Lieta C-348/06 P

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Marie-Claude Girardot

“Apelācija — Pagaidu darbinieks — Prasība par zaudējumu atlīdzību — Iespējas tikt pieņemtam darbā zaudējums — Faktiski pastāvoši un konkrēti zaudējumi — Zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšana”

Ģenerāladvokāta Paolo Mengoci [Paolo Mengozzi] secinājumi, sniegti 2007. gada 22. novembrī   I - 836

Tiesas (trešā palāta) 2008. gada 21. februāra spriedums   I - 863

Sprieduma kopsavilkums

1. Ierēdņi – Prasība – Neierobežota kompetence – Tādu materiālo zaudējumu atlīdzība, kas saistīti ar iespējas zaudējumu kandidatūras nelikumīgas noraidīšanas dēļ

   (Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts)

2. Apelācija – Pamati – Pirmās instances tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana – Nepieņemamība

   (EKL 225. pants; Tiesas Statūtu 58. pants; Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

1.  Strīdos, kas saistīti ar finansēm Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē Pirmās instances tiesai ir neierobežota kompetence, kuras ietvaros tā ir tiesīga — vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes — piespriest atbildētājai samaksāt atlīdzību par zaudējumiem, kas radīti tās vainas dēļ, un šādā gadījumā, ņemot vērā lietas apstākļus, izvērtēt zaudējumus ex aequo et bono. Turklāt, ja Pirmās instances tiesa atzīst, ka zaudējumi pastāv, tikai tā vien prasības pieteikuma ietvaros, ievērojot pienākumu norādīt pamatojumu, var izvērtēt šo zaudējumu atlīdzības veidu un apmēru.

   Šajā sakarā attiecībā uz tādu zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanu, kas rodas tādēļ, ka pagaidu darbinieks, kura kandidatūra tikusi nelikumīgi noraidīta, ir zaudējis iespēju tikt pieņemtam darbā Kopienu iestādē, tādas metodes izmantošana, kas nostiprināta vairāku valstu tiesībās un kas balstīta uz atalgojuma zaudējuma kritēriju, nosakot starpību starp gaidīto atalgojumu un faktiski saņemto atalgojumu un tad izvērtējot procentos tā iespēju tikt pieņemtam darbā, lai līdzsvarotu šo zaudējumu, noteikti liek Kopienu tiesai vadīties no vairākiem pēc būtības nenoteiktiem pieņēmumiem, kas attiecas uz Pirmās instances tiesas veikto neatkarīgu faktu vērtējumu un tās rīcības brīvību.

   (sal. ar 45., 58., 59., 61., 62., 64. un 72.–74. punktu)

2.  No EKL 225. panta, Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma atbalstam.

   Šai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, ar kuru cenšas nevis identificēt juridiskas kļūdas pastāvēšanu Pirmās instances tiesas argumentācijā pārsūdzētajā spriedumā, bet gan, pirmkārt, atkārtojot argumentus, kas tika izvirzīti pirmajā instancē, un, otrkārt, atsaucoties uz it kā jauniem pierādījumiem, apstrīdēt faktu vērtējumu, ko šī tiesa sniedza minētajā spriedumā.

   (sal. ar 88. un 91. punktu)