Prasība, kas celta 2006. gada 4. decembrī — Kuwait Petroleum Corp. u.c. pret Komisiju

(Lieta T-370/06)

(2007/C 20/45)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Kuwait Petroleum Corp., Šuvaika [Shuwaikh] (Kuveita), Kuwait Petroleum International Ltd, Vokinga (Apvienotā Karaliste), un Kuwait Petroleum (Nederland) BV, Roterdama (Nīderlande) (pārstāvji — D. W. Hull, Dr. G. M. Berrisch, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Ar 2006. gada 13. septembrī pieņemto lēmumu (turpmāk tekstā — “Apstrīdētais lēmums”) Komisija uzlika Kuwait Petroleum Corp. (turpmāk tekstā — “KPC”), Kuwait Petroleum International Ltd (turpmāk tekstā — “KPI”) un Kuwait Petroleum (Nederland) BV (turpmāk tekstā — “KPN”), kas kopā un atsevišķi ir prasītāji, naudas sodu 16,623 miljonu EUR apmērā par EKL 81. panta pārkāpumu, vienojoties par cenām Nīderlandes bitumena tirgū. Tādējādi katrs no prasītājiem prasa, lai tiktu atcelts Apstrīdētais lēmums vai, pakārtoti, samazināts naudas sods sekojošu iemeslu dēļ:

Pirmajā pamatā prasītāji apgalvo, ka Komisija pieļāva acīmredzamu tiesību un faktu kļūdu, jo tā piemēroja nepareizu juridisko prasību, uzskatot, ka KPC un KPI ir atbildīgs par KPN darbībām, un tāpēc ka tā nesniedza pietiekamus pierādījumus atbilstoši pareizajām juridiskajām prasībām. Tiek apgalvots, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka gan KPC, gan KPI ir atbildīgs par KPN vadītāju iesaistīšanos Nīderlandes bitumena aizliegtajā vienošanās, jo KPN ir pilnībā KPC piederošs un ka gan KPC un KPI ir plašas uzraudzības tiesības pār KPN. Prasītāji apgalvo, ka mātes sabiedrība nevar tikt saukta pie atbildības, tikai pamatojoties uz līdzdalību un plašajām uzraudzības pilnvarām, un ka Komisijai ir jāpierāda, ka mātes sabiedrība pietiekami kontrolēja meitas sabiedrības darbību tirgū, kuru skāra pārkāpums, un ka būtu pamatoti pieņemt, ka meitas sabiedrība nerīkojās autonomi saistībā ar pārkāpumu.

Prasītāji savā otrajā pamatā apgalvo, ka Apstrīdētais lēmums ir jāatceļ vai, pakārtoti, naudas sods ir jāsamazina, jo Komisija iespējami pieļāva tiesību kļūdu sakarā ar naudas soda uzlikšanu prasītājiem, tādējādi pārkāpjot 2002. gada Paziņojumu par sadarbību (1), kurā ir noteikts, ka, ja prasītājs, kas piesakās uz sadarbību, sniedz pierādījumus par iepriekš nepierādītiem faktiem un šiem faktiem ir tiešs sakars ar aizliegtās vienošanās nopietnību vai ilgumu, Komisija nevar izmantot šos faktus pret prasītāju.

Visbeidzot trešajā pamatā prasītāji apgalvo, ka Komisija pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot naudas soda samazinājumu procentos sakarā ar 2002. gada Paziņojumu par sadarbību, un attiecīgi apgalvo, ka naudas sods ir jāsamazina par maksimālo apmēru 50 % apmērā.

(1)  Paziņojums par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegto vienošanos gadījumos, OJ (2002) C 45, 3. lpp.