģijas valdība nevar sekmīgi atsaukties uz tiesisko paļāvību, jo tās apgalvotā paļāvība attiecas tikai uz priekšlikumu Kopienu tiesību aktam, kas tā arī nekad nav stājies spēkā. Tā pati skaidro, ka regulas un Direktīvas 2005/29 likumdošanas procesi daļēji norisinājās vienlaikus. Beļģijas valdība kā vienas no Padomē pārstāvētās dalībvalsts likumīgā pārstāve atbilstoši piedalījās abos likumdošanas procesos un tādēļ vienmēr bija informēta par to attīstību. Tādēļ tā nevar likumīgi atsaukties uz savu nezināšanu par norisēm abos likumdošanas procesos ( 44 ).

92.

Tiesa ir uzsvērusi Padomē pārstāvēto dalībvalstu valdību īpašo atbildību direktīvu transponēšanā. Ņemot vērā faktu, ka tās piedalās direktīvu sagatavošanas darbā, Tiesa secina, ka tām noteiktajā laikā ir jāvar izstrādāt direktīvu īstenošanai vajadzīgie likumu teksti ( 45 ).

93.

Beļģijas valdībai vēlākais brīdī, kad Komisijas priekšlikums tika atsaukts ( 46 ), nepieciešamības gadījumā bija jāizvērtē, ciktāl Direktīvas 2005/29 materiālā piemērošanas joma attieksies arī uz jomām, kuras ietilpa plānotās regulas piemērošanas jomā. Šāda rīcība bija nepieciešama vēl jo vairāk tādēļ, ka atbilstoši sākotnējam plānam Direktīvas 2005/29 mērķis bija, pirmkārt, ieviest vispārīgus papildu noteikumus Kopienas patērētāju tiesību aizsardzības jomā un, otrkārt, panākt dalībvalstu tiesību aktu attiecībā uz negodīgu komercpraksi pilnīgu saskaņošanu ( 47 ). Ņemot vērā, ka regula tika atsaukta laikā, kad vēl nebija beidzies Direktīvas 2005/29 transponēšanas termiņš, Beļģijas likumdevējam, pielāgojot valsts tiesības, bija jāņem vērā šī informācija.

94.

Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.

95.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka Direktīva 2005/29 neļauj piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Beļģijas likuma 54. pants.

96.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C-299/07 mērķis ir arī panākt, ka tiek konstatēts, vai EKL 49. pants neļauj piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Beļģijas likuma 54. pants.

97.

Lietā C-261/07 uzdotajā prejudiciālajā jautājumā gan nav skaidri izteikts attiecīgs lūgums interpretēt EKL 49. pantu, tomēr iesniedzējtiesa sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā skaidri norāda uz šo problemātiku. Šajā sakarā jāatgādina, ka Tiesas pienākums ir sniegt valsts tiesai Kopienu tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izlemjot iztiesājamo prāvu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tām atsaukusies ( 48 ). Ņemot vērā ietekmi, kādu uz Beļģijas Karalistes tiesību sistēmu atstās prejudiciālais nolēmums, uzskatu, ka EKL 49. pantam ir jāpievēršas arī analizējot lietu C-261/07.

98.

Vispirms katrā ziņā ir jānoskaidro, vai EK līguma noteikumus vispār var izmantot kā pārbaudes kritēriju un kādas pamatbrīvības konkrētajā gadījumā būtu piemērojamas.

99.

Tiesas pastāvīgā judikatūra gan nosaka, ka jautājumam tiekot regulētam saskaņošanas ceļā Kopienas mērogā, katrs valsts pasākums šajā jomā jāizvērtē, ņemot vērā šā saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis EK līguma noteikumus ( 49 ), tomēr — uz ko pamatoti norāda Komisija — ir jāatceras, ka dalībvalstu pienākums bija transponēt Direktīvu 2005/29 vēlākais līdz 2007. gada 12. decembrim ( 50 ). Kā jau iepriekš norādīts, valsts tiesai bija jāizvērtē, vai tādēļ, lai nodrošinātu direktīvas mērķa sasniegšanu, valsts tiesību akti bija jāinterpretē atbilstoši direktīvai vēl pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām. Tomēr šī problēma neattiecās uz tieši piemērojamiem EK līguma noteikumiem, kas nebija jātransponē, tādēļ to principiālā piemērojamība netika apspriesta. Minētā iemesla dēļ es uzskatu, ka katrā ziņā attiecībā uz attiecīgajām pamata prāvām EK līguma noteikumi līdz ar Direktīvu 2005/29 ir izmantojami kā pārbaudes kritērijs.

100.

Rechtbank van koophandel te Antwerpen savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C-299/07 analizē strīdu izraisījušo valsts noteikumu saderību ar Kopienu tiesībām, ņemot vērā primāro tiesību noteikumus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti. Turklāt tā analīzi veic, balstoties uz EKL 28. pantu. Beļģijas un Francijas valdības, kā arī Komisija savas tēzes pamatojumam norāda uz to, ka abās lietās galvenais jautājums ir par preču brīvu apriti, nevis par pakalpojumu sniegšanas brīvību.

101.

Atbilstoši EKL 50. pantam pakalpojumus uzskata par pakalpojumiem, ja tos parasti sniedz par atlīdzību. Pēc Sanoma sniegtās informācijas, tā par atlīdzību sniedz tirgdarbības un reklāmas pakalpojumus, izplatot virkni žurnālu, tostarp žurnālu “Flair”, vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, piemēram, Nīderlandē, Beļģijā un Luksemburgā. Pie šiem pakalpojumiem pieder pamata prāvā strīdīgā atlaižu piedāvājuma publikācija attiecīgajā žurnālā. Tātad tajā var saskatīt pakalpojumu EKL 50. panta izpratnē.

102.

Turpretī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C-261/07 izriet, ka Total saviem klientiem piedāvā bezmaksas avārijas dienesta pakalpojumus, turklāt attiecīgo pakalpojumu sniedz trešā persona — uzņēmums Touring. Lai gan nav precīzas informācijas par līgumattiecībām starp šiem abiem uzņēmumiem, tomēr var uzskatīt, ka Touring tādējādi par atlīdzību sniedz pakalpojumus Total.

103.

No patērētāja viedokļa, kas, pēc manām domām, šeit ir galvenais, žurnāla iegāde kopā ar atlaižu piedāvājumu — kā tas ir lietā C-299/07 — galu galā tomēr ir preces un nevis pakalpojuma pirkšana, kas nozīmē, ka par atbilstošo ir jāuzskata preču brīvas aprites materiālā piemērošanas joma.

104.

Līdzīgi tas ir arī attiecībā uz faktiem, kas ir lietas C-261/07 pamatā, kur pirmām kārtām runa ir par degvielas un tādējādi par preces iegādi. Lai gan patērētājs iegūst bezmaksas avārijas dienesta pakalpojumus, ko sniedz Total sadarbības partneris Touring, tomēr patērētājs preci nepērk tikai tādēļ, lai iegūtu ar to saistītos pakalpojumus. Tiem atbilstoši saistīto darījumu funkcijai drīzāk ir jārosina veikt pirkumu ( 51 ).

105.

Līdz ar to šeit ir piemērojamas abas pamatbrīvības.

106.

Jautājums ir par to, kāda ir šo abu pamatbrīvību savstarpējā saistība. Beļģijas un Francijas valdību apsvērumi ir jāsaprot tādējādi, ka, pēc to domām, preču brīva aprite izkonkurē pakalpojumu sniegšanas brīvību.

107.

Ja valsts tiesību akts ierobežo gan preču brīvu apriti, gan pakalpojumu sniegšanas brīvību, Tiesa patiešām to principā izskata tikai attiecībā pret vienu no šīm pamatbrīvībām, ja izrādās, ka viena no tām ir gluži otršķirīga salīdzinājumā ar otru un var tai tikt piesaistīta ( 52 ). Turklāt ir jāņem vērā, ka atbilstoši EKL 50. pantam pakalpojumu sniegšanas brīvība ir sekundāra salīdzinājumā ar preču brīvu apriti.

108.

Tomēr izskatāmajās lietās pakalpojumu sniegšanas brīvību nevar vienkārši piesaistīt preču brīvai apritei. Nošķirt preču brīvu apriti no pakalpojumu sniegšanas brīvības, kā to piedāvā Beļģijas un Francijas valdības, var tikai tā saukto “jaukto pakalpojumu” gadījumā to pašu pakalpojumu saņemšanas attiecību ietvaros ( 53 ).

109.

Kā Komisija pamatoti atzīst ( 54 ), abas pamatbrīvības katrā gadījumā attiecas uz dažādām tiesiskām attiecībām — no vienas puses, attiecībām starp uzņēmumiem, no otras puses, attiecībām starp uzņēmumu un patērētāju —, tādēļ nevienu no tām nevar uzskatīt par otršķirīgu. Tādējādi Beļģijas likuma 54. panta saderība ar Kopienu tiesībām ir jāizvērtē, ņemot vērā abas pamatbrīvības.

110.

Preču brīvu apriti it īpaši nodrošina EKL 28. pantā noteiktais kvantitatīvo ierobežojumu, kā arī jebkuru pasākumu ar tiem līdzvērtīgu iedarbību aizliegums importam starp dalībvalstīm.

111.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru EKL 28. pantā noteiktais aizliegums noteikt pasākumus ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību attiecas uz jebkuru dalībvalstu tiesisko regulējumu, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību ( 55 ). Līdz ar to, pat ja valsts pasākuma mērķis nav regulēt preču apmaiņu starp dalībvalstīm, izšķiroša ir tā faktiskā vai iespējamā ietekme uz tirdzniecību Kopienas ietvaros ( 56 ). Turklāt atbilstoši judikatūrai pietiek jau ar iespējamu ietekmi uz tirdzniecību Kopienas ietvaros, lai uzskatītu, ka konkrētajā gadījumā ir pārrobežu situācija ( 57 ).

112.

Spriedumā lietā Oosthoek’s Uitgeversmaatschappij ( 58 ) Tiesa saistībā ar Nīderlandes noteikto aizliegumu izmantot piedevas atzina, ka tādējādi tiek ierobežota preču brīva aprite. Tiesa toreiz uzskatīja, ka tiesiskais regulējums, kas ierobežo vai aizliedz konkrētus reklāmas veidus vai konkrētas tirdzniecības veicināšanas metodes — kaut arī tas tieši neregulē importu —, var ierobežot importa apjomu, jo ietekmē importēto preču noieta iespējas. Nevar izslēgt, ka spiediens, ko izjūt attiecīgais uzņēmējs, kad tam vai nu ir jāizmanto dažādās dalībvalstīs atšķirīgās reklāmas un tirdzniecības veicināšanas sistēmas, vai arī ir jāatsakās no sistēmas, ko tas uzskata par īpaši efektīvu, var būt importa ierobežojums pat tādā gadījumā, ja šāds tiesiskais regulējums tiek vienādi piemērots gan vietējā ražojuma, gan importa precēm.

113.

Tajā es saskatu zināmas paralēles ar faktiem, kas ir lietas C-299/07 pamatā. Proti, saistīto darījumu aizliegums, kā to nosaka Beļģijas likums, var iespējami apgrūtināt uzņēmumam konkrētu preču tirdzniecību Beļģijā salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm, kurās saistītie darījumi ir atļauti. Tas, piemēram, attiecas uz Sanoma — uzņēmumu, kura galvenā mītne ir Somijā —, kas, pēc tā sniegtās informācijas, ar savu žurnālu starpniecību piedāvā dažādu tirgotāju saistītos darījumus, tostarp arī Somijā, Nīderlandē un Luksemburgā, kur nav šāda aizlieguma. Attiecīgā aizlieguma dēļ Sanoma Beļģijā šādus žurnālus var pārdot tikai tad, kad tā ir pārliecinājusies, ka ir ievērotas visas Beļģijas likuma norādes.

114.

Tādējādi katrā ziņā atbilstoši pasākuma ar līdzvērtīgu iedarbību plašajai definīcijai EKL 28. panta izpratnē tas būtu preču brīvas aprites ierobežojums.

115.

Tomēr Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Keck un Mithouard ( 59 ) ir precizējusi, ka valsts noteikumi, kas ierobežo vai aizliedz dažus tirdzniecības veidus un kas, pirmkārt, attiecas uz visiem iesaistītajiem komersantiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un, otrkārt, kā juridiski, tā faktiski vienādi skar valsts preču un ārvalsts preču tirdzniecību, nav tādi, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami ierobežo tirdzniecību starp dalībvalstīm.

116.

Dalībvalsts noteiktais saistīto darījumu aizliegums nav ar precēm saistīts tiesiskais regulējums, jo tas neattiecas uz preces nosaukumu, formu, izmēriem, svaru, saturu, izskatu, marķēšanu vai iepakojumu ( 60 ). Tas drīzāk ir ar tirdzniecību saistīts tiesiskais regulējums, kas aizliedz konkrētas tirdzniecību veicinošas tirgdarbības metodes ( 61 ) un tādējādi galu galā ir tirdzniecības nosacījums judikatūras izpratnē.

117.

Visbeidzot, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 62 ) izriet, ka aizliegums Beļģijā piedāvāt saistītos darījumus vienādā mērā attiecas uz Beļģijas un citu valstu tirgus dalībniekiem.

118.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka Beļģijas likuma 54. pantā noteikto saistīto darījumu aizliegumu nevar klasificēt kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē.

119.

Tādējādi EKL 28. pants neliedz piemērot šādu dalībvalsts tiesisko regulējumu.

120.

EKL 49. pants paredz ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršanu attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ, bet arī jebkāda ierobežojuma atcelšanu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus ( 63 ).

121.

Strīdu izraisījušais aizliegums, ko nosaka Beļģijas likuma 54. pants, tādam uzņēmumam kā Sanoma apgrūtina sniegt citiem uzņēmumiem pakalpojumus reklāmas jomā, kas atbilstoši likuma normā ietvertajai juridiskajai definīcijai ir klasificējami kā saistītie darījumi. Kā jau iepriekš raksturots ( 64 ), Sanoma praktiski būtu jāanalizē katrs reklāmas pasākums, vai tas atbilst Beļģijas tiesiskajam regulējumam, turpretī šāda nepieciešamība nerodas attiecībā uz citām tirdzniecības valstīm, kurās šāds aizliegums nepastāv. Šāda nepieciešamība katrā ziņā var padarīt mazāk pievilcīgu sludinājumu ievietošanu par konkrētiem Sanoma un tās darījumu partneru kopīgiem piedāvājumiem, kas tostarp ir adresēti arī lasītājiem Beļģijā. Tādējādi tas ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

122.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai EKL 49. pants nav piemērojams darbībām, kuru būtisko daļu kopums ir risinājies vienas dalībvalsts iekšienē ( 65 ). Ir jākonstatē, ka atšķirībā no lietas C-299/07, lietā C-261/07 uzreiz nevar saskatīt pārrobežu situāciju, it īpaši tādēļ, ka gan Total, gan Touring ir reģistrēti Beļģijā. Es tomēr uzskatu, ka šis fakts neizslēdz EKL 49. panta piemērojamību, jo Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka EKL 49. pants tiek piemērots visos gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs piedāvā pakalpojumus citas dalībvalsts, kas nav tā dibināšanas valsts, teritorijā, turklāt neatkarīgi no šo pakalpojumu saņēmēja atrašanās vietas ( 66 ). Kā Total norāda savos rakstveida apsvērumos, Total Assistance piedāvājums ir spēkā vairāk nekā 35 Eiropas valstīs. Sniedzot Total klientiem avārijas dienesta pakalpojumus arī ārpus Beļģijas teritorijas, Touring kā līgumpartneris sniedz tam pārrobežu pakalpojumu EKL 49. panta izpratnē.

123.

Vispārīgs saistīto darījumu aizliegums, kas, nedodot iespēju izvērtēt konkrētā gadījuma apstākļus, neļauj sniegt avārijas dienesta pakalpojumus kopā ar degvielas iegādi, neapšaubāmi var ilgstoši nepieļaut minētā veida pakalpojumus. Līdz ar to tajā ir saskatāms pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums ( 67 ).

124.

No Tiesas judikatūras izriet, ka, tā kā pakalpojumu sniegšanas brīvība ir viens no Kopienas pamatprincipiem ( 68 ), šīs brīvības ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primārie vispārējo interešu iemesli, ar nosacījumu, ka šādā gadījumā tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai ( 69 ).

125.

Kā izriet no likuma virsraksta, strīdu izraisījušo valsts noteikumu regulatīvais mērķis ir patērētāju aizsardzība. Patērētāju aizsardzība judikatūrā ir atzīta par primāro vispārējo interešu iemeslu, kas var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu ( 70 ).

126.

Jau minētajā spriedumā lietā Oosthoek’s Uitgeversmaatschappij ( 71 ) Tiesa ir atzinusi, ka piedevu piedāvājums kā tirdzniecību veicinošs līdzeklis patērētājiem var radīt kļūdainu priekšstatu par preču patiesajām cenām un var izkropļot uz sasniegumiem balstītas konkurences nosacījumu. Tādēļ tiesisko regulējumu, kas minētā iemesla dēļ ierobežo vai pat aizliedz šādu tirdzniecības praksi, Tiesa uzskatīja par atbilstīgu, lai veicinātu patērētāju aizsardzību un godīgu tirdzniecību.

127.

Lai gan saistītā darījuma jēdziens nav identisks piedevas jēdzienam ( 72 ), tomēr arī nepārskatāms saistītais darījums var maldināt patērētāju par reklamēto preču vai pakalpojumu kombinācijas patieso saturu un faktiskajām īpašībām. Palielināta maldināšanas iespēja it īpaši ir tad, ja reklāmdevējs slēpj būtisku informāciju vai sniedz to neskaidrā, nesaprotamā vai divdomīgā veidā. Ja patērētājam tādējādi rodas konkrēts kļūdains priekšstats par saistītā darījuma cenas izdevīgumu, saistīto pakalpojumu īpašībām vai arī vērtību, šādā gadījumā tam katrā ziņā ir liegta iespēja salīdzināt attiecīgā piedāvājuma cenu un kvalitāti ar atbilstošiem citu tirgotāju pakalpojumiem ( 73 ). Šai ziņā principiāls saistīto darījumu aizliegums katrā ziņā palīdz novērst šo risku, kas var rasties patērētājam.

128.

Es katrā ziņā uzskatu, ka principiāls saistīto darījumu aizliegums pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu patērētāju aizsardzības mērķi.

129.

Piekrītu Komisijai tajā ziņā, ka šo aizsardzību var nodrošināt arī ar elastīgāku un diferencētāku pieeju, aizliedzot tikai tādus saistītos darījumus, kas atkarībā no katra atsevišķā gadījuma konkrētajiem apstākļiem ir vērtējami vai nu kā maldinoši, vai agresīvi, kas būtiski kropļo vai var būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību. Direktīva 2005/29 ir par paraugu atbilstošai pieejai.

130.

Diferencēta pieeja ir vēl jo vairāk nepieciešama tādēļ, ka, kā jau iepriekš minēts, ne jau katru saistīto darījumu var uzskatīt par negodīgu komercpraksi ( 74 ). Tādēļ samērīguma principam var atbilst tikai tāds tiesiskais regulējums, kas pilnībā ļauj izpausties pakalpojumu sniegšanas brīvībai un tikai no patērētāju aizsardzības viedokļa aizliedz neatbilstīgu komercpraksi. Tomēr šādai liberālai pieejai neatbilst tiesiskais regulējums, kādu to paredz Beļģijas likuma 54. pants, kad tas nosaka principiālu saistīto darījumu aizliegumu un atļauj tikai izsmeļošā sarakstā iekļautus šādu piedāvājumu veidus ( 75 ).

131.

No iepriekš minētā izriet, ka tas ir nesamērīgs pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

132.

Līdz ar to EKL 49. pants liedz piemērot tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā Beļģijas likuma 54. pants.

133.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Rechtbank van koophandel te Antwerpen prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kā arī EKL 49. pants, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, liedz piemērot tādu valsts noteikumu kā Beļģijas 1991. gada 14. jūlija Likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību 54. pants, ar kuru, izņemot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, aizliedz pārdevējiem piedāvāt patērētājiem jebkādus saistītos darījumus, kuros preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kuri ļauj iegūt minētās preces, pakalpojumus un priekšrocības, iegūšana bez maksas vai par samaksu ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu, turklāt neņemot vērā konkrētos apstākļus, īpaši konkrētā piedāvājuma iespējamo ietekmi uz vidusmēra patērētāju un jautājumu, vai konkrētajā gadījumā ar piedāvājumu ir pārkāpti profesionālās rūpības vai godīgas komercprakses principi.