TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2009. gada 23. aprīlī ( *1 )

“Apelācijas sūdzība — Dabisko dzīvotņu aizsardzība — Ar Komisijas lēmumu pieņemts Kopienas nozīmes teritoriju saraksts boreālajam bioģeogrāfiskajam reģionam — Pret šo lēmumu vērstas fizisku vai juridisku personu prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība”

Lieta C-362/06 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2006. gada 4. septembrī iesniedza

Markku Sahlstedt u.c., ko pārstāv K. Martinens [K. Marttinen], asianajaja,

apelācijas sūdzības iesniedzēji,

pārējiem lietas dalībniekiem esot šādiem:

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv M. Hutunens [M. Huttunen] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko pārstāv F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies apelācijas tiesvedībā,

Somijas Republika,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: K. Šīmans [K. Schiemann], kas veic otrās palātas priekšsēdētāja pienākumu, tiesneši J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents) un K. Toadere [C. Toader],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretāre K. Štranca-Slavičeka [K. Sztranc-Sławiczek], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 28. februāra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2008. gada 23. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Ar savu apelācijas sūdzību Sālsteds [Sahlstedt] u.c. lūdz atcelt Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. jūnija rīkojumu lietā T-150/05 Sahlstedt u.c./Komisija (Krājums, II-1851. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētais rīkojums”), ar kuru tā noraidīja to prasību atcelt Komisijas Lēmumu 2005/101/EK, ar ko atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu boreālajam bioģeogrāfiskajam reģionam (OV L 40, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “strīdīgais lēmums”).

Atbilstošās tiesību normas

2

Saskaņā ar Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.; turpmāk tekstā — “dzīvotņu direktīva”) sesto apsvērumu, lai nodrošinātu Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu un sugu atjaunošanos vai saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā, ir jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, lai pēc noteikta grafika izveidotu saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu.

3

Dzīvotņu direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Pamatojoties uz III pielikumā (1. posms) izklāstītajiem kritērijiem un attiecīgo zinātnisko informāciju, katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. Attiecībā uz dzīvnieku sugām ar plašu izplatības areālu šīs teritorijas ir minēto sugu dabiskās izplatības areālu vietas, kurām raksturīgie fizikālie vai bioloģiskie faktori ir svarīgi, lai šo sugu īpatņi varētu dzīvot un vairoties. [..]

Trīs gados pēc šīs direktīvas izziņošanas sarakstu nosūta Komisijai, pievienojot informāciju par katru no teritorijām. Šajā informācijā iekļauj teritorijas karti, nosaukumu, atrašanās vietu, platību un datus, kas izriet no III pielikumā (1. posms) noteikto kritēriju piemērošanas un ko iesniedz formā, kuru Komisija nosaka saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

2.   Pamatojoties uz III pielikumā (2. posms) izklāstītajiem kritērijiem un ņemot vērā gan dalījumu piecos bioģeogrāfiskajos rajonos, kas minēti 1. panta c) punkta iii) apakšpunktā, gan visu 2. panta 1. punktā minēto teritoriju, Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti un kurā norāda teritorijas, kur sastopami viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas.

[..]

Kopienā nozīmīgo izraudzīto teritoriju sarakstu, kurā norādītas vietas, kur atrodams viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas, pieņem Komisija saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

3.   Sarakstu, kas minēts 2. punktā, izveido sešos gados pēc šīs direktīvas izziņošanas.

4.   Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts, cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

5.   Tiklīdz teritoriju iekļauj 2. punkta trešajā daļā minētajā sarakstā, uz to attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.”

4

Šīs direktīvas 6. panta redakcija ir šāda:

“[..]

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

Prāvas priekšvēsture

5

Ar strīdīgo lēmumu Komisija pieņēma Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu boreālajam bioģeogrāfiskajam reģionam.

6

Ar šo lēmumu minētajās teritorijās tika iekļauti noteikti, privātpersonām, tostarp visiem prasītājiem, izņemot Maa- ja metsätaloustuottajain keskusliitto MTK ry (turpmāk tekstā — “MTK ry”), piederoši zemes gabali. Šī pēdējā minētā ir asociācija, kurā apvienojušies aptuveni 163000 lauksaimnieku un mežsaimnieku.

Process Pirmās instances tiesā un apstrīdētais rīkojums

7

Ar savu prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 18. aprīlī, Sālsteds u.c. cēla prasību, kā rezultātā tika pieņemts apstrīdētais rīkojums.

8

Komisija ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesā iesniegts 2005. gada 5. jūlijā, ir norādījusi uz nepieņemamības izņēmumu atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam.

9

Ar apstrīdēto rīkojumu Pirmās instances tiesa kā nepieņemamu noraidīja minēto prasību, jo Sālstedu u.c., kas nav strīdīgā lēmuma adresāti, šis lēmums tieši nav skāris.

10

Apstrīdētā rīkojuma 54. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka strīdīgais lēmums, kurā Somijas teritorijas zonas apzīmētās kā Kopienā nozīmīgas teritorijas, kā tāds neietekmē to prasītāju juridisko stāvokli, kuri ir šajās zonās esošo zemesgabalu īpašnieki. Pirmās instances tiesas skatījumā šajā lēmumā nav nevienas normas par Kopienā nozīmīgu teritoriju aizsardzības režīmu, kā, piemēram, vērā ņemamie aizsardzības pasākumi vai atļaujas procedūras, tas neskar nedz zemes īpašumu īpašnieku tiesības un pienākumus, nedz šo tiesību īstenošanu. Pirmās instances tiesa nosprieda, ka pretēji Sālsteda u.c. paustajam viedoklim minēto teritoriju iekļaušana Kopienā nozīmīgu teritoriju sarakstā nerada pienākumus uzņēmējiem vai privātpersonām.

11

Pirmās instances tiesas skatījumā no apstrīdētā rīkojuma 59. punkta izriet, ka neviens no dzīvotņu direktīvas 6. panta 1.–4. punktā minētajiem pienākumiem nav tieši piemērojams Sālstedam u.c. Faktiski visiem šiem pienākumiem esot vajadzīgs attiecīgās dalībvalsts pieņemts tiesību akts, lai tā precizētu, kā plāno to īstenot, ka runa ir par vajadzīgajiem aizsardzības pasākumiem (dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkts), piemērotiem pasākumiem, lai izvairītos no teritorijas noplicināšanās (šīs direktīvas 6. panta 2. punkts) vai vietējām kompetentajām iestādēm iesniedzamo vienošanos par projektu, kas varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju (minētās direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts).

12

Tālāk apstrīdētā rīkojuma 61. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, pirmkārt, līdzīgi kā prasītājus, kas ir fiziskas personas, arī MTK ry locekļus nevar uzskatīt par tādiem, kurus tieši skar strīdīgais lēmums, un, otrkārt, ka šai asociācijai ir savs sasniedzamais darbības mērķis, kas ir sarunu vedēja, kuru minētais lēmums skar tieši, pozīcija.

13

Visbeidzot, apstrīdētā rīkojuma 62. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka tā kā prasītājus strīdīgais lēmums nav tieši skāris, nav vajadzības izteikties par jautājumu, vai tie bija skarti individuāli.

14

Tai pat laikā šī rīkojuma 63. punktā tā precizēja, ka tā kā prasītājiem nav tiesību lūgt atcelt strīdīgo lēmumu, tie var apstrīdēt saskaņā ar dzīvotņu direktīvas 6. pantu pieņemtos pasākumus, kuri tos skar, un šajā sakarā paturēt iespēju atsaukties uz šī lēmuma nelikumību valstu tiesās, kas lemj, ievērojot EKL 234. pantu.

Lietas dalībnieku prasījumi

15

Ar savu apelācijas sūdzību Sālsteds u.c. lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto rīkojumu, kā arī strīdīgo lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16

Komisija lūdz Tiesu noraidīt pilnībā apelācijas sūdzību un piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17

Arī Spānijas Karaliste prasa apelācijas sūdzību noraidīt.

Par apelācijas sūdzību

18

Savā apelācijas sūdzībā Sālsteds u.c. min trīs pamatus — attiecīgi par pamatojuma trūkumu apstrīdētajā rīkojumā, Pirmās instances tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, kura uzskata, ka prasītājus strīdīgais lēmums tieši neskar, un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neievērošanu.

Tiesas vērtējums

19

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var vērsties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas — kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai — tomēr šo personu skar “tieši un individuāli”.

20

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka prasītāji nav strīdīgā lēmuma adresāti.

21

Kaut Komisija ir arī apstrīdējusi, ka prasītājus šis lēmums skar individuāli, Pirmās instances tiesa ir izteikusies tikai par jautājumu, vai tas tos ir skāris tieši.

22

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka kritērijs, no kura ir atkarīga fiziskas vai juridiskas personas, kura nav tiesību akta adresāts, ar EKL 230. panta ceturtajā daļā minēto nosacījumu, ka to šis lēmums skar tieši un individuāli, celtas prasības pieņemamība, ir absolūts šķērslis tiesas procesam, ko Kopienu tiesas jebkurā brīdī var izvērtēt, pat pēc savas iniciatīvas (šajā sakarā skat. 2001. gada 5. jūlija rīkojumu lietā C-341/00 P Conseil national des professions de l’automobile u.c./Komisija, Recueil, I-5263. lpp., 32. punkts, un spriedumu lietā C-176/06 P Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, 18. punkts.

23

Tādējādi, lai prasītāju prasība pret šo lēmumu būtu pieņemama, pat pieņemot, ka Sālstedu u.c. varētu uzskatīt par tādiem, kurus strīdīgais lēmums ir skāris tieši, vēl būtu nepieciešams, lai tas tos būtu skāris individuāli.

24

Kā jau tas tika minēts apstrīdētā rīkojuma 46. punktā, tajā tika uzsvērts, ka strīdīgais lēmums individuāli skar īpaši tos zemes īpašniekus, kuriem ir zemesgabali Komisijas apstiprinātajā teritoriju sarakstā un attiecībā uz kuriem var piemērot teritoriju noplicināšanas aizliegumu.

25

No apstrīdētā rīkojuma 25., 31., 33. un 34. punkta izriet, ka Komisija Pirmās instances tiesā ir apstrīdējusi, ka prasītājus lēmums ir skāris individuāli, uzsverot, ka ar strīdīgo lēmumu pieņemtajā sarakstā iekļautās teritorijas ekskluzīvi ir noteiktas tikai pamatojoties uz bioloģiskiem kritērijiem, ka uz šī lēmuma pamata vai vismaz uz tās informācijas pamata, ko Komisija ir izmantojusi sava vērtējuma laikā, nav iespējams noteikt šo teritoriju īpašniekus un ka pēdējie minētie skar citus sabiedrības sektorus, kas nav zemes īpašnieku sektors — kā būvsabiedrības, nevalstiskās organizācijas vai citi pilsoņi.

26

Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru citas personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tās individuāli nošķir tieši tāpat kā lēmuma adresātus (skat. it īpaši 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un spriedumu lietā C-78/03 P Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, Krājums, I-10737. lpp., 33. punkts).

27

Tāds kā strīdīgais lēmums iekļaujas dzīvotņu direktīvas 4. panta ietvaros, kurā noteikta dabas teritoriju klasificēšanas procedūra īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (turpmāk tekstā — “ĪAT”), procedūru, kas ļauj — kā tas izriet no šīs pašas direktīvas 3. panta 2. punkta — izveidot vienotu ĪAT Eiropas ekoloģisko tīklu, proti, “Natura 2000”, ko veido attiecīgi minētās direktīvas I pielikumā un II pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidi un sugas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā (šajā sakarā skat. 2000. gada 7. novembra spriedumu lietā C-371/98 First Corporate Shipping, Recueil, I-9235. lpp., 19. un 20. punkts).

28

Tā strīdīgais lēmums, kurš attiecas uz virkni kā Kopienas nozīmes teritoriju klasificētu teritoriju, lai radītu Natura 2000 tīklu, attiecībā pret visām ieinteresētajām personām ir vispārpiemērojams, jo to piemēro visiem dalībniekiem, kuri neatkarīgi no to nosaukuma minētajās teritorijās veic vai var veikt darbību, kas varētu apdraudēt ar dzīvotņu direktīvas sasniedzamās aizsardzības mērķus.

29

Tai pat laikā jāatgādina, ka Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka fakts, ka norma pēc sava rakstura un piemērojamības ir vispārēja, jo tā ir piemērojama visiem ieinteresētajiem uzņēmējiem, neizslēdz to, ka tā dažus no tiem var skart individuāli (šajā sakarā skat. 1994. gada 18. maija spriedumu lietā C-309/89 Codorniu, Recueil, I-1853. lpp., 19. punkts, kā arī spriedumu apvienotajās lietās C-182/03 un C-217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I-5479. lpp., 58. punkts).

30

Šajā sakarā Tiesa ir nospriedusi, ka ja lēmums skar personu grupu, kas ir identificēta vai identificējama akta pieņemšanas brīdī, un atkarībā no šīs grupas locekļus raksturojošajiem kritērijiem šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota uzņēmēju loka (skat. 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C-125/06 P Komisija/Infront WM, Krājums, I-1451. lpp., 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Katrā ziņā iespēja ar lielāku vai mazāku precizitāti noteikt personu, uz kurām attiecas minētā lēmuma apstrīdētais pasākums, skaitu vai pat identitāti nekādā ziņā nenozīmē, ka šis pasākums šīs personas skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām juridiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā (skat. it īpaši Tiesas 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C-451/98 Antillean Rice Mills/Padome (Recueil, I-8949. lpp., 52. punkts), kā arī rīkojumu lietā C-96/01 P Galileo un Galileo International/Padome, Recueil, I-4025. lpp., 38. punkts, un rīkojumu lietā C-503/07 P Saint-Gobain Glass Deutschland/Komisija, Krājums, I-2217. lpp., 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Taču šajā gadījumā, izņemot MTK ry, šķiet, ka strīdīgais lēmums attiecas uz prasītājiem tikai tādā ziņā, ka tie ir tiesību turētāji uz tiem zemesgabaliem, kas ietverti Komisijas noteiktās Kopienas nozīmes teritorijās, lai izveidotu vienotu ĪAT Eiropas ekoloģisko tīklu, citiem vārdiem, atbilstoši attiecīgajā tiesību aktā definētai objektīvai faktiskai un juridiskai situācijai un nevis atkarībā no zemju īpašnieku kategorijai raksturīgiem kritērijiem.

33

Vispār strīdīgais lēmums tika pieņemts, ņemot vērā zemju īpašnieku īpašo situāciju, tādēļ to nevar atzīt par virkni katram zemes īpašniekam adresētu individuālu lēmumu.

34

No tā izriet, ka prasītājus, izņemot MTK ry, nevar uzskatīt par tādiem, kurus strīdīgais lēmums ir skāris individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

35

Attiecībā uz MTK ry ir jāatgādina, ka atbildīgo kategorijas vispārīgo un kolektīvo interešu aizstāvēšana nav pietiekama, lai par pieņemamu atzītu asociācijas celto prasību atcelt tiesību aktu. Izņemot tādu apstākļu kā loma, kāda tai varētu būt procedūras, kuras rezultātā tiek pieņemts attiecīgais akts, ietvaros, šāda asociācija nevar celt prasību atcelt tiesību aktu, ja tās locekļi to nevar darīt individuāli (skat. 1997. gada 18. decembra rīkojumu lietā C-409/96 P Sveriges Betodlares un Henrikson/Komisija, Recueil, I-7531. lpp., 45. punkts).

36

Taču, kā jau tas tika konstatēts šī sprieduma 34. punktā, fiziskās vai juridiskās personas, kas ir ar strīdīgo lēmumu noteiktajās Kopienas nozīmes teritorijās iekļauto zemes gabalu īpašnieki, šis lēmums nav individuāli skāris. Tādējādi, pat pieņemot, ka MTK ry sastāvā ir šādas personas, kā tādu nevar uzskatīt, ka minētais lēmums ir skāris individuāli.

37

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Sālsteds u.c. strīdīgais lēmums nav skāris individuāli.

38

No tā izriet, ka pirmie divi pamati attiecīgi par pamatojuma trūkumu apstrīdētajā rīkojumā un Pirmās instances tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, kura uzskata, ka prasītājus strīdīgais lēmums tieši neskar, ir jānoraida kā neefektīvi.

39

Tādējādi ir jāizvērtē trešais pamats par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neievērošanu.

Lietas dalībnieku argumenti

40

Savā trešajā pamatā Sālsteds u.c. norāda, ka, ja tiem ir liegts celt prasību, tad nav bijusi nekāda iespēja formulēt iebildumus pret lēmumu saistībā ar pamatojumu, saskaņā ar kuru teritorija, kur atrodas tiem piederošie zemes īpašumi, ir tikusi iekļauta Natura 2000 tīklā un piemēroti ierobežojumi teritorijas noplicināšanas aizlieguma un novērtējuma pienākuma formā.

41

Spānijas Karaliste uzskata, ka Sālsteda u.c. minētā nespēja aizstāvēties nav konstatējama. Faktiski ĪAT klasifikāciju var apstrīdēt valstu tiesās.

Tiesas vērtējums

42

Pretēji prasītāju norādītajam Pirmās instances tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru to prasījumi atcelt strīdīgo lēmumu ir jānoraida kā nepieņemami, nenozīmē atteikšanos izskatīt lietu.

43

Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka būtībā arī no apstrīdētā rīkojuma 63. punkta izriet, ka indivīdiem ir jāsaņem efektīva tiesību aizsardzība tiesā par tiesībām, kas tiem izriet no Kopienu tiesiskās kārtības. To fizisko vai juridisko personu tiesas aizsardzība, kuras EKL 230. panta ceturtajā daļā uzskaitīto nepieņemamības nosacījumu dēļ nevar tiešā veidā apstrīdēt tāda veida Kopienu tiesību aktus kā strīdīgais lēmums, ir efektīvi jānodrošina ar tiesību aizsardzības līdzekļiem valsts tiesās. Tām saskaņā ar EKL 10. pantā paredzēto lojālas sadarbības principu ir pēc iespējas jāinterpretē un jāpiemēro valsts procesuālās normas par prasības celšanu tā, lai minētās personas varētu tiesā apstrīdēt jebkura lēmuma vai cita valsts pasākuma, ar ko tām piemēro Kopienu tiesību aktu, likumību, norādot uz pēdējā minētā spēkā neesamību un lūdzot tiesām vērsties Kopienu Tiesā, uzdodot prejudiciālus jautājumus (2007. gada 22. marta spriedums lietā C-15/06 P Regione Siciliana/Komisija, Krājums I-2591. lpp., 39. punkts).

44

Tādējādi trešais pamats arī ir jānoraida.

45

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

Par tiesāšanās izdevumiem

46

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punkta pirmajai daļai, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

47

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Sālstedam u.c. atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Sālstedam u.c. atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

48

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu, kas arī ir piemērojama apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 118. pantu, dalībvalstis, kas iestājušies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi jānolemj, ka Spānijas Karaliste un Somijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

 

2)

M. Sahlstedt u.c. atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

 

3)

Spānijas Karaliste un Somijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda — somu.