1. 

Šī apelācijas sūdzība ir par Komisijas Regulā (EK) Nr. 2868/95 ( 2 ) paredzētajiem noteikumiem, kas ir piemērojami Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) ( 3 ) Apelāciju padomes lēmuma, ar ko ir noraidīts Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums, paziņošanai.

2. 

Atbilstoši Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktam paziņojumiem, ko ITSB veic, var būt dažādas formas, kuru kārtība un piemērošanas nosacījumi ir noteikti šīs pašas regulas 62.–66. noteikumā.

3. 

Atbilstoši šīs regulas 62. noteikuma 1. punktam, kas attiecas uz paziņošanu pa pastu, Apelāciju padomes lēmumu, ar ko noraida Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, prasītājam paziņo ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi.

4. 

Šī 62. noteikuma 3. punktā ir iekļauta arī prezumpcija, atbilstoši kurai ierakstītu vēstuli uzskata par piegādātu adresātam desmitajā dienā pēc nosūtīšanas pa pastu, ja vien vēstule nav noklīdusi vai adresāts saņēmis to vēlāk.

5. 

Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 68. noteikumu, ja akta paziņošanai piemērojamie noteikumi nav tikuši ievēroti un šis akts ir nonācis pie adresāta, minētais akts ir uzskatāms par paziņotu saņemšanas datumā.

6. 

Divi galvenie šajā lietā apskatāmie jautājumi ir, pirmkārt, vai ITSB lēmuma piegādi ar kurjerpastu var pielīdzināt paziņošanai ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, vai šī noteikuma 3. punktā paredzētā prezumpcija ir piemērojama arī tad, ja ir pierādīts, ka šī kurjerpasta adresāts to ir saņēmis desmit dienu laikā pēc ITSB veiktas nosūtīšanas.

7. 

Lietā K-Swiss/ITSB (paralēlas svītras uz kurpes) ( 4 )2006. gada 14. decembrī izdotajā rīkojumā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa vispirms uzskatīja, ka ITSB Apelāciju padomes lēmuma piegāde ar kurjerpastu nav iekļauta starp Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktā norādītajiem paziņošanas veidiem un tādējādi tā ir neatbilstoša. Turpinājumā tā nosprieda, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir tieši atzinusi, ka apstrīdēto lēmumu ir saņēmusi, saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 68. noteikumu termiņu prasības celšanai sāk skaitīt no kurjerpasta piegādes brīža.

8. 

Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka šāda lēmuma apstrīdēšanai noteiktais divu mēnešu un desmit dienu termiņš šajā lietā beidzies 2006. gada 9. janvārī un ka apelācijas sūdzības iesniedzējas 2006. gada 16. janvārī celtā prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

9. 

Šajos secinājumos es norādīšu iemeslus, kuru dēļ, ņemot vērā ITSB aktu paziņošanai piemērojamo Regulas Nr. 2868/95 noteikumu redakciju, šķiet, ka lēmuma piegāde ar kurjerpastu ir jāpielīdzina paziņošanai ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi. No tā es secinu, ka, interpretējot šīs regulas 61. noteikuma 2. punktu un 62. noteikuma 1. punktu, kā arī 68. noteikumu, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un ka apelācijas sūdzība ir pamatota.

10. 

Tāpat es norādīšu iemeslus, kuru dēļ atbilstoši manam viedoklim Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punktā norādītā prezumpcija ir piemērojama pat tad, ja ir pierādīts, ka adresāts aktu ir saņēmis desmit dienu laikā pēc tā nosūtīšanas. No tā es secinu, ka Pirmās instances tiesā celtā prasība par atcelšanu ir pieņemama un ka apstrīdētais rīkojums ir atceļams.

11. 

Pakārtoti es norādīšu, ka Regulas Nr. 2868/95 68. noteikums, kas attiecas uz neprecizitātēm izziņošanā, nevar izraisīt tāda termiņa prasības celšanai saīsināšanu, kas būtu piemērojams, ja paziņošana būtu bijusi veikta atbilstoši. No tā es secinu, ka, pat ja pieņemtu, ka lēmuma piegāde ar kurjerpastu nebūtu pielīdzināma paziņošanai ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi un tādējādi būtu uzskatāma par neatbilstošu paziņošanu, attiecībā uz šī 68. noteikuma piemērošanas jomu apstrīdētais rīkojums tāpat ietvertu tiesību kļūdu.

12.

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 ( 5 ) 63. panta 5. punktu prasība par ITSB Apelāciju padomes lēmumu Pirmās instances tiesā ir jāceļ divu mēnešu laikā no šī lēmuma paziņošanas brīža. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktu procesuālos termiņus, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, pagarina par fiksētu desmit dienu termiņu.

13.

Saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 1. punktu “[ITSB] veiktajās procedūrās visus [ITSB] paziņojumus sniedz, pārsūtot oriģinālo dokumentu, neapliecinātu tā kopiju vai datorizdruku saskaņā ar 55. noteikumu, vai attiecībā uz dokumentiem no pašām pusēm, pārsūtot to dublikātus vai neapliecinātas kopijas”.

14.

Šī noteikuma 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Paziņojumus piegādā:

15.

Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 3. punktā noteikts, ka, ja adresāts ir norādījis savu telefaksa numuru vai kontaktinformāciju par citiem tehniskiem saziņas līdzekļiem, ITSB var izvēlēties informēt adresātu pa jebkuru no šiem līdzekļiem vai pa pastu.

16.

Šīs regulas 62. noteikums attiecībā uz izziņošanu pa pastu ir izteikts šādā redakcijā:

[..]

17.

Minētās regulas 68. noteikums ir par neprecizitātēm izziņošanā. Tajā ir noteikts:

“Gadījumos, ja dokuments ir sasniedzis adresātu un [ITSB] nevar pierādīt, ka paziņojums adresātam ir veikts pienācīgi, vai ja noteikumi attiecībā uz paziņošanu adresātam nav ievēroti, dokumentu uzskata par paziņotu dienā, ko [ITSB] noteicis kā saņemšanas dienu.”

18.

Tāpat ir jāmin Regulas Nr. 2868/95 70. noteikums attiecībā uz termiņu aprēķināšanu, kura 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Aprēķināšana sākas nākamajā dienā pēc attiecīgā notikuma, šim notikumam esot vai nu procesuālam pasākumam, vai cita termiņa izbeigšanās dienai. Ja šis procesuālais pasākums ir paziņojums, vērā ņemamais notikums ir piesūtītā dokumenta saņemšana, ja vien nav paredzēts citādi.”

19.

2002. gada 24. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza ITSB kā Kopienas preču zīmi reģistrēt grafisku apzīmējumu, ko veido piecas paralēlas strīpas uz kurpes attēla sāniem, lai apzīmētu preces, kuras ietilpst 25. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam ( 6 ), t.i., vīriešu, sieviešu un bērnu kurpes.

20.

Ar 2004. gada 19. oktobra lēmumu šis pieteikums tika noraidīts, jo saistībā ar konkrētajām precēm attiecīgajam apzīmējumam nav atšķirtspējas. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pret šo lēmumu iesniegtā apelācijas sūdzība ar ITSB Apelāciju pirmās padomes 2005. gada 26. septembra lēmumu tāpat tika noraidīta ( 7 ).

21.

Ar Pirmās instances tiesā 2006. gada 16. janvārī iesniegto prasības pieteikumu apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22.

Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 3. aprīlī, ITSB atbilstoši šīs tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam norādīja, ka prasība ir nepieņemama. Tāpat tā lūdza piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23.

ITSB uzsvēra, ka apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējai tika piegādāts 2005. gada 28. oktobrī ar kurjerpastu, ko pārvadāja sabiedrība DHL (turpmāk tekstā — “DHL pasts”). No tā ITSB secināja, ka šī prasība, kas Pirmās instances tiesas kancelejā ir iesniegta 2006. gada 16. janvārī, tika celta pēc divu mēnešu termiņa no apstrīdētā lēmuma paziņošanas brīža, ko pagarina par fiksētu desmit dienu termiņu, izbeigšanās.

24.

2006. gada 31. maijā iesniegtajos apsvērumos par šo iebildi par nepieņemamību apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījums Pirmās instances tiesai ir atzīt tās prasību par pieņemamu.

25.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīst, ka apstrīdēto lēmumu ar DHL pastu ir saņēmusi 2005. gada 28. oktobrī. Tomēr tā uzskata, ka šo piegādes datumu nevar uzskatīt par minētā lēmuma oficiālās paziņošanas datumu. Šajā sakarā tā norāda, ka apstrīdētā lēmuma piegāde ar DHL pastu neiekļaujas nevienā no Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktā paredzētajiem paziņošanas veidiem, pat ne paziņošanā pa pastu, kas ir minēta a) apakšpunktā. No tā apelācijas sūdzības iesniedzēja secina, ka šī paša noteikuma un Regulas Nr. 40/94 63. panta 5. punkta, kurā ir paredzēts, ka prasība Pirmās instances tiesā ir jāceļ divu mēnešu laikā no Apelāciju padomes lēmuma paziņošanas brīža, izpratnē šī piegāde nav uzskatāma par paziņošanu.

26.

Pakārtoti — apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pēc analoģijas būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz paziņošanu pa pastu. Tā norāda, ka, izdarot šādu pieņēmumu, būtu neapstrīdami jāpieņem, ka paziņošana ir notikusi desmitajā dienā pēc nosūtīšanas, t.i., šajā gadījumā 2005. gada 5. novembrī. Šajos apstākļos termiņš prasības celšanai esot beidzies tikai 2006. gada 16. janvārī, no kā izriet, ka tās prasība esot pieņemama.

27.

Apstrīdētajā rīkojumā Pirmās instances tiesa izmantoja šādu pamatojumu:

28.

Ar pieteikumu, kas kancelejā iesniegts 2007. gada 11. martā, apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza šo apelācijas sūdzību.

29.

Atbildes rakstu uz apelāciju ITSB iesniedza 2007. gada 31. maijā.

30.

Tiesa uzskatīja, ka, lai aicinātu lietas dalībniekus precizēt savu nostāju attiecībā uz Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma un it īpaši tā 3. punkta nozīmi, kā arī attiecībā uz jautājumu, vai Regulas Nr. 2868/95 68. noteikums par neprecizitātēm izziņošanā var novest pie apelācijas sūdzības iesniedzējai nelabvēlīgāka risinājuma, salīdzinot ar minētajā 62. noteikumā paredzēto regulējumu par paziņošanu, ir jānotur tiesas sēde.

31.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto rīkojumu un piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32.

ITSB lūdz apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33.

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda vienu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 2868/95 61., 62. un 68. noteikuma pārkāpumu.

34.

Tā norāda, ka parastais Apelāciju padomju lēmumu paziņošanas veids esot DHL pasta sūtījums un ka ITSB šādu nosūtīšanu pielīdzinot paziņošanai pa pastu. Šo pielīdzināšanu attaisnojot DHL funkcionālais un institucionālais tuvums Vācijas pastam, jo DHL esot Deutsche Post AG 100 % piederoša filiāle un, piegādājot dokumentu ar DHL pastu, no adresāta tiekot prasīts paraksts uz kvīts, kurā iekļauts piegādes datums.

35.

Nospriest, ka piegāde ar DHL pastu ir prettiesiski veikts paziņojums, nozīmētu, ka ITSB apzināti piekopj praksi, kas rada paziņošanas neprecizitātes Regulas Nr. 2868/95 68. noteikuma izpratnē. Tas būtu pretrunā ar ITSB pienākumu darboties likumīgi, un tas nedrīkst atņemt sava lēmuma adresātam tiesisko drošību termiņa prasības celšanai aprēķināšanā un iespēju izmantot šīs pašas regulas 62. noteikuma 3. punktā paredzēto prezumpciju.

36.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja tādējādi norāda, ka apstrīdētā lēmuma paziņošana ar DHL pastu būtu uzskatāma par veiktu pa pastu Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē tādā formā, kas esot salīdzināma ar paziņošanu ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi un attiecīgā gadījumā — salīdzināma ar paziņošanu ar parasto pastu.

37.

Tādējādi apstrīdētā lēmuma piegādes datums esot tas, kas ir redzams uz Apelāciju padomju kancelejas pavadvēstules, t.i., 2005. gada 26. oktobris. Atbilstoši šīs pašas regulas 62. noteikuma 3. punktā iekļautajai prezumpcijai paziņošana esot uzskatāma par veiktu desmitajā dienā pēc nosūtīšanas, t.i., 2005. gada 5. novembrī, no kā izrietot, ka prasība, kas ir celta, kancelejā iesniedzot prasības pieteikumu 2006. gada 16. janvārī, esot pieņemama.

38.

Tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ITSB, pirmkārt, norāda, ka Apelāciju padomes lēmuma paziņošanu ar kurjerpastu varot pielīdzināt paziņošanai pa pastu un ka, uzskatot, ka šajā lietā būtu jāpiemēro Regulas Nr. 2868/95 68. noteikuma regulējums, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

39.

Šajā sakarā tas norāda, ka saskaņā ar judikatūru lēmums uzskatāms par pienācīgi paziņotu tad, ja tas ir paziņots tā adresātam un tam ir iespēja ar to iepazīties ( 8 ).

40.

ITSB tāpat norāda, ka, ņemot vērā kurjerpasta un [parastā] pasta funkcionēšanas kārtību, kurjerpasts esot pielīdzināms nosūtīšanai pa pastu. Šajā sakarā tas atsaucas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67/EK ( 9 ) 2. pantu, saskaņā ar kuru šīs direktīvas kontekstā “pasta pakalpojumi” ir definēti kā “pakalpojumi, kas saistīti ar pasta sūtījumu savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un piegādi”.

41.

ITSB apstiprina, ka liela tā Apelāciju padomju lēmumu daļa tiekot paziņota ar kurjerpastu.

42.

Otrkārt, un pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim ITSB uzskata, ka Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punktā noteiktā prezumpcija nav piemērojama, ja ir pierādījums par lēmuma nodošanu adresātam.

43.

ITSB uzskata, ka šīs prezumpcijas piemērošana šādā situācijā radītu nevienlīdzīgu attieksmi starp adresātu, kas dzīvo Alikantē un kas saņemtu paziņotu dokumentu nākamajā dienā pēc tā nosūtīšanas, un adresātu, kas dzīvo Kiprā un kas šo dokumentu saņemtu tikai pēc sešām dienām.

44.

Tā kā adresāts attiecīgo lēmumu saņēma un varēja ar to iepazīties pirms desmitās dienas no tā nosūtīšanas datuma, neesot saprātīgi atsaukties uz šo desmito dienu kā termiņa prasības celšanai sākumu.

45.

Tāpat kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja un ITSB, arī es uzskatu, ka, nospriežot, ka paziņošana ar kurjerpastu ir neatbilstoša, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

46.

Vispirms es parādīšu, ka uz ITSB lēmuma piegādi ar kurjerpastu attiecas “paziņošanas pa pastu” jēdziens Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punkta a) apakšpunkta un 62. noteikuma izpratnē. Turpmāk tiks norādīts pamatojums, kādēļ šāda nodošana pielīdzināma paziņošanai ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma izpratnē.

47.

Bez šaubām, kā to Pirmās instances tiesa ir konstatējusi apstrīdētajā rīkojumā, piegāde ar kurjerpastu tieši nav norādīta nedz starp Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktā uzskaitītajiem paziņošanas veidiem, nedz arī šīs regulas 62. noteikumā, kas attiecas uz paziņošanu pa pastu. Tomēr es uzskatu, ka tā uzskatāma par paziņošanu pa pastu šādu iemeslu dēļ.

48.

Šķiet, ka iepriekš minētajos noteikumos norādītais jēdziens “paziņošana pa pastu” nevar būt šauras vai formālas interpretācijas objekts.

49.

Es konstatēju, ka šajā Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktā Eiropas Kopienu Komisija ir norādījusi visus iespējamos vai paredzamos nodošanas veidus, tādus kā pasta sūtījums, nodošana saņēmējam ITSB telpās, ievietošana pasta kastītē ITSB, telefaksa kopija, kā arī visi citi tehniskie nosūtīšanas līdzekļi un, visbeidzot, publikācija.

50.

Pēc manām domām, šis uzskaitījums parāda, ka Komisija ir vēlējusies dot ITSB iespēju izmantot visplašāko nosūtīšanas veidu spektru. Šo analīzi apstiprina šīs regulas 61. noteikuma 2. punkta d) apakšpunkta redakcija, kur ir paredzēta iespēja paziņojumu veikt ar telefaksa kopiju, kā arī visiem citiem “tehniskiem [komunikācijas] līdzekļiem”. Šī frāzes daļa skaidri pierāda, ka Komisija ir vēlējusies nevis ierobežot nosūtīšanas veidus ar īpašiem tehniskiem līdzekļiem, bet gan vēlējusies, lai ITSB varētu izmantot visus esošos līdzekļus, kā arī tos, kas varētu rasties vēlāk, pēc Regulas Nr. 2868/95 pieņemšanas.

51.

No tā es secinu, ka Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punkta a) apakšpunktā un 62. punktā minēto “paziņošanas pa pastu” jēdzienu nevar izprast ierobežotā nozīmē kā tādu, kas attiecas tikai uz valsts tirgus dalībnieku sniegtajiem pakalpojumiem, kuri pirms pasta nozares tirgus atvēršanas šajā darbības jomā baudīja monopolstāvokli ( 10 ).

52.

Mans viedoklis ir tāds, ka, starp ITSB izmantojamām paziņošanas metodēm norādot nosūtīšanu pa pastu, Komisija vēlējās atsaukties uz šo nosūtīšanas veidu kā tādu, t.i., attiecīgā akta nosūtīšanu vēstulē, uz kura ir norādīta adrese un kuru pakalpojumu sniedzējs saņem, transportē un piegādā tās adresātam.

53.

Kā norāda lietas dalībnieki, kurjerpasta sabiedrība piedāvā pakalpojumus, kas katrā ziņā ir salīdzināmi ar publiska vai privāta tirgus dalībnieka pakalpojumiem, kurš atbilstoši Direktīvai 97/67 patlaban pilnībā vai daļēji nodrošina vispārējos pasta pakalpojumus dalībvalstī. Tā saņem vēstuli, kurā ietverts ITSB lēmums, kurš ir jāpaziņo, transportē to līdz adresātam un piegādā to adresātam.

54.

Visbeidzot, ITSB lēmuma paziņošana ar kurjerpastu katrā ziņā atbilst Regulas Nr. 2868/95 noteikumiem attiecībā uz paziņojumiem paredzētajam mērķim.

55.

Saskaņā ar judikatūru akta paziņošanas mērķis ir ļaut adresātam ar to iepazīties un attiecīgajā gadījumā izmantot savas pārsūdzības tiesības ( 11 ). Lēmuma paziņošana ar kurjerpasta sabiedrību katrā ziņā atbilst šim mērķim, jo mērķis ietver šī lēmuma rakstveida formā piegādi tā adresātam, ko veic šīs sabiedrības darbinieks. Par pierādījumu es uzskatu arī faktu, ka Tiesa dažreiz izmanto šo nosūtīšanas veidu, lai paātrināta procesa ietvaros Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajiem lietas dalībniekiem paziņotu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī šo lietas dalībnieku rakstveida apsvērumus.

56.

Šo iemeslu dēļ šāda piegāde, manuprāt, uzskatāma par “paziņošanu pa pastu” Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punkta un 62. noteikuma izpratnē.

57.

Paziņošanas ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi metodes mērķis ir ne tikai paziņot attiecīgo aktu tā adresātam, lai tas varētu ar to iepazīties. Mērķis ir arī ļaut konkrēti noteikt šādas paziņošanas datumu, sākot ar kuru, sākas prasības pret šo aktu celšanai termiņš. Visbeidzot, apstrīdēšanas gadījumā šī metode ļauj nosūtītājam iegūt pierādījumu par vēstules piegādi tās adresātam saņemšanas kvīts formā, uz kuras ir adresāta vai tā pilnvarotas personas, kuras identitāti darbinieks principā pārbauda pirms šīs piegādes veikšanas, paraksts.

58.

Lēmuma piegāde ar kurjerpastu bez jebkādām šaubām ļauj precīzi noteikt šīs piegādes adresātam datumu. Kā ir norādījuši lietas dalībnieki, vēstules piegādes ar kurjerpastu gadījumā adresāts vai tā pilnvarota persona, lai šādu dokumentu saņemtu, parakstās uz kvīts. Šīs piegādes datums parādās arī uz sūtījuma reģistrācijas lapas, kas ir Apelācijas padomes, kura ir pieņēmusi attiecīgo lēmumu, kancelejas rīcībā.

59.

Turklāt es nedomāju, ka saistībā ar šī datuma precizitāti kurjerpasta sabiedrība ir mazāk droša nekā tirgus dalībnieks, kam dalībvalstī ir uzticēts pilnībā vai daļēji nodrošināt vispārējos pasta pakalpojumus, kuros saskaņā ar Direktīvas 97/67 3. panta 4. punktu ietilpst ierakstīto sūtījumu pakalpojumi.

60.

Kā norāda Direktīvas 97/67 2. panta 13) punktā iekļautā “vispārējo pakalpojumu sniedzēja” jēdziena definīcija, vispārējos pakalpojumus var uzticēt arī privātam tirgus dalībniekam. Turklāt, kā tas izriet no minētās direktīvas astoņpadsmitā apsvēruma, būtiskā atšķirība starp kurjerpastu un vispārējiem pasta pakalpojumiem patiesībā ir pievienotajā vērtībā, kuru dod kurjerpasta pakalpojumi un kuru izjūt klienti, ko var noteikt, apsverot papildu cenu, kuru klienti ir gatavi maksāt par šiem pakalpojumiem.

61.

Citiem vārdiem sakot, Kopienas likumdevējs galvenokārt izmaksu dēļ ir nolēmis, ka ierakstīto sūtījumu pakalpojumiem ir jāietilpst vispārējos pakalpojumos.

62.

Šķiet, ka vienīgā atšķirība, kas šajā lietā var būt starp piegādi ar kurjerpastu un paziņošanu ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi, ir tā, ka kurjerpasta sabiedrība akta adresāta par saņemšanu parakstītu kvīti nosūtītājam nenodod sistemātiski. Tādējādi ITSB rīcībā iepriekš nav šī piegādes pierādīšanas līdzekļa, ko strīda gadījumā varētu izmantot pret adresātu.

63.

Tomēr, pēc manām domām, Regulā Nr. 2868/95 paredzēto noteikumu par paziņošanu kontekstā šai atšķirībai nav noteicoša rakstura.

64.

Ņemot vērā šīs regulas 61. un turpmāko noteikumu redakciju, šķiet, ka droši nevar teikt, ka ITSB lēmuma paziņojumam, ar kuru sākas termiņš prasības celšanai, ir jābūt veiktam vienīgi pa pastu ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi. Citiem vārdiem sakot, šos noteikumus var saprast tādējādi, ka, ja ITSB izvēlas šādu lēmumu paziņot pa pastu, tam tas jādara ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi. Tomēr, šķiet, nevar izslēgt, ka tas drīkst izmantot arī vienu no citiem šīs regulas 61. noteikuma 2. punktā paredzētajiem paziņošanas veidiem.

65.

Protams, Regulas Nr. 2868/95 66. noteikuma 1. punktu var saprast pretējā nozīmē. Tajā ir noteikts, ka, “ja adresāta adresi nevar noskaidrot vai ja vismaz vienu reizi nav bijis iespējams sniegt paziņojumu saskaņā ar 62. noteikumu, tiek sniegts publisks paziņojums”. Šo noteikumu tādējādi var saprast tādā nozīmē, ka lēmums, ar ko sākas termiņš prasības celšanai, ir jāpaziņo pa pastu, tātad ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi, un, ja tas nav iespējams, veicot publisku paziņojumu.

66.

Tomēr šāda Regulā Nr. 2868/95 paredzētās paziņošanas sistēmas interpretācija ir pretrunā tās 61. noteikuma 3. punktam, saskaņā ar kuru — to atgādināsim —, ja adresāts ir norādījis savu telefaksa numuru vai kontaktinformāciju par citiem tehniskiem saziņas līdzekļiem, ITSB var izvēlēties informēt adresātu pa jebkuru no šiem līdzekļiem vai pa pastu.

67.

Pirmās instances tiesa no savas puses par šo jautājumu skaidri ieņēmusi nostāju iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Success-Marketing/ITSB — Chipita (“PAN & CO”), nospriežot, ka lēmumi, ar kuriem sākas termiņš prasības celšanai, ITSB nav jāpaziņo vienīgi pa pastu, jo šāda Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 1. punkta interpretācija atņemtu citiem šīs pašas regulas 61. noteikuma 2. punktā uzskaitītajiem paziņošanas veidiem lietderīgo iedarbību ( 12 ). No tā Pirmās instances tiesa secināja, ka šādus lēmumus var likumīgi paziņot pa telefaksu ( 13 ).

68.

Ņemot vērā Regulas Nr. 2868/95 noteikumu paziņojumu sniegšanas jomā redakciju, šķiet, ka ir jāievēro šī interpretācija. Tādējādi lēmumu, ar kuru sākas termiņš prasības celšanai, ITSB var paziņot vai nu pa pastu atbilstoši šīs regulas 62. noteikumam, vai nu piegādājot to personīgi atbilstoši šīs regulas 63. noteikumam, vai nu ievietojot to pasta kastītē ITSB telpās, vai arī, visbeidzot, ar telefaksu un citiem tehniskiem komunikācijas līdzekļiem. Ja kāda no šiem paziņošanas veidiem izmantošana nav iespējama, ir jāveic publisks paziņojums.

69.

Tādējādi saistībā ar šajā lietā izskatāmo jautājumu ir jāņem vērā, ka, ja ITSB izmanto paziņošanu ar telefaksu, šī paziņojuma saņemšanas apstrīdēšanas gadījumā tam tāpat nav adresātam pretstatāma dokumenta, kam būtu paziņojumam par piegādi ekvivalents pierādīšanas spēks. Tādēļ uzskatīt, ka paziņošana ar kurjerpastu nav pielīdzināma paziņošanai ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi, lai gan paziņošana ar kurjerpastu pretēji vienkāršai faksa kopijai principā ir pamats parakstam uz kvīts, kas attiecīgajā gadījumā var tikt nodots ITSB, būtu pretēji Regulā Nr. 2868/95 paredzētajai paziņošanas sistēmai.

70.

Ņemot vērā šos apstākļus, es uzskatu, ka apstrīdētajā rīkojumā, saskaņā ar kuru paziņošana ar kurjerpastu nav iekļauta starp Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktā norādītajiem paziņošanas veidiem un šīs regulas 68. noteikuma izpratnē ir neatbilstoša, ir pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz šo noteikumu un minētās regulas 62. noteikuma 1. punkta interpretāciju.

71.

ITSB uzskata, ka apstrīdētajā rīkojumā pieļautā tiesību kļūda nevar izraisīt tā atcelšanu. ITSB uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas celtā prasība par atcelšanu ir nepieņemama, jo tad, ja ir pierādīts, ka piegāde adresātam notikusi desmit dienu laikā pēc akta nosūtīšanas ar kurjerpastu, Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punktā paredzētā prezumpcija neesot piemērojama.

72.

Tā kā apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējai piegādāts 2005. gada 28. oktobrī, Pirmās instances tiesas kancelejā 2006. gada 16. janvārī iesniegtā prasība par atcelšanu tādējādi esot novēlota, jo tā ir celta pēc divu mēnešu termiņa no šīs piegādes brīža, ko pagarina par fiksētu desmit dienu termiņu, izbeigšanās.

73.

Es šai analīzei nepiekrītu. Tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, es uzskatu, ka Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punktā paredzētā prezumpcija ir piemērojama pat tad, ja pierādījums par piegādi desmit dienu laikā no nosūtīšanas ir sniegts. Šī nostāja ir balstīta uz šādiem apsvērumiem.

74.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru termiņi prasības celšanai atbilst tiesiskās drošības prasībai un prasībai tiesvedībā izvairīties no jebkādas diskriminācijas vai patvaļīgas rīcības ( 14 ). Tādējādi ir svarīgi, lai šie termiņi būtu noteikti skaidrā un precīzā veidā, lai lēmuma adresāts varētu precīzi zināt, sākot ar kuru brīdi un kādā termiņā tas vajadzības gadījumā lēmumu var apstrīdēt.

75.

Jāatgādina, ka Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Ja paziņojumu realizē ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi vai bez tā, to uzskata par piegādātu adresātam 10. dienā pēc nosūtīšanas, ja vien vēstule nav noklīdusi vai adresāts saņēmis to vēlāk.”

76.

Tātad šajā tiesību normā tieši paredzēts, ka vienīgie divi gadījumi, kad attiecīgā prezumpcija ir noraidīta, ir vēstules nesaņemšana no adresāta puses vai tās saņemšana vairāk nekā desmit dienas pēc nosūtīšanas pa pastu ( 15 ). Ņemot vērā šīs tiesību normas redakciju, šī prezumpcija ir piemērojama pat tad, ja adresāts vēstuli saņēmis desmit dienu laikā pēc tās nosūtīšanas ( 16 ).

77.

Pretēji Pirmās instances tiesas apstrīdētajā rīkojumā ieņemtajai nostājai — es neuzskatu, ka šī analīze varētu būt pretrunā Regulas Nr. 2868/95 70. noteikumam. Šajā noteikumā, saskaņā ar kuru, ja procesuālais akts ir paziņojums, notikums, ar kuru sākas termiņš, ir piesūtītā dokumenta saņemšana, ir tieši paredzēts, ka tas ir piemērojams tad, ja “nav paredzēts citādi”. Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punktā ir tieši paredzēts citāds regulējums ( 17 ).

78.

Protams, ka pēdējā noteikumā paredzētās prezumpcijas piemērošana gadījumā, ja vēstule ir saņemta desmit dienu laikā pēc nosūtīšanas, saistībā ar paziņošanas ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi metodes mērķi, kurš principā ir konkrēti noteikt apstrīdētā lēmuma paziņošanas datumu un līdz ar to termiņa prasības celšanai sākuma brīdi, var šķist neloģiska. Raugoties no šī viedokļa, saņemšanas desmitajā dienā pēc nosūtīšanas prezumpcija būtu jāpiemēro tikai tad, ja šis saņemšanas datums precīzi nav zināms vai nu tāpēc, ka adresāts tam adresētu ierakstītu vēstuli atteicies saņemt, vai arī tāpēc, ka pasta dienests paziņojumu par piegādi nosūtītājam nav nodevis.

79.

Turklāt, kā norāda ITSB, prezumpcijas piemērošana gadījumā, ja vēstule ir saņemta desmit dienu laikā pēc nosūtīšanas, rada nevienlīdzīgu attieksmi starp netālu no ITSB esošiem adresātiem, kas var saņemt vēstuli nākamajā dienā pēc nosūtīšanas, un tiem, kas atrodas tālāk esošajās dalībvalstīs, attiecībā uz kuriem pasta piegādes termiņš var būt ilgāks. Minētās prezumpcijas dēļ pirmo adresātu rīcībā tādējādi būtu ilgāks termiņš, lai izlemtu, vai celt prasību par atcelšanu, un lai to sagatavotu.

80.

Tomēr loģikas trūkums un šis adresātu vienlīdzības apdraudējums, pēc manām domām, nav pamats Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punkta interpretācijas izmantošanai, kas būtu pretēja skaidrajam un precīzajam šī noteikuma formulējumam. Es uzskatu, ka termiņa prasības celšanai jomā priekšroka būtu jādod tiesiskai drošībai un lēmuma adresātu tiesībām precīzi zināt tiem piešķirto termiņu.

81.

Turklāt ir jānorāda, ka ITSB vēstulē, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai 2005. gada 28. oktobrī piegādātajā kurjerpastā ir pievienota apstrīdētā lēmuma kopijai, nav iekļauta neviena norāde nedz par termiņu, kādā šo lēmumu var apstrīdēt, nedz arī par šī termiņa sākuma brīdi ( 18 ).

82.

Ja ITSB vēlas, lai gadījumā, ja ir pierādīts, ka piegāde ir notikusi desmit dienu laikā pēc nosūtīšanas pa pastu, Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punktā paredzētā prezumpcija vairs nebūtu piemērojama, tam ir jālūdz Komisija šajā ziņā grozīt šī teksta saturu. Kā jau ir ticis norādīts, Regula Nr. 2868/95 jau ir tikusi grozīta divas reizes, 2004. un 2005. gadā.

83.

Šo iemeslu dēļ es atbalstu viedokli, ka par apstrīdētā lēmuma paziņošanas datumu jāuzskata desmitā diena pēc nosūtīšanas ar kurjerpastu, t.i., 2005. gada 5. novembris. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai piešķirtais divu mēnešu un desmit dienu termiņš, lai celtu prasību par šo lēmumu, ir beidzies 2006. gada 15. janvārī. Tā kā šī diena ir svētdiena, saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 101. panta 2. punktu termiņa izbeigšanās tiek pagarināta līdz pirmdienai 2006. gada 16. janvārim. Tādējādi prasība atcelt apstrīdēto lēmumu, kas ir celta šajā datumā, ir atzīstama par pieņemamu.

84.

Tādējādi es iesaku Tiesai atcelt apstrīdēto rīkojumu, nosūtīt lietu Pirmās instances tiesai, lai tā spriestu par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, un atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ( 19 ).

85.

Pakārtoti, pat ja pieņemtu, ka ITSB lēmuma nosūtīšana ar kurjerpastu būtu uzskatāma par Regulai Nr. 2868/95 neatbilstošu, mans viedoklis ir tāds, ka šīs regulas 68. noteikums Pirmās instances tiesai nepieļauj atzīt prasību par atcelšanu par nepieņemamu tādēļ, ka tā ir novēlota.

86.

Tā kā šī noteikuma interpretācija, kas apstrīdētajā rīkojumā ir novedusi pie šī secinājuma, tieši attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējai piešķirtā termiņa prasības celšanai ilgumu un, ņemot vērā, ka saskaņā ar judikatūru noteikumi, kuros noteikti termiņi prasības celšanai, ir sabiedrisko kārtību regulējoši ( 20 ), Tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda, vai šie termiņi ir ievēroti ( 21 ).

87.

Kā ir norādīts iepriekš, no Regulas Nr. 2868/95 62. noteikuma 3. punkta izriet, ka, ja ITSB Apelāciju padomes lēmuma, ar ko noraida Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, paziņošanu veic ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi, šo paziņošanu uzskata par veiktu desmitajā dienā pēc nosūtīšanas pa pastu vai piegādes datumā, ja tas ir vēlāks par šo desmit dienu termiņu.

88.

No tā izriet, ka, ja apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējai tiktu paziņots 2005. gada 28. oktobrī ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par piegādi, tās 2006. gada 16. janvārī celtā sūdzība būtu pieņemama.

89.

Protams, ITSB, kā tas izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem un iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Success-Marketing/ITSB — Chipita (“PAN & CO”), varētu izmantot vienu no citiem Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktā noteiktajiem paziņošanas veidiem, un šajā gadījumā apstrīdētā prezumpcija nebūtu piemērojama. Tomēr, ja ITSB būtu izmantojis vienu no šiem citiem paziņošanas veidiem, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu varējusi precīzi noteikt piemērojamā termiņa prasības celšanai sākuma brīdi ( 22 ). Tas tā nenotiktu, ja Tiesa uzskatītu, ka piegāde ar kurjerpastu ir neatbilstoša un neietilpst nevienā no Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktā noteiktajiem paziņošanas veidiem.

90.

Šajā situācijā būtu bijis vajadzīgs, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja apzinātos šo nelikumību un to, ka Regulas Nr. 2868/95 68. noteikums ir piemērojams. Es tomēr neuzskatu, ka šai sabiedrībai būtu uzlikts pienākums zināt, ka ITSB parasti izmantojamā paziņošanas prakse ir nelikumīga.

91.

Tādējādi es uzskatu, ka paziņojumu jomā piemērojamā regulējuma pārkāpuma no ITSB puses dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējai nevar atņemt tiesības izmantot labvēlīgāku termiņu prasības celšanai, kas tai būtu pieejams, ja šis regulējums tiktu ievērots.

92.

Saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru termiņi prasības celšanai ir nevis lietas dalībnieku vai tiesas rīcībā esošs līdzeklis, bet gan ir piemērojami kā imperatīvie sabiedrisko kārtību regulējošie noteikumi. Tādējādi ITSB ar nelikumīgu praksi nevar grozīt termiņus prasības celšanai, kas izriet no Regulas Nr. 2868/95 noteikumiem attiecībā uz tā lēmumu paziņošanu.

93.

Tā kā Regulas Nr. 2868/95 68. noteikums novestu pie tā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība tiktu atzīta par nepieņemamu, es uzskatu, ka šis noteikums ir prettiesisks un nav piemērojams. No tā izriet, ka, ja apstrīdētā lēmuma paziņošanu ar kurjerpastu Tiesa uzskatītu par Regulas Nr. 2868/95 prasībām neatbilstošu, šī piegāde būtu uzskatāma par neefektīvu. Tātad ITSB apstrīdētais lēmums būtu jāpaziņo ar vienu no šīs regulas 61. noteikuma 2. punktā paredzētajiem paziņošanas veidiem.

94.

Šis risinājums šajā lietā man šķiet piemērojams jo vairāk tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ITSB bija paziņojusi savu telefaksa numuru, no kā izriet, ka ITSB bija iespēja izmantot vienu no Regulas Nr. 2868/95 61. noteikuma 2. punktā paredzētajiem paziņošanas veidiem.

95.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai spriest šādi: