1. 

Ar šo apelācijas sūdzību Grieķijas Republika lūdz Tiesu atcelt Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 17. janvāra spriedumu lietā T-231/04 Grieķijas Republika/Komisija ( 2 ) (turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”) tiktāl, ciktāl tajā nepareizi ir nolemts, ka Grieķijas Republikas finansiālo saistību pamatā ir tas, ka Grieķijas Republika parakstīja un ratificēja starp Komisiju un dalībvalstīm noslēgtu sākotnējo memorandu, parakstīja papildu memorandu, kā arī tās rīcība.

2. 

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa kā nepamatotu noraidīja prasību atcelt tiesību aktu, ar kuru Komisija ieskaita veidā atguva summas, kuras Grieķijas Republikai bija jāmaksā tās dalības Abudža I un Abudža II projektos ietvaros, kuru mērķis bija Komisijai un vairākām Eiropas Savienības dalībvalstīm izveidot kopīgu diplomātisko pārstāvniecību Abudžā (Nigērija).

3.

Tiesas Statūtu 58. pantā noteikts:

“Apelācijas sūdzības Tiesai iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tās pamatojas uz to, ka Pirmās instances tiesa nav bijusi kompetenta, pārkāpusi reglamentu, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses, kā arī pārkāpusi Kopienu tiesību aktus. [..]”

4.

Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam ( 3 ) (turpmāk tekstā — “Finanšu regula”), 71. pantā noteikts:

“1.   Debitoru parādu konstatēšana ir akts, ar kuru kredītrīkotājs, kam tieši vai pastarpināti deleģētas pilnvaras:

2.   Noteikta lieluma gan pašu resursi, kas nodoti Komisijai, gan jebkurš debitoru parāds, kas apzināts kā drošs, kuru nomaksāšanai pienācis termiņš, jākonstatē ar iekasēšanas rīkojumu grāmatvedim, un pēc tam jānosūta parādzīme parādniekam; abus šos dokumentus sastāda atbildīgais kredītrīkotājs. [..]”

5.

Finanšu regulas 72. pantā ir paredzēts:

“Atgūšanas pilnvarojums ir akts, ar kuru atbildīgais kredītrīkotājs, kam tieši vai pastarpināti deleģētas pilnvaras, izdodams iekasēšanas rīkojumu, dod norādījumu grāmatvedim atgūt debitoru parādu, kuru konstatējis kredītrīkotājs, kam tieši vai pastarpināti deleģētas pilnvaras. [..]”

6.

Finanšu regulas 73. pantā ir noteikts:

“1.   Grāmatvedis darbojas, pamatojoties uz iekasēšanas rīkojumiem attiecībā uz debitoru parādiem, ko pienācīgi konstatējis atbildīgais kredītrīkotājs. Viņš visiem spēkiem cenšas nodrošināt, lai Kopienas saņemtu savus ieņēmumus, un raugās, lai tiktu aizsargātas to tiesības.

Grāmatvedis atgūst summas, kompensējot noteikta lieluma drošus Kopienu prasījumus pret parādniekiem, kuru atmaksai pienācis termiņš, ar tādiem noteikta lieluma drošiem prasījumiem, kuru atmaksai pienācis termiņš, kādi šiem parādniekiem pašiem ir pret Kopienām. [..]”

7.

Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam ( 4 ) (turpmāk tekstā — “Īstenošanas regula”), 78. pantā ir paredzēts:

“Procedūra

1.   Atbildīgais kredītrīkotājs konstatē debitoru parādus, atzīstot Kopienu tiesības attiecībā pret parādnieku un konstatējot prasījuma tiesības pieprasīt, lai parādnieks samaksā parādu.

2.   Iekasēšanas rīkojums ir darbība, ar kuru atbildīgais kredītrīkotājs dod norādījumu grāmatvedim atgūt konstatēto summu.

3.   Ar parādzīmi parādnieku informē, ka:

Kredītrīkotājs nosūta parādniekam parādzīmi un tās kopiju nosūta grāmatvedim.”

8.

Īstenošanas regulas 79. pantā ir noteikts:

“Lai konstatētu debitoru parādus, atbildīgais kredītrīkotājs nodrošina, ka:

9.

Īstenošanas regulas 83. pantā ir paredzēts:

“Atgūšana ar ieskaitu

Jebkurā procedūras stadijā grāmatvedis, pēc tam, kad par to informējis atbildīgo kredītrīkotāju un parādnieku, atgūst konstatētos debitoru parādus ar ieskaitu, ja parādniekam arī ir prasījums pret Kopienām, kurš ir drošs, kura summa ir noteikta, kura atmaksas termiņš ir pienācis un kas attiecas uz summu, kura konstatēta ar maksājuma rīkojumu.”

10.

Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām ( 5 ) 31. pantā ir noteikts:

“Iztulkošanas vispārējie noteikumi

1.   Līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama terminiem to kontekstā un atbilstoši tā objektam un mērķiem.

2.   Līguma iztulkošanas nolūkos kontekstā bez teksta vēl ietilpst, ieskaitot preambulu un pielikumu, arī:

3.   Papildus kontekstam vērā tiek ņemti:

4.   Terminiem tiek piešķirta īpaša nozīme gadījumā, ja ir noteikts, ka dalībniekiem bijis tāds nodoms.”

11.

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa tajā izskatāmās prasības pamatā esošos faktus bija apkopojusi šādi:

12.

Grieķijas Republika cēla prasību Tiesā, apstrīdot aktu par ieskaita veikšanu, kura vēlāk tika nodota Pirmās instances tiesai un reģistrēta kā lieta T-231/04. Tiesvedībā Pirmās instances tiesā Grieķijas Republika izvirzīja tikai vienu prasības pamatu, apgalvojot, ka ir pārkāpts sākotnējais un papildu vienošanās memorands, kā arī Finanšu regulas un Regulas Nr. 2342/2002 noteikumi.

13.

Pirmajā prasības pamatā Grieķijas Republika apgalvoja, ka ir pārkāpts sākotnējais un papildu memorands.

14.

Vispirms Pirmās instances tiesa izskatīja jautājumu par to, vai tās kompetencē bija izskatīt šo prasību, ņemot vērā, ka daļai no ieskaitītās summas bija piemērojama Līguma par ES V sadaļa, kas nav Tiesas kompetencē, jo šāda kompetence nav minēta LES 46. pantā. Tomēr, tā kā Komisija veica apstrīdēto summu atgūšanu saskaņā ar aktu atbilstoši Finanšu regulai un Regulai Nr. 2342/2002, Pirmās instances tiesa nolēma, ka uz aktu par ieskaita veikšanu bija attiecināmas Kopienu tiesības un tādējādi to var apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. pantu. Līdz ar to Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka tās kompetencē ir izskatīt šo prasību.

15.

Pēc tam Pirmās instances tiesa izvērtēja Grieķijas Republikas finansiālo atbildību attiecībā uz Abudža I un Abudža II projektiem.

16.

Kas attiecas uz Abudža I projektu, Grieķijas Republika atzina, ka tai ir jāsedz izdevumi par nomu un darba izmaksas, bet apstrīdēja, ka tai ir jāmaksā kopējā summa EUR 72714,47 apmērā, kuru Komisija tai pieprasīja samaksāt. Pirmās instances tiesa nolēma, ka Grieķijas Republika nav pierādījusi, ka Komisija ir kļūdījusies, nosakot samaksājamās summas apmēru. Turklāt Grieķijas Republika nebija apstrīdējusi vairākas parādzīmes, kuras tā bija saņēmusi, un nav paskaidrojusi, kāpēc tā nebija atbildīga par starpību starp tās atzīto parādu un Komisijas pieprasīto apmēru. Līdz ar to arguments, ar kuru Grieķijas Republika noraidīja savu atbildību par parādiem saistībā ar Abudža I projektu, nevarēja tikt atbalstīts.

17.

Attiecībā uz Abudža II projektu Pirmās instances tiesa norādīja, ka vairāk nekā sešus gadus — no 1994. gada 18. aprīļa līdz  — Grieķijas Republika ar savu rīcību citiem partneriem nepārtraukti lika saprast, ka tā turpinās piedalīties Abudža II projektā. Pēc papildu memoranda parakstīšanas 1998. gada decembrī tā piedalījās šajā projektā gandrīz vēl divus gadus.

18.

Pirmās instances tiesa no šiem faktiem secināja, ka vērtējums par Grieķijas Republikas saistībām nevar pamatoties tikai uz sākotnējo un papildu memorandu, bet šajā vērtējumā ir jāņem vērā arī paļāvība, ko šīs dalībvalsts rīcība radīja tās partneriem.

19.

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norādīja, ka labas ticības princips ir starptautisko paražu tiesību noteikums, kas ir saistošs gan Kopienai, gan citiem dalību ņēmušiem partneriem un kas “starptautiskajās publiskajās tiesībās ir tiesiskās paļāvības principa neizbēgamas sekas”.

20.

Turpinājumā Pirmās instances tiesa atzīmēja, ka, tā kā Grieķijas Republika bija parakstījusi sākotnējo memorandu, kuru tā arī ratificēja, tā bija viena no partnerēm, kura piedalījās Abudža II projektā, un kā tādai tai bija jāsadarbojas un jāsolidarizējas ar citiem dalībniekiem.

21.

Pirmās instances tiesa norādīja, ka sākotnējais memorands attiecās uz Abudža II projekta sākotnējiem posmiem un ka tad, kad šis posms bija pabeigts, partneri pirms papildu memoranda parakstīšanas bija nolēmuši turpināt īstenot projektu un apmaksāt izdevumus par detalizētas ēkas koncepcijas izstrādi. Patiešām 1997. gada 24. februāra sanāksmē, kuru apmeklēja divi Grieķijas Republikas pārstāvji, partneri atļāva Komisijai veikt vajadzīgos pasākumus ar arhitektiem, lai izstrādātu detalizētus plānus, negaidot papildu memorandu. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, tādējādi rīkojoties, partneri pārkāpa sākotnējo posmu robežu, līdz ar to neizbēgami noslēdzot netieši izteiktu vienošanos īstenot projektu. Tā kā sanāksmē partneri nolēma īstenot šo projektu, Pirmās instances tiesa uzskata, ka tie vairs nevarēja izstāties no tā, neatlīdzinot savu daļu no sākotnējiem un vēlākiem izdevumiem.

22.

Pirmās instances tiesa turpinājumā norādīja, ka, lai arī atsevišķas dalībvalstis vēlāk izstājās no projekta, Grieķijas Republika nerīkojās tādā veidā, kas liktu šaubīties par tās dalību, un 1998. gada 9. decembrī Grieķijas Republika kopā ar citiem partneriem, kuri nebija izstājušies no projekta, parakstīja papildu memorandu. Pirmās instances tiesa ņēma vērā, ka tikai 2000. gada vasarā Grieķijas Republika pirmoreiz izrādīja atturību attiecībā uz tās turpmāku piedalīšanos.

23.

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Grieķijas Republikai, nenoliedzami, bija tiesības izstāties no projekta, bet, ņemot vērā izveidojušās saistības pēc sākotnējā posma un neraugoties uz to, ka Grieķijas Republika neratificēja papildu memorandu, Grieķijas Republika nevarēja nebūt atbildīga par izdevumiem, kuri bija saistīti ar tās dalību Abudža II projektā.

24.

Turklāt Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Grieķijas Republikas finansiālās saistības radās arī saskaņā ar sākotnējā memoranda noteikumiem, it īpaši no tā 15. panta 1. punkta. Saskaņā ar šo normu valsts var izvairīties no finansiālām saistībām attiecībā uz projektu, neparakstot papildu memorandu. Tomēr Pirmās instances tiesa pauda viedokli, ka, ja valsts ir parakstījusi papildu memorandu (kas ir Grieķijas Republikas gadījumā), līdzvērtīgi patiess ir arī pretējais.

25.

Attiecībā uz argumentu par to, ka papildu memoranda ratifikācija ir obligāts nosacījums, lai tas stātos spēkā, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar papildu memoranda 14. pantu tas Grieķijas Republikai bija saistošs uz pagaidu laiku no 1999. gada 1. februāra līdz 2000. gada oktobrim. Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka Grieķijas Republika nevarēja neievērot šo pagaidu piemērošanu, apgalvojot, ka tā nav ratificējusi šo papildu memorandu.

26.

Visbeidzot, saistībā ar Grieķijas Republikas argumentu, ka projekta izmaksu palielināšanās var tikt uzskatīta par “būtisku apstākļu maiņu”, kas to atbrīvotu no tās finansiālajām saistībām, Pirmās instances tiesa atzina, ka ēkas celtniecības projekta gadījumā projekta izmaksu palielināšanās nevar tikt uzskatīta par “būtisku apstākļu maiņu”. Turklāt Grieķijas Republika ir piekritusi, ka tiek palielinātas projekta izmaksas, kas bija zināms kopš Abudža II projekta sākuma, un nebija izvirzījusi nekādus iebildumus, kad tās projekta daļa palielinājās pēc tam, kad laikposmā no 1997. līdz 1999. gadam izstājās dažas dalībvalstis.

27.

Visu šo iemeslu dēļ Pirmās instances tiesa nolēma, ka Grieķijas Republikai ir jāsedz visi izdevumi, kuri ir saistīti ar tās dalību Abudža II projektā.

28.

Līdz ar to Pirmās instances tiesa kā nepamatotu noraidīja izvirzītā pamata pirmo daļu.

29.

Vienīgā pamata otrajā daļā Grieķijas Republika apgalvoja, ka ir pārkāpta Finanšu regula un Regula Nr. 2342/2002.

30.

Attiecībā uz Grieķijas Republikas argumentu, ka pastāvēja acīmredzama neskaidrība par summu, kuras tika pieprasītas saistībā ar Abudža I un Abudža II projektiem, apmēru un pamatojumu, Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka ieskaita veikšana saskaņā ar Finanšu regulas 73. panta 1. punktu nav aizliegta, ja tiek apstrīdēta kāda no parādsummām vai ja par šiem parādiem notiek sarunas starp Komisiju un parādnieku, jo pretējā gadījumā parādnieks varētu bezgalīgi kavēt parāda atgūšanu.

31.

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, pat ja varēja pastāvēt neskaidrība par 2002. gadā saņemamajām summām, Komisija pēc sarakstes ar dalībniekiem un atkārtotas lietas materiālu izskatīšanas pieņēma galīgu lēmumu attiecībā uz 2004. gadā maksājamām summām, kad tā veica atgūšanu.

32.

Turklāt Pirmās instances tiesa norādīja, ka Grieķijas Republika nebija iesniegusi nevienu pierādījumu, lai parādītu, ka Komisija nebija ievērojusi attiecīgajās regulās izveidoto procedūru vai ka Komisija nebija sniegusi pamatojumu, nolemjot, ka parādprasības summa bija “droša, precīzi izteikta naudas izteiksmē un bija pienācis tās atmaksas termiņš”. Līdz ar to apstrīdētā akta pieņemšanas brīdī bija izpildīti atgūšanas ar ieskaitu nosacījumi.

33.

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa noraidīja Grieķijas Republikas argumentu par to, ka Komisijai nebija tiesību veikt atgūšanu ar ieskaitu, jo attiecīgās summas bija jāsaņem partneriem, nevis Komisijai, un līdz ar to ar ieskaitu netika aizsargātas Kopienu finanšu intereses, kas ir iepriekš minēto regulu mērķis. Pirmās instances tiesa tieši pretēji uzskatīja, ka attiecīgās summas bija jāsaņem Kopienai, jo Komisija darbojās kā partneru, kuri piedalījās Abudža I un Abudža II projektos, pārstāve.

34.

Līdz ar to Pirmās instances tiesa kā nepamatotu noraidīja vienīgā prasības pamata otro daļu.

35.

Grieķijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

36.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

37.

Grieķijas Republika norāda, ka Pirmās instances tiesa nepareizi interpretēja sākotnējā vienošanās memoranda 12., 13. un 15. pantu, papildu memoranda 14. pantu un labas ticības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

38.

Grieķijas Republika apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdījās, nolemjot, ka dalībvalstu saistības Abudža II projektā noteica katras dalībvalsts rīcība, nevis tikai līgumtiesiskais raksturs, kuru noteica šo divu memorandu noteikumi. Tomēr, pareizi interpretējot sākotnējā vienošanās memoranda 12., 13. un 15. pantu, kā arī papildu memoranda 14. pantu, būtu jāpiekrīt, ka Grieķijas Republikai nebija radušās finansiālās saistības, jo tā tikai parakstīja papildu memorandu, bet to neratificēja. Līdz ar to Grieķijas Republika nebija apstiprinājusi šo memorandu un tādējādi šīs dalībvalsts gadījumā nebija izpildīti nosacījumi, lai rastos finansiālās saistības.

39.

Grieķijas Republika atzīmē, ka labas ticības princips ir būtisks tikai tāpēc, lai noteiktu, vai dalībvalsts bija piedalījusies Abudža II projektā, nevis lai noteiktu no šādas dalības izrietošās saistības. Šīs saistības ir jānosaka, pamatojoties vienīgi uz līgumtiesiskajiem noteikumiem, un dalībvalsts rīcībai šajā sakarā nav nekādas nozīmes.

40.

Šajā sakarā Grieķijas Republika uzstāj, ka Pirmās instances tiesa nepareizi interpretēja sākotnējā memoranda 13. pantu, kurā attiecīgajai dalībvalstij, “apstiprinot [papildu memorandu]”, ir uzlikts pienākums “segt visus savus izdevumus”. Vienkārša papildu memoranda pagaidu piemērošana neesot pietiekama, lai rastos finansiālās saistības, kuras ir minētas sākotnējā memoranda, kas prasa papildu memoranda apstiprināšanu, 12. un 13. pantā.

41.

Pirmās instances tiesa nepareizi interpretēja arī papildu memoranda 14. pantu, kurā nepārprotami bija minēts, ka papildu memorands ir jāapstiprina ar ratifikāciju, lai tas stātos spēkā un lai tādējādi dalību ņēmušajām dalībvalstīm rastos finansiālas saistības.

42.

Grieķijas Republika apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nepareizi interpretēja sākotnējā vienošanās memoranda 15. pantu, nolemjot, ka pirms papildu memoranda parakstīšanas partneri 1997. gada 24. februārī netiešā veidā bija noslēguši vienošanos par projekta īstenošanu un ka tādējādi 15. panta 1. punkts tika atcelts vai vismaz grozīts.

43.

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, jo tās pamatā ir tāda vienošanās memoranda interpretācija, uz kuru neattiecas Kopienu tiesības. Līdz ar to apelācijas sūdzība nav pamatota ar kādu no Tiesas Statūtu 58. pantā uzskaitītajiem pamatiem, kuri var būt par eventuālu apelācijas sūdzības pamatojumu.

44.

Statūtu 58. pantā ir paredzēts, ka apelācijas sūdzības Tiesai iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Šī tiesību norma tiek saprasta tādējādi, ka Tiesa kā apelācijas tiesa pārskata tikai Pirmās instances tiesas nolēmuma tiesiskumu.

45.

Šajā lietā grūtības rodas tāpēc, ka — kā to minēja Pirmās instances tiesa — “attiecībām, kas pastāv starp Komisiju un dalībvalstīm un kas veidojas no to sadarbības Abudža I un Abudža II projektu koncepcijas izstrādē, plānošanā un izpildē, ir piemērojama Līguma par ES V sadaļa” ( 6 ). Tomēr, kā pareizi ir norādījusi Pirmās instances tiesa, “saskaņā ar Līgumu par ES — redakcijā, kura izriet no Amsterdamas līguma, — Tiesas pilnvaras izsmeļoši ir minētas LES 46. pantā. Šajā pantā nav ietverta neviena norma par Tiesas jurisdikciju attiecībā uz Līguma par ES V sadaļas noteikumiem” ( 7 ). Tādējādi uz vienošanās memorandu kā tādu nav attiecināma Tiesas jurisdikcija.

46.

Tomēr Pirmās instances tiesa attiecībā uz tajā izskatīšanā esošo strīdu nolēma, ka “netiek apstrīdēts, ka Komisija veica strīdīgo summu atgūšanu ar aktu, kas bija pieņemts saskaņā ar Finanšu regulu un Regulu Nr. 2342/2002; līdz ar to uz aktu par ieskaita veikšanu ir attiecināmas Kopienu tiesības” ( 8 ).

47.

Turpinājumā Pirmās instances tiesa nolēma, ka “no Finanšu regulas un it īpaši no tās 1. panta piemērošanas jomas ir redzams, ka tās 73. panta 1. punktā minētā atgūšanas ar ieskaitu procedūra ir piemērojama tikai tām summām, uz kurām ir attiecināms Kopienas budžets. Netiek apstrīdēts, ka Komisija saskaņā ar EKL 268. pantu, kurā paredzēts, ka gan Kopienu izdevumi, gan noteikti izdevumi, kuri iestādēm rodas, ievērojot noteikumus, kuri Līgumā par Eiropas Savienību attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ir iekļaujami budžetā, ir tiesīga iekļaut Kopienu budžetā izdevumus, kas radušies Abudža I un Abudža II projektos” ( 9 ).

48.

Manuprāt, Pirmās instances tiesa no EKL 268. panta, kurā ir paredzēts, ka ne tikai Kopienu izdevumi, bet arī noteikti izdevumi, kuri iestādēm rodas, ievērojot noteikumus, kuri Līgumā par Eiropas Savienību attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ir iekļaujami Kopienas budžetā, izdarīja pareizus un loģiskus secinājumus. Šis noteikums ir atspoguļots LES 28. panta 2. punktā. Šo noteikumu rezultātā šādu izdevumu iekļaušana budžetā lielā mērā bija pielīdzināta izdevumu, kas radušies saskaņā ar EK līgumu, iekļaušanai budžetā ( 10 ). No tā izriet, ka Finanšu regulas 73. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts, ka tiek ieskaitīti Kopienu prasījumi pret parādniekiem, kuriem pašiem ir prasījumi pret Kopienām, ir vienlīdz piemērojams izdevumiem, kas bija radušies iestādēm, ievērojot noteikumus, kuri Līgumā par Eiropas Savienību attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, un kuri kā Kopienu izdevumi bija iekļauti Kopienu budžetā.

49.

Akts par ieskaita veikšanu kā Kopienu tiesību akts ir pakļauts pārbaudei Kopienu tiesā saskaņā ar EKL 230. pantu. Lai šāda pārbaude būtu efektīva un vispusīga, tajā bieži ir jāpārbauda ieskaitāmo parādu esamība ( 11 ). Šajā lietā Pirmās instances tiesai bija jāinterpretē gan sākotnējais, gan papildu memorands, jo to interpretācija bija vajadzīga, lai nodrošinātu vispusīgu akta par ieskaita veikšanu tiesiskuma pārbaudi tiesā.

50.

Manuprāt, kā loģiskas sekas tam, ka Pirmās instances tiesa bija tiesīga sniegt juridisko vērtējumu attiecībā uz diviem vienošanās memorandiem un to arī darīja, ir pilnībā leģitīmi, ka apelācijas tiesvedībā Tiesā apelācijas sūdzībā izvirzītais pamats var attiekties uz interpretāciju, kas bija sniegta par šiem diviem memorandiem. Tomēr, lai arī šāds apelācijas sūdzībā izvirzītais pamats ir tiesību jautājums, kas ir jāizskata šajā lietā, lai pārbaudītu Kopienu tiesību akta tiesiskumu (akts par ieskaita veikšanu), šis apelācijas sūdzībā izvirzītais pamats faktiski nebalstās, iespējams, uz nepareizu Kopienu tiesību interpretāciju. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati nav minēti Tiesas Statūtu 58. pantā, ir jānosaka, vai Tiesa tomēr var lemt par apelācijas sūdzībā izvirzītiem pamatiem, kuri balstās uz šādiem tiesību jautājumiem.

51.

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka citās tiesvedībās, kas nav apelācijas tiesvedības, Tiesai bieži ir ticis lūgts interpretēt starptautisko publisko tiesību normas ( 12 ).

52.

Otrkārt, ir jāatgādina, ka apelācijas tiesvedības mērķis ir paredzēt divu līmeņu juridiskās aizsardzības sistēmu, kas vairo tiesu nolēmumu leģitimitāti ( 13 ).

53.

Visbeidzot, nevar izslēgt, ka Tiesas Statūtu 58. panta šaura interpretācija varētu ietekmēt citus apelācijas tiesvedības veidus, kuros ir iesaistīti tiesību jautājumi, kuri, šauri skatoties, neattiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju. Tāda ir apelācijas sūdzība, kurā ir apstrīdēts Pirmās instances tiesas saskaņā ar EKL 238. pantu taisīts spriedums. Šādā tiesvedībā Pirmās instances tiesa, visticamāk, izdarīs secinājumus, galvenokārt, ja ne tikai un vienīgi, pamatojoties uz līgumam, kurā ir ietverta šķīrējklauzula, piemērojamām valsts tiesībām. Ja Komisijas izvirzītais pamats, kas balstīts uz Tiesas Statūtu 58. pantu, šajā lietā tiktu apmierināts saistībā ar secinājumiem, kuri ir izdarīti attiecībā uz Līguma par ES V sadaļu, tas, manuprāt, apelācijas sūdzības par Pirmās instances tiesas saskaņā ar EKL 238. pantu taisītu spriedumu iesniedzējam varētu liegt sev par labu atsaukties uz kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz Pirmās instances tiesas izdarītajiem secinājumiem saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesībām. Es uzskatu, ka to ir grūti saskaņot ar vēlmi nodrošināt divu līmeņu juridiskās aizsardzības sistēmu.

54.

Līdz ar to es uzskatu, ka apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati attiecībā uz vienošanās memoranda interpretāciju ir jāuzskata par tiesību jautājumiem, kuri ir pārbaudāmi Tiesā šajā apelācijas tiesvedībā.

55.

Tādējādi pirmā iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.

56.

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, jo apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati neko nemainīs. Pēc Komisijas domām, pārsūdzētais spriedums būs spēkā pat tādā maz ticamā gadījumā, ja abi apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati tiktu uzskatīti par pieņemamiem un pamatotiem. Precīzāk, Komisija uzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 100. punktā izdarīto secinājumu par to, ka tikai tie dalībnieki, kuri izstājās no projekta, neparakstot papildu memorandu, ir atbrīvoti no finansiālām saistībām, pretēji tiem dalībniekiem, kuri parakstīja papildu memorandu, bet to neratificēja. Saskaņā ar Komisijas teikto, apelācijas sūdzības iesniedzēja arī neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 101. punktā izdarīto secinājumu, ka Grieķijas Republikai ir iestājusies finansiālā atbildība sakarā ar papildu memoranda pagaidu piemērošanu.

57.

Lai arī Grieķijas Republika īpaši neapstrīdēja 100. un 101. punktā izdarītos secinājumus, no tās argumenta saistībā ar pirmo apelācijas sūdzībā izvirzīto pamatu un tām pārsūdzētā sprieduma daļām, uz kurām tā atsaucas, nepārprotami izriet, ka Grieķijas Republika būtībā nepiekrīt Pirmās instances tiesas izdarītajiem secinājumiem šajos punktos. Pirmkārt, Grieķijas Republika apstrīd juridisko secinājumu, ka saskaņā ar sākotnējā memoranda 15. panta 1. punktu papildu vienošanās memoranda parakstīšana Grieķijas Republikai uzliek finansiālās saistības, kuras atšķiras no to dalībnieku saistībām, kuri nav parakstījuši papildu memorandu. Otrkārt, tiktāl, ciktāl Grieķijas Republika noraida iespēju, ka finansiālās saistības radās pirms papildu memoranda ratificēšanas, un nepārprotami argumentē, ka Pirmās instances tiesa nav pareizi interpretējusi papildu memoranda 14. pantu, kurā ir paredzēta šī memoranda pagaidu piemērošana, tā nenoliedzami apstrīd, ka papildu memoranda pagaidu piemērošana tiem dalībniekiem, kuri parakstīja pagaidu memorandu, varētu radīt finansiālas saistības papildu memoranda parakstītājiem, kuri to neratificēja. Līdz ar to nav apšaubāmi, ka pirmajā apelācijas sūdzībā izvirzītajā pamatā ir iekļauti arī Pirmās instances tiesas izdarītie secinājumi pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktā. Tādējādi, ja Tiesa pirmo apelācijas sūdzībā izvirzīto pamatu atzītu par pamatotu, tā netieši atzītu, ka Pirmās instances tiesas izdarītie secinājumi pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktā nav spēkā.

58.

Līdz ar to šī iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.

59.

Galvenais jautājums šajā lietā ir tas, vai Pirmās instances tiesa bija kļūdījusies, atzīstot, ka Grieķijas Republikai pastāv finanšu parāds Kopienas budžetam sakarā ar finansiālām saistībām, kuras radās saistībā ar tās plānoto dalību Abudža II projektā.

60.

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa izvērtēja finansiālo saistību esamību, ņemot vērā sākotnējā un papildu memoranda tekstu, kā arī labas ticības principu un tiesiskās paļāvības aizsardzību. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktā Pirmās instances tiesa atzina, ka finansiālo saistību pamatā ir sākotnējā memoranda 15. panta 1. punkts (ņemot vērā, ka Grieķijas Republika bija parakstījusi papildu memorandu) un tas, ka saskaņā ar papildu memoranda 14. pantu papildu memorands tika piemērots uz pagaidu laiku, stājoties spēkā otrā mēneša pirmajā dienā pēc tā parakstīšanas.

61.

Grieķijas Republika norāda, ka finansiālo saistību konstatēšanai ir jābūt pamatotai tikai un vienīgi ar līgumtiesisku noteikumu tekstu, un Grieķijas Republikas rīcība nevar tikt ņemta vērā, lai noteiktu jebkādu finansiālo saistību esamību. Būtībā Grieķijas Republika uzskata, ka vienīgi līgumtiesiski noteikumi ir būtiski un nekādas finansiālās saistības nevar rasties — pirms tā nav izteikusi savu piekrišanu, ka tai ir saistošs papildu memorands, proti, pirms tā nav ratificējusi šo memorandu.

62.

Vispirms varētu atgādināt, kā es to minēju iepriekš attiecībā uz šīs apelācijas sūdzības pieņemamību, ka abi attiecīgie memorandi tika pieņemti saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļu, kura attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kuru parasti sauc par Eiropas Savienības “otro pīlāru”. Šīs sadaļas noteikumi rada tiesības un pienākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ( 14 ). Tas nozīmē, ka, runājot juridiskā valodā, memorandi ir starptautiski nolīgumi ( 15 ), kuri, kā minēts to preambulās, ir noslēgti starp Eiropas Komisiju, no vienas puses, un vairākām valstīm, ieskaitot Grieķijas Republiku, no otras puses ( 16 ). No šo juridisko dokumentu rakstura izriet, ka tie ir jāinterpretē saskaņā ar starptautisko publisko tiesību noteikumiem ( 17 ).

63.

Šajā sakarā no starptautiskajām paražu tiesībām, kuras ir kodificētas ( 18 ) Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. pantā, izriet, ka līguma interpretācijā ir jāņem vērā trīs galvenie elementi: i) teksts; ii) konteksts; un iii) objekts un mērķis.

64.

Attiecīgo memorandu gadījumā visbūtiskākais noteikums, lai noteiktu tāda dalībnieka finansiālās saistības, kurš ir izstājies no projekta, nenoliedzami ir sākotnējā memoranda 15. panta 1. punkts. Tajā ir regulētas partnera izstāšanās no Abudža II projekta sekas. Šajā normā būtībā ir paredzēts, ka, ja partneris izlemj izstāties no Abudža II projekta, neparakstot papildu memorandu, izstājušajam partnerim netiek piemēroti sākotnējā memoranda noteikumi, ieskaitot tā 12. un 13. pantā minētās finansiālās saistības.

65.

Nav šaubu, ka Grieķijas Republika apstrīd Pirmās instances tiesas izdarīto secinājumu pārsūdzētā sprieduma 100. punktā ( 19 ), tādējādi, ka tā savā šajā lietā iesniegtajā apelācijas sūdzībā norāda, ka tādas valsts tiesiskā situācija, kura ir parakstījusi, bet nav ratificējusi papildu memorandu, un kura līdz ar to nav papildu memoranda puse, neatšķiras, it īpaši jautājumā par finansiālām saistībām, no tādas valsts tiesiskās situācijas, kura nekad nav parakstījusi papildu memorandu.

66.

Manuprāt, šis arguments nav atbalstāms.

67.

Pirmkārt, sākotnējā memoranda 15. panta 1. punktā expressis verbis ir minēta papildu memoranda parakstīšana, nevis tā ratificēšana. Tas parāda, ka puses, ņemot vērā dalībnieku izstāšanos no Abudža II projekta, vienojās īpašu nozīmi piešķirt papildu memoranda parakstīšanai, nevis tā ratificēšanai. Šī izdarītā izvēle par labu nākotnē notiekošam gadījumam kā sākuma punktam attiecībā uz noteiktu juridisko seku rašanos nav saistīta ar to, ka tikai un vienīgi papildu memoranda ratifikācija ļauj papildu memorandam stāties spēkā.

68.

Līdz ar to nekas neliecina, ka papildu vienošanās memorands ir jāratificē un tam ir jāstājas spēkā, lai attiecībā uz sākotnējā memoranda 15. panta 1. punktā ietvertajiem noteikumiem par izstāšanos iestātos to juridiskās sekas.

69.

Manuprāt, Pirmās instances tiesa tādējādi bija tiesīga pārsūdzētā sprieduma 100. punktā atzīt, ka Grieķijas Republikas finansiālās saistības izriet no sākotnējā memoranda noteikumiem. Es uzskatu, ka ar to pietiek, lai atzītu, ka Pirmās instances tiesas spriedums ir jāatstāj spēkā.

70.

Otrkārt, un, lai pamatotu pēdējo minēto secinājumu, ir jānorāda, ka ar parakstīšanu Grieķijas Republika saskaņā ar papildu memoranda 14. pantu ir piekritusi, ka šis memorands tiek piemērots uz pagaidu laiku, sākot no otrā mēneša pirmās dienas pēc parakstīšanas, līdz tas stājas spēkā pēc tam, kad parakstītāji to ir ratificējuši vai kad citiem parakstītājiem tiek paziņots par nodomu neratificēt šo nolīgumu.

71.

Lai arī, kā minēju iepriekš, ar papildu memoranda parakstīšanu pietiek, lai attiecībā uz sākotnējā memoranda 15. panta 1. punktu iestātos tā juridiskās sekas, tam, ka papildu memorands tika piemērots uz pagaidu laiku, ir papildu nozīme, lai noteiktu, vai Grieķijas Republikai jau bija saistošas finansiālās saistības, kad tā izstājās no Abudža II projekta.

72.

Lai arī starptautisks nolīgums parakstītājvalstij principā nav saistošs līdz tā ratifikācijai ( 20 ), līgumslēdzējpuses var paredzēt, ka nolīgums tiks piemērots uz pagaidu laiku, līdz tas stāsies spēkā ( 21 ). Šādas pagaidu piemērošanas mērķis ir tā parakstītājiem atņemt jebkādu vēlmi atkāpties no līgumā ietvertā regulējuma, novilcinot līguma ratificēšanu vai to neratificējot, tādējādi liekot tām segt ar līguma saistību izpildi saistītos izdevumus uzreiz parakstīšanas brīdī ( 22 ).

73.

Līdz ar to tas, ka papildu memoranda parakstītāji piekrita tā pagaidu piemērošanai, nepārprotami norāda uz to nodomu pieņemt sekas — vai nu finansiālas, vai citādas —, kuras radīsies no memoranda pagaidu piemērošanas līdz brīdim, kad parakstītājvalsts citiem partneriem paziņo par savu nodomu neratificēt papildu memorandu.

74.

Tādējādi es uzskatu, ka Pirmās instances tiesa nebija kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 101. punktā atzīstot, ka Grieķijas Republika nevarēja neievērot pagaidu piemērojamību, aizbildinoties ar to, ka tā nebija ratificējusi memorandu.

75.

No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktā pamatoti varēja nolemt, ka finansiālo saistību esamība izriet no sākotnējā memoranda 15. panta 1. punkta un papildu memoranda pagaidu piemērošanas.

76.

Līdz ar to ir apšaubāmi, vai šīs apelācijas sūdzības izskatīšanai vispār ir būtiski tas, vai Pirmās instances tiesa bija kļūdījusies, piemērojot labas ticības principu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu saistībā ar sākotnējā vienošanās memoranda 12., 13. un 15. pantu un papildu vienošanās memoranda 14. pantu.

77.

Katrā ziņā pilnīgumam īsumā varētu atzīmēt, ka, manuprāt, Pirmās instances tiesa varēja atsaukties arī uz labas ticības principu, lai pamatotu secinājumu, ka Grieķijas Republikai pastāvēja finansiālas saistības tāpēc, ka tā bija ratificējusi sākotnējo memorandu un parakstījusi papildu memorandu.

78.

Kā Pirmās instances tiesa pareizi norādīja, labas ticības princips ir starptautisko paražu tiesību noteikums, kuru ir atzinusi Tautu Savienības izveidota Starptautiskā Tiesa ( 23 ). Tas savā ziņā ( 24 ) starptautiskajās publiskajās tiesībās ir tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, kas pastāv Kopienu tiesībās, līdzinieks ( 25 ).

79.

Jāpiebilst, ka nesen Starptautiskā Tiesa nolēma, ka “viens no pamatprincipiem, kas regulē juridisko saistību — vienalga, kāds ir to avots, — rašanos un izpildi, ir labas ticības princips” ( 26 ).

80.

Tomēr precīza labas ticības principa starptautiskajās tiesībās definīcija ( 27 ) un nozīme nav vienkārši saprotama ( 28 ). Neraugoties uz to, parasti tiek uzskatīts, ka labas ticības princips, piemērojot to līgumtiesiskajām attiecībām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, prasa, lai līguma noteikumi tiktu saprātīgi un taisnīgi piemēroti katras lietas apstākļiem. Labas ticības princips it īpaši ir faktisko apstākļu interpretācijas pamatprincips ( 29 ).

81.

Kas varētu šķist visbūtiskākais Tiesā ierosinātajā lietā, ir tas, ka laba ticība prasa, lai izteiktais nodoms saskanētu ar patieso nodomu un, vispārīgāk runājot, lai juridiskā realitāte saskanētu ar juridisko šķietamību (proti, saskanētu ar šķietamību, ko radījuši juridisko attiecību dalībnieku apgalvojumi vai rīcība) ( 30 ). Šī labas ticības principa iedarbība, šķiet, saskan ar principu “allegans contraria non est audiendus”, ko starptautiskajās tiesībās parasti pazīst kā “estoppel” principu ( 31 ).

82.

Ņemot vērā dažādos Pirmās instances tiesas konstatētos faktus, atbilstoši kuriem Grieķijas Republika laikā no 1994. gada aprīļa līdz 2000. gada septembrim citiem dalībniekiem radīja paļāvību, ka tā turpinās piedalīties Abudža II projektā, Pirmās instances tiesa pareizi atsaucās uz labas ticības principu, lai pamatotu savu secinājumu, ka Grieķijas Republika nevarēja izstāties no projekta, neuzņemoties atbildību par izdevumiem, kuri bija radušies saistībā ar tās dalību Abudža II projektā.

83.

Papildus vispārējai labas ticības principa izpratnei šo secinājumu pamato tas, ka pastāv pastiprināts labas ticības pienākums ( 32 ), kas Eiropas Savienības dalībvalstīm ir saistošs to attiecībās vienai ar otru un Eiropas Savienības iestādēm sakarā ar to Eiropas Savienības dalībvalsts statusu ( 33 ). Šajā lietā Grieķijas Republikai šāds pienākums pastāvēja tās attiecībās ar Komisiju un partnervalstīm Abudža II projektā.

84.

Visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka pirmais apelācijas sūdzībā izvirzītais pamats ir nepamatots.

85.

Tā kā es uzskatu, ka finansiālās saistības Grieķijai ir jau radušās no sākotnējā un papildu memoranda noteikumiem, nešķiet, ka šīs apelācijas sūdzības izskatīšanas nolūkā ir būtiski, vai Pirmās instances tiesa ir rīkojusies pareizi, nosakot, ka šīs finansiālās saistības izrietēja arī no netieši 2007. gada 24. februāra sanāksmē noslēgtās vienošanās.

86.

Līdz ar to otrais apelācijas sūdzībā izvirzītais pamats nav būtisks un ir jānoraida.

87.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir noraidāma tās kopumā.

88.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Grieķijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

89.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ iesaku Tiesai: