—

Asociación Profesional de Empresas de Reparto y Manipulado de Correspondencia vārdā – H. M. Pikeras Ruiss [J. M. Piqueras Ruíz], abogado,

—

Spānijas valdības vārdā – F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], pārstāvis,

—

Beļģijas valdības vārdā – A. Ibēra [A. Hubert], pārstāve,

—

Austrijas valdības vārdā – M. Frūmans [M. Fruhmann], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Lūiss [X. Lewis] un K. Simonsons [K. Simonsson], pārstāvji, kuriem palīdz K. Fernandess [C. Fernández] un I. Moreno-Tapija Rivass [I. Moreno-Tapia Rivas], abogadas,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 43. un 49. pantu, lasot tos kopā ar EKL 86. pantu, pasta pakalpojumu liberalizācijas kontekstā, ņemot vērā Kopienu noteikumus publiskā iepirkuma līgumu jomā.

2

Šis lūgums tika iesniegts strīdā starp Asociación Profesional de Empresas de Reparto y Manipulado de Correspondencia (Pasta izplatīšanas un apstrādes uzņēmumu profesionālā apvienība, turpmāk tekstā – “Asociación Profesional”) un Administración General del Estado, Ministerio de Educación, Cultura y Deporte (valsts pārvalde, Izglītības, kultūras un sporta ministrija, turpmāk tekstā – “Ministerio”) par ministrijas lēmumu, neizsludinot atklātu konkursu, pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķirt Sociedad Estatal Correos y Telégrafos SA (publisko tiesību uzņēmums pasta un telegrāfa pakalpojumu sniegšanai, turpmāk tekstā – “Correos”), kas ir universālo pasta pakalpojumu sniedzējs Spānijā.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (OV 1998, L 15, 14. lpp.) saskaņā ar tās 1. pantu nosaka kopīgus noteikumus, kas tostarp attiecas uz universālo pasta pakalpojumu sniegšanu Eiropas Kopienā un kritērijiem, ar kuriem nosaka pakalpojumus, ko var rezervēt universālo pakalpojumu sniedzējiem.

4

Saskaņā ar minētās Direktīvas 97/67 3. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina to, ka lietotājiem ir tiesības uz universālajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar noteiktas kvalitātes pastāvīgo pasta pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām visiem lietotājiem visās vietās.

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 4. punktu:

“Katra dalībvalsts pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vispārējos [universālajos] pakalpojumos ietilpst vismaz šādi [pakalpojumi]:

6

Šīs pašas direktīvas 3. nodaļā iekļautā 7. panta ar nosaukumu “To pakalpojumu saskaņošana, kurus var rezervēt” 1. un 2. punktā ir noteikts:

7

Saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvā 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanai (OV L 209, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Komisijas 2001. gada 13. septembra Direktīvu 2001/78/EK (OV L 285, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 92/50”), “[pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi]” ir līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi, izņemot līgumus, kas minēti šī panta i)–ix) punktā.

8

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 1. panta b) punktu “līgumslēdzējas iestādes” ir “valsts, reģionālas vai vietējas iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti”. Šī paša panta c) punktā ir noteikts, ka “pakalpojumu sniedzēji” ir “tādas fiziskas vai juridiskas personas, tostarp arī publisko tiesību subjekti, kas piedāvā pakalpojumus”.

9

Minētās direktīvas 3. panta 2. punktā ir precizēts, ka līgumslēdzējas iestādes nodrošina to, ka pakalpojumu sniedzējus nediskriminē.

10

Direktīvas 92/50 6. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva neattiecas uz valsts pakalpojumu līgumiem [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem], ko kādam subjektam, kas pats ir līgumslēdzēja iestāde 1. panta b) [punkta] nozīmē, piešķir, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, kuras tam ir saskaņā ar kādu izsludinātu normatīvo vai administratīvo aktu, kas ir saderīgs ar [EK] līgumu.”

11

Direktīvas 92/50 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā ievilkuma ii) punkts, lasot kopā ar šīs direktīvas I A pielikuma 4. kategoriju, paredz, ka šī direktīva attiecas uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem tostarp saistībā ar pasta pārvadāšanu pa zemes ceļu un pa gaisu, ko piešķīrušas šīs direktīvas 1. panta b) punktā minētās līgumslēdzējas iestādes, kas nav Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/36/EEK, ar ko koordinē piegāžu valsts līgumu [piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras (OV L 199, 1. lpp.), I pielikumā minētās iestādes, un kuru tāmes vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa ir vismaz 200000 SDR (speciālās aizņēmuma tiesības).

12

Direktīvas 92/50 7. panta 5. punktā ir noteikts:

“Ja līgumā nav noteikta kopējā cena, līguma paredzamo vērtību aprēķina, pamatojoties uz:

13

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 8. pantu publisko iepirkumu līgumu, kuru priekšmets ir tās I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, slēgšanas tiesības piešķir saskaņā ar šīs direktīvas III–VI sadaļas noteikumiem, kas tostarp nozīmē, ka attiecībā uz tiem ir jāizsludina konkurss un tiem ir jānodrošina pienācīga publicitāte.

14

Saskaņā ar 1998. gada 13. jūlija Likumu 24/1998 par universālajiem pasta pakalpojumiem un pasta pakalpojumu liberalizāciju (Ley 24/1998 del Servicio Postal Universal y de Liberalización de los Servicios Postales), kas Spānijas tiesībās transponē Direktīvu 97/67, pasta pakalpojumi tiek uzskatīti par vispārējas intereses pakalpojumiem, kurus sniedz brīvas konkurences apstākļos. Vienīgi universālie pasta pakalpojumi ir uzskatāmi par valsts pakalpojumiem vai uz tiem ir attiecināmi ar valsts pakalpojumu saistītie pienākumi. Minētā likuma 18. pants noteiktu pakalpojumu sniegšanu ekskluzīvā veidā rezervē komersantam, kuram ir piešķirtas tiesības sniegt universālos pasta pakalpojumus.

15

Šo universālo pasta pakalpojumu sniedzējs Spānijā, proti, Correos, ir valsts akciju sabiedrība, kuras kapitāldaļas pilnībā pieder valstij.

16

Saskaņā ar 11. pantu Likumā par publiskā iepirkuma līgumiem (Ley de Contratos de las Administraciones Públicas), kura kodificēto tekstu apstiprināja 2000. gada 16. jūnija Karaļa Dekrēts-likums Nr. 2/2000 (Real Decreto Legislativo 2/2000 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de Contratos de las Administraciones Públicas, turpmāk tekstā – “Likums par publiskā iepirkuma līgumiem”), valsts iestāžu piešķirto publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesībām ir piemērojami publicitātes un konkurences principi, izņemot šajā likumā paredzētos izņēmumus, un vienlīdzības un nediskriminācijas principi.

17

No Likuma par publiskā iepirkuma līgumiem 206. panta 4. punkta principā izriet, ka pasta pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana, raugoties no līgumtiesiskā viedokļa, ietilpst šajā likumā reglamentētajos publiskā iepirkuma līgumos.

18

Tomēr saskaņā ar Likuma par publiskā iepirkuma līgumiem 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu no šī likuma piemērošanas jomas ir izslēgti sadarbības līgumi, ko saskaņā ar īpašiem šos līgumus reglamentējošiem noteikumiem valsts iestādes noslēdz ar privāto tiesību fiziskām vai juridiskām personām tiktāl, ciktāl šo līgumu priekšmets neattiecas uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuri ir reglamentēti minētajā likumā vai administratīvajos noteikumos.

19

Saskaņā ar iesniedzējtiesas veikto analīzi par atbilstošajām tiesību normām, kuras ir attiecināmas uz tās izskatāmo strīdu, šāds sadarbības līgums ir juridisks akts, uz kuru nav attiecināmi publiskā iepirkuma līgumiem piemērojamie likumā paredzētie noteikumi un līdz ar to konkurētspējas, publicitātes un brīvas konkurences principi, kas raksturo publiskā iepirkuma līgumu jomu, šādam aktam nav piemērojami.

20

2000. gada 29. decembra Likuma 14/2000 par nodokļu, administratīva vai sociāla rakstura pasākumiem (Ley 14/2000 de medidas Fiscales, Administrativas y de Orden Social, turpmāk tekstā – “Likums 14/2000”) 58. pants paredz, ka valsts iestādes var noslēgt Likuma par publiskā iepirkuma līgumiem 3. pantā minētos sadarbības līgumus ar Correos, lai sniegtu pakalpojumus, kas ietilpst šīs sabiedrības darbības jomā.

21

Iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka, ņemot vērā Correos darbības jomu, kas ir noteikta Likuma 14/2000 58. pantā, šādus sadarbības līgumus var noslēgt ne tikai attiecībā uz neliberalizēto vai rezervēto pasta pakalpojumu sniegšanu, bet tos var noslēgt par jebkādu pasta pakalpojumu vadību un īstenošanu. Tādējādi iespēja noslēgt sadarbības līgumus neattiecas tikai uz universālajiem pasta pakalpojumiem un šī iespēja universālo pasta pakalpojumu ietvaros nenodala rezervētos pakalpojumus no nerezervētajiem pakalpojumiem.

22

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Likuma 14/2000 58. pantu atsevišķi pasta pakalpojumi Correos ir jāsniedz obligāti. Kā viens no uzdevumiem, kas tam ir jāveic, ir obligāti jāsniedz pakalpojumi, kas ir saistīti ar tā darbības jomu, kuru sniegšanu tam var prasīt valsts iestādes. Tādējādi vienai no pusēm nav brīvprātīga griba slēgt līgumu.

23

Pēc sarunu procedūras, kas notika, iepriekš neizsludinot atklātu konkursu, Ministerio un Correos2002. gada 6. jūnijā parakstīja sadarbības līgumu par pasta un telegrāfa pakalpojumu sniegšanu (Convenio de colaboración para la prestación de servicios postales y telegráficos, turpmāk tekstā – “sadarbības līgums”).

24

Šajā sadarbības līgumā ir paredzēts, ka Ministerio labā Correos sniedz šādus pasta un telegrāfa pakalpojumus:

25

Samaksa par minēto pakalpojumu sniegšanu nav noteikta, jo tā ir atkarīga no apgrozījuma. Iesniedzējtiesā šīs samaksas ikgadējā summa tika novērtēta kā tāda, kas ir lielāka par EUR 12020,42, un tas netika apstrīdēts.

26

Sadarbības līgums tika noslēgts uz nenoteiktu laiku, un lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pieņemšanas brīdī tas vēl bija spēkā.

27

Asociación Profesional iesniedza sūdzību Ministerio, apstrīdot administratīvo lēmumu, ar kuru, izmantojot sadarbības līgumu, tika piešķirtas liberalizēto pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības, neizsludinot atklātu konkursu.

28

Ar 2003. gada 20. marta lēmumu Ministerio noraidīja šo sūdzību, jo Ministerio veiktā pasta pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršana notika, pamatojoties uz sadarbības līguma esamību, uz kuru nav attiecināms tiesiskais regulējums par publiskā iepirkuma līgumiem un līdz ar to tam nav piemērojami publicitātes un brīvas konkurences principi.

29

Šajā sakarā Ministerio uzskatīja, ka tā ar Correos nebija noslēgusi nekādu līgumu, bet ka Correos sniedza šos pakalpojumus, pamatojoties uz sadarbības līgumu, kas bija noslēgts saskaņā ar Likuma par publiskā iepirkuma līgumiem 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu un Likuma 14/2000 58. panta 2. punkta piekto daļu.

30

Apstrīdot šo Ministerio2003. gada 20. marta noraidošo lēmumu, Asociación Profesional cēla prasību Audiencia Nacional [Augstākā tiesa].

31

Audiencia Nacional uzskata, ka tajā izskatāmās lietas atrisinājums ir atkarīgs no Kopienu tiesību interpretācijas. Tiesa varētu atzīt, ka sadarbības līgumu izmantošana nav saderīga ar publicitātes un brīvas konkurences principiem, kuri ir piemērojami publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, uzskatot, ka vai nu šādus līgumus var izmantot vienīgi tādu pasta pakalpojumu jomā, kuri ar likumu ir rezervēti universālo pakalpojumu sniedzējam, vai ka šādi līgumi nav saderīgi ar minētajiem principiem, tostarp šajā jomā. Šāda atzinuma gadījumā būtu jāatzīst, ka tāds sadarbības līgums, kāds ir apstrīdēts šajā lietā, ir prettiesisks, jo tas ir spēkā neesošs vai nu pilnībā, vai tikai tajā daļā, kurā ir runa par citiem pasta pakalpojumiem, nevis tiem, kuru izmantošanu šādā līgumā Tiesa atzītu par tiesisku.

32

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [EKL] 43. un 49. pants kopā ar [EKL] 86. pantu, ja tie tiek piemēroti ar Direktīvu [97/67] un Direktīvu 2002/39/EK noteikto pasta pakalpojumu liberalizācijas procesa ietvaros un ad hoc direktīvās iedibināto publiskā iepirkuma nozarē spēkā esošo principu ietvaros, ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts slēgt tādu līgumu, kura priekšmets ir gan rezervētu, gan nerezervētu un tādēļ liberalizētu pasta pakalpojumu sniegšana un kas noslēgts starp valsts uzņēmumu, kura kapitāldaļas pilnībā pieder valstij un kas turklāt ir uzņēmums, kam ir uzticēts nodrošināt universālo pasta pakalpojumu sniegšanu, un valsts pārvaldes iestādi?”

33

Vispirms ir jāatzīst, ka, lai gan iesniedzējtiesa sava jautājuma formulējumā atsaucas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 10. jūnija Direktīvu 2002/39/EK, ar ko Direktīvu 97/67 groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu turpmāko atvēršanu konkurencei (OV L 176, 21. lpp.), šī direktīva nevar tikt piemērota pamata lietā. Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punktu dalībvalstīm piešķirtais termiņš tās transponēšanai to tiesību sistēmās beidzās tikai 2002. gada 31. decembrī.

34

Spānijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo patiesībā Tiesai tiek uzdots jautājums par to, vai sadarbības līgums atbilst direktīvām par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu un pasta pakalpojumu liberalizāciju, kas ir jautājums, kurš ir valsts tiesas kompetencē.

35

Vispirms ir jākonstatē, ka nedz uzdotā jautājums formulējums, nedz motīvi, kas to pamato, kā tas ir izklāstīts iesniedzējtiesas lēmumā, neliek noprast, ka iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesai pašai atrisināt jautājumu par to, vai sadarbības līgums ir saderīgs ar Kopienu tiesībām.

36

Turklāt ir jāatgādina – kaut arī saskaņā ar EKL 234. pantu Tiesas kompetencē nav nedz piemērot Kopienu tiesību noteikumus kādā konkrētā lietā, nedz izvērtēt valsts tiesību normu saderību ar šiem noteikumiem, tā tomēr iesniedzējtiesai var sniegt Kopienu tiesību interpretāciju, kas tai varētu būt noderīga, izvērtējot šo tiesību noteikumu iedarbību (skat. 2002. gada 9. jūlija spriedumu lietā C-181/00 Flightline, Recueil, I-6139. lpp., 20. punkts).

37

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzskatāms par pieņemamu.

38

Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Kopienu tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas valsts iestādēm, nepiemērojot noteikumus par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ļauj piešķirt gan rezervēto, gan nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības valsts akciju sabiedrībai, kuras kapitāldaļas pilnībā pieder valstij un kura šajā valstī ir universālo pasta pakalpojumu sniedzēja.

39

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 97/67 7. pants dalībvalstīm ļauj rezervēt noteiktu pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības universālo pasta pakalpojumu sniedzējam (-iem), ja tas ir nepieciešams šo pakalpojumu uzturēšanai. Līdz ar to tiktāl, ciktāl pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības saskaņā ar šo direktīvu ir rezervētas vienam universālo pakalpojumu sniedzējam, šādi pakalpojumi ir pasargāti no konkurences, jo nevienam citam komersantam nav atļauts sniegt minētos pakalpojumus.

40

Līdz ar to ir jāatzīst, ka attiecībā uz šādiem rezervētajiem pakalpojumiem nevar tikt piemēroti Kopienu noteikumi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, kuru galvenais mērķis ir preču brīva aprite un pakalpojumu sniegšanas brīvība, kā arī netraucēta konkurence visās dalībvalstīs (2005. gada 11. janvāra spriedums lietā C-26/03 Stadt Halle un RPL Lochau, Krājums, I-1. lpp., 44. punkts, un 2006. gada 11. maija spriedums lietā C-340/04 Carbotermo un Consorzio Alisei, Krājums, I-4137. lpp., 58. punkts).

41

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Kopienu tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas valsts iestādēm, nepiemērojot noteikumus par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ļauj saskaņā ar Direktīvu 97/67 rezervēto pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķirt valsts akciju sabiedrībai, kuras kapitāldaļas pilnībā pieder valstij un kura šajā valstī ir universālo pasta pakalpojumu sniedzēja.

42

Tikai attiecībā uz nerezervētiem pakalpojumiem Direktīvas 97/67 nozīmē ir jāizvērtē jautājums par to, vai, noslēdzot tādu sadarbības līgumu kā pamata lietā, ir jāievēro Kopienu noteikumi publiskā iepirkuma līgumu jomā.

43

Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai tādam līgumam kā pamata lietā ir piemērojama attiecīgā direktīva pasta pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu jomā iesniedzējtiesā izskatāmās lietas faktu norises laikā, proti, Direktīva 92/50.

44

Saskaņā ar minēto direktīvu tādu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā, kuriem tā ir piemērojama, ir jāievēro noteiktas procedūras un publicitātes prasības.

45

Atbilstoši Direktīvas 92/50 1. panta a) punktam pakalpojumu publiskā iepirkuma līgums ir līgums, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgts starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi šī paša 1. panta b) punkta izpratnē.

46

Kā ģenerāladvokāts to norādīja savu secinājumu 63. punktā, ir jāatzīst, ka Ministerio ir līgumslēdzēja iestāde un Correos ir pakalpojumu sniedzējs iepriekšējā punktā minēto noteikumu izpratnē. Turklāt nav šaubu, ka sadarbības līgums bija noslēgts rakstveidā un peļņas nolūkos.

47

Tomēr, tā kā iesniedzējtiesa tikai ir norādījusi, ka ikgadējā samaksa saskaņā ar šo līgumu par sniegtajiem pakalpojumiem ir EUR 12020,42, rodas jautājums, vai šī summa sasniedz SDR 200000 robežvērtību, kas ir noteikta Direktīvas 92/50 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā ievilkuma ii) punktā, kas pamata lietas faktu norises laikā bija EUR 249681.

48

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā valsts tiesības, kuras transponēja Direktīvas 92/50 7. panta 5. punkta otro ievilkumu, ir sasniegta EUR 249681 robežvērtība.

49

Pieņemot, ka minētā robežvērtība ir sasniegta, rodas jautājums, vai sadarbības līgums patiešām ir līgums Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta izpratnē. Spānijas valdība uzskata, ka šis līgums nav ar līgumtiesisku raksturu, bet ar izpildes raksturu, ņemot vērā, ka Correos nevar atteikties noslēgt šādu līgumu, bet tas ir obligāti jāpieņem.

50

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma definīcija ietilpst Kopienu tiesību jomā, kas nozīmē, ka sadarbības līguma kvalifikācijai Spānijas tiesībās nav nozīmes, izlemjot, vai tam ir piemērojama Direktīva 92/50 (šajā sakarā skat. 2005. gada 20. oktobra spriedumu lietā C-264/03 Komisija/Francija, Krājums, I-8831. lpp., 36. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-382/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-6657. lpp., 30. punkts).

51

Taisnība, ka Tiesa sava 2007. gada 19. aprīļa sprieduma lietā C-295/05 Asemfo (Krājums, I-2999. lpp.) 54. punktā nolēma, ka direktīvu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā piemērošanas nosacījums par līguma esamību nav izpildīts, ja lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, apspriestais valsts uzņēmums nevar nedz izvēlēties, vai izpildīt attiecīgo kompetento iestāžu izdarīto pasūtījumu, nedz arī noteikt savu pakalpojumu cenu, kas iesniedzējtiesai ir jāpārbauda.

52

Tomēr šis apgalvojums ir jāapskata, ņemot vērā tā īpašo kontekstu. Tā pamatā bija secinājums, ka saskaņā ar Spānijas tiesisko regulējumu minētais valsts uzņēmums ir valsts vispārējās pārvaldes un katras attiecīgās autonomās kopienas pārvaldes iestādes attiecīgais izpildes dienests un tehniskais dienests, jo Tiesa apstākļos, kas atšķiras no apstākļiem lietā, kurā tika taisīts spriedums iepriekš minētajā lietā Asemfo, jau bija uzskatījusi, ka attiecīgajam uzņēmumam kā Spānijas pārvaldes iestādes izpildes dienestam un tehniskajam dienestam ekskluzīvā kārtā ir jāveic darbi, kurus tam uztic veikt vispārējās valsts pārvaldes iestāde, autonomās kopienas un to pakļautībā esošie publisko tiesību subjekti (iepriekš minētais spriedums lietā Asemfo, 49. un 53. punkts).

53

Taču Correos kā universālo pasta pakalpojumu sniedzējam ir pavisam cits uzdevums, kas tostarp nozīmē, ka tā klienti ir visas personas, kas vēlas izmantot universālos pasta pakalpojumus. Tas, ka šim uzņēmumam nav nekādas izvēles tiesības nedz attiecībā uz to, vai izpildīt Ministerio izdarīto pasūtījumu, nedz noteikt savu pakalpojumu cenu, uzreiz nevar nozīmēt, ka šie abi subjekti nebija noslēguši nekādu līgumu.

54

Faktiski šāda situācija īpaši neatšķiras no gadījuma, kad kāds privāts klients vēlas izmantot Correos universālos pasta pakalpojumus, ņemot vērā, ka no šo pakalpojumu sniedzēja paša uzdevuma izriet, ka šādā gadījumā tam arī ir jāsniedz lūgtais pakalpojums, attiecīgā gadījumā – par noteiktu cenu un katrā ziņā par pārskatāmu un nediskriminējošu cenu. Tomēr nav šaubu, ka šādas attiecības ir jāatzīst par līgumiskām. Tikai gadījumā, kad starp Correos un Ministerio noslēgtais līgums faktiski ir vienpusējs administratīvs akts, kas vienīgi Correos uzliek pienākumus, – akts, kas lielākoties neievēros šī uzņēmuma komercpiedāvājuma parastos nosacījumus, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, – būtu jāsecina, ka līgums nepastāv un ka līdz ar to Direktīva 92/50 nevar tikt piemērota.

55

Šīs pārbaudes laikā iesniedzējtiesai tostarp būtu jāizvērtē, vai Correos ir tiesības ar Ministerio apspriest sniedzamo pakalpojumu konkrēto saturu, kā arī šo pakalpojumu cenu un vai šis uzņēmums nerezervēto pakalpojumu gadījumā var atteikties no pienākumiem, kas izriet no sadarbības līguma, ievērojot tajā paredzēto iepriekšējo brīdinājumu.

56

Tāpat ir noraidāmi citi Spānijas valdības minētie argumenti, lai pierādītu, ka uz tādu sadarbības līgumu kā pamata lietā nav attiecināmi publiskā iepirkuma līgumu jomā piemērojamie noteikumi.

57

Spānijas valdība tostarp norāda, ka sadarbības līgumam nekādā gadījumā nevar piemērot noteikumus, kas reglamentē publiskā iepirkuma līgumus, jo ir izpildīti Tiesas judikatūrā iedibinātie “in house” kritēriji.

58

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai konkurss atbilstoši direktīvām par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu nav obligāti jārīko, pat ja līgumslēdzējs ir no līgumslēdzējas iestādes juridiski neatkarīgs subjekts, ja ir izpildīti divi nosacījumi. Pirmkārt, valsts iestādei, kas ir līgumslēdzēja iestāde, ir jākontrolē attiecīgais neatkarīgais subjekts tāpat kā tā kontrolē pati savus dienestus, un, otrkārt, šim subjektam savu darbību ir jāveic galvenokārt kopā ar vietējo pārvaldes iestādi vai iestādēm, kuru īpašumā tas atrodas (skat. 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C-107/98 Teckal, Recueil, I-8121. lpp., 50. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Stadt Halle un RPL Lochau, 49. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Carbotermo un Consorzio Alisei, 33. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Asemfo, 55. punkts).

59

Detalizēti neanalizējot to, vai ir izpildīts pirmais no diviem iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem, pietiek konstatēt, ka pamata lietā nav izpildīts otrais nosacījums. Nav šaubu, ka Correos kā universālo pasta pakalpojumu sniedzējs Spānijā savu darbību neveic galvenokārt kopā nedz ar Ministerio, nedz ar valsts pārvaldi vispār, bet šis uzņēmums sniedz pasta pakalpojumus nenoteiktam skaitam minēto pasta pakalpojumu klientu.

60

Spānijas valdība tomēr norāda, ka attiecības starp valsts iestādi un uzņēmumu, kuram ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības, pēc sava rakstura ir ekskluzīvas attiecības, kas ir augstāka stadija par “galveno darbību”. Taču Correos ir ekskluzīvas tiesības tāpēc, ka šim uzņēmumam saskaņā ar Likuma 14/2000 58. pantu ir jāsniedz valsts pārvaldei pakalpojumi, kas ietilpst tā darbības jomā, tostarp rezervētie un nerezervētie pakalpojumi.

61

Šajā sakarā ir jāatzīst – pieņemot, ka minētais pienākums patiešām varētu tikt atzīts par ekskluzīvām tiesībām, kas būtu jāizvērtē iesniedzējtiesai, šādas tiesības, izvērtējot abus šī sprieduma 58. punktā atgādinātos nosacījumus, nevarētu izpildīt prasību par to, ka attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam sava darbība galvenokārt ir jāveic kopā ar subjektu vai subjektiem, kuru īpašumā tas atrodas.

62

Šīs pēdējās minētās prasības mērķis it īpaši ir nodrošināt, lai Direktīva 92/50 būtu piemērojama tajos gadījumos, kad uzņēmums, kuru kontrolē viens vai vairāki subjekti, darbojas tirgū un līdz ar to var konkurēt ar citiem uzņēmumiem (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carbotermo un Consorzio Alisei, 60. punkts). Nav šaubu, ka Correos darbojas Spānijas pasta tirgū un, izņemot attiecībā uz rezervētajiem pakalpojumiem Direktīvas 97/67 nozīmē, tajā konkurē ar citiem pasta uzņēmumiem, kuru skaits, kā to norāda Spānijas valdība savos apsvērumos, ir aptuveni 2000.

63

Līdz ar to ir jāsecina, ka tāds sadarbības līgums kā pamata lietā neizpilda šī sprieduma 58. punktā atgādinātos nosacījumus un tādēļ tam šajā sakarā nevar nepiemērot Direktīvu 92/50.

64

Tomēr ekskluzīvu tiesību esamība var pamatot Direktīvas 92/50 nepiemērošanu, jo saskaņā ar tās 6. pantu tā “neattiecas uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, ko kādam subjektam, kas pats ir līgumslēdzēja iestāde 1. panta b) punkta nozīmē, piešķir, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, kuras tam ir saskaņā ar kādu izsludinātu normatīvo vai administratīvo aktu, kas ir saderīgs ar Līgumu”.

65

Neizvērtējot, vai Correos ir izpildījis pirmo no minētajā 6. pantā paredzētajiem trīs nosacījumiem par Correos kā līgumslēdzējas iestādes statusu, un pieņemot, kaCorreos saskaņā ar Likuma 14/2000 58. pantu ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības valsts iestādēm sniegt pasta pakalpojumus, kas ietilpst tā darbības jomā, pietiek konstatēt, ka katrā ziņā Correos nav izpildījis trešo nosacījumu par to, ka noteikumam, ar kuru piešķir ekskluzīvās tiesības, ir jābūt saderīgam ar Līgumu.

66

Minētais valsts tiesību noteikums, pieņemot, ka ar to valsts universālo pasta pakalpojumu sniedzējam ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības sniegt valsts iestādēm nerezervētos pasta pakalpojumus saskaņā ar Direktīvas 97/67 7. pantu, – par ko tikai un vienīgi ir šis izvērtējums – nav saderīgs ar šīs direktīvas mērķi.

67

Kā tas izriet no Tiesas judikatūras, dalībvalstīm nav tiesību pēc sava prāta paplašināt pakalpojumus, kuru sniegšana ir rezervēta universālo pasta pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar Direktīvas 97/67 7. pantu, jo šāda paplašināšana būtu pretēja šīs direktīvas mērķim, kas atbilstoši tās preambulas astotajam apsvērumam ir nodrošināt pakāpenisku un vadāmu tirgus liberalizāciju pasta nozarē (2004. gada 11. marta spriedums lietā C-240/02 Asempre un Asociación Nacional de Empresas de Externalización y Gestión de Envíos y Pequeña Paquetería, Recueil, I-2461. lpp., 24. punkts).

68

Šis konstatējums attiecas ne tikai uz rezervēšanu horizontālā līmenī, proti, noteiktu pasta pakalpojumu rezervēšanu kā tādu, bet, lai nodrošinātu Direktīvas 97/67 7. panta lietderīgo iedarbību, tas attiecas arī uz tādu pakalpojumu rezervēšanu vertikālā līmenī, kuri, kā pamata lietā, attiecas uz pasta pakalpojumu ekskluzīvu sniegšanu atsevišķiem klientiem. Kā to norāda Eiropas Kopienu Komisija, pamata lietā apspriestā Spānijas tiesiskā regulējuma piemērošana nozīmētu, ka praksē jebkurus pasta pakalpojumus, kuru sniegšanu pieprasa jebkura Spānijas valsts iestāde, potenciāli varētu sniegt Correos, izslēdzot jebkuru citu pasta uzņēmumu, kas acīmredzami būtu pretrunā minētās direktīvas mērķim.

69

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 92/50 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas valsts iestādēm, nepiemērojot noteikumus par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ļauj nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības Direktīvas 97/67 nozīmē piešķirt valsts akciju sabiedrībai, kuras kapitāldaļas pilnībā pieder valstij un kura šajā valstī ir universālo pasta pakalpojumu sniedzēja, ja līgumi, uz kuriem attiecas šis tiesiskais regulējums:

kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

70

Tiktāl, ciktāl pamata lietā apspriestais valsts tiesiskais regulējums ir piemērojams līgumiem, kas nesasniedz attiecīgo robežvērtību, kas ir paredzēta Direktīvas 92/50 7. panta 1. punktā, otrkārt, ir jāizvērtē, vai šāds tiesiskais regulējums atbilst no Līguma izrietošajām prasībām publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā.

71

Kaut arī noteiktiem līgumiem nav piemērojamas Kopienu direktīvas publiskā iepirkuma līgumu jomā, tos slēdzošajām līgumslēdzējām iestādēm tomēr ir jāizpilda Līguma pamatnoteikumi un it īpaši nediskriminācijas pilsonības dēļ princips (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 32. punkts un minētā judikatūra).

72

Tā tas ir attiecībā uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru vērtība nesasniedz Direktīvā 92/50 noteikto robežvērtību. Tikai tas vien, ka Kopienu likumdevējs uzskatīja, ka direktīvās par publiskā iepirkuma līgumiem paredzētās īpašās un stingrās procedūras nav piemērotas gadījumos, kad runa ir par publiskā iepirkuma līgumiem ar nelielu vērtību, nenozīmē, ka tie ir izslēgti no Kopienu tiesību piemērošanas jomas (2001. gada 3. decembra rīkojums lietā C-59/00 Vestergaard, Recueil, I-9505. lpp., 19. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 33. punkts).

73

Līguma noteikumi, kas ir īpaši piemērojami pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru vērtība nesasniedz Direktīvā 92/50 noteikto robežvērtību, tostarp ir EKL 43. un 49. pants.

74

Tāpat kā nediskriminācijas pilsonības dēļ princips, arī vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem princips ir piemērojams šādiem publiskā iepirkuma līgumiem, pat ja nepastāv diskriminācija pilsonības dēļ (pēc analoģijas skat. 2005. gada 13. oktobra spriedumu lietā C-458/03 Parking Brixen, Krājums, I-8585. lpp., 48. punkts, un 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C-410/04 ANAV, Krājums, I-3303. lpp., 20. punkts).

75

Vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas pilsonības dēļ princips ietver tostarp pārskatāmības pienākumu, kas ļauj valsts iestādei, kas ir līgumslēdzēja iestāde, pārliecināties, ka šie principi tiek ievēroti. Šis minētajai iestādei saistošais pārskatāmības pienākums nozīmē garantēt adekvātu publicitāti jebkuram potenciālam pretendentam, tādējādi atverot pakalpojumu tirgu konkurencei, kā arī kontrolēt līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru objektivitāti (pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Parking Brixen, 49. punkts, un lietā ANAV, 21. punkts).

76

Principā pilnīga konkurences neīstenošana tādas pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas gadījumā, kāda ir pamata lietā, nav saderīga ar EKL 43. un 49. panta prasībām, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības principiem (pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Parking Brixen, 50. punkts, un lietā ANAV, 22. punkts).

77

Turklāt no EKL 86. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis nevar atstāt spēkā tādus valsts tiesību aktus, kas ļauj piešķirt pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, neīstenojot konkurenci, jo šādas piešķiršanas gadījumā tiek pārkāpts EKL 43. vai 49. pants vai vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības principi (pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Parking Brixen, 52. punkts, un lietā ANAV, 23. punkts).

78

Taču ir taisnība, ka no EKL 86. panta 1. un 2. punkta kopā izriet, ka uz šī panta 2. punktu var atsaukties, lai pamatotu, ka dalībvalsts piešķir uzņēmumam, kam ir uzticēta pakalpojumu sniegšana ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, īpašas vai ekskluzīvas tiesības, kas ir pretrunā Līguma noteikumiem, tiktāl, ciktāl tam uzticētā konkrētā uzdevuma veikšanu var nodrošināt vienīgi ar šādu tiesību piešķiršanu, un tiktāl, ciktāl tirdzniecības attīstība netiek ietekmēta, lai kaitētu Kopienas interesēm (2001. gada 17. maija spriedums lietā C-340/99 TNT Traco, Recueil, I-4109. lpp., 52. punkts).

79

Tāpat ir jāatzīst, ka tāds uzņēmums kā Correos, kurš saskaņā ar dalībvalsts tiesisko regulējumu nodrošina universālo pasta pakalpojumu sniegšanu, ir uzņēmums, kuram ir uzticēta pakalpojumu sniegšana ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi EKL 86. panta 2. punkta izpratnē (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā TNT Traco, 53. punkts).

80

Tomēr, pat pieņemot, ka Correos saskaņā ar Likuma 14/2000 58. pantu uzliktais pienākums sniegt valsts iestādēm pakalpojumus, kas ietilpst šī uzņēmuma darbības jomā, var tikt uzskatīts kā tam par labu piešķirtas ekskluzīvas tiesības, ir jāatzīst, ka nevar atsaukties uz EKL 86. panta 2. punktu, lai pamatotu tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, tiktāl, ciktāl tajā runa ir par nerezervētajiem pasta pakalpojumiem Direktīvas 97/67 nozīmē.

81

Kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 99. punktā, Direktīva 97/67 īsteno EKL 86. panta 2. punktu attiecībā uz iespēju rezervēt noteiktu pasta pakalpojumu sniegšanu universālo pasta pakalpojumu sniedzējam. Kā tas tika atgādināts šī sprieduma 67. punktā, Tiesa jau ir lēmusi, ka dalībvalstīm nav tiesību pēc sava prāta paplašināt pakalpojumus, kuru sniegšana ir rezervēta universālo pasta pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar Direktīvas 97/67 7. pantu, jo šāda paplašināšana būtu pretēja šīs direktīvas mērķim, kas ir nodrošināt pakāpenisku un vadāmu tirgus liberalizāciju pasta nozarē.

82

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saistībā ar Direktīvu 97/67 tiek ņemts vērā tas, vai ir jārezervē noteiktu pasta pakalpojumu sniegšana universālo pasta pakalpojumu sniedzējam, lai universālie pasta pakalpojumi varētu tikt sniegti ekonomiski pieņemamos apstākļos (2007. gada 15. novembra spriedums lietā C-162/06 International Mail Spain, Krājums, I-9911. lpp., 50. punkts).

83

Līdz ar to attiecībā uz nerezervētajiem pasta pakalpojumiem Direktīvas 97/67 nozīmē, kas ir vienīgais šīs analīzes priekšmets, EKL 86. panta 2. punkts nevar būt par pamatu, lai attaisnotu universālo pasta pakalpojumu sniedzējam piešķirtās ekskluzīvās tiesības sniegt šādus pakalpojumus valsts iestādēm.

84

Spānijas valdība tomēr norāda, ka sadarbības līgumam nav piemērojami noteikumi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, jo tam ir izpildes raksturs, nevis līguma raksturs. Faktiski Correos nav iespējas atteikties noslēgt tādu sadarbības līgumu kā pamata lietā, bet tas ir obligāti jāpieņem.

85

Šajā sakarā ir jāatzīst, kā tas tika norādīts šī sprieduma 54. punktā, ka tikai gadījumā, kad sadarbības līgums faktiski ir vienpusējs administratīvs akts, kas paredz pienākumus vienīgi Correos un kas ievērojami atšķiras no šī uzņēmuma komercpiedāvājuma parastajiem nosacījumiem – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ir jāsecina, ka šādam līgumam nav piemērojami Kopienu noteikumi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā.

86

Attiecībā uz Spānijas valdības argumentu, ka sadarbības līgumam nevar piemērot noteikumus, kas reglamentē publiskā iepirkuma līgumus, tāpēc, ka runa ir par “in house” gadījumu, ir jānorāda, ka pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu jomā EKL 12., 43. un 49. pantā paredzēto noteikumu, kā arī tādu vispārējo principu, kas īpaši atspoguļojas šajos noteikumos, piemērošana ir izslēgta, ja vienlaicīgi valsts iestādes, kas ir līgumslēdzēja iestāde, īstenotā kontrole pār subjektu, kuram tika piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, ir tāda pati kā šīs iestādes īstenotā kontrole pār savas pašas dienestiem un ja šis subjekts veic savu darbību galvenokārt kopā ar iestādi, kurai tas pieder (pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Parking Brixen, 62. punkts, un lietā ANAV, 24. punkts).

87

Tomēr, kā tas tika atzīts šī sprieduma 63. punktā, tāds sadarbības līgums kā pamata lietā neizpilda otro no iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem, un līdz ar to šim līgumam nevar nepiemērot EKL 12., 43. un 49. pantā paredzētos noteikumus, kā arī vispārējos principus, kas īpaši atspoguļojas šajos noteikumos.

88

Tādējādi uz uzdoto jautājumu arī ir jāatbild, ka EKL 43., 49. un 86. pants, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas pilsonības dēļ un pārskatāmības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas valsts iestādēm, nepiemērojot noteikumus par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ļauj nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības Direktīvas 97/67 nozīmē piešķirt valsts akciju sabiedrībai, kuras kapitāldaļas pilnībā pieder valstij un kura šajā valstī ir universālo pasta pakalpojumu sniedzēja, ja līgumi, uz kuriem attiecas šis tiesiskais regulējums:

kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

89

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: