—

Corporación Dermoestética SA vārdā — Dž. Konte [G. Conte], Dž. Džakomini [G. Giacomini], E. Boljone [E. Boglione] un S. Kavanna [S. Cavanna], avvocati,

—

To Me Group Advertising Media vārdā — A. Fornēzi [A. Fornesi] un K. Prudencāno [C. Prudenzano], avvocatesse,

—

Cliniche Futura Srl vārdā — S. Kavanna [S. Cavanna] un E. Boljone [E. Boglione], avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz M. Fjorilli [M. Fiorilli], avvocato dello Stato,

—

Beļģijas valdības vārdā — A. Ibēra [A. Hubert], pārstāve,

—

Nīderlandes valdības vārdā — H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un M. de Hrāfe [M. de Grave], pārstāvji,

—

Slovākijas valdības vārdā — J. Čorba [J. Čorba], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — E. Traversa [E. Traversa] un F. Amato [F. Amato], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu, 4., 10., 43., 49., 81., 86. un 98. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedības ietvaros starp Corporación Dermoestética SA (turpmāk tekstā — “Dermoestética”), uzņēmumu, kurš nodibināts saskaņā ar Spānijas tiesībām un kurš veic darbību estētiskās ārstniecības un procedūru jomā, un reklāmas aģentūru To Me Group Advertising Media (turpmāk tekstā — “To Me Group”) par to, ka tā, iespējams, nav izpildījusi līgumu par reklāmas kampaņas rīkošanu Dermoestética interesēs.

3

Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 60. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 89/552”), 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis patur tiesības prasīt, lai to jurisdikcijā [tās pakļautībā] esošās televīzijas raidorganizācijas ievērotu sīkāk izstrādātas vai stingrākas normas jomās, uz ko attiecas šī direktīva.”

4

Saskaņā ar Direktīvas 89/552 14. panta 1. punktu:

“Televīzijas reklāma medikamentiem un ārstniecībai, kas dalībvalstī, kuras pakļautībā ir raidorganizācija, pieejama tikai pēc ārsta norādījuma, ir aizliegta.”

5

Saskaņā ar 1992. gada 5. februāra Likuma Nr. 175 par noteikumiem par reklāmas pakalpojumiem veselības nozarē un nepienācīgas profesionālās darbības veikšanas veselības nozarē novēršanu (legge n. 175, norme in materia di pubblicità sanitaria e di repressione dell’esercizio abusivo delle professioni sanitarie) (1992. gada 29. februāraGURI Nr. 50, 4. lpp.), kurš grozīts ar 2004. gada 3. maija Likumu Nr. 112 (2004. gada 5. maijaGURI Nr. 104 parastais pielikums, turpmāk tekstā — “Likums Nr. 175/1992”), 1. panta 1. punktu:

“Spēkā esošie tiesību akti, kuros paredzēta un noteikta mediķu profesiju un mediķu palīgprofesiju darbības reklāma, atļauj to sniegt tikai plakātu veidā, kas piestiprināti pie ēkas, kurā profesionālā darbība tiek veikta, kā arī paziņojumu veidā ikgadējās telefonu grāmatās, ikgadējās profesiju uzziņu grāmatās, mediķu profesiju pārstāvjiem īpaši paredzētos periodikas izdevumos, informatīvos laikrakstos un žurnālos, vietējos radio un televīzijas kanālos.

[..]”

6

Likuma Nr. 175/1992 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Vienas vai vairāku nozaru privāto ārstniecības klīniku, kā arī konsultāciju un ārstniecības kabinetu reklāma, kurai ar likumu ir noteikta atļaujas saņemšana, ir atļauta plakātu vai izkārtņu veidā, kas piestiprināti pie ēkas, kurā profesionālā darbība tiek veikta, kā arī paziņojumu veidā ikgadējās telefonu grāmatās, ikgadējās profesiju uzziņu grāmatās un mediķu profesiju pārstāvjiem īpaši paredzētos periodikas izdevumos, informatīvos laikrakstos un žurnālos un vietējos radio un televīzijas kanālos ar iespēju precizēt specifiskās ārstnieciskās un ķirurģiskās darbības un norādes par diagnostikas un terapeitiskām darbībām, ko tie veic, ar nosacījumu, ka šīs norādes tiek papildinātas ar katras jomas atbildīgā speciālista vārdu, uzvārdu un profesionālo grādu.”

