—

Gemeente Rotterdam vārdā — J. M. Kartiņjī [J.-M. Cartigny], advocaat,

—

Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant vārdā — G. A. van der Vēns [G. A. van der Ween], advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā — H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un K. ten Dama [C. ten Dam], pārstāves,

—

Čehijas valdības vārdā — T. Bočeks [T. Boček], pārstāvis,

—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — L. Flinns [L. Flynn] un A. Veimārs [A. Weimar], pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1988. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz Regulas (EEK) Nr. 2052/88 piemērošanas noteikumus attiecībā uz dažādu struktūrfondu darbības koordinēšanu savā starpā un ar Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbību (OV L 374, 1. lpp.) [neoficiāls tulkojums], kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (OV L 193, 20. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 4253/88”), 23. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar trim procesiem starp divām apvienībām un Nīderlandes pašvaldību no vienas puses un Nīderlandes pārvaldes iestādēm no otras puses. Šo procesu puses attiecīgi ir, pirmkārt, Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening un Gemeente Rotterdam pret Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid (Sociālo lietu un nodarbinātības ministrija; turpmāk tekstā — “ministrija”) un, otrkārt, Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant pret Algemene Directie voor de Arbeidsvoorziening (Nodarbinātības ģenerāldirektorāts, turpmāk tekstā — “ģenerāldirektorāts”), un tie attiecas uz lēmumiem, ar kuriem ministrija vai ģenerāldirektorāts atcēla lēmumus par prasītājām pamata lietā piešķirtā atbalsta apmēra noteikšanu vai pieprasīja atmaksāt minēto atbalstu.

3

Padomes 1988. gada 24. jūnija Regulas (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un to efektivitāti, kā arī par to darbības saskaņošanu savā starpā un ar Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbību (OV L 185, 9. lpp.) [neoficiāls tulkojums], kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93 (OV L 193, 5. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 2052/88”), 1. pantā ir paredzēts, ka Eiropas Kopiena, it īpaši izmantojot struktūrfondus, darbojas, lai sasniegtu EK līguma 130.a pantā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem — EKL 158. pants) un 130.c pantā (jaunajā redakcijā — EKL 160. pants) noteiktos mērķus. Šajā pirmajā pantā ir uzskaitīti noteikti prioritāri mērķi, kuru sasniegšanu veicina struktūrfondi. Viens no tiem ir mērķis Nr. 3, lai novērstu ilglaicīgu bezdarbu un sekmētu jauniešu un no darba tirgus atstumtu personu profesionālo integrāciju.

4

Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punkta teksts ir šāds:

“1.   Kopienas rīcība papildina vai sekmē valsts attiecīgās darbības. To, rūpīgi apspriežoties, nosaka Komisija, attiecīgā dalībvalsts un kompetentās iestādes un organizācijas — to skaitā ekonomiskie un sociālie partneri atbilstoši kārtībai, kādu paredz attiecīgie katras dalībvalsts tiesību akti un pastāvošā prakse, — ko dalībvalsts ir izraudzījusies nacionālajā, reģionu, vietējo pašvaldību vai citā līmenī, visām pusēm sadarbojoties kopīga mērķa sasniegšanā [..].” [Neoficiāls tulkojums]

5

Šīs pašas regulas 10. pantā attiecība uz mērķi Nr. 3 ir paredzēts:

“Dalībvalstis iesniedz Komisijai plānus par rīcību, lai novērstu ilglaicīgu bezdarbu un sekmētu jauniešu un no darba tirgus atstumtu personu profesionālo integrāciju (mērķis Nr. 3).

Plānos iekļauj:

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

6

Regulas Nr. 2082/93, ar kuru tika grozīta Regula Nr. 4253/88, preambulas sestajā apsvērumā ir paredzēts:

“[..] piemērojot subsidiaritātes principu un neskarot Komisijas pilnvaras, it īpaši ciktāl tā atbild par Kopienu finanšu resursu pārvaldi, atbildība par Kopienas atbalsta programmu ietvaros veikto pasākumu formu īstenošanu galvenokārt jāuzņemas dalībvalstīm attiecīgajā teritoriālajā līmenī saskaņā ar katras dalībvalsts specifiku.” [Neoficiāls tulkojums]

7

Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta teksts ir šāds:

“Lai nodrošinātu, ka valsts vai privāto ieguldītāju veiktas darbības ir veiksmīgas, dalībvalstis darbību īstenošanas laikā veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai:

Dalībvalstis informē Komisiju par šajā nolūkā veiktajiem pasākumiem un it īpaši paziņo Komisijai to kontroles un pārvaldības sistēmu aprakstu, kas izveidotas, lai nodrošinātu efektīvu darbību izpildi. Dalībvalstis regulāri informē Komisiju par administratīvo un tiesas procesu gaitu.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

8

Šīs pašas regulas 24. pantā ir precizēts:

“Atbalsta samazināšana, apturēšana un atcelšana

1.   Ja izrādās, ka darbības vai pasākuma izpilde ne daļēji, ne pilnībā nepamato tai piešķirto finanšu atbalstu, Komisija uzsāk šī gadījuma attiecīgu pārbaudi partnerības ietvaros, it īpaši pieprasot dalībvalstij vai darbības īstenošanai tās nozīmētām iestādēm noteiktā termiņā iesniegt savus apsvērumus.

2.   Pēc šīs pārbaudes Komisija var samazināt vai apturēt atbalstu attiecīgajai darbībai vai pasākumam, ja pārbaude liecina par pārkāpuma vai būtisku pārmaiņu pastāvēšanu, kas ietekmē darbības vai pasākuma īstenošanas apstākļus un kuru apstiprinājums nav Komisijai pieprasīts.

3.   Visas nelikumīgi saņemtās summas ir jāatmaksā Komisijai. Saskaņā ar Finanšu regulu un Komisijas atbilstoši VIII sadaļai izdotajiem īstenošanas noteikumiem par neatmaksātām summām tiek aprēķināti nokavējuma procenti.” [Neoficiāls tulkojums]

9

Regula Nr. 4253/88 tika atcelta no 2000. gada 1. janvāra atbilstoši Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.), 54. pantam. Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 1. punktā ir norādīts:

“Šī regula neskar [tāda] palīdzības [atbalsta] turpinājumu vai modifikāciju, tostarp tās pilnīgu vai daļēju atcelšanu, ko Padome vai Komisija apstiprinājusi, pamatojoties uz Padomes Regulu (EEK) Nr. 2052/88 un Regulu (EEK) Nr. 4253/88 vai uz jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko minētajai palīdzībai [minētajam atbalstam] piemēroja 1999. gada 31. decembrī.”

10

Komisijas 1994. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1681/94 par pārkāpumiem struktūrpolitikas finansēšanā un nepareizi izmaksātu līdzekļu atgūšanu un par informācijas sistēmas izveidi šajā jomā (OV L 178, 43. lpp.) 2. pantā ir noteikts:

“1.   Trīs mēnešos pēc šīs regulas stāšanās spēkā dalībvalstis paziņo Komisijai par:

[..]

2.   Par grozījumiem informācijā, kas sniegta saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis tūlīt ziņo Komisijai.

[..]”

11

Šīs pašas regulas 5. panta 2. un 3. punkta teksts ir šāds:

“2.   Ja dalībvalsts uzskata, ka kādu summu nav iespējams vai nav paredzams atgūt pilnīgi, tā īpašā ziņojumā informē Komisiju par to, cik liela ir neatgūtā summa un kādēļ, pēc tās uzskata, šī summa būtu jāsedz Kopienai vai dalībvalstij. Šai informācijai jābūt pietiekami precīzai, lai Komisija pēc apspriešanās ar attiecīgo dalībvalstu iestādēm varētu iespējami drīz izlemt, kam jālikvidē finansiālās sekas Regulas (EEK) Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta trešā ievilkuma nozīmē.

3.   Ja notiek 2. punktā minētais gadījums, Komisija var īpaši lūgt dalībvalsti turpināt atgūšanas procedūru.”

12

1994. gadā Nīderlandes Galvenais nodarbinātības birojs pieņēma Nolikumu attiecībā uz Eiropas Sociālo fondu (Regeling Europees Sociaal Fonds CBA 1994, Stcrt. 1994, Nr. 239; turpmāk tekstā — “ESF Regeling”) par to subsīdiju piešķiršanas noteikumiem, kas iegūtas no Eiropas Kopienu Komisijas ESF ietvaros.

13

ESF Regeling ir ietverts zināms skaits noteikumu par darbību uzraudzību un to kontroli. ESF Regeling 2. pantā ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējam var tikt piešķirts atbalsts no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem. Šā nolikuma 3. pantā ir paredzēts, ka atbalstu piešķir vienīgi tad, ja ir ievērots Eiropas un valsts tiesiskais regulējums. Tā paša nolikuma 10. pantā ir noteikts, ka atbalsta pieprasītājs nodrošina, ka par projektu tiek veikta atsevišķa administratīva uzraudzība, laikus reģistrējot visus datus, kas jāpārbauda, un ir paredzēta kontrole, ko veic pārvaldes iestādes. Visbeidzot, ESF Regeling 14. pantā ir precizēts, ka atbalsta summu nosaka atbilstoši projekta izpildei, un tā paša nolikuma 15. pantā paredzēta atbalsta atcelšana gadījumā, ja nav ievēroti ar to saistītie nosacījumi.

14

Turklāt ar Vispārīgā administratīvo tiesību likuma (Algemene wet bestuursrecht, Stb. 1995, Nr. 315; turpmāk tekstā — “Awb”) 4.2. sadaļu tika izveidots tiesiskais režīms atbalsta piešķiršanai, tā apmēra noteikšanai un atgūšanai. Saskaņā ar minēto likumu atbalsta sistēmu veido divi posmi — piešķiršana un apmēra noteikšana. Lēmums par atbalsta piešķiršanu tiek pieņemts pirms to darbību īstenošanas, kurām piešķirams atbalsts. Ar šo lēmumu atbalsta pieprasītājam tiek piešķirtas tiesības uz finansējumu, ja viņš faktiski veic darbības, par kurām piešķirts atbalsts, un izpilda viņam, iespējams, uzliktos pienākumus. Ja darbības ir izpildītas un atbalsta pieprasītājs ievēroja minētos pienākumus, pārvaldes iestādei vairs nav tiesību pārskatīt lēmumu par atbalsta piešķiršanu. Līdz ar to tā uzņemas finansiālas saistības jau šajā procesa stadijā.

15

Awb noteikumi par atbalsta apmēra noteikšanu un atgūšanu ir šādi:

“4:46. pants

[..]

4:49. pants

[..]

4:57. pants

Nepamatoti izmaksāto atbalstu un avansa maksājumus var atgūt, ja no dienas, kad atbalsts ticis noteikts vai ir notikusi rīcība, ko paredz 4:49. panta 1. punkta c) apakšpunkts, ir pagājuši mazāk nekā pieci gadi.

[..]”

16

Pamata lietu fakti, kas izriet no lēmumiem par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ir šādi.

17

1998. gadā Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening iesniedza atbalsta pieteikumu projektam “Sociālās nodarbinātības partneru apmācība” Eiropas Sociālā fonda izglītošanas un apmācības projektu ietvaros. Šis projekts bija paredzēts ESF Regeling 1. pielikumā, kas attiecas uz bezdarbnieku, kas ilgstoši nevar atrast darbu, atkārtotu iesaistīšanos darba tirgū, veicot apmācību. Tātad ar 1998. gada 8. decembra lēmumu ģenerāldirektorāts piešķīra atbalstu augstākais NLG 3000000 apmērā par 1998. gadu un augstākais NLG 4140849 apmērā par 1999. gadu. Saskaņā ar 1999. gada 3. decembra lēmumu atbalsta summa par 1999. gadu tika grozīta un sasniedza NLG 6686850. Visbeidzot, ar 2000. gada 16. jūnija lēmumu atbalsta summa tika noteikta NLG 2900000 apmērā par 1999. gadu un NLG 3786850 apmērā par 2000. gadu, pamatojoties uz to, ka atbalstītās darbības tiks turpinātas 2000. gadā. Visos trijos lēmumos bija precizēts, ka atbalsta piešķiršana ir pakļauta pienākumam izpildīt minēto projektu atbilstoši pieteikumam un ievērot ESF Regeling prasības.

18

Ar 2002. gada 28. janvāra lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Awb 4:46. panta 2. punktu, ministrija noteica atbalstu par 1998., 1999. un 2000. gadu nulles apmērā un pieprasīja atmaksāt NLG 6434469,80. Ministrija uzskatīja, ka pretēji ESF Regeling 11. panta 2. punktam nebija iesniegta precīza un saskanīga galīga deklarācija, kurā tiktu apkopoti attiecīgie dati par 1998., 1999. un 2000. gadu. Turklāt pretēji minētā nolikuma noteikumiem nav sniegts apkopojums par veiktās darbības sekām. Visbeidzot, ministrija uzskata, ka pretēji atbalsta pieteikuma noteikumiem projekts neparedzēja sociālās nodarbinātības pāreju parastajā darba tirgū un ka katra dalībnieka nostrādāto stundu skaits bija krietni mazāks par projektā paredzēto.

19

Ministrija atzina par nepamatotu Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening sūdzību par 2002. gada 28. janvāra lēmumu. Ministrija cita starpā norādīja, ka pienākuma īstenot projektu atbilstoši pieteikumam neizpildi neattaisnoja vēlākā trūkumu novēršana attiecībā uz formas prasībām. Tā kā Rechtbank te’s-Gravenhage [Hrāvenāhes Apgabaltiesa] noraidīja prasību par šo lēmumu, Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening vērsusies iesniedzējtiesā.

20

Raad van State norāda, ka saskaņā ar Awb 4:46. pantu pārvaldes iestāde — parasti atbalsta apmēra noteikšanas stadijā — pārbauda, vai atbalstītā darbība ir veikta pareizi un vai ir ievēroti ar atbalstu saistītie pienākumi. Saistībā ar atbalstu, kas piešķirts atbilstoši ESF Regeling, minētā tiesa uzskata, ka Awb 4:46. panta 2. punkts neatstāj pārvaldes iestādei rīcības brīvību un ka atbalsts ir jānosaka nulles apmērā, ja izrādās, ka ESF Regeling prasības nav ievērotas. Raad van State uzskata, ka tas tā ir aplūkojamajā lietā, jo projekta mērķis nebija sasniegts.

21

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Awb 4:46. pants ļauj tikai noteikt atbalsta apmēru, nevis atgūt jau izmaksāto summu. Tāpat tā norāda, ka tikai Awb 4:57. pants atļauj šo atgūšanu, šim nolūkam piešķirot pārvaldes iestādei, kas to veic, diskrecionāru varu un tātad rīcības brīvību, lai līdzsvarotu attiecīgās administrācijas un atbalsta saņēmēja intereses. Tomēr Raad van State uzskata, ka nav valsts tiesību normu, kas aizliegtu ar vienu un to pašu lēmumu noteikt atbalstu nulles apmērā un atgūt jau izmaksātās summas. Minētā tiesa precizē, ka ministrijai jau sākumā būtu bijis jāzina, ka paredzētais mērķis nav sasniedzams, un līdz ar to tā uzskata, ka šī pārvaldes iestāde ir vainojama ESF Regeling, kas izriet no Kopienas tiesiskā regulējuma, noteikumu neievērošanā. Tādējādi tā secina, ka, ņemot vērā valsts tiesībās noteikto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ministrijai vajadzēja atteikties no visa atbalsta atgūšanas un ka līdz ar to šajā gadījumā valsts tiesību aktos nav paredzēts tiesisks pamatojums atgūšanai.

22

Raad van State tomēr uzskata, ka ir pieļauta nolaidība Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta izpratnē. Konstatējot, ka Nīderlandes Karaliste nav veikusi zaudēto līdzekļu atgūšanas pasākumus minētā 23. panta 1. punkta izpratnē, šī tiesa jautā, vai dalībvalsts vai pārvaldes iestādes kompetence atgūt minētos līdzekļus var izrietēt tieši no šīs Kopienu tiesību normas. Turklāt minētajai tiesai rodas jautājums, vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips valsts tiesību izpratnē var būt plašāks nekā šis pats princips Kopienu tiesību izpratnē.

23

1998. gadā Gemeente Rotterdam iesniedza atbalsta pieteikumu apmācības projektam saskaņā ar ESF Regeling. Atbalsts tika piešķirts NLG 483108 apmērā, un uz to tika attiecināts pienākums veikt projekta atsevišķu administratīvu uzraudzību. Ar 1999. gada 28. maija lēmumu tika noteikts atbalsts 1998. gadam NLG 122612,81 apmērā, tomēr ar nosacījumu, ka projektu uzraudzība atbildīs ESF Regeling prasībām. Gemeente Rotterdam iesniedza sūdzību ministrijai, kas ar 2001. gada 18. jūlija lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Awb 4:49. panta 1. punkta a) apakšpunktu unESF Regeling 14. pantu, atsauca 1999. gada 28. maija lēmumu, noteica atbalstu nulles apmērā un pieprasīja atmaksāt jau izmaksāto summu. Ministrija atzina par nepamatotām Gemeente Rotterdam sūdzības par 1999. gada 28. maija un 2001. gada 18. jūlija lēmumiem. Tā kā Rechtbank te Rotterdam noraidīja prasību par šo pēdējo lēmumu, Gemeente Rotterdam vērsusies iesniedzējtiesā.

24

Raad van State uzskata, ka, pirmkārt, atbalsta apmēra noteikšanu nevar pakļaut nosacījumam un ka šā nosacījuma neievērošana nevarētu būt pamats veiktajai atsaukšanai. Otrkārt, tā konstatē, ka Gemeente Rotterdam neattiecināja uz savu projektu atsevišķu administratīvu uzraudzību atbilstoši ESF Regeling prasībām.

25

Iesniedzējtiesa konstatē, ka pārvaldes iestāde apzināti neveica padziļinātu kontroli, un līdz ar to uzskata, ka nav faktu vai apstākļu, par kuriem ministrija, nosakot atbalsta apmēru Awb 4:49. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nezināja. Raad van State uzskata, ka lēmumu par atsaukšanu nevarēja pamatot nedz ar Awb 4:49. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nedz ar kādu citu gadījumu, kas paredzēts minētā panta 1. punktā.

26

1998. gadā Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant saskaņā ar ESF Regeling iesniedza atbalsta pieteikumu projektam par ilglaicīgu bezdarbnieku atkārtotu integrāciju [darba tirgū]. Atbalsts tika piešķirts NLG 410772 apmērā, un uz to tika attiecināts pienākums veikt projekta atsevišķu administratīvu uzraudzību. Ar 1999. gada 22. jūlija lēmumu atbalsts tika noteikts NLG 185892 apmērā, bet vēlāk ar ģenerāldirektorāta 2000. gada 21. septembra lēmumu, pamatojoties uz Awb 4:46. pantu, tika noteikts nulles apmērā. Ģenerāldirektorāts turklāt pieprasīja atmaksāt jau izmaksāto summu. Ar 2001. gada 23. novembra lēmumu ģenerāldirektorāts atzina par nepamatotu Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant sūdzību, tajā pat laikā precizējot, ka lēmums par atbalsta noteikšanu nulles apmērā turpmāk ir pamatots ar Awb 4:49. pantu, nevis ar tā paša likuma 4:46. pantu. 2001. gada 23. novembra lēmums tika pamatots ar to, ka 1999. gada 22. jūlija lēmuma pieņemšanas dienā ģenerāldirektorāts nebija zinājis par ESF Regeling noteikumu neievērošanu. Tā kā Rechtbank Breda noraidīja prasību par 2001. gada 23. novembra lēmumu, Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant vērsās iesniedzējtiesā.

27

Raad van State konstatē, ka Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant nav izpildījusi pienākumu ieviest atsevišķu administratīvu uzraudzību atbilstoši ESF Regeling prasībām. Tomēr minētā tiesa uzskata, ka ģenerāldirektorāts nevarēja nezināt par šā pienākuma neievērošanu, pieņemot lēmumu par apmēra noteikšanu. Būtībā ģenerāldirektorāts apzināti noteica atbalsta apmēru, nepārbaudot Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant iesniegtos dokumentus. Raad van State secina, ka ģenerāldirektorāts nevarēja balstīt savu lēmumu par atsaukšanu nedz uz kādu no Awb 4:49. pantā paredzētajiem gadījumiem, nedz uz ESF Regeling 15. pantu. Tādēļ tā uzskata, ka valsts tiesībās nav paredzēta iespēja atsaukt atbalstu, kura apmērs jau ir noteikts. Šie valsts tiesībās noteiktie atgūšanas iespējas ierobežojumi izriet no valsts tiesību principiem — tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa.

28

Raad van State tomēr uzskata, ka ESF Regeling noteikumu neievērošana ir nolaidība Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta izpratnē. Minētā tiesa piebilst, ka Nīderlandes Karaliste nav veikusi nekādus jau izmaksāto līdzekļu atgūšanas pasākumus minētā 23. panta 1. punkta izpratnē. Tā jautā, pirmkārt, vai šis Kopienas tiesiskais regulējums tieši piešķir kompetenci šai dalībvalstij un, otrkārt, vai iespējami piešķirtā kompetence var ļaut dalībvalstij vai kādai tās pārvaldes iestādei atgūt jau izmaksātos līdzekļus. Visbeidzot, tai rodas jautājums, vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips valsts tiesību izpratnē var būt plašāks nekā šis pats princips Kopienu tiesību izpratnē.

29

Šajos apstākļos Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Jautājums, kas ir identisks trijās lietās

Jautājums, kas attiecas tikai uz lietu C-383/06

Jautājums, kas ir identisks lietā C-384/06 un C-385/06

Jautājums, kas ir identisks trijās lietās

Jautājums, kas attiecas tikai uz lietu C-383/06

Jautājumi, kas ir identiski lietā C-384/06 un C-385/06

Jautājumi, kas attiecas tikai uz lietu C-385/06

30

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 22. novembra rīkojumu lietas no C-383/06 līdz C-385/06 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma pieņemšanai.

31

Ar pirmo jautājumu katrā pamata lietā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Kopienas regula, konkrētāk, Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkts, ir atbilstošs juridiskais pamatojums, lai valsts administrācija atgūtu summas, kas nepamatoti izmaksātas no Eiropas Sociālā fonda. Ja atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša, minētā tiesa ar saviem otrajiem jautājumiem vaicā, vai EKL 10. un 249. pants var būt juridiskais pamats, lai valsts tiesību akti tiktu interpretēti atbilstoši minētajai regulai. Turklāt minētā tiesa ar savu septīto jautājumu — gadījumā, ja no Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta neizriet pienākums atsaukt un atgūt nepamatoti izmaksātos līdzekļus, — jautā, vai Regula Nr. 2988/95 ir atbilstošs juridiskais pamats šo līdzekļu atgūšanai.

32

Gemeente Rotterdam un Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant uzskata, ka Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkts nepiešķir dalībvalstīm pilnvaras atgūt nepamatoti izmaksātas summas. Tā vietā minētais noteikums uzliek šīm pašām dalībvalstīm pienākumu paredzēt tam nepieciešamās procedūras.

33

Čehijas un Vācijas valdības iesaka sniegt apstiprinošu atbildi uz pirmajiem jautājumiem. Nīderlandes valdība uzskata, ka, lai gan dalībvalsts kompetence var tieši izrietēt no Kopienas regulas, tas tā nevar būt attiecībā uz Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu, jo šī norma, kas noteikti paredz līdzekļu atgūšanas principu, tomēr atsaucas uz valsts tiesībām, lai tajās tiktu paredzēta šīs atgūšanas sīkāka kārtība. Vācijas valdība tomēr uzskata, ka minētā 23. panta 1. punkta piemērošana neliedz valsts iestādēm atsaukties uz to atgūšanas nolūkā, ja valsts tiesības to pieļauj. Čehijas valdība norāda, ka pilnvaru piešķiršana valsts tiesībās nav vajadzīga un ka tajās ir jāparedz tikai procesuālā kārtība.

34

Saistībā ar septīto jautājumu Nīderlandes valdība un Komisija norāda, ka Regula Nr. 2988/95 nav autonoms juridiskais pamats, kas ļautu valsts iestādēm veikt pasākumus pārkāpumu gadījumā. Minētajā dokumentā ir ietverti tikai vispārīgi noteikumi, savukārt Regula Nr. 4253/88 ir īpaši piemērojama Eiropas struktūrfondiem.

35

Vispirms jākonstatē, ka no pašas EKL 249. panta otrās daļas teksta izriet, ka Kopienas regulas ir tieši piemērojamas dalībvalstīs.

36

Attiecībā uz struktūrfondu izmantošanu ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punktam Kopienas rīcību, rūpīgi apspriežoties, nosaka Komisija, attiecīgā dalībvalsts un kompetentās iestādes un organizācijas, ko dalībvalsts ir izraudzījusies nacionālajā, reģionu, vietējo pašvaldību vai citā līmenī. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 2082/93 preambulas sesto apsvērumu, piemērojot subsidiaritātes principu un neskarot Komisijas pilnvaras, it īpaši ciktāl tā atbild par Kopienu finanšu resursu pārvaldi, atbildība par Kopienas atbalsta programmu ietvaros veikto pasākumu formu īstenošanu galvenokārt jāuzņemas dalībvalstīm attiecīgajā teritoriālajā līmenī saskaņā ar katras dalībvalsts specifiku.

37

Tiesa ir nospriedusi, ka šis princips ir noteikts Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta pirmajā daļā, kurā ir paredzēts, ka, lai nodrošinātu, ka valsts vai privāto ieguldītāju veiktās darbības ir veiksmīgas, dalībvalstis minēto darbību īstenošanas laikā veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai regulāri pārbaudītu, vai Kopienas finansētās darbības ir veiktas pareizi, novērstu pārkāpumus un uzliktu par tiem sodus, atgūtu līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā (skat. 2004. gada 22. janvāra spriedumu lietā C-271/01 COPPI, Recueil, I-1029. lpp., 40. punkts).

38

Tāpat jebkāda dalībvalsts rīcības brīvības izmantošana attiecībā uz iespēju prasīt vai neprasīt tādu Kopienas līdzekļu atmaksu, kas piešķirti nepamatoti vai nepareizi, būtu pretrunā Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktajam valsts pārvaldes iestāžu pienākumam atgūt nepamatoti vai nepareizi izmaksātos līdzekļus (skat. pēc analoģijas saistībā ar 8. panta 1. punktu Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulā (EEK) Nr. 729/70 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 94, 13. lpp.) 1983. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās no 205/82 līdz 215/82 Deutsche Milchkontor u.c., Recueil, 2633. lpp., 22. punkts).

39

Visbeidzot, jāpiebilst, ka atbilstošs juridiskais pamatojums minētajam atgūšanas pienākumam ir tieši Regula Nr. 4253/88, nevis Regula Nr. 2988/95, ar kuru — kā uzsvēra Komisija — tikai paredz vispārīgus noteikumus par kontroli un sankcijām Kopienas finanšu interešu aizsardzības nolūkā. Tātad atgūšana ir jāveic, pamatojoties uz minēto 23. panta 1. punktu.

40

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmajiem un uz septīto uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka ar Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu ir radīts pienākums dalībvalstīm atgūt līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā, un tam nav nepieciešama pilnvaru piešķiršana valsts tiesību aktos.

41

Uz šiem jautājumiem sniegtās atbildes dēļ nav nepieciešams atbildēt uz otrajiem jautājumiem.

42

Ciktāl prejudiciālo jautājumu redakcijas dēļ pastāv šaubas par nepieciešamību atbildēt uz trešo un ceturtajiem jautājumiem, saistībā ar to ir jānorāda, ka, tā kā Tiesai ar EKL 234. pantu ieviestās sadarbības sistēmas ietvaros ir jāsniedz valsts tiesai atbilde, kas tai būtu noderīga, izspriežot tajā iesniegto strīdu, tai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē jautājumi, kuri tai ir iesniegti izskatīšanai (skat. 2000. gada 28. novembra spriedumu lietā C-88/99 Roquette Frères, Recueil, I-10465. lpp., 18. punkts; 2003. gada 20. maija spriedumu lietā C-469/00 Ravil, Recueil, I-5053. lpp., 27. punkts, 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-286/05 Haug, Krājums, I-4121. lpp., 17. punkts, kā arī 2007. gada 4. oktobra spriedumu lietā C-429/05 Rampion un Godard, Krājums, I-8017. lpp., 27. punkts).

43

Tātad ir jāpieņem, ka iesniedzējtiesai būtu noderīgi zināt, vai, piemērojot Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu, ir jāņem vērā tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi Kopienu tiesību izpratnē. Ja tie ir jāņem vērā, iesniedzējtiesa vaicā, vai šos principus var uztvert plašākā nozīmē valsts tiesībās nekā Kopienu tiesībās un, it īpaši, vai līdzekļu saņēmējs, kas pieļāva nolaidību vai izdarīja pārkāpumu minētā 23. panta 1. punkta izpratnē, var atsaukties uz šiem principiem gadījumā, kad par to atbildīgā pārvaldes iestāde pieļāvusi kļūdu minēto līdzekļu piešķiršanā. Turklāt iesniedzējtiesa ar savu piekto un sesto jautājumu vēlas noskaidrot, vai apstāklis, ka atbalsta saņēmējs ir publisko tiesību subjekts vai ka dalībvalsts ir atmaksājusi minētos līdzekļus Kopienai, var ietekmēt to pašu principu piemērošanu līdzekļu atgūšanai.

44

Gemeente Rotterdam un Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant apgalvo, ka aplūkojamajā gadījumā nepastāv Kopienu tiesiskā paļāvība, kas prevalētu pār valsts tiesībās noteikto tiesiskās paļāvības principu. Sociaal Economische Samenwerking West-Brabant turklāt uzskata, ka tas, ka līdzekļi nav atgūti no atbalsta saņēmēja, neietekmē Kopienas intereses.

45

Nīderlandes valdība uzskata, ka, tā kā atgūšana notiek atbilstoši valsts tiesību normām, valsts tiesībās noteiktajiem tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem var būt plašāka piemērojamība nekā tādiem pašiem vispārējiem principiem Kopienu līmenī. Šajā sakarā iestādes, kas piešķīrusi atbalstu, attieksmi var ņemt vērā saistībā ar šo principu piemērošanu. Tiesas sēdē šī valdība precizēja, ka no struktūrfondiem nepamatoti piešķirtās summas tika atmaksātas Kopienai.

46

Komisija piedāvā apvienot jautājumus un atbildēt atbilstoši principiem, kurus Tiesa noteica iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Deutsche Milchkontor u.c. un 2002. gada 19. septembra spriedumā lietā C-336/00 Huber (Recueil, I-7699. lpp.). Tā apgalvo, ka Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkts neļauj piemērot dalībvalsts tiesībās atzītos tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus tiktāl, ciktāl tas izraisītu atteikšanos no nepamatoti izmaksāto līdzekļu atgūšanas, ja saņēmējs nebija rīkojies labā ticībā. Pretējā gadījumā Kopienas tiesības pieļauj ņemt vērā šos principus saistībā ar nepamatoti izmaksāto līdzekļu atgūšanu, ja valsts iestādes pieļāvušas kļūdas vai nolaidību, tomēr ar nosacījumu, ka ir pilnīgi ievērotas Kopienu intereses.

47

Visas personas, kas iestājušās lietā Tiesā, uzskata, ka apstāklim, ka atbalsta saņēmējs ir publisko tiesību subjekts, nav nozīmes saistībā ar atgūšanas noteikumu piemērošanu.

48

Vispirms jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka tiesvedībās saistībā ar nepamatoti izmaksātu līdzekļu atgūšanu saskaņā ar Kopienas tiesībām, nepastāvot Kopienas tiesību normai, valsts tiesām tās ir jāizskata atbilstoši savas valsts tiesībām, ievērojot Kopienas tiesību noteiktos ierobežojumus (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Deutsche Milchkontor u.c., 19. punkts, un lietā Huber, 55. punkts, kā arī 2007. gada 21. jūnija spriedumu lietā C-158/06 ROM-projecten, Krājums, I-5103. lpp., 23. punkts). Tiesa ir norādījusi uz dažiem tādiem ierobežojumiem.

49

Vispirms valsts tiesību piemērošana nedrīkst apdraudēt Kopienu tiesību piemērošanu un efektivitāti. Tas tā būtu tostarp gadījumā, ja šāda piemērošana padarītu nepamatoti izmaksāto līdzekļu atgūšanu faktiski neiespējamu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Deutsche Milchkontor u.c., 21. un 22. punkts). No tā izriet, ka valsts tiesai principā ir jāpiemēro attiecīgās valsts tiesības, tajā pat laikā nodrošinot Kopienu tiesību pilnīgu efektivitāti, un līdz ar to valsts tiesai vajadzības gadījumā nebūtu jāpiemēro valsts noteikums, kas šai efektivitātei rada šķēršļus, vai būtu jāinterpretē tāds valsts noteikums, kas ticis izstrādāts vienīgi piemērošanai situācijā tikai šīs valsts kontekstā (skat. cita starpā 2005. gada 8. novembra spriedumu lietā C-443/03 Leffler, Krājums, I-9611. lpp., 51. punkts).

50

Valsts tiesību akti turklāt ir jāpiemēro nediskriminējošā veidā salīdzinājumā ar procedūrām, kurās paredzēts izlemt tāda paša veida vietējos strīdus, un šajā jautājumā valsts iestādēm ir jārīkojas tikpat rūpīgi un saskaņā ar kārtību, kas nepadara attiecīgo summu atgūšanu grūtāku nekā līdzīgos gadījumos, kas attiecas uz atbilstošo valsts noteikumu īstenošanu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Deutsche Milchkontor u.c., 23. punkts).

51

Tātad attiecīgajās pamata lietās valsts tiesai, izskatot prasību par pārkāpuma vai nolaidības rezultātā zaudēto līdzekļu atgūšanu, ir jāīsteno pienākums, kas izriet no Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta noteikumiem, un vajadzības gadījumā nav jāpiemēro vai ir jāinterpretē tāda valsts tiesību norma kā Awb, kas tikusi izstrādāta piemērošanai situācijās tikai šīs valsts kontekstā un kas rada šķērsli šai atgūšanai.

52

Ir skaidrs, ka Tiesa tāpat nospriedusi, ka par pretēju Kopienas tiesībām nevar uzskatīt arī to, ka administratīvo aktu atcelšanas jomā un valsts iestāžu nepamatoti izmaksātās finanšu palīdzības jomā valsts tiesības ņem vērā vienlaikus gan tiesiskuma principu, gan tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principus, ievērojot to, ka pēdējie principi ir daļa no Kopienas tiesiskās kārtības (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Deutsche Milchkontor u.c., 30. punkts; 2001. gada 9. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C-80/99 līdz C-82/99 Flemmer u.c., Recueil, I-7211. lpp., 60. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Huber, 56. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā ROM-projecten, 24. punkts). Šie principi ir īpaši stingri jāievēro tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kas var radīt finansiālas sekas (skat. 2006. gada 16. marta spriedumu lietā C-94/05 Emsland-Stärke, Krājums, I-2619. lpp., 43. punkts; 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-248/04 Koninklijke Coöperatie Cosun, Krājums, I-10211. lpp., 79. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā ROM-projecten, 26. punkts).

53

Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 40. punktā, ar Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu ir radīts pienākums dalībvalstīm atgūt līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā, un tam nav nepieciešama pilnvaru piešķiršana valsts tiesību aktos. No tā izriet, ka tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi ir jāpiemēro atbilstoši Kopienu tiesību normām.

54

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saistībā ar struktūrfondiem Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punktā ir precizēts, ka Kopienas rīcību, rūpīgi apspriežoties, nosaka Komisija, dalībvalstis un šo valstu kompetentās iestādes un organizācijas. No šīs apspriešanās procesa cita starpā izriet dalībvalstu pakārtotas atbildības sistēma attiecībā pret Kopienu gadījumos, kad pārkāpuma vai nolaidības dēļ ir zaudēti naudas līdzekļi no struktūrfondiem. Šīs atbildības īstenošanas kārtība ir ietverta Regulas Nr. 4253/88 23. un 24. pantā, attiecībā uz kuriem Tiesa ir nospriedusi, ka to interpretācija nav nodalāma (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā COPPI, 27.–29. punkts, kā arī Regulas Nr. 1681/94 5. panta 2. punktu). Šajā sakarā apstāklim, ka līdzekļu saņēmējs ir publisko tiesību subjekts, nav nozīmes saistībā ar šo principu piemērošanu.

55

Turklāt princips, ka valsts tiesību aktu piemērošana nedrīkst apdraudēt Kopienu tiesību piemērošanu un efektivitāti, prasa, lai Kopienas intereses tiktu pilnīgi ievērotas, piemērojot tādus noteikumus kā Awb 4:49. un 4:57. pants, ar kuriem — atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam — valsts pārvaldes iestādēm tiek piešķirta diskrecionārā vara veikt nepamatoti izmaksāto līdzekļu atgūšanu un kuri ļauj šo līdzekļu saņēmējam atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Deutsche Milchkontor u.c., 32. punkts; apvienotajās lietās Flemmer u.c., 61. punkts, un lietā Huber, 57. punkts).

56

Šajā sakarā jāatgādina, ka ir nospriests, ka Kopienu tiesiskajā regulējumā paredzētā atbalsta sistēma ir pamatota it īpaši ar to, ka saņēmējs izpilda virkni pienākumu, kas tam dod tiesības saņemt paredzēto finansiālo atbalstu. Ja saņēmējs neizpilda visus šos pienākumus, atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktam Komisijai ir tiesības pārskatīt savu saistību apjomu. Saistībā ar tās pašas regulas 23. panta 1. punkta piemērošanu situācijā, kad šis saņēmējs nebija veicis apmācības darbības saskaņā ar šā atbalsta piešķiršanai izvirzītajiem nosacījumiem, tas nevar izmantot tiesiskās paļāvības aizsardzības un iegūto tiesību principu, lai saņemtu sākotnēji piešķirtās atbalsta summas atlikumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā T-142/97 Branco/Komisija, Recueil, II-3567. lpp., 97. un 105. punkts (apelācijas sūdzība ir noraidīta ar Tiesas 1999. gada 12. novembra rīkojumu lietā C-453/98 P Branco/Komisija, Recueil, I-8037. lpp.), kā arī 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā T-182/96 Partex/Komisija, Recueil, II-2673. lpp., 190. punkts (apelācijas sūdzība ir noraidīta ar Tiesas 2001. gada 8. marta rīkojumu lietā C-465/99 P Partex/Komisija, Krājumā nav publicēts)). Visbeidzot, uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties saņēmējs, kas ir vainīgs spēkā esošā tiesiskās regulējuma acīmredzamā pārkāpumā (skat. Tiesas 1985. gada 12. decembra spriedumu lietā 67/84 Sideradria/Komisija, Recueil, 3983. lpp., 21. punkts).

57

Attiecīgajās pamata lietās no iesniedzējtiesas sniegtajiem precizējumiem izriet, pirmkārt, ka lēmumi par līdzekļu piešķiršanu bija pakļauti nosacījumam, ka saņēmēji ievēros ESF Regeling noteikumus un it īpaši pienākumu veikt projekta atsevišķu administratīvu uzraudzību, un, otrkārt, ka šie noteikumi — vairāk vai mazāk apzināti — netika ievēroti. Līdz ar to valsts tiesai ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā gan līdzekļu saņēmēju, gan pārvaldes iestāžu rīcību, uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu Kopienu tiesību izpratnē var likumīgi atsaukties, iebilstot pret prasību par atmaksu.

58

Turklāt no apsvērumiem, ko tiesas sēdē sniegušas Nīderlandes valdība un Komisija, izriet, ka nepamatoti piešķirtie līdzekļi tikuši atmaksāti Kopienai. Tomēr, tā kā ar Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu ir radīts pienākums dalībvalstīm atgūt līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā, apstāklis, ka dalībvalsts ir veikusi atmaksu par labu Kopienai, pats par sevi nav pamats neatgūt minētos līdzekļus.

59

Tādējādi no visiem šiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka pārkāpuma vai nolaidības rezultātā zaudēto līdzekļu atgūšana ir jāveic, pamatojoties uz Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu un atbilstoši valsts tiesībās paredzētajai kārtībai, ja vien šo tiesību piemērošana neapdraud Kopienu tiesību piemērošanu un efektivitāti un nepadara nepamatoti piešķirto summu atgūšanu faktiski neiespējamu. Valsts tiesai ir jānodrošina Kopienu tiesību pilnīga piemērošana, nepiemērojot vai, ciktāl tas ir nepieciešams, interpretējot tādu valsts tiesību normu kā Awb, kas tam rada šķērsli. Valsts tiesa var piemērot Kopienu tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, izvērtējot gan zaudēto līdzekļu saņēmēju, gan pārvaldes iestāžu rīcību, ar nosacījumu, ka ir pilnībā ievērotas Kopienas intereses. Apstāklim, ka līdzekļu saņēmējs ir publisko tiesību subjekts, šajā sakarā nav nozīmes.

60

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: