Lieta C-445/06

Danske Slagterier

pret

Bundesrepublik Deutschland

(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību — Dzīvnieku veselība — Kopienas iekšējā tirdzniecība — Svaiga gaļa — Veterinārās pārbaudes — Dalībvalsts ārpuslīgumiskā atbildība — Noilguma termiņš — Zaudējumu noteikšana”

Ģenerāladvokātes Vericas Trstenjakas [Verica Trstenjak] secinājumi, sniegti 2008. gada 4. septembrī   I ‐ 2124

Tiesas (virspalāta) 2009. gada 24. marta spriedums   I ‐ 2168

Sprieduma kopsavilkums

1. Lauksaimniecība – Tiesību aktu tuvināšana dzīvnieku veselības jomā – Kopienas iekšējā tirdzniecība ar svaigu gaļu – Veterinārās pārbaudes – Direktīvas 64/433 un 89/662 – Nepareiza transponēšana un piemērošana – Dalībvalsts pienākums atlīdzināt indivīdiem radīto kaitējumu

   (EKL 28. pants; Padomes Direktīva 64/433, kas grozīta ar Direktīvu 91/497, un Direktīva 89/662)

2. Kopienu tiesības – Personām piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt indivīdiem radīto kaitējumu

3. Kopienu tiesības – Personām piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt indivīdiem radīto kaitējumu

   (EKL 226. pants)

4. Kopienu tiesības – Personām piešķirtās tiesības – Dalībvalsts pienākuma transponēt direktīvu neizpilde – Pienākums atlīdzināt indivīdiem radīto kaitējumu

5. Kopienu tiesības – Personām piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt indivīdiem radīto kaitējumu

   (EKL 226. un 234. pants)

1.  EK līguma sistēmā ir paredzēts valsts atbildības princips attiecībā uz indivīdiem radīto kaitējumu, kas radies saistībā ar tās izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu. Kaitējumu cietušajiem indivīdiem ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Kopienu tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un indivīdiem nodarīto kaitējumu.

   Šajā sakarā, runājot par pirmo nosacījumu, neapšaubāmi EKL 28. pantam ir tieša iedarbība tādā nozīmē, ka tas indivīdiem piešķir tiesības, uz kurām tie var tieši pamatoties valsts tiesā, un ka šī noteikuma pārkāpums var būt pamats zaudējumu atlīdzināšanai.

   EKL 28. pantā paredzētās tiesības ir precizētas un konkretizētas Direktīvā 64/433 par veselības nosacījumiem svaigas gaļas ražošanai un tirdzniecībai, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/497, un Direktīvā 89/662 par veterinārajām pārbaudēm Kopienas iekšējā tirdzniecībā, lai izveidotu iekšējo tirgu. Preču brīva aprite ir viens no šo direktīvu mērķiem, ar kurām, novēršot starp dalībvalstīm esošās atšķirības svaigas gaļas veselības prasību jomā, tiek veicināta Kopienas iekšējā tirdzniecība. Aizliegums dalībvalstīm kavēt svaigas gaļas importu, izņemot, ja preces neatbilst Kopienu direktīvās noteiktajiem nosacījumiem vai ļoti īpašos apstākļos, piemēram, epidēmiju laikā, sniedz privātpersonām tiesības pārdot svaigu gaļu, kas atbilst Kopienu prasībām citā dalībvalstī.

   No tā izriet, ka privātpersonas, kas ir cietušas no Direktīvas 64/433 un Direktīvas 89/662 nepareizas transponēšanas un piemērošanas, var pamatoties uz tiesībām par preču brīvu apriti, lai ierosinātu valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu.

   (sal. ar 19., 20., 22.–24. un 26. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Kopienu tiesiskā regulējuma trūkuma gadījumā katras atsevišķās dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāreglamentē tiesvedības procesuālā kārtība, lai nodrošinātu pilnīgu aizsardzību tiesībām, kuras indivīdi gūst no Kopienu tiesībām. Tādēļ valstij ir pienākums atlīdzināt indivīdiem radīto kaitējumu sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par kaitējuma atlīdzināšanu, it īpaši attiecībā uz termiņiem, atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem.

   Runājot par šo pēdējo principu, Tiesa par saderīgu ar Kopienu tiesībām ir atzinusi saprātīgu termiņu noteikšanu prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās drošības interesēs. Šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas. Šajā sakarā valsts tiesībās paredzēts trīs gadu noilguma termiņš šķiet saprātīgs.

   Tomēr noilguma termiņam, lai tas izpildītu tiesiskās drošības garantēšanas uzdevumu, ir jābūt noteiktam iepriekš. Stāvoklis, ko raksturo būtiska juridiska neskaidrība, var būt efektivitātes principa pārkāpums, jo tāda privātpersonām nodarīta kaitējuma atlīdzināšana, kas izriet no Kopienu tiesību pārkāpumiem, par ko ir atbildīga dalībvalsts, varētu praktiski tikt padarīta pārāk grūta, ja šīs personas pietiekami droši nevarētu noteikt piemērojamo noilguma termiņu. Valsts tiesai, ņemot vērā visus juridisko un faktisko stāvokli raksturojošos apstākļus lietas rašanās laikā un ievērojot efektivitātes principu, ir jāpārbauda, vai attiecīgajai personai bija pietiekami paredzama valsts tiesību aktos paredzētā termiņa piemērošana pēc analoģijas prasībām atlīdzināt zaudējumus, kas ir radīti attiecīgās dalībvalsts Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ.

   Runājot par šāda termiņa piemērošanas pēc analoģijas saderību ar līdzvērtības principu, valsts tiesai ir jāpārbauda arī tas, vai šādas piemērošanas dēļ tādu zaudējumu atlīdzināšanas nosacījumi, kas privātpersonām radīti šīs dalībvalsts Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā, nav mazāk labvēlīgi nekā nosacījumi, kas ir piemērojami iekšēja rakstura līdzīgu zaudējumu atlīdzināšanai.

   (sal. ar 31.–35. punktu)

3.  Kopienu tiesībās nav prasīts, lai valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais noilgums tiesībām uz atlīdzinājumu sakarā ar valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu tiktu pārtraukts vai apturēts uz tiesvedības laiku, ja Eiropas Kopienu Komisija ir ierosinājusi šādu tiesvedību par valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam.

   Tā kā prasības celšana sakarā ar valsts pienākumu neizpildi nepārtrauc vai neaptur noilguma termiņu, attiecīgajai personai nav neiespējama vai pārāk grūta to tiesību īstenošana, kas izriet no Kopienu tiesībām, ņemot vērā, ka privātpersona prasību par zaudējumu atlīdzību var celt saskaņā ar šim nolūkam paredzēto valsts tiesisko kārtību, negaidot, kamēr tiek pasludināts spriedums, ar ko konstatē dalībvalsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu.

   Turklāt, ņemot vērā EKL 226. pantā paredzētās tiesvedības īpatnības salīdzinājumā ar valsts procesuālajām tiesībām, līdzvērtības princips ir ievērots valsts tiesiskajā regulējumā, kas neparedz noilguma pārtraukšanu vai apturēšanu, ja Komisija ir ierosinājusi šādu tiesvedību.

   (sal. ar 39., 42., 45. un 46. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4.  Kopienu tiesībām nav pretrunā, ka noilguma termiņš prasībai sakarā ar valsts atbildību par direktīvas nepareizu transponēšanu sākas datumā, kad ir radušies šādas nepareizas transpozīcijas pirmie zaudējumi un kad ir paredzami arī turpmāki zaudējumi, pat ja šis datums ir pirms minētās direktīvas pareizas transpozīcijas.

   Tas, ka valsts tiesībās paredzētais noilguma termiņš sākas šajā datumā, nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, ko piešķir Kopienu tiesības.

   (sal. ar 49. un 56. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

5.  Kopienu tiesībām nav pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, kurā ir noteikts, ka privātpersona nevar panākt tādu zaudējumu atlīdzību, kuru rašanos tā tīši vai aiz neuzmanības nav novērsusi, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ar nosacījumu, ka cietušajai personai var saprātīgi prasīt, lai tā izmantotu šādu tiesiskās aizsardzības līdzekli, bet tas ir jāvērtē valsts tiesai, ņemot vērā visus pamata lietas apstākļus.

   Varbūtība, ka valsts tiesa varētu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar EKL 234. pantu, vai tas, ka Tiesā tiek izskatīta prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, pats par sevi vien nav pietiekams iemesls, lai secinātu, ka nav saprātīgi izmantot kādu tiesiskās aizsardzības līdzekli.

   Pirmkārt, valsts tiesas saņemtie skaidrojumi pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atvieglo tai Kopienu tiesību piemērošanu tādējādi, ka šāda Tiesas un valsts tiesu sadarbības instrumenta izmantošana nekādā veidā indivīdiem nepadara pārāk grūtu to tiesību izmantošanu, ko viņiem piešķir Kopienu tiesības. Tādēļ nebūtu saprātīgi neizmantot tiesiskās aizsardzības līdzekli tikai tāpēc vien, ka tas varētu būt pamats lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

   Otrkārt, EKL 226. pantā paredzētā tiesvedība katrā ziņā ir neatkarīga no valsts procesiem un tos neaizstāj. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi patiesībā ir objektīva likumības pārbaude vispārīgajās interesēs. Lai gan šādas prasības iznākums varētu būt indivīda interesēs, tomēr ir saprātīgi, ka tas zaudējumu rašanos novērš, izmantojot visus savā rīcībā esošos līdzekļus, proti, izmantojot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

   (sal. ar 65., 67. un 69. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)