7

Saskaņā ar šī likuma 5. pantu:

“1.   4. pantā norādīto reklāmu reģionā atļauj pēc biedrību vai profesionāļu apvienību reģionālo federāciju, ja tādas pastāv, atzinuma, kurām ir jāgarantē akadēmisko un zinātnisko grādu iegūšana un derīgums, kā arī plakāta, izkārtnes vai paziņojuma estētisko īpašību atbilstība prasībām, kuras ir paredzētas minētā reglamenta 2. panta 3. punktā.

[..]

3.   Šajā pantā paredzētajos reklāmas paziņojumos ir jānorāda reģionālajā atļaujā minētie elementi.

4.   4. pantā norādītie par iestādi atbildīgie mediķi un medicīnas iestāžu direktori, kas sniedz reklāmu minētajās formās bez reģionālas atļaujas, tiek pakļauti disciplināram sodam rājiena veidā vai atstādināšanai no mediķa profesionālās darbības veikšanas saskaņā ar 40. pantu reglamentā, kurš ir apstiprināts ar Republikas prezidenta 1950. gada 5. aprīļa Dekrētu Nr. 221.

5.   Ja reklāmas paziņojumā ietvertas nepatiesas norādes par darbībām vai pakalpojumiem, ko iestāde ir tiesīga sniegt, vai nav ietverta norāde par medicīnas iestādes direktoru, administratīvā atļauja veikt attiecīgo medicīnisko darbību tiek apturēta uz laiku no sešiem mēnešiem līdz gadam.

[..]”

8

Likuma Nr. 175/1992 9.a pantā ir noteikts:

“Personas, kas darbojas 1. pantā minētajās mediķu profesijās, kā arī medicīnas iestādes, kas minētas 4. pantā, var reklamēties šajā likumā noteiktajos veidos, izdevumiem nepārsniedzot 5 % no iepriekšējā gada deklarētajiem ienākumiem.”

9

Dekrētā, ar kuru tiek piemērots Likums Nr. 175/1992, proti, ministra 1994. gada 16. septembra dekrētā Nr. 657 (1994. gada 30. novembraGURI Nr. 280, 18. lpp.; turpmāk tekstā — “Dekrēts Nr. 657/1994”), ir noteiktas plakātu, izkārtņu un paziņojumu estētiskās īpašības medicīnas pakalpojumu reklāmas jomā. Tomēr šajā tiesību aktā nav ietverta neviena speciālā tiesību norma attiecībā uz reklāmu televīzijā.

10

2006. gada 4. augusta Likums Nr. 248 ar nosaukumu “2006. gada 4. jūlija Dekrētlikuma Nr. 223 (ar grozījumiem) par steidzamiem noteikumiem attiecībā uz ekonomisko un sociālo uzplaukumu, publisko izdevumu ierobežošanu un racionalizāciju un iejaukšanos attiecībā uz ieņēmumiem un cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, pārvēršana par likumu” (legge n. 248, conversione in legge, con modificazioni, del decreto-legge 4 luglio 2006, n. 223, recante disposizioni urgenti per il rilancio economico e sociale, per il contenimento e la razionalizzazione della spesa pubblica, nonché interventi in materia di entrate e di contrasto all’evasione fiscale) (2006. gada 11. augustaGURI Nr. 186 parastais pielikums, turpmāk tekstā — “Likums Nr. 248/2006”) tika pieņemts pēc pamata prāvas faktisko apstākļu rašanās.

11

Likuma Nr. 248/2006 2. panta 1. un 2. punktā, kuri ir ietverti šī likuma I sadaļā ar nosaukumu “Steidzami pasākumi konkurences attīstībai, izaugsmei un veicināšanai, patērētāju aizsardzībai un ražošanas nozaru liberalizācijai” ir noteikts:

“1.   Atbilstoši Kopienas brīvas konkurences principam, personu brīvas pārvietošanās un pakalpojumu sniegšanas brīvības principam, kā arī lai nodrošinātu patērētājiem izvēles iespējas izmantot tiesības izvēlēties un tiesības salīdzināt tirgū piedāvātos pakalpojumus no šī dekrēta spēkā stāšanās dienas ir atcelti tiesību akti un noteikumi, kuros attiecībā uz brīvajām profesijām un intelektuālajām darbībām paredzēts:

[..]

[..]

2.   Tas neattiecas uz normām, kas skar profesionālās darbības veikšanu Sabiedrības veselības valsts dienestā vai tos, kuri šo darbību veic saskaņā ar līgumiskām attiecībām ar šo dienestu, kā arī iespējamos maksimālos tarifus, kas vispārējā veidā noteikti iepriekš saskaņā ar patērētāju aizsardzību [..].”

12

2005. gada 10. oktobrīDermoestética, noslēdzot līgumu, uzticēja To Me Group izstrādāt reklāmas kampaņu par estētiskās ārstniecības pakalpojumu sniegšanu, lai to izplatītu Itālijas valsts televīzijas kanālā Canale 5. Šis līgums tika noslēgts Dermoestética Itālijas filiāles Cliniche Futura Srl telpās.

13

Kad To Me Groupe bija saņēmusi EUR 2000 iemaksu, tā informēja Dermoestética, ka, ņemot vērā Likumu Nr. 175/1992, tā nevar sniegt līgumā paredzētos reklāmas paziņojumus valsts televīzijas kanālos, vienlaicīgi norādot, ka tā gatavojas meklēt reklāmas izvietošanas iespējas vietējos televīzijas kanālos.

14

Tā kā To Me Groupe atteicās atmaksāt saņemto iemaksu, pamatojoties uz to, ka attiecīgā summa nesedzot pat izmaksas par darbu, kas radās, uzsākot reklāmas kampaņu, Dermoestética iesniedza prasību iesniedzējtiesā lauzt apstrīdēto līgumu tā neizpildes dēļ, kurā ir vainojama To Me Group.

15

Savai aizstāvībai To Me Group, atsaucoties uz Likumu Nr. 175/1992 un ministra Dekrētu Nr. 657/1994, norādīja uz pienākumu, kuri tai tika noteikti līgumā, izpildes neiespējamību.

16

Pamata prāvas laikā Dermoestética un Cliniche Futura Srl norādīja uz Itālijas tiesību aktu par veselības aprūpes iestāžu reklāmu, īpaši to tiesību normu, ar kurām tiek aizliegts pārraidīt šāda veida reklāmu valsts televīzijas kanālos, neatbilstību EKL 43. un 49. pantam.

17

Šajā sakarā iesniedzējtiesa norāda, ka aizliegums reklamēt medicīniskos pakalpojumus valsts televīzijas kanālos neatbilst Kopienu tiesībām. Tā uzskata, ka runa ir par nepamatotu ierobežojumu gan saskaņā ar EKL 43. pantu, gan saskaņā ar EKL 49. pantu.

18

Šādos apstākļos Giudice di Pace di Genova [Dženovas Miertiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Itālijas valdība ceļ iebildi par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību kopumā. Savukārt Komisija norāda uz ceturtā un piektā jautājuma nepieņemamību.

20

Pirmkārt, attiecībā uz to, ka iesniedzējtiesa pamata prāvas izskatīšanā, iespējams, nav ņēmusi vērā, ka ir stājies spēkā Dekrētlikums Nr. 223/2006, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību normu piemērojamību šādas lietas izskatīšanā, tomēr, ievērojot kompetenču sadali starp Kopienu tiesām un valsts tiesām, tai ir jāņem vērā viss tiesiskais regulējums, par kuru ir uzdots iesniedzējtiesas lēmumā definētais prejudiciālais jautājums (šajā sakarā skat. 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-475/99 Ambulanz Glöckner, Recueil, I-8089. lpp., 10. punkts; 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā C-153/02 Neri, Recueil, I-13555. lpp., 34. un 35. punkts, kā arī 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā C-28/04 Tod’s un Tod’s France, Krājums, I-5781. lpp., 14. punkts).

21

EKL 234. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesas funkcijas un iesniedzējtiesas funkcijas ir skaidri nošķirtas, un tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus (šajā sakarā skat. Tiesas 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C-295/97 Piaggio, Recueil, I-3735. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Līdz ar to Tiesa nevar lemt par Dekrētlikuma Nr. 223/2006 piemērojamību pamata prāvā.

23

Otrkārt, jāatgādina, ka atbilstības prezumpciju, kas piemīt valstu tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Kopienu tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas jautājumi, nav nekāda sakara ar situāciju pamata lietā vai pamata lietas priekšmetu (skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C-415/93 Bosman, Recueil, I-4921. lpp., 61. punkts; 1999. gada 7. septembra spriedumu lietā C-355/97 Beck un Bergdorf, Recueil, I-4977. lpp., 22. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C-222/05 līdz C-225/05 van der Weerd u.c., Krājums, I-4233. lpp., 22. punkts).

24

Tomēr tā tas nav attiecībā uz pirmajiem trijiem prejudiciālajiem jautājumiem, jo apstrīdēto Likuma Nr. 175/1992 tiesību normu interpretācija saistībā ar EKL 43. un 49. pantu ir pamata prāvas būtības pamatā.

25

Līdz ar to Itālijas valdības argumentācija tiktāl, ciktāl tā attiecas uz minēto jautājumu nepieņemamību, ir jānoraida.

26

Turpretī attiecībā uz ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa nepaskaidro, kā Tiesas analīze par ārstu uzvedības kodeksu, kā arī par FNOMCEO īstenoto interpretatīvo praksi reklāmas jomā varētu noderēt pamata lietas izskatīšanā. Tā arī nenorāda, kāda ir saikne starp šiem valsts tiesību elementiem un Kopienu tiesību normām, kuru interpretāciju tā lūdz.

27

Jebkurā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietvertas nedz attiecīgā uzvedības kodeksa normas, nedz FNOMCEO īstenotās interpretatīvās prakses apraksts (šajā sakarā skat. 2007. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās C-338/04, C-359/04 un C-360/04 Placanica u.c., Krājums, I-1891. lpp., 34. punkts).

28

Līdz ar to ceturtais un piektais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamiem.

29

Uzdodot pirmos trīs jautājumus, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai EKL 43. un 49. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā minētais, jo tā rezultātā tiek aizliegta medicīnisku un ķirurģisku procedūru, kuras tiek veiktas privātās veselības aprūpes iestādēs, reklāma valsts televīzijas kanālos.

30

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Likumu Nr. 175/1992 medicīnisku un ķirurģisku procedūru, kuras tiek veiktas privātās veselības aprūpes iestādēs, reklāma televīzijā ir atļauta vienīgi vietējos televīzijas kanālos, iegūstot vietējo administratīvo iestāžu atļauju atbilstoši profesionālo biedrību atzinumam un ievērojot izdevumu ierobežojumu 5 % apmērā no deklarētajiem ienākumiem par iepriekšējo gadu, kas saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli nozīmē, ka tāda pati reklāma ir aizliegta valsts televīzijas kanālos.

31

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 58. punktā, Likumā Nr. 175/1992 paredzētā reklāmas pārraidīšanas kārtība nosaka daudz plašāku reklāmas aizliegumu nekā Direktīvas 89/552 14. panta 1. punktā paredzētais aizliegums. Lai arī šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktā ir sniegta iespēja dalībvalstīm noteikt sīkākus vai stingrākus noteikumus jomās, uz kurām šī direktīva attiecas, tomēr šī kompetence ir jārealizē, ievērojot EK līgumā garantētās pamatbrīvības (šajā sakarā skat. 1999. gada 28. oktobra spriedumu lietā C-6/98 ARD, Recueil, I-7599. lpp., 49. punkts).

32

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa atkārtoti ir noteikusi, ka ierobežojumus EKL 43. un 49. pantā noteiktajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvībai rada pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šo brīvību izmantošanu (šajā sakarā skat. 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C-439/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-305. lpp., 22. punkts; 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I-2941. lpp., 31. punkts; 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-65/05 Komisija/Grieķija, Krājums, I-10341. lpp., 48. punkts, un 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C-248/06 Komisija/Spānija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-47.* lpp., 21. punkts).

33

Tomēr tāda kārtība reklāmas pārraidīšanai, kāda ir noteikta Likumā Nr. 175/1992, paredzot nosacījumus medicīnisku un ķirurģisku procedūru, kuras tiek veiktas privātās veselības aprūpes iestādēs, reklāmai vietējos televīzijas kanālos, tomēr aizliedzot pārraidīt šo pašu reklāmu valsts televīzijas kanālos, sabiedrībām, kuras ir nodibinātas citās dalībvalstīs, nevis Itālijas Republikā, rada būtisku šķērsli to darbību veikšanai ar meitas sabiedrības, kura atrodas šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, starpniecību. Līdz ar to šāda kārtība šiem tirgus dalībniekiem var apgrūtināt pieeju Itālijas tirgum (pēc analoģijas skat. 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-442/02 CaixaBank France, Krājums, I-8961. lpp., 12.–14. punkts, un 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-94/04 un C-202/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp., 58. punkts). Turklāt tāda reklāmas pārraidīšanas kārtība, kāda ir noteikta Likumā Nr. 175/1992 un kas liedz tādām sabiedrībām kā Dermoestética izmantot televīzijas reklāmas pārraides pakalpojumus, rada ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

34

Līdz ar to ir jāuzskata, ka tāda reklāmas pārraidīšanas kārtība, kāda ir noteikta pamata prāvā piemērojamos valsts tiesību aktos, ir uzskatāma par valsts pasākumu, kurš var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu EKL 43. un 49. pantā noteikto pamatbrīvību izmantošanu.

35

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka šādi pasākumi var tikt attaisnoti, ja tie atbilst četriem nosacījumiem: tie ir piemērojami nediskriminējošā veidā, tie atbilst primāriem vispārējo interešu iemesliem, ir piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (skat. 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C-19/92 Kraus, Recueil, I-1663. lpp., 32. punkts; 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C-55/94 Gebhard, Recueil, I-4165. lpp., 37. punkts; 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-424/97 Haim, Recueil, I-5123. lpp., 57. punkts; 2001. gada 1. februāra spriedumu lietā C-108/96 Mac Quen u.c., Recueil, I-837. lpp., 26. punkts, un 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C-243/01 Gambelli u.c., Recueil, I-13031. lpp., 64. un 65. punkts).

36

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāsecina, ka pamata prāvā piemērojamā reklāmas pārraidīšanas kārtība tiek piemērota neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī ir nodibināts uzņēmums, uz kuru šī kārtība attiecas.

37

Otrkārt, sabiedrības veselības aizsardzība ir viens no primāriem vispārējo interešu iemesliem, kas saskaņā ar EKL 46. panta 1. punktu un šo pašu pantu, lasot kopā ar EKL 55. pantu, var pamatot ierobežojumus attiecīgi brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

38

Arī medicīnisku un ķirurģisku procedūru, kuras tiek veiktas privātās veselības aprūpes iestādēs, reklāmas noteikumi var tikt attaisnoti saskaņā ar sabiedrības veselības aizsardzības mērķi.

39

Treškārt, attiecībā uz kārtības, kas izriet no pamata prāvā piemērojamiem tiesību aktiem, atbilstību sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanai ir jāatgādina, ka, ieviešot sistēmu, kas paredz aizliegt medicīnisku un ķirurģisku procedūru reklāmu valsts televīzijas kanālos, tomēr pieļaujot iespēju pārraidīt šādu reklāmu vietējos televīzijas kanālos, tiek radīta pretrunīga sistēma, kuru Itālijas valdība nav centusies attaisnot un kura līdz ar to nevar tikt lietderīgi izmantota iepriekš minētā mērķa sasniegšanai.

40

Līdz ar to ir jāsecina, ka pamata lietā piemērojamie tiesību akti nav piemēroti tam, lai garantētu sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanu, un līdz ar to tie ir rada nepamatotu ierobežojumu EKL 43. un 49. panta izpratnē.

41

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo līdz trešo jautājumu jāatbild, ka EKL 43. un 49. pants, lasot tos kopā ar EKL 48. un 55. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata prāvā un saskaņā ar kuru ir aizliegts pārraidīt medicīnisku un ķirurģisku procedūru, kuras tiek veiktas privātās veselības aprūpes iestādēs, reklāmu valsts televīzijas kanālos, lai arī šādu reklāmu, ja tiek izpildīti zināmi nosacījumi, ir atļauts pārraidīt vietējos televīzijas kanālos.

42

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

EKL 43. un 49. pants, lasot tos kopā ar EKL 48. un 55. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata prāvā un saskaņā ar kuru ir aizliegts pārraidīt medicīnisku un ķirurģisku procedūru, kuras tiek veiktas privātās veselības aprūpes iestādēs, reklāmu valsts televīzijas kanālos, lai arī šādu reklāmu, ja tiek izpildīti zināmi nosacījumi, ir atļauts pārraidīt vietējos televīzijas kanālos.