Lieta C-212/06

Gouvernement de la Communauté française

un

Gouvernement wallon

pret

Gouvernement flamand

(Cour d’arbitrage, tagad Cour constitutionnelle (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Aprūpes apdrošināšanas sistēma, ko ir ieviesusi dalībvalsts federāla daļa — Personu, kas dzīvo citā valsts teritorijas daļā nekā tā, uz kuru attiecas šīs daļas kompetence, izslēgšana — EKL 18., 39. un 43. pants — Regula (EEK) Nr. 1408/71”

Ģenerāladvokātes Eleanoras Šarpstones [Eleanor Sharpston] secinājumi, sniegti 2007. gada 28. jūnijā   I - 1687

Tiesas (virspalāta) 2008. gada 1. aprīļa spriedums   I - 1730

Sprieduma kopsavilkums

1. Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Kopienu tiesiskais regulējums – Materiālā piemērošanas joma

   (Padomes Regulas Nr. 1408/71 4. pants)

2. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Pilnībā iekšējas situācijas

   (EKL 17., 18. un 234. pants)

3. Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Dalībvalsts federālo daļu kompetence savu sociālā nodrošinājuma sistēmu organizēšanā – Ierobežojumi

   (EKL 39. un 43. pants)

4. Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Dalībvalsts federālo daļu kompetence savu sociālā nodrošinājuma sistēmu organizēšanā – Ierobežojumi

   (EKL 39. un 43. pants)

1.  Pabalsti, kas tiek maksāti saskaņā ar aprūpes apdrošināšanas sistēmu, kura objektīvā veidā, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, piešķir tiesības uz izdevumu segšanu, ko veic aprūpes apdrošināšanas fonds, par izdevumiem, kas radušies par neārstnieciska rakstura palīdzību un pakalpojumiem visām personām, kurām būtiski un ilgstoši ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, ietilpst Regulas Nr. 1408/71 materiālās piemērošanas jomā.

   Pabalstu, kas noteikti, lai uzlabotu aprūpējamo personu veselību un dzīvi, galvenais mērķis ir papildināt slimības apdrošināšanas pabalstus, un tādējādi tie ir jāuzskata par “slimības pabalstiem” minētās regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

   Turklāt tāda aprūpes apdrošināšanas sistēma, ko reglamentē valsts tiesību noteikumi, kas piemērojami tikai vienai dalībvalsts teritorijas daļai, nav izslēdzama no Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomas, jo tā vismaz daļēji tiek finansēta no apdrošināto iemaksām un nav minēta šīs regulas II pielikuma III sadaļā.

   (sal. ar 19.–23. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Kopienu tiesības nav piemērojamas tīri iekšējām situācijām. Pie šāda secinājuma nevar atsaukties uz Eiropas Savienības pilsonības principu, kas atzīts EKL 17. pantā, kurš saskaņā ar EKL 18. pantu nosaka ikviena Eiropas Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Eiropas Savienības pilsonības mērķis nav paplašināt Līguma materiālās piemērošanas jomu un attiecināt to uz iekšējām situācijām, kam nav nekādas saistības ar Kopienu tiesībām. Tomēr Kopienu tiesību normu interpretācija var būt lietderīga valsts tiesām attiecībā uz situācijām, kas ir kvalificētas kā tīri iekšējas, īpaši gadījumos, kad attiecīgās dalībvalsts tiesības valsts pilsoņiem nosaka tādas pašas tiesības kā tās, ko citu dalībvalstu pilsoņiem piešķirtu Kopienu tiesības situācijā, kuru minētā tiesa uzskata par salīdzināmu.

   (sal. ar 38.–40. punktu)

3.  EKL 39. un 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts federālās daļas tiesiskais regulējums, kas reglamentē aprūpes apdrošināšanu, kurā tiesības piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā un saņemt tajā paredzētos pabalstus paredzētas tikai tām personām, kuras vai nu dzīvo teritorijā, kurā šai daļai ir kompetence, vai kuras veic savu profesionālo darbību šajā pašā teritorijā, dzīvojot citā dalībvalstī, tiktāl, ciktāl šāds ierobežojums skar citu dalībvalstu pilsoņus vai valsts pilsoņus, kuri izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā.

   Ar minētajiem Līguma pantiem netiek pieļauti tādi valsts pasākumi, kas pat tad, ja tie ir piemērojami bez diskriminācijas pilsonības dēļ, Kopienas pilsoņiem var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanu. Lai pasākums ierobežotu brīvu pārvietošanos, nav nepieciešams, lai tas būtu pamatots ar attiecīgo personu pilsonību, ne arī, lai tas dotu priekšrocības visiem valsts darba ņēmējiem vai nostādītu nelabvēlīgā situācijā tikai citu dalībvalstu pilsoņus, izslēdzot valsts darba ņēmējus. Ir pietiekami, ka izdevīgais pasākums ir labvēlīgs dažām personu kategorijām, kuras veic profesionālo darbību attiecīgajā dalībvalstī.

   Turklāt Līguma panti par preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti ir Kopienas pamatnormas un ikviens šķērslis, pat mazsvarīgs, attiecībā uz šo brīvību ir aizliegts.

   (sal. ar 45., 50., 52. un 60. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4.  EKL 39. un 43. pants ir jāinterpretē tā, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts federālās daļas tiesiskais regulējums, kurā tiesības piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā un saņemt tajā paredzētos pabalstus paredzētas tikai tām personām, kuras dzīvo šīs daļas teritorijā, tiktāl, ciktāl šāds ierobežojums skar citu dalībvalstu pilsoņus, kuri veic profesionālo darbību minētās daļas teritorijā, vai valsts pilsoņus, kuri ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā.

   (sal. ar 63. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)