Lieta C-271/06

Netto Supermarkt GmbH & Co. OHG

pret

Finanzamt Malchin

(Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Sestā PVN direktīva — 15. panta 2. punkts — Preču piegādes eksportam ārpus Kopienas atbrīvojums no nodokļa — Neizpildīti atbrīvojuma nosacījumi — Eksporta apliecinājumi, kurus pircējs ir viltojis — Piegādātājs, kas ievēro kārtīga komersanta rūpību”

Ģenerāladvokāta Jana Mazaka [Ján Mazák] secinājumi, sniegti 2007. gada 25. oktobrī   I - 773

Tiesas (ceturtā palāta) 2008. gada 21. februāra spriedums   I - 787

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Sestajā direktīvā paredzētie atbrīvojumi no nodokļa

(Padomes Direktīvas 77/388 15. panta 2. punkts)

Direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, kas grozīta ar Direktīvu 95/7, 15. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj dalībvalstij piemērot pievienotās vērtības nodokļa atbrīvojumu preču piegādei eksportam ārpus Eiropas Kopienas, ja nav izpildīti šāda atbrīvojuma nosacījumi, jo nodokļu maksātājs, pat ievērojot kārtīga komersanta rūpību, nevarēja to konstatēt pircēja iesniegtu viltotu eksporta apliecinājumu dēļ.

Sestās direktīvas 15. pantā noteiktais mērķis novērst krāpšanu nodokļu jomā reizēm pamato stingrākas prasības attiecībā uz piegādātāju, kuri ir atbildīgi par pievienotās vērtības nodokļa samaksu, pienākumiem. Tomēr jebkādai riska sadalei starp piegādātāju un nodokļu administrāciju trešās personas īstenotas krāpšanas dēļ ir jābūt saderīgai ar samērīguma principu. Tā tas nav gadījumā, ja nodokļu režīms uzliek visu atbildību par pievienotās vērtības nodokļa samaksu piegādātājam neatkarīgi no tā, vai tas ir piedalījies krāpšanā, ko veicis pircējs. Būtu nesamērīgi atzīt nodokļa maksātāju par atbildīgu par zaudētajiem ieņēmumiem no nodokļiem, ko ir radījusi trešo pušu krāpnieciska rīcība un kuru tas nekādā veidā nav ietekmējis.

Turpretī prasība, lai piegādātājs veiktu visus pasākumus, ko no tā saprātīgi var pieprasīt, lai pārliecinātos, ka tā veiktās darbības nav saistītas ar krāpšanu nodokļu jomā, nav pretrunā Kopienu tiesībām. Tādējādi tas, ka piegādātājs ir rīkojies labā ticībā, ir veicis visus iespējamos atbilstošos pasākumus un tā dalība krāpšanā ir izslēgta, ir svarīgs apstāklis, lai izlemtu, vai šim piegādātājam ir nosakāms pienākums vēlāk samaksāt pievienotās vērtības nodokli.

Tāpat ar tiesiskās drošības principu nav saderīgs tas, ka dalībvalsts, kas ir paredzējusi nosacījumus uz preču piegādi eksportam ārpus Kopienas attiecināma nodokļu atbrīvojuma piemērošanai, izstrādājot kompetentajām iestādēm iesniedzamo dokumentu sarakstu, un kas sākotnēji pieņēmusi dokumentus, kurus piegādātājs iesniedzis kā pierādījumus, kas pamato tiesības uz nodokļu atbrīvojumu, vēlāk var šim piegādātājam uzlikt pienākumu samaksāt pievienotās vērtības nodokli par šo piegādi, ja izrādās, ka pircēja īstenotas krāpšanas dēļ, par kuru piegādātājs nezināja un nevarēja zināt, atbrīvojuma nosacījumi tomēr nav izpildīti.

(sal. ar 21.–26. un 29. punktu un rezolutīvo daļu)