1

Apelācijas sūdzībā Moser Baer India Ltd lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. oktobra spriedumu lietā T-300/03 Moser Baer India/Padome (Krājums, II-3911. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētais spriedums”), ar kuru ir noraidīta tās prasība atcelt Padomes Regulu (EK) Nr. 960/2003, ar ko ievieš galīgo kompensācijas maksājumu attiecībā uz Indijas izcelsmes ierakstāmu kompaktdisku importu (OV L 138, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētā regula”), tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.

2

Padomes 1997. gada 6. oktobra Regula (EK) Nr. 2026/97 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 288, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Pamatregula”) regulē antisubsidēšanas procedūras.

3

Pamatregulas 5. pantā ir noteikts:

“Kompensējamās subsīdijas apjoma aprēķināšana

Šīs regulas vajadzībām kompensējamo subsīdiju apjoms atbilst tam ieguvumam, kas ir piešķirts saņēmējam subsīdiju jautājuma izmeklēšanas laikā [..].”

4

Pamatregulas 7. panta 3. punktā, kurā ir ietverti šī aprēķina vispārīgie noteikumi, ir paredzēts:

“Ja subsīdiju var sasaistīt ar pamatlīdzekļu iegādi vai nākotnē paredzamu iegādi, kompensējamās subsīdijas apjomu aprēķina, sadalot subsīdiju par laikposmu, kas atbilst parastam šādu aktīvu nolietojuma laikposmam konkrētajā ražošanas nozarē [..].”

5

Pamatregulas 8. pantā ir noteikts:

“Kaitējuma noteikšana

[..]

2.   Kaitējuma noteikšanu pamato uz tiešiem pierādījumiem, un tajā ietver šādu faktoru objektīvu izpēti:

3.   Attiecībā uz subsidētā importa apjomu ņem vērā, vai ir bijis ievērojams pieaugums subsidētā importa apjomā vai nu absolūtajā izteiksmē, vai attiecībā uz ražošanu vai patēriņu Kopienā. Attiecībā uz subsidētā importa iespaidu uz cenām ņem vērā, vai šis imports ir realizēts par ievērojami zemākām cenām salīdzinājumā ar līdzīgu Kopienas ražošanas nozares produktu cenām, vai arī šāda importa dēļ kā citādi ievērojami samazinās cenas vai arī ievērojami tiek kavēts cenu pieaugums, kas citādi būtu noticis. Neviens no šiem faktoriem nedz vienatnē, nedz kopumā nav pamats izšķirīgajam ieteikumam.

[..]

5.   Pārbaudot subsidētā importa ietekmi uz konkrēto Kopienas ražošanas nozari, pārbaudē tiek ietverts visu to būtisko ekonomisko faktoru un indeksu novērtējums, kas attiecas uz ražošanas nozares situāciju, to skaitā tas, ka ražošanas nozare vēl joprojām nav pārvarējusi sekas, kas radušās pēc iepriekšējās subsidēšanas vai dempinga, kompensējamo subsīdiju apjoma lieluma, faktiska vai iespējama pārdošanas apjoma, peļņas, preču izlaiduma, tirgus daļas, ražīguma, peļņas no kapitāla ieguldījuma, jaudas izmantošanas samazināšanās, faktoriem, kas ietekmē Kopienas cenas, faktiskās un iespējamās negatīvās ietekmes uz skaidras naudas plūsmu, inventāru, nodarbinātību, algām, izaugsmi, spēju saņemt kapitālu vai ieguldījumus un, ja runa ir par lauksaimniecību, vai ir palielinājies slogs valsts atbalsta programmām. Nedz šis saraksts ir pilnīgs, nedz arī kāds no šiem faktoriem vai vairāki kopā var būt par pamatu izšķirīgajiem ieteikumiem.

6.   Ar visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 2. punktu, ir jāpierāda, ka subsidētais imports rada kaitējumu šīs regulas nozīmē. Konkrēti, tas paredz pierādīt, ka apjoms un/vai cenu līmeņi, kas noteikti saskaņā ar 3. punktu, rada iespaidu uz Kopienas ražošanas nozari, kā noteikts 5. punktā, un ka šis iespaids ir tik liels, ka to var klasificēt kā būtisku.

7.   Pēta arī zināmus faktorus, kas nav subsidētais imports, bet kas tāpat rada kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei, lai nodrošinātu, ka kaitējumu, ko rada šādi citi faktori, nepiedēvē subsidētajam importam atbilstīgi 6. punktam. Faktori, kurus šajā sakarā drīkst ņemt vērā, ietver nesubsidētā importa apjomu un cenas, pieprasījuma samazināšanos vai pārmaiņas patēriņa modelī, tirdzniecības ierobežojumus no trešo valstu un Kopienas ražotājiem un konkurenci starp tiem, tehnoloģijas attīstību, kā arī Kopienas ražošanas nozares eksporta apjomu un produktivitāti.

[..]”

6

Atbilstoši Pamatregulas 15. panta 1. panta trešajam teikumam kompensācijas maksājuma apjoms nepārsniedz kompensējamām subsīdijām noteikto apjomu un tam ir jābūt mazākam par tām, ja šāds mazāks apjoms ir pietiekams, lai novērstu Kopienas ražošanas nozarei radīto kaitējumu.

7

Pamatregulas 28. pantā ir noteikts:

“Nesadarbošanās

1.   Gadījumos, kad jebkura ieinteresētā puse atsaka pieeju vai kā citādi nesagādā vajadzīgo informāciju termiņā, kas noteikts šajā regulā, vai ievērojami kavē izmeklēšanu, pagaidu vai galīgo apstiprinājumu vai noraidījumu drīkst sagatavot, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem.

Ja tiek atklāts, ka jebkura no ieinteresētajām pusēm ir piegādājusi viltotu vai maldinošu informāciju, šādu informāciju neņem vērā un drīkst izmantot pieejamos faktus.

Ieinteresētās puses būtu jābrīdina par nesadarbošanās sekām.

[..]

3.   Ja informācija, ko piegādā ieinteresētā puse, nav visos aspektos pilnīga, to tomēr nevajadzētu ignorēt, ar noteikumu, ka trūkumi nav tādi, kas radītu pārmērīgas grūtības, izstrādājot pieņemamu precīzu slēdzienu, un ka informācija ir iesniegta pienācīgi un laikus un ir pārbaudāma, un ka puse ir rīkojusies, cik vien labi iespējams.

4.   Ja pierādījumus vai informāciju nepieņem, piegādātāju pusi tūlīt informē par iemesliem un dod tai iespēju iesniegt turpmākus paskaidrojumus noteiktajā termiņā. Ja paskaidrojumus uzskata par neapmierinošiem, šādu pierādījumu vai informācijas noraidīšanas iemeslus nodod atklātībai un norāda, publicējot slēdzienu.

5.   Ja slēdzieni, to skaitā tie, kas attiecas uz kompensējamo subsīdiju apjomu, ir izdarīti, pamatojoties uz 1. punkta noteikumiem, ietverot informāciju, kas uzrādīta sūdzībā, tos, ja iespējams, pienācīgi ņemot vērā izmeklēšanas termiņus, pārbauda, atsaucoties uz informāciju no citiem neatkarīgiem avotiem, kas var būt pieejami, piemēram, no publicētiem cenrāžiem, oficiālas importa statistikas un muitas deklarācijām, vai uz informāciju, kas izmeklēšanas gaitā iegūta no citām ieinteresētajām pusēm.

6.   Ja kāda ieinteresētā puse nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, tā ka līdz ar to netiek atklāta būtiska informācija, rezultāts var būt šai pusei mazāk labvēlīgs, nekā ja tā būtu sadarbojusies.”

8

Prāvas rašanās fakti apstrīdētā sprieduma 8.–14. punktā ir aprakstīti šādi:

9

Prasības pieteikumā, kas Pirmās instances tiesas sekretariātā ir iesniegts 2003. gada 29. augustā, prasītāja lūdz atcelt apstrīdēto regulu, izvirzot piecus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz importēto aktīvu parastā nolietojuma laikposma noteikšanu, aprēķinot subsīdijas apmēru, un, otrkārt, uz kaitējuma novērtēšanu un cēloņsakarību.

10

Ar Pirmās instances tiesas 2004. gada 23. janvāra rīkojumu Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

11

Ar Pirmās instances tiesas 2005. gada 18. aprīļa rīkojumu Committee of European CD-R Manufacturers (CECMA), kas ir kļuvusi par Committee of European CD-R and DVD+/-R Manufacturers (CECMA), tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

12

Padome, ko atbalsta Komisija un CECMA, prasīja noraidīt prasību un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13

Apstrīdētā sprieduma 27.–116. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja pirmo pamatu, kas izriet no Pamatregulas 5. panta, 7. panta 3. punkta un 11. panta 1. punkta, un no acīmredzamas kļūdas, novērtējot parasto aktīvu nolietojuma laikposmu. Šis pamats bija sadalīts divās daļās, kas attiecās, pirmkārt, uz faktu saistībā ar nolietojuma laikposmu novērtēšanu un, otrkārt, uz parastā aktīvu nolietojuma laikposma novērtēšanu; otrā daļa savukārt ir sadalīta piecos iebildumos, kas attiecas uz aktīvu klasifikāciju par veidnēm, neņemot vērā informāciju, kas izriet no prasītājas grāmatvedības pārskatiem, uz prasītājas rentabilitātes un ieguldījumu ņemšanu vērā, uz degresīvas nolietojuma metodes piemērošanu un uz aprēķinu, iespējams, strīdīgo raksturu.

14

Apstrīdētā sprieduma 73.–79. punktā Pirmās instances tiesa attiecībā uz to, ka neesot ņemta vērā informācija, kas izriet no prasītājas grāmatvedības pārskatiem, kas veido pirmā pamata otrās daļas otro iebildumu, it īpaši konstatēja:

15

Pirmās instances tiesa ir noraidījusi arī trešo pamatu, kas izriet no acīmredzamas kļūdas vērtējumā un Pamatregulas 8. panta 2. un 6. punkta pārkāpuma, pārbaudot faktus, kas saistīti ar kaitējuma noteikšanu un cēloņsakarību.

16

Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 193.–196. punktā par krājumu līmeni konstatēja:

17

Apstrīdētā sprieduma 201.–207. punktā Pirmās instances tiesa par importa cenu vērtējumu norādīja:

18

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 260.–279. punktā ir noraidījusi piekto pamatu, kas izriet no Pamatregulas 8. panta 6. un 7. punkta pārkāpuma tiktāl, ciktāl tas attiecas uz preču zīmes īpašnieka pret konkurenci vērstās rīcības ietekmi, uzskatot šādi:

19

Ar apstrīdēto spriedumu Pirmās instances tiesa noraidīja prasību.

20

Apelācijas sūdzībā Moser Baer India Ltd lūdz Tiesu:

21

Padome un Komisija lūdz Tiesu:

22

Savas apelācijas atbalstam prasītāja ir izvirzījusi trīs pamatus, kas izriet, pirmkārt, no konsekvences un rūpīgas pārbaudes principa pārkāpuma, sniedzot apstrīdētā sprieduma pamatojumu tā 73.–79. punktā, otrkārt, no Pirmās instances tiesas acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz izmeklēšanas aspektiem attiecībā uz kaitējumu, kas minēti apstrīdētā sprieduma 193.–196. un 201.–206. punktā, un, treškārt, no tā, ka nav ņemts vērā, ka kaitējumu var radīt citi faktori Pamatregulas 8. panta 7. punkta izpratnē tiktāl, ciktāl tas attiecas uz konstatējumu apstrīdētā sprieduma 260.–278. punktā, ka pastāv kaitējums.

23

Ar 2008. gada 6. jūnija vēstuli Padome informēja Tiesu par Regulas (EK) Nr. 1293/2007, ar ko atceļ antidempinga maksājumu, kurš noteikts ar Regulu (EK) Nr. 1050/2002 par Taivānas izcelsmes ierakstāmu kompaktdisku importu, un ar ko atļauj šā maksājuma atmaksāšanu vai atlaišanu, un ar ko atceļ kompensācijas maksājumu, kurš noteikts ar Regulu (EK) Nr. 960/2003 par Indijas izcelsmes ierakstāmu kompaktdisku importu, un ar ko atļauj šā maksājuma atmaksāšanu vai atcelšanu, kā arī izbeidz attiecīgo procedūru (OV L 288, 17. lpp.), pieņemšanu. Tā kā ir pieņemta Regula Nr. 1293/2007, Padome apgalvo, ka šajā lietā tiesvedība ir jāizbeidz.

24

Šajā sakarā jāatgādina, ka Tiesa pēc savas iniciatīvas var izvirzīt, ka vienam no lietas dalībniekiem nav intereses iesniegt vai uzturēt apelācijas sūdzību, ja fakta, kas iestājies pēc Pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas, rezultātā šis spriedums zaudē tā apelācijas sūdzības iesniedzējam kaitējošo raksturu, un atzīt apelācijas sūdzību par nepieņemamu vai par tādu, kam šī iemesla dēļ zudis priekšmets. Prasītājas interese iesniegt apelācijas sūdzību paredz, ka apelācijas iznākums, iespējams, būs labvēlīgs lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis (skat. 1995. gada 19. oktobra spriedumu lietā C-19/93 P Rendo u.c./Komisija, Recueil, I-3319. lpp., 13. punkts, un rīkojumu lietā C-503/07 P Saint-Gobain Glass Deutschland/Komisija, Recueil, I-2217. lpp., 48. punkts).

25

Šajā gadījumā tomēr ir jāatgādina, ka prasītājas interese, lai tiktu atcelts apstrīdētais spriedums un netieši — lai tiktu atcelta apstrīdētā regula, nevar tikt noliegta, pamatojoties uz to, ka šī regula vairs nākotnē nerada sekas. Šādai atcelšanai pašai par sevi var būt juridiskas sekas, it īpaši novēršot, ka Kopienu iestādes atjauno prettiesisku praksi (šajā sakarā skat. 1986. gada 24. jūnija spriedumu lietā 53/85 AKZO Chemie un AKZO Chemie UK/Komisija, Recueil, 1965. lpp., 21. punkts).

26

Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 37. punktā, vispār apstrīdētā regula nav tikusi pilnībā atcelta un turpina ietekmēt kompensācijas maksājumus, kas ir saņemti līdz 2006. gada 4. novembrim.

27

Šādos apstākļos Tiesa nevar konstatēt, ka apelācijai būtu zudis priekšmets.

28

Pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pienācīgi ievērojusi konsekvences un rūpīgas pārbaudes principu, norādot, ka Kopienu iestādes ir rīkojušās likumīgi, uzskatot visus tās aktīvus par aktīviem, kas pārklasificēti par veidnēm, uz kurām attiecas aplūkojamā subsīdija, kas ir sadalīta atbilstoši 4,2 gadu nolietojuma laikposmam.

29

Padome uzskata, ka šis pamats nav pieņemams tādēļ, ka prasītāja tiecas apšaubīt Pirmās instances tiesas konstatētos faktus un iesniegt Tiesai jaunu pamatu, ko tā nav izvirzījusi pirmajā instancē, proti, konsekvences un labas pārvaldības principa pārkāpumu, klasificējot aktīvus veidņu kategorijā.

30

Komisija apgalvo, ka šis pamats nav pieņemams, jo tas liek Tiesai no jauna pārbaudīt Pirmās instances tiesas konstatētos faktus, lai gan nekas neliecina, ka pēdējā būtu sagrozījusi pierādījumus.

31

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no EKL 225. panta un Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Pirmās instances tiesa ir vienīgā instance, kuras kompetencē ir, no vienas puses, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, no otras puses, veikt šo faktu vērtējumu. Ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad saskaņā ar EKL 225. pantu Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Pirmās instances tiesa ir paredzējusi (it īpaši skat. 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C-551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I-3173. lpp., 51. punkts; spriedumu lietā C-266/06 P Evonik Degussa/Komisija, 72. punkts, kā arī spriedumu apvienotajās lietās C-101/07 P un C-110/07 P Coop de France bétail et viande u.c./Komisija, 58. punkts).

32

Tādējādi Tiesas kompetencē nav konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi šo faktu atbalstam. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi un procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, iesniegto pierādījumu izvērtējums ir jāveic Pirmās instances tiesai pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus lietā General Motors/Komisija, 52. punkts; lietā Evonik Degussa/Komisija, 73. punkts, kā arī apvienotajās lietās Coop de France bétail et viande u.c./Komisija, 59. punkts).

33

Turklāt jāatgādina, ka sagrozīšanai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus lietā General Motors/Komisija, 54. punkts; lietā Evonik Degussa/Komisija, 74. punkts, kā arī apvienotajās lietās Coop de France bétail et viande u.c./Komisija, 60. punkts).

34

Turpretim tas, vai Pirmās instances tiesa no minētajiem faktiem varēja pareizi secināt, ka Komisija nav pārkāpusi ne savu rūpības pienākumu, ne pienākumu norādīt pamatojumu, ir tiesību jautājums, kurš pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā (skat. 1997. gada 20. novembra spriedumu lietā C-188/96 P Komisija/V, Recueil, I-6561. lpp., 24. punkts; spriedumu apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 453. punkts, kā arī spriedumu lietā C-405/07 P Nīderlande/Komisija, Krājums, I-8301. lpp., 44. punkts).

35

Šajā lietā prasītāja vispirms pārmet, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi konsekvences un rūpīgas pārbaudes principus, nenorādot tiesību normu vai procedūras noteikumus, kas apstiprinātu, ka Padomei bija tiesības ņemt vērā visus aktīvus, kas klasificēti veidņu kategorijā, lai piemērotu 4,2 gadu nolietošanās laikposmu. Tādējādi prasītāja apšauba apstrīdētā sprieduma 73. punktā minēto veidu, kādā Pirmās instances tiesa novērtēja tās apgalvojumus, saskaņā ar kuru aktīvu klasifikācija veidņu kategorijā neattiecas uz visiem aplūkojamajiem aktīviem.

36

Šajā sakarā no apstrīdētā sprieduma, it īpaši no tā 75. un 78. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā prasītājas apgalvojumus, kā arī pierādījumus, ko lietas dalībnieki ir iesnieguši, atbildot uz rakstveida jautājumu par aktīvu klasifikāciju veidņu kategorijā, un ir nolēmusi, ka prasītāja nav iesniegusi Kopienu iestādēm pierādījumus, kas tām ļautu pārbaudīt tās apgalvojumu patiesumu, un ka līdz ar to apstrīdētajā regulā izdarītais vērtējums nevar tikt apstrīdēts.

37

Arguments, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi konsekvences un rūpīgas pārbaudes principus, līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots.

38

Tā kā prasītāja tiecas apšaubīt arī Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu, būtībā apstrīdot, ka pierādījumi, kas izriet no apstrīdētā sprieduma 75., 77. un 78. punkta, ir pietiekami, lai pierādītu, ka Kopienu iestādes nevarēja norādīt precīzu aktīvu, kas klasificēti veidņu kategorijā, vērtību, šim argumentam ir jātiek atzītam par nepieņemamu, jo šī pieeja tiecas panākt faktu vērtējuma pārbaudi no jauna, ko apelācijas ietvaros Tiesa nav kompetenta darīt.

39

Turklāt prasītāja apgalvo, ka, pirmkārt, trūkstot nepieciešamajiem elementiem, lai aprēķinātu kompensējamo subsīdiju apjomu, Kopienu iestādēm bija tieši jāatsaucas uz Pamatregulas 28. pantu. Tā apgalvo, otrkārt, ka, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdotu rakstveida jautājumu, tā ir pierādījusi, ka, pamatojoties uz Kopienu iestāžu sniegto informāciju un uz datiem, kas minēti nodokļu deklarācijas pielikumā un kas paskaidro nolietojuma aprēķinu, Kopienu iestādes zināja vai varēja vienkārši uzzināt, ka aktīvu, kas nebija klasificēti vai pārklasificēti kā veidnes, proporcija palielinājās par vismaz 23% no visiem importētajiem aktīviem.

40

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka jaunie pamati, kas nav ietverti prasībā, nevar tikt iesniegti apelācijas instancē, kā tas izriet no Reglamenta 113. panta 2. punkta un 116. panta 1. punkta (skat. 1992. gada 19. jūnija spriedumu lietā C-18/91 P V/Parlaments, Recueil, I-3997. lpp., 21. punkts, un spriedumu lietā C-1/98 P British Steel/Komisija, Recueil, I-10349. lpp., 47. punkts).

41

Šajā gadījumā prasītāja pirmo reizi tikai Tiesā apgalvoja, ka esot pārkāpts Pamatregulas 28. pants, kas ir saistīts ar to, ka informācija, kas izriet no tās nodokļu deklarācijas, neesot pietiekami ņemta vērā, lai konstatētu, ka visi subsidētie aktīvi nav tikuši pārklasificēti veidņu kategorijā. Tādējādi ir jākonstatē, ka šis arguments ir jauns un tātad nepieņemams šīs apelācijas ietvaros.

42

Attiecībā uz argumentu, kas izriet no prasītājas iesniegtā pierādījuma par to, ka Kopienu iestādes esot zinājušas subsidēto aktīvu, kas nav pārklasificēti veidņu kategorijā, proporciju, ir jākonstatē, ka tā tiecas saņemt jaunu faktu vērtējumu, kas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas ietvaros, ja vien nav notikusi [pierādījumu] sagrozīšana.

43

Tātad no minētā izriet, ka pirmais pamats ir pilnībā jānoraida.

44

Prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu, kas konstatēti kaitējuma noteikšanas laikā, vērtējumā. Šis otrais pamats ietver divas daļas, kas attiecas, pirmkārt, uz kļūdainu Indijas izcelsmes CD-R importa līmeņa vērtējumu un, otrkārt, uz kļūdainu Kopienas ražošanas nozares uzkrājumu līmeņa noteikšanu kā norādi uz kaitējuma esamību.

45

Attiecībā uz kļūdainu Indijas izcelsmes CD-R importa līmeņa novērtējumu prasītāja izvirza trīs argumentus. Pirmkārt, tā apstrīd Pirmās instances tiesas secinājumu, ka Kopienu iestādes ir pamatoti noraidījušas apgalvojumu, ka Eurostat lietotā statistikas formula, nosakot attiecīgos datus, nav ticama maziem apjomiem. Šos datus veidojot“kods CN”, kas sastāvot no CD-R, kā arī citiem līdzīga veida produktiem un esot balstīts uz Kopienas CD-R ražošanas nozares attīstītu formulu. Turklāt, tā kā prasītāja ir vienīgā Indijas CD-R eksportētāja uz Eiropas Savienību, tās pašas dati esot bijis vienīgais ticamais avots, lai noteiktu importa apmēru un vērtību.

46

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Kopienu iestāžu konstatējums, ko ir apstiprinājusi Pirmās instances tiesa, ka Eurostat dati un tās pašas finanšu dati noved pie ļoti līdzīgiem rezultātiem, ir kļūdains. Atbilstoši prasītājas datiem 2000. gadā tās eksporta cenas esot paaugstinājušās līdz izmeklēšanas laikposma beigām. Šis konstatējums neatbilstot Eurostat datiem, kuros tiekot norādīts cenu kritums par 59%.

47

Treškārt, prasītāja uzskata, ka tā vienmēr ir apstrīdējusi, ka attiecībā uz importa cenu līmeni Padome ir izdarījusi atbilstošu salīdzinājumu, un apgalvo, ka cits izmeklēšanas laikposma datums būtu skaidri licis Kopienu iestādēm izdarīt atšķirīgu secinājumu. Tātad Pirmās instances tiesas izdarītais secinājums, ka prasītāja neapgalvo, ka cita sākuma datuma ņemšana vērā šiem datiem varētu būt likusi izdarīt atšķirīgus secinājumus par Indijas CD-R importa cenām, esot nepareizs.

48

Padome uzskata, un to atbalsta Komisija, ka otrā pamata pirmajā daļā prasītāja apstrīd konstatējumus, ar kuriem Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi apstrīdētajā regulā ietverto faktu pareizību. No tā izriet, ka šī otrā pamata daļa ir jāatzīst par nepieņemamu.

49

Ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai saskaņā ar EKL 225. pantu, Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunktu apelācijas sūdzībās ir precīzi jānorāda tā sprieduma, kuru ir lūgts atcelt, pārsūdzētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, kas īpašā veidā pamato šo lūgumu (it īpaši skat.2005. gada 3. marta spriedumu lietā C-499/03 P Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija, Krājums, I-1751. lpp., 37. punkts; spriedumu lietā C-68/05 P Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija, Krājums, I-10367. lpp., 54. punkts, kā arī rīkojumu lietā C-420/05 P Ricosmos/Komisija, 64. punkts).

50

Līdz ar to šīm iepriekšējā punktā minētajām prasībām neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti vai atstāstīti pamati un argumenti, kas tika izklāstīti Pirmās instances tiesai, ieskaitot tos, kas bija balstīti uz faktiem, kurus šī tiesa skaidri noraidīja (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija, 38. punkts, un lietā Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija, 54. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Ricosmos/Komisija, 71. punkts). Šāda apelācija patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Pirmās instances tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav Tiesas kompetencē (it īpaši skat. 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I-5291. lpp., 35. punkts, un spriedumu lietā C-76/01 P Eurocoton u.c./Padome, Recueil, I-10091. lpp., 47. punkts).

51

Pārbaudot trešā pamata pirmo iebildumu, Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 142.–190. punktā ir izteikusies par prasītājas argumentu, kas citēts šī sprieduma 145. punktā, ka Eurostat dati par 1998.–2000. gadu nav ticami “koda CN” dēļ, kas bez CD-R ietver vairākus citus produktus. Šo pārējo produktu daudzums esot norādīts tonnās, tādēļ, lai noteiktu importēto CD-R skaitu, pēc prasītājas uzskata Eurostat datiem bija jāpiemēro matemātiska formula. Tomēr, kā prasītāja turpina, tā kā daudzums bija ļoti neliels, šāda formula nebūtu statistiski ticama. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa tā paša sprieduma 171. punktā nolēma, ka prasītāja nav sniegusi nekādus pierādījumus, kas pamatotu tās iebildumu, saskaņā ar kuru Eurostat lietotā statistikas formula, nosakot attiecīgos datus, nav ticama attiecībā uz maziem apjomiem.

52

Apstrīdētā sprieduma 201.–206. punktā Pirmās instances tiesa tikai novērtējusi importa cenu līmeni tai izvirzītā trešā pamata trešā iebilduma ietvaros. Ar šo trešo iebildumu pirmajā instancē prasītāja norādīja, pirmkārt, ka, secinot importa cenu samazinājumu, Kopienu iestādes ir pamatojušās uz datiem par 1998.–2000. gadu, kas nebija ne atbilstoši, ne ticami. Otrkārt, prasītāja apgalvoja, ka tas, ka arī importa cenas tika analizētas, pamatojoties uz tās sniegtajiem datiem, neko nemaina šajā sakarā, jo attiecīgos datus Kopienu iestādes esot iesniegušas nepiemērotā veidā.

53

Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 203. punktā ir konstatējusi, ka prasītājas sniegto datu analīze ir novedusi pie rezultātiem, kas ir ļoti līdzīgi datiem, kas ir pamatoti ar Eurostat datiem, proti, cenu pazeminājuma par 54%. Šī konstatējuma atbalstam, noraidot prasītājas iebildumu, ka šo datu izklāsts nav pareizs, Pirmās instances tiesa atsaucās uz apstrīdētās regulas 61. un 62. apsvērumu, kuros Kopienu iestādes ir salīdzinājušas Eurostat datus ar prasītājas sniegtajiem datiem un par attiecīgo laikposmu ir nonākušas pie līdzīgiem secinājumiem.

54

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka otrā pamata pirmās daļas pirmais un otrais arguments ir jāatzīst par nepieņemamiem, jo tie faktiski prasa no jauna pārbaudīt faktu vērtējumu, neprecizējot, kāda kļūda tiesību piemērošanā ir pieļauta apstrīdētajā spriedumā.

55

Attiecībā uz otrā pamata pirmās daļas trešo argumentu prasītāja norāda, ka tā jau iepriekš ir apgalvojusi, ka cits izmeklēšanas laikposma datums skaidri būtu licis Kopienu iestādēm izdarīt atšķirīgus secinājumus. Tādējādi prasības pieteikuma Pirmās instances tiesai 101. punktā tā norādīja, ka Padomes izdarītais neatbilstošu importa cenu līmeņu salīdzinājums apstrīdētajā regulā raksturo Kopienu iestāžu objektivitātes trūkumu vai, pakārtoti, to, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda Indijas importa cenu tendenču vērtējumā.

56

Padome apgalvo, ka šajā prasības pieteikuma pirmajā instancē punktā ir veikta atsauce ne tikai uz prasītājas datiem, bet arī uz Kopienu iestāžu savāktajiem datiem. Tādējādi, pat pieņemot, ka šī prasītājas atsauce uz tās prasības pieteikumu Pirmās instances tiesā ietver argumentu, kas pamato apgalvojumu, ka cita sākuma datuma prasītājas iesniegtajiem datiem ņemšana vērā liktu izdarīt atšķirīgus secinājumus, šis elements nenorādot, ka taisnība ir prasītājai, jo termins “šie dati”, kas minēts apstrīdētā sprieduma 205. punktā, nenorāda uz prasītājas datiem.

57

Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 205. punktā konstatēja, ka, pat ja prasītājas sniegtie dati attiecas uz laikposmu, kas sākas 1999. gada 1. aprīlī, kamēr Eurostat dati ir par laika posmu, kas sākas ar , tā rezultātā nepareizs nekļūst Padomes secinājums, saskaņā ar kuru Eurostat un prasītājas datos ir vērojamas saskanīgas tendences. Tā ir konstatējusi, ka prasītāja nav norādījusi, ka cita sākuma datuma ņemšana vērā attiecībā uz tās datiem varēja novest pie atšķirīgiem secinājumiem par importa cenām. Līdz ar to Pirmās instances tiesa norāda, ka prasītāja nav pierādījusi kļūdas faktos vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā esamību attiecībā uz importa cenu analīzi.

58

Attiecībā uz šo analīzi, prasītāja ir apstrīdējusi pirmajā instancē izmeklēšanas laikposmam izvēlēto datumu un izdarītos salīdzinājumus attiecībā uz importa cenu līmeni. Pirmās instances tiesas secinājumi šajā sakarā ir ietverti apstrīdētā sprieduma attiecīgi 170.–178. un 201.–207. punktā. Bet prasītāja pirmajā instancē nav izvirzījusi argumentu attiecībā uz datu, kurus tā pati ir iesniegusi Kopienu iestādēm, apstrādes hronoloģisko sākumpunktu. Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 110. punktā, tādējādi šis arguments ir jauns un līdz ar to nepieņemams apelācijas ietvaros un Pirmās instances tiesai nevar tikt pārmests, ka tā apstrīdētajā spriedumā nebūtu pieņēmusi lēmumu kādā jautājumā.

59

Tātad otrā pamata pirmās daļas trešais arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

60

Otrā pamata otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, apstiprinot Padomes konstatējumu, kas minēts apstrīdētās regulas 103. apsvērumā, ka Kopienas ražošanas nozares krājumi ir būtiski samazinājušies. Prasītāja atgādina, ka tā nav apstrīdējusi datus, kas attiecas uz šajā regulā ietvertajiem krājumiem, jo tie izriet no Kopienas ražotāju sniegtām konfidenciālām ziņām. Turpretim tā uzsver, ka tā jau iepriekš ir iebildusi pret šajā regulā izdarītajiem secinājumiem, ka krājumu izmaiņas norāda uz Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu.

61

Prasītāja apgalvo, ka no 1998. gada līdz izmeklēšanas laikposmam Kopienas ražošana pieauga par 432%, tomēr krājumi ir samazinājušies laikā no 2000. gada līdz minētajam laikposmam. Pirmās instances tiesas konstatējums, ka līdz 2001. gada beigām krājumi absolūtos skaitļos ir palielinājušies, ietver acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo nav ņemts vērā atbilstošais Kopienas ražošanas pieaugums un tas, ka krājumu līmeņa pagaidu palielinājums sakrita ar Indijas importa ienākšanu tirgū.

62

Šajā sakarā Padome, ko atbalsta Komisija, norāda, ka prasītāja vienīgi apstrīd Pirmās instances tiesas izdarīto faktu vērtējumu attiecībā uz apstrīdētajā regulā nosaukto datu patiesumu. Padome piebilst, ka Pirmās instances tiesas konstatējums attiecībā uz krājumu pieaugumu absolūtos skaitļos atbilst faktiem. Pēc Padomes uzskata, krājumu pieaugums absolūtos skaitļos bija tik ievērojams, ka tas izraisīja gandrīz 60% pieaugumu relatīvos skaitļos laikposmā no 1998. gada līdz izmeklēšanas laikposma beigām (no 9,2% līdz 14,6%), neraugoties uz Kopienas ražošanas palielinājumu.

63

No apstrīdētā sprieduma 193.–195. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, pirmkārt, ka prasītāja neapstrīd skaitliskos datus apstrīdētās regulas 80. apsvērumā. Otrkārt, tā apgalvo, ka atbilstoši datiem, ko prasītāja nav apstrīdējusi, visā laikposmā no 1998. gada līdz izmeklēšanas laikposma beigām Kopienas ražošanas nozares krājumi ir ievērojami palielinājušies. Treškārt, tā ir konstatējusi, ka prasītāja nav pierādījusi, ka rādītāja, kas attiecas uz krājumiem, izsakot to procentos no ražošanas kopš 2000. gada, uzlabošanās varēja mainīt negatīvo tendenci, kas bija konstatēta par attiecīgo laikposmu kopumā.

64

Tā kā prasītāja tiecas apšaubīt šos Pirmās instances tiesas izdarītos faktu vērtējumus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 33. punktā minēto judikatūru sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus. Šajā gadījumā prasītāja atsaucas uz to, ka Pirmās instances tiesas izdarītās interpretācijas rezultātā dažādi tās minētie dati tika pasniegti faktiski neprecīzi un tika sagrozīti pierādījumi attiecībā uz krājumiem absolūtos skaitļos.

65

Tomēr, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 127. punktā, to, ka Pirmās instances tiesa ir konstatējusi krājumu palielināšanos absolūtos skaitļos, nevar uzskatīt par pierādījumu sagrozīšanu. Kā tas izriet no apstrīdētā sprieduma 195. punkta, Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā arī to, ka atbilstoši apstrīdētajai regulai Padomes vērtējums tāpat ir balstīts uz krājumu izmaiņu relatīvos skaitļos vērtējumu. Prasītājas arguments, ka krājumu līmeņa pagaidu palielināšanās sakrita ar Indijas importa ienākšanu tirgū, ir jauns faktisks ar arguments, kas nav pieņemams apelācijas ietvaros.

66

Prasītājas arguments, ka Pirmās instances tiesas konstatējums apstrīdētā sprieduma 195. punktā attiecībā uz krājumu līmeni ir jauna interpretācija, kas nav pamatota ar apstrīdēto regulu, arī ir jānoraida. No apstrīdētās regulas 80. apsvēruma skaidri izriet, ka krājumi, kas izteikti CD-R ražošanas procentos, bija augstā līmenī, proti, 15% izmeklēšanas laikposmā.

67

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa nav pieņemama.

68

Šādos apstākļos otrais pamats ir pilnībā jānoraida kā nepieņemams.

69

Prasītāja apgalvo, ka kaitējuma vērtējums, kas ir jānošķir no jautājuma par cēloņsakarību, attiecas uz pašas Kopienas ražošanas nozares rezultātiem un ka Pamatregulas 8. panta 7. punkts prasa, lai šo vērtējumu neietekmētu citi faktori. Šajā sakarā prasītāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nospriežot, ka kaitējuma vērtējums attiecas vienīgi uz starpību starp Kopienas cenām un importa cenām. Šis jautājums attiecoties uz analīzi, kas saistīta ar cēloņsakarības noteikšanu.

70

Prasītāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa, novērtējot Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, nav ņēmusi vērā pārmērīgās atlīdzības ietekmi. Prasītāja norāda, ka pārmērīgi lielām autortiesību atlīdzībām, kas ir ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošana, esot bijusi negatīva ietekme uz šiem rezultātiem. Kopienu iestādes neesot pierādījušas, ka kaitējums būtu radies arī tad, ja nebūtu šādu pārmērīgu atlīdzību, un ka kaitējuma aprēķina robežas būtu palikušas nemainīgas.

71

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā sprieduma 272. punktā Pirmās instances tiesa ir kļūdaini apgalvojusi, ka iepriekš minētie spriedumi lietā Extramet Industrie/Padome un lietā Mukand u.c./Padome attiecas uz pašu Kopienas ražotāju pret konkurenci vērstu darbību, taču šajā gadījumā Kopienas ražotājus nevar vainot pret konkurenci vērstā darbībā.

72

Prasītāja uzskata, ka tādas pret konkurenci vērstas prakses, kāda ir norādīta lietā, kurā ir pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Mukand u.c./Padome, atbilstība neizrietot no tā, ka Kopienas CD-R ražošana būtu līdzvainīga pret konkurenci vērstā darbībā, bet tā rodoties no tā, ka tā ietekmē šīs ražošanas rezultātus, un tātad šīs pret konkurenci vērstās darbības sekas ir jāizslēdz, lai izpildītu Pamatregulas 8. panta 7. punkta nosacījumus.

73

Padome apgalvo, ka trešais pamats nav pieņemams un katrā ziņā nav pamatots. Tā norāda, ka prasītāja nav precizējusi ne to, kurus apstrīdētajā spriedumā izdarītos secinājumus tā apstrīd, ne arī, kuru Kopienas tiesību normu pārkāpumu tā pārmet Pirmās instances tiesai.

74

Pēc Padomes uzskata, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka var pastāvēt cēloņsakarība starp subsidēto importu un Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu pat tad, ja importa radītie zaudējumi ir tikai vieni no vairākiem zaudējumiem. Cēloņsakarības analīzes rezultātā Kopienu iestādēm ir jāpārbauda, vai citi zināmie kaitējuma faktori nav pārrāvuši šo saikni starp subsidēto importu un konstatēto kaitējumu. Līdz ar to subsidētā importa ietekmei ir jābūt tik nelielai, ka šī importa radītais kaitējums nevarētu tikt uzskatīts par nozīmīgu.

75

Tāpat arī prasītājas kritika par iepriekš minētā sprieduma lietā Mukand u.c./Padome interpretāciju, ko Pirmās instances tiesa ir sniegusi apstrīdētā sprieduma 272. punktā, ir kļūdaina. Prasītāja ir sagrozījusi šī punkta jēgu, liekot saprast, ka Pirmās instances tiesa neesot pārbaudījusi argumentu par pārmērīgām atlīdzībām. Pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi šo argumentu apstrīdētā sprieduma 270. punktā.

76

Turklāt prasītāja nav parādījusi, kā izpaužas tas, ka Pirmās instances tiesa ir slikti novērtējusi atlīdzību ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari. Padome norāda, ka apstrīdētā sprieduma 260.–279. punktā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi argumentu, ka Padome nav pārbaudījusi šo ietekmi, un netika uzskatījusi par nepieciešamu noteikt tās konkrētās sekas.

77

Komisija apgalvo arī šī pamata nepieņemamību. Prasītāja vēloties, lai Tiesa no jauna novērtē faktus, un neapstrīdot Pirmās instances tiesas galveno secinājumu, ka Kopienas ražotājus nevar vainot konkurencei pretējā praksē.

78

Attiecībā uz iebildumu par nepieņemamību, ko ir izvirzījušas Kopienu iestādes, ir jāatgādina, ka no minētajām tiesību normām un šī sprieduma 49. punktā minētās judikatūras izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tā sprieduma, kuru ir lūgts atcelt, pārsūdzētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, kas īpašā veidā pamato šo lūgumu.

79

Šajā gadījumā prasītāja apstrīd tieši apstrīdētā sprieduma 272. punktu, saskaņā ar kuru Kopienas ražotāju rīcību nevar uzskatīt par apgalvoto pret konkurenci vērsto praksi. Šajā pamatā prasītāja skaidri norāda apstrīdētā sprieduma elementus, pret kuriem tā iebilst, un attīsta juridisku argumentāciju, lai pierādītu, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, vērtējot, kā Kopienu iestādes ir piemērojušas Pamatregulas 8. panta 7. punktu.

80

Tādējādi arguments ir jānoraida nepieņemamības dēļ, kas izriet no tā, ka nav precīzi norādīti apstrīdētā sprieduma elementi, pret kuriem tiek iebilsts.

81

Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 260. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka kaitējuma noteikšanas laikā Kopienu iestādēm ir jāpārbauda, vai nosakāmais kaitējums patiešām izriet no subsidētā importa, un jānoraida jebkāds no citiem faktoriem izrietošs kaitējums, it īpaši tāds, kura pamatā ir pret konkurenci vērsta rīcība, kurā iesaistīti Kopienas ražotāji. Turpinājumā apstrīdētā sprieduma 263. punktā tā ir piebildusi, ka no apstrīdētās regulas 135. apsvēruma neizriet, ka Kopienu iestādes patiešām bija aplūkojušas jautājumu, vai atzītais kaitējums neizriet no pārmestās pret konkurenci vērstās rīcības.

82

Tātad Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 264.–272. punktā ir pārbaudījusi, vai Padome ir noraidījusi iespējamo kaitējumu, kas izriet no prasītājas apgalvotās pret konkurenci vērstās rīcības.

83

Apstrīdētā sprieduma 269. punktā Pirmās instances tiesa attiecībā uz atlīdzību ietekmi uz cēloņsakarību ir pareizi uzsvērusi, ka Kopienu iestādēm ir jāpārbauda, vai minētā ietekme var izjaukt cēloņsakarību starp attiecīgo importu un Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, atsaucoties uz apstrīdētā sprieduma 232. punktu, kurā ir minēta pastāvīgā judikatūra šajā sakarā. Šī pārbaude noteikti neparedz noteikt attiecīgā faktora precīzu ietekmi.

84

Turpinājumā Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 270. punktā ir apstiprinājusi Padomes secinājumu, ka atlīdzību samaksai nevarēja būt ietekme uz kaitējumu, kas nodarīts subsidētā importa rezultātā, jo šīs atlīdzības pastāvēja, jau pirms attiecīgais imports bija kļuvis ievērojams.

85

Jānorāda, ka kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Kopienu iestādēm ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ (skat. 2007. gada 27. septembra spriedumu lietā C-351/04 Ikea Wholesale, Krājums, I-7723. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu lietā C-398/05 AGST Draht- und Biegetechnik, Krājums, I-1057. lpp., 33. punkts).

86

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka kaitējuma esamības noteikšana Kopienas ražošanas nozarei ir saistīta ar sarežģītu ekonomisko situāciju izvērtēšanu un tātad, kontrolējot šādu vērtējumu, tiesai jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras. Par šādu gadījumu ir uzskatāma arī to faktoru noteikšana, kas izraisa kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei antisubsidēšanas procedūras ietvaros (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AGST Draht- und Biegetechnik, 34. punkts).

87

Kaitējuma noteikšanas laikā Padomei un Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai kaitējums, ko tās vēlas novērst, izriet no subsidēta importa, un izslēgt kaitējumu, kas izriet no citiem faktoriem, īpaši tiem, kas izriet no pašu Kopienas ražotāju rīcības (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Extramet Industrie/Padome, 16. punkts, un lietā AGST Draht- und Biegetechnik, 35. punkts).

88

Šajā sakarā Kopienu iestādēm ir jāpārbauda, vai šo citu faktoru ietekme nevarēja izjaukt cēloņsakarību starp attiecīgo importu, no vienas puses, un Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, no otras puses. Tām ir arī jāpārbauda, vai kaitējums, ko radījuši šie citi faktori, ietekmē kaitējuma noteikšanu Pamatregulas 8. panta 7. punkta izpratnē un vai līdz ar to noteiktā kompensācija nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai atlīdzinātu subsidētā importa radīto kaitējumu.

89

Ir acīmredzami, ka rīcība, kas tieši ietekmē Kopienā ražotu preču cenu, šajā gadījumā — atlīdzību maksāšana, var radīt šaubas, pirmkārt, par cēloņsakarību starp subsidēto importu un kaitējumu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AGST Draht- und Biegetechnik, 45.–54. punkts) un, otrkārt, par kaitējuma, kas Kopienas ražošanas nozarei nodarīts minētā importa pārāk zemo cenu dēļ, vērtējumu.

90

Atbilstoši Pamatregulas 8. panta 7. punktam tiek pārbaudīts ne tikai subsidētais imports, bet arī citi zināmie faktori, lai nodrošinātu, ka šo citu faktoru nodarītais kaitējums netiek piedēvēts minētajam importam. Tātad šīs normas mērķis ir nodrošināt Kopienas ražošanai tādu aizsardzību, kas pārsniedz nepieciešamo.

91

Tomēr, ja Kopienu iestādes konstatē, ka, neraugoties uz šiem faktoriem, subsidētā importa radītais kaitējums ir ievērojams atbilstoši Pamatregulas 8. panta 1. punktam, tā rezultātā var tikt noteikta cēloņsakarība starp subsidēto importu un Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu. Šajā gadījumā, kā to Pirmās instances tiesa ir norādījusi apstrīdētā sprieduma 269. punktā, lai noteiktu, ka ir saglabāta cēloņsakarība starp subsidēto importu un Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, pietiek ar to, ka Kopienu iestādes atzīst, ka, neraugoties uz šādu ārējo faktoru, attiecīgā importa rezultātā nodarītais kaitējums bijis ievērojams.

92

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa vispirms apstrīdētā sprieduma 270. punktā ir norādījusi, ka atlīdzību maksāšana nevarēja ietekmēt subsidētā importa radīto kaitējumu, jo šis faktors pastāvēja, pirms šis imports bija kļuvis ievērojams.

93

Otrkārt, Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 274. punktā ir ņēmusi vērā, ka visiem CD-R ražotājiem, tostarp prasītājai, bija jāmaksā atlīdzības, kas, kā tiek apgalvots, ir vērstas pret konkurenci. Tādējādi šī prakse, kas, kā tiek apgalvots, ir vērsta pret konkurenci, nevar radīt šaubas par secinājumu, ka atlīdzību maksāšana nav ietekmējusi Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, jo minētā prakse ietekmēja gan Kopienas cenas, gan importa cenas. Šis ārējais faktors vēl jo vairāk nevarēja ietekmēt starpību starp Kopienas cenām un attiecīgajām importa cenām. Tā rezultātā Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 275. punktā pamatoti secināja, ka Padome varēja noteikt, ka pat atlīdzības, kas, kā tiek apgalvots, bija pārmērīgas, nevarēja ietekmēt [cenu] pazeminājuma līmeņa aprēķinu un ka tātad apstrīdētās regulas 134. apsvērumā ietvertais secinājums bija pamatots.

94

No minētā izriet, ka Pirmās instances tiesa ir pietiekami pierādījusi, ka, nosakot kaitējumu, šo ārējo faktoru ietekme bija atšķirīga un tai nevar piedēvēt zaudējumus radošās subsidētā importa sekas.

95

Tātad trešais pamats arī pilnībā ir jānoraida kā nepamatots.

96

Tā kā neviens no Moser Baer India Ltd izvirzītajiem pamatiem nav apstiprināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

97

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Moser Baer India Ltd atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Moser Baer India Ltd spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minēto 118. pantu, Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: