1

1991. gada 16. decembra Eiropas nolīguma, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Polijas Republiku, no otras puses, 2. protokola par EOTK produktiem (OV 1993, L 348, 2. lpp.; turpmāk tekstā — “2. protokols”) 8. pantā ir noteikts:

“1.   Ar šā nolīguma pareizu darbību tiktāl, ciktāl tas var ietekmēt tirdzniecību starp Kopienu un Poliju, nav savienojams:

[..]

[..]

4.   Līgumslēdzējas puses atzīst, ka pirmajos piecos gados pēc nolīguma stāšanās spēkā, atkāpjoties no šā panta 1. punkta iii) apakšpunkta, [Polijas Republika] izņēmuma kārtā pārstrukturēšanas nolūkos valsts atbalstu var piešķirt EOTK tērauda ražojumiem, ja vien:

Asociācijas padome, ņemot vērā [Polijas Republikas] ekonomisko situāciju, var izlemt pagarināt iepriekš minēto piecu gadu periodu.”

2

Ar Eiropas Savienības un Polijas Asociācijas padomes 2002. gada 23. oktobra Lēmumu Nr. 3/2002 par 2. protokola 8. panta 4. punktā paredzētā laika posma pagarināšanu (OV 2003, L 186, 38. lpp.) laika posms, kurā Polijas Republikai saskaņā ar 2. protokola 8. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem izņēmuma kārtā bija atļauts piešķirt pārstrukturēšanas atbalstu tērauda ražojumiem, tika pagarināts par astoņiem gadiem, sākot no , vai līdz Polijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai brīdim. Šī lēmuma 2. pantā ir paredzēts:

“[Polijas Republika] iesniedz Komisijai [..] pārstrukturēšanas programmu un komercdarbības plānus, kas atbilst 2. protokola 8. panta 4. punktā paredzētajām prasībām un kurus ir izvērtējusi un apstiprinājusi attiecīgā valsts iestāde, kas atbild par valsts atbalsta uzraudzību (Konkurences un patērētāju tiesību aizsardzības birojs).”

3

Ar 8. protokolu par Polijas tērauda rūpniecības restrukturizāciju [pārstrukturēšanu], kas pievienots Aktam par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 948. lpp.; turpmāk tekstā — “8. protokols”), Polijas Republikai, atkāpjoties no vispārīgajiem valsts atbalstu reglamentējošajiem noteikumiem, tika atļauts piešķirt atbalstu tās tērauda rūpniecības nozares pārstrukturēšanai, pamatojoties uz pārstrukturēšanas plānā noteikto kārtību un šajā protokolā paredzētajiem nosacījumiem. Tajā tostarp ir paredzēts:

[..]

[..]

4

Padomes 2003. gada 21. jūlija Lēmuma 2003/588/EK par Lēmuma Nr. 3/2002 3. pantā paredzēto nosacījumu izpildi (OV L 199, 17. lpp.) vienīgajā pantā ir paredzēts:

“Pārstrukturēšanas programma un komercdarbības plāni, kurus [Polijas Republika] saskaņā ar Lēmuma Nr. 3/2002 [..] 2. pantu iesniegusi Komisijai 2003. gada 4. aprīlī, atbilst 2. protokola 8. panta 4. punktā paredzētajām prasībām.”

5

Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lēmumā sākt formālu [oficiālu] izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu. Lēmums aicina attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija var pagarināt noteikto termiņu.”

6

Regulas Nr. 659/1999 7. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Ja Komisija konstatē, ka paziņotais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj, ka attiecīgais atbalsts netiek ieviests (turpmāk — “negatīvs lēmums”)”.

7

Regulas Nr. 659/1999 14. pantā ir noteikts:

“1.   Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (turpmāk — “atgūšanas lēmums”). Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu.

2.   Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai.

3.   [..]”

8

Saskaņā ar šīs regulas 20. panta 1. punktu:

“Pēc Komisijas lēmuma sākt formālās [oficiālās] izmeklēšanas procedūru visas ieinteresētās personas var iesniegt piezīmes saskaņā ar 6. pantu. Ieinteresētajām personām, kas iesniegušas šādas piezīmes, un visiem individuāla atbalsta saņēmējiem nosūta attiecīgā lēmuma, kuru Komisija pieņēmusi saskaņā ar 7. pantu, kopiju.”

9

Šīs lietas pamatā ir Polijas tērauda ražošanas uzņēmuma Huta Częstochowa S.A. (turpmāk tekstā — “HCz”) pārstrukturēšana. HCz pārstrukturēšana tika īstenota laika posmā no 2002. līdz 2005. gadam. Šīs pārstrukturēšanas ietvaros HCz aktīvi tika nodoti jaunām sabiedrībām:

10

Ar 2004. gada 19. maija vēstuli Komisija informēja Polijas Republiku, ka tā ir nolēmusi uzsākt oficiālās izmeklēšanas procedūru par tērauda ražošanas uzņēmumam HCz piešķirto pārstrukturēšanas atbalstu. šis lēmums autentiskajā (poļu) valodā tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 204, 6. lpp.; turpmāk tekstā — “lēmums par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu”), pirms tam publicējot šī lēmuma kopsavilkumu pārējās oficiālajās valodās. Komisija uzaicināja visas ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu norādītajiem faktiem un tiesisko vērtējumu. Komisija saņēma apsvērumus no Polijas Republikas un četrām ieinteresētajām personām.

11

Attiecīgās procedūras noslēgumā Komisija secināja, ka pretēji tās sākotnēji pastāvējušajām šaubām HCz pārstrukturēšanai paredzētie pasākumi saskaņā ar Ustawa o pomocy publicznej dla przedsiębiorców o szczególnym znaczeniu dla rynku pracy (2002. gada 30. oktobra Likums par atbalstu uzņēmumiem, kuriem ir būtiska loma darba tirgū, Dz. U. Nr. 213, 1800. pozīcija, ar tajā izdarītajiem grozījumiem) nav uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr Komisija arī atzina, ka HCz vairākos aspektos ir guvis labumu no valsts atbalsta laika posmā no 1997. līdz 2002. gadam. Komisija secināja, ka šis atbalsts daļēji ir saderīgs ar kopējo tirgu, bet pieprasīja atmaksāt to atbalsta daļu, kuru tā bija atzinusi par nesaderīgu ar kopējo tirgu, proti, summu 19699452 Polijas zlotu (PLN) apmērā (turpmāk tekstā — “strīdīgais atbalsts”).

12

2005. gada 5. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 2006/937/EK par valsts atbalstu Nr. C 20/04 (ex NN 25/04) par labu tērauda ražotājam HCz (OV 2006, L 366, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Lēmums”). Tā 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Valsts atbalsts PLN 19699452, ko [Polijas Republika] no 1997. gada līdz 2002. maijam kā darbības atbalstu vai atbalstu pārstrukturēšanas mērķiem nodarbinātības jomā ir īstenojusi par labu [HCz], nav saderīgs ar kopējo tirgu.

2.   [Polijas Republika] veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai no [HCz], Regionalny Fundusz Gospodarczy, [MH] un [Operator ARP] atgūtu 1. punktā minēto atbalstu, kas bija nelikumīgi pieejams uzņēmumam [HCz]. Visi šie uzņēmumi ir solidāri un katrs atsevišķi atbildīgi.

Atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu lēmuma izpildi. Par atgūstamajām summām aprēķina procentus par visu periodu no dienas, kad tās tika nodotas [HCz] rīcībā, līdz to faktiskās atgūšanas dienai. Procentus aprēķina saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti V nodaļā [..] Regulā Nr. 794/2004 [..].

3.   [..]”

13

Saskaņā ar 2005. gada 30. septembrī noslēgto vienošanos, kas stājās spēkā , ISD Polska sp. z o.o (kuras nosaukums tobrīd bija ZPD Steel sp. z o.o, turpmāk tekstā — “ISD”), kas ir Industrial Union of Donbass Corp. (turpmāk tekstā — “IUD”) pilnībā piederoša meitas sabiedrība, iegādājās no HCz visas MH un MH Plus, kā arī desmit atlikušo HCz meitas sabiedrību akcijas. Ar līgumu, kurš tāpat datēts ar un stājās spēkā , ISD iegādājās no TFS visas HSCz akcijas. Līdz ar to ISD kļuva par HSCz, MH, MH Plus un desmit pārējo HCz meitas sabiedrību īpašnieku.

14

Pēc šī pirkuma darījuma HCz mainīja savu juridisko nosaukumu un kļuva par Regionalny Fundusz Gospodarczy S.A. (turpmāk tekstā — “RFG”). RFG, kura vienīgais īpašnieks joprojām ir Polijas Finanšu ministrija, pieder tikai daži, ar tērauda rūpniecību nesaistīti nekustamie īpašumi.

15

Ar vēstuli, kas datēta ar 2006. gada 17. februāri, Komisija lūdza Polijas iestādēm informēt to par procentu likmi, kas tiks piemērota no Lēmuma 3. panta 2. punktā minētajiem solidārajiem parādniekiem atgūstamajam strīdīgajam atbalstam. atbildē Polijas iestādes piedāvāja šai atgūšanai piemērojamo procentu likmi un procentu aprēķināšanas metodoloģiju. Polijas iestādes tostarp piedāvāja laika posmam no 1997. līdz 1999. gadam par pamatu ņemt Polijas Valsts kases Polijas zlotos izsniegtajām obligācijām piemērojamo fiksēto procentu likmi uz pieciem gadiem, bet laika posmam no 2000. gada līdz Polijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai brīdim — šīm obligācijām noteikto procentu likmi uz desmit gadiem. Tāpat, ņemot vērā Polijā attiecīgajā laikā esošo situāciju kapitāla tirgos, kam bija raksturīgas ļoti augstas procentu likmes, kas tomēr strauji samazinājās, tās lūdza veikt ikgadēju šo procentu likmju atjaunošanu un neaprēķināt procentus saskaņā ar salikto procentu metodi.

16

Polijas iestādēm adresētajā 2006. gada 7. jūnija vēstulē Komisija norādīja, ka strīdīgā atbalsta atgūšanai piemērojamajai procentu likmei visā attiecīgajā laika posmā ir jābūt Polijas Valsts kases Polijas zlotos izsniegtajām obligācijām noteiktajai procentu likmei uz pieciem gadiem un ka atbilstoši Regulas Nr. 794/2004 11. panta 2. punktam šī procentu likme ir piemērojama, pamatojoties uz salikto procentu metodi.

17

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 18. oktobrī, prasītājs cēla šo prasību.

18

Daļējas Pirmās instances tiesas iztiesāšanas sastāva nomaiņas rezultātā lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam. Šis tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

19

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu, uzdot Komisijai atsevišķus rakstveida jautājumus un lūgt iesniegt noteiktus dokumentus. Komisija veica šīs darbības paredzētajā termiņā.

20

Pirmās instances tiesa 2008. gada 4. septembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

21

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

22

Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

23

Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka Polijas Republika ir atguvusi strīdīgo atbalstu no RFG un ISD un šīs sabiedrības nav vērsušās pret prasītāju. Turklāt vienošanās par privatizāciju ietvaros IUD ir sniedzis galvojumu par to, ka MH atmaksās strīdīgo atbalstu. Līdz ar to prasītājam vairs neesot nekādas ieinteresētības prasības celšanā.

24

Prasītājs uz to atbild, ka saskaņā ar Polijas tiesībām personas, kas ir faktiski atmaksājušas nelikumīgo atbalstu, var vērsties pret to, prasot atmaksāt samaksātās summas, un šīs tiesības ir īstenojamas līdz pat desmit gadus ilgā laika posmā no samaksas brīža. Prasītājs apgalvo, ka tam nekas nav zināms par to, vai IUD ir sniedzis kādas garantijas strīdīgā atbalsta atmaksai, un ka tas nevar atsaukties uz privatizācijas nolīgumā starp Polijas valdību un IUD ietvertajiem noteikumiem.

25

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru fiziskas vai juridiskas personas celta prasība par tiesību akta atcelšanu ir pieņemama tikai ar nosacījumu, ka šai personai ir radusies un pastāv interese apstrīdētā tiesību akta atcelšanā (Pirmās instances tiesas 2005. gada 10. marta rīkojums apvienotajās lietās T-228/00, T-229/00, T-242/00, T-243/00, no T-245/00 līdz T-248/00, T-250/00, T-252/00, no T-256/00 līdz T-259/00, T-265/00, T-267/00, T-268/00, T-271/00, no T-274/00 līdz T-276/00, T-281/00, T-287/00 un T-296/00 Gruppo ormeggiatori del porto di Venezia u.c./Komisija, Krājums, II-787. lpp., 23. punkts).

26

Komisija, nenoliedzami, iebildi par nepieņemamību saistībā ar intereses celt prasību neesamību ir izvirzījusi tikai tiesas sēdes stadijā. Tomēr ir jāatgādina, ka prasības pieņemamības nosacījumi un tostarp intereses celt prasību neesamība ir absolūts šķērslis tiesas procesam (šī sprieduma 25. punktā minētais rīkojums apvienotajās lietās Gruppo ormeggiatori del porto di Venezia u.c./Komisija, 22. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1987. gada 7. oktobra rīkojumu lietā 108/86 d. M./Padome un CES, Recueil, 3933. lpp., 10. punkts). Līdz ar to Pirmās instances tiesa saskaņā ar Reglamenta 113. pantu jebkurā brīdī pēc savas ierosmes var pārbaudīt, vai prasītājam ir interese panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-141/03 Sniace/Komisija, Krājums, II-1197. lpp., 22. punkts).

27

Šajā lietā prasītāja interesi celt prasību nevar izslēgt tikai tāpēc vien, ka strīdīgo atbalstu ir atmaksājusi kāda cita persona, kas Lēmumā ir atzīta par solidāri atbildīgu par šī atbalsta atmaksu. Prasītājs ir norādījis — un Komisija pret to nav iebildusi —, ka saskaņā ar Polijas tiesībām personas, kas ir faktiski atmaksājušas nelikumīgo atbalstu, var celt attiecīgu regresa prasību pret prasītāju desmit gadu laikā. Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka prasītājs ir ieinteresēts panākt Lēmuma atcelšanu, jo ar tā celto prasību — gadījumā, ja tā tiktu apmierināta — tiktu izslēgts iespējamais tiesvedības risks.

28

Attiecībā uz garantiju, uz ko Komisija norādīja tiesas sēdē, pietiek norādīt, ka lietas materiālos nav atrodams neviens dokuments, kas varētu apstiprināt šādu saistību esamību.

29

Līdz ar to Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.

30

Prasītājs ir izvirzījis četrus prasības pamatus, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, Lēmuma pamatojuma neesamība, kļūdainu EKL 87. un 88. panta interpretāciju, kā arī uz Regulas Nr. 659/1999 14. panta pārkāpumu un tiesiskās drošības un samērīguma principu pārkāpumu.

31

Prasītājs norāda, ka, kaut arī paziņojuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī principā ir piemērots līdzeklis, lai informētu visas ieinteresētās personas par valsts atbalsta kontroles procedūras uzsākšanu, Komisijai ir pietiekamā apmērā jānosaka tās veiktās pārbaudes apjoms, lai neatņemtu jēgu ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus.

32

Prasītājs tomēr apgalvo, ka Komisijas paziņojums par procedūras uzsākšanu bija formulēts tādā veidā, ka prasītājam nebija nekāda iemesla uzskatīt sevi par ieinteresēto personu. Lēmums par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu attiecās uz tērauda ražotājiem, bet par publiskā sektora prasījumiem atbildīgais operators bija raksturots kā tēraudu neražojoša sabiedrība. Turklāt prasītājs piekrita veikt “operatora” funkcijas tikai 2005. gada 8. jūlijā, t.i., pēc Lēmuma pieņemšanas, un tādēļ tam nebija iespējas iesniegt savus apsvērumus par Komisijas izdarītajiem secinājumiem.

33

Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu ietvertais strīdīgā atbalsta apraksts attiecas tikai uz pārstrukturēšanu, kas veikta pēc 2003. gada un attiecībā uz kuru Komisija Lēmumā esot atzinusi, ka tas nav valsts atbalsts. Turklāt Polijas Republika neesot pārsūtījusi prasītājam lēmumu par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu un neesot arī informējusi par notiekošo procedūru.

34

Komisija nepiekrīt šiem argumentiem. Tā norāda, ka lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu pamatojums ir bijis pietiekams, lai prasītājs, kurš Polijā bija vienīgā persona, kas var veikt “operatora” funkcijas, varētu saprast, ka, būdams HCz aktīvu pārņēmējs, tas var tikt atzīts par atbildīgu par strīdīgā atbalsta atmaksu.

35

Vispirms ir jānorāda, ka vienīgi paziņojumu izdarošā valsts, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāte, var atsaukties uz faktiski pastāvošām tiesībām uz aizstāvību. Pārējās ieinteresētās personas, tostarp arī prasītājs, lai arī ir saistītas ar administratīvo procedūru, tomēr nevar pamatoties uz šādām pašām tiesībām. Šīm personām tomēr ir procesuālās tiesības, kas ieinteresētajām personām atzītas EKL 88. panta 2. punktā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 18. novembra spriedumu lietā T-176/01 Ferriere Nord/Komisija, Krājums, II-3931. lpp., 82. punkts, un spriedumu apvienotajās lietās T-309/04, T-317/04, T-329/04 un T-336/04 TV 2/Danmark u.c./Komisija, Krājums, II-2935. lpp., 137. punkts).

36

Saskaņā ar judikatūru EKL 88. panta 2. punktā paredzētā izmeklēšanas posma mērķis ir ļaut Komisijai saņemt pilnīgu informāciju par visiem lietas apstākļiem (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 38. punkts).

37

Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu tiek rezumēti attiecīgie faktiskie un tiesiskie jautājumi, tajā ir Komisijas “sākotnējais izvērtējums” par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu. Tāpat šajā lēmumā attiecīgā dalībvalsts un citas ieinteresētās personas tiek aicinātas iesniegt savus apsvērumus.

38

Kā izriet no iepriekš minētās tiesību normas formulējuma, Komisijas veiktajai pārbaudei vienmēr ir sākotnējs raksturs. No tā izriet, ka Komisijai tās attiecīgajā paziņojumā par minētās procedūras uzsākšanu nevar likt sniegt pilnīgu analīzi par konkrēto atbalstu. Tomēr Komisijai ir pietiekami precīzi jānosaka savas pārbaudes ietvari, lai ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus nezustu jēga (Pirmās instances tiesas 2006. gada 31. maija spriedums lietā T-354/99 Kuwait Petroleum (Nederland)/Komisija, Krājums, II-1475. lpp., 85. punkts).

39

Šajā lietā no lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu 6., 32. un 51. punkta, kuru teksts poļu valodā tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī, ir skaidri redzams, ka Komisija ir izvērtējusi vairāku HCz un HSCz kopš 1997. gada piešķirto atbalsta summu esamību. 6. punktā tā ir konstatējusi, ka, “pamatojoties uz pašreiz pieejamo informāciju, šķiet, ka HCz kopš pārstrukturēšanas posma uzsākšanas 1997. gadā ir saņēmis vairākas atbalsta summas”. 32. punktā Komisija ir precizējusi, ka “šīs procedūras ietvaros ir jāizskata visas HCz kopš 1997. gada 1. janvāra piešķirtās atbalsta summas”. Līdz ar to tā lūdza Polijas iestādēm “iesniegt detalizētu informāciju par visu atbalsta summu, ko Polijas Republika kopš 1997. gada piešķīrusi HCz, apmēru un izlietojumu” (51. punkts).

40

Līdz ar to no šī lēmuma nepārprotami izriet, ka Komisija ir uzsākusi izsmeļošu procedūru, kas attiecas uz visām HCz kopš 1997. gada piešķirtajām atbalsta summām.

41

Runājot konkrētāk par prasītāju, lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu 18. punktā ir norādīts, ka saskaņā ar 2002. gada likumu par publiskā sektora prasījumiem atbild ARP meitas sabiedrība ar nosaukumu “Operators”. Turpinājumā 19. punktā ir precizēts, ka tas nozīmē, ka Operators, saņemot par to visas publiskā sektora kreditoru prasījuma tiesības, kuru pamatā ir publiskā sektora prasījumi tērauda ražošanas nozarē, pārņems daļu no HCz aktīviem, kas nav saistīti ar tērauda ražošanu. Operatora loma ir arī sīkāk aprakstīta lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu 48. zemsvītras piezīmē. Visbeidzot, lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu 51. punktā Komisija ir lūgusi izskaidrot, kādēļ Operatoram nodoto aktīvu un reģionālajos fondos saglabāto aktīvu summa ir attiecīgi 203 un 159 miljoni Polijas zlotu.

42

Līdz ar to ir jāatzīst, ka 2004. gada 19. maijā pieņemtā lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu pamatojums ļāva prasītājam, kurš bija izveidots , saprast, ka tas kā HCz aktīvu pārņēmējs var tikt atzīts par atbildīgu par strīdīgā atbalsta atmaksu.

43

Turklāt, ņemot vērā, ka prasītājs bija vienīgā struktūra Polijā, kas varēja pildīt “operatora” funkcijas 2002. gada likuma izpratnē, tas, mēģinot pierādīt savu procesuālo tiesību pārkāpumu, nevar apgalvot, ka ir piekritis pildīt šīs funkcijas tikai 2005. gada 8. jūlijā. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka ARP prezidents, kuram pilnībā pieder prasītājs, piedalījās oficiālās izmeklēšanas procedūrā un bija informēts par visiem HCz pārstrukturēšanas apstākļiem.

44

Līdz ar to prasības pamats, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir noraidāms.

45

Prasītājs norāda, ka Lēmums ir ļoti īss attiecībā uz iemesliem, kādēļ Komisija to ir atzinusi par strīdīgā atbalsta saņēmēju un līdz ar to par solidāri atbildīgu par attiecīgā atbalsta atmaksu, un nav ļāvis tam kā ieinteresētajai personai saprast tā pamatojumu.

46

Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Komisija Lēmumā ir norādījusi, ka pārņemto publiskā sektora saistību vērtība pārsniedz pārņemtos aktīvus. Līdz ar to Komisijas apgalvojums par to, ka prasītājs ir guvis labumu no strīdīgā atbalsta un līdz ar to tam tas ir jāatmaksā, nav pamatots.

47

Komisija apgalvo, ka šie iebildumi attiecas uz Lēmuma pamatotību pēc būtības, nevis uz tā pamatojumu.

48

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jānodala ar pamatojuma trūkumu vai tā nepietiekamību saistītais iebildums un iebildums par lēmuma pamatojuma neprecizitāti (faktiska vai juridiska rakstura kļūdas dēļ). Šis pēdējais minētais aspekts attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumīguma pārbaudi pēc būtības, nevis uz būtisko formas prasību pārkāpumu un līdz ar to nevar būt EKL 253. panta pārkāpums (iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 67. punkts, un Pirmās instances tiesas 1997. gada 7. novembra spriedums lietā T-84/96 Cipeke/Komisija, Recueil, II-2081. lpp., 47. punkts). Līdz ar to, pārbaudot pienākuma norādīt pamatojumu izpildi, Pirmās instances tiesa nevar pārbaudīt, vai argumenti, uz ko atsaucas Komisija sava lēmuma pamatošanai, ir likumīgi pēc būtības. Tādējādi uz pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību vērstā pamata ietvaros norādītajiem iebildumiem un argumentiem, kas ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma pamatotības apstrīdēšanu, nav nekādas nozīmes (Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-349/03 Corsica Ferries France/Komisija, Krājums, II-2197. lpp., 58. un 59. punkts).

49

Šajā lietā Komisija Lēmuma 146. apsvērumā ir norādījusi, ka HCz aktīvi un pasīvi tika sadalīti starp trim sabiedrībām, kas bija HCz tiesību un saistību pārņēmējas, proti, RFG, MH un Operatoru, un ka tādēļ juridiskā persona, kas saņēma strīdīgo atbalstu, nebija tikai HCz veidotā juridiskā persona, bet arī šīs pārējās personas. Komisija tādējādi ir norādījusi iemeslu, kādēļ tā ir atzinusi prasītāju par solidāri atbildīgu par strīdīgā atbalsta atmaksu, lai arī tā nebija to atzinusi par šī atbalsta saņēmēju.

50

Šādos apstākļos Lēmumu nevar atzīt par nepamatotu. Tiktāl, ciktāl prasītājs apstrīd pieņemto noteikumu precizitāti un likumīgumu, tā izvirzītie argumenti tiks izskatīti nākamā prasības pamata ietvaros.

51

No tā izriet, ka ar pamatojuma trūkumu saistītais prasības pamats ir noraidāms.

52

Prasītājs apgalvo, ka Komisija, atzīstot to par strīdīgā atbalsta saņēmēju, ir pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas.

53

Tas vien, ka prasītājs, kurš nedarbojas tērauda ražošanas nozarē, ir iegādājies atsevišķus strīdīgo atbalstu saņēmušā uzņēmuma aktīvus, nav pietiekams pamats atzīt, ka kopā ar šiem aktīviem prasītājs ir saņēmis arī finansiālās priekšrocības, kuras šos aktīvus nodevušais uzņēmums iepriekš bija ieguvis, pateicoties saņemtajam atbalstam. Tā kā prasītāja pārņemto publiskā sektora prasījumu vērtība ir augstāka par tam nodoto īpašumu tirgus cenu, nekas neliecina par to, ka tas būtu saņēmis kādas finanšu priekšrocības, tai skaitā priekšrocību atbalsta formā. Gadījumā, ja nelikumīgu valsts atbalstu saņēmušais uzņēmums tiek pārdots par tirgus cenu, šī uzņēmuma pircējs nav atzīstams par šī atbalsta saņēmēju (Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-277/00 Vācija/Komisija, Recueil, I-3925. lpp.; turpmāk tekstā — “SMI spriedums”).

54

Prasītājs norāda, ka iespējamā strīdīgā atbalsta atgūšana no tā “satricinātu” publiskā sektora saistību, kuras Komisija ir rūpīgi aprēķinājusi, pārbaudījusi un apstiprinājusi, pārstrukturēšanas pamatu un attiecīgi samazinātu šo publiskā sektora saistību finansēšanai paredzētos finanšu resursus.

55

Prasītājs arī apgalvo, ka tas nav iegādājies ar tērauda ražošanu nesaistītos aktīvus atbilstoši 2002. gada likumam. Saskaņā ar šo likumu esot bijis iespējams veikt tikai uzņēmuma parādu pārņemšanu. Tiesas sēdē prasītājs precizēja, ka tas “operatora” funkcijas saskaņā ar 2002. gada likumu bija piekritis uzņemties tikai 2005. gada 8. jūlijā. Līdz ar to prasītāja iekļaušana Lēmuma 3. pantā esot bijusi pārsteidzīga, jo šī lēmuma pieņemšanas brīdī attiecīgas vienošanās vēl nebija.

56

Tādējādi arī kreditori, kuriem ir tiesības saņemt atmaksu, var vērsties pie prasītāja kā pie solidārā parādnieka ar lūgumu atmaksāt visu strīdīgo atbalstu, kā arī procentus. Tomēr starp prasītāju un MH vai IUD neesot nekādas līgumtiesiskas saistības, kas ļautu tam vērsties pret šīm sabiedrībām ar lūgumu atmaksāt strīdīgo atbalstu.

57

Komisija vispirms atgādina, ka, lai arī tā ir atzinusi, ka HCz pārstrukturēšana saskaņā ar 2002. gada likumu tika īstenota bez papildu valsts atbalsta saņemšanas, jo tā atbilda “privātā kreditora kritērijam”, tā arī ir secinājusi, ka HCz laika posmā no 1997. līdz 2002. gadam bija saņēmis ar kopējo tirgu daļēji nesaderīgu atbalstu.

58

Komisija nepiekrīt, ka prasītājs būtu iegādājies HCz aktīvus par tirgus cenu. Neesot iespējams noteikt augstāku cenu, nekā privātais investors, kas darbojas tirgū, būtu gatavs maksāt par šiem aktīviem. Visas HCz pārstrukturēšanas ietvaros īstenotās ar īpašumu saistītās pārveidošanas darbības un no tā izrietošā šo aktīvu sadale esot bijuši saskaņā ar 2002. gada likumu veikti darījumi.

59

Attiecībā uz HCz, RFG, MH un prasītāja solidāro pienākumu Komisija norāda, ka dalībvalstij ir attiecīgi jāizpilda rīkojums par strīdīgā atbalsta atmaksu. Komisija atzīmē, ka prasītāja pārņemto aktīvu sākotnējā tirgus vērtība, kas minēta Lēmumā, atšķiras no A5. pielikumā norādītās bilances vērtības. Komisija neesot varējusi noteikt precīzu aktīvu vērtību. Katrā ziņā dalībvalsts, kas nevar izpildīt attiecīgo lēmumu, var vērsties Komisijā, lūdzot tai palīdzību šo grūtību pārvarēšanā.

60

Prasītājs būtībā apgalvo, ka Komisija Lēmumā ir kļūdaini atzinusi to par solidāri atbildīgu par strīdīgā atbalsta atmaksu.

61

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no “saņēmēja”.

62

Tomēr šajā lietā Komisija ir uzsvērusi, ka prasītājs nav bijis strīdīgā atbalsta saņēmējs. Tomēr neraugoties uz to, tā to ir atzinusi par solidāri atbildīgu par šī atbalsta atmaksu.

63

Ir tiesa, ka kopš Komisijas 1999. gada 8. jūlija Lēmuma 1999/720/EK, EOTK par Vācijas īstenoto atbalstu Gröditzer Stahlwerke GmbH un tā meitas sabiedrības Walzwerk Burg GmbH labā (OV L 292, 27. lpp.), kurā tā pirmo reizi savā praksē noteica pienākumu atgūt atbalstu no uzņēmumiem, kas bija iegādājušies atsevišķus aktīvus, Komisija dažos gadījumos ir atzinusi, ka jēdziens “saņēmējs” Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkta izpratnē apzīmē ne vien atbalsta sākotnējo saņēmēju, bet attiecīgā gadījumā arī visus uzņēmumus, kuriem tikuši nodoti atsevišķi aktīvi ar mērķi izvairīties no atbalsta atgūšanas rīkojuma izpildes.

64

Ir jānorāda, pirmkārt, ka priekšnosacījums par atbalsta atmaksu atbildīgo personu loka paplašināšanai ir aktīvu nodošana. Tomēr Lēmuma pieņemšanas brīdī, proti, 2005. gada 5. jūlijā šāda nodošana vēl nebija notikusi, jo prasītājs “operatora” funkcijas HCz pārstrukturēšanas procedūras ietvaros piekrita uzņemties tikai dažas dienas vēlāk. No pastāvīgās judikatūras tomēr izriet, ka, izskatot prasību atcelt tiesību aktu, apstrīdētā tiesību akta likumīgums ir izvērtējams, ņemot vērā šī akta pieņemšanas brīdī pastāvējušos faktiskos un tiesiskos apstākļus (skat. Tiesas spriedumu apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts, un šī sprieduma 53. punktā minēto spriedumu lietā SMI, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Komisija, nenoliedzami, tiesas sēdē ir norādījusi, ka visa HCz pārstrukturēšanas darījuma pamatā bija princips, ka visi aktīvi tiks nodoti prasītājam un ka tā piekrišana ir tikai formālas dabas jautājums. Tomēr prasītājs pamatoti ir norādījis, ka, kaut arī 2002. gada likumā ir paredzētas “operatora” funkcijas, tajā tomēr nav precizēts, kurš ir uzskatāms par “operatoru” un cik daudz “operatoru” var tikt izveidots. Līdz ar to šajā lietā “operators” varēja būt jebkura cita persona, ne vien prasītājs. Tādēļ Lēmuma pieņemšanas brīdī prasītāja beznosacījumu iekļaušana to personu lokā, kas ir solidāri atbildīgas par strīdīgā atbalsta atmaksu, bija pārsteidzīga.

66

Otrkārt, to personu loka, kas ir solidāri atbildīgas par atbalsta atmaksu, paplašināšana ir pamatojama tikai tad, ja aktīvu nodošana rada atbalsta atgūšanas rīkojuma neizpildes risku, un tostarp tad, ja pēc aktīvu pārdošanas atbalsta sākotnējais saņēmējs paliek par “tukšu čaulu”, no kuras nav iespējams atgūt nelikumīgo atbalstu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 19. oktobra spriedumu lietā T-324/00 CDA Datenträger Albrechts/Komisija, Krājums, II-4309. lpp., 98. un turpmākie punkti). Šī paplašināšana turklāt var būt pamatota, ja aktīvu pircējs saglabā konkurences priekšrocību, kas saistīta ar atbalsta saņemšanu (iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā SMI, 86. punkts).

67

Šajā sakarā Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, ja nelikumīgu valsts atbalstu saņēmušais uzņēmums tiek pārdots par tirgus cenu, nevar uzskatīt, ka pircējs ir saņēmis kādu priekšrocību salīdzinājumā ar pārējiem tirgus dalībniekiem. Līdz ar to pircējam nevar prasīt atmaksāt šo atbalstu (šajā sakarā skat. iepriekš 53. punktā minēto spriedumu lietā SMI, 80. un 81. punkts). Konkrētāk runājot, aktīvu pārdošanas gadījumā Pirmās instances tiesa savā iepriekš 66. punktā minētajā spriedumā lietā CDA Datenträger Albrechts/Komisija ir atzinusi, ka gadījumā, ja pircējs par aktīvu pārņemšanu ir samaksājis tirgus cenai atbilstošu pirkuma summu, tas nesaglabā konkurences priekšrocības, kas saistītas ar pārdevējam piešķirtā atbalsta saņemšanu. Šādā gadījumā nevar uzskatīt, ka atbalsta sākotnējais saņēmējs paliek tikai “tukša čaula”, no kuras nav iespējams saņemt nelikumīgā atbalsta atmaksu (šajā sakarā skat. sprieduma 99. un 100. punktu), nedz arī, ka pircējs saglabā konkurences priekšrocību, kas saistīta ar atbalsta saņemšanu.

68

Tiesa ir arī precizējusi, ka, lai pārbaudītu finansiālos īpašumtiesību nodošanas nosacījumus, valsts iestādes cita starpā var ņemt vērā saistībā ar īpašumtiesību nodošanu eventuāli izdarītu ekspertīzi (Tiesas 2008. gada 13. novembra spriedums lietā C-214/07 Komisija/Francija, Krājums, I-8357. lpp., 59. un 60. punkts).

69

Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka tā pārņemto publiskā sektora saistību vērtība ir nesalīdzināmi augstāka par tam nodoto īpašumu vērtību. Pēc prasītāja domām, no Lēmuma 53. apsvēruma izriet, ka neatkarīgs eksperts ir novērtējis prasītāja saņemto aktīvu, proti, zemes gabala, sabiedrības Elsen kapitāldaļu un parādsaistību tirgus vērtību 156 miljonu Polijas zlotu apmērā (A5. pielikumā norādītā summa šajā sakarā atšķiras tikai nedaudz). Turpretī prasītāja likumīgi pārņemto publiskā sektora saistību kopējā vērtība ir vairāk nekā 280 miljoni Polijas zlotu. Šādos apstākļos Komisija, nesniedzot citu izskaidrojumu, nevarēja atzīt nedz, ka pastāv neizpildes risks, nedz, ka prasītājs saistībā ar strīdīgo atbalstu bija guvis faktisku konkurences priekšrocību. Katrā ziņā Komisijai vajadzēja izskaidrot, kādēļ tā uzskatīja par nenozīmīgu to, ka aktīvi bija pārņemti par tādu “cenu”, kas acīmredzami izslēdz šādas konkurences priekšrocības saņemšanu. Ņemot vērā, ka prasītājs nav pārdevēja grupā ietilpstoša sabiedrība un pat nedarbojas tērauda ražošanas tirgū, bet pilda grūtībās nonākušu uzņēmumu parādu un aktīvu pārņēmēja funkcijas ar mērķi dzēst to parādsaistības, Komisijai bija konkrēti jāpierāda neizpildes risks un faktiska konkurences priekšrocības saņemšana saistībā ar strīdīgo atbalstu.

70

Līdz ar to prasītāja iekļaušana to personu skaitā, kas ir solidāri atbildīgas par strīdīgā atbalsta atmaksu, ir kļūdaina.

71

No tā izriet, ka ar EKL 87. un 88. panta, kā arī Regulas Nr. 659/1999 14. panta kļūdainu interpretāciju saistītais prasības pamats ir apmierināms.

72

No visa iepriekš minētā izriet, ka Lēmums, neizskatot pēdējo prasības pamatu, kas attiecas uz tiesiskās drošības un samērīguma principu pārkāpumu, ir atceļams daļā, kurā tas attiecas uz prasītāju.

73

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (astotā palāta)

nospriež:

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas rašanās fakti

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pieņemamību

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par lietas būtību

Par prasības pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par prasības pamatu, kas attiecas uz pamatojuma nesniegšanu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdainu EKL 87. un 88. panta, kā arī Regulas Nr. 659/1999 14. panta interpretāciju

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem