Tiesas (trešā palāta) 2007. gada 8. novembra rīkojums — Fratelli Martini un Cargill

(lieta C-421/06)

“Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmā daļa — Tiesas spriedums, ar kuru atzīta Kopienu tiesību normas spēkā neesamība — Iestāžu pienākumi — Veterinārās pārbaudes — Dzīvnieku barības maisījums — Barībā ietilpstošo galveno sastāvdaļu norāde uz marķējuma ar novirzi ± 15 % no norādītā daudzuma — Aizliegums maldināt patērētāju”

1. 

Prejudiciāli jautājumi — Skaidri no judikatūras izsecināma atbilde — Reglamenta 104. panta 3. punkta piemērošana (Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkts) (sal. ar 20. punktu)

2. 

Sabiedrības veselības aizsardzība — Dzīvnieku barības maisījums — Direktīva 2002/2 (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 78/2002 8. un 16. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/2 1. panta 4. punkts) (sal. ar 45. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3. 

Sabiedrības veselības aizsardzība — Dzīvnieku barības maisījums — Direktīva 2002/2 (EKL 233. un 234. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/2 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts) (sal. ar 63. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Consiglio di Stato — Tiesas sprieduma apvienotajās lietās C-453/03, C-11/04, C-12/04 un C-194/04 ABNA u.c. iedarbība, ar kuru atzīta Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Direktīvas 2002/2/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 79/373/EEK par barības maisījumu apriti un atceļ Komisijas Direktīvu 91/357/EEK (OV L 63, 23. lpp.), daļēja spēkā neesamība — Iestāžu pienākums pieņemt jaunu tiesību aktu

Rezolutīvā daļa:

1) 

1. panta 4. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Direktīvā 2002/2/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 79/373/EEK par barības maisījumu apriti un atceļ Komisijas Direktīvu 91/357/EEK, kurā ir paredzēts pienākums uz dzīvnieku barības maisījuma marķējuma norādīt galveno barībā ietilpstošo sastāvdaļu svara procentus ar novirzi attiecībā uz šiem procentiem ± 15 % no norādītā daudzuma, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav pretrunā 8. un 16. pantam Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulā (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, kuru mērķi it īpaši ir izvairīties no tā, lai dzīvnieku barības marķējums un noformējums nemaldinātu patērētāju;

2) 

tā kā Direktīvas 2002/2 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā bija paredzēts autonoms pienākums, kuram nebija nekādas saiknes ar citos šīs direktīvas noteikumos paredzētajiem pienākumiem, tad minētās tiesību normas pasludināšana par spēkā neesošu, ko Tiesa paziņojusi 2005. gada 6. decembra spriedumā apvienotajās lietās C-453/03, C-11/04, C-12/04 un C-194/04 ABNA u.c., nav radījusi juridisku vakuumu vai nesaskaņu, kuras dēļ Kopienu iestādēm Direktīvā 2002/2 būtu jāveic grozījumi pēc būtības;

Katrā ziņā Kopienu tiesību normas spēkā neesamība tieši izriet no Tiesas sprieduma, kurā tas atzīts, un gan dalībvalstu iestādēm, gan arī tiesām no tā ir jāizdara secinājumi savas tiesiskās kārtības kontekstā.


Tiesas (trešā palāta) 2007. gada 8. novembra rīkojums — Fratelli Martini un Cargill

(lieta C-421/06)

“Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmā daļa — Tiesas spriedums, ar kuru atzīta Kopienu tiesību normas spēkā neesamība — Iestāžu pienākumi — Veterinārās pārbaudes — Dzīvnieku barības maisījums — Barībā ietilpstošo galveno sastāvdaļu norāde uz marķējuma ar novirzi ± 15 % no norādītā daudzuma — Aizliegums maldināt patērētāju”

1. 

Prejudiciāli jautājumi — Skaidri no judikatūras izsecināma atbilde — Reglamenta 104. panta 3. punkta piemērošana (Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkts) (sal. ar 20. punktu)

2. 

Sabiedrības veselības aizsardzība — Dzīvnieku barības maisījums — Direktīva 2002/2 (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 78/2002 8. un 16. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/2 1. panta 4. punkts) (sal. ar 45. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3. 

Sabiedrības veselības aizsardzība — Dzīvnieku barības maisījums — Direktīva 2002/2 (EKL 233. un 234. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/2 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts) (sal. ar 63. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Consiglio di Stato — Tiesas sprieduma apvienotajās lietās C-453/03, C-11/04, C-12/04 un C-194/04 ABNA u.c. iedarbība, ar kuru atzīta Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Direktīvas 2002/2/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 79/373/EEK par barības maisījumu apriti un atceļ Komisijas Direktīvu 91/357/EEK (OV L 63, 23. lpp.), daļēja spēkā neesamība — Iestāžu pienākums pieņemt jaunu tiesību aktu

Rezolutīvā daļa:

1) 

1. panta 4. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Direktīvā 2002/2/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 79/373/EEK par barības maisījumu apriti un atceļ Komisijas Direktīvu 91/357/EEK, kurā ir paredzēts pienākums uz dzīvnieku barības maisījuma marķējuma norādīt galveno barībā ietilpstošo sastāvdaļu svara procentus ar novirzi attiecībā uz šiem procentiem ± 15 % no norādītā daudzuma, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav pretrunā 8. un 16. pantam Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulā (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, kuru mērķi it īpaši ir izvairīties no tā, lai dzīvnieku barības marķējums un noformējums nemaldinātu patērētāju;

2) 

tā kā Direktīvas 2002/2 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā bija paredzēts autonoms pienākums, kuram nebija nekādas saiknes ar citos šīs direktīvas noteikumos paredzētajiem pienākumiem, tad minētās tiesību normas pasludināšana par spēkā neesošu, ko Tiesa paziņojusi 2005. gada 6. decembra spriedumā apvienotajās lietās C-453/03, C-11/04, C-12/04 un C-194/04 ABNA u.c., nav radījusi juridisku vakuumu vai nesaskaņu, kuras dēļ Kopienu iestādēm Direktīvā 2002/2 būtu jāveic grozījumi pēc būtības;

Katrā ziņā Kopienu tiesību normas spēkā neesamība tieši izriet no Tiesas sprieduma, kurā tas atzīts, un gan dalībvalstu iestādēm, gan arī tiesām no tā ir jāizdara secinājumi savas tiesiskās kārtības kontekstā.