1.

Jautājumi, ko uzdod Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa) (Vācija), dod Tiesai iespēju precizēt, kā preces trūkumi ietekmē preču darījuma vērtību un līdz ar to arī to muitas vērtību.

2.

Iesniedzējtiesai Tiesas atbilde ir nepieciešama, lai izspriestu lietu, par ko Mitsui & Co. Deutschland GmbH (turpmāk tekstā — “Mitsui & Co.”) cēla pret Hauptzollamt Düsseldorf (Diseldorfas Galvenais muitas birojs, turpmāk tekstā — “Hauptzollamt”), par šīs iestādes lēmumu attiecībā uz prasību par muitas nodokļu atmaksu, ko cēla Mitsui & Co.

3.

Mitsui & Co. pērk un importē Subaru markas automašīnas, kurām Japānā dibinātais pārdevējs, kurš vienlaikus ir šo automašīnu ražotājs, piešķir trīs gadu garantiju. Tirgotājs ražotājs atlīdzināja Mitsui & Co. izdevumus, kas radās garantijas pasākumu ietvaros, proti, remontdarbu izdevumus, kuru atlīdzību pieprasīja pircēji. Tādēļ Mitsui & Co. vērsās Hauptzollamt, lai saņemtu muitas nodokļu atmaksu.

4.

Apstrīdētais Hauptzollamt lēmums ir par satiksmes līdzekļiem, kas tika laisti brīvā apgrozībā 2000. gada jūlijā. 2004. gada 27. maija lēmumā Hauptzollamt daļēji apmierināja Mitsui & Co. prasību, kas tika celta, lai saņemtu muitas nodokļu atmaksu sakarā ar garantijas izdevumu atlīdzināšanu. Hauptzollamt ņēma vērā tikai līdz 2002. gada februārim ieskaitot veiktos cenu grozījumus un atteica veikt cenu grozījumus, kas izdarīti laikā no 2002. gada marta līdz 2003. gada jūnijam, atsaucoties uz Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 145. panta 2. un 3. punktu, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi ( 2 ), kas grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 444/2002 ( 3 ).

5.

2005. gada 30. marta lēmumā Hauptzollamt apstiprināja savu nostāju pēc Mitsui & Co. celtās sūdzības, kurā prasītāja norādīja, ka Īstenošanas regulas 145. pants nav piemērojams tās pieteikumam par nodokļu atmaksu tādēļ, ka garantiju gadījumā cena netiek vēlāk grozīta, bet gan tā ir līgumsaistību ietvaros paredzēta atbildības pienākuma atzīšana noteiktās summas apmērā, turklāt saskaņā ar atpakaļejošā spēka aizlieguma principu iepriekš minētais 145. pants nav piemērojams precēm, kas importētas un laistas brīvā apgrozībā pirms .

6.

Pamata prāvas faktu norises laikā muitas vērtība bija noteikta Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi III sadaļā ( 4 ).

7.

Muitas kodeksa 29. panta 1. punktā noteikts, ka “ievestu preču muitas vērtība” līdzinās darījuma vērtībai, t.i., cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju ( 5 ).

8.

Iepriekš minētā 29. panta 3. punkta a) apakšpunktā “cena, kas faktiski samaksāta vai maksājama”, ir pircēja samaksātā vai maksājamā kopējā summa pārdevēja labā par ievestajām precēm, un tajā ietilpst visi pircēja samaksātie vai maksājamie maksājumi pārdevējam saskaņā ar ievesto preču pārdošanas nosacījumiem vai trešai pusei, lai izpildītu saistības pret pārdevēju.

9.

Saskaņā ar Muitas kodeksa 249. pantu Komisija ir pieņēmusi Regulu (EEK) Nr. 2454/93.

10.

Šī regula ir tikusi vairākkārt grozīta. Regula Nr. 444/2002, kas stājās spēkā 2002. gada 19. martā, ir viens no grozījumiem.

11.

Kā atgādināts Regulas Nr. 444/2002 piektajā un sestajā apsvērumā, pēc preču laišanas brīvā apgrozībā — cenu, kas nolīgta starp pircēju un pārdevēju, noteiktos gadījumos var grozīt, lai ņemtu vērā, ka precēm ir trūkumi. Spēkā esošajos noteikumos tāpēc būtu noteikti jāparedz, ka darījuma vērtībai Muitas kodeksa 29. panta nozīmē var ņemt vērā šos īpašos apstākļus, vienlaikus piemērojot attiecīgas drošības klauzulas un saprātīgus termiņus.

12.

Šo iemeslu dēļ Regulā Nr. 444/2002 ir paredzēta jauna Īstenošanas regulas 145. panta redakcija. Šī panta 2. un 3. punktā ir paredzēta iespēja, ka par precēm faktiski samaksātās vai maksājamās cenas grozījumu, ko par labu pircējam izdara pārdevējs pēc preču laišanas brīvā apgrozībā, var ņemt vērā muitas vērtības noteikšanai.

13.

Īstenošanas regulas 145. panta 2. un 3. punktā ir precizēti materiāltiesiskie nosacījumi šādai iespējai. Pirmkārt, attiecīgajām precēm jābūt ar trūkumiem brīdī, kad muitas dienesti pieņem deklarāciju. Otrkārt, pārdevējs grozījumu izdarīja, izpildot līgumisku galvojuma pienākumu, ko paredz pirkuma līgums, kas noslēgts pirms preču laišanas brīvā apgrozībā. Treškārt, fakts, ka precēm ir trūkumi, vēl nav ņemts vērā attiecīgajā pirkuma līgumā. Ceturtkārt, cenu, kas grozīta, var ņemt vērā vienīgi tad, ja grozījumu izdarīja 12 mēnešu laikā pēc tam, kad tika pieņemta deklarācija par preču laišanu brīvā apgrozībā.

14.

Diseldorfas Finanzgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus četrus prejudiciālus jautājumus:

15.

Vācijas valdība, Mitsui & Co. un Eiropas Kopienu Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus.

16.

Mitsui & Co., kā arī Komisija lūdza Tiesu rīkot tiesas sēdi, kas notika 2008. gada 12. jūnijā.

17.

Pirmais prejudiciālais jautājums, ko uzdevusi iesniedzējtiesa, attiecas uz to, kā noteikt, vai Muitas kodeksa 29. panta 1. punkts un 3. punkta a) apakšpunkts var tikt interpretēts tādējādi, ka pārdevēja maksājumi pircējam garantijas vienošanās ietvaros, kas tika veikti pēc preču laišanas brīvā apgrozībā, samazina muitas vērtību, kas tiek aprēķināta uz darījuma vērtības bāzes.

18.

Lietā iesaistītie lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši rakstveida apsvērumus, ir vienisprātis, uzskatot ka tādi pārdevēja maksājumi pircējam, kas tika veikti šajā pamata prāvā, samazina preču muitas vērtību.

19.

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka ar muitas novērtējumu saistītais Kopienas regulējums ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienotu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu ( 6 ).

20.

No Tiesas judikatūras arī izriet, ka muitas vērtībai ir jāatspoguļo ievestās preces reālā ekonomiskā vērtība un līdz ar to jāņem vērā visi šīs preces elementi, kam ir ekonomiskā vērtība ( 7 ).

21.

Šajā lietā importētajām automašīnām piemītoša slēpta trūkuma dēļ to reālā ekonomiskā vērtība bija zemāka par šo preču deklarēto darījuma vērtību brīdī, kad tās tika laistas brīvā apgrozībā.

22.

Kā pareizi ievērojusi Komisija savos rakstveida apsvērumos, Muitas kodeksa 29. panta 1.–3. punktā nav paredzēta precīza kārtība attiecībā uz vēlākiem darījuma vērtības grozījumiem, kas ir pamatā, lai aprēķinātu muitas vērtību.

23.

Šajā sakarā es uzskatu, ka būtu jābūt iespējai ņemt vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz reāli samaksātās vai maksājamās pirkuma cenas korekciju, taču pirms preces laišanas brīvā apgrozībā sakarā ar tās nozaudēšanu vai bojājumiem.

24.

Lietā Repenning ( 8 ) Tiesa ir atzinusi, ka darījuma vērtība ir skaitlis, kuru var koriģēt, ja tas nepieciešams, lai izvairītos no patvaļīgas vai fiktīvas muitas vērtības noteikšanas.

25.

Šajā jautājumā es piekrītu ģenerāladvokāta Darmona [Darmon] viedoklim, kas pausts secinājumu, kas sniegti lietā Hauptzollamt Hamburg-St-Amnen/Ebbe Sönnichsen ( 9 ), 20. punktā, saskaņā ar kuru muitas vērtība ir nosakāma tajā dienā, kad prece tiek laista brīvā apgrozībā Kopienā. Tā kā tiek ņemta vērā preces reālā vērtība, tad ir svarīgs preces stāvoklis brīdī, kad tā tiek ievesta Kopienā.

26.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, jāatzīst, ka pārdevēja maksājumi pircējam garantijas vienošanās ietvaros, kas tika veikti pēc preču laišanas brīvā apgrozībā, samazina šo preču muitas vērtību, ar nosacījumu, ka iepriekš minētajām precēm piemita trūkumi brīdī, kad tās tika laistas brīvā apgrozībā.

27.

Cita Muitas kodeksa 29. panta 1. punkta un 3. punkta a) apakšpunkta interpretācija novestu pie tā, ka tiktu noteikta fiktīva muitas vērtība, kas būtu pretēji Kopienu tiesiskā regulējuma mērķim attiecībā uz muitas novērtējumu.

28.

Uzdodot šo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā pēc būtības, vai pārdevēja maksājumi pircēja labā, kas tika veikti garantijas ietvaros un ar ko tika atlīdzināti remontdarbu izdevumi, kuru atlīdzību no pircēja pieprasīja tā klienti izdevumu atlīdzināšanai, ir uzskatāmi par darījuma vērtības grozījumu atbilstoši Īstenošanas regulas, kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 444/2002, 145. panta 2. punktam.

29.

Lietas dalībnieku, kas iesnieguši apsvērumus, viedokļi šajā jautājumā ir atšķirīgi.

30.

Saskaņā ar Vācijas valdības un Komisijas viedokli, šādi maksājumi ir uzskatāmi par precēm samaksātās vai maksājamās cenas grozījumiem atbilstoši Īstenošanas regulas 145. panta 2. punktam, ko var ņemt vērā muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu.

31.

Mitsui & Co. ir pretējās domās. Prasītāja piedāvā Tiesai atbildēt uz otro jautājumu tādējādi, ka šādi maksājumi neradot grozījumus darījuma vērtībā atbilstoši Īstenošanas regulas 145. panta 2. punktam.

32.

Mitsui & Co. tiesas sēdes laikā precizēja, ka tā uzskata, ka iepriekš minētā 145. panta 2. punkts neesot piemērojams gadījumā, kad pārdevējs un pircējs vienojas samazināt cenu precēm tām piemītošo trūkumu dēļ.

33.

Ja piekristu šādai Īstenošanas regulas 145. panta 2. punkta interpretācijai, ko piedāvā Mitsui & Co., tas nozīmētu, ka, ņemot vērā manis sniegto atbildi uz pirmo jautājumu, ko uzdevusi iesniedzējtiesa, pārdevēja maksājumi pircējam, kas tika veikti garantijas vienošanās ietvaros, samazina preču muitas vērtību, taču ne saskaņā ar nosacījumiem, kas izriet no iepriekš minētā 145. panta 2. punkta.

34.

Es vēlos uzsvērt, ka, manuprāt, iepriekš minētā 145. panta 2. punkta redakcija apstiprina Muitas kodeksa 29. panta 1. punkta un 3. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, kas ir piedāvāta atbildē uz pirmo jautājumu, ko uzdeva iesniedzējtiesa.

35.

Īstenošanas regulas 145. panta 2. punktā nav paredzēta iespēja ņemt vērā vēlākus grozījumus, kas veikti pēc preču ievešanas, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, lai noteiktu to muitas vērtību precēm piemītošo trūkumu dēļ. Šāda iespēja, kas tieši paredzēta Muitas kodeksa 29. panta 1. punktā un 3. punkta a) apakšpunktā un Īstenošanas regulas 145. panta 2. punktā, tikai apliecina, ka pastāv iespēja grozīt preces muitas vērtību, un precizē, kādi ir nosacījumi, lai to veiktu.

36.

Tādēļ jautājums, uz ko jāatbild, ir šāds: vai pārdevēja maksājumi pircējam, kas tika veikti tādas garantijas vienošanās ietvaros un ar ko tika atlīdzināti remontdarbu izdevumi, kuru atlīdzību no pircēja pieprasīja tā klienti, ir uzskatāmi par faktiski samaksātās vai maksājamās cenas “grozījumu”.

37.

Mana atbilde uz šo jautājumu balstās uz pieņēmumu, ka Kopienu likumdevējs nav paredzējis ierobežot Īstenošanas regulas 145. panta 2. punkta piemērošanas jomu tikai attiecībā uz gadījumiem, kad preču cena tiek samazināta tām piemītošo trūkumu dēļ. Šajā sakarā es atsaucos uz šajā tiesību normā lietoto terminu — cenas “grozījums” ierobežojošā termina — cenas “samazināšana” vietā.

38.

Šo pieņēmumu apstiprina arī Muitas kodeksa komitejas sniegtais komentārs Nr. 2 par Īstenošanas regulas 145. panta 2. punkta piemērošanu, kurā ir aprakstīts līdzīgs gadījums tam, kuru izskata iesniedzējtiesa. Manuprāt, šis komentārs ir tāda paša veida un juridiska rakstura dokuments kā kombinētās nomenklatūras paskaidrojošās piezīmes, attiecībā uz kurām Tiesa ir atzinusi, ka tām ir būtiska loma Kopienu muitas tiesību interpretācijā ( 10 ).

39.

Līdz ar to es uzskatu, ka Īstenošanas regulas 145. panta 2. punkta mērķis paredz arī regulēt šādu pārdevēja iniciatīvu, tam saskaroties ar preci ar trūkumiem, kā šajā lietā esošā, proti, atlīdzinot remontdarbu izdevumus, kuru atlīdzību pieprasīja klienti.

40.

Trešais prejudiciālais jautājums, ko uzdevusi iesniedzējtiesa, ir par to, kā noteikt Īstenošanas regulas 145. panta 2. un 3. punkta, kas ieviests ar 2002. gada 19. marta Regulu Nr. 444/2002, iedarbību laikā.

41.

Lietas dalībnieku, kas iesnieguši rakstiskos apsvērumus, analīze attiecībā uz šo jautājumu ir atšķirīga.

42.

Mitsui & Co. un Komisija ir vienprātīgas atbildē uz šo jautājumu. Tās piedāvā Tiesai atbildēt, ka Īstenošanas regulas 145. panta 2. un 3. punkts neesot piemērojams importam, par ko muitas deklarācijas pieņemtas, pirms stājās spēkā Regula Nr. 444/2002, ar ko tika ieviestas šīs tiesību normas.

43.

Turpretī Vācijas valdība uzskata, ka iepriekš minētajā 145. pantā neesot ietverta neviena materiālo tiesību norma, bet gan paskaidrots vai precizēts Muitas kodeksa 29. pants. Šī iemesla dēļ muitas deklarācijām, kas sniegtas pirms Regulas Nr. 444/2002, ar ko grozīts Īstenošanas regulas 145. pants, stāšanās spēkā, jāpiemēro kritēriji, kas ietverti šajā tiesību normā. Līdz ar to tiesību norma, kas ietverta Īstenošanas regulas 145. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru muitas vērtības aprēķināšanā var ņemt vērā vienīgi tādus cenu grozījumus, kas izdarīti 12 mēnešu laikā pēc tam, kad tika pieņemta deklarācija, ir piemērojams arī deklarācijām, kas veiktas pirms Regulas Nr. 444/2002 spēkā stāšanās.

44.

Ir svarīgi atzīmēt, ka Tiesa spriedumā lietā Beemsterboer Coldstore Services ( 11 ) ir precizējusi, ka, ja procesuālajiem noteikumiem parasti ir jāattiecas uz visām izskatāmajām prāvām no noteikumu stāšanās spēkā brīža, tad materiālo tiesību normu principā nevar piemērot attiecībā uz gadījumiem, kas notikuši pirms tās stāšanās spēkā.

45.

Tātad, lai atbildētu uz jautājumu par to, vai Īstenošanas regulas 145. panta 2. un 3. punkts ir piemērojams nākotnē iespējamām situācijām, kas radušās pirms Regulas Nr. 444/2002 stāšanās spēkā, ir jānosaka, vai šī panta 2. un 3. punkts ir materiāla vai procesuāla tiesību norma.

46.

Kā es jau iepriekš minēju ( 12 ), ne 2., ne 3. punkts nerada jaunas tiesību normas. Iepriekš minētie punkti apliecina, ka pastāv tiesības, kas ļauj izdarīt vēlākus grozījumus preču darījuma vērtībā, lai noteiktu to muitas vērtību precēm piemītošo trūkumu dēļ, un tajos paredzēts, kādi ir nosacījumi, lai izmantotu šīs tiesības.

47.

Tas tomēr nenozīmē, ka šīs tiesību normas nevarētu būt materiālo tiesību normas. Tieši otrādi, to materiālais raksturs izriet no fakta, ka šajās tiesību normās paredzēti nosacījumi, lai piemērotu tiesības veikt grozījumus preču darījuma vērtībā.

48.

No judikatūras izriet, ka noteiktos gadījumos Kopienu materiālo tiesību normu atpakaļejoša piemērošana ir atļauta. Tas ir iespējams tikai tad, ja no materiālo tiesību normas teksta, mērķa vai uzbūves skaidri izriet, ka tām piemīt šāda iedarbība ( 13 ).

49.

Tiesa tomēr vienlaikus ir apliecinājusi, ka materiālo tiesību normas atpakaļejošs spēks nedrīkst būt pretrunā Kopienas pamatprincipiem, īpaši tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principiem, atbilstoši kuriem Kopienu likumdošanai ir jābūt skaidrai un paredzamai personām, uz kurām tā attiecas ( 14 ).

50.

Pirms Regulas Nr. 444/2002, ar ko tiek grozīta Īstenošanas regula, stāšanās spēkā Vācijas muitas dienesti, pamatojoties uz iedibinātu administratīvo praksi, grozījumiem, kas tika veikti pēc preču ievešanas, preču darījuma vērtībai, lai noteiktu to muitas vērtību precēm piemītošo trūkumu dēļ, piemēroja vispārīgu trīs gadu termiņu. Manuprāt, tieši tiesiskās paļāvības aizsardzības principa dēļ ir aizliegta Īstenošanas regulas 145. panta 2. un 3. punkta piemērošana ar atpakaļejošu spēku.

51.

Tādēļ ir jākonstatē, ka Īstenošanas regulas, kas grozīta ar Regulu Nr. 444/2002, 145. panta 2. un 3. punkts nav piemērojams attiecībā uz situācijām pirms tā stāšanās spēkā, proti, attiecībā uz importu, par ko bija pieņemtas muitas deklarācijas, pirms šīs tiesību normas stāšanās spēkā.

52.

Ņemot vērā atbildi, ko es piedāvāju trešajam jautājumam, es piekrītu Komisijas rakstiskajos apsvērumos paustajam viedoklim, ka nepastāv tādi apstākļi, kas liktu apšaubīt Īstenošanas regulas, kas grozīta ar Regulu Nr. 444/2002, 145. panta 2. un 3. punkta spēkā esamību.

53.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: